Pikvika kluba piezīmes

XXIV NODAĻA

Kad misters Pikviks nokāpa istabā, kur viņš un misters Pīters Magnuss bija pavadījuši iepriekšējo vakaru, viņš atrada šo džentlmeni kopā ar lielāko daļu no abu somu, ādas cepuru kārbas un papīra sainīša satura, ko viņš bija izvietojis uz savas personas tā, lai parādītu to vislabākajā gaismā, kamēr pats ļoti satraukts un uzbudināts soļoja šurpu turpu pa istabu.

- Labrīt, ser, - misters Pīters Magnuss teica. - Ko jūs par šo te domājat, ser?

- Tiešām ļoti iespaidīgi, - misters Pikviks atbildēja, ar labsirdīgu smaidu aplūkodams mistera Pītera Magnusa apģērbu.

- Jā, es domāju, ka tam būs savs iespaids, - misters Magnuss apliecināja. - Mister Pikvik, ser, es uzsūtīju augšā savu karti.

- Vai patiesi? - misters Pikviks teica.

- Jā, un apkalpotājs atnesa atbildi, ka viņa mani pieņemšot vienpadsmitos - vienpadsmitos, ser, trūkst vēl tikai ceturtdaļstundas.

- Tas ir ļoti drīz, - misters Pikviks sacīja.

- Jā, ļoti drīz, - atbildēja misters Magnuss, - pārāk drīz, lai būtu patīkami, ko? Mister Pikvik, ser?

- Pašpaļāvība tādos gadījumos ir liela lieta, - misters Pikviks piezīmēja.

- To es ticu, ser, - misters Pīters Magnuss teica. - Es uz sevi ļoti paļaujos, ser. Tiešām, mister Pikvik, es nesaprotu, kāpēc vīrietim šādos gadījumos būtu jābīstas, ser. Kas tad tas ir, ser? Te nav par ko kaunēties; tā ir savstarpēja vienošanas, nekas vairāk. Vīrs vienā pusē, sieva otrā. Tā es uz šo lietu skatos, mister Pikvik.

- Tas ir filozofisks skatījums, - misters Pikviks atbildēja. - Bet brokastis gaida, mister Magnus. Nāciet!

Viņi nosēdās pie brokastīm, taču, neskatoties uz mistera Pītera Magnusa lielību, bija acīm redzams, ka viņš ļoti nervozē, par ko liecināja ēstgribas trūkums, tieksme apgāzt tējas traukus, nedabiski mēģinājumi jokot un nepārvarama dziņa ik pēc sekundes skatījās pulkstenī.

- Hi, hi, hi, - misters Magnuss ķiķināja, tēlodams jautrību un elsdams aiz uztraukuma. - Trūkst tikai divu minūšu, mister Pikvik. Vai esmu bāls, ser?

- Ne visai, - misters Pikviks atbildēja.

Iestājās īsa pauze.

- Piedodiet, mister Pikvik, bet jūs kādreiz esat darījis kaut ko tamlīdzīgu? - misters Magnuss vaicāja.

- Jūs domājat bildināšanu? - misters Pikviks atvaicāja.

- Jā.

- Nekad, - misters Pikviks ļoti sparīgi atbildēja, - nekad.

- Tad jūs nezināt, kā to vislabāk iesākt? - misters Magnuss ieminējās.

- Nu, - misters Pikviks teica, - man varbūt ir par šo lietu savas domas, bet, tā kā es tās nekad neesmu praksē pārbaudījis, man negribētos pamudināt jūs rīkoties pēc tām.

- Es būtu jums ļoti pateicīgs par katru padomu, ser, - misters Magnuss apliecināja, vēlreiz paskatīdamies pulkstenī, kas rādīja jau gandrīz piecas minūtes pāri vienpadsmitiem.

- Labi, ser, - misters Pikviks sacīja ar to dziļo svinīgumu, ar kādu šis lielais vīrs varēja, kad viņam patika, padarīt savus izteicienus tik ļoti iespaidīgus, - es iesāktu, ser, ar nodevu lēdijas skaistumam un izcilajām īpašībām, pēc tam, ser, es pievērstos pats savai mazvērtībai.

- Ļoti labi, - misters Magnuss atzina.

- Mazvērtībai tikai viņas priekšā, ievērojiet, ser, - misters Pikviks turpināja, - jo, lai pierādītu, ka es neesmu pilnīgi mazvērtīgs, ser, es īsi attēlotu savu pagātni un pašreizējo stāvokli. Uz analoģijas pamata es pierādītu, ka katrai citai es būtu ļoti vēlama partija. Pēc tam es plašāk apgaismotu savas mīlestības kvēli un jūtu dziļumu.

Var būt, ka tad es sajustu vēlēšanos satvert viņas roku.

- Jā, es saprotu, - misters Magnuss atsaucās, - tas būtu ļoti svarīgi.

- Tad, ser, - turpināja misters Pikviks, kuru iesildīja paša attēlotā aina, kas pieņēma arvien spilgtākas krāsas, - tad, ser, es nonāktu pie atklāta un vienkārša jautājuma: «Vai jūs gribat kļūt manējā?» Es domāju, ka drīkstu pieņemt, ka pēc tam viņa novērstu galvu.

- Jūs domājat, ka to var uzskatīt par drošu? - misters Magnuss jautāja. - Jo, ja viņa to īstajā laikā neizdarītu, tas radītu apmulsumu..

- Es domāju, ka viņa to darītu, - misters Pikviks apgalvoja. - Pēc tam, ser, es spiestu viņas roku, un es domāju - es domāju, mister Magnus, - ka, to izdarījis un pieņemot, ka nebūtu atsacījuma, es maigi atvilktu kabatas lakatiņu, kuru, kā mana nelielā cilvēku dabas pazīšana liek domāt, lēdija šai brīdī būtu piespiedusi pie acīm, un nozagtu goddevīgu skūpstu. Es domāju, es viņu noskūpstītu mister Magnus, un es pilnīgi noteikti pieņemu, ka, ja šī lēdija vispār būtu nolēmusi kļūt manējā, tad tieši šai brīdī viņa kautrīgi iečukstētu man ausīs jāvārdu.

Misters Magnuss satrūkās, īsu brīdi klusēdams skatījās mistera Pikvika apgarotajā sejā un tad (pulkstenis rādīja desmit minūtes pāri vienpadsmitiem), silti paspiedis viņa roku, ar izmisuma drosmi metās ārā no istabas.

Misters Pikviks bija pagājis dažus soļus uz priekšu un atpakaļ, un pulksteņa mazais rādītājs, sekodams viņa piemēra pirmajai daļai, bija ieradies pie cipara, kas apzīmē pusstundas, kad durvis pēkšņi atvērās. Viņš pagriezās, lai apsveiktu misteru Pīteru Magnusu, bet tā vietā ieraudzīja priecīgo mistera Tapmena seju, paļāvības pilno mistera Vinkla vaigu un apgarotos mistera Snodgrasa vaibstus.

Kamēr misters Pikviks viņus apsveica, istabā ieklupa misters Pīters Magnuss.

- Mani draugi - džentlmenis, par ko es runāju, - misters Magnuss, - misters Pikviks sacīja.

- Jūsu kalps, džentlmeņi, - teica misters Magnuss, acīm redzot ļoti saviļņots, - mister Pikvik, atļaujiet man vienu mirkli ar jums parunāt, ser.

To sacīdams, misters Magnuss ieāķēja rādītāja pirkstu mistera Pikvika pogcaurumā un, ievilkdams viņu kāda loga iedobumā, teica:

- Apsveiciet mani, mister Pikvik, es sekoju jūsu padomam līdz pēdējam burtam.

- Un viss bija pareizi? - misters Pikviks jautāja.

- Bija, ser... labāk vairs nevarētu būt, - misters Magnuss atlaidēja. - Mister Pikvik, viņa ir mana.

- Es apsveicu jūs no visas sirds, - misters Pikviks. sacīja, silti spiezdams sava jaunā drauga roku.

- Jums viņa jāredz, ser, - misters Magnuss izsaucās, - nāciet, esiet tik laipns!

Atvainojiet mūs uz mirkli, džentlmeņi.

Un misters Pīters Magnuss steigšus izvilka misteru Pikviku no istabas. Viņš apstājās gaitenī pie nākamajām durvīm un viegli pieklauvēja.

- Iekšā! - sacīja sievietes balss. Viņi iegāja.

- Mis Viterfīlda, - misters Magnuss teica, - atļaujiet man ar jums iepazīstināt manu sirsnīgo draugu misteru Pikviku. Mister Pikvik, es lūdzu, atļaujiet jūs iepazīstināt ar mis Viterfīldu.

Lēdija atradās otrā istabas galā. Misters Pikviks paklanīdamies izvilka no vestes kabatas brilles un uzlika tās; tikko to izdarījis, misters Pikviks, pārsteigumā iesaukdamies, dažus soļus atkāpās, bet lēdija ar apspiestu spiedzienu paslēpa seju rokās un atkrita krēslā, kamēr misters Pīters Magnuss palika kā sastindzis uz vietas un skatījās no viena uz otru, pie kam viņa seja izteica vislielākās šausmas un pārsteigumu.

Tāda izturēšanās, protams, likās pilnīgi neizskaidrojama; bet lieta tāda, ka, tikko misters Pikviks bija uzlicis savas brilles, viņš tūliņ nākamajā misis Magnusā pazina to lēdiju, kuras istabā viņš tik nepiedodami bija ielauzies iepriekšējā naktī, un, tikko brilles bija krustojušas mistera Pikvika degunu, lēdija tūlīt pazina seju, ko tā bija redzējusi kopā ar visām naktscepures šausmām. Tātad lēdija iespiedzās, bet misters Pikviks sarāvās.

- Mister Pikvik! - misters Magnuss iesaucās galīgi pārsteigts. - Ko tas nozīmē, ser?

Ko tas nozīmē, ser? - misters Magnuss turpināja draudošā, paceltā balsī.

- Ser, - misters Pikviks teica, mazliet sašutis par to, ka misters Pīters Magnuss tik piepeši pārgājis uz pavēles izteiksmi, - es atsakos atbildēt uz šo jautājumu.

- Jūs atsakāties, ser? - misters Magnuss izsaucās.

- Jā gan, ser, - misters Pikviks atbildēja, - bez šīs lēdijas piekrišanas vai atļaujas es atsakos teikt jebko tādu, kas varētu viņu kompromitēt vai modināt viņas krūtīs nepatīkamas atmiņas.

- Mis Viterfīlda, - misters Pīters Magnuss uzstāja, - vai jūs pazīstat šo personu?

- Vai es viņu pazīstu? - vilcinādamās atkārtoja pusmūža lēdija.

- Jā, vai jūs viņu pazīstat; kundze? Es jautāju, vai jūs viņu pazīstat, - misters Magnuss atbildēja lielās dusmās.

- Es viņu esmu redzējusi, - pusmūža lēdija atkārtoja.

- Kur? - misters Magnuss prasīja. - Kur?

- To, - pusmūža lēdija teica, pieceldamas no sēdekļa un novērsdamās. - to es neatklāšu neparko pasaulē.

- Es saprotu jūs, kundze, - teica misters Pikviks, - un cienu jūsu smalkjūtību; es to nekad neatklāšu, uz to varat paļauties.

- Goda vārds, kundze, - teica misters Magnuss, - ņemot vērā attiecības, kādas iestājušās starp mums, jūs izturaties pret šo gadījumu diezgan aukstasinīgi... diezgan aukstasinīgi, kundze.

- Cik cietsirdīgi, mister Magnus! - pusmūža lēdija izsaucās un sāka liet asaras.

- Izsakiet savas piezīmes man, ser, - misters Pikviks iejaucās, - ja kāds ir vainojams, tad tikai es.

- Ā, tikai jūs esat vainīgs, vai ne, ser? - misters Magnuss teica. - Es... es... saprotu, ser. Jūs tagad nožēlojat savu lēmumu?

- Manu lēmumu! - misters Pikviks izsaucās.

- Jūsu lēmumu, ser. O, neblenziet uz mani, ser! - misters Magnuss sacīja. - Es atceros vārdus, ko jūs, ser, sacījāt vakar. Jūs šeit ieradāties, ser, lai atklātu kādas personas nodevību un viltību, uz kuras taisnīgumu un goda prātu jūs bijāt paļāvies.

Nu?

Tad misters Magnuss savilka seju ņirdzīgā smīnā un, noņēmis zaļās brilles - tās viņam greizsirdības lēkmē, iespējams, šķita liekas, - izvalbīja savas mazās actiņas tā, ka bail bija redzēt.

- Nu? - misters Magnuss atkārtoja, un viņa smīns kļuva vēl ņirdzīgāks. - Bet jūs par to atbildēsit, ser.

- Par ko atbildēšu? - misters Pikviks vaicāja.

- Nekas, ser, - misters Magnuss atteica, traukdamies pa istabu uz priekšu un atpakaļ. - Nekas.

Liekas, ka izteicienā «nekas» slēpjas kāda visu aptveroša nozīme, jo mēs neatceramies redzējuši nevienu strīdu uz ielas, teātrī, publiskā vietā vai kaut kur citur, kad šis izteiciens netiktu lietots kā standarta atbilde uz visiem kareivīgajiem jautājumiem. «Vai jūs sevi saucat par džentlmeni, ser?» - «Nekas, ser.» - «Vai es kaut kā apvainoju jauno sievieti, ser?» - «Nekas, ser.» - «Vai jūs gribat, lai jums sadauza galvu pret sienu, ser?» - «Nekas, ser.» Turklāt novērojams, ka šai universālajā «nekas» liekas paslēpts kaut kas apvainojošs, kas uzrunātās personas krūtīs saceļ vairāk sašutuma, nekā to varētu izdarīt visdāsnākais lamu vārdu birums.

Mēs negribam apgalvot, ka šis īsais izteiciens sacēla mistera Pikvika krūtīs tieši tādu sašutumu, kādu tas neizbēgami būtu sacēlis parasta cilvēka krūtis. Mēs tikai atzīmējam faktu, ka misters Pikviks atvēra istabas durvis un strupi izsaucās:

- Tapmen, nāciet šurp!

Tapmens nekavējoties ieradās un izskatījās ārkārtīgi pārsteigts.

- Tapmen, - misters Pikviks teica, - kāds zināmā mērā delikāts noslēpums, kas attiecas uz šo lēdiju, ir par iemeslu domstarpībām, kuras nupat radās starp šo džentlmeni un mani. Ja es jūsu klātbūtnē viņam apgalvoju, ka tas uz viņu neattiecas un ka tam nav nekāda sakara ar viņa darīšanām, tad man, liekas, nav jālūdz jūs ievērot, ka viņš, ja turpinās par to runāt, līdz ar to izsacīs šaubas par manu vārdu patiesīgumu, ko es uzskatīšu par ārkārtīgu apvainojumu.

To sakot, misters Pikviks uzlūkoja misteru Pīteru Magnusu ar skatienu, kas izteica veselas enciklopēdijas.

Mistera Pikvika atklātā un godprātīgā izturēšanās, savienota ar viņa izteiksmes spēku un sparu, kas viņu vienmēr tā izcēla, būtu pārliecinājusi katru saprātīgu cilvēku, bet nelaimīgā kārtā misters Pīters Magnuss šai brīdī bija tālu no jebkāda saprāta.

Tālab viņš neuzklausīja mistera Pikvika paskaidrojumu, kā tas pienāktos, bet turpināja sevi iekvēlināt zvērojošās, dedzinošās, visu aprijošās dusmās un runāt par to, ko viņa jūtas tam pavēlot un tamlīdzīgi, padarīdams savu runu iespaidīgāku ar to, ka skraidīja šurpu turpu un plēsa sev matus, turklāt šo izklaidēšanos laiku pa laikam dažādoja, pakratot dūri pret mistera Pikvika cilvēkmīlas apgaroto seju.

Misters Pikviks savukārt, apzinoties savu nevainību un taisnību un uztraukts par to, ka nelaimīgā kārtā iejaucis pusmūža lēdiju tik nepatīkamā notikumā, nebija tik miermīlīgi noskaņots kā parasti. Sekas bija tādas, ka vārdi kļuva asi un balsis skaļas, un beidzot misters Magnuss pateica misteram Pikvikam, ka tas no viņa vēl kaut ko dzirdēšot; uz to misters Pikviks ar slavējamu pieklājību atbildēja, ka, jo drīzāk šis kaut ko, dzirdēšot, jo labāk. Pēc tam pusmūža lēdija šausmās metās ārā no istabas, no kuras misters Tapmens izvilka arī misteru Pikviku, atstādams misteru Pīteru Magnusu vienu ar savām pārdomām.

Ja pusmūža lēdija būtu vairāk apgrozījusies veikalnieku pasaulē vai vispār iepazinusies ar likumu devēju un modes noteicēju tikumiem un parašām, viņa būtu zinājusi, ka šāda veida dusmu izpaudums ir visnekaitīgākā lieta pasaulē; tā kā viņa pa lielākai daļai bija dzīvojusi uz laukiem un nekad nelasīja parlamenta debates, viņa maz ko saprata no šiem civilizētās dzīves smalkumiem. Tādēļ, kad viņa bija sasniegusi savu guļamistabu, aizbultējusi durvis un sāka pārdomāt scēnu, kurai nupat bijusi lieciniece, viņas iztēlei rādījās visbriesmīgākās slepkavības un iznīcināšanas ainas starp kurām gandrīz vai vismazāk satraucošā vēl bija tā, kas attēloja, ka četri vīri nes mājup misteru Pīteru Magnusu, kam kreisajos sānos iešauts vesels lādiņš ložu. Jo vairāk pusmūža lēdija domāja, jo lielākas šausmas to pārņēma, un beidzot viņa nolēma doties uz pilsētas galvenā tiesneša māju un lūgt viņu nekavējoties aizturēt misteru Pikviku un misteru Tapmenu.

Šo lēmumu pusmūža lēdijai lika pieņemt dažādi apsvērumi, no kuriem galvenais bija tas, ka šāda rīcība neapstrīdami pierādītu viņas pieķeršanos misteram Pīteram Magnusam, kā arī viņas bažas par tā drošību. Viņa pārāk labi pazina tā greizsirdīgo temperamentu, lai uzdrošinātos dot kaut vismazāko mājienu par patieso iemeslu, kāpēc viņa tā uztraucās, ieraudzījusi misteru Pikviku; bez tam viņa cerēja, ka ar savu personisko iespaidu uz mazo vīriņu un pārliecināšanas spējām tā apslāpēs viņa trakojošo greizsirdību, ja misters Pikviks būtu aizgādāts prom un nevarētu izcelties jauns strīdiņš. Ar šādām pārdomām pusmūža lēdija uzlika cepuri un šalli un taisnā ceļā devās uz mēra dzīvokli.

Džordžs Napkins, eskvairs, iepriekš pieminētais galvenais tiesnesis, bija pati impozantākā persona, kādu visātrākais gājējs varētu atrast laikposmā starp saules lēktu un rietu divdesmit pirmajā jūnijā, kas, kā kalendārs apgalvo, būdama visgarākā diena visā gadā, dabiski dotu viņam visvairāk laika meklēšanai. Tieši šai rītā misters Napkins bija ārkārtīgi uztraukts un saskaities, jo pilsētā bija izcēlies dumpis; visi lielākās skolas skolnieki bija sazvērējušies izdauzīt ienīstā ābolu pārdevēja logus, izsvilpuši bīdlu un apmētājuši ar akmeņiem konsteblu - vecāku džentlmeni atloku zābakos, kas bija izsaukts, lai apspiestu nemierus, un bija jau nokalpojis par kārtības sargu vismaz pusi gadsimta. Tā nu misters Napkins sēdēja savā atzveltnes krēslā, majestātiski pieri raukdams un dusmās vārīdamies, kad viņam pieteica kādu lēdiju steidzamā, privātā un svarīgā lietā. Misters Napkins pieņēma apvaldīgi draudīgu izskatu un pavēlēja lēdiju ielaist, šo pavēli, tāpat kā visus ķeizaru, tiesnešu un citu šīs zemes vareno rīkojumus, nekavējoties izpildīja, un mis Viterfīlda valdzinoši satraukta tika ievesta istabā.

- Mazl! - tiesnesis uzsauca.

Mazls bija maza auguma sulainis ar garu ķermeņa augšdaļu un īsām kājām.

- Mazl!

- Jā, jūsu godība?

- Pasniedziet krēslu un atstājiet istabu!

- Jā, jūsu godība.

- Nu, kundze, vai jūs neizstāstīsit savu lietu? - tiesnesis teica. - Tā ir ļoti nepatīkama, ser, - mis Viterfīlda atbildēja.

- Ļoti iespējams, kundze, - tiesnesis sacīja. - Nomierinieties kundze! - To sacīdams, misters Napkins labvēlīgi uz viņu nolūkojās. - Un tad pastāstiet man, kundze, kāda likumam piekritīga lieta jūs pie manis atvedusi.

Šeit tiesnesis uzvarēja vīrieti, un viņa skatiens atkal kļuva bargs.

- Man ir ļoti nepatīkami to ziņot, - mis Viterfīlda uzsāka, - bet es baidos, ka šeit notiks divkauja.

- Šeit, kundze? - tiesnesis vaicāja. - Kur, kundze?

- Ipsvičā.

- Ipsvičā, kundze, - divkauja Ipsvičā! - tiesnesis izsaucās, šausmu pārņemts. - Neiespējami, kundze; nekas tamlīdzīgs šajā pilsētā nav iedomājams, par to esmu pārliecināts. Pasarg, dievs, kundze, vai jūs nezināt, cik vietējā pašvaldība ir aktīva? Vai jūs varbūt esat dzirdējusi, kundze, ka es nupat ceturtajā maijā ielauzos boksa ringā tikai sešdesmit izlasītu konsteblu pavadībā un, riskēdams krist par upuri satrakotā pūļa niknajām kaislībām, aizliedzu dūru cīņu starp Midlseksas Damplingu un Safolkas Bentemu? Divkauja Ipsvičā, kundze! Es neticu... es neticu, - tiesnesis sacīja, runādams pats ar sevi, - ka diviem vīriem būtu drosme izdarīt šādu miera traucējumu šai pilsētā.

- Mans ziņojums, diemžēl, ir pat pārāk patiess, - pusmūža lēdija atsacīja, - es biju klāt pie ķildas.

- Tas ir kaut kas ārkārtīgs, - pārsteigtais tiesnesis izsaucās.

- Mazl!

- Jā, jūsu godība?

- Atsūtiet šurp misteru Džinksu, tūliņ! Nekavējoties!

- Jā, jūsu godība.

Mazls izgāja, un istabā ienāca kāds bāls klerks vidējos gados, ar asu degunu, pa pusei badā aizmiris un brangi noplucis.

- Misters Džinkss, - teica tiesnesis. - Mister Džinks!

- Ser? - misters Džinkss atsaucās.

- Šī lēdija, mister Džinks, ir ieradusies, lai paziņotu, ka ir nodoms sarīkot mūsu pilsētā divkauju.

Misters Džinkss, skaidri nezinādams, ko darīt, padevīgi smaidīja.

- Par ko jūs smejaties, mister Džinkss? - tiesnesis noprasīja.

Misters Džinkss tūliņ kļuva nopietns.

- Mister Džinks, - tiesnesis uzsauca, - jūs esat muļķis, ser.

Misters Džinkss pazemīgi skatījās uz lielo vīru un kodīja spalvas galu.

- Jūs varbūt redzat kaut ko ļoti smieklīgu šai paziņojumā, ser, bet es jums varu pateikt to, mister Džinks, ka te ir maz par ko smieties, - tiesnesis turpināja.

Badā aizmirušais Džinkss nopūtās, it kā būtu pilnīgi pārliecināts, ka viņam tiešam ir ļoti maz par ko priecāties; un, saņēmis pavēli pierakstīt lēdijas ziņojumu, piešļūca pie krēsla un sāka rakstīt.

- Šis vīrs, Pikviks, ir duelants, cik saprotu, - teica tiesnesis, kad ziņojums bija uzrakstīts.

- Tā ir, - pusmūža lēdija atbildēja.

- Un otrs skandālists - kāds viņa vārds, mister Džinks?

- Tapmens, ser.

- Tapmens ir sekundants?

- Jā.

- Otrs duelants, jūs sakāt, kundze, ir paslēpies?

- Jā, - mis Viterfīlda atbildēja, īsi ieklepodamās.

- Ļoti labi, - tiesnesis noteica. - Tie ir divi Londonas rīkļurāvēji, kas šeit ieradušies iznīcināt viņa majestātes pavalstniekus, domādami, ka tik tālu no galvaspilsētas likuma roka ir vāja un nespēcīga. Viņi dabūs mācību. Mister Džinks, uzrakstiet apcietināšanas pavēles. Mazl!

- Jā, jūsu godība?

- Vai Grammers apakšā?

- Jā, jūsu godība.

- Sūtiet viņu augšā!

Padevīgais Mazls izgāja un tūliņ atgriezās, ievezdams vecāku džentlmeni atloku zābakiem kājās, kura galvenās pazīmes bija izblīdis deguns, aizsmakusi balss, tabakas krāsas virssvārki un klīstošs skatiens.

- Grammer, - teica tiesnesis.

- Jūs' godīb'?

- Vai pilsēta tagad mierīga?

- Puslīdz mierīga, jūs' godīb', - Grammers atbildēja. - Ļautiņu prāti bišķīt rāmāki tapuši, tāpēc ka puik's aizgāj' sist bumbu.

- Šais laikos palīdz tikai enerģiski soļi, Grammer, - tiesnesis noteikti sacīja. - Ja karaļa ierēdņu autoritāti netur cieņā, mums jānolasa likums par dumpošanos¹. Ja civilā vara nespēj šos logus aizsargāt, Grammer, tad militārajai varai jāapsargā civilā vara un līdz ar to logi. Es domāju, mister Džinks, ka tas ir konstitūcijas pamatlikums.

- Protams, ser, - Džinkss atteica.

- Ļoti labi, - tiesnesis norūca, parakstīdams aresta pavēles.

- Grammer, jūs atvedīsit šīs personas pie manis šo pēcpusdienu! Jūs viņas atradīsit «Lielā Baltā Zirga» viesnīcā. Jūs atminaties, Grammer, gadījumu ar Midlseksas Damplingu un Safokas Bentemu?

Misters Grammers ar retrospektīvu galvas mājienu darīja zināmu, ka to viņš nekad neaizmirsīšot, - un tiešām nebija ticams, ka viņš varētu to aizmirst, tāpēc ka viņam to katru dienu atgādināja.

- Šis gadījums ir vēl pretlikumīgāks, - tiesnesis trauca tālāk, - tas ir pat vēl lielāks kārtības traucējums un vēl smagāks viņa majestātes prerogatīvu pārkāpums. Es domāju, mister Džinks, ka divkaujas ir viena no visneapšaubāmākajām prerogatīvām.

- Par to ir sevišķi pieminēts Lielajā Hartā², ser, - misters Džinkss apliecināja.

- Viens no britu kroņa spožākajiem dārgakmeņiem, ko viņa majestātei atņēma baroni, man šķiet, mister Džinks, - tiesnesis runāja.

- Taisni tā, ser, - misters Džinkss atbildēja.

- Ļoti labi, tiesnesis noteica, lepni saslējies, - šai viņa valdījuma daļā tā pārkāpta netiks. Grammer, sadabūjiet palīgus un izpildiet šīs pavēles pēc iespējas ātrāk. Mazl!

- Jā, jūsu godība?

- Pavadiet lēdiju!

Mis Viterfīlda izgāja, dziļi apbrīnodama tiesneša zināšanas un nopietno pieeju lietai; misters Napkins devās brokastot; misters Džinkss ieslēdzās pats sevī - jo citur viņam nebija kur aiziet, ja neskaita guļvietu uz dīvāna mazajā viesistabā, ko pa dienu aizņēma viņa saimnieces ģimene, - un misters Grammers devās izpildīt savu uzdevumu, lai nomazgātu apvainojumu, kas šorīt bija nodarīts viņam un otram majestātes pārstāvim - bīdlam.

Kamēr notika šī noteiktā un apņēmīgā gatavošanās karaļa miera aizsargāšanai, misters Pikviks un viņa draugi bez mazākās nojausmas par gaidāmajiem lielajiem notikumiem mierīgi ēda pusdienas, un visi bija ļoti omulīgi un runīgi. Misters Pikviks patlaban atstāstīja savus iepriekšējās nakts piedzīvojumus, kas viņa sekotājus, sevišķi misteru Tapmenu, ļoti uzjautrināja, kad atvērās durvis un kāda draudīga seja ieskatījās istabā. Šīs draudīgās sejas acis dažas sekundes ļoti nopietni vēroja misteru Pikviku un, pēc visa spriežot, ar redzēto bija apmierinātas, jo augums, pie kura šī draudīgā seja piederēja, lēnām iespraucas istabā, un izrādījās, ka tas ir vecāks džentlmenis atloku zābakiem kājas, - lai neturētu lasītāju ilgāk neziņā, teiksim īsi, ka šīs acis bija mistera Grammera mūžam apkārtklīstošās acis un augums - tā paša džentlmeņa augums.

Mistera Grammera rīcības veids bija profesijai atbilstošs, bet tomēr īpatnējs. Viņa pirmais darbs bija aizbultēt durvis no iekšpuses, otrais - ļoti rūpīgi noslaucīt galvu un seju ar kokvilnas kabatas lakatiņu, trešais - nolikt cepuri ar kabatas lakatiņu tajā uz tuvākā krēsla un ceturtais - izvilkt no svārku krūšu kabatas īsu zizli ar misiņa kroni galā, ar ko viņš, pieņēmis nopietnu un spokainu sējas izteiksmi, pamāja misteram Pikvikam.

Misters Snodgrass bija pirmais, kas pārtrauca pārsteiguma pilno klusumu. Viņš īsu brīdi stingri uzlūkoja misteru Grammera un tad ar uzsvaru sacīja:

- Šī ir privāta istaba, ser, privāta istaba.

Misters Grammers pakratīja galvu un atbildēja:

- Reiz pārkāpts mājas slieksnis, tad viņa majestātes priekšā privātu istabu nav. Tas ir likums. Dažs labs apgalvo, ka angļa māja esmot viņa pils. Tās ir blēņas.

Pikvikieši izbrīna pilnām acīm uzlūkoja cits citu.

- Kurš būtu misters Tapmens? - misters Grammers jautāja.

Misteru Pikviku viņš bija pazinis tūliņ, iekšējas nojautas vadīts.

- Mans vārds ir Tapmens, - šis džentlmenis atsaucās.

- Mans vārds ir Likums, - misters Grammers atbildēja.

- Kā? - misters Tapmens pajautāja.

- Likums, - misters Grammers atteica, - likums, civilā vara un izpildīšanas vara; tie ir mani vārdi, un te būs mana pilnvara. «Tukša vieta³ - Tapmens, tukša vieta - Pikviks... pret mūsu valdošā kunga un karaļa mieru⁴... pants šitam gadījumam paredzēts un piemērots,» - un viss, kā pienākas. Es apcietinu jūs, Pikvik! Tapmenu tāpat.

- Ko šī nekaunība nozīmē? - misters Tapmens izsaucās, pielēkdams kājās. - Atstājiet šo telpu!

- Oho, - misters Grammers teica, ļoti veicīgi atkāpdamies pie durvīm un atvērdams tās pāris collu platumā. - Dablij!

- Jā, - no gaiteņa atsaucās zema balss.

- Nāk šu, Dablij, - misters Grammers aicināja.

Pēc šīs pavēles kāds vīrs ar netīru seju, vairāk nekā sešas pēdas garš un attiecīgi plats, iespraucās pa pusatvērtajām durvīm, pie kam viņa seja ļoti piesarka, un ienāca istabā.

- Vai tie citi ārā, Dablij? - misters Grammers apvaicājās.

Misters Dablijs, kas nemīlēja daudz runāt, apstiprinādams pamāja.

- Vediet iekšā, jūsu komandierēto nodaļu, Dablij! - misters Grammers norīkoja.

Misters Dablijs izdarīja, kā pavēlēts, un istabā iebruka pusducis vīru, katra apbruņojumā - īss zizlis ar misiņa kroni. Misters Grammers iebāza kabatā savu zizli un paskatījās uz misteru Dabliju; misters Dablijs iebāza kabatā savu zizli un paskatījās uz nodaļu; un nodaļa iebāza kabatās savus zižļus un paskatījās uz misteriem Tapmenu un Pikviku.

Misters Pikviks un viņa sekotāji piecēlās kā viens vīrs.

- Ko nozīmē šī rupjā ielaušanās manā privātā istabā? - teica misters Pikviks.

- Kurš uzdrošināsies mani apcietināt? - teica misters Tapmens.

- Ko jūs te meklējat, nelieši? - teica misters Snodgrass.

Misters Vinkls neteica nekā, bet pavērsa savas acis pret Grammeru un apveltīja viņu ar tādu skatienu, ka, ja šim vīram vispār būtu cilvēciskas jūtas, tas viņam būtu caururbis smadzenes. Taču, acīm redzot, tam nebija nekāda iespaida.

Kad izpildvaras pārstāvji redzēja, ka misters Pikviks un viņa draugi nolēmuši pretoties likuma autoritātei, viņi ļoti izteiksmīgi uzlocīja svārku piedurknes, it kā viņu profesijas ļaudīm būtu ļoti parasta un pati par sevi saprotama lieta bez lielas domāšanas vispirms notriekt cilvēkus zemē un pēc tam viņus atkal uzlasīt. Misters Pikviks ņēma vērā šo rīcību. Viņš īsu brīdi sačukstējās ar misteru Tapmenu un tad apliecināja savu gatavību doties uz mēra rezidenci, vienīgi lūgdams, lai klātesošie liktu vērā, ka viņš esot stingri nolēmis, līdzko atkal būs brīvībā, iesniegt sūdzību par šādu briesmīgu angļa tiesību pārkāpumu, - par ko visi klātesošie ļoti sirsnīgi nosmējās, atskaitot vienīgi misteru Grammeru, kas, kā likās, domāja, ka pat mazākās šaubas par tiesas dievišķīgajām tiesībām ir kaut kas līdzīgs dieva zaimošanai un nav ciešamas.

Bet, kad misters Pikviks bija apliecinājis gatavību pakļauties savas tēvzemes likumiem un kad sulaiņi un zirgu, puiši, un istabmeitas, un foreitori, kas bija cerējuši, ka viņa draudīgā stūrgalvība sagādās patīkamu laika kavēkli, vīlušies un neapmierināti sāka jau izklīst, radās neparedzētas grūtības. Ar visu cieņu pret likuma varu misters Pikviks noteikti iebilda pret to, ka viņam jāparādās uz ielas taisnības kalpu ielenktam un apsargātam, it kā viņš būtu parasts kriminālnoziedznieks. Misters Grammers, ievērojot iedzīvotāju satrauktos prātus (jo bija pa pusei brīvdiena un puikas vēl nebija aizgājuši mājās), tikpat noteikti atsacījās iet pa ielas otru pusi, kā arī ticēt mistera Pikvika goda vārdam, ka viņš iešot taisnā ceļā uz mēra rezidenci, un abi - kā misters Pikviks, tā misters Tapmens - tikpat nelokāmi atsacījās maksāt par pasta karieti, kas bija vienīgais pieklājīgais satiksmes līdzeklis, kuru varēja dabūt. Strīds kļuva ass, un dilemma šķita neatrisināma; taču, kad izpildu vara jau gribēja pārvarēt mistera Pikvika nevēlēšanos iet uz mēra mītni, viņu tur prastā kārtā aizstiepjot, viņi atcerējās, ka viesnīcas pagalmā atrodas vecas, slēgtas nestuves, kas kādreiz bija izgatavotas kādam ar ģikti slimojošam džentlmenim ar solīdiem ienākumiem un kas varētu uzņemt misteru Pikviku un misteru Tapmenu vismaz tikpat ērti kā mūslaiku pasta kariete. Nestuves noīrēja un ienesa vestibilā; misters Pikviks un misters Tapmens iespiedās iekšā un nolaida aizkarus; ātri sameklēja pāris nesēju, un procesija svinīgi devās ceļā. Nestuvēm abās pusēs gāja konstebli; priekšgalā triumfāli soļoja misters Grammers un misters Dablijs; aizmugurē roku rokā gāja misters Snodgrass un misters Vinkls; un gājienu noslēdza Ipsvičas nemazgātie iedzīvotāji.

Pilsētas tirgotājiem, lai gan viņiem bija ļoti neskaidra nojēga par nozieguma raksturu, šī izrāde likās ļoti pamācoša un iepriecinoša. Še bija vērojama likuma stiprā roka, kas ar divdesmit goldbīteru spēku krita uz diviem noziedzniekiem, kas bija ieradušies no pašas metropoles; turklāt šo vareno mašīnu vadīja viņu pašu mērs un apkalpoja viņu pašu policisti; un ar viņu vienotajām pūlēm, abi noziedznieki bija droši iesprostoti šaurajās nestuvēs. Daudz atzinības un apbrīnas izsaucienu apsveica misteru Grammeru, kas ar zizli rokā soļoja gājiena priekšgalā; skaļi un ilgstoši bija saucieni, kas cēlās no nemazgāto pūļa; un starp šiem nedalītajiem sabiedrības atzinības apliecinājumiem procesija lēni un majestātiski virzījās uz priekšu.

Misters Vellers, ģērbies savā rīta žaketē ar melna kaliko piedurknēm, diezgan nospiestā garastāvoklī atgriezās no noslēpumainā nama ar zaļajiem vārtiem, ko bez panākumiem bija novērojis, un, pacēlis acis, ieraudzīja pa ielu plūstam ļaužu pūli, kas drūzmējās ap kaut ko ļoti līdzīgu nestuvēm. Vēlēdamies aizmirst savu neveiksmīgo pasākumu, viņš pagāja sāņus, lai palaistu pūli garām, un, dzirdēdams, ka tas sev par lielu patiku nepārtraukti urjavoja, nekavējoties ar visu spēku un sparu sāka kliegt līdzi (vienkārši lai sevi uzmundrinātu).

Misters Grammers pagāja garām, un misters Dablijs pagāja garām, un nestuves pagāja garām, un konsteblu miesassardze pagāja garām, bet Sems vēl arvien atbildēja pūļa sajūsmas saucieniem, vicinādams cepuri, it kā viņu būtu pārņēmis nevaldāms prieks (lai gan viņam, protams, nebija ne mazākās nojausmas, kas te notiek), kad viņu piepeši apklusināja mistera Vinkla un mistera Snodgrasa negaidītā parādīšanās.

- Kas te par traci, džentelmeņi? - Sems uzsauca. - Ko viņi nes tai sēru krāsas sargbūdā?

Abi džentlmeņi atbildēja reizē, bet viņu vārdi pazuda troksnī.

- Kas tur ir? - Sems kliedza atkal.

Vēlreiz sekoja kopēja atbilde, un, lai gan vārdi nebija dzirdami, Sems no divu lūpu pāru kustībām redzēja, ka tās izrunājušas maģisko vārdu «Pikviks».

Ar to pietika. Nākamajā mirklī misters Vellers bija izlauzies caur pūli, apturēja nesējus un uzrunāja stalto Grammeru.

- Ēi jūs, veco džentelmen! - Sems teica. - Kas jums tur ir tai kastē?

- Atpakaļ! - uzsauca misters Grammers, kura pašcieņu, tāpat kā daudzu citu cilvēku pašcieņu, mazumiņš popularitātes bija brīnumaini pacilājis.

- Dodiet viņam, ja nepaklausa! - misters Dablijs ieteica.

- Es jums ir ļoti pateicīgs, veco džentelmen, ka jūs rūpējas par manām ērtībām, - Sems atbildēja, - un vēl vairāk pateicīgs tam otram džentelmenim, kas izskatās kā nupatās no milzu karuvānes izmucs, par viņa ļoti patīkamo padomu; bet man labāk patiktos, ja jūs atbildētu uz manu jautājumu, ja jums tas ir visviens. Kā klājas, ser?

Pēdējo piezīmi viņš aizgādnieciskā balsī sacīja misteram Pikvikam, kas patlaban paskatījās pa priekšējo lodziņu.

Misters Grammers aiz sašutuma gluži bez valodas izvilka no īpašās kabatās zizli ar misiņa kroni un vicināja to Semam acu priekšā.

- Ā, - Sems teica, - tas ir dikti smuks, sevišķi kronis, kas gauži līdzīgs īstam kronim.

- Atpakaļ! - misters Grammers pārskaities sauca.

Lai piedotu pavēlei spēku, viņš ar vienu roku iegrūda karalisko misiņa emblēmu Sema kaklautā, bet ar otru sagrāba Semu aiz apkakles - laipnība, uz ko misters Vellers atbildēja, notriekdams viņu uz vietas zemē, iepriekš ar dziļu apdomību notriecis gar zemi kādu nesēju, uz kā viņam atgulties.

Vai nu misteru Vinklu sagrāba tā īslaicīgā trakuma lēkme, ko rada apziņa, ka nodarīta netaisnība, vai arī viņu apgaroja mistera Vellera parādītā drosme, nav zināms; bet ir zināms, ka, tikko viņš redzēja misteru Grammeru krītam, viņš ar briesmīgu sparu uzbruka kādam mazam puikam, kas stāvēja viņam blakus, turpretī misters Snodgrass patiesi kristīgā garā, lai nevienu nepārsteigtu bez brīdinājuma, ļoti skaļā balsī paziņoja, ka viņš tūliņ iesākšot, un sāka ļoti apdomīgi vilkt nost svārkus. Viņu nekavējoties aplenca un saņēma ciet; un viņam un misteram Vinklam par godu jāsaka, ka viņi nekādā veidā nemēģināja glābties paši vai palīdzēt misteram Velleram, kuru pēc visniknākās pretošanās skaitliskais pārspēks uzvarēja un saņēma gūstā. Tad procesija atkal sakārtojās, nesēji ieņēma savas vietas, un gājiens atsākās.

Mistera Pikvika sašutums pa visu šo notikumu laiku sniedzās pāri katrām robežām. Viņš tikai varēja redzēt, ka Sems, šaudīdamies uz visām pusēm, gāž gar zemi konsteblus, un tas bija viss, ko viņš varēja redzēt, jo nestuvju durvis nevarēja atvērt un priekškarus nevarēja pacelt. Beidzot ar mistera Tapmena palīdzību viņam izdevās atgrūst vaļā jumtu, un, uzkāpis uz sēdekļa un pieturēdamies cik labi varēdams pie šī džentlmeņa pleca, misters Pikviks griezās pie pūļa ar runu; viņš aizrādīja, ka ar viņu apietas netaisnīgi, un lūdza ievērot, ka viņa sulainim uzbrukts pirmajam. Tādā kārtībā viņi aizsniedza mēra mītni; nesēji gāja rikšiem, gūstekņi sekoja, misters Pikviks teica runu, un pūlis klaigāja.

^{1 - Jānolasa likums par dumpošanos - Sens noteikums Anglijā: ja ielās izceļas nekārtības, miertiesnesis nolasa pūlim priekšā likuma formulu «par dumpošanos», un pēc tam vietējiem varas orgāniem atļauts lietot ieročus kārtības atjaunošanai. Šis noteikums bija zaudējis savu nozīmi un netika lietots jau sen pirms Dikensa laikiem, tālab šie tiesneša Napkina vārdi vēl vairāk pasvītro viņa aprobežotību.}

^{2 - Lielā Harta - Anglijas karaļa Bezzemes Joana likums 1215. gada, kas nodrošina angļu baroniem viņu feodālo tiesību neaizskaramību. Šis likums, kas gan satur dažas garantijas pret karaļa varas patvaļīgu izmantošanu, tomēr saglabā karalim vairākas prerogatīvas, starp citu arī aizliegumu duelēties bez karaļa atļaujas.}

^{3 - Tukša vieta - Aresta orderī pēc Anglijas jurisdikcijas noteikumiem vajadzēja būt ierakstītām arī tās personas priekšvārdam, kura tiek pakļauta arestam, - ar uzvārdu vien nepietika. Ja varas orgāniem vārds nav zināms, tas jāaizstāj ar arestam pakļautās personas sīku aprakstu. Tāpēc «tukšā vieta», kas bija atstāta Pikvika unTapmena aresta orderī, Pikvikam noderēja par iemeslu, lai izrādītu pretestību.}

^{4 - Pret mūsu valdošā kunga un karaļa mieru - Pārkāpumu pret seno karaļa rīkojumu par sabiedriskās «kārtības» ieturēšanu, pēc angļu likumiem, skaitīja par pārkāpumu pret karaļa «personu». Ar to arī izskaidrojams šāds izteiciens.}