Pikvika kluba piezīmes

XXXVII NODAĻA

- Mister Veller, - šīs notikumiem ļoti bagātās dienas rītā teica misis Kredoka, - šeit jums vēstule.

- Tas gan ir dīvaini, - Sems sacīja. - Es baidās, ka nav kas atgadījies, jo savu paziņu aprindās es tā kā neatceras neviena džentelmeņa, kas mācētu vēstuli uzrakstīt.

- Varbūt noticis kaut kas neparasts, - misis Kredoka piezīmēja.

- Tam jāndie jābūt kauč kam varen neparastam, kas varētu piedabūt kādu manu draugu uzrakstīt vēstuli, - Sems atbildēja, domīgi kratīdams galvu. - Nekas cits kā

naturālas konvulsijas, kā teica jaunais džentelmens, kad tam uznāca krītamā kaite. No vecā tā nevar būt, - Sems turpināja, apskatīdams adresi. - Es zin, viņš vienādiņ raksta ar driķētiem burtiem, jo rakstīt mācījies no lielajiem sludinājumiem kariešu kantoros.

Nudie brīnums, no kurienes šitā vēstule varētu būt?

Tā runādams, Sems darīja to, ko ļoti daudzi cilvēki dara, kad nezina, kas viņiem atsūtījis vēstuli, - viņš aplūkoja zīmogu, paskatījās uz vēstules priekšpusi un tad uz mugurpusi, tad aplūkoja malas, pēc tam adresi un pēdīgi iedomājās, ka tikpat labi varētu palūkoties arī iekšpusē un pamēģināt izdibināt kaut ko no turienes.

- Rakstīts uz papīra ar zeltītām malām, - Sems teica, atlocīdams vēstuli, - un aizzīmogots ar bronzas laku un atslēgas galu. Lai tad nu būtu.

Un ar ļoti nopietnu seju misters Vellers lēni izlasīja turpmāko:

Šis ielūgums bija ielikts kādā citā lapiņā, uz kuras bija rakstīts:

Aploksne bija adresēta (atstāta tukša vieta) Velleram, eskvairam, pie mistera Pikvika, un kreisajā stūrī iekavās bija vārdi «virtuves durvis» - kā instrukcija vēstules nesējam.

- Jā, - Sems noteica, - tas ir diezgan spēcīgi sacīts. Es nekad agrāk nav dzirdējs, ka vārītu jēra cisku sauc par suarīju. Diezin kā viņi sauc ceptu.

Tomēr, netērēdams laiku ar šī jautājuma apcerēšanu, Sems tūliņ devās pie mistera Pikvika un izlūdzās atļauju šovakar iziet, ko viņam nekavējoties atvēlēja. Ar šo atļauju un ielas durvju atslēgu Sems Vellers īsi pirms noliktā laika devās ceļā un palēnām gāja uz Kvīnskvēru. Tikko to sasniedzis, viņš apmierināts ieraudzīja, ka turpat netālu misters Džons Smaukers, atspiedis savu pūderēto galvu pret laternas stabu, smēķē cigāru dzintara iemutī.

- Kā jums klājas, mister Veller? - misters Džons Smaukers teica, ar vienu roku graciozi paceldams cepuri un ar otru labvēlīgā pārākuma apziņā viegli pamādams. - Kā jums klājas, ser?

- Nu, iet uz jau labo pusi, - Sems atbildēja. - Kā jums sviežas, mans dārgais draugs?

- Ne šā, ne tā, - misters Džons Smaukers atteica.

- A, jūs par daudz strādā, - Sems aizrādīja. - Es jau bīstījās, ka jūs pārpūlēsies. Tā, vai zin, nevar. Jums nevajg dot vaļu savam nelokāmam raksturam.

- Tas, mister Veller, nav tik daudz no tā, - misters Džons Smaukers paskaidroja, - bet no slikta vīna. Es bīstos, ka esmu pārāk uzdzīvojis.

- Ak tādas tās lietiņas? - Sems nobrīnījās. - Tā nudie ir makten nelāga kaite.

- Bet jūs taču, mister Veller, saprotat, - visādi kārdinājumi, - misters Džons Smaukers piezīmēja.

- Tas nu gan tiesa, - Sems teica.

- Jūs saprotat, mister Veller, es vienmēr atrodos sabiedrības virpulī, - nopūzdamies piebilda misters Džons Smaukers.

- Nudie briesmīgi, - Sems piekrita.

- Bet tā vienmēr notiek, - misters Džons Smaukers turpināja, - ja liktenis jūs ievedis sabiedriskajā dzīvē un piešķīris sabiedrisku amatu, jums jāsagatavojas uz kārdinājumiem, no kādiem citi cilvēki mister Veller, ir brīvi.

- Taisni tā teica mans tēvocis, aiziedams pa sabiedrisko līniju, - Sems piezīmēja, - un vecajam džentelmeņam bij pilnīgi taisnība; jo viņš nepilnos trīs mēnešos nodzērās līdz nāvei.

Misters Džons Smaukers izskatījās dziļi sašutis par to, ka viņu jebkādā veidā salīdzina ar minēto nelaiķa džentlmeni, bet, tā kā Sema seja bija nesatricināmi mierīga, viņš pārdomāja un atkal izskatījās draudzīgs.

- Varbūt iesim, - misters Smaukers ieminējās, paskatījies vara pulkstenī, kas atradās dziļas pulksteņkabatas dibenā un ko dienas gaismā izcēla aiz melnas saitītes ar vara atslēdziņu otrā galā.

- Varbūtās gan, - Sems atbildēja, - citādiņ viņi to suarīju pārvārīs un samaitās.

- Vai jūs, mister Veller, ūdeņus esat dzēruši? - biedrs jautāja, kad abi gāja uz Haistrītas pusi.

- Vienu reizi, - Sems atbildēja.

- Ko jūs, ser, par tiem domājat?

- Es domā, ka tie ir gaužām nelādzīgi, - Sems atsacīja.

- Ā!- misters Džons Smaukers teica, - jums laikam nepatika kālija garša?

- No tā mans maz ko jēdz, - Sems sacīja. - Man izlikās, ka tiem ir stipra karstu pletīzeru piegarša.

- Tas taču ir kālijs, mister Veller, - nicīgi piezīmēja misters Džons Smaukers.

- Nu, ja tā, tad tas vienkārši ir vārds, kas neko nepasaka, - Sems attrauca. - Var jau būt, ka tā ar ir, bet es pats ķemijā nav visai stiprs, tāpēc nekā nezin sacīt.

Un tad, par lielām šausmām misteram Džonam Smaukeram, Sems Vellers sāka svilpot.

- Lūdzu piedošanu, mister Veller, - teica misters Džons Smaukers, ko šīs ārkārtīgi prastas skaņas dzina izmisumā. - Vai drīkstu jums piedāvāt savu roku?

- Paldiesiņ, jūs ir ļoti lādzīgs, bet es jums to negrib nolaupīt, - Sems atbildēja. - Ja jums viens algs, tad man labāk patīk turēt savas rokas kabatās.

To pasacījis, Sems pārvērta savus vārdus darbos un sāka svilpot vēl daudz skaļāk.

- Pa šejieni, - teica viņa jaunais draugs, acīm redzot, ļoti atvieglots, kad viņi iegriezās kādā šķērsielā, - mēs drīz būsim klāt.

- Vai no tiesas? - Sems atteica, nemaz neuztraukdamies par to, ka atrodas tik tuvu izmeklētajiem Batas sulaiņiem.

- Jā, - misters Džons Smaukers sacīja. - Neuztraucieties, mister Veller!

- O nē, - Sems atmeta.

- Jūs, mister Veller, redzēsit dažus ļoti glītus formas tērpus, - misters Džons Smaukers turpināja, - un sākumā jums varbūt liksies, ka daži no džentlmeņiem ir, vai zināt, diezgan augstprātīgi. Bet drīz viņi kļūs pielaidīgāki.

- Tas ļoti laipni no viņiem, - Sems atbildēja.

- Un, vai zināt, - misters Džons Smaukers turpināja ar aizbildniecisku pārākumu, - tā kā jūs šeit esat svešinieks, sākumā viņi varbūt pret jums izturēsies diezgan stingri.

- Viņi tak nebūs pārāk cietsirdīgi, ko? - Sems pajautāja.

- Nē, nē, - misters Džons Smaukers atsaucās, izvilkdams lapsas galvu un džentlmeniski iešņaukdams. - Mūsu vidū ir daži jautri puikas, un tiem, vai zināt, katrā ziņā vajag taisīt jokus, bet jums par to nav jāapvainojas, par to nav jāapvainojas.

- Es mēģinās kauč kā noturēties pret šitiem satricinošajiem talantiem, - Sems apliecināja.

- Pareizi, - misters Džons Smaukers teica, ielikdams kabatā lapsas galvu un paceldams savējo. - Es jūs atbalstīšu.

Šajā brīdī viņi sasniedza mazu sakņu tirgotavu, kurā misters Džons Smaukers iegāja, bet Sems tam sekoja un, tikko palicis tam aizmugurē, ļāvās visneviltotākajiem un plašākajiem smaidiem, izrādīdams arī vēl citas pazīmes, kas liecināja, ka viņš pārdzīvo visai apskaužamu iekšēju prieku.

Izgājuši cauri tirgotavai un nolikuši savas cepures uz kāpnēm mazajā gaitenītī aiz tās, viņi ienāca mazā viesistabā, un šeit mistera Vellera skatieniem atklājās apžilbinoša aina.

Istabas vidū bija kopā sabīdīti divi galdi, apklāti ar trijiem vai četriem dažāda vecuma un dažādos laikos mazgātiem galdautiem, kas bija sakārtoti tā, lai izskatītos tik līdzīgi vienam veselam, cik nu šādos apstākļos tas iespējams. Uz tiem bija salikti naži un dakšiņas kādiem sešiem vai astoņiem cilvēkiem. Dažiem nažiem bija zaļi spali, dažiem sarkani un dažiem dzelteni, un, tā kā visas dakšiņas bija melnas, tad krāsu kombinācija bija ārkārtīgi iespaidīga. Šķīvji atbilstošam vietu skaitam sildījās aiz kamīna režģiem, bet paši viesi sildījās kamīna režģu priekšā. No viņiem pats galvenais un visiespaidīgākais likās būt kāds paresns džentlmenis gaišos aveņkrāsas svārkos ar garām stērbelēm, spilgti sarkanās biksēs un trīsstūrainā cepurē. Viņš stāvēja ar muguru pret uguni un, kā likās, nupat bija ieradies, jo ne tikai nebija noņēmis cepuri, bet vēl turēja rokā arī garu spieķi, kādus viņa profesijas džentlmeņi parasti slīpi paceļ virs kariešu jumtiem.

- Smauker, draugs, dod ķepu! - džentlmenis ar trīsstūraino cepuri teica.

Misters Smaukers ielika labās rokas mazā pirkstiņa galu džentlmeņa rokā un izsacīja savu sajūsmu par viņa labo izskatu.

- Jā, man stāsta, ka man esot ziedošs izskats, - teica vīrs ar trīsstūraino cepuri, - un par to tiešām jābrīnās. Pēdējās divās nedēļās man katru dienu divas stundas jāstaigā līdzi mūsu vecenei, un, ja ar to, ka pastāvīgi jāvēro, kā viņa aizmugurē saāķējusi savu sasodīto, veco lavandas krāsas kleitu, vēl nepietiek, lai katru uz visu mūžu iedzītu izmisumā, tad neizmaksājiet man algu par veselu ceturksni.

Izmeklētā sapulce sāka visai sirsnīgi smieties, un kāds džentlmenis dzeltenā vestē ar kučiera uzšuvēm iečukstēja savam kaimiņam ar zaļganām biksēm, ka Takls šovakar esot formā.

- Starp citu, - misters Takls trieca tālāk, - Smauker, manu zēn, jūs...

Atlikusī teikuma daļa misteram Smaukeram tika pasacīta čukstus ausī.

- Ak dievs, es pilnīgi aizmirsu! - misters Džons Smaukers izsaucās. - Džentlmeņi, mans draugs misters Vellers.

- Piedodiet, Veller, ka stāvu priekšā ugunij, - misters Takls teica, familiāri pamādams. - Ceru, ka jums nav auksti, Veller.

- Nekādais, mans kvēlais, - Sems atbildēja. - Tam jābūt varen salīgam cilvēkam, kam ir auksti, ja jūs stāv pretī. Aiztaupītos daudz ogļu, ja jūs noliktu kādas iestādes uzgaidāmā istabā aiz kamīna režģiem.

Tā kā šī atbilde stiprā mērā izklausījās pēc norādījuma uz mistera Takla aveņkrāsas livreju, šis džentlmenis kādu brīdi izskatījās ļoti majestātisks, bet pēc tam pamazām atvirzījās no uguns, māksloti pasmaidīja un teica, ka tas neskanot slikti.

- Lielu pateikšan, ser, par jūsu atzinību, - Sems atbildēja. - Gan jau kaut palēnām tiksim uz priekšu, es uzdrīkstos sacīt. Vēlāk būs vēl labāk.

Šai brīdī sarunu pārtrauca kāda džentlmeņa ierašanās, kurš bija ģērbies oranžkrāsas plīšā. Viņu pavadīja kāds cits no izlases - purpurkrāsas drānās un ar ļoti garām zeķēm. Kad agrāk atnākušie bija apsveikuši jaunatnācējus, misters Takls izteica priekšlikumu, ka jāliek galdā vakariņas, ko vienbalsīgi pieņēma.

Tad sakņu tirgotājs un viņa sieva uzlika galdā karstu, vārītu jēra cisku ar kaperu mērci, kāļiem un kartupeļiem. Misters Takls nosēdās priekšsēdētāja krēslā, un viņam pretī otrā galda galā novietojās džentlmenis ar oranžkrāsas plīšu. Sakņu tirgotājs, lai pasniegtu šķīvjus, uzvilka zamšādas cimdus un nostājās aiz mistera Takla krēsla.

- Haris, - misters Takls teica pavēlošā balsī.

- Ser? - sakņu tirgotājs atsaucās.

- Vai jūs uzvilkāt cimdus?

- Ja, ser.

- Tad noņemiet vāku!

- Jā, ser.

Sakņu tirgotājs, izlikdamies ļoti pazemīgs, darīja, kā pavēlēts, un padevīgi pasniedza misteram Taklam gaļas sagriežamo nazi. To darīdams, viņš nejauši nožāvājās.

- Ko tas nozīmē, ser? - bargi uzsauca misters Takls.

- Lūdzu piedošanu, ser, - sašļukušais sakņu tirgotājs atbildēja, - es to negribēju, ser. Es vakar ļoti vēlu aizgāju gulēt, ser.

- Es jums teikšu, Haris, ko es par jums domāju, - visai iespaidīgi teica misters Takls. - Jūs esat prasts lops.

- Es ceru, džentlmeņi, - Hariss teica, - ka jūs, džentlmeņi, nebūsit bargi pret mani.

Es jums tiešām ļoti pateicos, džentlmeņi, par jūsu aizgādību un tāpat par jūsu ieteikumiem, džentlmeņi, ja kādreiz vajadzīgs kāds, kas palīdz apkalpot pie galda. Es ceru, džentlmeņi, ka ar mani var iztikt.

- Nē, ser, nevar vis, - misters Takls sacīja. - Nekas tamlīdzīgs, ser.

- Mēs jūs uzskatām par nevīžīgu nelieti, - paskaidroja džentlmenis oranžkrāsas plīšā.

- Un zemisku zagli, - piemetināja džentlmenis zaļganajās biksēs.

- Un nelabojamu sliņķi, - piebilda džentlmenis purpurā.

Nabaga sakņu tirgotājs ļoti pazemīgi klanījās, kamēr pār viņu bira šie vissīkmanīgākās tirānijas mazie epiteti, un, kad katrs kaut ko bija pateicis, lai pierādītu savu pārākumu, misters Takls sāka griezt gabalos jēra cisku un pasniegt to viesiem.

Tikko šī svarīgā nodarbība bija sākusies, durvis ātri atvērās un parādījās vēl kāds džentlmenis gaišzilā uzvalkā ar svina pogām.

- Pret noteikumiem! - misters Takls izsaucās. - Pārāk vēlu, pārāk vēlu.

- Nē, nē, es tiešām nekā nevarēju darīt, - džentlmenis zilajā uzvalkā atteica. - Es griežos pie visiem klātesošajiem... galanta lieta... satikšanās pie teātra.

- Ā, tad nu gan, - džentlmenis oranžkrāsas plīšā sacīja.

- Jā, patiesi, goda vārds, - turpināja vīrs zilajā uzvalkā. - Es apsolīju pusvienpadsmitos aizvadīt uz mājām mūsu jaunāko meitu, un viņa ir tik neparasti jauks skuķis, ka man tiešām nebija drosmes viņu apbēdināt. Es, ser, negribu apvainot klātesošos, bet sievietes, ser, ir pirmā vietā - sievietes, ser, ir neatvairāmas.

- Man ir aizdomas, ka tur kaut kas slēpjas, - teica Takls, kad jaunatnācējs nosēdās blakus Semam. - Esmu pāris reižu ievērojis, ka viņa, iekāpjot karietē un izkāpjot no tās, ļoti smagi balstās uz jūsu pleca.

- Ko jūs, ko jūs, Takl, tā nevajag, - vīrs zilajā uzvalkā atsaucās. - Tas nav godīgi. Varbūt esmu sacījis vienam diviem draugiem, ka viņa ir dievišķīgs radījums un bez kāda redzama iemesla atteikusi vienam vai diviem bildinātājiem, bet... Nē, nē, tiešām, Takl, - pie tam svešinieku klātbūtnē... tas nav labi... tā nevajag.

- Smalkjūtību, mans dārgais draugs, smalkjūtību.

Un vīrs zilajā uzvalkā, savilcis ciešāk kaklautu un sakārtojis svārku atlokus, pamāja ar galvu un sarauca pieri, it kā viņš, ja gribētu, varētu vēl daudz ko teikt, bet to neatļautu viņa gods.

Cilvēks zilajā uzvalkā bija tipisks sulainis ar gaišiem matiem, stīvu kaklu, uzpūtīgu izturēšanos un mazliet nekaunīgu seju. Tāpēc viņš tūliņ piesaistīja mistera Vellera uzmanību, bet, kad viņš sāka runāt šādā garā, Sems sajuta vēl stiprāku vēlēšanos ar viņu iepazīties, tādēļ ar sev raksturīgo neatkarību tūliņ ievadīja sarunu.

- Uz jūsu veselībām! - teica Sems. - Man dikti patīkas jūsu izteicieni. Man tie liekas ļoti jauki.

Cilvēks zilajā uzvalkā pasmaidīja tā, it kā pie šādiem komplimentiem būtu pieradis, tomēr tai pašā laikā atzinīgi paskatījās uz Semu un teica, ka viņš cerot ar to iepazīties tuvāk, jo, bez kādiem glaimiem, viņam liekoties, ka tam esot visas dotības, kas nepieciešamas patīkamam zēnam, - Sems esot tieši tāds cilvēks, kādi viņam pa prātam.

- Jūs, ser, ir ļoti laipns, - Sems atbildēja. - Jūs gan ir laimes bērns.

- Ko jūs ar to domājat? - džentlmenis zilajā uzvalkā jautāja.

- To jauno lēdiju, - Sems paskaidroja. - Viņa zin, ko katrs vērts. Es saprot.

Misters Vellers piemiedza vienu aci un pašūpoja galvu no vienas puses uz otru, tā ļoti glaimodams zili ģērbtā džentlmeņa patmīlībai.

- Es bīstos, ka jūs, mister Veller, esat viltīgs zēns, - šis cilvēks teica.

- Nē, nē, - Sems attrauca, - tas lai paliek jums. Tas uz jums attiecas vairāk nekā uz mani, - kā džentelmens, kas stāvē aiz dārza žoga, teica vīram, kas stāvē ārpusē, kad pa ielu skrēja traks bullis.

- Ko jūs, ko jūs, mister Veller, - džentlmenis zilajā uzvalkā attrauca. - Man šķiet, mister Veller, ka viņa ir ievērojusi manu ārieni un izturēšanos.

- Man domāt, citādiņ nemaz nevar būt, - Sems atteica.

- Vai jums arī ir kāda tamlīdzīga dēciņa? - jautāja aplaimotais džentlmenis zilajā uzvalkā, izvilkdams no vestes kabatas zobu bakstāmo.

- Ne gluži, - Sems sacīja. - Manam saimeniekam meitu nav. Citādiņ es, protama lieta, vienai no tām būtu piekantējies. Bet tā, kā tās lietas stāv patlaban, es domā, ka man vajdzīga vismaz marķīze. Vēl varētu apmierināties ar jaunu, bagātu sievišķi, kauč ar šai nebūtu titula, ja tik viņa mani karsti mīlētu, - citāži gan ne.

- Protams, ne, mister Veller, - džentlmenis zilajā uzvalkā apliecināja, - ar niekiem, vai zināt, nav vērts iesākt; un mēs zinām, mister Veller, - mēs, labākās sabiedrības cilvēki, - ka labam formas tērpam agrāk vai vēlāk jāatstāj uz sievietēm iespaids. Starp mums runājot, tā patiesībā ir vienīgā lieta, kuras dēļ vērts iestāties dienestā.

- Pilnīgi pareizi, - Sems apliecināja. - Skaidrs, ka tā.

Kad šī konfidenciālā saruna bija aizvirzījusies līdz šai vietai, tika pasniegtas glāzes, un katrs džentlmenis pirms dzertuvju slēgšanas pasūtīja to, kas tam vislabāk garšo. Džentlmenis zilajā uzvalkā un cilvēks oranžkrāsas uzvalkā, būdami starp klātesošajiem vissmalkākie, pasūtīja aukstu, saldu groku, bet pārējo iemīļotākais dzēriens, liekas, bija saldināts džins ar ūdeni. Sems nosauca sakņu tirgotāju par negantu blēdi un pasūtīja lielu trauku punša, - likās, ka šie divi apstākļi viņu ļoti pacēla izmeklēto acīs.

- Džentlmeņi, - teica vīrs zilajā uzvalkā, izturēdamies kā visīstākais dendijs, - uzaicinu uzdzert lēdijām!

- Klau, klau! - Sems atsaucās. - Uzdzersim jaunajām saimniecītēm.

Atskanēja skaļš sauciens: «Pie kārtības!» - un misters Džons Smaukers, kā jau džentlmenis, kas bija ievedis misteru Velleru šai sabiedrībā, lūdza viņu ievērot, ka vārds, ko viņš nupat lietojis, neesot parlamentārisks.

- Kurš vārds tas bij, ser? - Sems atjautāja.

- Saimniecītes, ser, - misters Džons Smaukers paskaidroja, brīdinoši savilcis pieri.

- Mēs šeit neatzīstam šādu atšķirību.

- O, ļoti labi, - Sems sacīja, - tad es savu izteicienu izlabos un sauks tās par dārgajām būtnēm, ja Kvēlais man atļaus.

Šķita, ka džentlmenis ar zaļganajām biksēm savā prātā mazliet šaubās, vai būtu likumīgi priekšsēdētāju saukt par Kvēlo, bet, tā kā sapulcētie, likās, domāja tikai katrs par sevi, nevis priekšsēdētāju, šis jautājums netika pacelts. Vīrs ar trīsstūraino cepuri strauji elpoja un ilgi noskatījās uz Semu, bet, redzams, secināja, ka labāk nekā nesacīt, lai nedabūtu vēl vairāk.

Pēc īsa klusuma brīža kāds džentlmenis izšūtos svārkos, kas viņam sniedzās līdz papēžiem, un tādā pašā vestē, kas sildīja kājas līdz pusei, sparīgi samaisīja savu groku un, ar spēju piepūli piecēlies kājās, teica, ka vēloties klātesošajiem sacīt dažus vārdus, bet cilvēks ar trīsstūraino cepuri nešaubījās, ka sapulcētie būšot ļoti priecīgi noklausīties visus vārdus, kādus vien džentlmenis garajos svārkos gribēšot sacīt.

- Džentlmeņi, es ļoti kautrējos uzstāties, - teica vīrs garajos svārkos, - jo man ir tā nelaime būt kučierim un šajās patīkamajās suarījās mani pielaiž tikai kā goda biedri, bet es, džentlmeņi, esmu spiests, - es esmu iedzīts stūrī, ja drīkstu tā izteikties, - paziņot kādu apbēdinošu lietu, kas man kļuvusi zināma un kas notikusi, varu teikt, manu acu priekšā. Džentlmeņi, mūsu draugs misters Vaifers (visi paskatījās uz cilvēku oranžkrāsas svārkos), mūsu draugs misters Vaifers ir uzteicis.

Klātesošos pārņēma vispārējs izbrīns. Ikviens džentlmenis paskatījās sava kaimiņa sejā un tad pievērsa skatienus kājās stāvošajam kučierim.

- Brīnieties vien, džentlmeņi, - kučieris turpināja. - Es nemēģināšu paskaidrot, kāda iemesla dēļ noticis šis nelabojamais zaudējums dienestam, bet es lūgšu, lai misters Vaifers to paskaidro pats par pamācību un piemēru saviem draugiem, kas viņu apbrīno.

Šo priekšlikumu uzņēma ar skaļu piekrišanu, un misters Vaifers sniedza paskaidrojumu. Viņš sacīja, ka, protams, būtu vēlējies paturēt vietu, no kuras nupat atteicies. Formas tērps esot ļoti grezns un dārgs, ģimenes sieviešu kārtas locekļi ļoti patīkami un pienākumi, viņam jāteicot, ne pārāk smagi. Galvenais pakalpojums, ko no viņa prasot, esot iespējami vairāk skatīties pa vestibila logu kopā ar kādu citu džentlmeni, kas arī esot uzteicis. Viņš būtu vēlējies aiztaupīt sapulcētiem nepatīkamos un neglītos sīkumus, par kuriem viņam tagad jāstāsta, bet, tā kā no viņa tiekot prasīti paskaidrojumi, šim neesot citas izejas kā droši un skaidri paziņot, ka šim esot devuši ēst aukstu gaļu.

Nav iespējams iztēloties sašutumu, kādu šis paziņojums pamodināja klausītāju kratīs. Vismaz ceturtdaļstundas bija dzirdami tikai skaļi saucieni «Kauns!», smagas nopūtas un svilpieni.

Tālāk misters Vaifers piemetināja, ka bīstoties, vai šī apvainojuma cēlonis pa daļai neesot viņa paša piekāpīgais un miermīlīgais raksturs. Viņš skaidri atceroties, ka vienu reizi esot bijis ar mieru ēst sālītu sviestu un bez tam reiz, kad mājā kāds pēkšņi saslimis, nolaidies tik tālu, ka uznesis trešajā stāvā ogļu spaini. Viņš paļaujoties uz to, ka šī vaļsirdīgā savu kļūdu atzīšana nemazināšot viņa cieņu biedru acīs, un cerot, ka viņa ātrā atbilde uz šo pēdējo zemisko apvainojumu viņa jūtām atkal atjaunošot šo cieņu, ja tā būtu mazinājusies.

Mistera Vaifera runai atbildēja sajūsmas pilni saucieni, uti visi aizgrābtībā uzdzēra uz mocekļa veselību. Moceklis pateicās un lika priekšā iedzert uz viņu viesa - mistera Vellera veselību. Viņam neesot gods būt ar šo džentlmeni tuvāk pazīstamam, bet tas esot mistera Džona Smaukera draugs, un ar tādu rekomendāciju pietiekot jebkādā un jebkurā džentlmeņu sabiedrībā. Tāpēc, ja viņa draugi dzerta vīnu, viņš labprāt būtu uzdzēris uz mistera Vellera veselību pēc visiem likumiem, bet, tā kā pašlaik viņi pārmaiņas pēc dzerot groku un izdzert glāzi pēc katra tosta varbūt nebūtu visai ērti, viņš ierosinot tikai tāpat pieņemt, it kā visi likumi būtu ievēroti.

Šīs runas noslēgumā katrs Semam par godu iedzēra no savas glāzes pa malkam, un Sems, pielējis un pats sev par godu izdzēris divas pilnas glāzes punša, izsacīja pateicību skaistā runā.

- Liela pateikšan jums, vecie zēni, - Sems uzsāka, bez mazākā apmulsuma smeldams punšu, - par šito kompelmentu, kas, nākdams no šitādas sabiedrības, gauži grābj aiz sirds. Es par jums visiem, kopā ņemot, jau ir dzirdējs diezgan daudz, bet man jāsaka, ka nekad es nebij domājs, ka jūs ir tik neparasti jauki cilvēki. Es tikai cer, ka jūs uzmanīsies un nekompromitēs savu pašcieņu, - to ir tik patīkami vērot, kad tāds cilvēks izgājs pastaigāt. Man vienmēr ir ļoti patics to redzēt, kopš es vēl bij zēns, apmēram pusē tik garš kā mana cienījamā drauga Kvēlā spieķis ar misiņa galu. Un tam apspiešanas upurim sēra krāsas svārkos es varu teikt tikai vienu: cerēsim, ka viņš dabūs vietu pēc nopelniem. Tādā gadījumā viņam uz priekšu vairs nebūs daudz jāuztraucas par aukstu suarīju.

Sems, patīkami smaidīdams, apsēdās. Sapulcētie viņa runai atbildēja ar skaļiem aplausiem un sāka izklīst.

- Kā, veco zēn, - jūs taču nedomā jau iet? - Sems Vellers teica savam draugam misteram Džonam Smaukeram.

- Man tiešām jāiet, - misters Smaukers atsacīja, - es Bentemam apsolīju.

- O, nu labi, - Sems sacīja, - tā ir cita lieta. Ja jūs viņu piemānīs, var gadīties, ka viņš uzteic. Jūs tak neies, Kvēlais?

- Iešu gan, - vīrs ar trīsstūraino cepuri atsaucās.

- Kā - un atstās neizdzertas trīs ceturtdaļas punša! - Sems uzsauca. - Blēņas! Sēdiet tik nost!

Šim uzaicinājumam misters Takls nevarēja pretoties. Viņš nolika sāņus trīsstūraino cepuri un spieķi, kurus nupat bija paņēmis, un teica, ka labas satikšanas dēļ vienu glāzi iedzeršot.

Tā kā džentlmenim zilajā uzvalkā bija pa ceļam ar misteru Taklu, arī viņu pierunāja palikt. Kad punšs bija izdzerts apmēram līdz pusei, Sems lika atnest no sakņu tirgotāja veikala austeres. Abi šie fakti atstāja tik uzmundrinošu iespaidu, ka misters Takls, izgreznojies ar trīsstūraino cepuri un spieķi, nodejoja matrožu deju uz galda starp austeru vākiem, bet džentlmenis zilajā uzvalkā izpildīja pavadījumu uz asprātīga mūzikas instrumenta, kas sastāvēja no ķemmes un sprogu veidojamā papīra.

Pēdīgi, kad punšs bija izbeidzies viss un nakts beigusies gandrīz, viņi devās ceļā, lai pavadītu cits citu uz mājām. Tikko misters Takls izkļuva svaigā gaisā, viņu pārņēma pēkšņa vēlēšanās atgulties uz bruģa. Sems domāja, ka pretī runāt būtu nežēlīgi, un ļāva viņam rīkoties pēc paša ieskatiem. Tā kā trīsstūrainā cepure, tur palikusi, varētu sabojāties, Sems visai apdomīgi uzmauca to galvā džentlmenim zilajos svārkos un, ielicis viņa rokā lielo spieķi, atslēja pašu pret viņa mājas durvīm, paraustīja zvanu un mierīgi aizgāja.

Otrā rītā, daudz agrāk par savu parasto celšanās laiku, misters Pikviks, pilnīgi saģērbies, nogāja lejā un pazvanīja.

- Sem, - misters Pikviks teica, kad, atsaucoties uz aicinājumu, ieradās misters Vellers, - aizveriet durvis!

Misters Vellers to izdarīja.

- Pagājušajā naktī, Sem, šeit notika nepatīkams starpgadījums,- misters Pikviks sacīja, - kas misteram Vinklam deva zināmu iemeslu bažīties, ka misters Daulers pret viņu var izturēties varmācīgi.

- Tā, ser, es dzirdēj no vecās lēdijas tur apakšā, - Sems atbildēja.

- Un man, diemžēl, jāsaka, Sem, - misters Pikviks turpināja ar ļoti norūpējušos seju, - ka, bīstoties no šīs vardarbības, misters Vinkls ir aizbraucis.

- Aizbraucis! - Sems iesaucās.

- Šorīt agri atstājis māju, iepriekš nebildis man ne vārdiņa, - misters Pikviks paskaidroja, - un es nezinu, uz kurieni viņš ir aizbraucis.

- Viņam, ser, vajdzē gan palikt un izkauties, - Sems nicīgi atbildēja. - Ar šito Dauleru, ser, galā tikt nenāktos grūti.

- Nujā, Sem, - misters Pikviks teica. - Arī es varbūt šaubos par viņa lielo dūšu un apņēmību. Taču, lai būtu kā būdams, misters Vinkls ir aizbraucis. Viņš jāatrod, Sem, -

jāatrod un jāatved atpakaļ pie manis.

- Bet ja nu viņš, ser, negrib nākt atpakaļ? - Sems aizrādīja.

- Viņš jāpiespiež, Sem, - misters Pikviks sacīja.

- Kas t' to izdarīs, ser? - smaidīdams jautāja Sems.

- Jūs, - misters Pikviks atbildēja.

- Labi, ser.

To teicis, misters Vellers atstāja istabu, un tūliņ pēc tam bija dzirdams, ka viņš aizver ielas durvis. Pēc divām stundām viņš atgriezās tik aukstasinīgs, it kā būtu sūtīts visparastākajā uzdevumā, un atnesa vēsti, ka kāds cilvēks, kura izskats pilnīgi atbilst mistera Vinkla ārienei, šorīt aizbraucis uz Bristoli no «Karaliskās Viesnīcas» ar tiešās satiksmes karieti.

- Sem, - misters Pikviks teica, satverdams viņa roku, - jūs esat lielisks cilvēks, nesamaksājams cilvēks. Jums, Sem, viņam jāseko.

- Skaidrs, ser, - misters Vellers atbildēja.

- Tikko jūs, Sem, viņu atrodat, nekavējoties rakstiet man, - misters Pikviks sacīja.

- Ja viņš mēģina no jums aizbēgt, notrieciet viņu gar zemi vai ieslēdziet. Jums, Sem, ir mana pilnvara.

- Gan jau es, ser, parūpēsies, - Sems atbildēja.

- Jūs viņam pateiksit, - misters Pikviks turpināja, - ka es esmu ļoti uztraukts, ļoti neapmierināts un, protams, sašutis par viņa ārkārtīgi dīvaino izturēšanos.

- Es, ser, to izdarīs, - Sems atbildēja.

- Jūs viņam pateiksit, - misters Pikviks stāstīja tālāk, - ka tad, ja viņš neatgriezīsies uz šo namu kopā ar jums, viņš ieradīsies kopā ar mani, jo es aizbraukšu un viņu atvedīšu.

- Es, ser, to viņam pateiks, - Sems atbildēja.

- Vai jūs, Sem, domājat, ka varēsit viņu atrast? - misters Pikviks apvaicājās, nopietni skatīdamies viņam sejā.

- O, es viņu atradīs, lai kur viņš būtu, - ļoti paļāvīgi atbildēja Sems.

- Labi, - misters Pikviks noteica. - Tādā gadījumā - jo drīzāk jūs braucat, jo labāk.

Līdz ar šiem norādījumiem misters Pikviks nodeva sava uzticamā kalpotāja rokās zināmu naudas summu un lika viņam tūliņ doties uz Bristoli, lai panāktu bēgli.

Sems ielika ceļa somā dažas nepieciešamas lietas un bija gatavs ceļam. Nonācis gaiteņa galā, viņš apstājās un, klusiņām atnācis atpakaļ, pabāza galvu pa viesistabas durvīm.

- Ser, - Sems pačukstēja.

- Nu, Sem? - misters Pikviks atsaucās.

- Vai es, ser, jūsu norādījumus ir pareizi saprats? - Sems taujāja.

- Cerams, - misters Pikviks sacīja.

- Vai notriekšana zemē, ser, ir jāsaprot burtiski? - Sems taujāja.

- Pilnīgi, - misters Pikviks atbildēja. - Burts burtā. Dariet, kas jums liekas nepieciešams. Jūs rīkojaties manā uzdevumā.

Sems saprotoši pamāja un, aizvēris durvis, ar vieglu sirdi devās ceļojumā.