Pikvika kluba piezīmes

II NODAĻA

Saule, neiztrūkstošais palīgs visos darbos, bija tikko uzlēkusi un sākusi apgaismot tūkstoš astoņi simti divdesmit septītā gada trīspadsmitā maija rītu, kad misters Semjuels Pikviks tikpat kā otra saule pamodās no miega, atgrūda savas istabas logu un paskatījās uz pasauli apakšā. Gosvelstrīta bija pie viņa kājām, Gosvelstrīta bija viņam pa labi roki, un, cik vien tālu acis sniedza, Gosvelstrīta aizstiepās pa kreisi; un Gosvelstrītas otrā puse bija pāri pretī.

«Tādi,» domāja misters Pikviks, «ir arī šaurie uzskati tiem filozofiem, kas, apmierinādamies ar viņu priekšā esošo lietu izpētīšanu, neredz patiesības, kas paslēptas aiz tām. Tikpat labi arī es varētu vienmēr skatīties uz Gosvelstrītu, pat nemēģinādams iekļūt nepazīstamos apvidos, kas tai visapkārt.»

Un, izprātojis šo skaisto domu, viņš sāka ievietot sevi drēbēs, bet savas drēbes - ceļa somā. Lieli vīri parasti daudz nerūpējas par savu ārieni; skūšanās, ģērbšanās un kafijas dzeršanas operācijas drīz bija izdarītas, un pēc stundas misters Pikviks ar ceļa somu rokā, tālskati mēteļa kabatā un piezīmju grāmatiņu, gatavu uzņemt katru atzīmēšanas cienīgu atklājumu, vestes kabatā bija ieradies kariešu stāvvietā pie Sentmartenslegrendas.

- Vedēju! - misters Pikviks teica.

- Klausos, ser! - atsaucās kāds dīvains, maisa drēbes svārkos un tādā pašā priekšautā ģērbies cilvēku sugas eksemplārs, kam kaklā bija pakārts misiņa žetons ar numuru, it kā viņš būtu ierakstīts kādas retu lietu kolekcijas katalogā. Tas bija ūdensvīrs¹.

- Klausos, ser. Pirmo vedēju!

Un, kad pirmo vedēju izdabūja no krodziņa, kur tas bija smēķējis savu pirmo pīpi, misters Pikviks un viņa ceļa soma tika iebāzti ekipāžā.

- Uz «Zelta Krustu»! - misters Pikviks teica.

- Tikai par vienu bobu², Tommij! - kučieris saīdzis paziņoja savam draugam ūdensvīram, kad rati sāka kustēties.

- Draudziņ, cik vecs ir šis zirgs? - misters Pikviks apjautājās, berzēdams degunu ar samaksai nolemto šiliņu.

- Četrdesmit divi, - kučieris atrūca, greizi viņu uzlūkodams.

- Ko? - misters Pikviks izsaucās, satverdams savu piezīmju grāmatiņu.

Kučieris atkārtoja sacīto. Misters Pikviks ļoti cieši ieskatījās vīra sejā, bet tas nepakustināja ne vaibstu, tāpēc viņš šo faktu nekavējoties atzīmēja.

- Un cik ilgi jūs viņu bez atpūtas nodarbināt? - misters Pikviks taujāja, vēlēdamies iegūt plašāku informāciju.

- Divas trīs nedēļas, - vīrs atbildēja.

- Nedēļas! - pārsteigts sacīja misters Pikviks, un atkal parādījās piezīmju grāmatiņa.

- Viņš uzturas Pentonvilā³, kad ir mājās, - kučieris aukstasinīgi piezīmēja, - bet mēs viņu reti ņem mājās, tādēļ ka viņš ir pārāk nespēcīgs.

- Pārāk nespēcīgs! - apmulsušais misters Pikviks atkārtoja.

- Viņš vienmēr apgāžas, kad viņu izņem no ilksīm, - kučieris turpināja, - bet, kad viņš ir ilksīs, mēs viņu pamatīgi iesprādzē un pamatīgi saņem grožos, tā ka viņš nekā nevar apgāzties; un mēs pielika pāri krietni lielu riteņu, tā ka, ja viņš vispār kustas, tie skrej viņam pakaļ, un tā viņam jāiet vien ir.

Misters Pikviks šo stāstu vārdu pa vārdam ierakstīja savā piezīmju grāmatiņā, lai to paziņotu klubam kā vienreizēju piemēru, cik sīksta var būt zirga dzīvība grūtos apstākļos. Tikko ieraksts bija pabeigts, viņi sasniedza «Zelta Krustu». Kučieris nolēca no bukas, un misters Pikviks izkāpa. Misters Tapmens, misters Snodgrass un misters Vinkls, kas bija nepacietīgi gaidījuši sava slavenā vadoņa ierašanos, nāca viņu apsveikt.

- Te jums par braucienu, - misters Pikviks teica, pasniegdams kučierim šiliņu.

Liels bija mācītā vīra pārsteigums, kad šī neizprotamā persona nosvieda naudu uz bruģa un gleznainos izteicienos izlūdzās to prieku par šo maksu viņu (misteru Pikviku) piekaut.

- Jūs esat traks, - teica misters Snodgrass.

- Vai piedzēries, - teica misters Vinkls.

- Vai traks un piedzēries, - teica misters Tapmens.

- Panāk šurp! - teica vedējs, vicinādams dūres kā pulksteņa pendeļus. - Panāk šurp visi četri!

- Te būs joki! - kāds pusducis ormaņu sāka klaigāt. - Sāc, Sem! - un visi līksmi sanāca apkārt.

- Kas noticis, Sem? - jautāja kāds džentlmenis ar melniem kalikona uzročiem.

- Kas noticis! - vedējs atcirta. - Kamdēļ viņš gribēj zināt manu numuru?

- Es nemaz negribēju zināt jūsu numuru, - pārsteigtais misters Pikviks atsaucās.

- Kamdēļ ta jūs to pierakstīj? - vedējs vaicāja.

- Es to nepierakstīju, - misters Pikviks sašutis attrauca,

- Vai tam kāds var ticēt, - vedējs turpināja, vērsdamies pie pūļa, - vai tam kāds var ticēt? Brauc tāds špijons tavā vāģī un pieraksta ne tik tavu numuru, bet vēl katru vārdiņu, ko tu pasaki. (Misteram Pikvikam atausa gaisma - tā bija piezīmju grāmatiņa.)

- Vai tā viņš darīja? - kāds cits vedējs noprasīja.

- Jā, tā viņš darīj, - pirmais atbildēja, - un tad, sakaitinājs mani, tā ka es viņam klūp virsū, piesauc trīs lieceniekus, lai to var pierādīt. Bet es viņam sados, lai kauč sešus mēnešus par to dabonu. Panāk šurp!

Un vedējs trieca savu cepuri pie zemes, nenieka nebēdādams par savu privātīpašumu, un nosita misteram Pikvikam brilles no deguna, un turpināja uzbrukumu, dodams sitienu pa mistera Pikvika degunu un otru - pa mistera Pikvika krūtīm, un trešo - pa mistera Snodgrasa aci, un ceturto pārmaiņas pēc - pa mistera Tapmena vesti, un tad nodancoja uz ielas un atkal atpakaļ uz trotuāra, un beidzot izsita no mistera Vinkla miesām visu elpu, kas tur pašreiz atradās; un visu to viņš izdarīja kādās sešās sekundēs.

- Kur policists? - sauca misters Snodgrass.

- Paliec viņus zem sūkņa! - ieteica karsto pīrādziņu pārdevējs.

- Jūs to nožēlosit! - elsa misters Pikviks.

- Spiegi! - klaigāja pūlis.

- Panāk šurp! - kliedza vedējs, kas visu laiku bez apstājas vicināja dūres.

Pūlis visu laiku šo ainu bija vērojis pasīvi, bet, kad paklīda ziņa, ka pikvikieši esot spiegi, tas sāka ļoti dzīvi apspriest karsto pīrāgu pārdevēja priekšlikuma lietderību, un nevar pasacīt, kādus personas aizskārumus tas galu galā būtu izdarījis, ja traci negaidot neizbeigtu kāda jaunpienācēja iejaukšanās.

- Kas te par jokiem? - noprasīja kāds diezgan garš, tievs jauns cilvēks zaļos svārkos, pēkšņi iznākdams no pagalma.

- Spiegi! - pūlis atkal sāka klaigāt.

- Mēs neesam spiegi! - misters Pikviks atbrēca tādā balsī, kas varēja pārliecināt katru bezpartejisku klausītāju.

- Ak jūs neesat spiegi, ko? - jaunais cilvēks teica, uzrunādams misteru Pikviku un izveicīgi grūzdams elkoņus apkārtstāvošo sejās, lai izlauztu sev ceļu caur pūli.

Mācītais vīrs dažos steidzīgos vārdos izskaidroja lietas īsto stāvokli.

- Nu tad nāciet, - teica zaļsvārcis, sparīgi vilkdams misteru Pikviku sev līdz un visu ceļu runādams. - Še, numur 924, saņem par braucienu un taisās, ka pazūd, - cienījams džentlmenis - es viņu labi pazīstu - ko te blēņojas - šurp, ser - kur jūsu draugi? - tikai pārpratums, kā redzu - tas nekas - katram var gadīties - vislabākās ģimenēs - no tam nemirst - jums neveicas - iesēdināt tādu - krietni pārmācīt - tad zinās - sasodītie nelieši.

Un, ar neparastu runīgumu bērdams garu virkni līdzīgu aprauta teikumu, svešinieks devās uz pasažieru uzgaidāmo istabu, bet mistera Pikviks un viņa mācekļi tam sekoja cieši uz pēdām.

- Ei, viesmīli - svešinieks iesaucās, neganti zvanīdams. - Visiem glāzes - groku, karstu un stipru, un saldu, un labi daudz - acs cietusi, ser? Viesmīl, jēlu bifšteku džentlmenim uz acs - pret sasitumu, ser, nav nekā labāka par jēlu bifšteku; auksts laternas stabs ļoti labs, bet laternas stabs neērts - sasodīti neveikli pusstundu stāvēt uz ielas ar aci pie laternas staba - ko - ļoti labi - ha, ha!

Un svešinieks, elpu neatņemdams, vienā vilcienā izdzēra puspintes karsta groka un atlaidās krēslā tik omulīgi, it ka nebūtu noticis nekas neparasts.

Kamēr viņa trīs ceļa biedri cītīgi izteica pateicību jaunajam paziņam, misteram Pikvikam bija pietiekoši daudz laika novērot tā apģērbu un ārējo izskatu.

Viņš bija apmēram vidēja auguma, bet sava kalsnuma un garo kāju dēļ izskatījās daudz lielāks. Zaļie svārki bezdelīgastu laikā bijuši smalks apģērba gabals, bet, acīm redzot, tajos laikos tie bija greznojuši daudz īsāku vīru par šo svešinieku, jo notraipītās un apdilušās piedurknes tikko sniedzās līdz delnu locītavām. Svārki bija cieši sapogāti līdz pašam zodam, tāpēc uz muguras draudēja pārplīst; kaklu rotāja vecs kaklauts, bet no krekla apkakles nebija ne zīmes. Melnās, paīsās bikses šur un tur rādīja tos spīdīgos plankumus, kas liecina par ilgu kalpošanu, un ar lencītēm bija ļoti cieši uzspīlētas uz lāpītām un labotām kurpēm, it kā lai noslēptu netīrās, baltās zeķes, kas tomēr bija skaidri redzamas. Viņa vecā, izlocītā platmale nevarēja noslēpt garos, melnos matus, kas nevērīgās cirtās nokarājās abpus sejas; un starp cimdiem un svārku piedurknēm bija redzamas kailas roku locītavas. Seja bija kalsna un noliesējusi, bet visai viņa ārienei piemita kaut kāda bezrūpīgas nekaunības un pilnīgas pašpārliecinātības izteiksme.

Tāds bija cilvēks, uz kuru misters Pikviks cieši noskatījās caur savām brillēm (ko bija laimīgā kārtā atkal atradis) un kuram viņš, kad draugi bija paguruši, sāka ar izmeklētiem izteicieniem izsacīt vissiltāko pateicību par nesen parādīto palīdzību.

- Tas nav nekas, - svešinieks teica, tūliņ viņu pārtraukdams, - diezgan runāts - ne vārda vairāk; brašs zēns tas vedējs - pamatīgi rīkojas ar saviem pieciem; bet, ja es bijis tas jūsu draugs zaļajos svārkos - velns lai parauj - iedauzītu viņam galvu - skaidrs kā diena - viens kaķa brēciens - pīrādziņu vīram arī - bez jokiem.

Šo sakarīgo runu pārtrauca Ročestras⁴ kučieris, kas ienāca un paziņoja, ka «Komodors»⁵ tūliņ došoties ceļā.

- «Komodors»! - svešinieks iesaucās, pielēkdams kājās. Mana kariete - par vietu samaksāts - ārpusē - samaksājiet jūs par groku - negribu mainīt piecnieku - sudrabnauda viltota - Bramedžemas pogas⁶ - tas neder - nav noieta - vai ne? - Un viņš blēdīgi pakratīja galvu.

Tā nu sagadījās, ka arī misters Pikviks un viņa trīs biedri bija ieraudzījuši Ročestru par savu pirmo pieturas vietu, un, pavēstījuši savam jaunajam paziņam, ka ceļo uz to pašu pilsētu, viņi nolēma ieņemt sēdekļus karietes aizmugurē, kur visi varēja sēdēt kopā.

- Augšup! - svešinieks teica, palīdzēdams misteram Pikvikam tikt uz jumta tik strauji, ka šī džentlmeņa cieņa no tā diezgan stipri cieta.

- Bagāža, ser? - kučieris apjautājās.

- Kam - man? Šis papīra sainītis, tas ir viss, - pārējā bagāža iet pa ūdens ceļu - aiznaglotas kastes - lielas kā mājas - smagas, smagas, sasodīti smagas, - svešinieks attrauca, iespiezdams pēc iespējas dziļāk kabatā brūno papīra sainīti, kas radīja stipras aizdomas, ka tā saturs ir viens krekls un viens kabatas lakatiņš.

- Galvas, galvas - piesargiet galvas! - runīgais svešinieks iekliedzās, kad viņi pabrauca zem zemās arkas, kas tajās dienās kalpoja par pasta sētas vārtiem. - Briesmīga vieta - ļoti bīstami - šajās dienās - pieci bērni - māte - gara lēdija, ēda sendvičus - aizmirsa arku - kraks - bērni paskatās apkārt - mātei galva nost - sendvičs rokā - nav mutes, kur iebāzt - ģimenes galvai galva nost - šausmīgi, šausmīgi!

Skatāties uz Vaitholu⁷, ser? - jauka vieta - mazs lodziņš - tur ar kādam nocēla galvu, vai ne, ser? - tas arī pietiekoši neuzmanījās - vai ne, ser, ko?

- Es domāju par to, - misters Pikviks ieteicās, - cik dīvaini grozīgi ir cilvēku likteņi.

- Ā! Es saprotu - šodien pa pils durvīm iekšā, rīt pa logu ārā. Filozofs, ser?

- Cilvēku raksturu novērotājs, ser, - misters Pikviks atsacīja.

- Ā, es tāpat. Kā lielākā daļa cilvēku, kam maz darba un vēl mazāk ienākumu.

Dzejnieks, ser?

- Manam draugam misteram Snodgrasam ir stipras poētiskas tieksmes, - misters Pikviks atbildēja.

- Man arī, - svešinieks teica. - Episka poēma - desmittūkstoš rindas - Jūlija revolūcija - sacerēta notikuma vieta - Marss dienā, Apolons naktī - dārd lauka lielgabals, un skan lira.

- Vai jūs bijāt šī slavenā notikuma aculiecinieks, ser? - misters Snodgrass apvaicājās.

- Aculiecinieks! Domāju gan.⁸ - Izšāvu musketi - prātā iešāvās ideja - ieskrēju vīnūzī - uzrakstīju - atkal atpakaļ - bliukš, blaukš - jauna ideja - atkal krodziņā - tinti un spalvu - atkal atpakaļ - cērt un dur - slavens laiks, ser. Sportists, ser? - Viņš negaidot pievērsās misteram Vinklam.

- Mazliet, ser, - šis džentlmenis atbildēja.

- Lieliska nodarbošanās, ser - lieliska nodarbošanās. Suņi, ser?

- Patlaban gan ne, - misters Vinkls teica.

- Ā! Jums vajag turēt suņus - lieliski dzīvnieki - gudri radījumi - kādreiz man pašam bija suns - pointers - pārsteidzošs instinkts - kādu dienu medībās - iegāju iežogojumā - uzsvilpu - suns apstājās - atkal uzsvilpu - Ponto! - nenāk, stāv kā miets - saucu viņu - Ponto, Ponto! - nekustas - suns stāv kā pienaglots - skatās uz kādu uzrakstu - paskatījos un redzēju: «Medību uzraugam pavēlēts nošaut visus suņus, kas iegājuši šai iežogojumā» - negāja garām - brīnišķīgs suns - vērtīgs suns - ļoti.

- Tas ir vienreizējs gadījums, - misters Pikviks sacīja. - Vai jūs atļausit man to pierakstīt?⁹

- Protams, ser, protams, - vēl kaut simt nostāstu par šo dzīvnieku. - Skaista meitene, ser. - (Misteram Tresijam Tapmenam, kas bija veltījis dažus antipikvikiskus skatienus kādai jaunai lēdijai ceļmalā.)

- Ļoti, - misters Tapmens atzina.

- Angļu meitenes nav tik skaistas kā spānietes - cēlas sievietes - mati kā piķis - melnas acis - piemīlīgas formas - jaukas sievietes - skaistas.

- Jūs esat bijis Spānijā, ser? - misters Tapmens jautāja.

- Dzīvoju tur - veselu mūžību.

- Daudz uzvaru, ser? - misters Tapmens apvaicājās.

- Uzvaru? Tūkstošiem. Dons Bolaro Ficgigs - grands - vienīgā meita - donna Kristīna - brīnišķīga sieviete - mīlēja mani līdz ārprātam - greizsirdīgs tēvs - cēlsirdīga meita - patīkams anglis - donna Kristīna izmisumā - zilskābe - manā ceļa somā kuņģa pumpis - izdarīja operāciju - vecais Bolaro aizgrābts - piekrīt, ka savienojamies - sadotas rokas un asaru plūdi - romantisks notikums - ļoti.

- Vai šī lēdija tagad ir Anglijā, ser? - taujāja misters Tapmens, uz kuru meitenes pievilcīgo īpašību apraksts bija atstājis spēcīgu iespaidu.

- Mirusi, ser, - mirusi, - svešinieks atteica, pielikdams pie labās acs kāda ļoti veca batista kabatas lakatiņa niecīgās atliekas. - Pēc kuņģa skalošanas vairs neatlaba - vājš organisms - krita par upuri.

- Un viņas tēvs? - poētiskais Snodgrass jautāja.

- Bēdas un sirdēsti, - svešinieks atbildēja. - Pēkšņi pazuda - valodas visā pilsētā - meklēja visur - bez panākumiem - pēkšņi apstājās darboties fontāns uz galvenā laukuma - pagāja nedēļas - vēl arvien nestrādā - pieņēma strādniekus, kas iztīra - izsūknēja ūdeni - atrada sievastēvu ar galvu uz leju iesprūdušu galvenajā caurulē, ar pilnīgu grēku nožēlas rakstu labās kājas zābakā - izvilka viņu, un fontāns saka darboties tikpat labi kā agrāk.

- Vai jūs atļausit man pierakstīt šo romantisko notikumu, ser? - misters Snodgrass ieteicās dziļi saviļņots.

- Protams, ser, protams, - vēl piecdesmit tādu pašu, ja gribat dzirdēt - neparasta mana dzīve - diezgan interesanta biogrāfija - nav nekā ārkārtīga, bet tomēr neparasta.

Tādā pašā garā, zirgu apmaiņas laikā iedzerdams pa glāzei alus iesprausta teikuma vietā, svešinieks turpināja, kamēr viņi sasniedza Ročestras tiltu, un tai laikā mistera Pikvika un mistera Snodgrasa piezīmju grāmatiņas bija pilnīgi pierakstītas ar izmeklētām vietām no viņa piedzīvojumiem.

- Majestātiskas drupas! - misters Ogastess Snodgrass izsaucās ar visu viņam raksturīgo poētisko dedzību, kad viņi ieraudzīja skaisto, veco pili.

- Kāds darba lauks vēsturniekam! - bija vārdi, kas nāca no mistera Pikvika mutes, kad viņš pielika tālskati pie acs.

- Ā! skaista vieta, - svešinieks attrauca, - slavena celtne - draudīgas sienas - brūkošas arkas - tumši nostūri - drūpošas kāpnes. - Arī vecā katedrāle - pazemes smaka - svētceļnieku kājas nodeldējušas vecos kāpienus - mazas sakšu durvis¹⁰ - biktskrēsli, kas līdzīgi teātru kasieru būdām - dīvaini cilvēki šie mūki. Pāvesti un lordi mantziņi, un visāda veida večuki ar resnām, sarkanām sejām un ielauztiem deguniem, tie katru dienu taisīja tračus - ādas kamzoļi - šautenes ar degli - sarkofags - jauka vieta - vecas leģendas - dīvaini nostāsti, lieliski.

Un svešinieks turpināja monologu, kamēr viņi sasniedza «Buļļa viesnīcu»

Haistrītā, kur kariete apstājās.

- Vai jūs apmetīsieties šeit, ser? - misters Nataniēls Vinkls jautāja.

- šeit - es ne - bet jums ieteicu - laba vieta - jaukas gultas. Blakus mājā Raita viesnīca, - dārga - ļoti dārga - puskronas rēķina, ja paskatāties vien uz apkalpotāju - ja ēdat pusdienas pie drauga, liek maksāt vēl vairāk nekā tad, kad jūs ēdat viesnīcā - jocīgi zeļļi - ļoti.

Misters Vinkls pievērsās misteram Pikvikam un pačukstēja dažus vārdus, misters Pikviks pačukstēja misteram Snodgrasam, misters Snodgrass misteram Tapmenam, un visi piekrītoši pamāja. Misters Pikviks uzrunāja svešinieku.

- Jūs, ser, mums šorīt izdarījāt svarīgu pakalpojumu, - viņš teica, - vai jūs atļausit parādīt jums mazu pateicību un lūgt jūs piedalīties pusdienās?

- Ar lielāko prieku - neuzdrošinos dot priekšrakstus, bet cepta vista ar sēnēm - varena lieta! Cikos?

- Palūkosimies, - misters Pikviks atbildēja, izvilkdams pulksteni, - pašlaik ir gandrīz trīs. Sacīsim - piecos?

- Man tas ļoti, izdevīgi, - svešinieks atteica, - tieši piecos - līdz tam - kā redzat.

Un, pacēlis savu ielocīto cepuri dažas collas no galvas un bezrūpīgi uzlikdams to krietni šķībi uz vienas auss, svešinieks, kam no kabatas rēgojās papīra sainītis, žigli aizgāja pa sētu un iegriezās Haistrītā.

- Redzams, ka viņš ir ceļojis pa daudzām zemēm un rūpīgi novērojis cilvēkus un lietas, - misters Pikviks piezīmēja.

- Man gribētos redzēt viņa poēmu, - misters Snodgrass ieminējās.

- Es labprāt būtu gribējis redzēt to suni, - misters Vinkls piebilda.

Misters Tapmens neteica nekā, bet domāja par donnu Kristīnu, vēdera pumpi un fontānu, un viņa acis pildījās asarām.

Noīrējuši atsevišķu viesistabu, apskatījuši guļamistabas un pasūtījuši pusdienas, draugi izgāja apskatīt pilsētu un tuvāko apkārtni.

Rūpīgi pārlasījuši mistera Pikvika piezīmes par četrām pilsētām - Straudu, Ročestru, Četemu un Bromptonu, mēs neatrodam, ka viņa iespaidi būtiski atšķirtos no citu ceļotāju iespaidiem, kuri pārstaigājuši šo apvidu. Viņa apraksts tiek mazliet saīsināts.

«Liekas, ka šo pilsētu galvenie ražojumi,» misters Pikviks izsakās, «kā rādās, ir kareivji, jūrnieki, ebreji, krīts, garneles, virsnieki un kuģu būvētāji. No pārdošanai piedāvātām precēm dzīvākajās ielās visvairāk redz kuģu piederumus, sausiņus, ābolus, butes un austeres. Ielās vērojams dzīvesprieks un rosība, kam galvenais cēlonis ir militāro personu jautrais noskaņojums. Garam, ko iedvesmo cilvēkmīlestība, ir tiešām baudījums vērot šos brašos vīrus streipuļojam aiz dzīva gara un garīgu dzērienu pārpilnības, sevišķi, ja atceramies, ka viņiem seko un ar viņiem jokojas puikas, kam tas sagādā lētu un nevainīgu izpriecu. Nekas (piemetina misters Pikviks) nav pārāks par šo vīru labsirdību. Dienu pirms manas ierašanās vienu no viņiem visrupjākā kārtā apvainoja kādā krodziņā. Bufetes meitene bija kategoriski atteikusies izsniegt viņam vēl dzērienus; atbildot uz to, viņš (tikai pa jokam) izvilka savu bajoneti un ievainoja šo meiteni plecā. Un tomēr šis krietnais puisis otrā rītā pirmais ieradās šai iestādē un izteica savu gatavību atstāt šo lietu bez ievērības un aizmirst notikušo!

Tabakas patēriņš šajās pilsētās (misters Pikviks turpina), kā liekas, ir ļoti liels, un smarža, kas piepilda ielas, droši vien ir ārkārtīgi patīkama tiem, kas ļoti ciena smēķēšanu. Paviršs novērotājs varētu iebilst pret netīrību, kas ir šo pilsētu raksturīgākā pazīme, bet tiem, kas šai netīrībā saskata norādījumu uz dzīvu satiksmi un tirdzniecības uzplaukumu, tā ir tiešām patīkama.»

Tieši pulksten piecos ieradās svešinieks un drīz pēc tam pusdienas. No sava papīra sainīša viņš bija šķīries, bet viņa apģērbs palicis bez pārmaiņām, un pats viņš bija vēl runīgāks, ja tas vispār iespējams.

- Kas tas tāds? - viņš jautāja, kad apkalpotājs nocēla vāku vienai no bļodām.

- Butes, ser.

- Butes - ā! - lieliska zivs - tās visas nāk no Londonas - pasažieru kariešu īpašnieki rīko politiskas pusdienas - karietes ar butēm - dučiem grozu - veikli zēni. Glāzi vīna, ser?

- Labprāt, - misters Pikviks atteica, un svešinieks dzēra vīnu, saskandinājis vispirms ar viņu un tad ar misteru Snodgrasu, un tad ar misteru Tapmenu, un tad ar misteru Vinklu, un tad ar visiem kopā, gandrīz tikpat ātri, kā runāja.

- Apkalpotāj, uz kāpnēm velnišķīga nekārtība, - svešinieks teica. - Solus nes augšā - namdari nāk lejā - lampas, glāzes, arfas. Kas te notiks?

- Balle, ser - apkalpotājs paskaidroja.

- Asambleja, ko?

- Nē, ser, ne asambleja, ser. Balle labdarīgiem mērķiem, ser.

- Vai nezināt, ser, vai šajā pilsētā ir daudz skaistu sieviešu? - misters Tapmens ievaicājās ar lielu interesi.

- Lieliskas - brīnišķīgas. Kenta¹¹, ser - katrs pazīst Kentu - āboli, ķirši, apiņi un sievietes. Glāzi vīna, ser?

- Ar lielāko prieku, - misters Tapmens atbildēja. Svešinieks ielēja un izdzēra.

- Man ļoti gribētos tur būt, - misters Tapmens ieminējās, atjaunodams sarunu par balli, - ļoti gribētos.

- Biļetes dabūjamas bufetē, ser, - apkalpotājs teica, - par pusgineju, ser.

Misters Tapmens atkal izteica nopietnu vēlēšanos piedalīties šajās svinībās, bet, nerazdams atbildes ne mistera Snodgrasa apmiglotajās acīs, ne mistera Pikvika izklaidīgajā skatienā, viņš ar lielu dedzību ķērās pie portvīna un deserta, kas nupat bija uzlikts galdā. Apkalpotājs aizgāja, atstādams draugus baudīt pāris omulīgu stundu, kas seko pusdienām.

- Lūdzu, piedodiet, ser, - svešinieks ieteicās, - pudele stāv - laidiet apkārt - pa saulei - lai tek - līdz dibenam.

Un viņš izdzēra savu glāzi, ko pirms pāris minūtēm bija pielējis, un pielēja atkal ar tāda cilvēka žestu, kurš pie tā pieradis.

Vīnu izdzēra un pasūtīja jaunu krājumu. Viesis runāja, pikvikieši klausījās.

Misters Tapmens ar katru brīdi vairāk jutās noskaņots par labu ballei. Mistera Pikvika sejā kvēloja visu aptveroša cilvēkmīlestība, bet misters Vinkls un misters Snodgrass bija cieši iemiguši.

- Tie tur augšā sāk, - svešinieks teica, - paklausieties - noskaņo vijoles - tagad arfu - iet vaļā.

Dažādās skaņas, kas atrada ceļu lejup, vēstīja pirmās kadriļas sākumu.

- Kā man gribētos tur būt! - atkal ieteicās misters Tapmens.

- Man tāpat, - svešinieks atsaucās, - sasodītā bagāža - liellaivas kustas lēni - nav ko uzvilkt - nepatīkami, vai ne?

Viens no pikvikiešu teorijas pamatprincipiem bija vēlēt visiem labu, un neviens nesekoja šim cēlajam principam dedzīgāk kā misters Tresijs Tapmens. Savienības protokolos atzīmēts gandrīz neticams skaits gadījumu, kad šis lieliskais cilvēks sūtījis labdarības objektus mājās pie citiem kluba biedriem pēc apvalkātām drēbēm vai palīdzības naudā.

- Es būtu ļoti priecīgs, ja varētu jums šim nolūkam aizdot uzvalku, - misters Tresijs Tapmens ieminējās, - bet jūs esat diezgan tievs, un es esmu...

- Diezgan resns - kā Bakhs vīra gados - norāvis lapas - nokāpis no mucas un uzvilcis kašmiru, ko? - kas nav caur krānu laists, bet ar velšanu iztaisīts skaists - ha, ha! Padodiet pudeli!

Vai nu misters Tapmens bija mazliet sašutis par pavēlošo toni, kādā viņu uzaicināja pasniegt vīnu, kas svešiniekam tik ātri tecēja iekšā, vai arī viņš ļoti taisnīgi jutās apvainots par to, ka iespaidīgu Pikvika kluba biedru necienīgā kārtā salīdzina ar Bakhu, kas nokāpis no mucas, - ir jautājums, kas vēl nav pilnīgi noskaidrots. Viņš pasniedza pudeli, divreiz nokāsējās un dažas sekundes stingri skatījās uz svešinieku, bet, tā kā šis indivīds viņa pētošo skatienu, kā likās, nemaz neievēroja, viņš pamazām nomierinājās un atgriezās pie valodas par balli.

- Es gribēju sacīt, ser, - viņš teica, - ka manas drēbes jums būtu par lielām, bet kāds mana drauga Vinkla uzvalks jums varbūt derētu labāk.

Svešinieks nomēroja misteru Vinklu ar acīm, un tās apmierināti iemirdzējās, kad viņš sacīja:

- Pašā laikā.

Misters Tapmens palūkojās apkārt. Vīns, parādījis savu iemidzinošo spēku pie mistera Snodgrasa un mistera Vinkla, bija pārņēmis arī mistera Pikvika prātus. Šis džentlmenis bija pakāpeniski izgājis cauri tām dažādajām stadijām, kas ievada letarģiju, ko rada pusdienas un pusdienu turpinājums. Viņš bija pārdzīvojis parastās pārejas no jautrības kalngaliem līdz bēdu dziļumiem, no bēdu dziļumiem līdz jautrības kalngaliem. Kā gāzes spuldze uz ielas, kad tās caurulē pūš vējš, viņš uz mirkli bija mirdzējis pārdabiskā spožumā, tad sarāvies tikko ieraugāms, pēc īsa starpbrīža atkal uzliesmojis, lai uz mirkli dotu gaismu, tad plivinājies kā nedroša, šaudīga gaismiņa, līdz pēdīgi izdzisis pavisam. Viņa galva bija noslīgusi uz krūtīm, un nemitīga krākšana un norīstīšanās pa starpām bija vienīgie dzirdamie norādījumi par lielā vīra klātbūtni.

Misteram Tapmenam bija liels kārdinājums ierasties ballē un gūt pirmos iespaidus par Kentas lēdiju skaistumu. Tikpat liels kārdinājums bija ņemt sev līdzi svešinieku.

Viņam bija pilnīgi nepazīstama šī pilsētiņa un tās iedzīvotāji, bet svešiniekam, kā likās, bija tik plašas zināšanas par abiem, it kā viņš te būtu dzīvojis no pašas bērnības.

Misters Vinkls bija aizmidzis, un misteram Tapmenam tādās lietās bija pietiekoši daudz piedzīvojumu, lai zinātu, ka pamodies tas paklausīs dabas likumam un tūliņ gāzīsies gultā. Misters Tapmens svārstījās.

- Pielejiet glāzi un padodiet pudeli! - nenogurdināmais svešinieks skubināja.

Misters Tapmens darīja, kā teikts, un pēdējā glāze pamudināja viņu galīgi izšķirties.

- Vinkla guļamistabā var ieiet no manējās, - misters Tapmens teica. - Ja es viņu tagad pamodinātu, es viņam nevarētu ieskaidrot, ko man vajag, bet es zinu, ka viņam ceļa somā ir viens uzvalks, un, un jūs ar to aizietu uz balli un pēc mūsu atgriešanās atkal novilktu, es to varētu atlikt atpakaļ, viņu pašu ar šo lietu nemaz neapgrūtinot.

- Vareni, - svešinieks attrauca, - lielisks plāns - sasodīti neērta situācija - kastēs četrpadsmit uzvalku, un jāvelk mugurā cita uzvalks - tā ir ļoti laba doma - ļoti.

- Mums jāiegādājas biļetes, - misters Tapmens aizrādīja.

- Nav vērts skaldīt gineju, - svešinieks teica, - izmetīsim, kam jāmaksā par abiem - es saucu, jūs metat - nu tad - sieviete - sieviete - burvīgā sieviete.

Un sovrins nokrita ar pūķi¹² (pieklājīgi sauktu par sievieti) virspusē.

Misters Tapmens piezvanīja, nopirka biļetes un pieprasīja sveces. Vēl pēc ceturtdaļstundas svešinieks bija pilnīgi uzposies mistera Nataniēla Vinkla uzvalkā.

- Tas ir jauns uzvalks, - misters Tapmens aizrādīja, kad svešinieks ļoti apmierināts aplūkoja sevi sienas spogulī. - Pirmais uzvalks ar mūsu kluba pogu, - un viņš vērsa sava biedra uzmanību uz lielu, apzeltītu pogu, kam vidū bija mistera Pikvika attēls un abās pusēs burti «P. K.».

- «P. K.», - svešinieks noteica, - dīvains izrotājums - vecā puikas bilde un «P. K.»

- ko nozīmē «P. K.» - pārākais kostīms, ko?

Misters Tapmens ar augošu sašutumu ļoti nopietni izskaidroja mistisko devīzi.

- Viducī diezgan īss, vai ne? - svešinieks prātoja, griezdamies pats ap sevi, lai paskatītos spogulī uz muguras pogām, kas atradās pusceļā uz pleciem. - Kā pastnieka svārki - tiem gan ir jocīgi svārki - šūti pēc līguma - bez mēra - tā kunga ceļi ir neizdibināmi - visi īsie vīri dabū garus svārkus, visi garie - īsus.

Tādā garā turpinādams, mistera Tapmena jaunais paziņa sakārtoja savu uzvalku jeb, pareizāk sakot, mistera Vinkla uzvalku un mistera Tapmena pavadībā uzkāpa pa kāpnēm, kas veda uz balles telpām.

- Jūsu vārdi, ser? - teica vīrs pie durvīm.

Misters Tresijs Tapmens panāca uz priekšu, lai paziņotu savus titulus, kad svešinieks viņu apturēja:

- Nekādus vārdus. - Un tad pačukstēja misteram Tapmenam: - Vārdus nav nozīmes minēt - nav, pazīstami - savā ziņā ļoti labi vārdi, bet nav izcili - lieliski vārdi mazām viesībām, bet lielā sarīkojumā tiem nebūs iespaida - incog., tas ir īstais - džentlmeņi no Londonas - ievērojami ārzemnieki - vienalga, kas.

Durvis atvērās, un misters Tresijs Taprhens un svešinieks iegāja balles zālē.

Tā bija gara telpa ar sarkani apklātiem soliem un vaska svecēm stikla kandelabros.

Muzikanti bija droši ieslēgti uz paaugstinājuma stāvošā būrī, un divi vai trīs dejotāju komplekti sistemātiski ņēma cauri kadriļas. Blakus istabā atradās divi kāršu galdi, un divi pāri vecu lēdiju līdz ar atbilstošu skaitu resnu džentlmeņu tur spēlēja vistu.

Pēdējā tūre beidzās, dejotāji sāka pastaigāties pa zāli, un misters Tapmens ar savu biedru nostājās kaktā, lai aplūkotu viesus.

- Apburošas sievietes, - misters Tapmens jūsmoja.

- Pagaidiet brītiņu, - svešinieks sacīja, - šis vēl nav nekas - augstmaņi vēl nav sanākuši - jocīga pilsētiņa. Augstākie doku darbinieki nepazīst zemākos doku darbiniekus. Zemākie doku darbinieki nepazīst sīkos muižniekus - sīkie muižnieki nepazīst tirgotājus - valdības komisārs nepazīst nevienu.

- Kas ir tas jaunais zēns masku kostīmā, tas ar gaišiem matiem un iesarkanām acīm? - misters Tapmens gribēja zināt.

- Klusāk, lūdzu, - iesarkanas acis - masku kostīms - jauns zēns - kas par muļķībām

- deviņdesmit septītā pulka karodznieks - godājamais Vilmots Snaips - ievērojama ģimene - Snaipi - ļoti.

- Sers Tomass Klabers, lēdija Klabere un mis Klaberes! - Stentora balsī nosauca vīrs pie durvīm.

Visa zāle saviļņojās, kad ienāca garš vīrs zilos svārkos ar spožām pogām, liela lēdija zilā atlasā un divas jaunas tāda paša izmēra lēdijas pēc modes darinātos tādas pašas krāsas tērpos.

- Valdības komisārs - doku priekšnieks - liels vīrs - ļoti ievērojams cilvēks, - svešinieks čukstēja misteram Tapmenam ausī, kamēr labdarības komiteja aizvadīja seru Tomasu Klaberu ar ģimeni uz zāles otru galu.

Godājamais Vilmots Snaips un citi ievērojami džentlmeņi sapulcējās apliecināt savu padevību mis Klaiberēm, bet sers Tomass Klabers stāvēja taisns kā miets un pār savu melno kaklautu majestātiski noskatījās uz sarīkojuma viesiem.

- Misters Smitijs, misis Smitija un mis Smitijas! - tā skanēja nākošais pieteikums.

- Kas ir misters Smitijs? - misters Tapmens jautāja.

- Kāds tur no dokiem, - svešinieks atbildēja.

Misters Smitijs goddevīgi paklanījās seram Tomasam Klaberam. un sers Tomass Klabers atbildēja sveicienam labvēlīgā pārākuma apziņā. Lēdija Klabere ar lorneti kā ar teleskopu aplūkoja misis Smitiju un ģimeni, un misis Smitija savukārt noskatījās uz misis Kautkāducitu, kuras vīrs vispār nestrādāja dokos.

- Pulkvedis Balders, misis Baldere un mis Baldere, - tie bija nākošie, kas ieradās.

- Garnizona priekšnieks, - svešinieks ziņoja, atbildēdams mistera Tapmena jautājošajam skatienam.

Mis Klaberes silti apsveica mis Balderi. Misis Balderes un lēdijas Klaberes savstarpējā apsveicināšanās bija ļoti draudzīga. Pulkvedis Balders un sers Tomass Klabers piedāvāja viens otram savas tabakas dozes un izskatījās ļoti līdzīgi diviem Aleksandriem Selkirkiem¹³ - valdniekiem pār visu, ko acis skata.

Kamēr pilsētiņas aristokrātija - Balderi, Klaberi un Snaipi - tādā kārtā uzturēja savu cieņu zāles labākajā galā, pārējās sabiedrības kārtas atdarināja viņu piemēru citās vietās. Mazāk aristokrātiskie deviņdesmit septītā pulka virsnieki veltīja savu uzmanību mazāk iespaidīgo doku ierēdņu ģimenēm. Advokātu sievas un vīna tirgotāja sieva vadīja trešo kastu (aldara sieva apmeklēja Balderus), un pasta kantora turētāja misis Tomlinsone, likās, bija ar vispārēju piekrišanu izvēlēta tirgoņu kārtas vadone.

Viens no vispopulārākajiem personāžiem savās aprindās bija kāds mazs, resns vīrs, kura stāvie melnie mati apņēma plašu, kailu laukumu galvvidū, - doktors Slemmers, deviņdesmit septītā pulka ārsts. Doktors iešņauca tabaku ar visiem, tērzēja ar visiem, smējās, dejoja, jokojās, spēlēja vistu, darīja visu ko un bija visur. Šīm nodarbībām, lai cik daudzas un dažādas tās bija, mazais doktors pievienoja vēl vienu, svarīgāku par visām citām, - viņš bija nenogurdināms, izrādot neatslābstošu un kvēlu uzmanību kādai mazai, vecai atraitnei, kuras greznais tērps un rotas lietu pārpilnība ieteica viņu kā ļoti vēlamu piedevu ierobežotiem ienākumiem.

Misters Tapmens un viņa biedrs kādu brīdi bija noskatījušies uz doktoru un atraitni, kad svešinieks pārtrauca klusumu:

- Kaudzēm naudas - pavecāka jaunkundze - plātīgs doktors - nav slikta ideja - labs joks.

Tādi bija saprotamie izteicieni, kas nāca no viņa lūpām. Misters Tapmens jautājoši paskatījās viņam sejā.

- Es dejošu ar atraitni, - svešinieks teica.

- Kas viņa ir? - misters Tapmens jautāja.

- Nezinu - savu mūžu neesmu redzējis - jāizgriež doktoram pogas - aiziet.

Un svešinieks šķērsoja zāli un, atspiedies pret kamīnu, sāka ar godbijīgu un melanholisku apbrīnu vērties mazās, vecās lēdijas tuklajā sejā. Misters Tapmens noskatījās mēmā izbrīnā. Svešinieks ātri guva panākumus; mazais doktors patlaban dejoja ar kādu citu lēdiju - atraitnei izkrita vēdeklis, svešinieks to pacēla un pasniedza - smaids - palocīšanās - reveranss - īsa saruna. Svešinieks droši devās pie ceremonijmeistara un atgriezās kopā ar to; maza iepazīšanās pantomīma, un svešinieks ar misis Badžeri ieņēma savas vietas kadriļā.

Lai cik liels bija mistera Tapmena pārsteigums par šo notikumu straujo gaitu, doktora pārsteigums bija daudzkārt lielāks. Svešinieks bija jauns, un atraitne jutās glaimota. Doktora lakstošanos atraitne vairs neievēroja, un doktora sašutums uz viņa nesamulsināmo sāncensi neatstāja nekādu iespaidu. Doktors Slemmers bija kā triekas ķerts. Lai viņu, doktoru Slemmeru no deviņdesmit septītā pulka, vienā acumirklī iznīcinātu vīrs, ko neviens agrāk nebija redzējis un ko pat tagad neviens nepazina!

Doktors Slemmers - doktors Slemmers no deviņdesmit septītā pulka atstumts! Neiespējami! Tas nevarēja būt! Jā, tā tomēr bija. Kas tas! Iepazīstina ar savu draugu!

Vai viņš varēja ticēt savām acīm! Viņš paskatījās atkal un ar sāpēm bija spiests atzīt, ka acis rāda patiesību; misis Badžere dejoja ar misteru Tresiju Tapmenu, tas bija neapšaubāms fakts. Atraitne viņa acu priekšā ar neparastu straujumu kustējās dejā, un misters Tapmens lēkāja tai apkārt ar vissvinīgāko sejas izteiksmi, dejodams tā (kā to mēdz darīt krietni daudz ļaužu), it kā kadriļa nebūtu nekāda smiekla lieta, bet smags pārbaudījums jūtām, tāds, kas prasa nelokāmu apņēmību.

Doktors klusi un pacietīgi panesa visu šo, kā arī to, kas sekoja pēc tam, - negusa¹⁴ piedāvāšanu, glāžu apmainīšanu, steigšanos pēc cepumiem un koķetēšanu, bet dažas sekundes pēc tam, kad svešinieks bija pazudis, lai pavadītu misis Badžeri līdz viņas karietei, viņš žigli metās laukā no zāles, un līdz šim apvaldītais sašutums spiedās ārā ar dusmu sviedriem no visām viņa sejas porām.

Svešinieks patlaban atgriezās, un misters Tapmens bija viņam blakus. Svešais runāja klusā balsī un smējās. Mazais doktors slāpa pēc viņa asinīm. Viņš taču gavilēja! Viņš triumfēja!

- Ser! - doktors teica briesmīgā balsī, pasniegdams vizītkarti un atkāpdamies gaiteņa stūrī. - Mans vārds ir Slemmers, doktors Slemmers, ser, - deviņdesmit septītais pulks - Četemas kazarmas - mana vizītkarte, ser, mana vizītkarte.

Viņš būtu vēl ko sacījis, bet dusmas viņu slāpēja nost.

- Ā! - svešinieks vēsi atbildēja. - Slemmers - ļoti pateicos - pieklājīga uzmanība - pašlaik neesmu slims, Slemmer, - bet, kad būšu, pieklauvēšu pie jums.

- Jūs... jūs esat afērists, ser! - saniknotais doktors elsa. - Zaķapastala... gļēvulis... melis... un... un... vai nekas jūs nepiespiedīs dot man savu vizītkarti, ser?

- O, es saprotu, - svešinieks noteica it kā pie sevis, - neguss šeit pārāk stiprs - devīgs saimnieks - ļoti muļķīgi - ļoti - limonāde daudz labāka - karstas telpas - vecāks džentlmenis - rīt par to būs jācieš - briesmīgi - briesmīgi.

Un viņš pagājās pāris soļu.

- Jūs esat apmeties šai namā, ser, - sadusmotais mazais vīriņš sauca, - jūs tagad esat piedzēries, ser; rīt jūs no manis kaut ko dzirdēsit, ser. Es jūs uzmeklēšu, ser, es jūs uzmeklēšu.

- Meklēt jūs varat, tikai šaubos, vai atradīsit, - nesatricināmais svešinieks atbildēja.

Doktors Slemmers uzlūkoja viņu neizsakāmā niknumā un ar strauju vēzienu uzgrūda sev galvā cepuri. Tad svešinieks ar misteru Tapmenu uzkāpa guļamistabā, lai noliktu atpakaļ uzvalku, ko viņi bija aizņēmušies no neapziņā iegrimušā Vinkla.

Šis džentlmenis gulēja ciešā miegā. Apģērbu ātri novietoja atpakaļ. Svešinieks bija ārkārtīgi jautrs, un misters Tresijs Tapmens, pilnīgi apmulsināts no vīna, negusa, ugunīm un lēdijām, uzskatīja visu šo lietu par lielisku joku. Viņa jaunais draugs atvadījās; un misters Tresijs Tapmens, pārvarējis nelielas grūtības, sameklējot to naktscepures vietu, kas paredzēta galvas ievietošanai, un pēdīgi, apgāzdams sveci, ko nopūlējās apdzēst, ar sarežģītu kustību sēriju iekļuva gultā un drīz pēc tam iegrima ciešā miegā.

Otrā rītā pulkstenis tikko bija nositis septiņi, kad mistera Pikvika visu aptverošo garu no neapziņas, kādā to bija novedis miegs, uzmodināja skaļa klauvēšana pie viņa istabas durvīm.

- Kas tur ir? - misters Pikviks izsaucās, pieceldamies gultā sēdus.

- Zābaku tīrītājs, ser.

- Ko jūs vēlaties?

- Lūdzu, ser, vai jūs man nevarētu pateikt, kurš džentlmenis no jūsu kompānijas valkā koši zilu fraku ar zeltītu pogu, uz kuras rakstīts «P. K.»?

«Tā ir nodota iztīrīt,» misters Pikviks nodomāja, «un šis cilvēks aizmirsis, kam tā pieder...»

- Misters Vinkls, - viņš atsaucās, - trešā istaba pa labi.

- Paldies, ser, - teica zābaku tīrītājs un aizgāja.

- Kas tur ir? - misters Tapmens atsaucās, kad skaļa klaudzināšana pie viņa durvīm pamodināja viņu no miega.

- Vai varu runāt ar misteru Vinklu, ser? - zābaku tīrītājs ārpusē atbildēja.

- Vinkl, Vinkl! - misters Tapmens sauca uz blakus istabu.

- Hallo! - no segu apakšas atskanēja vāja balss.

- Pēc jums prasa... pie durvīm...

Un, ar pūlēm izteicis šos vārdus, misters Tresijs Tapmens pagriezās uz otriem sāniem un atkal cieši aizmiga.

- Prasa! - misters Vinkls teica, žigli izlēkdams no gultas un uzvilkdams dažus apģērba gabalus. - Prasa! Tik tālu no pilsētas... kas, pie velna, te mani var prasīt?

- Kāds džentlmenis ēdamistabā, ser, - atbildēja zābaku tīrītājs, kad misters Vinkls atvēra durvis un nostājās viņa priekšā. - Džentlmenis saka, ka viņš jūs neaizkavēšot ne brīdi, ser, bet gaidīt viņš arī nevarot.

- Ļoti savādi! - misters Vinkls nobrīnījās. - Es tūliņ būšu lejā. Viņš steigšus apmeta pledu, uzvilka rītsvārkus un nogāja lejā. Kāda veca sieviete un pāris apkalpotāju slaucīja ēdamistabu, un kāds virsnieks dienesta uniformā skatījās ārā pa logu. Kad misters Vinkls ienāca, viņš pagriezās un stīvi palocīja galvu. Licis apkalpotājam iziet un ļoti rūpīgi aizvēris durvis, viņš teica:

- Misters Vinkls, man šķiet?

- Mans vārds ir Vinkls, ser.

- Jūs nebūsit pārsteigts, ser, ja es jums paziņošu, ka esmu šorīt šeit ieradies sava drauga uzdevumā - mans draugs ir doktors Slemmers no deviņdesmit septītā pulka.

- Doktors Slemmers! - misters Vinkls sacīja.

- Doktors Slemmers. Viņš lūdza mani izteikt viņa domas, ka jūsu vakardienas uzvešanās bijusi tāda, kādu neviens džentlmenis nevarētu paciest un (viņš piemetināja) kādu neviens džentlmenis pret otru neatļautos.

Mistera Vinkla pārsteigums bija pārāk īsts un pārāk acīm redzams, lai doktora Slemmera draugs to nepamanītu, tāpēc viņš turpināja:

- Mans draugs doktors Slemmers lūdza mani piebilst: viņš esot stingri pārliecināts, ka jūs vakar bijis piedzēries un, iespējams, neapzināties, cik ļoti jūs esat viņu apvainojis. Viņš uzdeva man pasacīt, ka gadījumā, ja jūs ar to gribat aizbildināt savu uzvešanos, viņš apmierināsies ar rakstisku atvainošanos, kas jums jāuzraksta pēc mana diktāta.

- Rakstisku atvainošanos! - misters Vinkls atbildēja tik pārsteigts, cik vien iespējams.

- Protams, otra iespēja jums ir zināma, - apmeklētājs vēsi atbildēja.

- Vai ar šo paziņojumu jūs sūtīja pie manis, nosaucot manu vārdu? - jautāja misters Vinkls, ko šī neparastā saruna bija galīgi samulsinājusi.

- Es pats tur nebiju klāt, - apmeklētājs atbildēja, - un, tā kā jūs esot noteikti atteicies dot doktoram Slemmeram savu vizītkarti, šis džentlmenis mani lūdza sameklēt cilvēku, kas valkā ļoti neparastu uzvalku - gaiši zilu fraku ar zeltītu pogu, uz kuras redzams kāda cilvēka attēls un burti «P. K.».

Misters Vinkls no pārsteiguma burtiski sagrīļojās, kad dzirdēja tik sīku sava uzvalka aprakstu. Doktora Slemmera draugs turpināja:

- Pēc aptaujas, ko nupat izdarīju pie bufetes, es pārliecinājos, ka minētā uzvalka īpašnieks kopā ar trijiem džentlmeņiem šeit ieradies vakar pēc pusdienas. Es nekavējoties liku apvaicāties džentlmenim, ko aprakstīja kā grupas vadītāju, un viņš tūliņ norādīja uz jums.

Ja Ročestras pils galvenais tornis pēkšņi būtu nokāpis no saviem pamatiem un nostājies pie ēdamistabas loga, mistera Vinkla pārsteigums būtu bijis tīrais nieks salīdzinājumā ar to dziļo izbrīnu, kādā viņš noklausījās šos vārdus. Viņa pirmā doma bija, ka uzvalks ticis nozagts.

- Vai atļausit man jūs uz brīdi aizkavēt? - viņš teica.

- Protams, - nelūgtais viesis atbildēja.

Misters Vinkls steigšus uzskrēja augšā un trīcošām rokām atvēra somu. Uzvalks bija parastajā vietā, bet pēc rūpīgas apskates uzrādīja acīm redzamas pazīmes, ka iepriekšējā vakarā ticis valkāts.

- Tā tas ir, - misters Vinkls noteica, ļaudams uzvalkam izslīdēt no rokām. - Es pēc pusdienām iedzēru pārāk daudz vīna un ļoti neskaidri atceros, ka pēc tam pastaigājos pa ielām un smēķēju cigāru. Nav noliedzams, ka es biju ļoti piedzēries. Es būšu pārģērbies frakā, kaut kur gājis un kādu apvainojis, - par to man nav šaubu, un šis paziņojums nu ir tās briesmīgās sekas.

To izteicis, misters Vinkls gāja atpakaļ uz ēdamistabu ar drūmu un briesmīgu lēmumu pieņemt kareivīgā doktora Slemmera izaicinājumu un sagatavoties uz visļaunākajām sekām.

Pieņemt šādu lēmumu misteru Vinklu pamudināja dažādi apsvērumi; pirmais no tiem bija viņa reputācija klubā. Viņu vienmēr bija uzskatījuši par lielu autoritāti jautājumos, kas attiecās uz sportu un izveicību visos to izpausmes veidos. Ja viņš šai pirmajā pārbaudes gadījumā kāptos atpakaļ sava vadoņa acu priekšā, viņa vārds un stāvoklis būtu zaudēts uz visiem laikiem. Bez tam viņš atcerējās bieži dzirdējis no tādās lietās piedzīvojušiem cilvēkiem, ka pēc sekundantu klusas vienošanās pistolēs reti kad ielādējot lodes, un bez tam viņš domāja, ka, ja lūgs misteru Snodgrasu par savu sekundantu un izteiksmīgos vārdos attēlos briesmas, šis džentlmenis varbūt to paziņos misteram Pikvikam, kas, protams, nezaudējot laiku, paziņos vietējām varas iestādēm, nepieļaujot sava sekotāja nogalināšanu vai sakropļošanu.

Ar tādām domām viņš atgriezās ēdamistabā un paziņoja savu lēmumu pieņemt doktora izaicinājumu.

- Vai jūs man nenorādītu kādu savu draugu, ar ko norunāt sastapšanās laiku un vietu? - virsnieks noprasīja.

- Tas ir gluži lieki, - misters Vinkls atbildēja, - pasakiet to man, un par sekundantu es parūpēšos vēlāk.

- Teiksim... šovakar, saulei rietot? - virsnieks bezrūpīgi apjautājās.

- Ļoti labi, - misters Vinkls atteica, savā sirdī nodomādams, ka tas ir ļoti slikti.

- Vai jūs zināt Pita fortu?¹⁵

- Jā, es to vakar redzēju!

- Ja jūs papūlētos iziet uz lauka blakus cietokšņa grāvim un, nonākot pie nocietinājumu stūra, iegrieztos taciņā pa kreisi un tad ietu taisni pa to, kamēr ieraugāt mani, es jūs aizvadītu līdz kādai vientuļai vietai, kur šo lietu var nokārtot bez bailēm no iejaukšanās.

«Bez bailēm no iejaukšanās!» misters Vinkls nodomāja.

- Tas, liekas, būtu viss, - virsnieks noteica.

- Es arī vairāk nekā nevaru iedomāties, - misters Vinkls atbildēja.

- Ar labu rītu.

- Ar labu rītu.

Un virsnieks aizgāja, svilpodams jautru melodiju.

Brokastis torīt pagāja smagā noskaņā. Misters Tapmens pēc pagājušās nakts neierastās izklaidēšanās nebija spējīgs piecelties. Misters Snodgrass, šķiet, pārdzīvoja poētisku dvēseles depresiju. Pat misters Pikviks izrādīja neparastu pieķeršanos klusēšanai un zelterim. Misters Vinkls nepacietīgi gaidīja izdevību. Drīz tāda radās.

Misters Snodgrass lika priekšā apskatīt pili, un, tā kā misters Vinkls bija vienīgais no draugiem, kas vēlējās iet, viņi aizgāja kopā.

- Snodgras, - misters Vinkls ierunājās, kad viņi bija izgājuši uz ielas, - Snodgras, mans dārgais draugs, vai es varu paļauties uz jūsu klusuciešanu?

To teikdams, viņš no visas sirds un visā nopietnībā cerēja, ka nevar paļauties.

- Varat, - misters Snodgrass atbildēja. - Es zvēru...

- Nē, nē, - Vinkls pārtrauca, pārbiedēts no domām, ka viņa draugs neapzinādamies dos zvērestu neziņot par divkauju, - nezvēriet, nezvēriet, tas ir pilnīgi lieki!

Misters Snodgrass nolaida roku, ko runādams bija poētiski pacēlis pret debesīm, un sagatavojās uzmanīgi klausīties.

- Man vajadzīga jūsu palīdzība, mans dārgais draugs, kādā goda lietā, - misters Vinkls sacīja.

- Varat uz mani paļauties, - misters Snodgrass atbildēja, satverdams sava drauga roku.

- Ar kādu doktoru - doktoru Slemmeru no deviņdesmit septītā, - misters Vinkls teica, gribēdams lietu iztēlot tik nopietnu, cik vien iespējams, - duelis ar kādu virsnieku, kura sekundants ir kāds cits virsnieks, - šovakar, saulei rietot, kādā vientuļā laukā aiz Pita forta.

- Es jums pakalpošu, - misters Snodgrass apliecināja.

Viņš bija pārsteigts, bet nekādā ziņā ne iztrūcies. Tas ir savādi, cik aukstasinīgi šādos gadījumos var būt visi, izņemot pašus duelantus. Misters Vinkls to bija piemirsis. Viņš bija spriedis par sava drauga jūtām, pamatojoties uz savējām.

- Sekas var būt briesmīgas, - misters Vinkls teica.

- Es ceru, ka nebūs, - misters Snodgrass atsacīja.

- Doktors, man liekas, ir ļoti labs šāvējs, - misters Vinkls aizrādīja.

- Tāda ir lielākā daļa šo militārpersonu, - misters Snodgrass mierīgi piezīmēja. -

Bet jūs taču arī tāds esat, vai ne?.

Misters Vinkls atbildēja apstiprinoši un, redzēdams, ka nav savu draugu pietiekoši satraucis, mainīja taktiku.

- Snodgrass - viņš teica aiz uztraukuma dreboša balsī, - ja es kritīšu, sainītī, ko nodošu jūsu rokās, atradīsit vēstuli manam... manam tēvam.

Arī šis uzbrukums neizdevās. Misters Snodgrass bija aizgrābts, bet nodot vēstuli apņēmās tik labprāt, it kā viņš būtu bijis divpensu pastnieks¹⁶.

- Ja es kritīšu, - misters Vinkls teica, - Vai arī ja doktors kritīs, jūs, mans draugs, tiesās kā līdzzinātāju. Vai es varu pieļaut, ka manu draugu izsūta - varbūt uz visu mūžu!

To izdzirdis, misters Snodgrass sāka mazliet svārstīties, bet viņa varoņgars bija neuzvarams.

- Draudzības labad, - viņš dedzīgi izsaucās, - es uzņemtos visas briesmas!

Kā misters Vinkls savās domās nolādēja biedra nesavtīgo draudzību, kamēr abi klusēdami dažas minūtes gāja viens otram blakus, katrs savās pārdomās iegrimuši!

Laiks gāja uz priekšu, un misteru Vinklu sāka pārņemt izmisums.

- Snodgras, - viņš teica, piepeši apstādamies, - neļaujiet mani šai lietā traucēt - neziņojiet vietējām iestādēm, neaiciniet policistus, lai apcietinātu mani vai doktoru Slemmeru no deviņdesmit septītā pulka, kas pašlaik novietots Četemas kazarmās, lai tā aizkavētu divkauju! Es saku - nedariet to!

Misters Snodgrass silti satvēra sava drauga roku un aizgrābts atbildēja:

- Ne par ko pasaulē!

Misteram Vinklam pārskrēja drebuļi, kad viņam kļuva pilnīgi skaidrs, ka uz drauga bailēm nav ko cerēt un ka viņam nolemts kļūt par dzīvu mērķi.

Kad misteram Snodgrasam bija sīki izskaidroti visi lietas apstākļi un pie Ročestras ieroču tirgotāja noīrēts pāris divkauju pistoļu ar pietiekošu pulvera, ložu un kapsulu piedevu, abi draugi atgriezās savā viesnīcā; misters Vinkls - lai pārdomātu tuvojošos cīņu, un misters Snodgrass - lai sagatavotu kara ieročus tūlītējai lietošanai.

Bija drūms un nemīlīgs vakars, kad viņi atkal devās ceļā savā nepatīkamajā gaitā.

Misters Vinkls bija ietinies lielā mētelī, lai netiktu ievērots, un misters Snodgrass nesa padusē iznīcības ieročus.

- Vai jums ir viss vajadzīgais? - misters Vinkls uztraucies apvaicājās.

- Viss, - misters Snodgrass atbildēja, - pietiekami daudz munīcijas gadījumam, ja šāvieni nesasniegtu mērķi. Kastītē ir ceturtdaļmārciņas pulvera, un kabatā man ir divas avīzes aizbāžņiem.

Tie bija tādi draudzības pierādījumi, par ko būtu jāpriecājas katram saprātīgam cilvēkam. Jādomā, ka mistera Vinkla pateicības jūtas bija pārāk spēcīgas, lai tās varētu izteikt vārdos, jo viņš neteica nekā, bet turpināja iet - diezgan lēnām.

- Mēs būsim tieši laikā, - misters Snodgrass ieteicās, kad viņi pārkāpa pirmā lauka žogu, - saule nupat riet.

Misters Vinkls paskatījās uz norietošās saules ripu un ar sāpēm domāja, ka, iespējams, pēc dažām minūtēm viņš pats «norietēs».

- Tur ir tas virsnieks! - misters Vinkls iesaucās pēc dažu minūšu gājiena.

- Kur? - misters Snodgrass vaicāja.

- Tur - tas džentlmenis zilajā mētelī.

Misters Snodgrass paskatījās virzienā, kurā norādīja viņa drauga pirksts, un ievēroja kādu stāvu, kas bija ģērbies, kā sacīts. Virsnieks ar vieglu rokas mājienu parādīja, ka ievērojis viņu klātbūtni, un, kad viņš sāka iet, abi draugi tam nelielā attālumā sekoja.

Vakars ar katru brīdi kļuva drūmāks, un pār tukšajiem laukiem gaudoja skumīgs vējš kā milzis, kas tālumā svilpj savu suni. Apkārtnes skumjā aina darīja drūmas mistera Vinkla izjūtas. Kad tie gāja garām cietokšņa grāvja stūrim, viņš sarāvās: tas izskatījās kā milzīgs kaps.

Virsnieks piepeši nogriezās no takas un, pārkāpis pār pāļu žogu un pēc tam izspraucies caur dzīvžogu, nonāca kādā atdalītā laukā. Tur gaidīja divi džentlmeņi: viens bija mazs, resns cilvēks ar melniem matiem, bet otrs - stalta persona svārkos ar uzšuvēm - pilnīgi mierīgi sēdēja saliekamā krēslā.

- Otrs duelants un ārsts, kā liekas, - misters Snodgrass noteica. - Iedzeriet lāsīti degvīna!

Misters Vinkls satvēra appīto pudeli, ko pasniedza viņa draugs, un ieņēma garu malku uzmundrinošā šķidruma.

- Mans draugs, ser, - misters Snodgrass, - misters Vinkls stādīja priekšā, kad virsnieks pienāca pie viņiem.

Doktora Slemmera draugs paklanījās un izvilka kastīti, līdzīgu tai, ko nesa misters Snodgrass.

- Vairāk mums nav ko runāt, ser, kā šķiet, - viņš auksti piezīmēja, atvērdams kastīti, - ja jau atvainoties noteikti esat atsacījušies.

- Nav gan, ser, - atteica misters Snodgrass, kas sāka justies diezgan neomulīgi.

- Vai jūs nepanāktu šurp? - virsnieks sacīja.

- Protams, - misters Snodgrass atbildēja.

Nomērīja attālumu un izdarīja nepieciešamos priekšdarbus.

- Šīs te noteikti ir labākas par jūsējām, - pretinieka sekundants teica, sniegdams pretī savas pistoles. - Jūs redzējāt, ka es tās pielādēju. Vai jums būtu kādi iebildumi izmantot tās?

- Protams, ne, - misters Snodgrass atbildēja.

Šis piedāvājums atbrīvoja viņu no lielām nepatikšanām, jo viņa zināšanas par pistoles pielādēšanu bija diezgan neskaidras un nenoteiktas.

- Man šķiet, ka varam nostādīt savus duelantus vietās, - virsnieks sacīja tik vienaldzīgi, it kā duelanti būtu šaha figūras un sekundanti - spēlētāji.

- Šķiet, ka varam, - atbildēja misters Snodgrass, kas būtu piekritis katram priekšlikumam, tādēļ ka tādās lietās nekā nesaprata.

Virsnieks devās pie doktora Slemmera, un misters Snodgrass pienāca pie mistera Vinkla.

- Viss gatavs, - viņš teica, pasniegdams pistoli. - Dodiet man savu mēteli!

- Mans dārgais draugs, vai sainītis pie jums? - nabaga Vinkls ieminējās.

- Viss kārtībā, - misters Snodgrass atteica. - Esiet drošs un šaujiet viņam plecā!

Misteram Vinklam likās, ka šis padoms ir ļoti līdzīgs tiem padomiem, ko ielu kautiņu skatītāji vienmēr dod mazākajam zēnam, proti: «Meties virsū un sadod viņam!» - brīnišķīgs padoms, ja tikai zinātu, kā to izpildīt. Tomēr viņš klusēdams novilka mēteli - šo mēteli nekad nevarēja novilkt ātri - un paņēma pistoli. Sekundanti atkāpās, džentlmenis ar saliekamo krēslu darīja to pašu, un cīnītāji tuvojās viens otram.

Misters Vinkls vienmēr izcēlās ar savu neparasto humanitāti. Domājams, ka viņa nevēlēšanās tīšu prātu ievainot sev līdzīgu radījumu bija iemesls, kādēļ viņš, nostājies liktenīgajā vietā, aizvēra acis, un apstāklis, ka acis bija aizvērtas, neļāva viņam ievērot doktora Slemmera visai neparasto un neizskaidrojamo izturēšanos. Šis džentlmenis satrūkās, cieši paskatījās, atkāpās, izberzēja acis, atkal paskatījās un beidzot iesaucās:

- Stāt, stāt!

- Ko tas nozīmē? - doktors Slemmers vaicāja, kad pieskrēja viņa draugs un misters Snodgrass. - Šis nav tas cilvēks.

- Nav tas cilvēks! - teica doktora Slemmera sekundants.

- Nav tas cilvēks! - teica misters Snodgrass.

- Nav tas cilvēks! - teica džentlmenis ar saliekamo krēslu rokā.

- Protams, nav, - mazais doktors attrauca. - Šī nav tā persona, kas mani vakar apvainoja.

- Ļoti savādi! - virsnieks iesaucās.

- Ļoti, - teica džentlmenis ar saliekamo krēslu. - Jautājums ir vienīgi tāds, vai šis džentlmenis, ja viņš reiz atrodas divkaujas vietā, nav tomēr formāli jāuzskata par indivīdu, kas vakar apvainojis mūsu draugu doktoru Slemmeru, neskatoties uz to, vai viņš tas tiešām ir vai nav.

Izsacījis šīs domas ar ļoti gudru un noslēpumainu sejas izteiksmi, vīrs ar saliekamo krēslu ieņēma krietnu šņaucienu un dziļdomīgi paskatījās apkārt, kā jau cilvēks, kam šādās lietās ir saprašana.

Misters Vinkls, dzirdēdams, ka viņa pretinieks sauc, lai pārtrauc naidīgo darbību, bija atvēris acis un arī ausis un, no tā, kas pēc tam tika sacīts, sapratis, ka šai lietā, bez šaubām, ir kāds pārpratums, tūliņ aptvēra, kā pieaugs viņa reputācija, ja viņš noslēps īsto iemeslu, kāpēc ielaidies divkaujā. Tāpēc viņš droši panāca uz priekšu un teica:

- Es neesmu tā persona. Es to zinu.

- Tādā gadījumā, - vīrs ar saliekamo krēslu uzbrēca, - tas ir apvainojums doktoram Slemmeram un pietiekošs iemesls, lai lietu nekavējoties turpinātu.

- Lūdzu, palieciet mierā, Pein, - doktora sekundants aizrādīja. - Kāpēc, ser, jūs man nepaziņojāt šo faktu šorīt?

- Skaidrs, skaidrs, - vīrs ar saliekamo krēslu sašutis atsaucās.

- Es jūs ļoti lūdzu, Pein, palieciet mierā, - otrs atcirta. - Vai drīkstu atkārtot savu jautājumu, ser?

- Tāpēc, ser, - atbildēja misters Vinkls, kam bija palicis laiks pārdomāt atbildi, -

tāpēc, ser, ka jūs apgalvojāt, it kā kāda piedzērusies un nedžentlmeniska persona valkājusi svārkus, kurus man ir gods ne tikai nēsāt, bet kurus es pats esmu izdomājis, ser, un ieteicis kā uniformu Pikvika klubam Londonā. Es uzskatu par savu pienākumu aizstāvēt šīs uniformas godu un tāpēc, nekā nejautādams, pieņēmu jūsu izaicinājumu.

- Manu dārgo ser, - labsirdīgais, mazais doktors iesaucās, tuvodamies ar izstieptu roku, - es cienu jūsu bruņniecisko drosmi. Atļaujiet, ser, man sacīt, ka es dziļi apbrīnoju jūsu izturēšanos un ārkārtīgi nožēloju, ka ar šo sastapšanos esmu sagādājis jums liekas neērtības.

- Es lūdzu, ser, nepieminiet to, - misters Vinkls atteica.

- Es lepotos, ser, ja būtu ar jums pazīstams, - mazais doktors sacīja.

- Ļoti priecāšos ar jums iepazīties, ser, - misters Vinkls atbildēja.

Tad doktors un misters Vinkls paspieda viens otram roku, un tad to darīja misters Vinkls un leitnants Tepltons (doktora sekundants), un tad misters Vinkls un vīrs ar saliekamo krēslu, un beidzot misters Vinkls un misters Snodgrass - pēdīgi minētais džentlmenis ārkārtīgi apbrīnoja sava varonīgā drauga cēlo izturēšanos.

- Man šķiet, ka varam iet, - leitnants Tepltons ierosināja.

- Protams, - doktors piekrita.

- Ja vien, - iejaucās vīrs ar saliekamo krēslu, - ja vien misters Vinkls pats nejūtas aizskarts par šo izaicinājumu; tādā gadījumā es atzīstu, ka viņam ir tiesības uz gandarījumu.

Misters Vinkls ar lielu pašaizliedzību apgalvoja, ka esot pilnīgi gandarīts.

- Varbūt iespējams, - vīrs ar saliekamo krēslu uzstāja, - ka džentlmeņa sekundants jūtas apvainots par dažām piezīmēm, ko es. izteicu šīs sastapšanās sākumā? Ja tas tā ir, es būšu priecīgs nekavējoties dot viņam gandarījumu.

Misters Snodgrass pasteidzās apgalvot, ka esot ļoti pateicīgs par šī džentlmeņa laipno piedāvājumu, ko noraidīt viņam liekot tikai tas apstāklis, ka viņš ar visu notikušo esot pilnīgi apmierināts. Abi sekundanti sakārtoja pistoļu kastītes, un visi atstāja divkaujas vietu daudz jautrākā garastāvoklī, nekā tas bija, šurp nākot.

- Vai jūs ilgi šeit paliksit? - doktors Slemmers jautāja misteram Vinklam, abiem draudzīgi soļojot blakus.

- Es domāju, ka mēs aizbrauksim parīt, - bija atbilde.

- Ceru, ka man būs prieks redzēt jūs un jūsu draugu manā dzīvoklī un pēc šī nepatīkamā pārpratuma pavadīt kopā ar jums patīkamu vakaru, - mazais doktors uzaicināja. - Vai jūs šovakar esat brīvs?

- Mums šeit ir daži draugi, - misters Vinkls atbildēja, - un man nepatiktos tos šovakar pamest. Varbūt jūs un jūsu draugs piebiedrotos mums «Vērsī»?

- Ar lielāko prieku, - mazais doktors apliecināja. - Vai desmitos nebūs par vēlu, lai ierastos pie jums uz pusstundiņu?

- O nē, - misters Vinkls atteica. - Būšu ļoti priecīgs iepazīstināt jūs ar maniem draugiem misteru Pikviku un misteru Tapmenu.

- Esmu pārliecināts, ka tas man sagādās vislielāko prieku, - doktors Slemmers atbildēja, nemaz nenojauzdams, kas bija misters Tapmens.

- Jūs noteikti atnāksit? - misters Snodgrass apvaicājās. - Katrā ziņā.

Pa šo laiku viņi bija aizsnieguši ceļu. Tur visi sirsnīgi atsveicinājās un šķīrās.

Doktors Slemmers un viņa draugi devās uz kazarmām, bet misters Vinkls sava drauga mistera Snodgrasa pavadībā atgriezās viesnīcā.

^{1 - ūdensvīrs (angl. waterman) - pasažieru un pasta kariešu stacijās speciāls kalpotājs, kura pienākums bija dzirdīt zirgus un gādāt par kārtību, pasažieriem iekāpjot.}

^{2 - Bobs - šiliņš Londonas dialektā.}

^{3 - Pentonvila - Londonas priekšpilsēta, uz kuru ved Gosvelstrīta, kurā dzīvoja misters Pikviks.}

^{4 - Ročestra - senlaicīga pilsēta Temzas pietekas Medvejas labajā krastā.}

^{5 - Komodors - dienesta pakāpe angļu kara flotē - augstāka par 1. ranga kapteini un zemāka par kontradmirāli. Dikensa laikos tā bieži mēdza dēvēt pasažieru karietes atšķirībā no pasta karietēm.}

^{6 - Bramedžemas pogas - viltota sudrabnauda. (Bramedžema - pilsētas Birmingemas izkropļots nosaukums.) Dikensa laikos Birmingenai - metālapstrādašanas rūpniecības centram - bija slikta slava: tur gatavoja viltotas monētas.}

^{7 - Vaithola - iela, kas sākas Čeringkrosā - Londonas centrālā rajona Sitijas galvenajā laukumā. Džingls domā karali Čarlzu I, ko veda uz ešafotu no Vaitholas pils loga, kura atradās šinī ielā. XVII gadsimtā šī pils nodega, un atjaunota tā ir tikai daļēji.}

^{8 - Ievērojams piemērs mistera Džingla gaišredzībai, jo šis dialogs notika 1827. gadā, bet revolūcija - 1830. gadā. (Autora piezīme.)}

^{9 - Kaut gan mistera Pikvika piezīmju grāmatiņā atrodam šo gadījumu atzīmētu kā «vienreizēju», mēs tomēr nespējam atturēties, pazemīgi neaizrādījuši, ka esam citās domās nekā šī zinātņu autoritāte. Svešinieka stāstītā anekdote nav ne tuvu tik brīnišķīga kā daža laba līdzīga no mistera Džeses grāmatas «Izkaisītās vārpas». Ponto sarūk gluži niecīgs to suņu priekšā, kuru piedzīvojumi tur attēloti. (Autora piezīme.)}

^{10 - Sakšu durvis - durvis tā sauktajā sakšu stilā, kāds bija raksturīgi Anglijas arhitektūrai līdz XI gadsimtam, kad Angliju iekaroja normāņi.}

^{11 - Kenta - grāfiste, kas ziemeļrietumos robežojas ar Midlseksu - grāfisti, kurā ietilpst Londona.}

^{12 - Pūķis. - Sovrina vienā pusē attēlots pūķis, ko svētais Juris nogāzis gar zemi. Sovrins - Anglijas zelta monēta vienas mārciņas sterliņu, t. i., 20 šiliņu jeb 240 pensu vērtībā.) Spēlē «ērglis vai raksts» šī monētas puse tiek dēvēta arī par «sievieti». Šās žargona iesaukas izcelsme nav zināma, tāpēc Dikenss izsakās, it kā Džingls pūķi tā nosaucis «aiz pieklājības».}

^{13 - Aleksandrs Selkirks - angļu matrozis, skots, kas mitinājies vientulībā uz neapdzīvotās Huana Fernandeca saliņas Klusajā okeānā. Uz šās saliņas, kas atradās četrsimt kilometru no Čīles, viņu, par kādu pārkāpumu sodīdams, izsēdinājis kuģa «Piecas ostas» kapteinis, un viņš tur nodzīvojis no 1704. līdz 1709. gadam, Kad viņu no turienes aizveda kāds garām braucošs kuģis. Šā kuģa kapteiņa Vuda Rodžersa kuģa žurnāls publicēts 1712. gadā; tas noderēja par sižeta avotu Defo romānam «Robinsons Krūzo», kā arī franču beletrista H. Sentina romānam «Viens!» (1857. g.).}

^{14 - Neguss - dzēriens, kas sastāv no karsēta portvīna ar cukuru un citronu.}

^{15 - Pita forts - kāds no Četemas pilsētiņas nocietinājumiem (Temzas pietekas Medvejas labajā krastā), kur vēlāk tika izbūvēta viena no Anglijas galvenajām militārajām bāzēm.}