Pikvika kluba piezīmes

XVII NODAĻA

Mistera Pikvika organisms, lai arī spēja izturēt ļoti ievērojamu piepūli un nogurumu, nebija drošs pret tādu likstu kombināciju, kādu viņš bija pārcietis tajā neaizmirstamajā naktī, kas aprakstīta iepriekšējā nodaļā. Apmazgāšana nakts laikā brīvā gaisā un žāvēšanās aizslēgtā skapī ir tikpat bīstama, cik neparasta. Misters Pikviks iegula ar reimatisma lēkmi.

Taču, lai arī lielā vīra miesīgie spēki tādā kārtā bija vājināti, viņa garīgajai enerģijai piemita agrākais spars. Viņa gars bija spraigs un labā oma atjaunojās. Pat īgnums, ko radīja nesenais piedzīvojums, bija izgaisis no viņa prāta, un viņš bez dusmām un apjukuma varēja pievienoties sirsnīgajiem smiekliem, kādus katrs atgādinājums par šo notikumu izraisīja misteram Vordlam. Pat vairāk. Divu dienu laikā, kamēr misters Pikviks bija saistīts pie gultas, pie viņa pastāvīgi atradās Sems.

Pirmajā dienā tas centās uzjautrināt savu kungu ar anekdotēm un sarunām, otrajā misters Pikviks pieprasīja rakstāmo dēli, spalvu un tinti un visu dienu bija ļoti aizņemts. Trešajā dienā, būdams spējīgs jau sēdēt, viņš aizsūtīja apkalpotāju ar ziņu misteram Vordlam un misteram Trandlam, pavēstīdams, ka gadījumā, ja tie šovakar iedzertu savu glāzi vīna pie viņa, tie viņam sagādātu lielu prieku. Ielūgumu pieņēma ļoti labprāt, un, kad viņi bija nosēdušies pie vīna glāzēm, misters Pikviks, vairākkārt nosarkdams, nolasīja šādu nelielu stāstiņu, ko nupatējās slimības laikā pats «apstrādājis» pēc piezīmēm, kuras uzmetis, klausoties mistera Vellera nemāksloto stāstījumu.

DRAUDZES ĶESTERIS - STĀSTS PAR ĪSTU MĪLESTĪBU

Kādreiz kādā ļoti mazā lauku pilsētiņā, krietni tālu no Londonas, dzīvoja mazs cilvēciņš, vārdā Nataniēls Pipkins, kas bija mazas pilsētiņas draudzes ķesteris un dzīvoja mazā mājiņā mazajā Haistrītā desmit minūšu gājiena attālumā no mazās baznīciņas; viņu varēja katru dienu no deviņiem līdz četriem atrast mazliet apmācām mazus zēnus. Nataniēls Pipkins bija pieticīgs, nekaitīgs, labsirdīgs radījums ar augšup uzliektu degunu un uz iekšu ieliektām kājām, ar šķielējošām acīm un mazliet klibs; viņš sadalīja savu dienu starp baznīcu un skolu, cieši ticēdams, ka zemes virsū nav otra tik gudra vīra kā mācītājs, otras tik iespaidīgas telpas kā ģērbkambaris vai otras tik labi iekārtotas mācību iestādes kā viņa paša. Vienu un tikai vienu reizi savā dzīvē

Nataniēls Pipkins bija redzējis bīskapu - īstu bīskapu ar rokām batista piedurknēs un ar parūku galvā. Viņš bija redzējis to staigājam un dzirdējis runājam iesvētībās, un šajā svarīgajā gadījumā Nataniēlu Pipkinu bija tā pārņēmusi cieņa un bijība, kad iepriekš minētais bīskaps uzlika roku uz viņa galvas, ka viņš tūlīt paģība un baznīcas sulainis viņu uz rokām iznesa ārā.

Tas bija liels notikums, satriecoša ēra Nataniēla Pipkina dzīvē, vienīgais, kas jebkad saviļņojis viņa mierīgās eksistences rāmo plūdumu, - kad kādā jaukā pēcpusdienā gadījās, ka viņš izklaidības brīdī pacēla acis no tāfeles, uz kuras sastādīja kādu briesmīgu uzdevumu ar salikto saskaitīšanu, ko atrisināt kādam palaidņa puikam, un tās piepeši apstājās pie Mērijas Lobsas ziedošās sejas; viņa bija iepretī dzīvojošā lielā seglinieka - vecā Lobsa vienīgā meita.

Mistera Pipkina acis gan bija bieži kavējušās pie Mērijas Lobsas glītās sejas arī agrāk - gan baznīcā, gan citās vietās, bet Mērijas Lobsas acis nekad nebija izskatījušās tik spožas un Mērijas Lobsas vaigi nekad nebija izskatījušies tik sārti kā tieši šoreiz.

Tad nu nav brīnums, ka Nataniēls Pipkins nebija spējīgs novērst acis no mis Lobsas sejas; nav brīnums, ka mis Lobsa, pamanīdama, ka kāds jauns vīrietis uz viņu cieši noraugās, atrāvās no loga, pa kuru bija skatījusies, aizvēra to ciet un nolaida aizkaru; nav brīnums, ka Nataniēls Pipkins tūliņ pēc tam uzklupa jaunajam zeņķim, kas bija nogrēkojies, un izpļaukāja un izdunkāja to pēc sirds patikšanas. Tas viss bija ļoti dabiski, un par to nepavisam nav ko brīnīties.

Taču ir jābrīnās, ka cilvēks ar Nataniēla Pipkina noslēgto dabas nervozo temperamentu un ļoti niecīgajiem ieņēmumiem, sākot no šīs dienas, uzdrošinājās cerēt uz vecā, niknā Lobsa vienīgās meitas rokas un sirdi; uz lielā seglinieka vecā Lobsa meitu, kurš ar vienu spalvas vilcienu būtu varējis nopirkt visu ciematu un nemaz nebūtu sajutis izdevumus; vecā Lobsa, kuram, kā tas bija labi zināms, piederēja kaudzēm naudas, kas bija noguldīta tuvākās tirgus pilsētas bankā; vecā Lobsa, kuram, kā stāstīja, bija neskaitāmi un neizsmeļami dārgumi, noglabāti mazajā dzelzs seifā ar lielo atslēgas caurumu, seifā, kas atradās virs kamīna dzegas dibenistabā; vecā Lobsa, kurš, kā tas bija labi zināms, svinīgos gadījumos rotāja galdu ar īsta sudraba tējkannu, krējuma trauku un cukurnīcu, kas, kā viņš savā sirds lepnībā mēdza lielīties, būšot viņa meitas īpašums, kad tā atradīšot vīru pēc sava prāta. Es atkārtoju - tas dziļi pārsteidza un lika brīnīties, ka Nataniēls Pipkins varēja būt tik pārdrošs un vērst savas acis šai virzienā. Taču mīlestība ir akla, bet Nataniēls Pipkins šķielēja, un varbūt šie divi apstākļi kopā neļāva viņam redzēt lietas īstajā gaismā.

Ja vecajam Lobsam bijusi vismazākā vai visniecīgākā nojausma par Nataniēla Pipkina jūtām, viņš vienkārši būtu nolīdzinājis skolu līdz ar zemi vai iznīdējis skolotāju no zemes virsas, vai pastrādājis kādu citu tikpat šausmīgu varmācību un zvērību, jo viņš bija drausmīgs vīrs, šis vecais Lobss, kad bija aizskarts viņa lepnums vai kad viņš bija sakaitināts. Un kā viņš lādējās! Reizēm, kad viņš pārmeta slinkumu kaulainajam māceklim ar tievajām kājām, pār ielu vēlās un dārdēja tādas lāstu straumes, ka Nataniēls Pipkins drebēja aiz šausmām savās kurpēs un skolniekiem mati aiz bailēm sacēlās stāvus.

Nu tā. Dienu pēc dienas, kad skolā stundas bija beigušās un skolnieki aizgājuši, Nataniēls Pipkins apsēdās pie loga ielas pusē un, izlikdamies, ka lasa grāmatu, iesāņus skatījās pāri ielai, meklēdams Mērijas Lobsas spožās acis; un viņš tur nebija vēl nosēdējis daudz dienu, kad spožās acis parādījās pie kāda no augšējiem logiem, kā šķita - arī dziļi iegrimušas grāmatā. Tas bija burvīgi un iepriecināja Nataniēla Pipkina sirdi. Tas jau bija kaut kas - sēdēt tur stundām ilgi un skatīties uz šo skaisto sejiņu, kad meitenes acis bija nolaistas; bet, kad Mērija Lobsa sāka pacelt acis no grāmatas un mest savu starojošo skatienu uz Nataniēla Pipkina pusi, viņa sajūsmai un apbrīnai nebija nekādu robežu. Pēdīgi kādu dienu, kad Nataniēls Pipkins zināja, ka vecā Lobsa nav mājās, viņš bija tik pārdrošs, ka pameta Mērijai Lobsai gaisa skūpstu, un Mērija Lobsa neaizvēra vis logu un nenolaida aizkarus, bet pameta skūpstu viņam un atsmaidīja. Tādēļ Nataniēls Pipkins nolēma, ka viņš, lai būtu kas būdams, bez tālākas vilcināšanās atklās savas jūtas.

Mērijai Lobsai, vecā seglinieka meitai, bija glītākā kājiņa, jautrākā sirds, mīlīgākā sejiņa ar bedrītēm vaigos un iznesīgākais augums, kāds jebkad viegli lidinājies pār zemi, to pušķodams. Viņas dzirkstošajās acīs bija tik draiskulīga uguntiņa, kas būtu varējusi iekļūt daudz mazāk jūtīgās sirdīs nekā Nataniēlam Pipkinam, un viņas jautrie smiekli skanēja tik līksmi, ka, tos dzirdot, būtu smaidījis visīgnākais mizantrops. Pat vecais Lobss savā vislielākajā niknumā nevarēja pretoties piemīlīgās meitas glaimiem un, kad Mērija un tās māsīca Kēte - maza, viltīga, apburoša būtne ar pārgalvīgo skatienu - abas kopā ņēma veco vīru apstrādāt, ko, patiesību sakot, tās darīja ļoti bieži, viņš tām nebūtu varējis atteikt nekā pat tad, ja tās prasījušas daļu no neskaitāmajiem un neizsmeļamajiem dārgumiem, kas bija paslēpti no gaismas dzelzs seifā.

Nataniēla Pipkina sirds sāka spēcīgi dauzīties krūtīs, kad viņš kādā vasaras vakarā ieraudzīja mazo, pievilcīgo pārīti dažus simts jardu sev priekšā tai pašā laukā, pa kuru viņš daudzreiz bija klīdis līdz vēlai naktij un domājis par Mērijas Lobsas skaistumu.

Taču, kaut arī viņš vientulībā bieži bija domājis, cik strauji pieietu pie Mērijas Lobsas, ja vien to varētu satikt, un teiktu tai par savām jūtām, - tagad, kad tā negaidot atradās viņa priekšā, viņš sajuta, ka visas asinis sakāpj sejā, acīm redzot, par lielu zaudējumu kājām, kas palikušas bez savas parastās tiesas, trīcēja zem viņa. Kad viņas apstājās, lai noplūktu ceļmalā puķi vai paklausītos kādu putnu, arī Nataniēls Pipkins apstājās un izlikās, ka nogrimis domās, un patiesībā tāds arī bija, jo prātoja, ko tam, dieva dēļ, darīt, kad viņas pagriezīsies atpakaļ, kam ar laiku neizbēgami jānotiek, un sastapsies ar to vaigu vaigā. Bet, lai gan viņš bijās iet tām tuvāk, viņš nespēja arī tās izlaist no acīm, tādēļ, kad tās gāja ātrāk, arī viņš gāja ātrāk, kad tās kavējās, arī viņš kavējās un, kad tās apstājās, arī viņš apstājās, un tā viņi būtu varējuši iet, kamēr iestājas tumsa, ja Kēte nebūtu zagšus palūkojusies atpakaļ un uzmundrinoši pamājusi Nataniēlam nākt tuvāk. Kētes rīcībā bija kaut kas tāds, kam nevarēja pretoties, un tādēļ Nataniēls Pipkins paklausīja aicinājumam, un, kad viņš bija labu brīdi sarcis un mazā, ļaunprātīgā māsīca krietni izsmējusies, Nataniēls Pipkins nometās uz ceļiem rasotajā zālē un paziņoja, ka ir nolēmis palikt tur uz mūžīgiem laikiem, ja viņam neatļaus piecelties kā Mērijas Lobsas atzītam mīlētājam. Par atbildi uz to rāmajā vakara gaisā atskanēja Mērijas Lobsas jautrie smiekli - tiem bija tik patīkama skaņa, ka, likās, nemaz netraucēja dabas mieru, - un mazā, ļaunprātīgā māsīca smējās vēl nevaldāmāk nekā iepriekš, un Nataniēls Pipkins sarka vairāk nekā jebkad. Pēdīgi Mērija Lobsa, ko vēl neatlaidīgāk lūdza mīlas nomocītais mazais vīriņš, novērsa seju un pačukstēja māsīcai, lai pasakot - vai vismaz Kēte tā pasacīja, - ka mistera Pipkina bildinājums viņu ļoti pagodinot, ka viņas roka un sirds esot tēva pārziņā, bet neviens nevarētu palikt vienaldzīgs pret mistera Pipkina labajām īpašībām. Tā kā to visu pasacīja ļoti nopietni un tā kā Nataniēls Pipkins gāja mājās kopā ar Mēriju Lobsu un šķiroties pūlējās to noskūpstīt, viņš iekāpa gultā kā laimīgs cilvēks un visu nakti sapņoja, ka atmīkstina veco Lobsu, atver naudas kasti un apprec Mēriju.

Nākamajā dienā Nataniēls Pipkins redzēja, ka vecais Lobss aizjāj ar savu veco, pelēko poniju, un, pēc tam kad mazā, ļaunprātīgā māsīca pa logu bija labu laiku rādījusi Nataniēlam Pipkinam dažādas zīmes, kuru nozīmi un mērķi viņš nekādā ziņā nevarēja saprast, pār ielu pārnāca kaulainais māceklis ar tievajām kājām un pasacīja, ka viņa saimnieks nebūšot mājās visu nakti un ka lēdijas gaidot misteru Pipkinu uz tēju tieši sešos. Kā todien pagāja mācības, to nedz Nataniēls Pipkins, nedz viņa skolnieki nezināja labāk kā jūs, bet kaut kā tās pagāja, un, kad zēni bija aizgājuši mājās, Nataniēls Pipkins līdz pat sešiem noņēmās ar ģērbšanos, kamēr bija apmierināts. Ne tādēļ viņš nopūlējās tik ilgi, ka būtu vajadzējis daudz laika, lai izvēlētos apģērba gabalus, ko uzvilkt, jo šai ziņā viņam nekādas izvēles nebija, bet apģērbt tos tā, lai viņš izskatītos pēc iespējas labāk, un pirms tam tos sapost - tas bija pietiekoši grūts un svarīgs uzdevums.

Sapulcējās ļoti patīkama, maza kompānija, kurā ietilpa Mērija Lobsa, viņas māsīca Kēte un trīs četras nebēdnīgas, labsirdīgas sārtvaidzes meitenes. Nataniēls Pipkins pats savām acīm varēja pārliecināties, ka valodas par vecā Lobsa bagātību nebija pārspīlētas. Uz galda bija īsta masīva sudraba tējkanna, krējuma krūze un cukura trauks, tad vēl īsta sudraba tējkarotes, ar ko apmaisīt tēju, un īstas porcelāna tasītes, no kurām to dzert, un tādi paši šķīvīši, uz kuriem uzlikt kūkas un maizītes. Vienīgais tumšais punkts visā šajā patīkamajā ainā bija Mērijas Lobsas brālēns - Kētes brālis, ko Mērija sauca par Henriju un kas, sēdēdams ar viņu vienā galda stūrī, likās pilnīgi piesaistījis sev visu Mērijas Lobsas uzmanību. Ir patīkami redzēt mīlestību ģimenes locekļu starpā, bet tā var arī aiziet pārāk tālu, un Nataniēlam Pipkinam negribot bija jādomā, ka Mērija Lobsa laikam gan ļoti mīl savus radiniekus, ja viņa tiem visiem izrāda tik daudz uzmanības kā šim brālēnam. Arī pēc tējas, kad mazā, ļaunprātīgā māsīca ierosināja iet vistiņās, šā vai tā gadījās, ka Nataniēls Pipkins gandrīz vienmēr bija aklais un vienmēr, kad tas notvēra brālēnu, arī Mērija Lobsa nebija tālu. Un, kaut gan mazā, ļaunprātīgā māsīca un citas meitenes viņam knieba un rāva viņu aiz matiem, un lika priekšā krēslus un tamlīdzīgi, Mērija Lobsa, kā likās, nekad nenāca viņa tuvumā. Un reizi - reizi - Nataniēls Pipkins būtu varējis zvērēt - viņš dzirdēja skūpstu, kam sekoja vājš Mērijas Lobsas protests un pa pusei apspiesti viņas draudzeņu smiekli. Tas viss bija dīvaini - ļoti dīvaini, un nav pasakāms, ko Nataniēls Pipkins būtu varējis vai nebūtu varējis šai sakarībā izdarīt, ja viņa domas pēkšņi nebūtu pavērstas citā virzienā.

Apstāklis, kas pavērsa viņa domas citā virzienā, bija skaļa klauvēšana pie ielas durvīm; cilvēks, kas sarīkoja šo skaļo klauvēšanu pie ielas durvīm, nebija neviens cits kā pats vecais Lobss, kurš negaidot bija atgriezies un dauzījās kā zārku taisītājs, jo viņš gribēja vakariņas. Tikko kaulainais māceklis ar tievajām kājām paziņoja uztraucošo vēsti, meitenes uzskrēja pa kāpnēm Mērijas Lobsas guļamistabā, bet brālēnu un Nataniēlu Pipkinu iegrūda divos virtuves skapjos tāpēc, ka labākas paslēptuves nebija; un, kad Mērija Lobsa un ļaunprātīgā, mazā māsīca bija tos novietojušas, viņas atvēra durvis vecajam Lobsam, kas, kā iesācis, tā nebija pārstājis klauvēt.

Nelaimīgā kārtā gadījās, ka vecais Lobss, būdams ļoti izsalcis, bija briesmīgi dusmīgs. Nataniēls Pipkins dzirdēja, ka viņš rūca kā vecs ķēdes suns ar aizsmakušu rīkli, un, kad vien istabā ienāca nelaimīgais māceklis ar tievajām kājām, vecais Lobss kā īsts saracēnis sāka viņu neganti lamāt, kaut gan, acīm redzot, tikai ar to mērķi un nolūku, lai atbrīvotu savu sirdi no dažiem liekiem lāstiem. Pēdīgi saraudzīja kaut ko ēdamu, uzsildīja un nolika uz galda, un vecais Lobss ķērās tam klāt, kā pienākas; un, īsā laikā notiesājis visu ēdamo, viņš noskūpstīja meitu un prasīja pīpi.

Daba bija novietojusi Nataniēla Pipkina ceļgalus ļoti tuvu vienu pie otra, bet, kad viņš dzirdēja veco Lobsu prasām pīpi, tie sāka sisties kopā, it kā vēlēdamies viens otru samalt miltos, jo tajā pašā skapī kurā viņš stāvēja, uz divi āķiem karājās lielā pīpe ar brūno kātu uz sudrabā kalto galviņu, pīpe, ko viņš pēdējo piecu gadu laikā katru pēcpusdienu un vakaru bija redzējis vecā Lobsa mutē. Abas meitenes nogāja pēc pīpes apakšstāvā un uzgāja pēc pīpes augšstāvā un meklēja visur, atskaitot to vietu, kur viņas zināja pīpi esam, un vecais Lobss pa to laiku ārdījās, ka bija ko pabrīnīties.

Pēdīgi viņš iedomājās skapi un piegāja pie tā. Tādam mazam vīriņam kā Nataniēlam Pipkinam nebija nozīmes turēt durvis no iekšpuses, kad tāds liels stiprs vīrs kā vecais Lobss tās rāva vaļā no ārpuses. Vecais Lobss parāva, un vaļā tās bija, atklājot Nataniēlu Pipkinu, kas stāvēja iekšpusē taisni kā miets un šausmās drebēja no galvas līdz kājām. Žēlīgais dievs! Ar kādu drausmīgu skatienu vecais Lobss viņu uzlūkoja, vilkdams aiz apkakles ārā un turēdams izstieptā rokā!

«Ko, pie velna, jūs te meklējat?» vecais Lobss šausmīgā balsī prasīja.

Nataniēls Pipkins nespēja atbildēt, tādēļ vecais Lobss divas trīs minūtes kratīja viņu uz priekšu un atpakaļ, lai viņam sakārtotos domas.

«Ko jūs te meklējat?» Lobss rēca. «Man liekas, jūs te esat atnācis manas meitas dēļ.»

Vecais Lobss to sacīja vienīgi izsmiedams, jo viņš neticēja, ka mirstīga cilvēka pārgalvība būtu varējusi aizvest Nataniēlu Pipkinu tik tālu. Kāds bija viņa sašutums, kad šis nabadziņš atbildēja:

«Jā, mister Lobs, tā ir. Es atnācu jūsu meitas dēļ. Es viņu mīlu, mister Lobs.»

«Ko!? Jūs brēkulīgais, skābģīmainais, vārgais nelieti,» elsa vecais Lobss, ko šī šausmīgā atzīšanās bija paralizējusi, «ko jūs ar to domājat? Pasakiet man to skaidri! Nolādētais! Es jūs nožņaugšu!»

Ir ļoti iespējams, ka pārmērīgās dusmās vecais Lobss savus draudus būtu izpildījis, ja viņa roku nebūtu apturējusi kāda negaidīta parādība, proti, brālēns, kas, izkāpdams no skapja un pieiedams pie vecā Lobsa, sacīja:

«Ser, es nevaru atļaut, ka šis nekaitīgais cilvēks, ko meitenes šeit ataicināja joka dēļ, tik ļoti cēlā kārtā ņem uz sevi vainu (ja tā ir vaina), kas gulstas uz mani un ko esmu gatavs atzīt. Es mīlu jūsu meitu, ser, un ierados še ar nolūku viņu satikt.»

To dzirdot, vecais Lobss ieplēta acis ļoti plati, bet ne platāk kā Nataniēls Pipkins.

«Jūs?» sacīja Lobss, beidzot atguvis tik daudz elpas, lai varētu runāt.

«Es.»

«Bet es jums jau sen esmu aizliedzis ierasties šai mājā.»

«Tas tiesa, jo citādi šovakar man šeit nebūtu vajadzējis ierasties slepeni.»

Man nepatīkami to sacīt par veco Lobsu, bet es domāju, ka viņš būtu brālēnam sitis, ja viņa skaistā, mīļā meita ar spožajām acīm, kas bija pilnas asarām, nebūtu ieķērusies viņam rokā;

«Neaizturi viņu, Mērij,» jaunais cilvēks sacīja, «ja viņš vēlas mani sist, ļauj viņam. Ne par visām pasaules bagātībām es neaizskartu ne matu uz viņa sirmās galvas.»

Dzirdot šo pārmetumu, vecais Lobss nolaida acis, un tās sastapās ar meitas acīm.

Esmu jau pāris reižu atzīmējis, ka tās bija ļoti spožas acis, un, lai arī tagad tās bija asaru pilnas, to iespaids nekādā ziņā nebija mazinājies. Vecais Lobss pagrieza galvu sāņus, it kā vairīdamies, lai tās viņu nepārliecinātu, un kā pēc likteņa lēmuma ieraudzīja mazo, ļaunprātīgo māsīcu, kas, reizē nobijusies par savu brāli un smiedamās par Natanielu Pipkinu, rādīja tik apburošu un tai pašā laikā mazliet blēdīgu sejiņu, ka katram vīrietim, vecam vai jaunam, bija ko paskatīties. Viņa pieglaimīgi palika savu roku zem vecā vīra rokas un kaut ko iečukstēja viņam ausī, un vecais Lobss nekā nevarēja darīt - viņam bija jāpasmaida, un tai paša laikā pāri viņa vaigu noritēja asara.

Piecas minūtes vēlāk no guļamistabas ķiķinādamas un kautrēdamās nonāca meitenes, un, kamēr jaunie ļaudis jutās pilnīgi laimīgi, vecais Lobss paņēma pīpi un aizsmēķēja, un ievērības cienīgs ir tas, apstāklis, ka tieši šī pīpe nomierināja un iepriecināja vairāk par visām citām, ko viņš bija smēķējis.

Nataniēls Pipkins domāja, ka labāk glabāt savu noslēpumu pie sevis, un, tā rīkodamies, pamazām ieguva pilnīgu vecā Lobsā labvēlību, kurš viņam ar laiku iemācīja smēķēt, un daudzus gadus pēc tam viņi jaukos vakaros mēdza sēdēt dārzā, ļoti cienīgi smēķēdami un dzerdami. Viņš drīz atspirga no savas mīlas kaites, jo draudzes grāmatā mēs atrodam viņu ierakstītu kā liecinieku Mērijas Lobsas un viņas brālēna laulību gadījumā. Un redzams arī, pēc citu dokumentu liecībām, ka kāzu naktī viņš ieslodzīts ciemata cietumā par to, ka, būdams pilnīgi piedzēries, ielās izdarījis dažādus izlēcienus, uz kuriem viņu sakūdījis kaulainais māceklis ar tievajām kājām.