Pikvika kluba piezīmes

XL NODAĻA

Atlikušais laiks, ko misters Pikviks bija nolēmis pavadīt Batā, pagāja bez kaut cik ievērojamiem notikumiem. Sākās vasarsvētku sesija. Pirmās nedēļas beigās misters Pikviks ar saviem draugiem atgriezās Londonā, un minētais džentlmenis - protams, Sema pavadībā - taisnā ceļā devās uz savu veco mitekli pie «Džordža un Vanaga».

Trešajā rītā pēc viņu ierašanās, tieši tai brīdī, kad visi pilsētas pulksteņi katrs atsevišķi nosita deviņi, bet visi kopā apmēram deviņi simti deviņdesmit deviņi un Sems pastaigājās pa Džordža šķērsieliņu, piebrauca kāda dīvaina izskata svaigi krāsota ekipāža, no kuras, pamezdams grožus sev blakus sēdošam paresnam vīrietim, veikli izlēca kāds dīvaina izskata džentlmenis, kas likās radīts šai ekipāžai, tāpat kā ekipāža viņam.

Šī ekipāža nebija ne gluži gigs, ne arī stenbops. Tā nebija tas, ko parasti sauc par mednieku divričiem, tā nebija arī laucinieku rati, kariete pastaigas braucieniem vai vaļējs kabriolets, bet tai tomēr piemita kaut kas no visām šīm braucamajām ierīcēm.

Tā bija nokrāsota spilgti dzeltena, ar melnām ilksīm un riteņiem, un kučieris sēdēja ortodoksāli sportiskā stilā uz spilveniem, kas bija sakrauti tā, ka pacēlās divas pēdas pār margām. Zirgs bija bērs un diezgan izskatīgs, tomēr tam piemita kaut kas uzkrītošs un vulgārs, kas apbrīnojami saskanēja kā ar karieti, tā ar saimnieku.

Pats saimnieks bija apmēram četrdesmit gadus vecs vīrietis ar melniem matiem un rūpīgi sasukātu vaigbārdu, visai grezni ģērbies un izrotājies ar daudzām dārglietām, kas visas bija apmēram trīs reizes prāvākas, nekā džentlmeņi parasti nēsā, un kronis visam tam bija rupjš mētelis. Šī mēteļa vienā kabatā viņš nokāpdams iebāza kreiso roku un no otras ar labo ievilka apžilbinoši spilgtu zīda mutautiņu, ar ko notrauca no zābakiem pāris puteklīšu, un tad, savīstījis to rokā, cēlā gaitā tuvojās durvīm.

Sema uzmanībai nepalika nepamanīts tas, ka, šim cilvēkam izkāpjot, kāds noplucis vīrs, ģērbies brūnā mētelī, kam trūka dažu pogu, kurš līdz tam bija slaistījies pa ielas otru pusi, pārnāca pāri un apstājās tuvumā. Būdams gandrīz pārliecināts par šī džentlmeņa apmeklējuma nolūku, Sems pasteidzās nokļūt pirms viņa līdz «Džordžam un Vanagam» un, strauji apgriezies, iestājās durvīs pašā vidū.

- Nu, mīļo puis! - pavēlošā balsī teica vīrs rupjajā mētelī, tai pašā laikā mēģinādams nogrūst Semu no ceļa.

- Nu, ser, kas par lietu? - atbildēja Sems, atmaksādams grūdienu ar augļu augļiem.

- Klausieties, cilvēk, netaisiet jokus; ar mani tā nevar, - rupjā mēteļa īpašnieks paskaidroja, paceldams balsi un stipri nobālēdams. - Šurp, Smauč!

- Kas ta nu notics? - ieņurdējās vīrs brūnajā mētelī, kas pa šīs īsās sarunas laiku bija pamazām zadzies tuvāk.

- Šis jaunais cilvēks kļūst nekaunīgs, - priekšnieks teica, atkal pagrūzdams Semu.

- Paklau, netais muļķības! - ieņurdējās Smaučs, pagrūzdams viņu vēlreiz un stiprāk.

Šis pēdējais grūdiens atstāja to iespaidu, ko pieredzējušais misters Smaučs bija vēlējies panākt, jo, kamēr Sems, gribēdams atmaksāt par šo laipnību, piespieda šo džentlmeni pie durvju stenderes, priekšnieks aizšmauca garām un devās uz bufeti, uz kurieni viņam tūliņ sekoja arī Sems, iepriekš apveltījis misteru Smauču ar dažām tēlainām piezīmēm.

- Labrīt, dārgā! - priekšnieks teica jaunajai lēdijai pie bufetes, runādams tikpat nepiespiesti kā Botenibeijā un tikpat smalki kā Jaunajā Dienvidvelsā¹. - Kur ir mistera Pikvika istaba, dārgā?

- Pavadiet viņu augšā! - uz šo jautājumu bufetniece teica sulainim, nepagodinādama švītu ne ar vienu skatienu.

Sulainis devās augšup, kā pavēlēts, un tam sekoja vīrs rupjajā mētelī, bet aiz viņa Sems, kas, iedams augšup pa trepēm, ar dažādiem žestiem izteica vislielāko nicināšanu un sašutumu, par neizsakāmu prieku apkalpotājiem un pārējiem skatītājiem. Misters Smaučs, ko mocīja nikna klepus lēkme, palika apakšā, spļaudīdamies gaitenī.

Misters Pikviks gulēja gultā, cieši aizmidzis, kad viņa agrais viesis, kam sekoja Sems, ienāca istabā. Troksnis, ko viņi ienākdami sacēla, to pamodināja.

- Ūdeni bārdas skūšanai, Sem, - misters Pikviks teica aiz aizkariem.

- Skujieties tūlīt, mister Pikvik! - viesis teica, atvilkdams aizkaru no gultas galvgaļa. - Man ir izpildraksts pret jums Bārdlas lietā. Šeit ir rīkojums. Vispārējo Sūdzību tiesa. Te būs mana vizītkarte. Es domāju, jūs brauksit man līdz uz manām mājām.

Un, draudzīgi uzsitis misteram Pikvikam uz pleca, šerifa ierēdnis - jo tas viņš bija - nometa savu vizītkarti uz segas un izvilka no vestes kabatas zelta zobu bakstāmo.

- Nembijs ir mans vārds, - šerifa pārstāvis ieteicās, kad misters Pikviks izvilka brilles no spilvena apakšas un uzlika tās, lai izlasītu vizītkarti. - Nembijs Bella alejā, Kolmenstrītā.

Šai vietā iejaucās Sems Vellers, kas līdz tam, acis nenovērsdams, bija skatījies uz mistera Nembija mirdzošo cilindru.

- Vai jūs ir kvekers²? - Sems apvaicājās.

- Kas es esmu, to jūs uzzināsit, pirms es no jums šķiršos, - atbildēja sašutušais ierēdnis, - Kādu jauku rītu, mīļo puis, es jūs iemācīšu uzvesties.

- Paldiesiņ, - Sems atsaucās. - Es jūs ar iemācīs. Noņemiet cepuri!

To teikdams, misters Vellers ļoti izveicīgi notrieca misteram Nembijam cepuri, turklāt ar tādu spēku, ka tā aizlidoja līdz istabas otram galam un tās īpašnieks gandrīz norija zelta zobu bakstāmo.

- Ņemiet vērā, mister Pikvik, - apjukušais ierēdnis teica, cīnīdamies pēc elpas. - Man izpildot dienesta pienākumus, jūsu istabā man uzbruka jūsu sulainis. Mana persona ir briesmās. Uzaicinu jūs to apliecināt.

- Neaplieciniet nekā, ser! - Sems viņu pārtrauca. - Aizveriet acis labi cieši, ser! Es viņu būtu izmets pa logu, bet kritiens nebūtu necik augsts, jo apakšā ir jumts.

- Sem, - misters Pikviks sacīja dusmīgā balsī, kamēr viņa apkalpotājs dažādos veidos izrādīja savus naidīgos nolūkus, - ja jūs teiksit vēl vienu vārdu vai kaut mazākā mērā apgrūtināsit šo personu, es jūs uz vietas atlaidīšu.

- Bet ser... - Sems atsaucās.

- Turiet muti, - misters Pikviks pārtrauca. - Paceliet to cepuri!

Taču to Sems noteikti un kategoriski atsacījās darīt, un, kad kungs viņu bija stingri norājis, ierēdnis, kam bija jāsteidzas, atļāvās pacelt to pats, par šo laiku izteikdams Semam daudz dažādu draudu, ko šis džentlmenis uzņēma visai apvaldīti, tikai piezīmēdams, ka tad, ja misters Nembijs būtu tik labs un atkal uzliktu cepuri galvā, viņš to no jauna aiztriektu pie visiem velniem. Misters Nembijs, laikam domādams, ka šāda rīcība tam varētu sagādāt neērtības, nevēlējās dot iemeslu šim kārdinājumam un drīz pēc tam uzsauca augšā Smauču. Paziņojis, ka arests izdarīts un ka tam jāgaida, kamēr apcietinātais beigs ģērbties, Nembijs lepni izgāja no istabas un aizbrauca.

Smaučs īgnā balsī palūdzis misteru Pikviku «būt pēc iespējas dzīvākam, jo darba esot pulka», pievilka krēslu pie durvīm un sēdēja tur, kamēr misters Pikviks beidza ģērbties. Tad Semu aizsūtīja pēc karietes, un tajā triumvirāts devās uz Kolmenstrītu.

Laime, ka attālums nebija liels, jo misters Smaučs ne vien nevarēja valdzināt ar savām runas dāvanām, bet tādā saspiestā vietā bija pavisam nepatīkams ceļa biedrs iepriekš minētās fiziskās vājības dēļ.

Kariete, iegriezusies ļoti šaurā un tumšā ieliņā, apstājās pie mājas, kurai visi logi bija aizrestoti ar dzelzs restēm; durvis greznoja uzraksts: «Nembijs, Londonas šerifa ierēdnis.» Iekšējos vārtus atvēra kāds džentlmenis, ko varēja noturēt par novārtā atstātu mistera Smauča dvīņu brāli un kas sava uzdevuma izpildīšanai bija apbruņojies ar varen lielu atslēgu, un misteru Pikviku ieveda «ēdamzālē».

Šī ēdamzāle atradās ielas pusē, un tās galvenās īpatnības bija svaigas smiltis un nostāvējušies tabakas dūmi. Misters Pikviks ienākdams paklanījās trijiem cilvēkiem, kas tur jau sēdēja, un, aizsūtījis Semu pēc Perkera, apsēdās kādā tumšā kaktā un no turienes diezgan ziņkārīgi aplūkoja savus jaunos biedrus.

Viens no tiem bija vēl zēns, deviņpadsmit vai divdesmit gadus vecs. Lai gan pulkstenis bija labi ja desmit, viņš dzēra džinu ar ūdeni un smēķēja cigāru, un, ja sprieda pēc viņa iekaisušās sejas, šīm izpriecām tas bija nodevies diezgan neatlaidīgi jau pāris gadu no sava mūža. Iepretī tam, bikstīdams uguni ar labās kājas zābaka purnu, sēdēja rupja, vulgāra izskata jauns cilvēks, apmēram trīsdesmit gadus vecs, ar dzeltenīgu seju un skarbu balsi. Acīm redzot, viņam bija tās zināšanas par pasauli un tā valdzinoši brīvā izturēšanās, ko var iegūt dzertuvēs un pie zemākās šķiras biljarda galdiem. Trešais istabas iemītnieks bija kāds pusmūža vīrietis ļoti vecā, melnā uzvalkā. Viņš izskatījās bāls un novārdzis un nepārtraukti staigāja pa istabu šurp un turp, šad tad apstādamies un uztraukti skatīdamies pa logu, it kā gaidītu kādu, un tad atkal turpināja staigāt.

- Šorīt gan, mister Eirslij, labāk aizņemieties manu bārdas nazi, - sacīja vīrs, kas bikstīja uguni, slepus pamirkšķinādams savam jauneklīgajam draugam.

- Pateicos, nē, man tas nebūs vajadzīgs; pēc kādas stundas es ceru tikt ārā, - uzrunātais steigšus atbildēja.

Tad, atkal piegājis pie loga un atkal vīlies, viņš smagi nopūtās un atstāja istabu.

Abi pārējie sāka skaļi smieties.

- Nu, tādus jokus es nekad neesmu redzējis, - teica džentlmenis, kurš bija piedāvājis bārdas nazi un kura vārds, kā izrādījās, bija Praiss. - Nekad.

Misters Praiss pastiprināja šo apgalvojumu ar lāstu un atkal sāka smieties, un jauneklis, kas savu biedru turēja par vislieliskāko cilvēku, arī, protams, smējās līdzi.

- Vai jūs to varētu iedomāties, - Praiss teica, pievērsdamies misteram Pikvikam, - ka šis zellis te atrodas jau nedēļu līdz vakardienai un visu šo laiku nav ne reizīti skuvies, jo ir pārliecināts, ka pēc pusstundas tiks ārā, un tādēļ skūšanos atliek, līdz būs mājās.

- Nabaga cilvēks! - misters Pikviks ieminējās. - Vai tiešam viņam ir tik lielas izredzes izkļūt no grūtībām?

- Kādas, pie velna, šim izredzes, - Praiss atbildēja. - Ne smakas viņam nav no tām.

Par viņa izredzēm tuvāko desmit gadu laikā pastaigāties pa ielām es nedotu ne šito.

To sacīdams, misters Praiss nicīgi uzsita knipi un piezvanīja.

- Iedodiet man loksni papīra, Krūkij! - misters Praiss teica apkalpotājam, kas ar savu apģērbu un ārējo izskatu atgādināja kaut ko vidēju starp bankrotējušu lopkopi un izputējušu lopu dzinēju.

- Un glāzi groka! Vai dzirdat, Krūkij? Es gribu rakstīt tēvam, un man vajadzīgs kaut kas uzmundrinošs, citādi es nevarēšu veco zēnu iespaidot, kā pienākas.

Nav gandrīz jāsaka, ka jauneklis, dzirdēdams šos asprātīgos vārdus, smējās gandrīz līdz krampjiem.

- Pareizi, - misters Praiss noteica. - Dūšu nekad nevajag zaudēt. Viss ir tikai blēņas, vai ne?

- Prīma! - jaunais džentlmenis sacīja.

- Jums kaut kas ir iekšā, nav ko runāt, - Praiss piemetināja. - Jūs kaut ko esat no dzīves redzējuši.

- Es domāju gan! - jauneklis atbildēja.

Viņš bija redzējis dzīvi caur dzertuves durvju netīrajiem stikliem.

Misters Pikviks, juzdams lielu riebumu pret šo sarunu, kā arī pret abu runājošo būtņu izturēšanos un manierēm, jau gribēja apjautāties, vai viņš nevarētu dabūt atsevišķu istabu, kad ienāca trīs gluži pieklājīga izskata svešinieki. Tos ieraudzījis, jauneklis iemeta cigāru ugunī un, pačukstējis misteram Praisam, ka tie esot ieradušies «savest lietu kārtībā», nosēdās kopā ar viņiem pie galda istabas otrā galā.

Tomēr likās, ka lieta nav savedama kārtībā gluži tik ātri, kā jaunais džentlmenis bija iedomājies, jo sekoja ļoti gara saruna, no kuras misters Pikviks gribot negribot saklausīja dažus niknus izteicienus, kas attiecās uz izlaidīgu dzīves veidu un vairākkārtīgu piedošanu. Beidzot vecākais džentlmenis izteica ļoti nepārprotamus atgādinājumus par kādu Vaitkrosstrītu³, bet jaunais džentlmenis, kaut arī viņš bija tik «prīma» un kaut arī «viņam kaut kas bija iekšā», un kaut arī viņš turklāt «kaut ko no dzīves bija redzējis», nokāra galvu un sāka izmisīgi kaukt.

Ļoti apmierināts par to, kā jauneklis tik pēkšņi pazaudējis lielo dūšu un pārmainījis toni, misters Pikviks piezvanīja, un pēc pieprasījuma viņu ieveda atsevišķā istabā ar grīdsegu, galdu, krēsliem, bufeti, un dīvānu. Istabu rotāja pat spogulis un dažas vecas gravīras. Šeit, brokastis gaidot, viņam bija izdevība noklausīties, kā augšā virs galvas misis Nembija spēlē tāfelklavieres. Reizē ar brokastīm ieradās arī misters Perkers.

- Ahā, godājamo ser, - mazais vīriņš teica, - pienagloja beidzot, ko? Paklausieties, man par to nemaz nav žēl, jo tagad jūs redzat, cik tāda izturēšanās ir nejēdzīga. Es esmu pierakstījis, cik jāmaksā kopā par tiesas izdevumiem un zaudējumu atlīdzībai, un labāk būtu to tūliņ nokārtot un nezaudēt laiku. Man šķiet, ka Nembijs patlaban ir mājās. Kā jums liekas, godājamo ser, vai man izdot čeku, vai jūs pats to darīsit?

To teikdams, mazais vīriņš mākslotā jautrībā berzēja rokas, bet, paskatījies mistera Piķvika sejā, tūliņ uzmeta bezcerīgu skatienu Semam Velleram.

- Perker, - misters Pikviks sacīja, - es jūs lūdzu par to vairs nerunāt. Tas, ka es šeit uzturos, nekādu labumu nedod, tādēļ es jau šovakar došos uz cietumu.

- Jūs taču nevarat iet uz Vaitkrosstrītu, godājamo ser, - Perkers izsaucās. - Tas nav iespējams! Tur ir sešdesmit gultas vienā telpā un durvis ir slēgtas sešpadsmit stundas no divdesmit četrām.

- Es labprāt dotos uz kādu citu ieslodzījuma vietu, ja tas iespējams, - misters Pikviks atteica. - Ja ne, jāņem, par labu tā pati.

- Jūs, godājamo ser, varat iet uz Flītu⁴, ja esat nolēmis katrā ziņā kaut kur iet, - Perkers ierosināja.

- Labi, - misters Pikviks atbildēja, - es došos uz turieni, tikko būšu beidzis brokastot.

- Pagaidiet, pagaidiet, godājamo ser, nav ne mazākā iemesla tik ļoti steigties, lai tiktu tādā vietā, no kurienes lielākā daļa cilvēku tā cenšas tikt ārā, - labsirdīgais mazais advokāts izsaucās. - Mums vēl jādabū habeas corpus⁵. Līdz četriem pēc pusdienas tiesā nebūs neviena tiesneša. Līdz tam laikam jums jāpagaida.

- Ļoti labi, - misters Pikviks atteica ar nesatricināmu pacietību. - Tādā gadījumā mēs divos šeit apēdīsim kādu kotleti. Parūpējieties par tām, Sem, un piesakiet, lai tās būtu laikā.

Nevērojot visas mistera Perkera pierunāšanas un pierādījumus, misters Pikviks palika nelokāms; kotletes savlaicīgi parādījās un pazuda; tad viņu iesēdināja kādā citā karietē un aizveda uz Šanserileinu, bet pirms tam viņam vēl pusstundu bija jāgaida uz misteru Nembiju, pie kura pusdienoja izmeklēta sabiedrība un kuru tāpēc nekādā gadījumā nevarēja agrāk traucēt.

Sārdžentsinnā dežurēja divi tiesneši - viens pie Karaļa Sola, otrs pie Vispārējām Sūdzībām, un viņiem, kā likās, bija ļoti daudz darba, ja spriestu pēc lielā skaita advokātu klerku, kas steidzās iekšā un ārā ar papīru saiņiem rokās. Pie zemās velves, kas veido ieeju Innā, Perkers dažus brīžus uzkavējās, sarunādamies ar kučieri par braukšanas maksu un izdodamo sīknaudu, un misters Pikviks, pagājis sāņus, lai nebūtu ceļā cilvēku straumei, kas plūda iekšā un ārā, diezgan ziņkārīgi palūkojās visapkārt.

Viņa uzmanību visvairāk piesaistīja trīs vai četri noplukuši eleganta izskata vīrieši, kas cēla cepures pret daudziem garām ejošiem atornejiem un, kā likās, uzturējās šeit kaut kādu darīšanu dēļ, kuru raksturu misters Pikviks nevarēja uzminēt. Šie cilvēki izskatījās diezgan dīvaini. Viens bija kleins, mazliet paklibs vīrs noruzējušā, melnā uzvalkā ar baltu kaklautu; otrs - plecīgs, spēcīgs vīrietis tādā pašā ietērpā ar lielu, sarkanmelnu lakatu ap kaklu; trešais bija mazs, krunkains, pēc izskata - piedzēries vīrelis ar pūtainu seju. Viņi slamstījās apkārt, rokas uz muguras salikuši, un šad tad ar bažu pilnu seju iečukstēja kaut ko ausī kādam no džentlmeņiem, kas ar papīriem rokā steidzās garām. Misters Pikviks atcerējās, ka, garām ejot, ļoti bieži redzējis tos slaistāmies zem durvju velves, un labprāt būtu vēlējies uzzināt, pie kādas profesijas šie netīrie slaisti īsti varētu piederēt.

Viņš jau gribēja to pajautāt Nembijam, kas stāvēja viņam cieši blakus, sūkādams lielu zelta gredzenu uz sava mazā pirkstiņa, kad Perkers piesteidzās klāt un, pasacījis, ka neesot ko kavēties, gāja iekšā Innā. Kad misters Pikviks grasījās viņam sekot, pienāca klibais vīrs un, laipnīgi pieskāries cepurei, pasniedza ar roku rakstītu vizītkarti, ko misters Pikviks, nevēlēdamies ar atteikumu aizskart šī cilvēka jūtas, pieklājīgi paņēma un iebāza vestes kabatā.

- Nu, - Perkers teica, pie ieejas vienā no kantoriem apgriezdamies, lai redzētu, vai pārējie viņam seko. - Šeit iekšā, godājamo ser! Ei, ko tad jūs gribat?

Pēdējais jautājums attiecās uz klibo vīru, kas, misteram Pikvikam nemanot, bija viņiem piebiedrojies. Par atbildi klibais vīrs ar visu iedomājamo pieklājību atkal pieskārās cepurei un norādīja uz misteru Pikviku.

- Nē, nē, - Perkers smaidīdams atteica, - jūs mums neesat vajadzīgs, mīļais draugs, jūs neesat vajadzīgs.

- Lūdzu piedošanu, ser, - klibais vīrs sacīja, - šis džentlmenis paņēma manu vizītkarti. Ceru, ka jūs izmantosit manus pakalpojumus, ser. Šis džentlmenis man pamāja. Lai izšķir džentlmenis pats. Jūs taču man pamājāt, ser?

- Kas par muļķībām! Jūs taču nevienam neesat mājis, Pikvik? Pārpratums, pārpratums, - Perkers attrauca.

- Šis džentlmenis man iedeva savu vizītkarti,- misters Pikviks atbildēja, izvilkdams to no savas vestes kabatas. - Es to paņēmu, jo džentlmenis, kā liekas, to vēlējās... un, taisnību sakot, es pats aiz ziņkārības kādā brīvā brīdī gribēju to izlasīt.

Es...

Mazais atornejs sāka skaļi smieties un atdeva klibajam vīram viņa vizītkarti, paziņodams, ka tas viss esot tikai pārpratums. Kad vīrs aizvainots aizgāja, Perkers pačukstēja misteram Pikvikam, ka tas esot tikai galvinieks.

- Kas? - misters Pikviks izsaucās.

- Galvinieks, - Perkers atbildēja.

- Galvinieks?

- Jā, godājamo ser, tādu te ir kāds pusducis. Tie jums galvos par katru summu, un jāmaksā tikai puskronas. Interesanta nodarbošanās, vai ne? - Perkers piemetināja, pacienādams sevi ar šņaucienu.

- Kā! Vai tas jāsaprot tā, ka šie cilvēki nopelna iztiku, te gaidīdami, lai varētu nodot nepatiesu zvērestu zemes tiesnešu priekšā un par tādu noziegumu saņemt puskronas! - misters Pikviks izsaucās, gluži satricināts par šādu atklājumu.

- Nu, es nezinu, cienījamo ser, vai te varētu runāt par nepatiesu zvērestu, - mazais džentlmenis atbildēja. - Tas ir skarbs vārds, godājamo ser, patiešām ļoti skarbs vārds. Tā, godājamo ser, ir tikai juridiska fikcija, nekas vairāk.

To pasacījis, atornejs paraustīja plecus, pasmaidīja, ieņēma otru šņaucienu un citiem pa priekšu iegāja tiesneša klerka kancelejā.

Tā bija sevišķi netīra istaba ar ļoti zemiem griestiem un vecu paneļu sienām, pie tam tik slikti apgaismota, ka, lai gan ārā bija gaiša diena, uz pultīm dega lielas tauku sveces. Vienā galā atradās durvis, kas veda uz tiesneša kabinetu. Ap tām bija sapulcējies atorneju un vadošo klerku pūlis, kurus sauca iekšā saraksta kārtībā. Katru reizi, kad šīs durvis atvērās, lai izlaistu kādu grupu ārā, nākošā grupa ar sparu centās iekļūt iekšā, un it kā pielikums daudzajiem dialogiem, kas risinājās starp džentlmeņiem, kuri gaidīja uz tiesneša pieņemšanu, daudz dažādu strīdiņu izraisījās arī starp tiem, kurus viņš jau bija pieņēmis, un tādēļ troksnis bija tik liels, cik vien liels tas var sacelties telpā ar tik ierobežotiem izmēriem.

Turklāt šo džentlmeņu sarunas nebija vienīgās skaņas, kas grieza ausīs. Aiz koka reliņiem otrā istabas galā uz kastes stāvēja kāds klerks brillēs, kurš pieņēma zvērestus par rakstiskajām liecībām, ko otrs klerks laiku pa laikam veseliem saiņiem ienesa kabinetā tiesnesim parakstīšanai. Tur bija liels skaits atorneju klerku, ko vajadzēja nozvērināt, un, tā kā visus reizē nozvērināt nebūtu morāliski, šo džentlmeņu pūliņi sasniegt briļļaino klerku atgādināja pūļa cenšanos iekļūt teātrī, kad Viņa Visžēlīgākā Majestāte to pagodina ar savu klātbūtni. Kāds cits ierēdnis laiku pa laikam vingrināja savas plaušas, izsaukdams to personu vārdus, kuras jau bija nozvērinātas, lai atdotu tām tiesneša parakstītās liecības, un tas atkal deva iemeslu arvien jauniem ķīviņiem, un, tā kā viss tas notika vienā un tajā pašā laikā, kņada bija tik liela, kādu vien varētu vēlēties visrosīgākais un nemierīgākais cilvēks. Te atradās vēl arī cita ierēdņu kategorija - tie, kuri gaidīja sakarā ar tiesas pavēstēm, ko bija izņēmuši viņu darba devēji lietās, kur pretējās puses atornejam bija brīva izvēle - ierasties vai ne, un šo ļaužu uzdevums bija laiku pa laikam izsaukt pretējās puses atorneja vārdu, lai droši pārliecinātos, vai, viņiem nezinot, tas tomēr nav ieradies.

Lūk, piemērs. Atspiedies pie sienas blakus krēslam, ko ieņēma misters Pikviks, stāvēja gadus četrpadsmit vecs kantora zēns ar tenora balstiņu, bet viņam blakus kāds civiltiesību klerks ar basu. Iesteidzās kāds cits klerks ar papīru saini un paskatījās visapkārt.

- Snigls un Blinks! - kliedza tenors.

- Porkins un Snobs! - ierēcās bass.

- Stampijs un Dīkons! - sauca jaunpienācējs.

Neviens neatsaucās; un nākošajam, kas ienāca, uzbrēca visi trīs reizē, bet tas savukārt izkliedza kādas citas firmas vārdu, tad kāds nākamais skaļā balsī rēca vēl pēc kāda cita, un tā tas turpinājās.

Visu šo laiku briļļainais vīrs sparīgi strādāja, zvērinādams klerkus, - zvēresta formulu vienmēr izrunādams bez kādām pieturas zīmēm un parasti šādos izteicienos:

- Ņemiet šo grāmatu jūsu labajā rokā tā jūs ar savu vārdu un parakstu apzvērat ka šīs jūsu liecības saturs ir patiess un lai dievs uz to jums palīdz vienu šiliņu dodiet līdzīgā naudā man nav ko izdot.

- Nu, Sem, - misters Pikviks ierunājās, - es ceru, ka habeas corpus drīz būs gatavs.

- Jā, - Sems atsaucās, - un es vēlējies, kauč būtu nu nesuši to hābejas korpusu šur.

Nav nemaz smalki, ka mums te tā jāgaida. Es pa šito laiku jau kādu pusduci tādu korpusu būtu uztaisījs, iepakojs un izdarījs visu, kas vajdzīgs.

Nav skaidrs, par kādu smagu un neveiklu ierīci Sems Vellers iedomājās habeas corpus dokumentu, jo tajā brīdī ienāca Perkers un aizveda misteru Pikviku projām.

Kad parastās formalitātes bija nokārtotas, Semjuela Pikvika personu uzticēja šerifa palīga apsardzībai, lai tas viņu novestu pie Flītas cietuma priekšnieka, kur viņam bija jāpaliek, kamēr būs pilnībā samaksāti un nolīdzināti visi tiesas izdevumi un zaudējumu atlīdzībā Bārdlas lietā pret Pikviku.

- Un tas, - misters Pikviks teica smiedamies, - nepavisam nebūs tik drīz. Sem, pasauciet karieti. Perker, mans dārgais draugs, ardievu.

- Es braukšu jums līdz un palīdzēšu tur ierīkoties, - Perkers piedāvājās.

- Zināt ko, - misters Pikviks atbildēja, - man gan labāk patiktos doties uz turieni tikai Sema pavadībā. Tikko es būšu iekārtojies, es jums tūliņ rakstīšu un gaidīšu jūs. Līdz tam laikam - ardievu.

To sacījis, misters Pikviks iekāpa karietē, kas pa šo laiku bija piebraukusi, un šerifa palīgs viņam sekoja. Kad Sems bija apsēdies uz bukas, kariete aizripoja.

- Ļoti neparasts cilvēks, - Perkers noteica, apstādamies, lai uzvilktu cimdus.

- Kāds no viņa iznāktu bankrotieris, ser! - piezīmēja misters Lautens, kas stāvēja turpat blakus. - Kādas nepatikšanas viņš sagādātu pilnvarotajiem! Ar viņu, ser, taču nebūtu nozīmes runāt par ieslodzīšanu.

Likās, ka atornejam ne visai patika tas, kā viņa klerks novērtēja mistera Pikvika raksturu no profesionālā viedokļa, jo viņš aizgāja, nepagodinājis to ar atbildi.

Kariete kratījās pa Flītstrītu, kā jau to parasti dara īrētās karietes. Kučieris apgalvoja, ka zirgi ejot labāk, ja kāds braucot pa priekšu (droši vien tad, kad priekšā nebija nekā, viņi attīstīja gluži neiedomājamu ātrumu), un tādēļ kariete turējās aiz kādiem smagā ormaņa ratiem; kad šie rati apstājās, arī kariete apstājās, un, kad rati atkal sāka kustēties, tā darīja to pašu. Misters Pikviks sēdēja pretī šerifa palīgam, un šerifa palīgs sēdēja, iespiedis cepuri starp ceļiem, svilpodams kādu melodiju un skatīdamies pa karietes logu.

Laiks dara brīnumus. Ar šī visvarenā vecā džentlmeņa palīdzību pat īrēta kariete var nobraukt pusjūdzi lielu attālumu. Beidzot viņi apstājās, un misters Pikviks izkāpa pie Flītas vārtiem.

Šerifa palīgs, atskatījies pār plecu, lai pārliecinātos, ka viņam uzticētais seko cieši uz papēžiem, iegāja misteram Pikvikam pa priekšu cietumā; tālākā ceļā, pagriezušies pa kreisi, viņi pa vaļējām durvīm iegāja sardzes telpās, no kurienes smagi vārti iepretī tiem, pa kuriem viņi bija ienākuši, veda cietuma iekštelpās, un tos apsargāja plecīgs slēdzējs ar atslēgu rokās.

Šeit viņi apstājās, kamēr šerifa palīgs nodeva dokumentus, un misteram Pikvikam paziņoja, ka viņam jāpakavējas tepat, kamēr izpildīs ceremoniju, ko iesvētītie sauc par «pozēšanu portretam».

- Pozēšana portretam! - misters Pikviks izsaucās.

- Jānoņem jūsu, portrets, ser, - plecīgais slēdzējs atbildēja. - Mēs te esam meistari uz portretiem. Noņemam tos vienā mirklī un vienmēr pamatīgi. Nāciet, ser, iekšā un jūtieties kā mājās!

Misters Pikviks paklausīja ielūgumam un apsēdās, bet misters Vellers, nostājies aiz viņa krēsla, pačukstēja, ka šī pozēšana nozīmējot tikai cietumnieku apskati, ko izdarot dažādie slēdzēji, lai varētu tos atšķirt no apmeklētājiem.

- Labi, Sem, - teica misters Pikviks, - tādā gadījumā es vēlētos, kaut šie mākslinieki nāktu ātrāk. Šeit ir pārāk publiska vieta.

- Man domāt, ser, ilgi viņi nekavēsies, - Sems atbildēja. - Āre, ser, kur olenderu pulkstens!

- Redzu, - misters Pikviks atteka.

- Un putnu būrīts, ser, - Sems turpināja. - Riteņi riteņos, cietums cietumā. Vai tā nav, ser?

Kamēr misters Vellers izsacīja šo filozofisko piezīmi, misters Pikviks pamanīja, ka pozēšana sākusies. Plecīgais slēdzējs, nomainīts no posteņa, apsēdās un laiku pa laikam nevērīgi uz viņu paskatījās, kamēr kāds garš, tievs vīrs, kas to bija nomainījis, salika rokas zem svārku stērbelēm un, nostājies iepretī, labu laiku skatījās, acis nenolaidis. Trešais, diezgan īgna izskata džentlmenis, ko, acīm redzot, bija iztraucējuši no tējas dzeršanas, jo ienākdams viņš beidza ēst sviestmaizi, nostājās cieši blakus misteram Pikvikam un, iespraudis rokas sānos, sīki viņu nopētīja. Šai grupai pievienojās vēl divi citi, kas ar ļoti uzmanīgām un domīgām sejām studēja viņa vaibstus. Pārciešot šo operāciju, misters Pikviks stipri viebās, un likās, ka viņam sēdēt krēslā ir ļoti neērti, bet līdz pat beigām viņš nevienam nekā neteica - pat ne Semam, kas, atspiedies pret krēsla atzveltni, pārdomāja gan par sava kunga stāvokli, gan par to lielisko apmierinājumu, kādu viņam pašam sagādātu sirdīgs uzbrukums visiem šeit sapulcētajiem slēdzējiem citam pēc cita, ja vien tādu izdarību atļautu likums un kārtība.

Beidzot portrets bija pabeigts un misteram Pikvikam paziņoja, ka tagad viņš varot iet cietumā,

- Kur es šonakt gulēšu? - misters Pikviks jautāja.

- Nu, par šonakti es labi nezinu, - plecīgais slēdzējs atbildēja. - Rīt jūs kādam piebiedros, un tad jums būs mājīgi un ērti. Pirmo nakti parasti ir neērtāk, bet rīt viss būs kārtībā.

Pēc īsām pārrunām atklājās, ka vienam no slēdzējiem ir izīrējama gulta, ko misters Pikviks šonakt varot dabūt, un viņš ar prieku piekrita to noīrēt.

- Ja jūs nāksit man līdzi, es jums to tūliņ parādīšu, - šis cilvēks teica. - Liela tā nav, bet gulēšanai piemērota lieliski. Nāciet šurp, ser!

Viņi iegāja pa iekšējiem vārtiem un nokāpa dažus pakāpienus, atslēga aiz viņiem apgriezās, un misters Pikviks pirmo reizi mūžā atradās starp parādnieku cietuma sienām.

^{1 - Botenibeja - osta Austrālijas austrumu krastā, uz kurieni 1788. gadā pirmoreiz izsūtīja angļu katordznieku partiju; vēlāk to pārvērta par izsūtījuma vietu katorgas darbos notiesātajiem un ietilpināja angļu kolonijas Jaunās Dienvidvelsas sastāvā. Ar to arī izskaidrojams šerifa ierēdņa manieru ironiskais raksturojums.}

^{2 - Sema ironisko jautājumu izraisījis fakts, ka šerifa ierēdnis, ienākdams istabā, nenoņēma cepuri; reliģiskās sektas - kvekeru locekļi atsacījās noņemt cepuri citu cilvēku priekšā, lai vai kas tie būtu, jo uzskatīja šo sadzīves normu par cilvēku vienlīdzības principa pārkāpšanu.}

^{3 - Vaitkrosstrīts - iela, kurā atradās parādnieku cietums ar ļoti smagu režīmu.}

^{4 - Flīta - viens no senākajiem Londonas cietumiem, kurā kopš XVII gadsimta ieslodzīja vienīgi nelabojamus parādniekus. To nojauca 1845. gadā.}

^{5 - Habeas corpus - likums, kuru bija spiests izdot karalis Čarlzs II Stjuarts 1679. gadā sakarā ar to, ka viņa ministri un ierēdņi ļaunprātīgi izlietoja savu varu un tā izraisīja tautā nemierus. Šis likums paredzēts, lai nodrošinātu Anglijas iedzīvotājiem personiskās brīvības likumisku aizstāvību, tomēr tā darbību varēja apturēt parlamenta lēmums. Pie šī pēdējā līdzekļa Anglijas valdošās šķiras ir ķērušās ne vienreiz vien, izmantodamas habeas corpus atsaukšanas tiesības tautas nemieru gadījumos. Tā, piemēram, laikposmā no 1715. līdz 1818. gadam šā likuma darbība tika apturēta līdz trīsdesmit reizēm viena gada laikā.}