Pikvika kluba piezīmes

XXXII NODAĻA

Boro Lentstrītā vienmēr valda miers, kas dvēselei iedveš maigas skumjas. Šajā ielā arvien ir izīrējamas krietni daudz māju, tā ir iela ar mazu kustību, un tās garlaicība atstāj nomierinošu iespaidu. Māju Lentstrītā nevar saukt par pirmās klases rezidenci šī vārda stingrā nozīmē, tomēr tā ir ļoti jauka vietiņa. Ja kāds cilvēks vēlētos aizmirst pasauli, izbēgt no visiem kārdinājumiem un neizjust ne mazāko vilinājumu lūkoties ārā pa logu, mēs viņam ieteiktu katrā ziņā apmesties Lentstrītā.

Šo laimīgo patvēruma vietu ir kolonizējuši nedaudzie veļas mazgātāji, kādi grāmatsējēji, viens vai divi Maksātnespējīgo tiesas cietuma aģenti, daži mazi namīpašnieki, kas strādā dokos, saujiņa mēteļu šuvēju un neliela piedeva drēbnieku, kas strādā gabaldarbu. Lielākā iedzīvotāju daļa vai nu izlieto savu enerģiju mēbelētu istabu izīrēšanai, vai arī nododas veselīgajai un spēcinošajai nodarbībai - veļas rullēšanai. Šīs ielas klusās dabas raksturīgākie vilcieni ir zaļi slēģi, zīmītes, ka izīrējami dzīvokļi, misiņa durvju plāksnītes un zvanu rokturi; galvenie dzīvās dabas pārstāvji ir zēns - trauku mazgātājs, jauneklis, kas pārdod smalkmaizītes, un vīrs, kurš tirgojas ar ceptiem kartupeļiem. Šejienes iedzīvotāji ir klejotāji, kas parasti pazūd dienu pirms gada ceturkšņa beigām, pie tam lielāko tiesu pa nakti. Šai laimīgajā ielejā reti izdodas ievākt viņa majestātes nodokļus, īres maksas saņemšana ir nedroša un ūdensvads ļoti bieži ir noslēgts.

Tajā pievakarē, uz kuru misters Bobs Soijers bija ielūdzis misteru Pikviku, viņš pats pušķoja ar savu personu vienu kamīna pusi, bet misters Bens Ellens - otru. Likās, ka viss ir sagatavots viesu saņemšanai. Lietussargi, kas mēdza stāvēt gaitenī, bija sakrauti kaktiņā aiz dibenistabas durvīm; saimnieces kalpones cepure un šalle bija noņemtas no margām; uz paklāja pie ielas durvīm neatradās vairāk kā divi pāri koka pazoļu, un kāpņu telpas logā priecīgi dega virtuves svece ar ļoti garu degli. Misters Bobs Soijers pats bija iegādājies stipros dzērienus kādā Haistrītas vīna pagrabā un pavadījis nesēju līdz mājām, lai neatgadītos, ka tos nogādā neīstā vietā. Guļamistabā sarkanā bļodā jau bija sagatavots punšs; no viesistabas jau bija paņemts mazs galdiņš ar zaļu tūka pārvalku, uz kura spēlēt kārtis, un visas dzīvoklī esošās glāzes kopā ar tām, kas šim gadījumam bija aizlienētas no restorāna, bija sakārtotas uz paplātes kāpņu laukumiņā aiz durvīm.

Lai gan viss bija sagatavots ļoti apmierinošā kārtā, mistera Boba Soijera seju, kad viņš sēdēja pie kamīna, klāja tumšs mākonis. Arī mistera Bena Ellena sejā, kas bija pievērsta kamīna oglēm, atspoguļojās līdzīga izteiksme, un viņa balss skanēja melanholiski, kad viņš pēc ilgas klusēšanas teica:

- Jā, tā nu ir nelaime, ka viņai tieši tādā reizē ienācis prātā sapūsties. Viņa būtu varējusi pagaidīt vismaz līdz rītam.

- Tā ir tīrā ļaunprātība, tīrā ļaunprātība, - sparīgi atbildēja misters Bobs Soijers, - viņa saka: ja jau es spējot sarīkot viesības, tad man vajagot būt pa spēkam samaksāt arī viņas sasodīto «mazo rēķiniņu».

- Cik tad tur ir notecējis? - misters Bens Ellens jautāja.

Starp citu runājot - rēķins ir tā visneparastākā lokomotīve, kādu vien cilvēka prāts izgudrojis. Tas turpinās savu gaitu pat visgarāko cilvēka mūžu un nekad neapstāsies pats no sevis.

- Tikai par ceturksni un vēl kādu mēnesīti, - misters Bobs Soijers atbildēja.

Bens Ellens bezcerīgi noklepojās un pavērsa meklējošu skatienu pret pavarda diviem augšējiem stieņiem.

- Tā būtu nolādēti nepatīkama lieta, ja viņai ienāktu prātā sākt ārdīties, kad tie puiši būs sanākuši, vai ne? - pēdīgi sacīja misters Bens Ellens.

- Šausmīgi, - Bobs Soijers atbildēja, - šausmīgi.

Pie istabas durvīm atskanēja klusa klauvēšana. Misters Bobs Soijers izteiksmīgi paskatījās, uz savu draugu un lūdza klauvētāju nākt iekšā. Pa durvīm pabāza galvu netīra, nolaidīgi ģērbusies meitene melnās kokvilnas zeķēs, kuru varēja noturēt par ārkārtīgi veca un ļoti trūcīgos apstākļos dzīvojoša ielu slaucītāja novārtā pamesto meitu, un teica:

- Lūdzu, mister Soijer, misis Redla vēlas ar jums runāt.

Pirms misters Bobs Soijers paspēja kaut ko atbildēt, meitene ar pēkšņu rāvienu pazuda, it kā no mugurpuses kāds viņai būtu spēcīgi iebelzis. Tūliņ pēc šīs noslēpumainās pazušanas pie durvīm atkal atskanēja klauvēšana - asa un uzsvērta, kas, likās, sacīja: «Šeit esmu es, un es eju iekšā.»

Misters Bobs Soijers paskatījās uz draugu ar izbaiļu pilnu skatienu un vēlreiz iesaucās:

- Iekšā!

Šis uzaicinājums nepavisam nebija vajadzīgs, jo, pirms misters Bobs Soijers bija šo vārdu izteicis, istabā iegāzās maza, nikna sievele, trīcēdama aiz uztraukuma un bāla aiz dusmām.

- Nu, mister Soijer, - mazā, niknā sievele teica un mēģināja izskatīties ļoti mierīga.

- Ja jūs būtu tik laipns un nokārtotu manu mazo rēķiniņu, es jums būtu pateicīga, tāpēc, ka šodien man pašai jāmaksā īre un mans saimnieks pašlaik apakšā gaida.

To sacīdama, mazā sievele berzēja rokas un ar nekustīgu skatienu vērās pāri mistera Boba Soijera galvai sienā.

- Man, misis Redla, ļoti žēl, ka sagādāju jums neērtības, - godbijīgi sacīja Bobs Soijers, - bet...

- O, tās nav nekādas neērtības, - mazā sievele atbildēja, spalgi iesmiedamās. - Līdz šai dienai man tās naudas sevišķi nevajadzēja, un, tā kā tā bija domāta ko samaksāt manam saimniekam, tā tikpat labi varēja stāvēt pie jums kā pie manis. Jūs, mister Soijer, apsolījāt man šodien samaksāt, un visi džentlmeņi, ser, kas še jebkad dzīvojuši, ir savu vārdu turējuši, un tā, protams, dara katrs, kas sevi sauc par džentlmeni.

Un misis Redla kratīja galvu, kodīja lūpas, berzēja rokas vēl stiprāk un skatījās uz sienu vēl ciešāk. Kā misters Bobs Soijers vēlāk austrumu alegoriju stilā izteicās kādā piemērotā gadījumā, bija skaidri redzams, ka viņa «paceļ tvaiku».

- Man ļoti žēl, misis Redla, - Bobs Soijers teica cik vien spēdams pazemīgi, - bet lieta tāda, ka šodien man Sitijā iznāca vilšanās.

Šī Sitija ir ļoti savāda vieta. Mēs pazīstam apbrīnojami daudz tādu cilvēku, kam šai vietā vienmēr iznāk vilties.

- Nu labi, mister Soijer, - misis Redla atbildēja, stingri nostādamās uz purpursarkana puķukāposta Kiderminsteras paklājā¹, - bet kas man tur par daļu, ser?

- Es... es... nešaubos, misis Redla, - Bobs Soijers turpināja, izvairīdamies atbildēt uz pēdējo jautājumu, - ka līdz nākošās nedēļas vidum mēs savus rēķinus varēsim pilnīgi nolīdzināt un uz priekšu ievērot labāku kārtību.

Tas bija viss, ko misis Redlai vajadzēja. Viņa bija ielauzusies nelaimīgā Boba Soijera dzīvoklī ar tik dedzīgu vēlēšanos sarīkot traci, ka par samaksu viņa laikam gan nebūtu priecājusies, bet drīzāk izjutusi vilšanos. Uz šāda veida mazu izklaidēšanos viņa bija lieliski sagatavota, jo nupat kā bija virtuvē izmainījusi dažus pieklājības apliecinājumus ar misteru Redlu.

- Vai jūs, mister Soijer, domājat, - misis Redla teica, paceldama balsi tā, lai varētu dzirdēt arī kaimiņi, - vai jūs domājat, ka es arī uz priekšu atļaušu savu dzīvokli aizņemt tādam zellim, kas nedomā maksāt īri, ne arī atdot pat to naudu, kas samaksāta par svaigo sviestu un graudu cukuru viņa brokastīm, un pat ne par pienu, ko priekš viņa noliek pie ielas durvīm? Vai jūs domājat, ka sievietei, kas grūti strādā un kas mīl darbu, un kas ir nodzīvojusi šai ielā divdesmit gadus (desmit gadus viņpus ielas un deviņus gadus un deviņus mēnešus šai pašā mājā), nav nekā cita ko darīt kā nostrādāties līdz nāvei sliņķu bandas dēļ, kas vienmēr smēķē un dzer, un blandās apkārt, kad viņiem vajadzētu būt priecīgiem par iespēju pielikt kaut kur rokas un nopelnīt naudu, ar ko samaksāt savus rēķinus? Vai jūs...

- Mīļā sirds, - mierinādams iejaucās misters Bendžemins Ellens.

- Esiet tik labs, ser, un paturiet savas piezīmes pie sevis, es jūs lūdzu, - teica misis Redla, piepeši apturēdama savas valodas ātro tecējumu un uzsvērti lēni un svinīgi uzrunādama trešo. - Es, ser, neesmu pārliecināta par to, ka jums būtu jebkādas tiesības mani uzrunāt. Man liekas, ser, ka šo dzīvokli es neesmu jums izīrējusi.

- Protams, ne, - misters Bendžemins Ellens teica.

- Ļoti labi, ser, - misis Redla atbildēja ar augstprātīgu pieklājību. - Tādā gadījumā, ser, jūs varbūt apmierināsities ar to, ka laužat rokas un kājas nabaga ļautiņiem slimnīcās, bet šeit, ser, turiet muti, citādi, ser, te var atrasties daži cilvēki, kas jūs piespiedīs to darīt.

- Jūs gan esat nesaprātīga sieviete, - misters Bendžemins Ellens iebilda.

- Lūdzu piedošanu, jaunais cilvēk, - svīzdama aukstus dusmu sviedrus, teica misis Redla, - vai jūs, ser, nebūtu tik labs un vēlreiz mani tā nenosauktu?

- Es, kundze, šo vārdu nelietoju apvainojošā nozīmē, - atbildēja misters Bendžemins Ellens, sākdams gandrīz vai bažīties pats par savu drošību.

- Lūdzu piedošanu, jaunais cilvēk, - vēl skaļāk un pavēlošāk prasīja misis Redla, - bet ko jūs saucat par sievieti? Vai jūs to uz mani zīmējāt, ser?

- Dievs, stāvi man klāt! - misters Bendžemins Ellens izsaucās.

- Es jums prasu, ser: vai jūs to vārdu uz mani zīmējāt? - ārkārtīgā niknumā pārtrauca viņu misis Redla un atgrūda durvis līdz galam vaļā.

- Nuja, protams, - misters Bendžemins Ellens atbildēja.

- Jā, protams, - misis Redla teica, pamazām atkāpdamas uz durvju pusi un paceldama balsi līdz pēdējai iespējai speciāli mistera Redla dēļ, kas atradās virtuvē.

- Jā, protams, jūs to darījāt, un katrs zina, kā mani var droši apvainot manas pašas mājā, kamēr mans vīrs apakšā sēž snauzdams un neliekas par mani zinis vairāk kā par suni uz ielas. Kā viņam nav kauna pašam no sevis (misis Redla iešņukstējās) - pieļaut, ka ar viņa sievu tā apietas jaunu neliešu banda, kuri griež un graiza dzīvu cilvēku miesas, kuri apkauno visu dzīvokli (atkal šņuksti)! Viņš pieļauj, ka viņa sievu apvaino visādā veidā - šis zemiskais, bailīgais, nožēlojamais gļēvulis, kam bailes nākt augšā un stāties pretī šiem dauzoņām. Viņam ir bail... viņam ir bail nākt!

Misis Redla apklusa, lai paklausītos, vai atkārtotās nievas nav pamodinājušas viņas labāko pusi, bet, manīdama, ka tas nav izdevies, turpināja kāpt pa trepēm lejā, visu laiku šņukstēdama. Kad pie ielas durvīm atskanēja skaļa klauvēšana, viņai uznāca histēriska raudu lēkme, ko pavadīja izmisuma pilni vaidi. Tas turpinājās, kamēr klauvēšana bija atkārtojusies sešas reizes, un tad viņa nevaldāmās mokās apgāza visus lietussargus un nozuda dibenistabā, ar briesmīgu blīkšķi aizcirzdama durvis.

- Vai šeit dzīvo misters Soijers? - misters Pikviks jautāja kad durvis atvērās.

- Jā, - meitene teica, -. otrā stāvā. Kad jūs uzkāpsit pa trepēm, durvis būs tieši pretī.

Izteikusi šos norādījumus, meitene, kas bija audzināta pie Sautvorkas iedzimtajiem, ar sveci rokā nokāpa virtuvē, būdama pilnīgi pārliecināta, ka izdarījusi visu, ko no viņas šajos apstākļos varētu prasīt.

Misters Snodgrass, kas ienāca pēdējais, pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem aiztaisīja durvis ar ķēdi, un draugi klupdami uzkāpa pa kāpnēm, kur viņus sagaidīja misters Bobs Soijers, kam bija bailes kāpt lejā, lai viņam neuzbruktu misis Redla.

- Kā jums klājas? - teica apmulsušais students. - Priecājos jūs redzēt... uzmaniet glāzes!

Šis brīdinājums attiecās uz misteru Pikviku, kas bija ielicis cepuri paplātē.

- Ak kungs! - misters Pikviks izsaucās. - Lūdzu piedošanu.

- Nekas, nekas, - teica Bobs Soijers. - Es šeit dzīvoju diezgan ierobežotās telpās, bet, nākot ciemos pie jauna vecpuiša, uz to jābūt gatavam. Nāciet iekšā! Šo džentlmeni jūs jau esat redzējuši, man šķiet?

Misters Pikviks sniedza roku misteram Bendžeminam Ellenam, un viņa draugi sekoja tā piemēram. Tikko viņi bija apsēdušies, pie durvīm atkal atskanēja klauvēšana.

- Ceru, ka tas ir Džeks Hopkinss, - misters Bobs Soijers sacīja. - Kuš... Jā, tā ir.

Nāc augšā, Džek, nāc augšā!

Kāpnēs atskanēja smagi soļi, un parādījās Džeks Hopkinss. Viņš valkāja melnu samta vesti ar spožām pogām un zili strīpainu kreklu ar baltu pieliekamo apkaklīti.

- Tu nāc vēlu, Džek, - misters Bendžemins Ellens pārmeta.

- Aizkavējos Bartolomjū slimnīcā, - Hopkinss atbildēja.

- Vai ir kas jauns?

- Nē, nekā sevišķa. Diezgan interesants pacients nelaimes gadījumu palātā.

- Kas tad tur bijis, ser? - misters Pikviks apjautājās.

- Tikai kāds vīrs, kas izkritis no ceturtā stāva loga, bet ļoti lielisks gadījums, tiešām ļoti lielisks gadījums.

- Vai jūs gribat sacīt, ka pacientam ir lieliskas izredzes izveseļoties? - misters Pikviks jautāja.

- Nē, - bezrūpīgi atbildēja Hopkinss. - Nē, es drīzāk teiktu, ka viņš neizveseļosies.

Taču rīt notiks spīdoša operācija. Ja Slešers operēs, būs lielisks skats.

- Vai jūs uzskatāt misteru Slešeru par labu ķirurgu? - misters Pikviks painteresējās.

- Par labāko pasaulē, - Hopkinss atbildēja. - Pagājušo nedēļu viņš kādam zēnam amputēja kāju, - zēns pa to laiku apēda piecus ābolus un ingvera cepumu, - un tieši divas minūtes pēc tam, kad viss jau bija beidzies, zēns teica, ka viņš tur negulēšot par apsmieklu un ka viņš pateikšot mātei, ja šie tūlīt nesākšot.

- Ak kungs! - misters Pikviks pārsteigts sacīja.

- Tas vēl nav galīgi nekas, - teica Džeks Hopkinss. - Vai ne, Bob?

- Gluži nekas, - misters Bobs Soijers atbildēja.

- Starp citu, Bob, - teica misters Hopkinss, gandrīz nemanāmi paskatījies uz mistera Pikvika uzmanības pilno seju. - Vakar vakarā mums bija interesants nelaimes gadījums. Ieveda kādu bērnu, kas bija norijis krelles.

- Ko norijis, ser? - misters Pikviks viņu pārtrauca.

- Krelles, - atbildēja Džeks Hopkinss. - Jūs saprotat, ne jau visas uzreiz. Tas būtu par daudz - to pat jūs nevarētu izdarīt, kur nu vēl bērns. Tā ja, mister Pikvik. Ha, ha! - misters Hopkinss, kā šķita, bija ļoti uzjautrināts pats par savu joku un turpināja. - Nē, tā lieta bija tāda. Šī bērna vecāki ir nabadzīgi cilvēki un dzīvo kādā šķērsieliņā.

Vecākā māsa nopirka krelles - parastas krelles, savērtas no prāvām, melnām koka bumbiņām. Bērnam ļoti patika rotaļlietas, un viņš krelles nočiepa. Viņš tās paslēpa, rotaļājās ar tām, pārgrieza aukliņu un norija vienu bumbiņu. Viņam likās, ka tas ir lielisks joks, tāpēc viņš otrā dienā atkal ņēma un norija vēl vienu bumbiņu.

- Lai dievs pasargā! - teica misters Pikviks. - Cik tas ir šausmīgi! Lūdzu piedošanu, ser! Stāstiet tālāk.

- Nākošajā dienā bērns norija divas bumbiņas, dienu vēlāk pacienāja sevi ar trim un tā turpināja, līdz nedēļas laikā bija ticis galā ar visām krellēm - kopskaitā divdesmit piecām bumbiņām. Viņa māsa, strādīga meitene, kas reti sev atļāvās kādu greznuma lietiņu, par pazudušajām krellēm vai acis izraudāja. Viņa tās meklēja visās malās, bet man nav nemaz jāsaka, ka nekā neatrada. Dažas dienas vēlāk ģimene sēdēja pie pusdienu galda, kurā bija cepts jēra plecis ar kartupeļiem. Bērns, kas nebija izsalcis, istabā rotaļājās. Pēkšņi atskanēja velnišķīgs troksnis, it kā plosītos neliels krusas negaiss. «Tā nedari, zēn,» teica tēvs. «Es nekā nedaru,» teica bērns. «Nu, labi, tikai vairāk tā nedari,» teica tēvs. Pēc īsa klusuma brīža troksnis sākās atkal un bija vēl stiprāks nekā pirmo reizi. «Ja tu, zēn, neklausīsi, ko es tev saku,» teica tēvs, «tu nepaspēsi ne iepīkstēties, kad būsi jau gultā.» Lai piespiestu bērnu paklausīt, viņš to krietni sapurināja, un nu atskanēja tāda grabēšana, kādu vēl neviens nebija dzirdējis.

«Ak, sasodīts, tas taču viņam iekšā!» teica tēvs. «Viņam ir krups, tikai neīstā vietā!» -

«Nē, nav vis, tēt,» saka bērns, sākdams raudāt, «tās ir krelles, es tās noriju, tēt.» Tēvs paķēra bērnu un skrēja uz slimnīcu, un krelles zēna vēderā no kratīšanās visu laiku grabēja. Cilvēki skatījās augšup gaisā un lejup pagrabos, lai redzētu, no kurienes nāk šī neparastā skaņa. Patlaban viņš atrodas slimnīcā, - Džeks Hopkinss nobeidza, - un staigādams saceļ tik velnišķīgu troksni, ka viņš jāietin naktssarga svārkos, lai neuzmodinātu pacientus!

- Tas ir visdīvainākais gadījums, kādu es jebkad esmu dzirdējis, - misters Pikviks sacīja, izteiksmīgi uzsizdams dūri uz galda.

- Ak, tas vēl nav nekas, - Džeks Hopkinss atsaucās. - Vai ne, Bob?

- Zināms, ka ne, - misters Bobs Soijers atbildēja.

- Mūsu profesijā atgadās visdīvainākās lietas, to es jums, ser, varu apgalvot, -

Hopkinss teica.

- To es ļoti labi varu iedomāties, - misters Pikviks atsacīja.

Pie durvīm atkal atskanēja klauvēšana, un ieradās kāds jauneklis ar lielu galvu un melnu parūku, atvezdams sev līdzi jaunekli ar augstu, sastīvinātu apkaklīti, kurš izskatījās kā slims ar skorbutu.

Nākošais viesis bija džentlmenis, kura kreklu rotāja rožaini enkuri, un viņam cieši sekoja bāls jauneklis ar zeltītu pulksteņķēdi. Kad ieradās kāda švītīga persona ar tīru kreklu un audekla kurpēm, viesu sastāvs bija pilnīgs. Izvilka galdiņu ar zaļo tūka pārvalku, baltā krūzē ienesa pirmo punša porciju, un turpmākās trīs stundas tika veltītas acītei, rēķinot sešus pensus par divpadsmit spēles markām. Spēli tikai vienu reizi pārtrauca neliels strīds starp skorbutisko jaunekli un džentlmeni ar rožainajiem enkuriem. Strīda laika skorbutiskais jauneklis izteica dedzīgu vēlēšanos paraustīt aiz deguna džentlmeni ar cerības emblēmām. Atbildot uz to, pēdēji minētais džentlmenis izsacīja noteiktu nevēlēšanos pieņemt par velti jebkādus «pakalpojumus» kā no ķildīgā jaunā džentlmeņa ar skorbutisko seju, tā no jebkuras citas personas, kuras plecus rotā galva.

Kad bija pasludināta pēdējā acīte un saskaitītas iegūtas un zaudētās spēles markas un sešpensi, pie kam iznākums visus apmierināja, misters Bobs Soijers pazvanīja, lai pasniedz vakariņas, un viesi saspiedās kaktos, gaidīdami, kamēr visu sagatavo.

Sagatavošanās neveicās tik ātri, kā to daži cilvēki varētu iedomāties. Vispirms vajadzēja pamodināt meiteni, kas bija aizmigusi ar seju uz virtuves galda. Tas prasīja zināmu laiku, un pat tad, kad viņa izdzirda zvanu un ieradās, pagāja vēl ceturtdaļa stundas neauglīgos mēģinājumos pamodināt viņā kaut vāju un nedrošu saprāta gaismiņu. Vīram, pie kura bija pasūtītas austeres, nebija pateikts, lai tās atver. Ar trulu nazi vai divzaru dakšiņu austeres atvērt ir ļoti grūti, un maz ko tādā veidā arī izdarīja.

Vēršgaļas bija ļoti maz un tāpat šķiņķa (tie nāca no vācieša desu veikala aiz stūra). Taču alvas kannā bija daudz portera, un liela piekrišana bija sieram, kam bija stipri asa garša. Tā visā visumā vakariņas varbūt bija gluži tikpat labas, cik labas tādas vakariņas parasti mēdz būt.

Pēc vakariņām uz galda nolika jaunu punša krūzi līdz ar cigāru paciņu un pāris pudelēm stiprāka dzēriena. Tad sekoja ļoti nepatīkama pauze, un šīs nepatīkamās pauzes iemesls bija starpgadījums, kas šādās vietās ir ļoti parasts, bet tomēr ļoti traucējošs.

Lieta tā, ka meitene mazgāja glāzes. Mājā tādas bija pavisam četras. Ar to mēs negribam izteikt pārmetumu misis Redlai, jo vēl nav bijušas mēbelētas istabas, kurās būtu diezgan glāžu. Saimnieces glāzes bija maziņas un no plāna stikla, bet no restorāna aizlienētas bija lieli, vēderaini trauki ar resnām, podagriskām kājām. Ar to vien būtu pieticis, lai viesus iepazīstinātu ar lietas patieso stāvokli, bet, ja kādam džentlmenim par šo lietu būtu varējušas rasties nepareizas domas, jaunā kalpone tādu iespēju novērsa, ar varu atņemdama katram viņa glāzi, pirms tas bija paspējis izdzert alu, un, neievērojot mistera Boba Soijera mājienus un iebildumus, visiem dzirdot, paskaidroja, ka tās tūliņ jānesot lejā un jāizmazgājot.

Tikai ļoti slikts vējš neatnes nevienam nekā laba. Švītīgais cilvēks audekla kurpēs, kurš pa visu spēles laiku bija nesekmīgi pūlējies pateikt kādu joku, redzēja izdevību un to izmantoja. Tikko pazuda glāzes, viņš iesāka garu stāstu par kādu lielu sabiedrisku darbinieku, kura vārdu tas bija aizmirsis. Šis sabiedriskais darbinieks esot ļoti asprātīgi atbildējis kādai citai izcilai un slavenai personai, kuras vārdu viņš tāpat nevarēja nosaukt. Viņš diezgan gari un ļoti sīki izrunājās par dažādiem blakus apstākļiem, kam bija kāds attāls sakars ar šo anekdoti, bet neparko pasaulē viņš tieši šobrīd nevarēja atcerēties, kāda šī atbilde bijusi, lai gan viņš anekdoti esot jau stāstījis desmit gadus, visur iemantodams lielu piekrišanu.

- Ak kungs, - teica švītīgais cilvēks audekla kurpēs, - tas ir gan savāds atgadījums.

- Man žēl, ka jūs esat aizmirsis, - Bobs Soijers sacīja, nepacietīgi skatīdamies uz durvīm, jo viņam likās, ka viņš dzirdētu glāžu šķindēšanu. - Ļoti žēl.

- Man arī, - švītīgais cilvēks atbildēja, - jo es zinu, ka tas visiem ļoti patiktu. Nu nekas, es ceru, ka pēc kādas pusstundas es atcerēšos.

Kad švītīgais cilvēks bija ticis tik tālu, glāzes atgriezās, un misters Bobs Soijers, kas visu laiku bija ļoti uzmanīgi klausījies, teica, ka viņam ļoti gribētos noklausīties beigas, jo, spriežot pēc dzirdētā, tas esot vislabākais stāsts.

Ieraudzījis glāzes, Bobs Soijers pirmo reizi pēc sarunas ar saimnieci zināmā mērā atguva garīgo līdzsvaru. Viņa seja atplauka, un viņš sāka justies tīri omulīgi.

- Un tagad, Betsij, - Bobs Soijers ļoti pieklājīgi teica un tai pašā laikā izdalīja mazo, nesaderīgo glāžu pulciņu, ko meitene bija nolikusi galda vidū, - un tagad, Betsij, karsto ūdeni! Esi laba meitene un taisi žigli!

- Karstu ūdeni jūs nevarat dabūt, - Betsija atbildēja.

- Nevaram dabūt! - misters Bobs Soijers iesaucās.

- Nē, - meitene atteica un pakratīja galvu, tā izsacīdama noteiktāku noliegumu, nekā to varētu izteikt visbagātākā valoda. - Misis Redla teica, ka jūs nekādu karstu ūdeni nedabūsit.

Pārsteigums, kas atspoguļojas viesu sejās, deva saimniekam jaunu drosmi.

- Tūlīt atnesiet karstu ūdeni... tūlīt! - misters Bobs Soijers teica ar izmisuma stingrību.

- Nē, to es nevaru, - meitene atbildēja, - misis Redla pirms gulētiešanas izdzēsa pavardā uguni un ieslēdza katliņu.

- Ak, tas nekas, tas nekas. Lūdzu, neuztraucieties par tādiem sīkumiem! - misters Pikviks sacīja, vērodams sabangotās jūtas, kas atspoguļojās Boba Soijera sejā. - Iztiksim tikpat labi ar aukstu ūdeni.

- Jā, lieliski, - Bendžemins Ellens izsaucās.

- Manai saimniecei reizēm uznāk vieglas gara aptumšošanās lēkmes, - ar vārgu smaidu piezīmēja Bobs Soijers. - Es bīstos, ka man vajadzēs viņu brīdināt.

- Nē, kādēļ? - Bens Ellens ieteicās.

- Bīstos, ka vajadzēs gan, - ar varonīgu stingrību atkārtoja Bobs. - Es samaksāšu to, ko esmu viņai parādā, un rīt no rīta viņu brīdināšu.

Nabadziņš! Cik karsti viņš vēlējās, kaut varētu to izdarīt!

Mistera Boba Soijera aizkustinošie mēģinājumi atgūties no šī pēdējā trieciena atstāja uz viesiem nomācošu iespaidu. Lielākā daļa, lai uzlabotu garastāvokli, ar sevišķu sirsnību ķērās pie aukstā groka, kura pirmais jūtamais iespaids izpaudās naidīgās darbības atjaunošanā starp skorbutisko jaunekli un džentlmeni kreklā. Kādu laiku karojošās puses izteica savu savstarpējo nicināšanu, dažādos veidos raucot pieri un šņācot, līdz beidzot skorbutiskais jauneklis sajuta, ka par šo lietu nepieciešams izteikties skaidrāk, un tad notika šāda izskaidrošanās.

- Soijer! - skaļā balsī teica skorbutiskais jauneklis.

- Nu, Nodij, - misters Bobs Soijers atbildēja.

- Man ļoti negribētos, Soijer, - misters Nodijs turpināja, - sacelt nepatikšanas pie kāda drauga galda un vismazāk pie jūsu galda, Soijer, ļoti negribētos, bet man jāizmanto šis gadījums un jāpaziņo misteram Ganteram, ka viņš nav džentlmenis.

- Un man ļoti negribētos, Soijer, sacelt nekārtības ielā, kurā jūs dzīvojat, - teica misters Ganters, - bet es bīstos, ka man vajadzēs satraukt kaimiņus, izmetot pa logu to personu, kas nupat runāja.

- Ko jūs ar to gribējāt teikt, ser? - jautāja misters Nodijs.

- To, ko pateicu, ser, - atbildēja misters Ganters.

- Es, ser, gribētu redzēt, kā jūs to izdarīsit, - teica misters Nodijs.

- Pēc pusminūtes jūs to jutīsit, ser, - atbildēja misters Ganters.

- Es prasu, ser, lai jūs pasniegtu man savu karti, - teica misters Nodijs.

- Es nekā tamlīdzīga nedarīšu, ser, - atbildēja misters Ganters.

- Kāpēc ne, ser? - jautāja misters Nodijs.

- Tāpēc, ka jūs to piesliesit uz kamīna dzegas, ser, un ar to ierosināsit saviem viesiem maldīgu pārliecību, ka pie jums viesos bijis džentlmenis, - atbildēja misters Ganters.

- Rīt pie jums, ser, ieradīsies kāds no maniem draugiem, - teica misters Nodijs.

- Ser, es jums ļoti pateicos par brīdinājumu un atstāšu kalponei speciālu norādījumu ieslēgt karotes, - atbildēja misters Ganters.

Šai brīdī iejaucās pārējie viesi un pārmeta abām naidīgajām pusēm nepiedienīgo izturēšanos. Tad misters Nodijs lūdza ievērot, ka viņa tēvs esot gluži tikpat cienījams kā mistera Gantera tēvs, bet misters Ganters atbildēja, ka viņa tēvs esot pilnīgi tikpat cienījams kā mistera Nodija tēvs un ka viņa tēva dēls katrā laikā esot tikpat labs kā misters Nodijs. Tā kā šis paziņojums izklausījās pēc priekšspēles jaunam disputam, atkal iejaucās pārējie, un sekoja liela runāšana un klaigāšana, līdz misters Nodijs pamazām ļāva vaļu jūtām un atzinās, ka vienmēr izjutis sirsnīgu draudzību pret misteru Ganteru. Misters Ganters atbildēja, ka visā visumā misters Nodijs viņam patīkot labāk nekā paša brālis. Izdzirdis šo atzīšanos, misters Nodijs piecēlās no krēsla un augstsirdīgi sniedza roku misteram Ganteram. Misters Ganters to satvēra ar aizkustinošu dedzību, un visi sacīja, ka visa strīda norise darot lielu godu abām pusēm.

- Nu, Bob, - Džeks Hopkinss teica, - man liekas, ka derētu nodziedāt kādu dziesmu, lai atkal tiktu uz ceļa.

Un, spēcīgu aplausu pamudināts, tūliņ uzsāka «Dievs lai svētī karali!», dziedādams to cik skaļi varēdams, pie tam jaunā meldijā, kas bija sastādīta no «Biskajas līča» un «Vardulēna»². Galvenā loma šai dziesmā bija korim, un, tā kā katrs džentlmenis dziedāja tai melodijā, ko viņš vislabāk zināja, iespaids bija tiešām satriecošs.

Korim dziedot pirmā panta piedziedājumu, misters Pikviks pacēla roku it kā klausīdamies un, tiklīdz iestājās klusums, teica:

- Klusu! Ludzu piedošanu, man liekas, ka no augšstāva kāds sauc.

Tūliņ iestājās dziļš klusums, un varēja novērot, ka misters Bobs Soijers nobālēja.

- Man šķiet, es dzirdu atkal, - misters Pikviks teica. - Esiet tik labi un atveriet durvis!

Tikko durvis atvērās, visas šaubas izklīda.

- Mister Soijer, mister Soijer! - trešajā stāvā spiedza kāda balss.

- Tā ir mana saimniece, - Bobs Soijers sacīja un izmisis paskatījās visapkārt. - Jā, misis Redla!

- Ko jūs gan domājat, mister Soijer? - griezīgā balss atbildēja, ātri izrunādama vārdus. - Vai nepietiek ar to, ka jūs man nemaksājat un neatdodat aizņemto naudu un ka mani nolamā un apvaino jūsu draugi, kas uzdrošinās saukties par vīriešiem? Jums vēl vajag apgriezt visu māju otrādi un pulksten divos naktī sacelt tādu troksni, ka var ierasties ugunsdzēsēji? Dzeniet tos neliešus prom!

- Jums vajadzētu kaunēties, - teica mistera Redla balss, kas, kā likās, nāca no segas apakšas.

- Kaunēties! - misis Redla atsaucās. - Kāpēc tu neej lejā un nenosvied visus pēc kārtas pa trepēm? Ja tu būtu vīrietis, tu to izdarītu.

- Es to izdarītu, mana dārgā, ja es būtu ducis vīriešu, - miermīlīgi atbildēja misters Redls. - Bet viņi, mana dārgā, ir diezgan lielā skaitliskā pārsvarā.

- Ak tu gļēvuli! - ārkārtīgi nicinoši atbildēja misis Redla. - Vai jūs, mister Soijer, dzīsit tos neliešus prom vai ne?

- Viņi jau iet, misis Redla, viņi jau iet, - teica nelaimīgais Bobs. - Man šķiet, ka jums labāk vajadzētu iet, - misters Bobs Soijers sacīja saviem draugiem. - Man jau likās, ka jūs saceļat pārāk lielu troksni.

- Tas ir ļoti nepatīkami, - teica švītīgais cilvēks. - Mēs tikko sākām justies omulīgi!

Lieta tāda, ka švītīgais cilvēks nupat kā sāka neskaidri atcerēties stāstu, ko bija aizmirsis.

- Tas ir grūti paciešams, - švītīgais cilvēks teica, skatīdamies apkārt. - Grūti paciešams, vai ne?

- To nevar ciest, - Džeks Hopkinss atbildēja. - Nākošo pantu Bob! Nu, lai iet!

- Nē, nē, Džek, nevajag! - Bobs Soijers izsaucās. - Tā ir lieliska dziesma, bet man liekas, ka otro pantu dziedāt labāk nevajadzētu. Šai mājā ir ļoti varmācīgi cilvēki.

- Vai man neuzkāpt augšā un neiekaustīt saimnieku? - jautāja Hopkinss. - Vai varbūt sākt zvanīt vai iziet uz kāpnēm un bļaut? Tu, Bob, izrīko, ko man darīt.

- Es tev, Hopkins, ļoti pateicos par draudzību un labo sirdi, - nomocītais misters Bobs Soijers sacīja, - bet man liekas, ka labākais ceļš, kā izvairīties no turpmākajām ķildām, ir tūliņ izbeigt.

- Nu, mister Soijer! - spiedza misis Redlas griezīgā balss. - Vai tie lopi iet prom?

- Viņi tikai meklē cepures, misis Redla, - Bobs atsaucās. - Viņi tūliņ ies.

- Ies! - misis Redla teica un pabāza savu naktscepuri pār margām tai brīdī, kad misters Pikviks, kam sekoja misters Tapmens, iznāca no istabas. - Ies! Kāpēc viņiem vispār vajadzēja atnākt?

- Dārgā kundze... - misters Pikviks iebilda, paskatīdamies augšup.

- Taisieties, kā pazūdat, vecais nelieti! - misis Redla atbildēja, ātri atraudama no margām naktscepuri. - Tik vecs, ka varētu būt viņam vectētiņš, jūs neģēli! Jūs esat sliktāks par viņiem visiem.

Misters Pikviks redzēja, ka velti mēģināt pierādīt savu nevainību, tādēļ steidzās lejā pa kāpnēm un ārā uz ielas, bet misters Tapmens, misters Vinkls un misters Snodgrass viņam cieši sekoja. Misters Bens Ellens, uz kuru garīgie dzērieni un uztraukumi bija atstājuši nomācošu iespaidu, pavadīja viņus līdz pat Londonas tiltam un iedams uzticēja misteram Vinklam, kā jau cilvēkam, kas vislabāk prot glabāt noslēpumus, savu apņemšanos pārgriezt rīkli katram džentlmenim, atskaitot misteru Bobu Soijeru, kas uzdrošināsies cerēt uz viņa māsas Arabellas mīlestību. Ar pienācīgu stingrību izteicis savu lēmumu izpildīt šo nepatīkamo brāļa pienākumu, viņš sāka raudāt, uzrāva cepuri pār acīm un, mēģinādams atrast ceļu uz mājām, dauzījās pie kādām durvīm Boro tirgus laukumā un pārmaiņus snauda uz kāpnēm līdz pat rītam, būdams stingri pārliecināts, ka viņš tur dzīvo, tikai aizmirsis atslēgu.

Kad visi viesi, paklausot misis Redlas diezgan neatlaidīgajai prasībai, bija izklīduši, nelaimīgais misters Bobs Soijers palika viens un pārdomāja šī vakara priekus un varbūtējos notikumus nākamajā rītā.

^{1 - Kiderminsteras paklājs - lēts īpaša izstrādājuma paklājs, ko gatavoja Kiderminsteras pilsētā.}

^{2 - «Biskajas līcis» un «Vardulēns» faktiski ir viena dziesmiņa, kuras mūziku sacerējis Dž. Dēvijs. Tā ir senlaiku balāde, pazīstama jau XVII gadsimtā sākās ar vārdiem: «Varde gribēja precēties», un tās motīvs laika gaitā dažādu mainījies.}