Pikvika kluba piezīmes

LIII NODAĻA

Kad misters Pikviks pēc saudzīgas sagatavošanas un vairākkārtējiem apgalvojumiem, ka neesot ne mazākā iemesla zaudēt dūšu, pēdīgi iepazīstināja Arabellu ar sava Birmingemas brauciena neapmierinošo iznākumu, viņa izplūda asarās un, skaļi šņukstēdama, aizkustinošos vārdos žēlojās, kādēļ gan viņai bijis lemts kļūt par nelaimīgo iemeslu tēva un dēla nesaticībai.

- Manu mīļo meitenīt, - laipni teica misters Pikviks, - tā jau nav jūsu vaina. Nebija iespējams paredzēt, ka vecajam džentlmenim būs tādi aizspriedumi pret viņa dēla precībām. Esmu pārliecināts, - misters Pikviks piebilda, ielūkodamies viņas skaistajā sejiņā, - ka viņam nav ne jausmas, kādu prieku viņš pats sev nolaupa.

- Ak dārgo mister Pikvik, - Arabella attrauca, - ko mēs iesāksim, ja viņš turpinās uz mums dusmoties?

- Nu ko, mana dārgā, jums pacietīgi jāgaida, kamēr viņš apdomājas, - moži atbildēja misters Pikviks.

- Bet, mīļo mister Pikvik, kas notiks ar Nataniēlu, ja viņa tēvs atraus savu palīdzību? - Arabella jautāja.

- Tādā gadījumā, mana mīļā, - misters Pikviks atteica, - es uzdrošinos pareģot, ka viņš atradīs kādu citu draugu, kas neatteiksies palīdzēt viņam iesākt savu dzīvi.

Šīs atbildes jēgu misters Pikviks nebija maskējis tik labi, lai Arabella to nevarētu uztvert, tādēļ, misteru Pikviku apkampusi un mīļi noskūpstījusi, viņa sāka šņukstēt vēl skaļāk.

- Nu pietiks, pietiks, - misters Pikviks teica, saņemdams viņas roku. - Mēs vēl šeit dažas dienas nogaidīsim, vai viņš neatrakstīs vai kaut kā citādi neatbildēs uz jūsu vīra paziņojumu. Un, ja ne, tad man jau ir izdomāts pusducis plānu, no kuriem ikviens jūs tūliņ varētu padarīt laimīgus. Nu paklausieties, mana mīļā, pietiks!

To sacīdams, misters Pikviks maigi paspieda Airabellas roku un lūdza viņu noslaucīt asaras un neapbēdināt savu vīru. Pēc tam Arabella, viena no labākajām dvēselēm pasaulē, ielika savu kabatas lakatiņu somiņā, un, kad ienāca misters Vinkls, viņš redzēja pilnā mirdzumā tos pašus starojošos smaidus un dzirkstošās acis, kas viņu jau sākumā bija savaldzinājušas.

«Šie jaunie cilvēki ir nonākuši ļoti bēdīgā stāvoklī,» misters Pikviks otrā rītā ģērbdamies pārdomāja. «Aiziešu pie Perkera un aprunāšos ar viņu par to.»

Tā kā misters Pikviks steidzās uz Greizinnskvēru arī tādēļ, ka gribēja ar labsirdīgo, mazo advokātu bez kavēšanās nokārtot kādas naudas lietas, viņš ātri pabrokastoja un izpildīja savu apņemšanos tik žigli, ka, viņam sasniedzot Greizinnu, pulkstenis vēl nebija nositis desmit.

Kad viņš pa kāpnēm bija uzkāpis līdz Perkera kantorim, no desmitiem vēl trūka desmit minūtes. Klerki vēl nebija ieradušies, un viņš kavēja sev laiku, skatīdamies pa kāpņu telpas logu.

Jaukā oktobra rīta gaisma uzklāja mazliet mirdzuma pat vecajām, netīrajām mājām, Un daži no apputējušajiem logiem, saules stariem tajos iespīdot, izskatījās gandrīz jautri. Klerki cits pēc cita pa dažādajām ieejām iesteidzās skvērā un, paskatījušies uz halles pulksteni, paātrināja vai palēnināja savu gaitu atkarībā no laika, kad viņu kantoros sākās darbs; pusdesmitu ļaudis pēkšņi kļuva ļoti žigli, bet desmitu džentlmeņi sāka soļot aristokrātiski gausā gaitā. Pulkstenis nosita desmit, klerku straume sāka plūst arvien ātrāk, un katrs nākošais bija vairāk nosvīdis par iepriekšējo.

No visām pusēm skanēja un atbalsojās durvju slēgšanas un atvēršanas troksnis; kā uz burvja mājienu visos logos parādījās galvas; vārtnieki ieņēma savus dienas posteņus; mazgātājas savās nomītajās kurpēs aizsteidzās projām; pastnieks skrēja no mājas uz māju, un viss juridiskais strops sāka dūkt.

- Jūs gan esat agri ieradies, mister Pikvik, - sacīja kāda balss aiz viņa.

- Ā, misters Lautens, - šis džentlmenis atbildēja, atskatīdamies un ieraudzīdams savu veco paziņu.

- Karsts, vai ne? - Lautens teica, izvilkdams no kabatas Brama atslēgu ar putekļu aizsargu.

- Šķiet, ka jūs tiešām esat sakarsis, - misters Pikviks atbildēja, uzsmaidīdams klerkam, kas bija burtiski nokaitis sarkans.

- Es jums teikšu, ka mazliet arī steidzos, - Lautens atbildēja - Bija jau puse, kad es nācu caur Poligonu. Taču šeit esmu ieradies pirms viņa, tātad viss kārtībā.

Iepriecinādams sevi ar šo atziņu, misters Lautens izvilka no atslēgas aizsargu, atslēdza durvis, ielika aizsargu atpakaļ atslēgā un atslēgu kabatā un, uzlasījis vēstules, kuras pastnieks bija iemetis caur pastkastes spraugu, ieveda misteru Pikviku kantorī.

Šeit viņš vienā mirklī noģērba svārkus, izņēma no pults uzsvārci un uzvilka to mugurā, pakāra cepuri, izrāva no dažādām atvilktnēm vairākas loksnes rakstāmā un susināmā papīra un, aizlicis spalvu aiz auss, ļoti apmierināts saberzēja rokas.

- Tā, mister Pikvik, - viņš teica, - nu esmu kārtībā. Darba drēbes man mugurā un papīri uz galda, un tagad viņš var nākt, ka vien grib. Vai jums nav klāt kāds šņauciens tabakas?

- Nē, nav gan, - misters Pikviks atbildēja.

- Žēl, - Lautens noteica. - Nu, nekas, - es tūliņ izskries un dabūšu pudeli zeltera.

Vai man, mister Pikvik, nav tādas savādas acis?

Džentlmenis, pie kura misters Lautens griezās ar šo jautājumu, iztālis aplūkoja viņa acis un izsacīja domas, ka nekā sevišķi savāda šajos orgānos nesaskatot.

- Tad ir labi, - Lautens attrauca. - Vakar mēs «Stumbenī» kārtīgi salaidām, un šorīt es jūtos diezgan nelādzīgi... Starp citu, Perkers jau darbojās ar to jūsu lietu.

- Ar kādu lietu? - misters Pikviks jautāja. - Ar misis Bārdlu tiesas izdevumiem?

- Nē, es nerunāju par to, - Lautens atbildēja, - bet par klientu, kura parādzīmi mēs uz jūsu rēķina samaksājām, desmit šiliņus par mārciņu, lai varētu dabūt viņu laukā no Flītas - sakarā ar viņa aizbraukšanu uz Demerāru¹.

- Ā, misters Džingls, - steigšus attrauca misters Pikviks. - Jā. Un tālāk?

- Nu, viss ir nokārtots, - Lautens atbildēja, asinādams spalvu. - Tas Liverpūles aģents teica, ka jūs, kad vēl nodarbojāties ar veikaliem, esot viņam daudz reižu palīdzējuši, un pēc jūsu rekomendācijas viņš to mīļu prātu pieņemšot.

- Tas ir jauki, - misters Pikviks atsaucās. - Man prieks to dzirdēt.

- Bet es jums sacīšu, - misters Lautens turpināja, nokasīdams spalvas mugurpusi, lai iegrieztu tajā jaunu šķēlumu, - tas otrais - tas nu gan ir viens dulls zellis!

- Kurš otrais?

- Nu, viņa sulainis vai draugs, vai kas nu viņš tāds ir... jūs taču zināt - Troters.

- Ā, - smaidīdams atteica misters Pikviks. - Es par viņu vienmēr biju pavisam citādās domās.

- Es tāpat, cik nu es viņu tiku redzējis, - Lautens atbildēja, - un tas tik pierāda, kā cilvēks var vilties. Ko jūs teiksit par to, ka viņš ar brauc uz Demerāru?

- Kā! Un atstāj to, ko viņam piedāvā šeit! - misters Pikviks iesaucās.

- Par Perkera piedāvājumu - astoņpadsmit bobu nedēļā un pie labas uzvešanās paaugstinājums - viņam nospļauties, - Lautens paskaidroja. - Viņš teica, ka šim esot jābrauc līdzi tam otram, un tā viņi pierunāja Perkeru uzrakstīt turp vēl vienu reizi, un viņam galu galā kaut ko sameklēja turpat. Perkers saka, ka tā vieta neesot ne tuvu tik laba, kādu varētu dabūt kaut vai izsūtītais jaunajā Dienvidvelsā, ja ierastos pie tiesas jaunā uzvalkā.

- Neprātīgs cilvēks, - misters Pikviks teica ar mirdzošām acīm. - Neprātīgs cilvēks.

- O, tas ir ļaunāk kā neprāts, tā, vai zināt, ir īsta pielīšana, - Lautens atbildēja, ar nicīgu seju knibinādamies ap savu spalvu. - Viņš saka, ka tas esot šā vienīgais draugs, kāds šim jebkad bijis, un šis tam esot pieķēries, un tā tālāk. Draudzība jau savā ziņā ir laba lieta; mēs, piemēram, «Stumbenī» visi ļoti draudzīgi un omulīgi sēžam pie sava groka, kad katrs maksā pats par sevi; bet, vai zināt, ja tev jādara sev pāri cita dēļ, tad lai velns rauj to visu! Vīram jāmīl tikai divas lietas: pirmā - numur viens, tas ir, es pats, un otrā - lēdijas. Tāds ir mans uzskats, ha, ha, ha!

Misters Lautens nobeidza savu runu ar skaļiem smiekliem. Šie smiekli skanēja pa pusei jautri, pa pusei sarkastiski, un tos priekšlaicīgi pārtrauca Perkera soļu troksnis uz kāpnēm. Tikko tos padzirdis, viņš ārkārtīgi veikli uzlēca uz sava sēdekļa un sāka cītīgi rakstīt.

Misters Pikviks ar savu juridisko padomdevēju apsveicinājās silti un sirsnīgi, bet, tikko klients bija paspējis apsēsties atorneja atzveltnes krēslā, kad pie durvīm bija dzirdama klauvēšana un kāda balss apjautājās, vai misters Perkers esot iekšā.

- Klau, - Perkers sacīja, - tas ir viens no jūsu draugiem klaidoņiem - pats Džingls, godājamo ser. Vai gribat ar viņu satikties?

- Kā jūs domājat? - misters Pikviks šaubīdamies jautāja.

- Jā, es domāju, ka derētu gan. Ei, ser, kā jūs tur sauc, nāciet, tikai iekšā!

Paklausīdami šim bezceremoniālajam aicinājumam, Džingls un Džobs ienāca istabā, bet, ieraudzījuši misteru Pikviku, mazliet apmulsuši apstājās.

- Nu, - Perkers teica, - vai tad jūs šo džentlmeni nepazīstat?

- Pietiekošs iemesls pazīt, - Džingls atbildēja, pienākdams tuvāk. - Mister Pikvik - visdziļākā pateicība - dzīvības glābējs - iztaisījāt no manis cilvēku - to jūs nekad nenožēlosit, ser.

- Man prieks dzirdēt jūs tā runājam, - misters Pikviks atteica. - Jūs izskatāties daudz labāk.

- Pateicoties jums, ser - liela pārmaiņa - viņa augstības Flīta - neveselīga vieta - ļoti, - Džingls paskaidroja, galvu kratīdams.

Viņš bija ģērbies pieklājīgi un tīri, tāpat arī Džobs, kas, izstiepies kā stīga, stāvēja viņam aiz muguras un ar nekustīgu seju skatījās uz misteru Pikviku.

- Kad viņi izbrauks uz Liverpūli? - misters Pikviks paklusām jautāja Perkeram.

- Šovakar septiņos, ser, - Džobs atsaucas, pienākdams vienu soli tuvāk. - Ar lielo karieti no Sitijas, ser.

- Vai vietas jums jau pasūtītas?

- Ir, ser, - Džobs atbildēja.

- Jūs esat cieši apņēmies braukt?

- Jā, ser, - Džobs apliecināja.

- Kas attiecas uz mantām, kādas Džinglam bija nepieciešamas ceļam, - Perkers skaļi teica misteram Pikvikam, - tad es esmu atļāvies norunāt tā, ka katru gada ceturksni no viņa algas atvilks nelielu summu, kas viena gada laikā šos izdevumus dzēsīs. Es noteikti protestēju pret to, godājamo ser, ka jūs vēl kaut ko darītu viņa labā.

- Protama lieta, - Džingls sparīgi iespraucās starpā. - Gaiša galva - piedzīvojis cilvēks - gluži pareizi - pilnīgi.

- Izlīgdams ar viņa kreditoru, izpirkdams no augļotāja viņa drēbes, palīdzēdams viņam cietumā un samaksādams viņam par ceļu, - Perkers turpināja, nemaz neievērodams Džingla piezīmi, - jūs jau esat zaudējis vairāk par piecdesmit mārciņām.

- Ne zaudējis, - steidzīgi attrauca Džingls. - Samaksāšu visu - ķeršos pie darba - sakrāšu - līdz pēdējam fārtingam. Dzeltenais drudzis varbūt - tur nekā nevar līdzēt - ja ne...

Te misters Džingls apklusa, spēcīgi uzsita sev pa cepures virsu, pārvilka ar roku pār acīm un apsēdās.

- Viņš grib sacīt, - Džobs ieteicās, pienākdams tuvāk, - ka tad, ja viņu nenobeigs drudzis, viņš šo naudu atmaksās. Ja viņš dzīvos, viņš to izdarīs, mister Pikvik. Es par to parūpēšos. Es zinu, ka viņš to izdarīs, ser, - Džobs sparīgi piemetināja. - Es to varu apzvērēt.

- Labi, labi, - sacīja misters Pikviks, kas visu laiku ar sarauktu pieri bija skatījies uz Perkeru, lai tas reiz beigtu uzskaitīt viņa labos darbus, bet mazais atornejs šos skatienus ietiepīgi ignorēja. - Tikai piesargieties, mister Džingl, nepiedalieties vairs aizraujošās kriketa sacīkstēs un neatjaunojiet savu pazīšanos ar seru Tomasu Blezo, tad es nešaubos, ka jūs saglabāsit savu veselību.

Misters Džingls par šo joku gan pasmaidīja, tomēr izskatījās diezgan apmulsis, tāpēc misters Pikviks sāka runāt par ko citu:

- Vai jūs varbūt gadījumā nezināt, kas noticis ar otru jūsu draugu - to kautrīgo cilvēku, ko es redzēju Ročestrā?

- Drūmo Džimmiju? - Džingls atjautāja.

- Jā.

Džingls pakratīja galvu:

- Veikls blēdis - savādnieks, bet ģeniāls krāpnieks - Džoba brālis.

- Džoba brālis! - misters Pikviks iesaucās. - Jā, kad es tagad viņā ciešāk ieskatos, līdzība tomēr ir.

- Visi, ser, saka, ka mēs esot līdzīgi, - Džobs atteica, un viņa acis mazliet blēdīgi iedzirkstījās, - tikai man īstenībā ir nopietna daba, bet viņš tāds nekad nav bijis. Viņš, ser, emigrēja uz Ameriku, jo te viņam piegrieza pārāk daudz vērības, lai varētu sajusties ērti, un no tā laika par viņu nekas nav dzirdēts.

- Šķiet, ka tādēļ arī es nesaņēmu «lappusi no patiesā dzīves stāsta», ko viņš man kādu rītu apsolīja uz Ročestras tilta, izskatīdamies tāds, it kā domātu par pašnāvību, - smaidīdams teica misters Pikviks. - Liekas, nav pat ko jautāt, vai viņa drūmais izskats bija patiess vai tikai izlikšanās.

- Viņš, ser, varēja izlikties, par ko vien gribēja, - Džobs paskaidroja. - Jūs varat justies laimīgs, ka tik viegli tikāt no viņa vaļā. Pie tuvākas iepazīšanās viņš varēja kļūt vēl bīstamāks nekā... - Džobs paskatījās uz Džinglu, sastomījās un pēdīgi nobeidza: -... nekā... nekā... es pats.

- Jūsu ģimene tiešām ir visai daudzsološa, mister Troter, - Perkers noteica, aizzīmogodams vēstuli, ko nupat bija beidzis rakstīt.

- Jā, ser, - Džobs atbildēja, - pilnīgi pareizi.

- Nu labi, - smiedamies teica mazais advokāts, - es ceru, ka jūs savu ģimeni liksit kaunā. Kad ierodaties Liverpūlē, nododiet šo vēstuli aģentam, un atļaujiet man dot jums, džentlmeņi, padomu - Rietumindijā neesiet tik pārgudri. Ja palaidīsit garām šo izdevību, jūs abi būsit pilnā mērā pelnījuši, ka jūs pakar, un es droši ticu, ka tad tā arī notiks. Un tagad atstājiet mūs ar misteru Pikviku vienus, jo mums vēl ir citas lietas, par ko pārrunāt, bet laiks ir dārgs.

To teikdams, Perkers paskatījās uz durvīm, acīm redzot, vēlēdamies atvadīšanos nokārtot, cik iespējams, ātrāk.

Misters Džingls to tiešām nokārtoja diezgan ātri. Viņš steidzīgi un īsos vārdos pateicās mazajam atornejam par laipnību un tik ātri sniegto palīdzību un tad, pievērsies savam labdarim, brīdi stāvēja it kā neziņā, ko teikt un ko darīt. Džobs Troter viņu no šī neveiklā stāvokļa izpestīja: godbijīgi un pateicīgi paklanījies pret misteru Pikviku, viņš laipni paņēma savu draugu pie rokas un aizveda.

- Vērtīgs pāris! - Perkers noteica, kad durvis aiz viņiem bija aizvērušās.

- Es ceru, ka viņi kļūs par vērtīgiem cilvēkiem, - misters Pikviks atbildēja. - Kā jūs domājat? Vai ir kādas izredzes, ka viņu labosies?

Perkers skeptiski paraustīja plecus, bet, ievērojis mistera Pikvika sejā satraukumu un vilšanos, atbildēja:

- Izredzes, protams, ir. Es ceru, ka tiešām kas labs iznāks. Patlaban viņi, bez šaubām, ir pilni nožēlu, bet jūs jau zināt, ka atmiņas par nupat pārdzīvotajām ciešanām viņiem vēl ir gluži svaigas. Kas ar viņiem notiks, kad šīs atmiņas izbālēs, tā ir tāda problēma, ko ne jūs, ne es nevaram atrisināt. Bet vienādi vai otrādi, godājamo ser, - Perkers piebilda, uzlikdams roku uz mistera Pikvika pleca, - jūsu rīcība dara jums godu, lai iznākums būtu kāds būdams. Vai tā labdarība, kas ir tik ļoti piesardzīga un tālredzīga, ka vispār reti kad parādās, jo labdaris bīstas, ka viņu piemānīs un tā tiks ievainota viņa patmīlība, - ir īsta labdarība vai tikai pasaulīga liekulība, to es atstāju izšķirt gudrākām galvām nekā manējā. Bet, ja abi šie puiši rīt izdarītu ielaušanās zādzību, es par šo jūsu rīcību paliktu tikpat labās domās.

Izteicis šos vārdus daudz sirsnīgākā un nopietnākā balsī, nekā tas džentlmeņiem juristiem parasts, Perkers pievilka savu krēslu pie pults un noklausījās mistera Pikvika stāstu par vecā mistera Vinkla ietiepību.

- Dodiet viņam nedēļu laika, - Perkers sacīja, pravietiski pamādams ar galvu.

- Vai jūs domājat, ka viņš piekāpsies? - misters Pikviks vaicāja.

- Domāju, ka jā, - Perkers atbildēja. - Ja ne, tad mums jāpamēģina, kādas pierunāšanas spējas piemīt jaunajai lēdijai, un ikviens to būtu darījis jau pašā sākumā, tikai jums tas neienāca prātā.

Misters Perkers ieņēma šņaucienu tabakas un, groteski vaibstīdamies, izrādīja savu sajūsmu par jaunām lēdijām piemītošām pārliecināšanas spējām. Šajā brīdī priekšistabā bija dzirdama klusa murmināšana - kāds jautājums un kāda atbilde, bet pēc tam Lautens pieklauvēja pie durvīm.

- Iekšā!- mazais advokāts uzsauca.

Klerks ienāca un noslēpumainā paskatā aizvēra durvis.

- Kas noticis? - Perkers apjautājās.

- Jūs grib satikt, ser.

- Kas mani grib satikt?

Lautens paskatījās uz misteru Pikviku un nokāsējās.

- Kas mani grib satikt? Vai jūs runāt neprotat, mister Lauten?

- Redziet, ser, - Lautens atbildēja, - tas ir Dodsons, un Fogs ar viņam ir līdzi.

- Pasarg, dievs! - mazais advokāts izsaucās, paskatīdamies pulkstenī. - Es taču viņus uzaicināju ierasties šeit pusdivpadsmitos, lai nokārtotu līdz galam jūsu lietu, Pikvik. Es viņiem par jums devu galvojumu, un uz tā pamata jūs arī tikāt atbrīvots.

Ļoti nepatīkams stāvoklis, godājamo ser. Ko jūs domājat darīt? Varbūt jūs gribat iziet blakus istabā?

Tā kā blakus istaba bija tā pati, kurā atradās misteri Dodsons un Fogs, misters Pikviks atbildēja, ka palikšot turpat, kur esot, jo sevišķi vēl tādēļ, ka nevis viņam esot jākaunas satikt misterus Dodsonu un Fogu, bet tiem gan būtu vajadzējis kaunēties skatīties viņam acīs. Šo pēdējo apstākli viņš, sejai sašutumā kvēlojot, lūdza misteru Perkeru sevišķi ņemt vērā.

- Labi, godājamo ser, labi, - Perkers atbildēja. - Es varu teikt tikai to, ka jūs esat vislielākais optimists, kādu vien esmu saticis, ja sagaidāt, ka Dodsons vai Fogs, satiekoties ar jums, izjutīs jel niecīgāko kaunu vai apjukumu. Lūdziet tos iekšā, mister Lauten!

Misters Lautens smīnēdams izgāja un tūliņ atkal atgriezās, ievezdams šo firmu padotības kārtībā - Dodsonu pirmo un Fogu pēc tam.

- Man šķiet, jūs jau esat redzējušies ar misteru Pikviku, - Perkers teica Dodsonam, ar spalvu norādīdams uz šo džentlmeni.

- Kā jums klājas, mister Pikvik? - Dodsons skaļā balsī sacīja.

- Ak dievs, misters Pikviks! - Fogs izsaucās. - Kā jums klājas? Es ceru, ser, ka jūs esat vesels! Man jau tūlīt jūsu seja likās pazīstama, - Fogs piemetināja, paņemdams sev krēslu un ar smaidu paskatīdamies visapkārt.

Misters Pikviks, atbildot uz šiem apsveikumiem, tikko manāmi palocīja galvu un, redzēdams, ka Fogs izvelk no svārku kabatas papīru žūksni, piecēlās un piegāja pie loga.

- Misteram Pikvikam nemaz nav jāiet projām, mister Perker, - Fogs aizrādīja, noraisīdams papīru žūksnim sarkano lentīti un smaidīdams vēl jo mīlīgāk. - Misteram Pikvikam šīs darīšanas ir labi pazīstamas - es domāju, ka mūsu starpā noslēpumu nav. He, he, he!

- Es arī tā domāju! - Dodsons piebalsoja. - Ha, ha, ka!

Abi partneri reizē nosmējās - bezrūpīgi un jautri, kā parasti mēdz smieties cilvēki, kad saņem honorārus.

- Mēs liksim misteram Pikvikam samaksāt par ziņkārību, - izklādams papīrus, teica Fogs, tā izrādīdams ievērojamas humorista dāvanas, - rēķins par tiesas izdevumiem, mister Perker, ir simt trīsdesmit trīs mārciņas, seši šiliņi un četri pensi.

Pēc šī paziņojuma par peļņu un zaudējumiem Fogs un Perkers sāka sīki salīdzināt savus papīrus, pāršķirstot katru lapu, bet Dodsons pa to laiku laipni uzrunāja misteru Pikviku:

- Man šķiet, mister Pikvik, ka jūs esat kļuvis vājāks kopš pēdējās reizes, kad man bija prieks jūs redzēt.

- Tas ir iespējams, ser, - atbildēja misters Pikviks, visu laiku raidīdams niknu skatienu zibeņus, kas tomēr neatstāja uz abiem rūdītajiem veikalniekiem ne mazāko iespaidu. - Tam es ticu, ser. Pēdējā laikā mani vajāja un apvainoja visādi nelieši.

Perkers skaļi ieklepojās un apjautājās misteram Pikvikam, vai viņš negribot apskatīt šīrīta avīzi, bet misters Pikviks uz šo jautājumu atbildēja ar nelokāmu atteikumu.

- Taisnība, - Dodsons piekrita, - nešaubos, ka Flītā jūs apvainoja. Tur gadās diezgan īpatnēji džentlmeņi. Kur atradās jūsu apartamenti, mister Pikvik?

- Mana istaba, - šis daudz cietušais džentlmenis atbildēja, - atradās ēdnīcas stāvā.

- Tiešam? - Dodsons piezīmēja. - Cik es zinu, tas ir patīkamākais rajons šajā iestādē.

- Ļoti patīkams, - misters Pikviks sausi atbildēja.

Mistera Dodsona aukstasinīgā izturēšanās šādos apstākļos varētu ļoti sadusmot katru džentlmeni ar strauju raksturu. Misters Pikviks tikai ar milzīgām pūlēm spēja apvaldīt savas dusmas, bet, kad Perkers par visu summu bija izrakstījis čeku, Fogs to ielika mazā kabatas grāmatiņā un viņa pūtainajā sejā parādījās triumfējošs smaids, kas atspoguļojās arī Dodsona stingrajos vaibstos, - misters Pikviks juta, ka vaigi tam sašutumā dreb.

- Un tagad, mister Dodson, - Fogs teica, iebāzdams kabatas grāmatiņu atpakaļ un uzvilkdams cimdus, - esmu jūsu rīcībā.

- Labi, - Dodsons atsacīja pieceldamies, - esmu gatavs.

- Esmu ļoti laimīgs, - turpināja Fogs, ko čeks bija padarījis vēlīgāku, - ka man bija tas prieks iepazīties ar misteru Pikviku. Ceru, mister Pikvik, ka jūs vairs nedomājat par mums gluži tik ļauni kā tad, kad mums pirmo reizi bija tas prieks ar jums tikties.

- Ceru gan, ka ne, - Dodsons papildināja apvainotas tikumības balsī. - Es droši ticu, ka misters Pikviks tagad pazīst mūs labāk. Lai arī ko jūs domātu par mūsu profesijas džentlmeņiem, uzdrošinos jums, ser, apgalvot, ka neturu uz jums ļaunu vai atriebīgu prātu par tiem vārdiem, ko jums labpatika izsacīt mūsu kantorī Frīmenskortā, Kornhillā, tajā reizē, kuru mans partneris pieminēja.

- O nē, es arī ne, - Fogs piekrita piedodošā balsī.

- Mūsu izturēšanās, ser, - Dodsons turpināja, - runās pati par sevi, un es ceru, ka tā sevi attaisnos katrā gadījumā. Šajā profesijā, mister Pikvik, mēs darbojamies jau dažu labu gadu, un daudzi lieliski klienti mūs ir pagodinājuši ar savu uzticību. Novēlu jums, ser, vislabāko!

- Visu to labāko, mister Pikvik! - izsaucās arī Fogs un, to teikdams, paņēma lietussargu padusē, novilka labo cimdu un samierinoši sniedza roku šim ļoti sašutušajam džentlmenim, kas tūdaļ pasita rokas zem svārku stērbelēm un uzskatīja advokātu ar nicīgu izbrīnu.

- Lauten, - Perkers šajā brīdī iesaucās, - atveriet durvis!

- Mirkli pagaidiet, - misters Pikviks sacīja. - Perker, es runāšu.

- Godājamo ser, pametiet nu šo lietu, kā ir! - izsaucās mazais atornejs, kas pa visu iepriekšējās sarunas laiku bija ļoti nervozējis. - Mister Pikvik, es jūs lūdzu...

- Es neļaušu sev aizbāzt muti, ser, - steidzīgi attrauca misters Pikviks. - Mister Dodson, jūs man izsacījāt vairākas piezīmes.

Dodsons pagriezās, pazemīgi pašķieba galvu un smaidīja.

- Dažas piezīmes, - misters Pikviks atkārtoja gandrīz bez elpas, - un jūsu partneris man sniedza roku, un jūs abi runājāt piedodošā un augstsirdīgā tonī. Tā ir tāda nekaunība, kādu es nebiju gaidījis pat no jums.

- Ko, ser? - Dodsons iesaucās.

- Ko, ser? - Fogs atkārtoja.

- Vai jums ir zināms, ka es esmu jūsu intrigu un viltības upuris? - misters Pikviks turpināja. - Vai jums ir zināms, ka es esmu tas cilvēks, ko jūs iemetāt cietumā un aplaupījāt? Vai jums ir zināms, ka jūs pārstāvējāt sūdzētāju Bārdlas un Pikvika lietā?

- Jā, ser, tas mums ir zināms, - Dodsons atbildēja.

- Protams, ser, tas mums ir zināms, - apliecināja arī Fogs, piesizdams kabatai, - varbūt nejauši.

- Redzu, ka to jūs atceraties ar apmierinājumu, - misters Pikviks teica, pirmo reizi mūžā mēģinādams ņirdzīgi pasmīnēt, bet piedzīvodams acīm redzamu neveiksmi. - Kaut gan jau sen kāroju skaidros vārdos pateikt, ko par jums domāju, es, ņemdams vērā mana drauga Perkera vēlēšanos, nebūtu izmantojis pat šo izdevību, ja uz to mani nepavedinātu jūsu nepieļaujamais tonis un nekaunīgā familiaritāte - es saku: nekaunīgā familiaritāte, - misters Pikviks uzsvēra, tik nikni pavērsdamies pret Fogu, ka tas ļoti veicīgi atkāpās pie durvīm.

- Piesargieties, ser, - teica Dodsons, kas, lai gan būdams prāvākais no visiem, ar gudru ziņu bija paslēpies aiz Foga un ar nobālušu seju runāja pāri tā galvai; - Lai viņš jums uzbrūk, mister Fog, nekādā ziņā nepretojieties viņam.

- Nē, nē, es nepretošos, - Fogs apliecināja un runādams vēl mazliet atkāpās, sagādādams acīm redzamu atvieglojumu savam partnerim, kas to izmantoja, lai pamazām izvirzītos priekšistabā.

- Jūs, - misters Pikviks turpināja, atkal uzņemdams runas pavedienu, - jūs esat īsti saderīgs zemisku, nelietīgu un blēdīgu laupītāju pāris.

- Nu, nu, - Perkers pārtrauca, - vai nu ir viss?

- Ar to ir pateikts viss, - misters Pikviks atbildēja, - viņi ir zemiski, nelietīgi un blēdīgi laupītāji.

- Nu, lūk! - samierinoši teica Perkers. - Godājamie seri, viņš ir pateicis visu, kas viņam bija sakāms, un tagad, lūdzu, ejiet. Lauten, vai durvis vaļā?

Lautens kaut kur attālāk iesmējās un atbildēja apstiprinoši.

- Nu redziet, nu redziet... visu labu... visu labu... bet tagad, lūdzu, godājamie seri... mister Lauten, durvis! - mazais vīriņš sauca, visiem spēkiem stumdams Dodsonu un Fogu ārā no kantora. - Šeit, godājamie seri... lūdzu, nevelciet garumā... ak dievs!... Mister Lauten... durvis, ser, vai jūs nedzirdat?

- Ja Anglijā valda likums, ser, - Dodsons teica, uzlikdams cepuri un noskatīdamies uz misteru Pikviku, - tad jūs šo rūgti nožēlosit.

- Jūs esat zemisku...

- Atcerieties, ser, jūs par šo dārgi samaksāsit, - Fogs uzsauca, pakratīdams dūri.

- ...nelietīgu, blēdīgu laupītāju pāris! - misters Pikviks turpināja, negriezdams ne mazāko vērību uz viņam adresētajiem draudiem.

- Laupītāji! - misters Pikviks vēl uzkliedza, izskrējis kāpņu laukumiņā, kad abi atorneji jau kāpa lejup.

- Laupītāji! - misters Pikviks brēca, izraudamies no Lautena un Perkera rokām un izbāzdams galvu pa kāpņu telpas logu.

Kad misters Pikviks atkal atliecās no loga, viņa seja bija smaidoša un mierīga, un, lēni atgriezdamies kantorī, viņš paskaidroja, ka tagad esot novēlis sev no sirds lielu smagumu un jūtoties pilnīgi apmierināts un laimīgs.

Perkers neteica ne vārda, pirms nebija iztukšojis savu tabakas dozi un aizsūtījis Lautenu to piepildīt, bet tad viņu sagrāba smieklu lēkme, kas ilga piecas minūtes. Kad tā bija beigusies, viņš teica, ka šim tagad laikam vajadzētu būt ļoti dusmīgam, bet šis vēl nespējot par šo lietu nopietni domāt. Kad šis to varēšot, šis kļūšot dusmīgs.

- Labi, - misters Pikviks atteica, - un nu es gribētu norēķināties ar jums pašu.

- Tādā pašā veidā kā nupat? - Perkers jautāja, atkal sākdams smieties.

- Ne gluži, - misters Pikviks atbildēja, izvilkdams savu kabatas grāmatiņu un sirsnīgi paspiezdams mazā advokāta roku. - Es domāju tikai naudas norēķinus. Jūs man esat darījis tik daudz laba, ka to atmaksāt es nekad nevaru un arī negribu, jo man labāk patīk arvien palikt jūsu parādniekam.

Pēc šī ievada abi draugi iegrima ļoti sarežģītos rēķinos un attaisnojošos dokumentos, un, kad Perkers tos bija pienācīgā kārtā izskatījis un pārbaudījis, misters Pikviks bez kavēšanās samaksāja, daudzkārtīgi apliecinādams savu cieņu un draudzību.

Līdzko viņi bija tikuši tik tālu, pie durvīm atskanēja ārkārtīgi spēcīga un satraucoša klauvēšana. Tas nebija parastais divkāršais piesitiens, bet pastāvīga un nepārtraukta atsevišķu ļoti skaļu dārdienu sērija, it kā veserīti darbinātu perpetuum mobile vai arī cilvēks tur ārpusē būtu aizmirsis, ka laiks beigt.

- Ak dievs, ko tas nozīmē! - satrūkdamies iesaucās Perkers.

- Man šķiet, ka tur klauvē pie durvīm, - misters Pikviks atteica - it kā par šo faktu vēl būtu iespējams šaubīties!

Klauvētājs atbildēja daudz enerģiskāk, nekā tas būtu iespējams ar vārdiem, jo turpināja dauzīt ar pārsteidzošu spēku un skaļumu, ne brīdi neapklusdams.

- Ak dievs! - Perkers sacīja pazvanīdams. - Mēs jau sacelsim kājās visu Innu. - Mister Lauten, vai jūs nedzirdat, ka klauvē?

- Acumirklī atvēršu durvis, ser, - klerks atbildēja.

Šķita, ka klauvētājs šo atbildi izdzirdis un nu apgalvo, ka viņam pilnīgi neiespējami gaidīt tik ilgi. Viņš sacēla apdullinošu troksni.

- Tas ir šausmīgi, - misters Pikviks teica, aizbāzdams ausis.

- Pasteidzieties, mister Lauten! - Perkers iesaucās. - Tā mums vēl ielauzīs durvis.

Misters Lautens, kas tumšā kaktā bija mazgājis rokas, aizsteidzās pie durvīm un, pagriezis rokturi, ieraudzīja parādību, kas aprakstīta nākošajā nodaļā.

^{1 - Demerāra - novads angļu kolonijā Britu Gvajanā Dienvidamerikā.}