Pikvika kluba piezīmes

XXV NODAĻA

Kad misteru Velleru veda prom, ārkārtīgs bija viņa sašutums, neskaitāmi bija aizrādījumi par mistera Grammera un tā amata brāļu ārējo izskatu un izturēšanos un varonīgi bija izaicinājumi katram no klātesošajiem sešiem džentlmeņiem, - tā viņš izgāza savu neapmierinātību. Misters Snodgrass un misters Vinkls ar drūmu cieņu klausījās daiļrunības straumē, kuru viņu vadonis lēja no nestuvēm un kura ātro tecēšanu ne uz mirkli nevarēja apturēt visi mistera Tapmena nopietnie lūgumi nolaist nestuvju vāku. Bet mistera Vellera dusmas ātri pārvērtās ziņkārībā, kad procesija iegriezās tieši tajā pašā pagalmā, kurā viņš bija saticis aizbēgušo Džobu Troteru; un ziņkārība pārvērtās par vispriecīgāko izbrīnu, kad visuvarenais misters Grammers, likdams nesējiem apstāties, cienīgiem un svarīgiem soļiem tuvojas tiem pašiem zaļajiem vārtiem, pa kuriem bija iznācis Džobs Troters, un spēcīgi parāva zvana rokturi. Iznāca ļoti iznesīga un glīta kalpone, kas, sasitusi rokas izbrīnā par arestantu dumpīgo izskatu un mistera Pikvika kvēlo runu, pasauca misteru Mazlu. Misters Mazls atvēra iebraucamo vārtu vienu pusi, lai ielaistu nestuves, aizturētos un konsteblus, un tūliņ tos aizcirta pūļa degunu priekšā, kurš, sašutis par to, ka viņu nelaiž iekšā, un ļoti gribēdams redzēt, kas notiks tālāk, izteica savas jūtas, spārdot vārtus un raustot zvanu vēl pāris stundu pēc tam. Šai izpriecā piedalījās visi pēc kārtas, atskaitot trīs vai četrus, kas, atraduši vārtos šķirbu, pa kuru nekā nevarēja saredzēt, skatījās pa to ar tādu pašu nenogurdināmu neatlaidību, ar kādu cilvēki vienmēr spiež degunus pie aptiekas ielas puses logiem, ja kādu piedzērušo, ko uz ielas sabraukuši divriči, dibenistabā patlaban izmeklē ārsts.

Pie kāpnēm, kas veda uz mājās durvīm, kuras no abām pusēm apsargāja pa Amerikas agavei zaļos toveros, nestuves apstājās; misteru Pikviku un viņa draugus ieveda vestibilā un no turienes - pēc Mazla pieteikuma un mistera Napkina uzaicinājuma - ielaida pie šī cienījamā sabiedrības darbinieka.

Skats bija iespaidīgs un labi aprēķināts, lai iedvestu noziedznieku sirdīs šausmas un dotu tiem pienācīgu priekšstatu par likuma bargo diženību. Pie liela grāmatu skapja lielā krēslā, aiz liela galda, ar lielu grāmatu sev priekšā sēdēja misters Napkins un izskatījās divas reizes lielāks nekā jebkurš no šiem priekšmetiem, lai cik lieli tie bija.

Galdu greznoja papīru grēdas, un tā galā rēgojās mistera Džinksa galva un pleci, kurš bija aizņemts ar to, ka centās izskatīties pēc iespējas vairāk aizņemts. Kad visi bija ienākuši, Mazls rūpīgi aizvēra durvis un nostājās aiz sava kunga krēsla gatavs izpildīt viņa pavēles. Misters Napkins ar satraucošu svinīgumu atzvēlās krēslā un nopētīja sejas apmeklētājiem, kas nebija ieradušies no brīva prāta.

- Nu, Grammer, kas ir šī persona? - misters Napkins teica, norādīdams uz misteru Pikviku, kas, kā jau savu draugu runasvīrs, stāvēja, turēdams cepuri rokā un klanīdamies ar lielāko pieklājību un cieņu.

- Šitas te ir Pikviks, jūs' godīb', - Grammers atteica.

- Nu, nu, nekādus «šitas te», vecā dakts, - iejaucās misters Vellers, ar elkoņiem izlauzdamies priekšējā rindā. - Lūgtum piedošanu, ser, bet šitas te jūsu apakšnieks gumijas zābakos nekad un nekur nenopelnītu sev pieklājīgu iztiku kā ceremonijmeistars. Šitas te, ser, - misters Vellers turpināja, pagrūzdams Grammeru sāņus un uzrunādams mēru ar piemīlīgu familiaritāti, - šitas te ir S. Pikviks, eskvairs, šitas te - misters Tapmens, tas tur - misters Snodgrass un beidzot viņam blakus otrā pusē - misters Vinkls, - visi ļoti patīkami džentlmeņi, ser, ar kuriem jums būs liels prieks iepazīties; tātad, jo drīzāk jūs aizsūtīs šitos te savus policistus pārs mēnešus uz kājminamām dzirnavām¹, jo drīzāk mēs visi sāks labi saprasties. Vispirms darbs, tad izprieca, kā sacīja karalis Ričards Trešais², kad Tauerā bij nodūrs to otro karali un taisījās nožmiegt viņa bērnus.

Nobeidzis šo uzrunu, misters Vellers notīrīja ar labo elkoni savu cepuri un labvēlīgi pamāja Džinksam, kas to visu bija noklausījies ar neizsakāmām šausmām.

- Kas ir šis cilvēks, Grammer? - tiesnesis teica.

- Ļoti bīstams tips, jūs' godīb', - Grammers atbildēja. - Viņš grasījās atbrīvot apcietinātos un bruka virsū policistiem, tāpēc mēs saņēmām viņu ciet un atvedām šurp.

- Jūs darījāt pilnīgi pareizi, - tiesnesis atbildēja. - Viņš, acīm redzot, ir bīstams dauzoņa.

- Viņš ir mans sulainis, ser, - nikni sacīja misters Pikviks.

- Ahā! Viņš ir jūsu sulainis, ko? - misters Napkins izsaucās. - Sazvērestība, lai pretotos tiesas varai un noslepkavotu tas ierēdņus. Pikvika sulainis. Pierakstiet to, mister Džinks!

Misters Džinkss to izdarīja.

- Kā jūs sauc, puis? - misters Napkins nodārdināja.

- Vellers, - Sems atbildēja.

- Ļoti labs vārds Ņugeitas hronikai³, - misters Napkins piezīmēja.

Tas bija joks, tāpēc Džinksam, Grammeram, Dablijam, visiem konstebliem un Mazlam uzbruka piecas minūtes ilga smieklu lēkme.

- Pierakstiet viņa vārdu, mister Džinks! - tiesnesis pavēlēja.

- Ar divi «l», veco zēn, - Sems aizrādīja.

Te kāds nelaimīgs konstebls atkal iesmējās, par ko tiesnesis piedraudēja to uz vietas arestēt. Šādos gadījumos ir bīstami neturēt vērā, kura jokam smieties.

- Kur jūs dzīvojat? - tiesnesis vaicāja.

- Kur gadās, - Sems atbildēja.

- Pierakstiet to, mister Džinks! - teica tiesnesis, kura dusmas ātri auga.

- Pastrīpojiet ar! - Sems papildināja.

- Viņš ir klaidonis, mister Džinks, - tiesnesis sacīja. - Viņš ir klaidonis, pēc paša izteicieniem, vai ne, mister Džinks?

- Protams, ser.

- Tad es viņu apcietināšu... uz šī pamata apcietināšu, - misters Napkins izlēma.

- Šai zemē gan ir taisnīgas tiesas, - Sems noteica. - Te tiesneši klaidoņiem tic vairāk nekā godīgiem cilvēkiem.

Par šo izlēcienu kāds konstebls atkal iesmējās un tad mēģināja izskatīties tik pārdabiski nopietns, ka tiesnesis viņu tūliņ atklāja.

- Grammer, - teica misters Napkins, aiz dusmām piesarkdams, - kā jūs uzdrošināties izraudzīt par konsteblu tādu nekur nederīgu un necienīgu personu kā šo vīru? Kā jūs uzdrošināties to darīt, ser?

- Man ļoti žēl, jūs' godīb', - Grammers stostījās.

- Ļoti žēl! - tiesnesis pārskaities kliedza. - Jūs nožēlosit šo nevērību pret saviem pienākumiem, mister Grammer; jūs saņemsit sodu. Atņemiet tam vīram zizli! Viņš ir piedzēries. Jūs esat piedzēries, cilvēk.

- Es neesmu piedzēries, jūsu godība, - vainīgais taisnojās.

- Jūs esat piedzēries, - tiesnesis atbildēja. - Kā jūs, ser, uzdrošināties teikt, ka neesat piedzēries, ja es saku, ka esat? Vai viņš neož pēc degvīna, Grammer?

- Šausmīgi, jūs' godīb', - atbildēja Grammers, kam bija gan tāda sajūta, ka te kaut kur ostu pēc ruma.

- Es zināju, ka tā ir, - misters Napkins teica. - Līdzko viņš ienāca istabā, es no viņa raibajām acīm vien redzēju, ka viņš ir piedzēries. Vai jūs ievērojāt, kādas viņam raibas acis, mister Džinks?

- Protams, ser.

- Es šorīt neesmu ņēmis mutē ne lāsītes, - teica apvainotais, būdams tik skaidrs, cik vien cilvēkam iespējams.

- Kā jūs uzdrīkstaties teikt man nepatiesību? - misters Napkins atsaucās. - Vai viņš šai brīdī nav piedzēries, mister Džinks?

- Protams, ser, - Džinkss atbildēja.

- Mister Džinks, - tiesnesis sacīja, - es šo vīru apcietināšu par necieņas izrādīšanu.

Uzrakstiet apcietināšanas pavēli, mister Džinks!

Un šis konstebls būtu apcietināts, taču Džinkss, kas bija tiesneša padomdevējs (jo trīs gadus bija mācījies likumus kāda provinces advokāta kantorī) pačukstēja tiesnesim, ka, pēc viņa domām, tā nevajadzētu darīt, tādēļ tiesnesis teica runu un paziņoja, ka, ņemot vērā konstebla ģimenes apstākļus, viņš tam tikai izteikšot rājienu un to atlaidīšot. Saskaņā ar sacīto konsteblu ceturtdaļstundu nepārtraukti apveltīja ar spēcīgiem izteicieniem un atlaida, lai iet, bet Grammers, Dablijs, Mazls un visi pārējie konstebli čukstus izsacīja savu apbrīnu par mistera Napkina augstsirdību.

- Nu, mister Džinks, - tiesnesis teica, - nozvēriniet Grammeru!

Grammeru tūliņ nozvērināja, bet, tā ka Grammers sāka izsacīties pārāk plaši un mistera Napkina pusdienas bija gandrīz gatavas, misters Napkins nodarīja lietu īsi un ātri, uzdodams Grammeram uzvedinošus jautājumus, uz kuriem Grammers atbildēja tik apstiprinoši, cik vien varēja. Tādā kārtā nopratināšana norisinājās gludi un ērti, tika pierādīts, ka misters Vellers divas reizes izdarījis apvainojumu ar darbiem, misters Vinkls izteicis draudus, bet misters Snodgrass uzstājies ar kūdīšanu. Un, kad viss bija izdarīts tiesnesim pa prātam, tiesnesis un misters Džinkss čukstus apspriedās.

Apmēram pēc desmit minūšu ilgas apspriedes misters Džinkss atgriezās savā galda galā, bet tiesnesis, iepriekš ieklepojies, atzvēlās krēslā un gatavojās sākt savu runu, kad iejaucās misters Pikviks.

- Lūdzu, piedodiet, ser, ka jūs pārtraucu, - misters Pikviks teica, - bet, pirms jūs izsakāt savas domas par šeit nodotām liecībām un sākat attiecīgi rīkoties, man jāpiesaka savas tiesības tikt uzklausītam, ciktāl es esmu personīgi ieinteresēts.

- Pievaldiet mēli, ser! - tiesnesis pavēloši atcirta.

- Man jums jāpadodas, ser... - misters Pikviks teica.

- Pievaldiet mēli, ser! - tiesnesis pārtrauca. - Vai arī es likšu konsteblam jūs izvest.

- Jūs varat saviem padotajiem pavēlēt, ko vien gribat, - misters Pikviks sacīja, - un, tā kā esmu redzējis, cik viņi paklausīgi, es, ser, nešaubos, ka viņi izpildīs visu, ko vien jūs pavēlēsit; bet es, ser, uzdrošinos pieteikt savas tiesības tikt uzklausītam, kamēr mani neaizvedīs ar varu.

- Pikviks un princips! - misters Vellers izsaucās visai dzirdamā balsī.

- Sem, palieciet mierā! - misters Pikviks teica.

- Mēms ka cauras bungas, ser, - Sems atbildēja.

Misters Napkins paskatījās uz misteru Pikviku, ārkārtīgi pārsteigts par šādu neparastu pārdrošību, un, acīm redzot, gatavojās dot ļoti bargu atbildi, kad misters Džinkss paraustīja viņu aiz piedurknes un kaut ko iečukstēja ausī. Uz to tiesnesis kaut ko pusbalsī atbildēja, un sačukstēšanās atjaunojās.

Džinksam, acīm redzot, bija iebildumi.

Beidzot tiesnesis, ar lielu nepatiku norijis savu nevēlēšanos vēl kaut ko dzirdēt, pavērsās pret misteru Pikviku un asi teica:

- Ko jūs gribat sacīt?

- Vispirms, - teica misters Pikviks, raidīdams caur savu briļļu stikliem tādu skatienu, no kura nodrebēja pat Napkins, - vispirms es vēlos zināt: kādēļ es un mans draugs šeit esam atvesti?

- Vai man tas viņam jāsaka? - tiesnesis čukstēja Džinksam.

- Es domāju, ser, ka labāk būs, ja pateiksit, - Džinkss tiesnesim atčukstēja.

- Man ir zem zvēresta nodota liecība, - tiesnesis teica, - ka jūs gatavojaties cīnīties divkaujā un ka šis otrs vīrs, Tapmens, ir jūsu palīgs un līdzvainīgais, tāpēc... nu, mister Džinks?

- Protams, ser.

- Tāpēc es jums abiem uzdodu... man liekas, tā ir pareizi, mister Džinks?

- Protams, ser.

- Uzdodu... uzdodu... ko tad, mister Džinks? - tiesnesis pikti vaicāja.

- Atrast galviniekus, ser.

- Jā. Tāpēc es jums abiem uzdodu - kā jau es gribēju sacīt, kad mans klerks mani pārtrauca, - atrast galviniekus.

- Uzticamus galviniekus, - misters Džinkss pačukstēja.

- Es pieprasīšu uzticamus galviniekus, - tiesnesis sacīja.

- Šīs pilsētas iedzīvotājus, - Džinkss čukstēja priekšā.

- Tiem jābūt šīs pilsētas iedzīvotājiem, - tiesnesis teica.

- No katra piecdesmit mārciņas, - Džinks čukstēja, - un, protams, namīpašniekus.

- Es pieprasīšu divas drošības, pa piecdesmit mārciņām katru, - tiesnesis teica skaļi, ar lielu cieņu, - un galviniekiem, protams, jābūt namīpašniekiem.

- Bet, žēlīgais dievs, ser, - izsaucās misters Pikviks, kas, tāpat ka misters Tapmens, bija vislielākā mērā pārsteigts un sašutis, - mēs šai pilsētā esam pilnīgi svešinieki! Es tikpat maz pazīstu šejienes namīpašniekus, cik maz es ar kādu vēlos cīnīties divkaujā.

- Tad es teikšu, - tiesnesis atbildēja, - es teikšu... nu, kā, mister Džinks?

- Protams, ser.

- Vai jums ir vēl kas ko teikt? - tiesnesis jautāja.

Misteram Pikvikam bija vēl ļoti daudz ko teikt, un to viņš, bez šaubām, būtu pateicis, kaut arī ne sev par labu vai tiesnesim par patikšanu, ja tai brīdī, kad viņš bija beidzis runāt, viņa piedurkni nebūtu paraustījis misters Vellers, ar kuru viņam tūliņ iesakās tik nopietna saruna, ka viņš tiesneša jautājumu palaida garam pilnīgi neievērotu. Napkins nebija tas vīrs, kas šādus jautājumus atkārtotu; un tāpēc, vēlreiz noklepojies, viņš, konstebliem goddevībā un apbrīnā klusējot, sāka pasludināt savu lēmumu.

Viņš sodot Velleru ar divām mārciņām par pirmo apvainojumu ar darbiem un ar trim mārciņām par otro. Viņš sodot Vinklu ar divām mārciņām un Snodgrasu ar vienu, turklāt pieprasot no abiem apliecinājumu, ka viņi neaizskars nevienu viņa majestātes pavalstnieku un sevišķi viņa uzticamo kalpu Denielu Grammeru. Pikvikam un Tapmenam jau bija uzdots atrast galviniekus.

Tikko tiesnesis bija beidzis runāt, misters Pikviks ar smaidu sejā, kas atkal bija labsirdīga, iznāca priekšā un sacīja:

- Es lūdzu tiesnesi atvainot, bet vai man būtu atļautas dažas minūtes privātai sarunai par lietu, kas viņam ir ļoti nozīmīga?

- Kas? - tiesnesis izsaucās.

Misters Pikviks atkārtoja savu lūgumu.

- Tas ir ļoti neparasts lūgums, - tiesnesis sacīja. - Privātu sarunu!

- Privātu sarunu, - noteikti atbildēja misters Pikviks, - bet, tā kā daļa no tām ziņām, kurās es jums vēlētos sniegt, iegūtas no mana sulaiņa, es gribētu, lai arī viņš būtu klāt.

Tiesnesis paskatījās uz misteru Džinksu, misters Džinkss paskatījās uz tiesnesi, un policisti pārsteigti paskatījās cits uz citu. Misters Napkins pēkšņi nobālēja. Vai šis vīrs Vellers, sirdsapziņas mocīts, būtu izpaudis par kādu slepenu sazvērestību, kuras mērķis ir viņu noslepkavot? Tā bija briesmīga doma. Viņš bija sabiedrisks darbinieks, un, iedomādamies Jūliju Cēzaru un misteru Persivelu⁴, viņš nobālēja vēl vairāk.

Tiesnesis atkal paskatījās uz misteru Pikviku un pieaicināja misteru Džinksu.

- Ko jūs domājat par šo lūgumu, mister Džinks? - misters Napkins čukstēja.

Misters Džinkss, kurš skaidri nezināja, ko par to domāt, un baidījās izsacīt kaut ko aplamu, nedroši pasmaidīja un, savilkdams mutes kaktiņus, lēni pašūpoja galvu.

- Mister Džinks, - tiesnesis svinīgi teica, - jūs esat ēzelis.

Atbildot šim vērtējumam, misters Džinkss atkal pasmaidīja - vēl mazliet nedrošāk nekā iepriekš - un soli pa solītim atvilkās savā kaktā.

Misters Napkins dažus acumirkļus šo lietu pārdomāja un tad, piecēlies no krēsla un pavēlējis misteram Pikvikam un Semam viņam sekot, iegāja mazā istabiņā blakus tiesas istabai. Uzaicinājis misteru Pikviku aiziet uz mazās istabiņas otru galu un uzlicis roku uz puspievērto durvju roktura, lai nekavējoties varētu izbēgt gadījumā, ja izpaustos kaut mazākā tieksme uzsākt naidīgu darbību, misters Napkins izteica gatavību uzklausīt ziņojumu, lai kāds tas būtu.

- Es tūdaļ uz vietas ķeršos pie galvenā, ser, - misters Pikviks teica, - tas būtiski aizskar jūs un jūsu labo vārdu. Man ir pietiekams pamats domāt, ka jūs, ser, uzņemat savā mājā nekaunīgu blēdi!

- Divus, - Sems pārtrauca. - Mīkleņu vīrs ar apvaino visu dzīvo radību - gan ar savām asarām, gan ar bezgodību!

- Sem, - misters Pikviks aizrādīja, - ja es gribu, lai šis džentlmenis mani saprastu, man jālūdz, lai jūs apvaldāt savas jūtas.

- Ļoti žēl, ser, - misters Vellers atbildēja, - bet, kad es iedomā šito Džobu, tad man par pāris collām jāpaver ventilis.

- Vārdu sakot, ser, - misters Pikviks turpināja, - vai ir pareizas mana sulaiņa aizdomas, ka kāds zināms kapteinis Fic-Maršals bieži apmeklē šo māju? Tāpēc, - misters Pikviks piemetināja, redzēdams, ka misters Napkins ļoti sašutis grib viņu pārtraukt, - tāpēc ka, ja tas tā būtu, es zinu, ka šī persona ir...

- Klusāk, klusāk, - misters Napkins izsaucās, aizvērdams durvis. - Ko jūs zināt, kas viņš ir, ser?

- Avantūrists bez principiem... negodīgs cilvēks... sabiedrības parazīts, kas lētticīgus ļaudis, ser, padara par muļķiem, par nejēdzīgiem, smieklīgiem, nožēlojamiem muļķiem, ser, - uztrauktais misters Pikviks nobēra.

- Ak kungs! - misters Napkins izsaucās ļoti nosarcis, pilnīgi pārmainījis izturēšanos. - Ak kungs, mister...

- Pikvik, - Sems pateica priekšā.

- Pikvik, - tiesnesis turpināja. - Ak kungs! Mister Pikvik, lūdzu, sēdieties jel - jūs taču to nedomājat nopietni? Kapteinis Fic-Maršals!

- Nesauciet viņu par kapteini, - teica Sems, - ne ar par Fic-Maršalu. Viņš nav ne viens, ne otrs. Viņš ir klejojošs aktieris, jā gan, un viņa vārds ir Džingls; un, ja kādreiz ir bijs vilks mīkleņogu drēbēs, tad tas ir šitas Džobs Troters.

- Tas ir pilnīgi pareizi, - teica misters Pikviks, atbildot uz tiesneša pārsteigto skatienu, - mans vienīgais uzdevums šai pilsētā ir atmaskot personu, par ko mēs patlaban runājam.

Un misters Pikviks īsumā sāka atstāstīt šausmu pārņemtajam misteram Napkinam visus mistera Džingla briesmu darbus. Viņš izstāstīja, kā to pirmo reizi saticis; kā tas aizbēdzis ar mis Vordlu; kā tas par atlīdzību naudā ar priecīgu prātu atteicies no šīs lēdijas; kā tas viņu pašu pusnaktī ievilinājis lēdiju internāta skolā; un kā viņš (misters Pikviks) tagad sajūtot, ka viņa pienākums esot atmaskot tā tagadējo pieņemto vārdu un titulu.

Šim stāstījumam turpinoties, visas mistera Napkina siltās asinis no viņa ķermeņa saplūda pašos ausu galiņos. Ar šo kapteini viņš bija nejauši iepazinies kādās zirgu skriešanās sacīkstēs kaimiņu pilsētā. Viņa garā aristokrātisko paziņu saraksta, viņa tālo ceļojumu un iznesīgās izturēšanās apburtas, misis Napkina un mis Napkina bija izraudzījušās kapteini Fic-Maršalu un arvien atsaucās uz kapteini Fic-Maršalu, un bāza degunā kapteini Fic-Maršalu savu paziņu izlasītajam pulciņam, kamēr viņu labākie draugi misis Porkenhema, visas mis Porkenhemas un misters Sidnejs Porkenhems bija gatavi pārsprāgt aiz skaudības un izmisuma. Un tagad pēc visa tā dzirdēt, ka viņš ir nabaga piedzīvojumu meklētājs, klejojošs aktieris un, ja arī ne blēdis, tad kaut kas tik ļoti līdzīgs tam, ka grūti pateikt, kāda tur starpība! Ak debesis!

Ko nu teiks Porkenhemi? Kā misters Sidnejs Porkenhems, gavilēs, kad viņš uzzinās, ka viņa lakstošanās noraidīta šāda sāncenša dēļ! Kā viņš varēs skatīties acīs vecajam Porkenhemam nākamajā tiesas sesijā! Un kāds trumpis tas būtu opozīcijas rokās, ja šī lieta kļūtu atklātībā zināma!

- Bet galu galā, - misters Napkins teica, pēc garas pauzes uz mirkli saņēmies, - galu galā tie ir tikai kaili vārdi. Kapteinis Fic-Maršals ir cilvēks ar ļoti pievilcīgu uzvešanos... un, es uzdrošinos teikt, viņam ir daudz ienaidnieku. Ar ko jūs varat pierādīt šos savus apgalvojumus?

- Konfrontējiet mani ar viņu, - misters Pikviks teica, - tas ir viss, ko es lūdzu, un viss, ko es prasu. Konfrontējiet viņu ar mani un ar maniem draugiem, kas šeit atrodas; cita pierādījuma jums nevajadzēs.

- Nu, - misters Napkins sacīja, - to varētu ļoti viegli izdarīt, jo šovakar viņš būs šeit, un tad lieta nekļūtu vispārībai zināma, jo... jo... zināt, šī jaunā cilvēka paša dēļ.

Es.... es... vispirms tomēr gribētos apjautāties misis Napkinai, vai rīkojos pareizi. Šā vai tā, mister Pikvik, pirms mēs varam darīt ko citu, mums jāpabeidz šī tiesas lieta.

Lūdzu, nāciet atpakaļ blakus istabā.

Viņi iegāja blakus istabā.

- Grammer, - tiesnesis sacīja briesmīgā balsī.

- Jūs' godīb, - Grammers atsaucās ar favorīta smaidu.

- Paklausieties, ser, - tiesnesis stingri teica, - netaisiet man še vairs nekādus jokus!

Tas nemaz nepieklājas, un es varu apgalvot, ka jums te nav par ko smieties. Vai ziņojums, ko jūs man nupat iesniedzāt, bija pilnīgi pareizs? Uzmanieties, ser!

- Jūs' godīb', - Grammers stostījās, - es...

- Ahā, jūs apmulsāt, - tiesnesis sacīja. - Mister Džinks, jūs ievērojāt, ka viņš apmulsa?

- Protams, ser, - Džinkss atbildēja.

- Nu, - tiesnesis turpināja, - tagad atkārtojiet savu ziņojumu, Grammer, un vēlreiz es jūs brīdinu - uzmanieties! Mister Džinks, pierakstiet viņa izteicienus!

Nelaimīgais Grammers sāka atkārtot savu sūdzību, bet šoreiz tiesnesis nesacīja viņam priekšā un misters Džinkss pierakstīja viņa paša izteicienus. Viņa dabiskā tieksme izplūst vārdos un ārkārtīgais apjukums panāca to, ka nepilnās trīs minūtēs viņš jau bija paguvis sapīties tādā juceklī un pretrunās, ka misters Napkins tūliņ paziņoja, ka viņam neticot. Tāpēc sodus atcēla, un misters Džinkss acumirklī atrada divus galviniekus. Un, kad visas šīs svarīgās darīšanas bija apmierinoši nokārtotas, misteru Grammeru kauna pilnā kārtā izraidīja ārā - biedinošs piemērs, cik nepastāvīga ir cilvēka laime un cik nedroša ir vareno labvēlība.

Misis Napkina bija majestātiska sieviete ar sārtu gaza turbānu un gaišbrūnu parūku. Mis Napkinai piemita visa savas māmiņas augstprātība un sliktais raksturs, tikai viņa nevalkāja ne turbānu, ne parūku; un, kad vien abas šīs jaukās īpašības nostādīja māti un meitu kādas nepatīkamas dilemmas priekšā, kas notika bieži jo bieži, abas sacentās vainas novelšanā uz mistera Napkina pleciem. Tādēļ, kad misters Napkins sameklēja misis Napkinu un pastāstīja viņai, ko uzzinājis no mistera Pikvika, misis Napkina piepeši atcerējās, ka viņa jau visu laiku kaut ko tādu sagaidījusi, ka viņa vienmēr teikusi, ka tā būšot, ka viņas padomiem nekad neesot klausījuši, ka viņa patiešām nezinot, par ko misters Napkins viņu uzskatot, un tā tālāk.

- Padomājiet! - mis Napkina izsaucās, izspiezdama katrā acs kaktiņā pa niecīgai asariņai. - Padomājiet tikai, par kādu nelgu es esmu padarīta!

- Ā, par to tu vari pateikties savam tētiņam! - misis Napkina attrauca. - Kā es šo cilvēku lūgšus lūdzu noskaidrot kapteiņa ģimenes apstākļus; kā es viņu mudināju un skubināju spert kādu izšķirošu soli! Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tam neviens neticēs - neviens pats.

- Bet mana dārgā... - misters Napkins ieminējās.

- Nerunā ar mani, tu neciešamais, nerunā! - misis Napkina sauca.

- Mana mīļā, - misters Napkins turpināja, - tu taču teici, ka tev kapteinis Fic-Maršals ļoti patīkot. Tu viņu pastāvīgi šeit ielūdzi, dārgā, un katrā izdevīgā gadījumā iepazīstināji viņu ar citiem.

- Vai es to neteicu, Henrieta? - vērsdamas pie savas meitas, kliedza misis Napkina ar dziļi apvainotas sievietes izskatu. - Vai es neteicu, ka tavs tētiņš visu apgriezīs otrādi un novels vainu uz mani? Vai es to neteicu?

Misis Napkina sāka šņukstēt.

- Ak tēt! - pārmetoši iesaucās mis Napkina.

Un arī viņa sāka šņukstēt.

- Vai tas nav par daudz, ka viņš, ievedis mūs šai kaunā un apsmieklā, pārmet man, ka es esot vainīga? - misis Napkina izsaucās.

- Kā mēs tagad varēsim rādīties sabiedrībā! - teica mis Napkina.

- Kā mēs varēsim skatīties acīs Porkenhemiem! - teica misis Napkina.

- Vai Grigsiem! - teica mis Napkina.

- Vai Slammintaukeniem! - teica misis Napkina. - Bet kas tavam tētiņam par bēdu! Kas tas viņam.

Iedomādamās šīs šausmas, misis Napkina aiz lielām sirdssāpēm sāka raudāt, un mis Napkina sekoja viņas piemēram.

Misis Napkinas asaras turpināja plūst ļoti strauji, līdz viņa paspēja lietu kaut cik pārdomāt un tad savā prātā nolēma, ka vislabākais būtu lūgt misteru Pikviku un viņa draugus palikt, kamēr ieradīsies kapteinis, un tad dot misteram Pikvikam meklēto izdevību. Ja izrādītos, ka viņš runājis patiesību, kapteinim varētu parādīt durvis bez lieka trokšņa un Porkenhemiem viņa nozušanu varētu viegli izskaidrot, pastāstot, ka savas ģimenes sakaru dēļ ar galmu viņš iecelts par ģenerālgubernatoru Sjeraleonē vai Sengerpointā, vai kādā citā no tām veselīgā klimata vietām, kas eiropiešus tā pievelk, ka viņiem reiz tur nokļuvušiem reti gribas atgriezties.

Kad misis Napkina noslaucīja asaras, mis Napkina noslaucīja arī savējās, un misters Napkins bija ļoti priecīgs, ka varēja nokārtot lietu tā, kā misis Napkina ierosinājusi. Tā misteru Pikviku un viņa draugus, kas bija nomazgājuši visas nesenās sadursmes pēdas, ieveda pie lēdijām un drīz pēc tam aicināja pie pusdienu galda; un misteru Velleru, ko tiesnesis ar viņam piemītošo gudrību pusstundas laikā bija atzinis par vienu no lieliskākajiem puišiem pasaulē, uzticēja mistera Mazla gādībai un apsardzībai; tas ar lielāko prieku pavadīja viņu lejā un visādi centās viņam izrādīt savu gādību.

- Kā jums klājas, ser? - teica misters Mazls, vezdams misteru Velleru lejup pa virtuves kāpnēm.

- Nu, manas zistēmas stāvoklī nav notikušas ievērojamas pārmaiņas, kopš es jūs pirms neilga laika redzēj kabinetā izslējšos aiz sava priekšnieka krēsla, - Sems atbildēja.

- Jūs atvainosit, ka es jūs tad neievēroju, - misters Mazls teica. - Redziet, saimnieks mūs tad vēl nebija iepazīstinājis. Ak kungs, kā jūs viņam patīkat, mister Veller, ticiet man!

- Kāds viņš patīkams zēns! - Sems ieminējās.

- Vai nav tiesa? - misters Mazls atbildēja.

- Tik daudz humora! - Sems teica.

- Un tādas runas dāvanas! - misters Mazls apstiprināja. - Kā viņa domas plūst, vai ne?

- Brīnišķīgi, - Sems attrauca, - tās nāk ārā ar straumi, cita pie citas sizdamās, tā ka paliek gluži dullas, un cilvēkam grūti saprast, ko viņš runā, vai ne?

- Tā ir viņa runas veida lielā priekšrocība, - misters Mazls piekrita. - Uzmanieties pie pēdējā pakāpiena, mister Veller! Vai jums, ser, nepatiktos nomazgāt rokas, pirms mēs piebiedrojamies lēdijām? Šeit, ser, ir bļoda ar ūdeni un aiz durvīm tīrs dvielis kopējai lietošanai.

- Jā, varbūt nekaitēju vis noskaloties, - misters Vellers atbildēja, bagātīgi ieziepēdams dvieli ar dzeltenām ziepēm un berzēdams seju tik ilgi, līdz tā atkal laistījās. - Cik daudz lēdiju šeit ir?

- Mūsu virtuvē ir tikai divas, - misters Mazls paskaidroja, - virēja un istabene.

Netīrajiem darbiem mēs turam puiku un vēl kādu skuķi, bet tie ēd veļas mazgātavā.

- Ak tie ēd veļas mazgātavā, ko? - misters Vellers noteica.

- Jā, - misters Mazls atbildēja, - sākumā mēs viņus izmēģinājām pie sava galda, bet nevarējām paturēt. Skuķa uzvešanās ir šausmīgi vulgāra; un puika ēzdams tā šņāc, ka bija neiespējami ar viņu sēdēt pie viena galda.

- Tīrais ronēns! - misters Vellers sacīja.

- Šausmīgs, - misters Mazls piekrita, - bet tā ir provinces dzīves sliktākā puse, mister Veller; jaunie cilvēki vienmēr ir pilnīgi mežoņi. Šurpu, ser, esiet tik laipns, šurpu!

Iedams misteram Velleram pa priekšu, misters Mazls viņu ar lielāko pieklājību ievadīja virtuvē.

- Mērij, - misters Mazls teica glītajai kalponei, - šis ir misters Vellers - džentlmenis, ko kungs atsūtīja šurp, lai te viņu uzņemtu tik labi, cik vien iespējams.

- Un jūsu kungs ir gudrs cilvēks - un atsūtījs mani taisni īstajā vietā, - teica misters Vellers, uzskatīdams Mēriju ar apbrīnas pilnām acīm. Ja es bijs šīs mājas saimnieks, man vienmēr būtu patīkami atrasties tur, kur ir Mērija.

- Ak kungs, mister Veller! - Mērija izsaucās nosarkdama.

- Kaut kas traks! - izsaucās virēja.

- Lai dievs pasarg, pavārīt, es jūs piemirsu, - misters Mazls attapās. - Mister Veller, atļaujiet ar jums iepazīstināt.

- Kā jums klājas, kundze? - misters Vellers sacīja. - Ļoti priecīgs jūs redzēt, nudien, un ceru, ka mūsu pazīšanās būs ilga, kā džentelmens teica piecmārciņu zīmei.

Kad šī iepazīšanās ceremonija bija galā, virēja un Mērija iegāja lielajā kopvirtuvē, lai desmit minūtes izsmietos; kad viņas smiedamās un nosarkušas atgriezās, visi nosēdās pie galda.

Mistera Vellera brīvā izturēšanās un runas dāvanas tik neatvairāmi iedarbojās uz viņa jaunajiem draugiem, ka, pirms vēl pusdienas bija pusē, viņi jau bija kļuvuši ļoti tuvi paziņas un zināja visu Džoba Trotera grēku sarakstu.

- Es šo Džobu nekad neesmu varējusi ciest, - Mērija teica.

- Citādi ar nevarēja būt, mana dārgā, - misters Vellers atbildēja.

- Kāpēc ne? - Mērija gribēja zināt.

- Tāpēc, ka nejaucība un nelietība tak nevar draudzēties ar glītību un tikumību, - misters Vellers atbildēja. - Vai nav tiesa, mister Mazl?

- Katrā ziņā, - šis džentlmenis apstiprināja.

Mērija sāka smieties un teica, ka virēja viņu sasmīdinājusi; un virēja arī sāka smieties, un teica, ka neesot.

- Man nav glāzes, - teica Mērija.

- Dzeriet no manējās, dārgā, - misters Vellers vedināja. - Pielieciet savas lūpas pie šitās glāzes, un tad es jūs varēs nobučāt ar vidutāju.

- Kaunieties, mister Veller! - Mērija izsaucās.

- Kāpēc man kaunēties, dārgā?

- Par tādu runāšanu.

- Blēņas, tas neko nekait. Tas ir dabiski, vai ne, pavārīt?

- Neprasiet man, bezkauņa! - virēja atbildēja ļoti ielīksmota; un tad Mērija ar virēju atkal sāka smieties, līdz kamēr alus, aukstā gaļa un smiekli, visi kopā ņemot, pēdēji minēto jauno lēdiju noveda gandrīz līdz noslāpšanai - uztraucoša krīze, no kuras viņu paglāba vienīgi daži uzsitieni pa muguru un citi nepieciešami uzmanības pierādījumi, ko visdelikātākā kārtā sniedza misters Semjuels Vellers.

Valdot šai jautrībai un omulībai, pie dārza vārtiem atskanēja skaļa zvanīšana, uz ko jaunais džentlmenis, kas ēda veļas mazgātavā, tūliņ aizskrēja. Misters Vellers visu savu uzmanību veltīja glītajai istabenei; misters Mazls cītīgi rādīja godu galdam; un virēja, tikko pārstājusi smieties, cēla pie lūpām lielu kumosu, kad atvērās virtuves durvis un ienāca misters Džobs Troters.

Mēs teicām - ienāca misters Džobs Troters, bet šis apgalvojums neatbilst mūsu paradumam stingri turēties pie faktiem. Durvis atvērās, un misters Troters parādījās.

Viņš būtu ienācis un patlaban jau grasījās to darīt, kad, ieraudzījis misteru Velleru, neviļus atrāvās pāris soļu atpakaļ un pilnīgi nekustīgs aiz pārsteiguma un šausmām palika stāvam, blenzdams negaidītajā ainā.

- Te viņš ir! - Sems teica ļoti priecīgi un piecēlās. - Mēs taču nupatās kā runāj par jums. Kā jums sviežas? Kur t' jūs tā bij? Nāk iekšā!

Un, satverdams Džobu, kas nemaz nepretojās, aiz mīkleņogu krāsas apkakles, misters Vellers ievilka viņu virtuvē un, aizslēdzis durvis, iedeva atslēgu misteram Mazlam, kas to ļoti aukstasinīgi iebāza svārku sānu kabatā, un nodrošināja ar pogu.

- Nu, vai tie nav joki! - Sems sauca. - Padomājt tikai, vai tie nav joki, ka manam kungam augšstāvā patlaban ir tas prieks satikties ar jūsu kungu, bet man ir tas prieks šite apakšā tikties ar jums. Kā ta jums labi veicas, un kādas ir izredzes ar sīkpreču veikalu? Jāndie, es tā priecājas jūs redzēt. Cik laimīgs jūs izskatās! Nudie baudījums jūs aplūkot. Vai tā nav, mister Mazl?

- Patiešām, - misters Mazls atteica.

- Cik viņš jautrs! - Sems piemetināja.

- Tik labā omā! - Mazls pievienojās.

- Un tā priecājas mūs redzēt - tas ir tas vispatīkamākais, - Sems nobeidza. - Sēž nost, sēž nost!

Misters Troters ļāva, lai viņu atsēdina krēslā pie pavarda. Viņš pavērsa savas mazās actiņas vispirms pret misteru Velleru un tad pret misteru Mazlu, bet neteica nekā.

- Nu labi, - Sems sacīja, - šo lēdiju klātbūtnē es būtu gribējs jums pajautāt, tāpat aiz ziņkārības, vai tik jūs nedomā, ka jūs ir pats patīkamākais un labāk audzinātais jaunais džentelmens, kāds jebkadiņās lietojs mutautiņu ar rozā rūtīm un dziesmu grāmatu, numurs četri?

- Un kāds jebkad gribējis apprecēt kādu virēju, - šī lēdija sašutusi uzsauca. - Bezgodis!

- Un pēc tam pamest savu ļauno dzīves veidu un nodarboties ar sīktirdzniecību, - istabene papildināja.

- Nu, es jums kaut ko pateikšu, jauno cilvēk, - svinīgi sacīja misters Mazls, kas, dzirdot divas pēdējās piezīmes, kļuva nikns, - šī te lēdija (norādīdams uz virēju) turas ar mani, un, kad jūs, ser, atļaujaties runāt, ka kopā ar viņu atvērsit sīkpreču veikalu, tad jūs ievainojat mani vienā no jūtīgākajām vietām, kādā viens vīrietis var ievainot otru. Vai jūs mani saprotat, ser?

Misters Mazls, kas bija augstās domās par savu daiļrunību, ar ko viņš atdarināja savu kungu, apklusa, gaidot atbildi.

Tomēr misters Troters neatbildēja. Tāpēc misters Mazls svinīgā tonī turpināja:

- Ir ļoti iespējams, ser, ka augšstāvā jūs dažas minūtes nebūsit vajadzīgi, tāpēc ka mans kungs šobrīd ir ļoti aizņemts, kārtodams rēķinus ar jūsu kungu, ser; un tāpēc jums būs laiks, ser, mazai privātai sarunai ar mani, ser. Vai jūs saprotat mani, ser?

Misters Mazls atkal pagaidīja atbildi, un atkal misters Troters viņu pievīla.

- Nu labi, - misters Mazls noteica, - man ļoti žēl, ka jāizskaidrojas lēdiju klātbūtnē, bet, tā kā šī lieta ir neatliekama, man piedos. Kopējā virtuve ir tukša, ser. Ja jūs ienāktu tur, ser, misters Vellers raudzītos, ka viss notiek godīgi un mēs varam saņemt savstarpēju gandarījumu, kamēr atskanēs zvans. Sekojiet man, ser!

Teikdams šos vārdus, misters Mazls pagāja pāris soļu uz durvju pusi un, lai ietaupītu laiku, iedams sāka vilkt nost svārkus.

Bet, tikko virēja izdzirda šī pārdrošā izaicinājuma beidzamos vārdus un ieraudzīja, ka misters Mazls gatavojas tos izpildīt, viņa skaļi un griezīgi iebrēcās, tad, uzklupusi misteram Džobam Troteram, kas patlaban cēlās no krēsla, sāka skrāpēt un buksnīt viņa lielo, plakano seju ar enerģiju, kas īpatnēja satrauktiem sieviešu kārtas radījumiem, un, ieķerdama pirkstus viņa garajos, melnajos matos, izrāva apmēram tik daudz no tiem, ka tur varētu pagatavot piecus sešus dučus vislielākā izmēra sēru gredzenu. Izdarījusi šo varoņdarbu ar visu dedzību, ko tai iedvesa kvēlā mīla pret misteru Mazlu, viņa streipuļodama atkāpās un, būdama lēdija ar ļoti viegli satraucamām un smalkām jušanām, tūliņ pakrita zem virtuves galda un paģība. Šai brīdī atskanēja zvans.

- Tas ir priekš jums, Džob Troter, - Sems teica un, pirms misters Troters paspēja iebilst vai atbildēt - pat nedodot viņam laiku apturēt asinis, kas plūda no ievainojumiem, kurus bija sagādājusi nesamaņā guļošā lēdija, - Sems satvēra viņu aiz vienas rokas un misters Mazls aiz otras; tā, viens vilkdams no priekšas un otrs grūzdams no muguras, tie uzveda viņu pa kāpnēm viesistabā.

Tur bija redzams iespaidīgs skats. Alfrēds Džingls, eskvairs, alias kapteinis Fic-Maršals, stāvēja pie durvīm ar cepuri rokā un smaidu sejā, neizrādīdams šai nepatīkamajā situācijā ne mazāko apjukumu. Viņam pretī stāvēja misters Pikviks, kas, acīm redzot, bija sagatavojies nolasīt dziļi morālisku lekciju, jo viņa kreisā roka bija zem svārku stērbelēm, bet labā pacelta gaisā, kā jau viņš bija paradis, kad sacīja iespaidīgas runas. Netālu stāvēja misters Tapmens ar sašutušu seju, savu divu jaunāko draugu rūpīgi atturēts; bet istabas otrā galā atradās misters Napkins, misis Napkina un mis Napkina, visi drūmi majestātiski un ārkārtīgi saniknoti.

- Kas mani kavē, - misters Napkins teica ar īstu tiesneša cieņu, kad ieveda Džobu,

- kas mani kavē apcietināt šos cilvēkus kā blēžus un viltvāržus? Tā ir muļķīga žēlsirdība. Kas mani kavē?

- Lepnums, veco zēn, lepnums, - Džingls atbildēja parastajā mierā. - Neder - neiet - noķēris kapteini, ko? - ha, ha! Ļoti labi - meitai precinieks - rūgts kumoss - izlaist to ļaudīs - neparko pasaulē - izskatīsies muļķīgi - ļoti!

- Nožēlojamais, - misis Napkina teica, - mēs nicinām jūsu zemiskos izdomājumus.

- Es viņu vienmēr esmu ienīdusi, - Henrieta piemetināja.

- O, protams, - Džingls teica. - Slaids, jauns vīrietis - vecs pielūdzējs - Sidnejs Porkenhems - bagāts - jauks zēns - tomēr ne tik bagāts kā kapteinis, ko? - dzīt viņu prom - nost ar viņu - visu kapteinim - neviens nekur nav tāds kā kapteinis - visas meitenes - gluži kā trakas - nu, Džob, ko?

Te nu misters Džingls sirsnīgi nosmējās, bet Džobs, priecīgi rokas berzēdams, izdeva pirmo skaņu, kopš bija ienācis mājā, - klusu, neskanīgu smiekliņu, kas, likās, izteica, ka viņa smiekli pārāk dārgi, lai ļautu tiem izpausties skaņās.

- Mister Napkin, - vecākā lēdija sacīja, - šī saruna nav piemērota kalpotāju ausīm.

Lieciet izvest šos neliešus!

- Protams, mana dārgā, - misters Napkins atsaucas. - Mazl!

- Jūsu godība?

- Atveriet durvis!

- Jā, jūsu godība.

- Atstājiet māju! - misters Napkins uzsauca, izteiksmīgi pamādams ar roku.

Džingls pasmaidīja un gāja uz durvīm.

- Pagaidiet! - misters Pikviks sacīja.

Džingls apstājās.

- Es varētu, - misters Pikviks teica, - daudz smagāk atriebties par to, ko esmu cietis no jūsu un no šī jūsu liekulīgā drauga rokas.

Džobs Troters ļoti pieklājīgi paklanījās un pielika roku pie sirds.

- Es saku, - misters Pikviks turpināja, pamazām saskaizdamies, - ka es varētu smagāk atriebties, bet es apmierinos ar to, ka atmaskoju jūs, ko es uzskatu par savu pienākumu pret sabiedrību. Tā ir saudzība, ser, ko, es ceru, jūs atcerēsities.

Kad misters Pikviks bija ticis tik tālu, Džobs Troters ar izsmejošu nopietnību pielika roku pie auss, it kā negribēdams zaudēt no sacītā ne balsienu.

- Un es varu vēl tikai piemetināt, ser, - misters Pikviks sacīja, nu jau galīgi sadusmots, - ka es jūs uzskatu par blēdi un par... par nelieti... un par... par sliktāko cilvēku, kādu jebkad esmu redzējis vai par kādu esmu dzirdējis, ja neskaita šo visai dievbijīgo un svēto klaidoni mīkleņkrāsas livrejā.

- Ha, ha! - Džingls pasmējās. - Krietnais zēns Pikviks - laba sirds - dūšīgs večuks - bet nevajag tā iekaist - slikta lieta, ļoti - uz redzīti - kādu dienu atkal tiksimies - nezaudējiet dūšu - nu, Džob - kustamies!

Ar šiem vārdiem misters Džingls uzmauca cepuri pa savai paražai un izgāja no istabas. Džobs Troters brīdi uzkavējās, paskatījās apkārt, pasmaidīja un tad, ar ņirdzīgu svinību paklanījies pret misteru Pikviku un tik pārdroši nekaunīgi pamājis misteram Velleram, ka te nav iespējams aprakstīt, sekoja sava cerību pilnā kunga pēdās.

- Sem! - teica misters Pikviks, kad misters Vellers gribēja tiem sekot.

- Ser?

- Palieciet šeit!

Misters Vellers likās šaubāmies.

- Palieciet šeit! - misters Pikviks atkārtoja.

- Vai mans nedrīkst šito Džobu dārzā mazliet noviksēt? - misters Vellers ieminējās.

- Protams, ne, - misters Pikviks atbildēja.

- Vai mans nedrīkst izspert viņu pa vārtiem, ser? - misters Vellers tielējās.

- Nekādā ziņā, - viņa kungs atteica.

Pirmo reizi kopš stāšanās šai darbā misters Vellers uz brīdi izskatījās neapmierināts un nelaimīgs. Bet tūliņ viņa seja noskaidrojās, jo viltīgais misters Mazls, noslēpies aiz ielas durvīm un īstajā brīdī strauji izmeties ārā, ļoti izveicīgi nolidināja misteru Džinglu un viņa pavadoni lejā pa kāpnēm, tā ka tie iegāzās Amerikas agavju toveros apakšā.

- Izpildījis savu pienākumu, ser, - misters Pikviks teica misteram Napkinam, - es ar saviem draugiem no jums atvadīšos. Mēs pateicamies jums par parādīto viesmīlību, bet atļaujiet man mūsu visu vārdā pateikt, ka mēs to nebūtu pieņēmuši un nebūtu arī piekrituši tādai izejai no mūsu nesenā stāvokļa, ja mūs uz to neskubinājusi stipra pienākuma apziņa. Rīt mēs atgriežamies Londonā. Jūsu noslēpums pie mums ir drošībā.

Tā izsacījis savu protestu par to, kā ar viņiem no rīta bija apgājušies, misters Pikviks zemu paklanījās lēdijām un, neuzklausīdams visas ģimenes aicinājumu palikt, kopā ar saviem draugiem atstāja istabu.

- Paņemiet cepuri, Sem! - misters Pikviks sacīja.

- Tā ir lejā, ser, - Sems atteica un noskrēja to dabūt. Virtuvē nebija neviena, atskaitot glīto istabeni; un, tā kā Sema cepure bija nezin kur nogrūsta, viņam tā bija jāmeklē, un glītā istabene viņam rādīja uguni. Viņiem bija jāpārmeklē visa virtuve Glītā istabene, ļoti vēlēdamās cepuri atrast, nometās ceļos un apgrieza otrādi visus priekšmetus, kas atradās kaktā pie durvīm. Tas bija grūti pieejams kakts. Tur iekļūt varēja tikai tad, ja vispirms aizvēra durvis.

- Te tā ir, - glītā istabmeita teica. - Šī pati, vai ne?

- Ļaujiet man paskatīties! - Sems atbildēja.

Glītā istabene bija nolikusi sveci uz grīdas, un, tā kā gaismu tā deva ļoti vāju, arī Sems bija spiests nomesties uz ceļiem, lai varētu redzēt, var tā tiešām ir viņa cepure vai nav. Tas bija ļoti šaurs kakts, un tāpēc - tā nebija neviena cita kā tikai mājas cēlāja vaina - Sems un glītā istabene gribot negribot atradās ļoti tuvu kopā.

- Jā, tā pate, - Sems noteica. - Ardievu!

- Ardievu! - glītā istabene atbildēja.

- Ardievu! - Sems sacīja un, to teikdams, nometa cepuri, kas ar tādam pūlēm bija sameklēta.

- Cik jūs esat neveikls, - glītā istabene pārmeta. - Jūs to atkal pazaudēsit, ja neuzmanīsities.

Un tikai tādēļ, lai viņš to atkal nepazaudētu, viņa to uzlika tam galvā.

Vai nu tādēļ, ka glītas istabmeitas seja, kas bija pievērsta Semam, izskatījās vēl glītāka nekā citkārt, vai arī tādēļ, ka viņi nejauši atradās viens otram tik tuvu, tas nav zināms līdz šai dienai, - Sems viņu noskūpstīja.

- Jūs taču to nedarījāt tīšām, - glītā istabene ieminējās nosarkdama.

- Nē, nedarīju gan, - Sems atteica, - bet tagad darīšu. Un viņš to noskūpstīja vēlreiz.

- Sem! - misters Pikviks sauca, pārliecies pār margām.

- Nāku, ser,- Sems atbildēja, skriedams pa kāpnēm augšā,

- Cik ilgi jūs tur bijāt! - misters Pikviks sacīja.

- Tur kaut kas bija aiz durvīm, ser, un tas mums visu laiku neļāva durvis atvērt, - Sems atbildēja.

Un tas bija mistera Vellera pirmās mīlestības pirmais cēliens.

^{1 - Kājminamās dzirnavas - dēļu rats, pa kuru soļo cilvēks (vai zirgs), tādējādi griezdams riteņa asi mehāniskās enerģijas padevei. To lietoja katorgas darbos, uz ko arī grib norādīt Sems Vellers.}

^{2 - ...kā sacīja karalis Ričards Trešais - Sems domā Šekspīra hronikas varoni. Ričarda nokautais karalis ir Henrijs IV, bet «bērni» - mirušā Eduarda IV dēli.}

^{3 - Ņugeitas hronika - sešsējumu izdevums, kas satur ievērojamāko noziedznieku biogrāfijas, kuri bijuši ieslodzīti Ņugeitas cietumā kopš 1770. gada.}

^{4 - Misters Persivels - angļu premjerministrs, kuru 1812. gadā parlamenta kuluāros noslepkavoja kāds ārprātīgais.}