Pikvika kluba piezīmes

III NODAĻA

Misters Pikviks bija izjutis zināmas bažas par savu divu draugu neparasto prombūtni, un viņu noslēpumainā izturēšanās visā rīta cēlienā šīs bažas nekādā ziņā nesamazināja. Tādēļ viņš priecīgāk nekā parasti piecēlās, lai tos atkal apsveiktu, kad tie atgriezās, un ar lielāku interesi nekā parasti apjautājās, kas tos atturējis no viņa sabiedrības. Atbildot uz viņa jautājumiem šajā sakarā, misters Snodgrass jau gribēja sniegt vēsturisku pārskatu par notikumiem, kas nupat attēloti, taču pēkšņi aprāvās, ievērodams, ka istabā atrodas ne tikai misters Tapmens un viņu vakardienas karietes biedrs, bet vēl kāds cits tikpat neparasta izskata svešinieks. Pēc izskata spriežot, tas bija rūpju nomākts cilvēks, kura dzeltenbālo seju un dziļi iegrimušās acis vēl uzkrītošākas, nekā daba tās radījusi, padarīja taisnie, melnie mati, kas krita uz sejas.

Viņa acis bija gandrīz nedabiski spožas un caururbjošas, vaigu kauli augsti un izspiedušies, bet viņa žokļi bija tik gari un kaulaini, ka novērotājs būtu domājis: sak, viņš šinī brīdī ievilcis vaigus, - ja vien pusatvērtā mute un nekustīgā sejas izteiksme neliecinātu, ka tas ir viņa parastais izskats. Ap kaklu viņš nēsāja zaļu šalli, kuras garie gali pārklāja krūtis un reizēm bija redzami pa vecās vestes izdilušajiem pogcaurumiem. Viņš valkāja garus, melnus svārkus un zem tiem platas, pelēkas bikses un lielus zābakus, kas bija tuvu izjukšanai.

Šai dīvainā izskata personai pievērsās mistera Vinkla acis, un uz to norādīja arī mistera Pikvika roka, kad viņš teica:

- Kāds mūsu drauga draugs. Šorīt mēs atklājām, ka mūsu draugam ir sakars ar šejienes teātri, taču viņš nevēlas, ka tas tiek vispārībā zināms, un šis džentlmenis ir tās pašas profesijas piederīgais. Viņš patlaban gribēja mūs iepriecināt, atstāstot nelielu notikumu, kam sakars ar šo profesiju, kad jūs ienācāt.

- Milzums stāstu, - teica iepriekšējās dienas svešinieks zaļajos svārkos, pienākdams pie mistera Vinkla un runādams klusā, noslēpumainā balsī. - Savādnieks - dara melno darbu - nav aktieris - dīvains cilvēks - visādas nelaimes - Drūmais Džimmijs, tā mēs viņu saucam savā starpā.

Misters Vinkls un misters Snodgrass pieklājīgi apsveica džentlmeni, kas tika apzīmēts ar smalko vārdu Drūmais Džimmijs, un, pasūtījuši groku tāpat kā pārējie, apsēdās pie galda.

- Nu, ser, - misters Pikviks ieminējās, - vai jūs nebūtu tik laipns un nesāktu apsolīto stāstu?

Drūmais cilvēks izvilka no kabatas netīru papīra vīstokli un, pievērsdamies misteram Snodgrasam, kas nupat bija izvilcis savu piezīmju grāmatiņu, teica dobjā balsī, kas pilnīgi atbilda viņa ārējam izskatam:

- Vai jūs esat tas dzejnieks?

- Es... es mazliet ar to nodarbojos, - misters Snodgrass atteica, diezgan apjucis par negaidīto jautājumu.

- Jā, dzeja dzīvei ir tas pats, kas skatuvei ugunis un mūzika; atņemiet skatuvei tās viltotos izskaistinājumus un dzīvei tās ilūzijas, un kas gan paliks, kā dēļ būtu vērts dzīvot vai uztraukties?

- Pilnīgi pareizi, ser, - misters Snodgrass apstiprināja.

- Atrasties rampas priekšā, - drūmais cilvēks turpināja, - ir tikpat kā sēdēt lieliskā galma pieņemšanā un apbrīnot greznā pūļa zīda tērpus; būt aiz tās - nozīmē būt cilvēkam, kas sagādā visu šo greznumu, bet kas pats ir atstumts un nepazīts un kas drīkst grimt vai peldēt, nomirt badā vai dzīvot, kā liktenim tas iepatiksies.

- Saprotams, - misters Snodgrass teica, jo drūmā cilvēka iegrimušās acis bija pievērstas viņam un viņš juta, ka kaut kas jāsaka.

- Sāc nu, Džimmij! - Spānijas ceļotājs skubināja. - Kā melnacainā Sjuzena¹ - viss Daunsā - nav ko ķērkt - sper vaļā - dzīvāk.

- Vai jūs, ser, neizdzersit vēl vienu glāzi, pirms sākat? - misters Pikviks uzaicināja.

Drūmais cilvēks paklausīja mājienam un, sajaucis glāzē degvīnu ar ūdeni un lēni izdzēris pusi no tās, attina papīra vīstokli un sāka un daļai lasīt, pa daļai atstāstīt šādu notikumu, ko kluba protokolos atrodam ar nosaukumu «Ceļojošā aktiera stāsts».

CEĻOJOŠA AKTIERA STĀSTS

- Manā stāstā nebūs nekā brīnišķīga, - drūmais cilvēks iesāka, ...... pat nekā neparasta. Trūkums un slimības ir pārāk parastas parādības daudzos dzīves posmos, lai tām pievērstu vairāk uzmanības, nekā parasti veltī visikdienišķākajām izmaiņām cilvēka dabā. Šīs nedaudzās piezīmes es uzmetu tādēļ, ka tās attiecas uz cilvēku, ko es labi pazinu daudzus gadus. Es redzēju, kā viņš gāja lejup soli pa solim, līdz beidzot nokļuva galīgā postā un no tā nekad vairs nepacēlās.

Cilvēks, par ko es runāju, bija neievērojams pantomīmas aktieris un, kā daudzi šīs šķiras pārstāvji, nelabojams dzērājs. Savās labākajās dienās, pirms vēl uzdzīve nebija viņu novājinājusi un slimība atņēmusi spēkus, viņš bija saņēmis labu atalgojumu un, ja vien bijis apdomīgs un gudrs, tad būtu varējis to saņemt vēl dažus gadus - ne daudzus, jo šie cilvēki vai nu agri mirst, vai, pārmērīgi piepūlot savus miesīgos spēkus, priekšlaicīgi zaudē tās fiziskās spējas, no kurām pilnīgi atkarīga viņu eksistence. Taču netikums tik ātri ieguva pār viņu varu, ka izrādījās neiespējami izmantot viņu lomās, kurās viņš teātrim tiešām varēja noderēt. Dzertuve pievilka viņu ar tādu spēku, kam viņš nevarēja pretoties. Ielaista slimība un bezcerīga nabadzība viņam draudēja tikpat neizbēgami kā pati nāve, ja viņš turpinātu tālāk tādā garā. Bet viņš turpināja, un iznākumu var iedomāties. Viņš vairs nevarēja dabūt angažementu un palika bez maizes.

Katrs, kas kaut cik iepazinies ar teātra dzīvi, zina, cik daudz noskrandušu nabagu slaistās ap liela teātra skatuvi. Tie nav aktieri ar pastāvīgu angažementu, bet kordebaleta ļaudis, statisti, akrobāti un tā tālāk, kurus pieņem pa kādas pantomīmas vai lieldienu izrādes laiku un tad atlaiž, kamēr kāds liels uzvedums no jauna neprasa viņu pakalpojumus. Tāda veida dzīve tagad bija jādzīvo šim cilvēkam. Katru vakaru kādā mazā teātrītī izpildīdams konferansjē pienākumus, viņš nopelnīja vēl dažus šiliņus nedēļā un tā varēja apmierināt savas vecās tieksmes. Pat šis ienākuma avots drīz izsīka; viņa dzīves veids bija pārāk nekārtīgs, lai ļautu tam nopelnīt to nožēlojamo iztiku, ko viņš tādā veidā varēja sagādāt, un viņam burtiski draudēja bada nāve. Tikai paretam viņam izdevās nedaudz aizņemties no kāda veca darba biedra vai uzstāties kādā no zemākās šķiras mazajiem teātrīšiem, un, ja viņš ko nopelnīja, to izdeva, kā paradis.

Ap šo laiku, kad jau vairāk nekā gadu viņš bija izticis dievs zina no kā, man bija īslaicīgs angažements vienā no teātriem Temzas Sārijas pusē², un tur es redzēju šo cilvēku, ko kādu laiku biju pazaudējis no acīm, jo biju ceļojis pa provinci, bet viņš blandījies pa Londonas ielām un ieliņām.

Es biju saģērbies, lai atstātu teātri, un gāju pāri skatuvei uz izeju, kad viņš man uzsita uz pleca. Nekad es neaizmirsīšu atbaidošo skatu, kas atklājās manām acīm, kad pagriezos. Viņš bija ģērbies pantomīmai visā klauna kostīma nejēdzībā. «Nāves dejas» spokainās figūras, visbaismīgākie tēli, kādus visspējīgākais gleznotājs jebkad attēlojis uz audekla, nekad nav atstājuši ne tuvu tik baigu iespaidu. Viņa uzpūstais ķermenis un izdilušās kājas, kuru kroplīgumu vēl simtreiz pavairoja fantastiskais ietērps, stiklainās acis, kas baismīgi kontrastēja ar biezo, balto krāsu, kura klāja seju, ķēmīgi izrotātā galva, kas paralītiski drebēja, un garās, kaulainās rokas, notrieptas ar krītu, - tas viss viņam piešķīra atbaidošu un nedabisku izskatu, ko nav iespējams pienācīgi aprakstīt un par ko vēl šodien nevaru iedomāties nenodrebinājies. Viņa balss bija dobja un trīcoša, kad viņš mani pasauca sāņus un nesakarīgos vārdos nolasīja garu slimību un ciešanu sarakstu, kas, kā parasti, nobeidzās ar neatlaidīgu lūgumu aizdot niecīgu naudas summu. Es ieliku viņam rokā dažus šiliņus un aiziedams dzirdēju smieklu rēkoņu, kas sekoja viņa pirmajam kūlenim uz skatuves.

Pēc dažām dienām kāds zēns man iespieda saujā netīru papīra strēmelīti, uz kuras ar zīmuli bija uzskrāpēti daži vārdi; tie ziņoja, ka šis cilvēks esot bīstami slims un lūdzot mani pēc izrādes apmeklēt viņu tā dzīvoklī kādā ielā - tās nosaukumu es tagad esmu piemirsis - netālu no teātra. Es apsolīju izpildīt lūgumu, tiklīdz būšu brīvs, un, kad priekškars nolaidās, devos savā skumjajā gaitā.

Bija vēls, jo es spēlēju pēdējā gabalā, un, tā kā tas bija benefices vakars, izrāde bija ievilkusies neparasti ilgi. Bija tumša, auksta nakts ar saltu, mitru vēju, kas smagi trieca lietu pret logiem un māju fasādēm. Šaurajās, tukšajās ieliņās bija sakrājušās ūdens peļķes, un, tā kā no retajām petrolejas laternām spēcīgais vējš daudzas bija izdzēsis, gājiens bija ne tikai neērts, bet arī ļoti nedrošs. Laimīgā kārtā es tomēr biju uzņēmis īsto virzienu, un pēc nelielām grūtībām man izdevās atrast norādīto māju - kādu ogļu šķūni, kam virsū uzbūvēts vēl viens stāvs, kura dibenistaba gulēja meklētais cilvēks.

Kāda nožēlojama izskata sieviete, šī cilvēka sieva, iznāca man pretī uz kāpnēm un, sacīdama, ka viņš nupat kā iesnaudies, klusi ieveda mani istabā un nolika krēslu, pie viņa gultas. Slimnieks gulēja, pievērsis seju sienai, un, tā kā viņš manu klātbūtni neievēroja, man atlika laiks apskatīt vietu, kurā atrados.

Viņš gulēja vecā gultā, kas pa dienu bija atslejama pret sienu. Ap gultas galvgali bija savilktas rūtaina aizkara noskrandušās atliekas, lai aizsargātu to no vēja, kas tomēr iekļuva trūcīgajā istabā pa daudzajām durvju spraugām un ik brīdi šūpoja aizkaru šurp un turp. Kamīnā ar sarūsējušiem un izļodzītiem režģiem kvēloja maza uguntiņa, un tā priekšā bija izvilkts vecs, plankumains, trīsstūrains galds ar dažām zāļu pudelēm, ieplīsušu glāzi un vēl kādiem mājturības priekšmetiem. Uz grīdas paklātā guļvietā gulēja mazs bērns, un sieviete sēdēja krēslā tam blakus. Pie sienas bija kādi plaukti ar dažiem šķīvjiem, tasēm un bļodiņām, bet zem tiem karājās baletkurpju pāros un divi rapieri. Ja neskaita istabas kaktos nevērīgi sasviestās skrandu kaudzītes un dažus vīstokļus, tā bija visa istabas iekārta.

Man bija laiks apskatīt šos sīkumus un ievērot slimnieka smago un drudžaino raustīšanos, pirms viņš pamanīja manu klātbūtni. Nemitīgi mēģinādams iekārtot sev ērtāku pagalvi, viņš izgrūda roku no gultas, un tā atdūrās pret manējo. Viņš sarāvās un cieši ieskatījās man sejā.

«Misters Hatlijs, Džon,» viņa sieva teica. «Misters Hatlijs, pēc kura tu šovakar sūtīji, atceries vien.»

«Ā!» slimnieks atsaucās, pārvilkdams roku pār pieri. «Hatlijs... Hatlijs... pagaidiet.» Šķita, ka viņš dažus mirkļus censtos sakopot savas domas, un tad, satvēris mani cieši aiz rokas, sacīja: «Neatstājiet mani... neatstājiet mani, vecais draugs! Viņa mani nokaus, es zinu, ka nokaus.»

«Vai viņš jau sen ir tāds?» es teicu, uzrunādams raudošo sievu.

«Kopš vakarnakts,» viņa atbildēja. «Džon, Džon, vai tu mani vairs nepazīsti?»

«Nelaidiet viņu man klāt!» vīrs nodrebēdams izsaucās, kad sieva pār to noliecās.

«Dzeniet viņu prom, es viņu nevaru paciest!»

Viņš skatījās uz to ar mežonīgu, nāves baiļu pilnu skatienu un tad iečukstēja man ausī: «Es viņu situ, Džem. Es viņu situ vakar un vēl nez cik reižu agrāk. Es mērdēju badā viņu un zēnu arī, un tagad, kad esmu vājš un bezpalīdzīgs, viņa mani tāpēc nokaus. Džem, es zinu, ka viņa to izdarīs. Ja jūs būtu redzējuši viņu raudam, kā es esmu redzējis, jūs arī to zinātu. Nelaidiet viņu man klāt!»

Viņš atlaida manu roku un noguris atslīga uz spilvena.

Es pārāk labi sapratu, ko tas viss nozīmēja. Ja man par to kaut mirkli būtu radušās kādas šaubas, viens skatiens uz šīs sievietes bālo seju un izdilušo stāvu būtu pietiekami izskaidrojis īsto stāvokli.

«Atejiet labāk nost,» es teicu šai nabadzītei. «Jūs viņa labā nekā nevarat darīt. Varbūt viņš būs mierīgāks, ja neredzēs jūs.»

Viņa atgāja no gultas. Pēc dažām sekundēm viņš atvēra acis un bailīgi paskatījās visapkārt.

«Vai viņa aizgāja?» viņš uztraukts jautāja.

«Jā, jā,» es attraucu, «viņa jums pāri nedarīs.»

«Es jums kaut ko pateikšu, Džem,» vīrs klusā balsī sacīja, «viņa man dara pāri. Kaut kas viņas acīs saceļ manā sirdī tik briesmīgas bailes, ka es kļūstu vai ārprātīgs. Visu pagājušo nakti viņas lielās ieplestās acis un bālā seja bija cieši pie manējās. Lai uz kuru pusi es griezos, tās visur bija priekšā, un ikreiz, kad es uztrūkos no miega, viņa bija pie gultas un skatījās uz mani.» Viņš pievilka mani sev tuvāk un sacīja dobjā, satrauktā čukstā: «Džem, viņa laikam ir ļaunais gars... velns! Klusu! Es to zinu. Bijusi viņa sieviete, jau sen būtu beigta. Neviena sieviete nevarētu izciest to, ko viņa ir izcietusi.»

Ar sāpošu sirdi es domāju par tiem garajiem nežēlības un nevarības pilnajiem gadiem, kas radījuši šajā cilvēkā šādas iedomas, un nekā nevarēju atbildēt, jo kas gan varētu sniegt cerību vai mierinājumu šim nožēlojamam cilvēkam?

Es tur nosēdēju vairāk nekā divi stundas, un visu šo laiku viņš svaidījās pa gultu, izgrūzdams sāpju un nepacietības pilnus izsaucienus, drudžaini mētādams rokas un pastāvīgi griezdamies no vieniem sāniem uz otriem. Beidzot viņš nonāca tai daļējas neapziņas stāvoklī, kurā gars bez saprāta vadības nemierīgi klīst no ainas pie ainas, no vietas uz vietu, bet tomēr nespēj atbrīvoties no neaprakstāmās pašreizējo ciešanu izjūtas. No viņa nesakarīgajiem murgiem saprazdams, ka viņš nonācis šādā stāvoklī, un spriezdams, ka drudzis tik drīz, jādomā, nepastiprināsies, es viņu atstāju, apsolīdams nelaimīgajai sievai, ka nākošo vakaru savu apmeklējumu atkārtošu un, ja būs nepieciešams, sēdēšu pie slimnieka visu nakti.

Savu solījumu es turēju. Pēdējās divdesmit četras stundas bija atnesušas briesmīgu pārmaiņu. Acis, lai gan dziļi iegrimušas un pa pusei aizvērtas, mirdzēja ar tādu spožumu, ko bija baigi uzlūkot. Lūpas bija apkaltušas un daudzās vietās sasprēgājušas. Sausā, raupjā āda dega kvēlainā karstumā, un sejā bija gandrīz pārdabiska mežonīgu baiļu izteiksme, kas vēl skaidrāk norādīja uz slimības postošo iespaidu. Drudzis bija sasniedzis augstāko pakāpi.

Es apsēdos tai pašā krēslā, kur pagājušo nakti, un nosēdēju vairākas stundas, klausīdamies skaņās, kas varētu dziļi saviļņot visnejūtīgākā cilvēka sirdi, - mirstoša cilvēka briesmīgajos murgos. Kad biju dzirdējis ārsta domas, zināju, ka viņam vairs nav ko cerēt, - es sēdēju pie viņa nāves gultas. Es redzēju izdilušos locekļus, kas pirms nedaudzām stundām bija kroplīgi locījušies par prieku trokšņainajai galerijai, raustāmies dedzinoša drudža mokās; es dzirdēju klauna griezīgos smieklus, kas saplūda ar mirēja klusajiem čukstiem.

Ir aizkustinoši dzirdēt, ka gars atgriežas pie vesela cilvēka ikdienišķīgajām nodarbībām, kad miesa guļ jūsu priekšā vāja un bezpalīdzīga, bet, ja šo nodarbību raksturs ir viskrasākā pretrunā ar visu, kas mūsos saistās ar drūmām vai svinīgām pārdomām, iespaids ir vēl bezgala daudz spēcīgāks. Teātris un dzertuve bija šī nožēlojamā cilvēka murgu galvenie temati. Viņš iedomājās, ka ir vakars; viņam šovakar jātēlo: jau vēls, un viņam tūliņ jāiziet no mājas. Kāpēc viņu aizturēja un neļāva viņam iet... viņš zaudēs naudu... viņam jāiet.

Nē, viņu nelaida! Viņš iespieda seju degošajās rokās un vājā balsī žēlojās par savu nespēku un vajātāju cietsirdību. Īsa pauze, un viņš izkliedza dažus bezjēdzīgus pantus - pēdējos, ko bija iemācījies. Viņš pacēlās gultā, izstiepa izdilušās rokas un izgrozījās nejēdzīgās pozās; viņš tēloja... viņš atradās teātrī. Minūte klusuma, un viņš nomurmināja kādas dzērāju dziesmas pēdējās rindas. Beidzot viņš bija aizsniedzis veco mājvietu. Cik istaba karsta! Viņš bija slimojis, smagi slimojis, bet tagad bija vesels un laimīgs. Pielejiet viņam glāzi! Kurš tas bija, kas atrāva to no viņa lūpām?

Tas pats vajātājs, kas viņam jau iepriekš sekojis. Viņš atkrita uz spilvena un skaļi ievaidējās. Īss aizmirstības brīdis, un viņš klīda pa zemu, velvētu telpu nebeidzamu labirintu - reizēm tās bija tik zemas, ka viņam bija jālien uz rokām un ceļgaliem, lai tiktu uz priekšu; bija šauri un tumši, un, lai kurp viņš pagriezās, visur kāds šķērslis kavēja doties tālāk. Tur bija arī kukaiņi, riebīgi rāpuļi, kuru acis blenza uz viņu no visām malām, tie čumēja pat gaisā, baigi zalgojot biezajā tumsā. Sienas un griesti mudžēja no rāpuļiem... velve pieņēma milzīgus apmērus - baismīgi stāvi šaudījās šurpu turpu... un starp tiem rādījās pazīstamu cilvēku sejas, atbaidoši saviebtas un ņirdzīgas. Tie dedzināja viņu ar nokaitētiem dzelžiem un žņaudza viņa galvu ar virvēm, kamēr izsprāga asinis; un viņš cīnījās kā ārprātīgs par savu dzīvību.

Kad beidzās viena no šīm lēkmēm, pa kuras laiku es ar lielām grūtībām biju noturējis viņu gultā, viņš it kā iesnaudās. Nomoda un piepūles nogurdināts, es uz dažām minūtēm biju aizvēris acis, kad sajutu spēcīgu grābienu plecā. Es tūliņ pamodos. Viņš bija piecēlies un sēdēja gultā - viņa seja bija briesmīgi pārmainījusies, bet apziņa atgriezusies, jo, acīm redzot, viņš mani pazina. Bērns, ko viņa murgošana jau seri bija uztraukusi no miega, piecēlās no savas gultiņas un, izbailēs kliegdams, skrēja pie tēva. Māte to steigšus satvēra rokās, lai tēvs neprāta lēkmē tam nenodarītu ko ļaunu, bet, viņa pārvērstās sejas izteiksmes izbiedēta, apstājās pie gultas kā pieaugusi. Viņš krampjaini žņaudza manu plecu un, ar otru roku sizdams sev pa krūtīm, izmisis mēģināja runāt. Tas bija veltīgi - viņš izstiepa roku pret tiem abiem un vēlreiz pūlējās ko izsacīt. No rīkles izlauzās gārdzoša skaņa... acis iekvēlojās... īss, apslāpēts vaids... un viņš atkrita atpakaļ... miris!

Mums būtu vislielākais prieks, ja mēs varētu atzīmēt mistera Pikvika domas par šo stāstu. Mēs nešaubāmies, ka mums būtu iespējams pasniegt tās mūsu lasītājiem, ja nebūtu noticis ļoti nepatīkams starpgadījums.

Misters Pikviks bija nolicis uz galda glāzi, ko, klausoties stāsta pēdējos teikumus, bija turējis rokā, un patlaban gribēja runāt - tiešām, atsaukdamies uz mistera Snodgrasa piezīmju grāmatiņas autoritāti, mēs apgalvojam, ka viņš jau bija atvēris muti, - kad istabā ienāca apkalpotājs un teica:

- Daži džentlmeņi, ser.

Tiek pieņemts, ka misters Pikviks, kad viņu tādā kārtā pārtrauca, patlaban gribēja izteikt dažas piezīmes, kas, ja arī nebūtu aizdedzinājušas Temzu, vismaz būtu apgaismojušas pasauli, jo viņš stingri noskatījās uz apkalpotāju un tad pārlaida skatienu visiem pārējiem, it kā prasīdams kādu paskaidrojumu par jaunpienācējiem.

- Ā! - misters Vinkls pieceldamies izsaucās. - Tie ir daži mani draugi. Lūdziet tos ienākt. Ļoti patīkami cilvēki, - misters Vinkls piemetināja, kad apkalpotājs bija izgājis. - Deviņdesmit septītā pulka virsnieki, ar kuriem es šorīt iepazinos diezgan savādā kārtā. Jums viņi ļoti patiks.

Misters Pikviks tūliņ atguva dvēseles mieru. Apkalpotājs atgriezās un ieveda istabā trīs džentlmeņus.

- Leitnants Tepltons, - misters Vinkls sacīja, - leitnants Tepltons, misters Pikviks; doktors Peins, misters Pikviks; misteru Snodgrasu jūs jau redzējāt; mans draugs misters Tapmens, doktors Peins; doktors Slemmers, misters Pikviks; misters Tapmens, doktors Slem...

Šai vietā misters Vinkls pēkšņi aprāvās, jo kā mistera Tapmena, tā doktora sejā bija redzams spēcīgs saviļņojums.

- Šo džentlmeni es jau esmu saticis, - doktors uzsvērti noteica.

- Ak tā! - misters Vinkls atsaucās.

- Un... un šo personu arī, ja nekļūdos, - doktors turpināja, pētījoši aplūkodams svešinieku zaļajos svārkos. - Man liekas, ka es šo personu vakar ļoti neatlaidīgi lūdzu ar mani satikties, bet viņam šķita labāk šo lūgumu noraidīt.

To teicis, doktors nikni noskatījās uz svešinieku un kaut ko pačukstēja savam draugam leitnantam Tepltonam.

- Nevar būt, - šis džentlmenis iesaucās, kad čukstēšana beidzās.

- Tā ir, - doktors Slemmers apstiprināja.

- Speriet viņam tūliņ ar kāju, - saliekamā krēsla īpašnieks ļoti iespaidīgi norūca.

- Palieciet mierā, Pein! - leitnants iejaucās. - Atļausit, ser, man jums jautāt, - viņš teica, uzrunādams misteru Pikviku, kas bija pilnīgā nesaprašanā par šo ļoti nepieklājīgo intermēdiju, - atļausit, ser, jums jautāt, - vai šī persona pieder pie jūsu sabiedrības?

- Nē, ser, - misters Pikviks atbildēja, - viņš ir mūsu viesis.

- Viņš ir jūsu kluba biedrs, ja nemaldos? - leitnants jautāja.

- Nebūt nē, - misters Pikviks atcirta.

- Un nekad nevalkā jūsu kluba pogu? - leitnants prašņāja.

- Nē, nekad! - pārsteigtais misters Pikviks attrauca. Leitnants Tepltons pagriezās pret savu draugu doktoru Slemmeru un tikko manāmi paraustīja plecus, it kā šaubīdamies par tā atmiņas spējām. Mazais doktors izskatījās noskaities, bet reizē apjucis. Misters Peins nikni noraudzījās mistera Pikvika starojošajā sejā, jo tas nekā no visa neapjauta.

- Ser, - doktors sacīja, piepeši uzrunādams misteru Tapmenu tādā balsī, ka šis džentlmenis sarāvās, it kā viņam kājas ikros negaidot būtu iedurta adata, - jūs vakar bijāt šeit ballē?

Misters Tapmens klusi izdvesa apstiprinājumu, visu laiku nenovērsdams skatienu no mistera Pikvika.

- Šī persona jūs pavadīja, - doktors turpināja, norādīdams uz svešinieku, kas vēl arvien neizrādīja ne mazāko uztraukumu.

Misters Tapmens šo faktu apstiprināja.

- Nu, ser, - doktors uzrunāja svešinieku, - es jums vēlreiz prasu šo džentlmeņu klātbūtnē: vai jūs labāk gribat dot man savu vizītkarti - un tad ar jums apiesies kā ar džentlmeni; vai arī jūs piespiedīsit mani jūs pārmācīt uz vietas?

- Pagaidiet, ser, - misters Pikviks iejaucās, - es tiešām nevaru pieļaut, ka šī lieta risinās tālāk, pirms jūs man nesniedzat dažus paskaidrojumus. Tapmen, pastāstiet, - kā tas bija?

Misters Tapmens, tik svinīgi uzaicināts, apgaismoja lietu nedaudzos vārdos: tik tikko pieminēja uzvalka aizņemšanos, plašāk izrunājās par to, ka tas noticis «pēc pusdienām», noslēgumā no savas puses izteica mazu nožēlu un tad atstāja visu svešiniekam, lai tiek galā, kā pats prot.

Tas, liekas, gatavojās to darīt, kad leitnants Tepltons, kas viņu bija ļoti ziņkārīgi apskatījis, ieteicās, neslēpdams nievu:

- Vai es jūs, ser, neesmu redzējis teātrī?

- Protams, - neapjukdams atbildēja svešinieks.

- Viņš ir ceļojošs aktieris, - pievērsdamies doktoram Slemmeram, leitnants nicīgi sacīja, - viņš uzstājas izrādē, ko piecdesmit otrā pulka virsnieki rītvakar rīko Ročestras teātrī. Jūs šo lietu nevarat turpināt, Slemmer, - tas nav iespējams!

- Pilnīgi neiespējami! - cienīgi piemetināja Peins.

- Nožēloju, ka sagādāju jums šīs nepatikšanas, - leitnants Tepltons uzrunāja misteru Pikviku. - Atļaujiet man sacīt, ka labākais veids, kā turpmāk izsargāties no šādu gadījumu atkārtošanās, ir uzmanīgāk izvēlēties paziņas. Ar labvakaru, ser!

Un leitnants strauji izgāja no istabas.

- Un atļaujiet man sacīt, ser, - ķildīgais doktors Peins piebilda, - bijis es Tepltons vai bijis es Slemmers, es paraustītu aiz deguna jūs, ser, un visus klātesošos. Jā gan, ser, visus. Mans vārds ir Peins, ser, - doktors Peins no četrdesmit trešā pulka. Ar labvakaru, ser.

Nobeidzis šo runu un pēdējos trīs vārdus izsacījis ļoti skaļā balsī, viņš majestātiskā gaitā sekoja savam draugam, un cieši aiz viņa turējās doktors Slemmers, kas neteica nekā, bet samierinājās ar to, ka satrieca visus klātesošos ar vienu skatienu.

Izskanot augstāk minētajam izaicinājumam, augošas dusmas un ārkārtīgs apmulsums tā piepildīja mistera Pikvika cēlās krūtis, ka gandrīz pārplēsa viņa vesti.

Viņš stāvēja kā pienaglots un skatījās tukšumā. Durvju aizvēršanās atsauca viņu īstenībā. Ar niknumu skatienos un uguni acīs viņš metās uz priekšu. Viņa roka jau satvēra durvju rokturi, nākamajā mirklī tā tvertu aiz rīkles doktoru Peinu no četrdesmit trešā pulka, ja misters Snodgrass nebūtu sagrābis savu cienījamo vadoni aiz svārku stērbelēm un atvilcis atpakaļ.

- Turiet viņu! - misters Snodgrass teica. - Vinkl, Tapmen... viņš nedrīkst tāda nieka pēc pakļaut briesmām savu dārgo dzīvību!

- Laidiet mani! - misters Pikviks sacīja.

- Turiet viņu cieši! - misters Snodgrass sauca, un ar visu klātesošo kopējiem spēkiem misters Pikviks tika atsēdināts atzveltnes krēslā.

- Lieciet viņu mierā, - sacīja svešinieks ar zaļajiem svārkiem, - groku - vecs, lādzīgs džentlmenis - ir gan dūšīgs - iedzeriet šo - ā! - laba mantiņa.

Iepriekš pārbaudījis glāzes saturu, ko bija sagatavojis drūmais vīrs, svešinieks pielika glāzi pie mistera Pikvika mutes, un atlikušais saturs ātri pazuda.

Sekoja īsa pauze, groks darīja savu; mistera Pikvika mīlīgā seja ātri atguva parasto izteiksmi.

- Tie nav jūsu uzmanības cienīgi, - drūmais cilvēks noteica.

- Jums taisnība, ser, - misters Pikviks atbildēja, - viņi nav tā vērti. Man kauns, ka atļāvos tā iekarst. Pievelciet savu krēslu pie galda, ser.

Drūmais cilvēks labprāt paklausīja. Ap galdu atkal izveidojās aplis, un atkal valdīja saskaņa. Šķita tikai, ka mistera Vinkla krūtīs atradušas paliekamu vietu tādas kā apslēptas dusmas, kam par iemeslu, iespējams, bija viņa uzvalka īslaicīgā piesavināšanās, taču diezin vai būtu saprātīgi domāt, ka tik niecīgs iemesls kāda pikvikieša krūtīs varētu sacelt pat pārejošas dusmas. Ja to neskaita, citādi viņu labā oma bija pilnīgi atjaunota, un vakars nobeidzās tikpat omulīgi, kā bija iesācies.

^{1 - Melnacainā Sjūzena - Džona Geja (XVIII gs.) balādes varone. Džons Gejs - pazīstamās «Nabagu operas» autors.}

^{2 - Sārijas puse - Londonas pieupes rajons dienvidos no Temzas; to sauc arī par Sautjorku.}