Pikvika kluba piezīmes

XII NODAĻA

Mistera Pikvika dzīvoklis Gosvelstrītā, kaut diezgan pieticīgs, bija ne tikai ļoti glīts un ērts, bet arī īsti piemērota uzturēšanās vieta cilvēkam ar tādu apdāvinātību un novērošanas spējām kā viņam. Viesistaba atradās pirmajā stāvā ielas pusē, bet guļamistaba - otrajā stāvā ielas pusē, un tādējādi, vai nu viņš sēdēja pie galda viesistabā, vai stāvēja pie spoguļa guļamistabā, viņam bija vienlīdz laba izdevība novērot cilvēku dabu visās daudzajās fāzēs, kādās tā parādījās tajā ielā, kas bija tikpat iecienīta, cik ļaužu pārpilna. Viņa dzīvokļa saimniece misis Bārdla - kāda nelaiķa muitas ierēdņa atraitne un vienīgā mantiniece - bija piemīlīga sieviete ar nemierīgu raksturu un patīkamu ārieni, turklāt ar dabas dotām pavāres dāvanām, ko mācības un ilggadēja prakse bija izvērtušas par apbrīnojamu meistarību. Šeit nebija nedz bērnu, nedz kalpotāju, nedz putnu. Mājā dzīvoja vēl vienīgi kāds liela auguma vīrs un mazs zēns; pirmais bija īrnieks, otrais - misis Bārdlas pēcnācējs. Lielais vīrs ieradās mājās vienmēr tieši pulksten desmitos vakarā un tūdaļ likās gulēt ļoti niecīgā gultiņā sētas puses istabā; māstera Bārdla bērnišķīgās rotaļas un ģimnastiskie vingrinājumi norisinājās vienīgi uz kaimiņu ietvēm un pa notekām. Tīrība un miers valdīja mājā, un mistera Pikvika griba tajā bija likums.

Katram, kas bija iepazinies ar minētajām šīs mājas paražām un kas labi pazina mistera Pikvika apbrīnojamo nosvērtību, viņa izskats un izturēšanās iepriekšējās dienas rītā pirms paredzētā ceļojuma uz Ītensvilu būtu likušies ļoti noslēpumaini un neizprotami. Viņš ātriem soļiem staigāja pa istabu uz priekšu un atpakaļ, ik pēc katrām trim minūtēm izbāza galvu pa logu, pastāvīgi skatījās pulkstenī un izrādīja daudz citu nepacietības izpausmju, kas ar viņu parasti nenotika. Bija redzams, ka viņam padomā kaut kas ļoti svarīgs, bet, kas īstenībā, to pat misis Bārdla nebija varējusi atklāt.

- Misis Bārdla, - misters Pikviks pēdīgi sacīja, kad piemīlīgā sieviete tuvojās ieilgušās dzīvokļa uzkopšanas noslēgumam.

- Jā, ser, - misis Bārdla atsaucās.

- Jūsu mazais zēns ir ļoti ilgi projām.

- Nu, ser, līdz Boro ir labs ceļa gabals, - misis Bārdla atbildēja.

- Ahā, - misters Pikviks sacīja, - pilnīgi pareizi, tā tas ir.

Misters Pikviks apklusa, un misis Bārdla atsāka putekļu slaucīšanu.

- Misis Bārdla, - misters Pikviks ieteicās, kad bija pagājušas dažas minūtes.

- Jā, ser, - misis Bārdla atkal atsaucās.

- Vai jūs domājat, ka divu cilvēku uzturēšana radītu daudz lielākus izdevumus nekā viena?

- Ak mister Pikvik! - misis Bārdla attrauca, nosarkdama līdz pašai aubes maliņai, jo viņai likās, ka pamanījusi īrnieka acīs pamirgojam gatavību doties laulībā. - Ak mister Pikvik, kālab šāds jautājums?

- Nu, bet kā jūs domājat? - misters Pikviks neatlaidās.

- Tas atkarīgs... - misis Bārdla teica, tuvinādama putekļu slaukāmo lupatu mistera Pikvika elkonim, kas bija nolikts uz galda. - Tas, ziniet, mister Pikvik, ļoti lielā mērā atkarīgs no cilvēka; no tā, ser, vai viņš ir taupīgs un rūpīgs cilvēks.

- Jums pilnīgi taisnība, - misters Pikviks atbildēja, - bet cilvēkam, ko es esmu noskatījis (še viņš ļoti cieši uzlūkoja misis Bārdlu), es domāju, piemīt šīs īpašības; un bez tam viņam, misis Bārdla, ir vērā ņemama dzīves pieredze un krietni daudz prāta asuma, kas man var būt ļoti noderīgs.

- Ak mister Pikvik! - misis Bārdla ieminējās, un sārtums atkal sacēlās līdz aubes malai.

- Par to es esmu pārliecināts, - misters Pikviks apstiprināja, kļūdams enerģisks, kā jau parasti, runājot par tematu, kas viņu interesēja. - Par to esmu tiešām pārliecināts; un, patiesību sakot, misis Bārdla, es esmu izšķīries.

- Ak dievs, ser! - misis Bārdla izsaucās.

- Jums tas pašlaik liksies ļoti dīvaini, - piemīlīgais misters Pikviks teica, labsirdīgi paskatīdamies uz sarunu biedreni, - ka es nekad par šo jautājumu neesmu ar jums aprunājies un pat neesmu to pieminējis, pirms šorīt aizsūtīju jūsu mazo zēnu projām no mājas. Vai ne?

Misis Bārdla varēja atbildēt vienīgi ar skatienu. Viņa bija ilgi dievinājusi misteru Pikviku no attāluma, bet te nu viņa uzreiz jutās pacelta virsotnē, līdz kurai viņas vispārdrošākās un neprātīgākās cerības nekad nebija uzdrīkstējušās sniegties. Misters Pikviks gatavojas viņu bildināt... iepriekš pārdomāts plāns... viņas mazais zēns aizsūtīts uz Boro, lai netraucētu... cik apdomīgi... cik uzmanīgi!

- Nu, - misters Pikviks sacīja, - kā jūs domājat?

- Ai mister Pikvik, - misis Bārdla atteica, trīcēdama aiz satraukuma, - jūs esat ļoti labs, ser.

- Tas jums aiztaupīs krietni daudz rūpju, vai ne? - misters Pikviks aizrādīja.

- Ai ser, es nekad neesmu domājusi par rūpēm, - misis Bārdla atbildēja, - un, protams, tad es jums par patikšanu uzņemtos vēl vairāk rūpju nekā agrāk; tas ir tik laipni no jūsu puses, mister Pikvik, ka jūs tik daudz domājat par manu vientulību.

- Patiesībā, - misters Pikviks sacīja, - es nekad par to neesmu domājis. Bet tagad, kad es atradīšos pilsētā, jums vienmēr būs kāds ar ko pasēdēt. Pats par sevi saprotams.

- Ak, tad es būtu ļoti laimīga sieviete, - misis Bārdla attrauca.

- Un jūsu mazais dēliņš... - misters Pikviks iesaka.

- Lai dievs viņu svētī! - misis Bārdla iestarpināja, ar šņukstienu izpauzdama mātes jūtas.

- Arī viņam tagad būs biedrs, - misters Pikviks turpināja, - jautrs biedrs, kas viņam iemācīs - par to es varu galvot - vienā nedēļā vairāk triku, nekā viņš varētu iemācīties veselā gadā.

Un misters Pikviks labsirdīgi pasmaidīja.

- Ak mīļais... - misis Bārdla izdvesa.

Misters Pikviks satrūkās.

- Ak tu mīļais, labais, draiskulīgais dārgumiņ! - misis Bārdla izsaucās un bez tālākas vilcināšanās piecēlās no krēsla un apmeta rokas misteram Pikvikam ap kaklu, ļaudama vaļu veselām asaru brāzmām un šņukstienu koriem.

- Dievs, apžēlojies! - pārsteigtais misters Pikviks iesaucās. - Misis Bārdla, mana labā... ak vai, kāda situācija... lūdzu, padomājiet taču... Misis Bārdla, tā nevar... ja kāds ienāktu...

- O, lai viņi nāk! - misis Bārdla attrauca kā bez atmaņas. - Es tevi nekad neatstāšu... mīļā, labā, dārgā dvēsele.

Un izsacīdama šos vārdus, misis Bārdla apskāva viņu vēl ciešāk.

- Lai dievs man žēlīgs! - misters Pikviks izsaucās, visiem spēkiem pūlēdamies atbrīvoties. - Es dzirdu, kāds nāk augšā pa kāpnēm. Nē taču, nē! Esiet jel prātīga, nevajag!

Bet lūgumi un pārmetumi bija veltīgi, jo misis Bārdla bija paģībusi mistera Pikvika rokās, un, pirms viņš paspēja to nosēdināt uz krēsla, istabā ienāca māsters Bārdls, ievezdams misteru Tapmenu, misteru Vinklu un misteru Snodgrasu.

Misters Pikviks bija tik ļoti satriekts, ka nevarēja ne pakustēties, ne parunāt. Viņš stāvēja, turēdams maigo nastu rokās, un ar tukšu skatienu vērās savu biedru sejās, pat nemēģinādams sasveicināties vai tiem ko paskaidrot. Tie savukārt skatījās uz viņu, un māsters Bārdls savukārt skatījās uz visiem.

Pikvikiešu pārsteigums bija tik satriecošs un mistera Pikvika apjukums tik ārkārtīgs, ka viņi tā arī būtu palikuši šajā stāvoklī, kamēr lēdija atgūtu samaņu, ja vien viņas jauneklīgais pēcnācējs neizrādījis ļoti skaistu un aizkustinošu dēla mīlestību.

Ģērbts cieši pieguļoša korda uzvalkā, kas bija nokaisīts ar iespaidīga apmēra misiņa pogām, viņš vispirms ļoti izbrīnījies un apmulsis stāvēja pie durvīm; bet pamazām viņa vēl neattīstītajās smadzenēs nostiprinājās iespaids, ka viņa mātei nodarīta kāda pārestība, un, uzskatīdams misteru Pikviku par agresoru, viņš izlaida drausmīgu, nedabisku kaucienu un, mezdamies ar galvu uz priekšu, uzbruka šī nemirstīgā džentlmeņa mugurai un stilbiem ar tādiem sitieniem un kniebieniem, kādus viņam ļāva izdarīt viņa roku spēks un paša lielais uztraukums.

- Aizvāciet to mazo negantnieku! - nomocītais misters Pikviks izsaucās. - Viņš ir traks.

- Kas te notiek? - visi trīs valodu zaudējušie pikvikieši vaicāja.

- Es nezinu, - misters Pikviks ērcīgi atbildēja. - Aizvāciet puiku! (Še misters Vinkls aizstiepa aizrāvušos zēnu, kas spiedza un pretojās, uz istabas otru galu.) Un tagad palīdziet man novest šo sievieti lejā.

- Āā, man jau labāk, - misis Bārdla vārgi ieteicās.

- Atļaujiet man jūs pavadīt lejā, - vienmēr galantais misters Tapmens piedāvājās.

- Pateicos jums, ser... pateicos! - histēriski atsaucās misis Bārdla.

Un viņu līdz ar tās mīlošo dēlu novadīja uz apakšējo stāvu.

- Es nevaru apjēgt, - sacīja misters Pikviks, kad viņa draugi atgriezās, - es nevaru apjēgt, kas ar šo sievieti noticis. Kad es paziņoju savu nodomu pieņemt sulaini, viņai uznāca šī neparastā lēkme, kuru jūs redzējāt. Ļoti neparasts gadījums.

- Ļoti, - viņa trīs draugi atteica.

- Nostādīja mani šādā ārkārtīgi nepatīkamā situācijā, - misters Pikviks turpināja.

- Patiešām, - viņa trīs sekotāji atbildēja, klusi ieklepodamies un nozīmīgi paskatīdamies cits uz citu.

Šāda izturēšanās nepagāja secen mistera Pikvika ievērībai. Viņš redzēja draugu neticību. Tie, acīm redzot, turēja viņu aizdomās.

- Priekšnamā gaida kāds cilvēks, - misters Tapmens ieminējās.

- Tas ir tas cilvēks, par kuru es jums stāstīju, - misters Pikviks sacīja. - Es šorīt aizsūtīju viņam pakaļ uz Boro. Snodgras, esiet tik labi un paaiciniet viņu!

Misters Snodgrass izpildīja šo lūgumu, un tūdaļ viņu priekšā nostājās misters Semjuels Vellers.

- Ā... ceru, ka jūs mani atminaties? - misters Pikviks apvaicājās.

- Jādomā gan, - Sems atbildēja, aizgādnieciski pamirkšķinādams ar aci. - Jocīga lieta tā toreiz - bet viņš jums bij par daudz ciets rieksts, vai ne? Jūs viņam viens šņauciens.

- Par to tagad nav runa, - misters Pikviks steidzīgi attrauca. - Es vēlējos ar jums parunāt par kaut ko citu. Piesēdieties!

- Paldiesiņ, ser, - Sems sacīja. Un, rūpīgi novietojis savu veco, balto cepuri aiz durvīm, viņš apsēdās, negaidīdams otrreizēju aicinājumu. - Tai nav visai labs paskats, - Sems piebilda, - bet valkājas uz goda, un, kad vēl malas bij klāt, tas bij viens kārtīgs jumts. Bet, lai nu kā, bez tām tomēr vieglāk, tas ir viens, un katrs caurums laiž iekšā pa druskai gaisa, tas ir otrs. Es jums teiks - siets ar ventilāciju.

Izteicis šo sentenci, misters Vellers laipni uzsmaidīja pikvikiešiem.

- Tagad parunāsim par to, kādēļ es jūs - saziņā ar šiem džentlmeņiem - liku ataicināt, - misters Pikviks sacīja.

- Tieši tā, ser, - Sems iestarpināja, - lai nāk ārā, kā tēvs teica bērnam, kad tas bij norijs vērdiņu.

- Vispirms mēs vēlamies zināt, - misters Pikviks turpināja, - vai jums nav kāds iemesls būt neapmierinātam ar jūsu pašreizējo vietu?

- Pirms es uz tādu jautājumu atbild, džentelmeņi, - misters Vellers atteica, - es grib zināt vispapriekš, vai jūs man taisās apgādāt labāku?

Kluss labvēlības saulstars apspīdēja mistera Pikvika seju, kad viņš sacīja:

- Es jau pa pusei esmu izšķīries pats jūs pieņemt.

- Vai t' jūs? - Sems apvaicājās. Misters Pikviks apstiprinoši pamāja.

- Alga? - Sems noprasīja.

- Divpadsmit mārciņas gadā, - misters Pikviks atbildēja.

- Drēbes?

- Divas kārtas.

- Darbs?

- Apkalpot mani un ceļot kopā ar mani un šiem džentlmeņiem.

- Līkop! - Sems ar uzsvaru sacīja. - Es ir izīrēts vienam džentelmeņam, un par noteikumiem mēs ir vienojšies.

- Tātad jūs pieņemat šo vietu? - misters Pikviks jautāja.

- Skaidrs, - Sems atbildēja. - Ja man drēbes piestāvēs uz pusi tik labi kā šitā vieta, tad tās būs labas.

- Jūs, protams, varat dabūt raksturojumu? - misters Pikviks ieteicās.

- Par to jūs, ser, papras «Baltā Brieža» saimeniecei, - Sems atbildēja.

- Vai jūs varat nākt jau šovakar?

- Ja jums ir drēbes, es apģērbsies kauč šo pašu minūti, - Sems attrauca, izrādīdams dzīvu interesi.

- Pienāciet šovakar astoņos, - misters Pikviks atteica, - un, ja atsauksme būs apmierinoša, drēbes apgādāsim.

Atskaitot vienu vienīgu palaidnību, kurā līdzīgā mērā bija piedalījusies arī kāda kalpone, misters Vellers bija uzvedies tik nevainojami, ka misters Pikviks jutās pilnīgi apmierināts un tajā pašā vakarā noslēdza ar viņu līgumu. Ar akurātību un enerģiju, kas bija raksturīga ne vien šī neparastā cilvēka sabiedriskajai darbībai, bet arī privātajām darīšanām, viņš tūliņ aizveda savu jauno kalpotāju uz vienu no tām izdevīgajām iepirkšanās vietām, kur pārdod jaunus un lietotus džentlmeņu uzvalkus un kur ērti nokārtojamas apgrūtinošās un nepatīkamās uzlaikošanas formalitātes; un, pirms vēl iestājās nakts, misters Vellers bija ieģērbts pelēkos svārkos ar pogām, kam uzzīmēti burti «P. K.», melnā cepurē ar kokardi, sārti svītrainā vestē, gaišās biksēs, getrās un tik daudzos citos nepieciešamos apģērba piederumos, ka tos nav iespējams uzskaitīt.

- Nē, - sacīja tik pēkšņi pārvērstais Sems Vellers, kad viņš nākamās dienas rītā ieņēma sēdvietu Ītensvilas pasta karietes ārpusē, - es netiek gudrs, kas es īsti ir - apkalpotājs, zirgu puisis, mežsargs vai sēklu tirgotājs. Es izskatās tā kā tie visi četri kopā. Nekas - gaisa pārmaiņa, diezgan ko redzēt, maz ko darīt, un tas viss manai vājai veselībai nāk par labu. Tāpēc es sak - lai dzīvo pikvikieši!