Pikvika kluba piezīmes

XX NODAĻA

Kornhillā, vistālākajā Frīmenskorta galā, kādas netīras mājas apakšstāva priekšistabā sēdēja misteru Dodsona un Foga četri klerki; misters Dodsons un Fogs bija divi viņa majestātes atorneji pie Karaļa Sola¹ tiesas un Vispārējo Sūdzību tiesas Vestminsterā, kā arī Augstākās Kanclera tiesas² solisitori³. Minētie klerki sava dienišķā darba stundās uztvēra no mīlīgās debesu gaismas un saules tikpat daudz, cik varētu cerēt saskatīt cilvēks, kas atrodas krietni dziļas akas dibenā, pie kam viņiem nebija tās izdevības, ko sniedz pēdējais stāvoklis, - proti, iespējas dienas laikā redzēt zvaigznes.

Misteru Dodsona un Foga klerku kantoris bija tumša, piepelējusi, pēc zemes smakojoša telpa ar augstu koka aizžogojumu, lai paslēptu klerkus no vienkāršo laužu acīm, ar pāri vecu koka krēslu, ļoti skaļi tikšķošu pulksteni, kalendāru, lietussargu statni, knaģu rindu cepuru uzkāršanai un dažiem plauktiem, uz kuriem bija novietoti numurēti netīru papīru saiņi, dažas vecas koka kastes ar papīra etiķetēm un dažāda izskata un lieluma tukšas māla tintes pudeles. Stikla durvis veda gaitenī, no kura bija izeja pagalmā; un šo stikla durvju priekšā piektdienas rītā pēc notikumiem, kuru patiesīgs atstāstījums sniegts iepriekšējā nodaļā, nostājās misters Pikviks, kam cieši uz pēdām sekoja Sems Vellers.

- Nāciet iekšā, ko jūs tur! - aiz šķērssienas iesaucās kāda balss, atbildot mistera Pikvika vieglajam klauvējienam pie durvīm.

Misters Pikviks un Sems tūdaļ iegāja.

- Misters Dodsons vai misters Fogs mājās, ser? - pieklājīgi vaicāja misters Pikviks, ar cepuri rokā pieiedams pie šķērssienas.

- Mistera Dodsona nav mājās, un misters Fogs ir ļoti aizņemts, - balss atbildēja, un tai pašā brīdī galva, kam šī balss piederēja, ar spalvu aiz auss palūkojās pār šķērssienu uz misteru Pikviku.

Tā bija pinkaina galva, kuras smilšu krāsas mati, vienā pusē ļoti rūpīgi pāršķirti celiņā un nogludināti ar pomādi, bija sagriezti pusapaļās astītēs ap plakanu seju, ko rotāja pāris mazu actiņu un izgreznoja ļoti netīra krekla apkakle līdz ar noruzējušu melnu kaklautu.

- Mistera Dodsona nav mājās, un misters Fogs ir ļoti aizņemts, - atkārtoja vīrs, kam piederēja šī galva.

- Kad misters Dodsons atgriezīsies, ser? - misters Pikviks apvaicājās.

- Nevaru pateikt.

- Vai misters Fogs būs ilgi aizņemts, ser?

- Nezinu.

Še vīrs ļoti apdomīgi sāka asināt savu spalvu, kamēr otrs klerks, kas zem savas pults vāka maisīja limonādes pulveri, atzinīgi nosmējās.

- Es domāju, ka pagaidīšu, - misters Pikviks sacīja.

Atbildes nebija; misters Pikviks nelūgts apsēdās un klausījās pulksteņa skaļajā tikšķēšanā un klerku pusbalsī risinātajās sarunās.

- Tas tik bij joks, vai ne? - sacīja viens no džentlmeņiem, kas bija ģērbies brūnos svārkos ar misiņa pogām, ar tinti notraipītās pelēkās biksēs un puszābakos, noslēgdams kādu mūsu ausis nesasniegušu stāstu par saviem iepriekšējā vakara piedzīvojumiem.

- Ellīgs joks... nudien, ellīgs joks, - limonādes pulvera maisītājs atsacīja.

- Toms Kammins bija priekšsēdētājs, - vīrs ar brūnajiem svārkiem teica. - Bija puspieci, kad es nokļuvu līdz Somerstaunai⁴, un tad es biju tik pilns, ka nekādi nevarēju atrast atslēgas caurumu un man vajadzēja uzbungāt veceni. Nezin, ko vecais Fogs sacītu, ja viņš to uzzinātu. Man liekas, es dabūtu vilka pasi.

Atsaucoties uz šo jautro piezīmi, visi klerki korī iesmējās.

- Šorīt bija labs joks ar Fogu, - vīrs brūnajos svārkos trieca tālāk. - Kamēr Džeks augšā kārtoja papīrus un jūs abi bijāt aizgājuši uz zīmogmarku biroju, Fogs bija šeit un taisīja vaļā vēstules. Tieši tobrīd ienāca tas vīrelis, pret ko mēs iesniedzām tiesas pavēsti⁵ Kembervilā⁶, jūs zināt... kā nu viņu sauca?

- Remsijs, - sacīja klerks, kas bija runājis ar misteru Pikviku.

- Pareizi, Remsijs, tas noplukušais klientelis. «Nu, ser,» saka vecais Fogs, nikni uz viņu skatīdamies, - jūs zināt, kā viņš to dara, - «nu, ser, jūs atnācāt norēķināties?» -

«Jā, ser!» Remsijs atteica, iebāzdams roku kabatā un izvilkdams naudu, «parāds divas mārciņas un desmit» šiliņi, tiesas izdevumi trīs mārciņas un pieci šiliņi, un te tie ir, ser,» - un viņš grūti nopūtās, izvilkdams naudu, kas bija ietīta susināmā papīra gabaliņā. Vecais Fogs palūkojās vispirms uz naudu un tad uz viņu un tad ieklepojās pa savai vīzei, tā dīvaini, tā ka es sapratu, ka nu kaut kas būs. «Jūs varbūt nezināt, ka mēs esam iesnieguši deklarāciju reģistrēšanai⁷, kas ievērojami palielina izdevumus?» noprasīja Fogs.

«Ko jūs sakāt, ser!» izsaucās Remsijs satrūkdamies. «Termiņš beidzās tikai vakar, ser.» - «Es to tomēr saku,» teica Fogs, «mans klerks tikko aizgājis to reģistrēt. Mister Viks, vai tad misters Džeksons neaizgāja reģistrēt deklarāciju Balmena un Remsija lietā?» Es, protams, sacīju «jā», un tad Fogs ieklepojās atkal un skatījās uz Remsiju.

«Mans dievs!» Remsijs izsaucās. «Bet es esmu nonācis gandrīz līdz ārprātam, kamēr sagrabināju šo naudu, un viss velti.» - «Pilnīgi,» vēsi sacīja Fogs, «tā ka ejiet vien atpakaļ, sagrabiniet drusku vairāk un atnesiet laikā!» - «Dieva vārds, es vairāk nevaru dabūt!» sacīja Remsijs, uzsizdams dūri uz galda. «Jūs man nedraudiet, ser,» sacīja Fogs, tēlodams iekarsumu. «Es jums nedraudu, ser,» teica Remsijs. «Jūs draudat gan,» sacīja Fogs, «ejiet ārā, ser; ejiet ārā no šīs iestādes, ser, un nāciet tad, ser, kad jūs zināsit, kā uzvesties.» Nu, Remsijs mēģināja vēl runāt, bet Fogs viņam neatļāva, un tā viņš iebāza naudu kabatā un izšļūca ārā. Tikko durvis bija aizvērušās, vecais Fogs pagriezās pret mani un ar mīlīgu smaidu sejā izvilka no svārku kabatas deklarāciju.

«Viks,» saka Fogs, «ņemiet ormani un, cik ātri vien varat, brauciet uz Templu, un reģistrējiet šo te. Par tiesas izdevumiem nav ko bēdāt, jo viņš ir solīds cilvēks ar lielu ģimeni un pelna divdesmit piecus šiliņus nedēļā, un, ja viņš nodos mums advokāta garantiju⁸, kas viņam galu galā būs jādara, es zinu, ka viņa darba devēji parūpēsies, ka tiek samaksāts; tā mēs, mister Viks, varam izspiest no viņa visu, cik iespējams; un tas ir kristīgi, mister Viks, ja tā izdarām, jo, ja ņem vērā viņa lielo ģimeni un mazos ienākumus, tā viņam būs laba mācība turpmāk netaisīt parādus. Vai ne, mister Viks, vai ne?» Un, iedams prom, viņš smaidīja tik labsirdīgi, ka bija prieks uz viņu paskatīties. Viņš ir lielisks veikalnieks, - Vikss piebilda daiļas apbrīnas pilnā balsī, - nudien lielisks, vai ne?

Pārējie trīs no visas sirds pievienojās šīm domām, un stāsts tiem sagādāja neizsakāmu apmierinājumu.

- Šitie te ir jauki ļautiņi, ser, - misters Vellers pačukstēja savam kungam, - viņi jauki saprot jokus, ser.

Misters Pikviks piekrizdams pamāja un ieklepojās, lai pievērstu sev aiz šķērssienas sēdošo jauno džentlmeņu uzmanību, kuri, uzmundrinājuši garu ar šo nelielo savstarpējo sarunu, tagad visžēlīgi veltīja mazliet ievērības svešiniekam.

- Nezin vai misters Fogs tagad nav brīvs? - Džeksons ieteicās.

- Es palūkošos, - Vikss atbildēja, nesteidzīgi nokāpdams no sēdekļa. - Kādu vārdu man pieteikt misteram Fogam?

- Pikviks, - atbildēja šo memuāru slavenais varonis.

Misters Džeksons uzgāja augšstāvā ar ziņojumu un tūliņ atgriezās ar vēsti, ka misters Fogs pieņems misteru Pikviku pēc piecām minūtēm; to pateicis, klerks atkal ieņēma vietu pie savas pults.

- Kā viņš sacīja - kāds ir viņa vārds? - Vikss iečukstējās.

- Pikviks, - Džeksons atbildēja, - tas ir apsūdzētais Bārdlas un Pikvika lietā.

Aiz šķērssienas atskanēja pēkšņa kāju švīkāšana, kas jaucās ar apspiestiem smiekliem.

- Viņi bolī uz jums acis, ser, - misters Vellers čukstēja.

- Bola uz mani acis, Sem! - misters Pikviks attrauca. - Ko jūs ar to bolīšanu domājat?

Misters Vellers atbildes vietā parādīja ar īkšķi sev pār plecu, un misters Pikviks, palūkojies augšup, atklāja patīkamo faktu, ka visi četri klerki, pārkāruši galvas pār koka šķērssienu, rādot sejas, kas atspoguļoja vislielāko uzjautrinājumu, pamatīgi aplūko iedomātā sieviešu siržu lauzēja un sieviešu laimes postītāja augumu un vispārējo izskatu. Viņam paskatoties uz augšu, galvu rinda pēkšņi pazuda, un tūdaļ kļuva dzirdams, ka spalvas briesmīgā ātrumā ceļo pa papīru. Tad atskanēja kantorī pakārtais zvans, aicinādams misteru Džeksonu uz Foga kabinetu, no kurienes tas atgriezās ar ziņu, ka viņš (Fogs) esot gatavs pieņemt misteru Pikviku, ja tas uzkāptu augšstāvā. Saskaņā ar šo paziņojumu misters Pikviks uzkāpa augšstāvā, atstādams Semu Velleru apakšā. Pie otrā stāva sētas puses istabas durvīm skaidri salasāmiem burtiem bija uzrakstīti iespaidīgie vārdi: «Misters Fogs»; un, pieklauvējis pie tām un uzaicināts ieiet, Džeksons ieveda tur misteru Pikviku.

- Vai misters Dodsons ir šeit? - misters Fogs vaicāja.

- Nupat atgriezās, ser, - Džeksons atbildēja.

- Palūdziet, lai viņš ienāk.

- Jā, ser. Džeksons izgāja.

- Sēdieties, ser, - Fogs sacīja, - šeit ir avīze, ser; mans kompanjons tūliņ ieradīsies, un mēs, ser, varēsim par šo lietu parunāties.

Misters Pikviks apsēdās un paņēma avīzi, taču nelasīja, bet skatījās tai pāri un novēroja veikalnieku, kas bija gados vecāks vīrs ar piņņainu seju un veģetārieša izskatu, ģērbies melnos svārkos, tumši pelēkās biksēs un mazās, melnās getrās, - tāda tipa cilvēks, kas likās būtiska daļa no galda, pie kura viņš rakstīja, un kam bija tikpat daudz domu vai jūtu kā šim galdam.

Pēc dažām minūtēm, kas pagāja klusumā, ienāca misters Dodsons, tukls, reprezentabls barga izskata vīrs ar skaļu balsi, un saruna sākās.

- Šis te ir misters Pikviks, - Fogs sacīja..

- Ā! Jūs, ser, esat apsūdzētais Bārdlas un Pikvika lietā? - Dodsons sacīja.

- Jā, ser, - misters Pikviks atbildēja.

- Labi, ser, - Dodsons sacīja, - un ko jūs iesakāt?

- Jā! - piemetināja Fogs, iegrūzdams rokas bikšu kabatās un atmezdamies pret krēsla atzveltni. - Ko jūs iesakāt, mister Pikvik?

- Pagaidiet, Fog, - Dodsons sacīja, - ļaujiet man paklausīties, kas misteram Pikvikam sakāms.

- Es atnācu, džentlmeņi, - ierunājās misters Pikviks, mierīgi lūkodamies uz abiem kompanjoniem, - es atnācu šurp, džentlmeņi, lai izsacītu savu pārsteigumu, ar kādu pirms dažām dienām saņēmu jūsu vēstuli, un lai jautātu: kāds pamats jums var būt sūdzībai pret mani?

- Kāds pamats... - Fogs paspēja vienīgi izsaukties, kad viņu jau pārtrauca Dodsons.

- Mister Fog, - Dodsons sacīja, - es runāšu.

- Lūdzu, atvainojiet, mister Dodson, - Fogs attrauca.

- Par sūdzības pamatu, ser, - Dodsons pamācoši turpināja, - jums jājautā jūsu sirdsapziņai un jūtām. Mēs, ser, rīkojamies vienīgi saskaņā ar mūsu klientes ziņojumu.

Šis ziņojums, ser, var būt patiess vai arī nepatiess, tas var būt ticams vai arī neticams, bet, ja tas ir patiess un ja tas ir ticams, es, ser, nešaubīdamies teikšu, ka mūsu pamats lietas iesākšanai, ser, ir stiprs un nav satricināms. Varbūt jūs, ser, esat nelaimīgs cilvēks vai varbūt jūs esat viltnieks, bet, ja mani, ser, kā zvērināto uzaicinātu izteikt savas domas par jūsu izturēšanos es nevilcinoties apgalvotu, ka par to man var būt tikai vienas domas.

Še Dodsons ar apvainota tikuma sarga izskatu saslējās visā augumā un paskatījās uz Fogu, kurš iegrūda rokas vēl dziļāk kabatās un, dziļdomīgi pamādams, sacīja balsī, kas pauda vispilnīgāko piekrišanu:

- Pats par sevi saprotams.

- Jūs, ser, - izsaucās misters Pikviks, kura sejā attēlojās lielas ciešanas, - atļaujiet man apgalvot, ka esmu visnelaimīgākais cilvēks, ciktāl runa ir par šo gadījumu.

- Es ceru, ka tā ir, ser, - Dodsons atbildēja, - es ticu, ka jūs tāds varat būt. Ja jūs tiešām esat nevainīgs lietā, kurā esat apsūdzēts, tad jūs esat vēl nelaimīgāks, nekā, cik es varu ticēt, cilvēkam tas iespējams. Ko sakāt jūs, mister Fog?

- Es saku tieši to pašu, ko jūs, - Fogs atbildējai ar skeptisku smaidu.

- Paziņojums par lietas uzsākšanu⁹, ser, - Dodsons. turpināja, - tika iesniegts likumīgā kārtā. Mister Fog, kur ir praecipe grāmata¹⁰?

- Lūdzu, - sacīja Fogs, pasniegdams kvadrātveidīgu grāmatu pergamenta vākos.

- Te ir šis ieraksts, - Dodsons turpināja - «Midlseksa. Atraitne Marta Bārdla v. Semjuels Pikviks. Zaudējumi 1500 mārciņas. Sūdzētāju pārstāv Dodsons un Fogs, 1827. g. 28. aug.» Viss pareizi, ser; pilnīgi pareizi.

Dodsons ieklepojās un paskatījās uz Fogu, kas savukārt sacīja:

- Pilnīgi.

Un tad viņi abi paskatījās uz misteru Pikviku.

- Vai man tātad jāsaprot, - misters Pikviks vaicāja, - ka jūsu nodoms tiešām ir šo lietu turpināt?

- Jāsaprot, ser? To jūs patiešām varat darīt,- Dodsons atbildēja, paradīdams kaut ko tik līdzīgu smaidam, cik nu viņa svarīgums atļāva.

- Un ka zaudējumi tiešām ir novērtēti tūkstoš piecsimt mārciņu apmērā? - misters Pikviks prašņāja.

- Pie tā jūs varat pievienot manu apgalvojumu, ka gadījumā, ja mēs būtu varējuši iespaidot mūsu klienti, tie, ser, būtu noteikti trīskārt lielākā apmērā, - Dodsons atbildēja.

- Man šķiet, misis Bārdla sevišķi uzsvēra, - Fogs piezīmēja, skatīdamies uz Dodsonu, - ka viņa savas prasības nesamazinās ne par fārtingu.

- Bez šaubām, - Dodsons stingri atbildēja. Jo lieta bija tikko iesākta un nebūtu izdevīgi pieļaut, ka misters Pikviks izlīgst, pat tādā gadījumā ne, ja viņam būtu šāds nodoms.

- Tā kā jums nav nekādu priekšlikumu, ser, Dodsons turpināja, turēdams labajā rokā pergamenta loksnīti, bet ar kreiso mīlīgi spiezdams tās kopiju misteram Pikvikam rokā, - man nekas cits neatliek kā nodot jums šī paziņojuma kopiju. Oriģināls, ser, paliek šeit.

- Labi, džentlmeņi, labi, - misters Pikviks atteica pieceldamies un tai pašā laikā cēlās arī viņa dusmas. - Ar jums runās mans solisitors, džentlmeņi.

- Mēs ļoti priecāsimies, - Fogs attrauca, berzēdams rokas.

- Ļoti, - Dodsons piebilda, atvērdams durvis.

- Un, pirms es eju, džentlmeņi, - uztrauktais misters Pikviks teica, pagriezdamies atpakaļ, - atļaujiet man sacīt, ka no visām negodīgajām un blēdīgajām lietām...

- Pagaidiet, ser, pagaidiet! - ļoti pieklājīgi iejaucās Dodsons - Mister Džekson!...

Mister Viks!

- Jā, ser, - abi klerki atsaucās, parādīdamies kāpņu apakšgalā.

- Es tikai vēlos, lai jūs paklausītos, ko šis džentlmenis saka, - Dodsons atbildēja. -

Lūdzu, turpiniet, ser... man liekas, jūs teicāt visām negodīgajām un blēdīgajām lietām.

- To es teicu! - misters Pikviks attrauca galīgi pārskaities. - Es teicu, ser, ka no visām negodīgajām un blēdīgajām lietām, kādas jebkad mēģināts uzsākt, šī ir pati nekrietnākā. Es to atkārtoju, ser.

- Jūs dzirdējāt, mister Viks? - Dodsons sacīja.

- Jūs neaizmirsīsit šos izteicienus, mister Džekson? - Fogs piemetināja.

- Varbūt jums, ser, patiktos nosaukt mūs par krāpniekiem, - Dodsons sacīja. -

Lūdzu, dariet to, ja jūs jūtaties tā noskaņots... lūdzu, ser, dariet vien to!

- Es to daru, - misters Pikviks atcirta. - Jūs esat krāpnieki.

- Lieliski, - Dodsons noteica. - Mister Viks, es ceru, jūs tur lejā varat dzirdēt.

- O jā, ser, - Vikss atsaucās.

- Varbūt panāciet pāris pakāpienu augstāk, ja labi nedzirdat, - Fogs piemetināja. -

Turpiniet, ser, turpiniet! Vislabāk nosauciet mūs par zagļiem - vai varbūt jums patiktos vienam no mums uzbrukt. Lūdzu, dariet to, ser, ja jums kārojas; mēs ne mazākā mērā nepretosimies. Lūdzu, dariet to, ser!

Tā kā Fogs ļoti kārdinoši nostājās tādā attālumā, lai mistera Pikvika sažņaugtā dūre viņu varētu aizsniegt, nav daudz ko šaubīties, ka šis džentlmenis būtu paklausījis nopietnajam lūgumam, ja neiejaucies Sems, kas, izdzirdis strīdu, iznāca no kantora, uzkāpa pa trepēm un satvēra sava kunga elkoni.

- Nāciet nu prom! - misters Vellers sacīja. - Bumbiņas sišana jau ir jauka spēlīte, bet, ja jūs ir bumbiņa un divi likuma vīri - raketes, tad spēlīte metas pārāk uztraucoša, lai būtu patīkama. Nāk prom, ser. Ja jums sirds atvieglošanas dēļ vajgas kādam sadot, ies ārā pagalmā - un sadodat man, bet, ja tādas lietas darīs šepatās, tad tas iznāks par dārgu.

Un misters Vellers bez jebkādām ceremonijām novilka savu kungu lejā pa kāpnēm un ārā pagalmā un, nogādājis viņu drošībā Kornhillā, nostājās aiz viņa gatavībā sekot, kur vien viņš ietu.

Misters Pikviks izklaidīgi devās uz priekšu, šķērsoja ielu iepretī Menšenhauzam¹¹ un vērsa savus soļus uz Čīpsaidu. Sems jau sāka gudrot, uz kurieni viņi dodas, kad viņa kungs pagriezās atpakaļ un sacīja:

- Sem, es tūliņ iešu pie mistera Perkera.

- Tieši tā ir tā vieta, ser, kur jums būtu vajdzējies aiziet jau vakar, - misters Vellers atbildēja.

- Laikam gan tā, Sem, - misters Pikviks atteica.

- Taisni tā, - misters Vellers apstiprināja.

- Labi, labi, Sem, - misters Pikviks atbildēja, - mēs tūdaļ iesim turp, bet, tā kā es esmu diezgan uztraucies, vispirms man gribētos izdzert glāzi silta groka. Kur es to varētu dabūt, Sem?

Mistera Vellera zināšanas par Londonu bija plašas un īpatnējas. Viņš atbildēja bez mazākās apdomāšanās:

- Otrais pagalms pa labu roku... priekšpēdējā māja tanī pašā pusē... iet tai kabīnē, kas ir pie pirmā kamīna, tāpēc kā tur galda vidū nav kājas, bet visiem citiem ir, - un tas ir ļoti neērti.

Misters Pikviks bez ierunām paklausīja sava sulaiņa norādījumiem un, pavēlēdams Semam sekot, iegāja norādītajā krodziņā, kur viņam ātri vien pasniedza karstu groku, kamēr misters Vellers, kas bija nosēdies pienācīgā attālumā, kaut arī pie viena galda ar savu kungu, tika apgādāts ar pinti portera. Telpa bija ļoti vienkārša un, acīm redzot, atradās sevišķā pasažieru kariešu ormaņu aizgādībā, jo dažādos nodalījumos dzēra un smēķēja vairāki džentlmeņi, kas, pēc izskata spriežot, visi piederēja pie šīs mācītās profesijas. Pie viņiem bija pieskaitāms arī kāds drukns, pavecs vīrs ar sarkanu seju, kurš sēdēja pretējā nodalījumā un saistīja mistera Pikvika uzmanību. Druknais vīrs sparīgi smēķēja, taču, ikreiz, kad bija ievilcis pusduci dūmu, izņēma pīpi no mutes un paskatījās vispirms uz misteru Velleru un tad uz misteru Pikviku. Pēc tam viņš paslēpa alus kausā tik daudz no savas sejas, cik atļāva kvartas kausa izmēri, un atkal paraudzījās uz Semu un misteru Pikviku. Tad izskatīdamies it kā dziļās domās nogrimis, ievilka vēl pusduci dūmu un atkal pavērās uz viņiem.

Pēdīgi druknais vīrs, uzlikdams kājas uz sēdekļa un atbalstīdams muguru pret sienu, sāka kūpināt savu pīpi bez apstājas un skatīties caur dūmiem uz jaunpienācējiem, it kā būtu nolēmis tos izpētīt, cik sīki vien iespējams.

Sākumā misters Vellers druknā vīra izdarības nepamanīja, bet pēc laiciņa, ievērojis, ka mistera Pikvika. acis šad un tad pagriežas uz vientuļā sēdētāja pusi, arī viņš sāka skatīties tai pašā virzienā, apēnodams acis ar plaukstu, it kā puslīdz pazītu iepretī sēdošo cilvēku un vēlētos pilnīgi pārliecināties, vai tas ir īstais. Taču viņa šaubas ātri izgaisa, jo, kad druknais vīrs bija uzlaidis gaisā biezu pīpes dūmu mākoni, no viņa platajām šallēm, kas apņēma kaklu un krūtis, atskanēja aizsmakusi balss, kas dīvainā kārtā atgādināja vēderrunāšanu, lēni izsacīdama šādus vārdus:

- Paskat, Semmijs!

- Kas viņš ir, Sem? - misters Pikviks, apvaicājās.

- Nu, to gan es nebūtu ticējs, ser, misters Vellers atbildēja, pārsteigumā ieplētis acis. - Tas tak ir vecais.

- Vecais! - misters Pikviks sacīja. - Kāds vecais?

- Mans tēvs, ser, - misters Vellers atteica. - Kā sviežas, sencīt?

Tik skaisti izsacījis dēla mīlestības jūtas, misters Vellers atbrīvoja sev blakus vietu druknajam vīram, kas ar pīpi mutē un alus kausu rokā pienāca apsveicināties.

- Nu, Semmij, - tēvs sacīja, - es nav tevs redzējs kādus divus gadus vai vairāk.

- Mazāk nebūs, vecais buks, - dēls atbildēja. - Kā iet pamātei?

- Nu, Semmij, es tev sacīs tā, - misters Vellers seniors teica, kļūdams ļoti svinīgs, - nav bijs jaukāka sievišķa par šito atraiknīti, manu otro dēciņu - jauka radībiņa bij, Semmij; viss, ko es par viņu tagad var sacīt - atraiknēs viņa bij neparasti patīkama, tāpēc žēl, ka viņa savu stāvokli izmainījse. Par sievu viņa neder, Semmij.

- Vai no tiesas neder? - misters Vellers juniors pārjautāja. Misters Vellers vecākais pakratīja galvu un atbildēja ar nopūtu:

- Es to ir izdarījs vienu reizi par daudz, Semmij; vienu reizi par daudz. Ņem piemēru no sava tēva, manu zēn, un visā savā dzīvē ļoti. uzmanies ar atraiknēm, Semmij, it īpaši, ja viņas ir turējšas krodziņus.

Ar lielu patosu izteicis šo tēvišķīgo padomu, misters Vellers atkal piepildīja savu pīpi no skārda kastītes, ko nesāja kabatā, un, aizkūpinājis jauno pīpi ar vecās pirkstīm, sāka dūšīgi vien smēķēt.

- Lūgtu atvainošanu, ser, - viņš uzrunāja misteru Pikviku, pēc krietnas pauzes atsākdams sarunu, - ceru, ka es nebūs jūs kauč kā aizķērs, ser; ceru, ka jūs, ser, nav apprecējs atraikni.

- Neesmu gan, - misters Pikviks atbildēja smiedamies; un, kamēr misters Pikviks smējās, Sems Vellers čukstus informēja tēvu par attiecībām, kādās viņš atrodas ar šo džentlmeni.

- Lūgtu piedošanu, ser, - misters Vellers seniors teica, noņemdams cepuri, - ceru, ka jūs, ser, neatrod pie Semmija nekādas vainas.

- Itin nekādas, - misters Pikviks atsacīja.

- Prieks: to dzirdēt, ser, - vecais vīrs attrauca. - Es ir pamatīgi nopūlējies, viņu audzinādams; kad viņš bij mazs, es laidu, lai skraida pa ielām un pats tiek ar visu galā. Tas, ser, ir vienīgais ceļš, kā puiku padarīt izmanīgu.

- Pēc manām domām, diezgan bīstams audzināšanas veids, - misters Pikviks smaidīdams noteica.

- Un nav ar īsti drošs, - misters Vellers piemetināja, - mani nesen kārtīgi iznesa cauri.

- Nevar būt! - Tēvs izsaucās.

- Jā gan, - dēls atsacīja un tik nedaudzos vārdos, cik vien iespējams, izstāstīja, kā viņš iekritis Džoba Trotera izliktajās lamatās.

Misters Vellers seniors klausījās stāstu ar vislielāko uzmanību un, kad tas bija beidzies, sacīja:

- Vai viens no tiem zeļļiem nebij tievs un garš, ar gariem matiem un varen luknu mēli?

Misters Pikviks lāgā nesaprata apraksta pēdējo, daļu, bet, sapratis pirmo, uz labu laimi sacīja:

- Jā.

- Un tas otrs zellis ar melniem matiem un varen lielu galvu, mīkleņogu krāsas livrejā?

- Jā, jā, tas pats ir! - ļoti dzīvi atsaucās misters Pikviks un Sems.

- Tad manējs zin, kur viņi ir, un cauri, - misters Vellers noteica, - viņi ir Ipsvičā, droša lieta, abi divi.

- Nevar būt! - misters Pikviks izsaucās.

- Fakts, - misters Vellers apgalvoja, - un es jums pasacīs, kā manējs to zin. Es šad un tad brauc uz Ipsviču viena sava drauga vietā. Man izgadījās braukt taisni to dienu pēc tās nakts, kad jūs saķēra savu reimatismu, un pie «Melnā Puikas» Čelmsfordā¹², - tā ir īstā vietiņa priekš šitādiem - es viņus uzņēmu, taisni līdz Ipsvičai, un tur, tā man sulains - tas ar to mīkleņogu livreju - sacīja, šie esmot nolēmuši apmesties uz ilgāku laiku.

- Es viņam sekošu, - misters Pikviks sacīja, - mēs varam apskatīt Ipsviču tikpat labi kā jebkuru citu vietu. Es viņam sekošu.

- Vai tu, tētuk, ir pilnīgi pārliecināts, ka tie bij viņi? - misters Vellers juniors jautāja.

- Pilnīgi, Semmij, pilnīgi, - tēvs atbildēja, - izskats viņiem ir makten zīmīgs; es vēl nobrīnējos, ka tas džentelmens tik dikti pamiljārs ar savu sulaini; un vēl kas - viņi sēdēja priekšā, tūliņās aiz bukas, un es dzirdē, kā viņi smējās un runāja, ka apstrādājši veco pulvermucu.

- Veco - ko tad? - misters Pikviks vaicāja.

- Veco pulvermucu, ser, un to viņi, šaubu nav, zīmēja uz jums. ser.

Nav nekā sevišķi zemiska vai šausmīga nosaukumā «vecā pulvermuca», taču tas nekādā ziņā nav ne goddevīgs, ne glaimojošs apzīmējums. Kopš brīža, kad misters Vellers sāka runāt, mistera Pikvika apziņā bija drūzmējušās atmiņas par visām pārestībām, ko viņš cietis no Džingla rokas; vajadzēja vēl tikai vienas spalviņas, lai svaru kauss nosvērtos, - un šī spalviņa bija «vecā pulvermuca».

- Es viņam sekošu! - misters Pikviks izsaucās, sparīgi uzsizdams pa galdu.

- Parītdien, ser, manējs brauks uz Ipsviču, - misters Vellers vecākais ieteicās, - no «Buļļa» Vaitčeplā¹³; un, ja jūs no tiesas domā braukt, tad brauc ar mani.

- Tā mēs arī darīsim, - misters Pikviks sacīja, - tieši tā; es varu aizrakstīt uz Beriju un paziņot viņiem, ka satiksimies Ipsvičā. Mēs brauksim ar jums. Bet nesteidzieties prom, mister Veller, - vai jūs nevēlētos kaut ko iedzert?

- Jūs ir ļoti lādzīgs, ser, - misters Vellers atbildēja, tūdaļ apstādamies, - varbūtiņās, ser, glāzīte šņaba, ko uzdzert uz jūsu veselībām un Semmija sekmēm, nenāktu par ļaunu.

- Protams, ne, - misters Pikviks attrauca. - Ēi, glāzi degvīna!

Degvīnu atnesa, un misters Vellers, palocījis galvu pret misteru Pikviku un pamājis Semam, ielēja to savā ietilpīgajā rīklē, it kā tā būtu nieka lāsīte.

- Dūšīgi, tēv! - Sems sacīja. - Bet piesargies, vecais puika, citādiņ tev atkal būs jāgaužas par veco kaiti - par ģikti.

- Pret to es ir atrads drošu līdzekli, - misters Vellers atsacīja, nolikdams glāzi.

- Drošu līdzekli pret ģikti? - misters Pikviks teica, steidzīgi izvilkdams piezīmju grāmatiņu. - Kāds tas ir?

- Ģikts, ser, - misters Vellers atbildēja, - ģikts ir kaite, kas ceļas no pārāk vieglas un ērtas dzīves. Ja jums, ser, kādreiz uzbrūk ģikts, apprecējiet tik atraikni, kam ir labi skaļa balss un kas prot to pienācīgi likt lietā, un jums nekādās vairs ģikts nebūs. Tā ir lieliska recepte, ser. Es to cītīgi lieto un var galvot, ka tā aizdzen katru slimību, kas ceļas no pārmērīgas omulības.

Atklājis šo vērtīgo noslēpumu, misters Vellers izdzēra pēdējās piles no glāzes, bēdīgi pamirkšķināja ar acīm, grūti nopūtās un lēni aizgāja.

- Nu, Sem, ko jūs domājat par to, ko jūsu tēvs saka? - misters Pikviks smaidīdams apjautājās.

- Ko es domā, ser? - misters Vellers atbildēja. - Nu, es domā, ka viņš ir laulības dzīves upuris, kā ar nožēlas asarām teica Zilbārža mājas kaplāns, apglabādams savu kungu.

Uz šiem īstajā vietā teiktajiem vārdiem nebija ko atbildēt, un tāpēc misters Pikviks, nokārtojis rēķinu, devās atkal uz Greizinnu¹⁴. Taču, kad viņš sasniedza tā vientulīgos dārzus, pulkstenis bija nositis jau astoņi un džentlmeņi dubļainās kurpēs, notraipītās baltās cepurēs un apdilušos uzvalkos, nepārtrauktā straumē plūzdami uz izejām, brīdināja viņu, ka lielākā daļa kantoru šai dienā jau slēgti.

Uzkāpis pa četrām stāvām un netīrām kāpnēm, viņš redzēja, ka nojautas bijušas pareizas. Mistera Perkera «parādes durvis» bija slēgtas, un nāves klusums, kas sekoja mistera Vellera atkārtotajiem spērieniem pa tām, liecināja, ka darbinieki jau aizgājuši.

- Tas nu gan ir jauki, Sem, - misters Pikviks sacīja, - negribētu ne uz stundu atlikt satikšanos ar viņu. Es zinu, ka šonakt nevarēšu ne aci aizvērt, ja man nebūs tās mierinošās apziņas, ka esmu uzticējis šo lietu profesionālam cilvēkam.

- Parau, ser, pa kāpnēm nāk augšup kāda veca sieva, - misters Vellers atbildēja, - varbūt viņa zin, kur mēs kādu var atrast. Ei, veco lēdij, kurt ir mistera Perkera ļaudis?

- Mistera Perkera ļaudis, - vājā, nožēlojamā sieviete atteica, apstādamās, lai atvilktu elpu pēc kāpšanas pa trepēm, - mistera Perkera ļaudis ir aizgājši, un es nāku iztīrīt kantori.

- Vai jūs esat mistera Perkera kalpone? - misters Pikviks apjautājās.

- Es esmu mistera Perkera veļas mazgātāja, - vecā sieviete atbildēja.

- Jā, - klusā balsī misters Pikviks teica Semam, - tas ir dīvaini, Sem, ka šajās mājās šīs vecās sievietes sauc par veļas mazgātājām. Es nesaprotu, - kādēļ tas tā?

- Jādomā, tādēļ, ser, ka viņām nāvīgi nepatīk kauč ko mazgāt, - misters Vellers atbildēja.

- Nebūtu brīnums, - misters Pikviks atbildēja, skatīdamies uz veco sievieti, kuras āriene, tāpat kā kārtība kantorī, ko viņa tobrīd bija atvērusi, norādīja uz dziļi iesakņojušos nepatiku pret ziepju un ūdens lietošanu. - Vai jūs, mīļā sieviņ, nezināt, kur es varētu atrast misteru Perkeru?

- Nē, nezinu, - skarbi atcirta vecā sieviete. - Pilsētā viņš patlaban nav.

- Tas ir nelādzīgi, - misters Pikviks noteica. - Kur ir viņa klerks, - jūs nezināt?

- Jā, es zinu gan, kur viņš ir, bet viņš man vis paldies neteiks, ja pasacīšu to jums, - veļas mazgātāja atbildēja.

- Man pie viņa ir ļoti svarīgas darīšanas, - misters Pikviks ieminējas.

- Vai ta rītu tās nevarēs nokārtot? - sieviete teica.

- Ne tik labi, - misters Pikviks atbildēja.

- Labi, - vecā sieviete atteica, - ja gadās kaut kas ļoti svarīgs, man jāpasaka, kur viņš ir, tāpēc, man liekas, ka nebūs ar par ļaunu pateikt. Ja jūs aiziesit pie «Žagatas un Stumbeņa» un pie bufetes pajautāsit pēc mistera Lautena, jūs pie viņa aizvedīs, un viņš arī ir mistera Perkera klerks.

Saņēmuši šos norādījumus un piedevām uzzinājuši, ka attiecīgā viesnīca atrodas kādā šķērsieliņā un ka tai ir divas priekšrocības - tā esot kaimiņos Kleirmārketam un cieši klāt pie Ņūinna pakaļējās fasādes, - misters Pikviks un Sems laimīgi nokāpa pa ļodzīgajām kāpnēm un devās meklēt «Žagatu un Stumbeni».

Šo iecienīto tavernu, ko misters Lautens un viņa biedri bija izraudzījuši savai vakaru uzdzīvei, parasti ļaudis sauktu par krogu. Ka īpašnieks bija vīrs, kas prata pelnīt naudu, to pietiekami apliecināja fakts, ka zem dzertuves loga atradās maza piebūvīte, kas pēc lieluma un izskata atgādināja nestuves¹⁵ un bija izīrēta kādam kurpju labotājam; un, ka viņš ir filantropiski noskaņots, bija redzams no protekcijas, kādu viņš izrādīja pīrādzniekam, kas, nebīdamies traucējumu, pārdeva savas delikateses pie paša sliekšņa. Apakšstāva logos, ko rotāja safrānkrāsas aizkari, karājās divi vai trīs iespiesti sludinājumi par Devonšīras sidru un Dancigas alu, bet liela, melna tāfele ar baltiem burtiem izglītotajai publikai pavēstīja, ka iestādes pagrabos atrodas 500 000 mucu divkāršā stiprā, atstājot cilvēku prātus diezgan patīkamās šaubās un neziņā par precīzo virzienu, kādā šī varenā ala varētu sniegties zemes dziļumos. Ja mēs vēl piemetinām, ka uz izkārtnes, kas bija cietusi no slikta laika, bija attēlota pa pusei izdzisusi žagata, kura cieši skatījās uz līku brūnas krāsas svītru, ko kaimiņi kopš mazotnes bija mācīti uzskatīt par «stumbeni», tad esam pasacījusi visu, kas sakāms par šīs ēkas ārpusi.

Kad misters Pikviks iegāja bufetes istabā, aiz šķērssienas parādījās kāda vecāka sieviete un nostājās viņam priekšā.

- Vai misters Lautens ir šeit, kundze? - misters Pikviks noprasīja.

- Jā, ser, ir, - saimniece atbildēja. - Ēi, Čārlij, aizved džentlmeni pie mistera Lautena!

- Pašlaik džentelmens nevar iet, - atsacīja neveikls trauku mazgātājs ar sarkaniem matiem, - jo misters Lautens dzied jautru dziesmu, un tas viņu traucēs. Viņš tūliņ beigs, ser.

Tikko sarkanmatainais trauku mazgātājs bija beidzis runāt, vienprātīga galda dauzīšana un glāžu šķindināšana liecināja, ka dziesma nupat beigusies, un misters Pikviks, palūdzis Semu uzkavēties bufetes istabā, lika sevi aizvest pie mistera Lautena.

Pēc paziņojuma: «Ar jums, ser, vēlas runāt viens džentelmens,» - kāds jauns cilvēks ar uzpūstu seju, kurš sēdēja galda galā priekšsēdētāja krēslā, diezgan pārsteigts paskatījās uz to pusi, no kuras atskanēja balss, un pārsteigums, likās, nebūt nemazinājās, kad viņa acis ieraudzīja cilvēku, ko viņš agrāk nekad nebija redzējis.

- Lūdzu, piedodiet, ser, - misters Pikviks sacīja, - un tāpat ļoti nožēloju, ka traucēju pārējos džentlmeņus, bet esmu ieradies ļoti svarīgā lietā, un, ja jūs būtu ar mieru šīs pašas istabas otrā galā piecas minūtes ar mani parunāt, es jums būtu ļoti pateicīgs.

Jaunais cilvēks ar uzpūsto seju piecēlās un, pievilcis kādu krēslu cieši blakus misteram Pikvikam tumšā istabas stūrī, uzmanīgi noklausījās viņa bēdu stāstu.

- Ā, - viņš teica, kad misters Pikviks bija beidzis, - Dodsons un Fogs - tie ir veikli zeļļi... Lieliski prot kārtot savas darīšanas Dodsons un Fogs, ser.

Misters Pikviks piekrita, ka Dodsons un Fogs esot veikli zeļļi, un Lautens turpināja:

- Perkera pašlaik nav pilsētā un līdz nākošās nedēļas beigām arī nebūs, bet, ja jūs gribat, lai jūsu lietu aizstāv, un atstāsit kopiju man, es varu izdarīt visu, kas vajadzīgs, līdz viņš atgriežas.

- Tieši tādēļ es šurp atnācu, - misters Pikviks atbildēja, pasniegdams dokumentu. - Ja gadās kaut kas svarīgs, jūs man varat rakstīt uz Ipsvičas pasta kantori.

- Kārtībā, - mistera Perkera klerks atbildēja un tad, redzēdams, ka mistera Pikvika acis ziņkārīgi pievērsušās galdam, piemetināja:

- Vai nevēlaties mums uz kādu pusstundiņu piebiedroties? Šovakar sapulcējusies lieliska kompānija. Šeit ir Semkina un Grīna vecākais klerks, Smitersa un Praisa kancelejas priekšnieks un Pimkina un Tomasa lietvedis - tas prot varenas dziesmas, jānudien, - un Džeks Bembers, un vēl daudz citu. Man šķiet, jūs nākat no laukiem. Vai nevēlaties mums piebiedroties?

Misters Pikviks nevarēja pretoties tik kārdinošai izdevībai pētīt cilvēku dabu. Viņš ļāva, ka viņu pieved pie galda, kur pēc pienācīgas iepazīstināšanas ar visu kompāniju viņu nosēdināja blakus priekšsēdētājam un viņš pasūtīja glāzi sava iemīļota dzērienā.

Gluži pretēji tam, ko misters Pikviks bija sagaidījis, iestājās dziļš klusums.

- Es ceru, ser, ka jums šāda lieta nav nepatīkama, - sacīja viņa kaimiņš pa labi, džentlmenis rūtainā kreklā ar mozaīkas aproču pogām un cigāru mutē.

- Itin nemaz, - misters Pikviks atbildēja. - Man tā ļoti patīk, lai gan es pats esmu nesmēķētājs.

- Man par sevi to negribētos teikt, - iejaucās kāds cits džentlmenis galda otrā pusē.

- Man smēķēšana aizvieto ēšanu un gulēšanu.

Misters Pikviks paskatījās uz runātāju un nodomāja, ka būtu vēl labāk, ja tā viņam aizvietotu arī mazgāšanos.

Atkal sekoja pauze. Misters Pikviks bija svešinieks, un viņa ierašanās, acīm redzot, sabiedrību traucēja.

- Misters Grandijs tūliņ iepriecinās kompāniju ar dziesmu, - priekšsēdētājs sacīja.

- Neiepriecinās vis, - misters Grandijs atteica.

- Kāpēc ne? - priekšsēdētājs apvaicājās.

- Tāpēc, ka nevar, - misters Grandijs atsacīja.

- Sakiet labāk, ka negrib, - priekšsēdētājs attrauca.

- Nu labi - negrib, - misters Grandijs atcirta.

Mistera Grandija kategoriskā atteikšanās iepriecināt kompāniju izraisīja jaunu pauzi.

- Vai tad neviens mūs neuzpurinās? - bezcerīgi ieminējās priekšsēdētājs.

- Kāpēc jūs pats mūs neuzpurināt, mister priekšsēdētāj? - no galda otra gala sacīja kāds jauns cilvēks ar vaigbārdu, šķielējošām acīm un vaļēju krekla apkakli (netīru).

- Klausieties, klausieties, - sacīja smēķējošais džentlmenis ar mozaīkas rotas lietām.

- Tāpēc, ka es protu tikai vienu dziesmu un to jau esmu nodziedājis, un, ja to pašu dziesmu tai pašā vakarā dzied divreiz, jāmaksā sods - pa glāzei visiem, - priekšsēdētājs paskaidroja.

Uz to nebija ko atbildēt, un atkal iestājās klusums.

- Es, džentlmeņi, - misters Pikviks ieminējās, cerēdams atrast tematu, ko varētu apspriest visi klātesošie, - es šovakar biju kādā vietā, ko jūs visi, bez šaubām, ļoti labi pazīstat, bet es tur nebiju iegriezies vairākus gadus un pazīstu to ļoti maz. Es, džentlmeņi, domāju Greizinnu. Šie vecie inni ir interesanti stūrīši tādā lielā pilsētā kā Londona.

- Pie joda, - sacīja priekšsēdētājs, čukstēdams pār galdu misteram Pikvikam, - jūs uzķērāt kaut ko tādu, pat ko vismaz viens no mums varētu runāt bez gala.. Jūs atraisīsit valodu vecajam Džekam Bemberam. Nav dzirdēts, ka viņš runātu par ko citu kā vien par šiem inniem, un viņš tajos ir tik ilgi nodzīvojis viens pats, līdz pa pusei sajucis prātā.

Cilvēks, par ko Lautens runāja, bija mazs, dzeltens vīriņš ar uzrautiem pleciem, kura seju misters Pikviks līdz šim nebija ievērojis tādēļ ka tam bija paradums sēdēt salīkušam, kad tas nerunāja. Tomēr, kad vecais vīrs pacēla savu krunkaino seju un pievērsa misteram Pikvikam spožo, pelēko acu aso, pētījošo skatienu, viņš nobrīnījās, ka tik neparasti sejas vaibsti kaut uz mirkli palikuši viņa nepamanīti. Vecā vīra sejā bija pastāvīgi sastindzis drūms smaids, zodu viņš balstīja garā, kaulainā plaukstā ar neparasti gariem nagiem, un, kad viņš nolieca galvu sāņus un cieši skatījās no izspūrušo, sirmo uzacu apakšas, viņa glūnīgais skatiens pauda tādu dīvainu, mežonīgu viltību, kas bija tiešām atbaidoša.

Tāds bija cilvēks, kas tagad saslējās un ļāva plūst neapturamai vārdu straumei.

Taču, tā kā šī nodaļa jau tā bijusi gara un tā kā šis vecais vīrs bija ievērojams cilvēks, būs pieklājīgāk pret viņu un ērtāk mums pašiem, ja ļausim viņam pašam izrunāties jaunā nodaļā.

^{1 - Karaļa Sola tiesa - viena no trim augstākajām vispārējo tiesību tiesām (divas pārējās: jau minētā Vispārējo Sūdzību tiesa un Valsts Kases tiesa), kuras funkcijas gadsimtu gaitā stipri izmainījušās. Dikensa laikos tā bija augstākā tiesa, kurā iztiesāja amatpersonu pārkāpumus - gan par valsts nodevību, gan par nesvarīgiem pārkāpumiem. Kaut gan tā skaitījās krimināltiesa, tās kompetencei bija pakļauta arī civillietu izmeklēšana, kuras dibinājās uz vispārējo tiesību normām.}

^{2 - Kanclera tiesa - augstākā tiesa, kas neietilpst vispārējo tiesību tiesās un ir dibināta feodālisma agrīnajā periodā kā papildinājums toreizējai tiesu sistēmai, kas balstījās uz karaļa rīkojumiem, vispārējo tiesību normām un tiesas precedentiem. Tās priekšsēdētājs ir kanclers (tieslietu ministrs), kuru formāli neierobežo ne parlamentārie likumi, ne paraduma tiesības, ne precedenti, bet kuram jāvadās vienīgi no «taisnīguma» un jāizdod «nolikumi» jauno, topošo tiesisku attiecību noregulēšanai. Šāda Kanclera tiesas prakse un kanclera «nolikumi» drīz vien noveda pie neatrisināmām pretrunām starp «taisnīgumā tiesu» un vispārējo tiesību tiesu», un līdz ar to radās lielas grūtības likuma izskaidrošanā un piemērošanā. Abu tiesas sistēmu procesu atšķirības vēl vairāk padziļināja šīs pretrunas, bet tiesas iestāžu tiesības pēc patikas izmantot gan «vispārējās tiesības», gan «taisnīguma tiesības» deva brīvu ceļu pilnīgai patvaļai tiesāšanā. Tāpēc nav brīnums, ka Dikenss ar īpašu niknumu vēršas pret Kanclera tiesu. Nejēdzīgo birokrātismu, ar kādu saistīti šās tiesas procesi, viņš plaši attēlojis romānā «Saltais nams», bet «Pikvikā» parāda tikai divus šās tiesas upurus: Flītas cietumā ieslodzīto «kanclera cietumnieku», kas, pavadījis tur divdesmit gadus, tā arī nomirst, nesagaidījis tiesas spriedumu, un vēl otru tā paša cietuma ieslodzīto - kurpnieku, kas jau divpadsmit gadu gaida tiesas lēmumu savā lietā.}

^{3 - Solisitors - zemākās pakāpes jurists ar aizstāvja kompetencēm (to solicit - aizstāvēt, aizbildināt kādu); šāds amats izveidojies sakarā ar Anglijas advokatūras sašķeltību dažādās kategorijās. Advokatūra bija organizēta pa kastām. Ar to Anglijas valdošās šķiras centās sasniegt divus mērķus: no vienas puses, paplašināt to advokātu kompetences, kuri nākuši no aristokrātijas un lielburžuāzijas aprindām, bet no otras - sarežģīt tiesvedību un atņemt darba tautai iespēju aizsargāt savas tiesības tiesas ceļā, jo procesa vešana bija saistīta ar izdevumiem, kuri darbaļaudīm nebija pa kabatai. Dikenss, kas četrus gadus bija mācījies jurisprudenci (klerka amatā) solisitoru kantoros, to visu lieliski pārzināja, un neviens cits angļu rakstnieks nav pratis atmaskot Anglijas jurisdikcijas kroplīgumu ar tādu lietpratību un spēku. Arī advokatūras organizācija bija svarīgs elements šajā jurisdikcijā. Vēsturiskās attīstības gaitā advokatūras institūta vairāk privileģētie valdošo šķiru slāņi atbīdīja sānis mazāk privileģētos un pēdīgi pats izspieda tos no inniem. Tādējādi personām, kas piederēja pie mazturīgākiem buržuāzijas slāņiem, vajadzēja apmācīties praktizējošo juristu kantoros, strādājot par klerkiem pie saviem augstākajiem amata brāļiem - solisitoriem. Atšķirībā no pilntiesīga jurista (baristera) solisitoram arī vēlākos laikos vēl jākalpo par klerku trīs līdz piecus gadus, jāapmācās kādā viengadējā juristu skolā, kuru viņam norāda Juristu biedrība (kurā apvienojušies solisitori), un jānoliek eksāmens. Pēc tam viņam ir atļauts darboties tikai grāfistes tiesās un miertiesās, bet visas pārējās tiesas viņam ir slēgtas. Viņš drīkst vest vienīgi lietas, kas atrodas ārpus tiesas kompetences un ir starpnieks starp klientu un baristeru, kuram viņš sagatavo visus materiālus un kurš drīkst uzstāties jebkurā no Anglijas neskaitāmajām tiesu instancēm.}

^{4 - Somerstauna - Londonas rajons ziemeļrietumos no Sitijas. Dikensa laikos tā bija vēl Londonas priekšpilsēta.}

^{5 - Tiesas pavēste - šinī gadījumā tiesas rīkojums, kas atbilst mūsdienu izpildrakstam.}

^{6 - Kembervila - Londonas aizupes rajons uz dienvidiem no Boro.}

^{7 - Iesnieguši deklarāciju reģistrēšanai - tas ir, parādzīme jau iereģistrēta kādas tieslietu kancelejas sarakstos, kur pēc likuma jāreģistrē visi tiesas dokumenti; šāda reģistrācija saistīta ar attiecīgiem tiesas izdevumiem, ar ko arī bezsirdīgais Fogs sabiedē nabaga Remsiju.}

^{8 - Advokāta garantija saistību raksts par apņemšanos samaksāt parādu; - parādniekam (Remsijam) to vajadzēs izdot kreditora pilnvarniekam (Fogam). Vienīgais atvieglinājums, - ja samaksa aizkavētos, attiecīgā summa netiktu tūdaļ tiesas ceļā piedzīta, ja vien kreditors nešaubās, ka parāds tiks dzēsts. Fogs ar visādiem trikiem prot arvien atlikt parāda saņemšanu, tādā veidā palielinot Remsija tiesas izdevumus un līdz ar to arī savu advokāta honorāru; kā redzams no romāna, viņš ir pārliecināts, ka Remsija darba devēji būs spiesti samaksāt visu pilnā mērā.}

^{9 - Paziņojums par lietas uzsākšanu - dokuments, kas, ja neskaita sīkas atšķirības, apmēram atbilst mūsdienu tiesas izsaukumam, ko nosūta atbildētājam.}

^{10 - Praecipe grāmata - grāmata, kurā advokāti reģistrēja savu klientu dokumentus. Tās nosaukums cēlies no «Paziņojuma par lietas uzsākšanu», kas sākās ar vārdiem «Praecipe quoed» - «Paziņoju, ka...».}

^{11 - Menšenhauzs - nams, kurā dzīvo Londonas lordmērs.}

^{12 - Čelmsforda - pilsētiņa trīsdesmit jūdzes uz ziemeļrietumiem no Londonas.}

^{13 - Vaitčepla - Londonas ziemeļrietumu rajons, ko apdzīvo nabadzīgie. Šis rajons ir visnožēlojamākais visā Londonā. Šeit lielāko tiesu dzīvo trūcīgie imigranti.}

^{14 - Greizinns - viens no inniem, kas izvietoti Londonas Tempļa rajona. Tiesu inni (kuru nosaukumi pārgājuši arī uz ēkām, kur dzīvoja innu locekļi) vēl lieku reizi pierāda, ka Anglijas advokatūra organizēta pēc šķiru principa. Jau XIII gadsimtā dibinātās juristu korporācijas - tā sauktie inni - bija monopolizējuši tiesības sagatavot pilntiesīgos juristus - baristerus, kas drīkstēja uzstāties visās Anglijas tiesās. Agrākajos laikos tiesu inni bija stingri aristokrātiskas korporācijas. Tos vadīja nevienā nekontrolēti innu oldermeņi (benčeri), kas jau senlaikus bija iekārtojuši juridiskas skolas, kuru studenti dzīvoja kopmītnēs pie šiem inniem un bija pakļauti kārtībai, kādu ieveduši benčeri. Ar laiku šinīs skolās, kurās mācību maksa bija krietni prāva, sāka uzņemt arī atsevišķas personas no buržuāziskām aprindām, taču korporāciju noslēgtais raksturs neizmainījās: juristi atorneji), kas praktisko apmācību bija guvuši advokātu kantoros un galvenokārt nāca no sīkburžuāzijas slāņiem, netika uzņemti tiesu innu korporācijās. Pie tam innu korporācijām izdevās saglabāt priekšrocību, ka vienīgi viņu locekļi drīkst uzstāties ikvienā Anglijas tiesā, tāpēc atornejiem, kuri, ka jau minējām, vēlāk saplūda ar solisitoriem, vajadzēja samierināties galvenokārt ar pilnvarnieku lomu. No otras puses, baristeru korporācijas noslēgtības rezultātā iesakņojas paradums, ka baristeri sazinājās ar saviem klientiem vienīgi ar solisitoru starpniecību, kuri tad arī līdz tiesas sēdes sasaukšanai veica visu materiālu sagatavošanas sarežģīto uzdevumu. Baristeru vidū bija grupa privileģētu juristu - karaliskie juriskonsulti; šo titulu drīkstēja lietot tikai nedaudzi augsti mācīti juristi, kurus sauca vēl arī par seržantiem, kas senāk atbilda mūsu tieslietu doktora zinātniskajam grādam. Tieši tāds karaliskais juriskonsults (seržants) vēl bez baristera piedalījās arī Pikvika prāvā, kā lasītājs uzzinās. Kaut gan šie karaliskie juriskonsulti formāli arī vēlāk skaitījās amatpersonas, tie tomēr pakļāvās innu vadībai. Noteikumi par uzņemšanu šajos innos kā Dikensa laikos, tā arī vēlāk bija šādi: kandidātiem pēc iestājpārbaudījuma jānobeidz trīsgadējs kurss juridiskā skolā, un bez lielās mācību maksas tam vēl jāiemaksā prāva summa par tiesībām kārtot izlaiduma eksāmenu (līdz divsimt mārciņu); pēc šī eksāmena kandidāts kļuva par tiesu inna locekli - baristeru. Bet iestāties tiesu inna juridiskajā skolā kandidātam bija atļauts tikai ar vienu noteikumu: Viņam bija jāuzrāda rekomendācija par savu «dižciltīgo vārdu». Acīm redzams, ka šis noteikums kā Dikensa laikos, tā arī vēlāk vēl vairāk pasvītro innu sastāva šķirisko raksturu. Tāda kārtība valdīja kā toreiz, tā arī vēlāk visos četros galvenajos innos - Greizinnā, Linkolnsinnā Midltemplā un Innertemplā, kā arī deviņos tiem pakļautajos sīkākajos innos.}

^{15 - Nestuves - uz kārtīm nesams slēgts krēsls ar lodziņiem, tas parādījās XVII gadsimtā un izzuda no lietošanas XIX gs. vidū.}