Pikvika kluba piezīmes

XI NODAĻA

Nakts miers un atpūta Dinglijdellas dziļajā klusumā un svaigā, smaržu pilnā gaisa ieelpošana nākamā rīta agrajās stundās pilnīgi atbrīvoja misteru Pikviku no miesīgā noguruma un garīgo rūpestu sekām. Slavenais vīrs veselas divas dienas bija pavadījis šķirti no saviem draugiem un sekotājiem, un tādēļ viņš, atgriezdamies no savas agrās pastaigas un sastapdamies ar misteru Vinklu un misteru Snodgrasu, apsveica šos džentlmeņus ar tādu prieku un sajūsmu, kādu parasta cilvēka iztēle nemaz nevar pietiekami aptvert. Prieks bija abpusējs, jo kurš gan varētu lūkoties mistera Pikvika starojošajā sejā, neizjuzdams labpatiku? Taču likās, ka pār viņa biedriem vēl gulās kāds mākonis, ko lielais vīrs nevarēja nesajust, bet ko viņš pilnīgi nespēja izskaidrot.

Abu neparastais, noslēpumainais izskats modināja satraukumu.

- Un kā tad, - misters Pikviks apvaicājās, kad bija satvēris savu sekotāju rokas un apmainījis siltus apsveikuma vārdus, - kā klājas misteram Tapmenam?

Misters Vinkls, kuram šis jautājums tieši bija domāts, neatbildēja. Viņš novērsās un likās iegrimis melanholiskās pārdomās.

- Snodgras, - misters Pikviks nopietni sacīja. - Kā klājas mūsu draugam, - vai viņš nav slims?

- Nē, - misters Snodgrass atbildēja, un uz viņa jutīgā plakstiņa iedrebējās asara kā lietus lāse uz loga rāmja. - Nē, viņš nav slims.

Misters Pikviks apstājās un pārmaiņus cieši uzskatīja abus savus draugus.

- Vinkl, Snodgras, - misters Pikviks sacīja, - ko tas nozīmē? Kur ir mūsu draugs?

Kas noticis? Runājiet - es jūs lūdzu, ļoti lūdzu - nē, es jums pavēlu, runājiet!

Mistera Pikvika izturēšanās bija tik svinīga, tik cieņas pilna, ka viņam nevarēja pretoties.

- Viņš ir prom, - sacīja misters Snodgrass.

- Prom! - izsaucās misters Pikviks. - Prom!

- Prom, - atkārtoja misters Snodgrass.

- Uz kurieni? - izsaucās misters Pikviks.

- Mēs varam vienīgi minēt, ievērojot šo paziņojumu, - atbildēja misters Snodgrass, izņemdams no kabatas kādu vēstuli un pasniegdams to savam draugam. - Vakarrīt, kad no mistera Vordla saņēma vēstuli, kas ziņoja, ka jūs ar viņa māsu būsit vakarā mājās, varēja vērot, ka skumjas, kas māca mūsu draugu visu iepriekšējo dienu, pieņēmās. Neilgi pēc tam viņš pazuda. Viņš nebija mājās visu dienu, un vakarā «Kroņa» zirgu puisis no Magltonas atnesa šo vēstuli. Tā bija atstāta viņa zināšanā jau no rīta līdz ar stingru piekodinājumu nenodot to agrāk kā vakarā.

Misters Pikviks atvēra vēstuli. To bija rakstījusi viņa drauga roka, un tās saturs bija šāds:

- Mums tūliņ no šejienes jāaizbrauc, - misters Pikviks izsaucās, salocīdams vēstuli. - No mūsu puses nekādā gadījumā nebūtu pieklājīgi palikt šeit pēc tā, kas noticis; un turklāt pienākums mūs sauc doties meklēt savu draugu.

Un, to teicis, misters Pikviks devās uz māju.

Viņa nodoms ātri kļuva zināms. Dedzīgie lūgumi palikt bija ļoti neatlaidīgi, bet misters Pikviks bija nelokāms. Darīšanas, viņš sacīja, prasot viņa tūlītēju klātbūtni. Turpat klāt bija arī vecais garīdznieks.

- Vai jūs patiešām aizbraucat? - viņš vaicāja, pavezdams misteru Pikviku sāņus.

Misters Pikviks atkārtoja savu iepriekšējo lēmumu.

- Tādā gadījumā, - vecais džentlmenis ierunājās, - te būs neliels manuskripts; es gan biju cerējis, ka varēšu jums to pats nolasīt. Kad nomira kāds no maniem draugiem - ārsts, kas strādāja mūsu grāfistes vājprātīgo namā, - es šo manuskriptu atradu starp dažādiem papīriem, ko man bija tiesības vai nu iznīcināt, vai saglabāt, kā man tas liktos labāk. Es tikko varu ticēt, ka manuskripts ir īsts, taču tas noteikti nav mana drauga rokraksts. Bet, vai nu tas būtu īsts ārprātīgā gara ražojums, vai arī dibināts uz kāda nelaimīga cilvēka murgiem (kas man liekas vairāk iespējams), izlasiet to un spriediet pats.

Misters Pikviks paņēma manuskriptu un, izsacīdams daudzus labus novēlējumus un cieņas apliecinājumus, šķīrās no labsirdīgā vecā džentlmeņa.

Daudz grūtāks uzdevums bija atvadīties no Menora fermas iedzīvotājiem, kuri viņiem bija parādījuši tik daudz viesmīlības un laipnības. Misters Pikviks noskūpstīja jaunās lēdijas - mēs gandrīz gribējām sacīt: gluži kā paša meitas, bet, tā kā viņš šajās atvadās, iespējams, ielēja mazliet vairāk siltuma, tad šis salīdzinājums nebūtu īsti piemērots; ar dēla sirsnību apkampa veco lēdiju un ļoti tēvišķīgi papliķēja sārtos vaigus mājkalpotājām, ielikdams katrai plaukstā taustāmākus savus atzinības apliecinājumus. Vēl sirsnīgāka un ilgstošāka bija atvadīšanās no viņu labā, vecā namatēva un mistera Trandla; un tikai tad, kad misters Snodgrass, vairākas reizes saukts, pēdīgi iznāca no kāda tumša gaiteņa, no kurienes viņam drīz sekoja Emīlija (kuras spožās acis bija neparasti nespodras), visiem trim draugiem izdevās atrauties no draudzīgajiem saimniekiem. Lēni iedami projām, viņi daudzas reizes atskatījās uz Menora fermu, un misters Snodgrass meta atpakaļ daudz gaisa skūpstu, pamanījis kaut ko ļoti līdzīgu lēdijas kabatas lakatiņam, ko vicināja no kāda augšstāva loga, - līdz pēdīgi gatves pagrieziens paslēpa veco māju viņu skatieniem.

Magltonā viņi noīrēja karieti līdz Ročestrai. Tajā laikā, kad viņi sasniedza šo pēdēji minēto vietu, bēdu smagums bija tiktāl samazinājies, ka ļāva viņiem ieturēt pavisam lieliskas agrās pusdienas; un, ieguvuši nepieciešamās ziņas, kas attiecās uz ceļu, trīs draugi pēcpusdienā kājām devās tālāk uz Kobemu.

Tā bija brīnišķīga pastaiga; bija jauka jūnija pēcpusdiena, un ceļš veda pa biezu un ēnainu mežu, kurā, maigi šalcot biezajā lapotnē, pūta viegls vējiņš un kuru atdzīvināja zaros sēdošo putnu dziesmas. Efejas un pelēko sūnu bārdas, veidodamas smagus nokarus, kļāvās ap vecajiem kokiem, un mīkstā, zaļā sūna klāja zemi kā zīda paklājs.

Viņi iznāca kādā parkā, kur atradās veca pils, celta Elizabetes laika arhitektūras neparastajā, gleznainajā stilā. Abās pusēs aizstiepās garas staltu ozolu un gobu alejas; svaigajā zālē ganījās lieli briežu ganāmpulki, un šad tad kāds izbiedēts zaķis aiztraucās tik ātri kā ēnas, kuras met vieglie mākoņi, kas kā vasaras gaistošā elpa laižas pāri saulainai peizāžai.

- Ja uz šejieni, - misters Pikviks ieteicās, lūkodamies apkārt, - ja uz šejieni atnāktu visi, ko nomāc tādas pašas kaites kā mūsu draugu, tad, man liekas, ļoti drīz atgrieztos viņu vecā pieķeršanās šai pasaulei.

- Es arī tā domāju, - misters Vinkls atsacīja.

- Un patiešām, - misters Pikviks piemetināja, kad pēc pusstundas gājiena viņi ienāca ciematā, - patiešām, mizantropa izvēle kritusi uz vienu no visjaukākajām un pievilcīgākajām apmešanās vietām, kādas jebkad esmu redzējis.

Šim uzskatam pievienojās kā misters Vinkls, tā arī misters Snodgrass, un, kad viņiem bija parādīts ceļš uz «Ādas Pudeli», kādu tīru, paprāvu ciemata krodziņu, visi trīs ceļotāji devās iekšā un tūliņ jautāja pēc džentlmeņa, vārdā Tapmens.

- Tom, ieved džentlmeņus viesistabā! - saimniece sacīja. Plecīgs lauku puisis atvēra kādas durvis gaiteņa galā, un trīs draugi iegāja garā, zemā istabā, kurā atradās liels skaits fantastiska izskata krēslu ar augstām atzveltnēm un ādas polsterējumu un kura bija greznota ar daudziem dažādiem veciem portretiem un diezgan senlaicīgām, rupji krāsotām gravīrām. Istabas attālākajā galā atradās ar baltu drānu apklāts galds, uz kura bija bagātīgi salikti cepti putni, šķiņķis, alus un viss kas cits, bet pie galda sēdēja misters Tapmens, itin nemaz neizskatīdamies pēc cilvēka, kas atvadījies no pasaules.

Kad draugi ienāca, šis džentlmenis nolika nazi un dakšiņu un skumīgs gāja tiem pretī.

- Necerēju jūs šeit sastapt, - viņš sacīja, satverdams mistera Pikvika roku. - Ļoti laipni no jūsu puses.

- Ah! - misters Pikviks nodvesās, apsēzdamies un noslaucīdams pieri, kas bija nosvīdusi gājienā. - Pabeidziet vien savas pusdienas, un tad iziesim pastaigāties. Es vēlos parunāt ar jums vienatnē.

Misters Tapmens darīja, ko no viņa vēlējās; un misters Pikviks, atspirdzinājies ar krietnu alus malku, gaidīja, kamēr viņa draugs būs brīvs. Pusdienas bija ātri paēstas, un viņi abi kopā izgāja ārā.

Pusstundu viņu augumus varēja vērot soļojam uz priekšu un atpakaļ pa kapsētu, un šajā laikā misters Pikviks ņēmās apkarot sava drauga apņemšanos. Katra viņa argumentu atkārtošana būtu veltīga - jo kura valoda gan spētu piešķirt tiem to enerģiju un spēku, ar kādu tos izsacīja pats lielais autors? Vai nu vientulība bija misteru Tapmenu jau nogurdinājusi, vai arī viņš jutās pilnīgi nespējīgs pretoties daiļrunīgajam aicinājumam, ar ko pie viņa griezās, - nav svarīgi, taču beidzot viņš tam vairs nepretojās.

Viņam neesot svarīgi, misters Tapmens sacīja, kur viņš turpmāk velkot savu dienu nožēlojamās atliekas, un, ja jau viņa draugs piešķirot viņa necilajai sabiedrībai tādu sevišķu nozīmi, tad viņš esot ar mieru dalīties sava drauga piedzīvojumos.

Misters Pikviks smaidīja; viņi spieda viens otram roku un gāja atpakaļ, lai pievienotos saviem biedriem.

Tieši šajā brīdī tad misters Pikviks arī izdarīja to nemirstīgo atklājumu, kas kļuva lepnums un prieks viņa draugiem, bet iesvēla skaudību visu arheologu krūtīs gan pašu mājās, gan svešās zemēs. Viņi bija pasoļojuši garām savas viesnīcas durvīm un jau gājuši gabaliņu pa ciemata ceļu, pirms atgādājās, kur viesnīca īsti atrodas. Kad viņi pagriezās atpakaļ, mistera Pikvika skatiens krita uz mazu, ieplaisājušu un pa daļai zemē iegrimušu akmeni kādas zemnieku mājas durvju priekšā. Viņš apstājās.

- Tas ir ļoti dīvaini, - misters Pikviks ieteicās.

- Kas ir dīvaini? - misters Tapmens atjautāja, cītīgi aplūkodams katru priekšmetu savā tuvumā, tikai ne īsto. - Dievs, pasarg, kas noticis?

Pēdējais izsauciens pauda patiesu pārsteigumu, jo misters Pikviks atklājēja sajūsmā nokrita pie mazā akmens uz ceļiem un ar kabatas lakatiņu sāka slaucīt no tā putekļus.

- Te ir kāds ieraksts, - misters Pikviks izsaucās.

- Vai tas būtu iespējams! - misters Tapmens attrauca.

- Es varu izšķirt, - misters Pikviks turpināja, visiem spēkiem berzēdams akmeni un cieši skatīdamies caur briļļu stikliem, - es varu izšķirt krustu un burtu B un tad T. Tas ir ļoti svarīgi, - misters Pikviks turpināja, pielēkdams kājās. - Tas ir kāds ļoti sens ieraksts, kas varbūt pastāvējis jau ilgi pirms šejienes vecajām nabagmājām. Tam nevar ļaut iet zudumā.

Viņš pieklauvēja pie mājas durvīm. Tās atvēra kāds darbavīrs.

- Vai jūs, mans draugs, zināt, kā šis akmens šeit nokļuvis? - labsirdīgais misters Pikviks apjautājās.

- Nezinu gan, ser, - vīrs pieklājīgi atbildēja. - Tas te jau gulējis ilgi pirms tam, kad piedzimu es vai arī kāds cits no mūsējiem.

Misters Pikviks uzvaroši paskatījās uz savu pavadoni.

- Jūs... jūs... man liekas, neesat tam sevišķi pieķēries, - misters Pikviks ieminējās, trīcēdams satraukumā. - Vai jūs nebūtu ar mieru to pārdot?

- Jā. Bet kas t' šo pirks? - vīrs jautāja ar tādu sejas izteiksmi, kas viņam pašam, iespējams, likās ļoti viltīga.

- Es jums tūliņ dodu par to desmit šiliņus, - misters Pikviks sacīja, - ja jūs to man izraktu.

Var viegli iedomāties ciema iedzīvotāju pārsteigumu, kad misters Pikviks, netaupīdams lielas personiskas pūles (nelielais akmens bija izcelts ar vienu lāpstas dūrienu), pats savām rokām to aiznesa uz viesnīcu un, pēc tam, kad bija rūpīgi nomazgājis, novietoja uz galda.

Pikvikiešu sajūsmai un priekam nebija robežu, kad pacietība un uzcītība, ar kādu viņi mazgāja un skrāpēja, vainagojās sekmēm. Akmens bija nelīdzens un saplaisājis, burti bija ķeburaini un nevienādi, tomēr skaidri izdevās salasīt šādu ieraksta fragmentu:

BILST

EM

PSVI

ŅA.Z

ĪME

Mistera Pikvika acis dzirkstīja sajūsmā, kad viņš sēdēja un mieloja skatienu ar atrasto dārgumu. Viņš bija sasniedzis vienu no savas godkāres lielākajiem mērķiem.

Grāfistē, kas pazīstama kā senatnes atlieku glabātāja, ciematā, kur vēl tagad sastopami vecu laiku pieminekļi, viņš - viņš, Pikvikiešu kluba prezidents, - bija atradis dīvainu un neparastu ierakstu, kura senums nav apšaubāms un kuram pagājuši garām daudzie mācītie vīri, kas še bijuši pirms viņa. Viņš tikko spēja ticēt savām acīm.

- Šis... šis, - viņš sacīja, - liek man izšķirties. Rīt mēs atgriežamies pilsētā.

- Rīt! - viņa izbrīnītie sekotāji izsaucās.

- Rīt, - misters Pikviks atkārtoja. - Šis dārgums tūliņ jānovieto tur, kur to var pamatīgi izpētīt un pienācīgi izprast. Ir vēl cits iemesls, kādēļ speru šo soli. Pēc nedaudzām dienām Ītensvilas pilsētā notiks vēlēšanas, kurās par viena kandidāta aģentu ir misters Perkers, kāds džentlmenis, ar ko es nesen iepazinos. Mēs redzēsim un sīki iepazīsim notikumu, kas tik ļoti interesē ikvienu angli.

- To mēs darīsim! - ar jūsmīgu saucienu atbildēja trīs balsis. Misters Pikviks palūkojās ap sevi. Sekotāju dedzīgums un pieķērība savam vadonim iededza viņā entuziasma kvēli. Viņš bija šo cilvēku vadonis, un viņš to sajuta.

- Nosvinēsim šo laimīgo satikšanos ar sadraudzīgu glāzi! - viņš sacīja.

Šo priekšlikumu, tāpat kā iepriekšējo, uzņēma ar nedalītu piekrišanu. Un, pats savām rokām novietojis vērtīgo akmeni nelielā koka kastītē, ko šim nolūkam bija nopircis no saimnieces, viņš atsēdās atzveltnes krēslā galda galā, un vakars tika veltīts jautrībai un sarunām.

Bija jau pāri vienpadsmitiem - vēla stunda mazajam Kobemas ciematam, - kad misters Pikviks devās uz guļamistabu, kas bija sagatavota viņa uzņemšanai. Viņš atgrūda vaļā spraišļoto logu un, nolicis sveci uz galda, iegrima domās par divu pēdējo dienu straujajiem notikumiem.

Kā laiks, tā vieta rosināja pārdomas; misteru Pikviku no tām iztraucēja baznīcas pulkstenis, nosizdams divpadsmit. Pirmais pulksteņa sitiens misteram Pikvikam bija licies svinīgs, bet, kad izskanēja pēdējais, iestājās nepanesams klusums - misteram Pikvikam bija gandrīz tāda sajūta, it kā viņš būtu zaudējis kādu draugu. Viņš jutās nervozs un uztraukts. Steidzīgi noģērbies, viņš, novietoja sveci kamīnā un likās gultā.

Ikviens būs piedzīvojis to nepatīkamo garastāvokli, kad miesīgs nogurums veltīgi cīnās ar nespēju aizmigt. Tādā stāvoklī šai brīdī atradās misters Pikviks; viņš pagriezās vispirms uz vieniem sāniem, tad uz otriem un neatlaidīgi turēja acis aizvērtas, it kā labinādams sevi laisties miegā. Tas nelīdzēja. Vai nu bezmiegs cēlās no neparastās fiziskās piepūles, ko viņš bija izturējis, vai karstuma, vai izdzertā groka, vai svešās gultas - nav pasakāms, taču viņa domas ļoti satraucošā veidā arvien atgriezās pie baigajiem zīmējumiem apakšstāvā un senajiem nostāstiem, ko tie bija izraisījuši aizvadītajā vakarā. Pusstundu novalstījies, viņš pēdīgi ar nepatiku atzina, ka nav vērts mēģināt aizmigt, tādēļ uzcēlās un šā tā apģērbās. Labāk nodarboties kaut jel ar ko, viņš domāja, nekā gulēt un iztēloties visvisādas šausmas. Viņš paskatījās pa logu - bija ļoti tumšs. Viņš pastaigājās pa istabu - bija ļoti vientulīgi.

Misters Pikviks bija nostaigājis dažas reizes no durvīm līdz logam un no loga līdz durvīm, kad viņam pirmo reizi ienāca prātā garīdznieka manuskripts. Tā bija laba doma. Ja tas nespētu ieinteresēt, tad varbūt varētu aizmidzināt. Viņš izņēma to no svārku kabatas un, pievilcis pie gultas mazu galdiņu, apgrieza svecei degli, uzlika brilles un ķērās pie lasīšanas. Rokraksts bija savāds, bet papīrs ļoti notraipīts un netīrs.

Arī virsraksts lika viņam piepeši sarauties, un viņš nevarēja noturēties, nepārlaidis istabai uzmanīgu skatienu. Taču, iedomādamies, cik absurdi ļaut vaļu šādām jūtām, viņš vēlreiz apgraizīja sveci un sāka lasīt turpmāko.

ĀRPRĀTĪGĀ MANUSKRIPTS

Jā! - ārprātīgā! Kā pirms daudziem gadiem šis vārds būtu satriecis manu sirdi! Kā tas būtu modinājis šausmas, kas reizēm mani sagrāba tā, ka asinis šņākdamas un džinkstēdamas joņoja pa dzīslām, līdz auksta baiļu rasa lieliem pilieniem pārklāja ādu un ceļi sitās kopā aiz izbailēm! Tagad man šis vārds patīk. Tas ir lielisks vārds.

Parādiet man monarhu, kura nikni sarauktā piere jebkad būtu biedējusi vairāk nekā ārprātīgā acu kvēle, parādiet monarhu, kura cilpa un cirvis jebkad bijis kaut uz pusi tik nemaldīgs kā ārprātīgā tvēriens. Ha! ha! Ir brīnišķīgi būt ārprātīgam! Tevi aplūko kā mežonīgu lauvu caur dzelzs restēm... tu griez zobus un kauc visu garo, kluso nakti, un tava smagā ķēde jautri skan... un tu valsties un lokies savā salmu klājienā, šīs lieliskās mūzikas sajūsmināts. Lai dzīvo ārprātīgo nams! O, tā ir burvīga vieta!

Es atminos laiku, kad baidījos no ārprāta, kad mēdzu uztrūkties no miega, krist ceļos un lūgt dievu, lai viņš pasargā mani no mūsu ģimenes lāsta, kad es bēgu no prieka un laimes, lai paslēptos kādā vientuļā vietā, un pavadīju gausas stundas, vērodams, kā progresē drudzis, kuram vajadzēja iznīcināt manas smadzenes. Es zināju, ka ārprāts iejaukts man pašās asinīs un kaulu smadzenēs, ka viena paaudze bija nodzīvojusi šīs sērgas neskarta un ka es biju pirmais, kurā tai vajadzēja atkal parādīties. Es zināju, ka tā tam jābūt; ka tā tas vienmēr bijis un tā tas vienmēr būs; un, kad es ļaužu pārpilnā telpā paslēpos kādā tumšā stūrī un redzēju, ka cilvēki sačukstas un rāda uz mani, un vērš acis pret mani, es zināju, ka viņi stāsta cits citam par cilvēku, kam lemts kļūt ārprātīgam, un tad es aizlavījos projām, lai skumtu vientulībā.

Tā es aizvadīju gadus, garus, garus gadus. Naktis šeit dažreiz ir garas - ļoti garas, bet tās nevar līdzināties tām nemiera pilnajām naktīm ar šausmīgajiem sapņiem, kādas pārdzīvoju toreiz. Man pārskrien aukstas tirpas, tās atceroties. Lieli, tumši stāvi ar viltīgām un ņirdzīgām sejām tupēja istabas stūros un naktī liecās pār manu gultu, vilinot mani kļūt ārprātīgam. Viņi klusi čukstēja, ka grīda vecajā mājā, kur mira mans tēvatēvs, esot notraipīta ar viņa asinīm, - tās viņš traka ārprāta brīdī esot izlējis pats ar savu roku. Es aizspiedu ar pirkstiem ausis, bet viņu kliedzieni dunēja man galvā tik ilgi, līdz skanēja visa istaba - ka vienā paaudzē pirms mana vectēva ārprāts snaudis, bet ka viņa vectēvs gadiem ilgi nodzīvojis pieķēdēts ar rokām pie zemes, lai tam neļautu pašam sevi saplosīt gabalos. Es zināju, ka viņi runā patiesību, - labi zināju. Es to biju izdibinājis jau pirms daudziem gadiem, kaut arī to mēģināja no manis slēpt.

Ha, ha! Es biju viltīgāks par viņiem, lai gan mani uzskatīja par ārprātīgu.

Pēdīgi tas mani pārņēma, un man bija jābrīnās, kā es kādreiz varēju no tā baidīties.

Tagad es mierīgi spēju iet ļaudīs - un smieties un triekt jokus ar labākajiem starp viņiem. Es zināju, ka esmu ārprātīgs, bet viņiem nebija pat aizdomu par to. Kā es sevī līksmoju, kad iedomājos to smalko izmaņu, ar kādu es viņus apmānīju - viņus, kas uz mani bija rādījuši un greizi skatījušies toreiz, kad vēl nebiju ārprātīgs, bet vienīgi baidījos kādu dienu tāds kļūt! Un kā es smējos aiz prieka, kad biju viens un domāju par to, cik labi protu glabāt savu noslēpumu un cik strauji mani labie draugi būtu atrāvušies no manis, ja zinājuši patiesību. Kad pusdienoju divatā ar kādu lielisku, dzīvespriecīgu puisi, es būtu varējis vai spiegt aiz sajūsmas, iedomādamies, cik bāls viņš kļūtu un cik ātri skrietu, ja uzzinātu, ka mīļais draugs, kas sēž cieši blakus, asinādams spožu, mirdzošu nazi, ir ārprātīgais, kam ir visas iespējas un pa pusei arī vēlēšanās iegrūst nazi viņa sirdī. O, tā bija jautra dzīve!

Es kļuvu bagāts, manta man nāca straumēm, un es nodevos izpriecām, kuru pievilcību tūkstoškārt pavairoja apziņa, ka esmu labi saglabājis savu noslēpumu. Es mantoju muižu. Likumu - pat likumu ar tā aso ērgļa aci - apmānīja, un tas nodeva ārprātīga cilvēka rokās apstrīdētos tūkstošus. Kur bija saprāts tiem cilvēkiem, kam veselas smadzenes un ass skatiens? Kur bija likumu zinātāju izveicība, kuri tik dedzīgi vismazākās vainas atrašanā? Ārprātīga cilvēka viltība tos visus bija apvedusi ap stūri...

Man bija nauda. Kā centās iegūt manu labvēlību! Es šķaidījos ar to bagātīgi. Kā mani cildināja! Kā manā priekšā zemojās trīs lepnie, valdonīgie brāļi! Viņu vecais tēvs ar sirmu galvu arī - tāda uzmanība - tāda cieņa - tāda uzticīga draudzība, - ak, viņš dievināja mani. Vecajam vīram bija meita - māsa jaunajiem cilvēkiem, un visi pieci bija nabadzīgi. Es biju bagāts un, kad apprecēju meiteni, redzēju viņas trūcīgo radinieku sejās rotājamies triumfa smaidus, jo viņi domāja par savu labi izstrādāto plānu un lielisko ieguvumu. Bet smaidīt taču vajadzēja man. Smaidīt? Nē, skaļi smieties un plēst sev matus, un valstīties pa zemi, spiedzot aiz prieka. Viņi pat neiedomājās, ka saprecinājuši meiteni ar ārprātīgo.

Tomēr nē! Ja viņi to zinājuši - vai būtu meiteni saudzējuši? Kas ir māsas laime pret viņas vīra zeltu! Visvieglākā spalviņa, ko es varu aizpūst gaisā, pret lielisko ķēdi, kas rotā manu augumu!

Lai gan biju viltīgs, vienā ziņā tomēr tiku apmānīts. Ja es nebijis ārprātīgs - jo, lai gan mēs, ārprātīgie, esam diezgan attapīgi, tomēr dažkārt apjūkam, - tad būtu zinājis, ka meitene drīzāk būtu vēlējusies, lai viņu sastingušu un aukstu ieliktu drūmā svina zārkā, nevis kā apskaustu līgavu ievestu manā bagātajā un mirdzošajā namā. Es būtu zinājis, ka viņas sirds pieķērusies kādam tumšacainam zēnam, kura vārdu viņa reiz, es dzirdēju, izdvesa savā nemierīgajā miegā; un es būtu zinājis, ka viņa ir upurēta man, lai izrautu no nabadzības veco sirmgalvi tēvu un augstprātīgos brāļus.

Es tagad vairs neatceros augumus un sejas, bet zinu, ka meitene bija skaista. Es to zinu, jo gaišajās mēness naktīs, kad uztrūkstos no miega un visapkārt valda klusums, es redzu, ka šīs kameras vienā stūrī klusi un nekustīgi stāv kāds viegls, izdēdējis sievietes augums ar gariem, melniem matiem, kas, līdami pār viņas muguru, sakustas ne no šīs zemes vēja pūsmām, un viņas acis, kas nekad nemirkšķinās, nekad neaizveras, ir cieši pievērstas man. Klusu! Asinis sastingst man sirdī, kad es šo rakstu, - tā ir viņa; seja ļoti bāla, un acīs stiklains spīdums, bet es tās labi pazīstu. Viņa nekad nepakustas, nekad nesavelk pieri vai lūpas, kā dara citi, kas dažreiz pilda šo istabu; bet man viņa sagādā daudz lielāku drausmu nekā tās parādības, kas mani kārdināja pirms daudziem gadiem, - viņa nāk tieši no kapa un ir tik ļoti līdzīga nāvei.

Gandrīz veselu gadu es redzēju, kā šī seja kļuva arvien bālāka; gandrīz veselu gadu redzēju, ka pār viņas skumīgo vaigu slepus lija asarās, bet nezināju iemesla.

Taču pēdīgi es to izdibināju. Ilgi tas no manis nebija noslēpjams. Viņa nekad mani nebija mīlējusi; es arī nekad nedomāju, ka viņa mani mīlētu; viņa nicināja manu bagātību un ienīda greznību, kurā dzīvoja, - un to nu es nebiju gaidījis. Viņa mīlēja citu. Par tādu iespēju pat nebiju iedomājies. Mani pārņēma dīvainas izjūtas, un domas, ko manī radīja kāds noslēpumains spēks, virpuļoja manās smadzenēs. Viņu es neienīdu, lai gan ienīdu jaunekli, par kuru viņa vēl vienmēr raudāja. Es nožēloju - jā, nožēloju - nelaimīgo dzīvi, kādai viņu bija nolēmuši bezjūtīgie un patmīlīgie radinieki. Es zināju, ka ilgi viņa nedzīvos, bet doma, ka viņa pirms nāves varētu dot dzīvību kādai nelaimīgai būtnei, kam lemts nodot ārprātu tālāk saviem pēcnācējiem, lika man izšķirties. Es apņēmos viņu nogalināt.

Daudzas nedēļas es domāju par indi, tad par noslīcināšanu, tad par uguni. Kāds lielisks skats - greznā māja liesmās, un ārprātīgā vīra sieva pārvēršas pelnos.

Padomājiet, kāds joks - liels atalgojums par vainīgā uzrādīšanu, un kāds cilvēks ar veselu prātu šūpotos vējā par darbu, ko viņš nekad nav darījis; un tas viss ārprātīgā viltības dēļ! Es par to bieži prātoju, taču beidzot no tā atteicos. Ai, kāds baudījums dienu pēc dienas asināt bārdas nazi, taustīt tā asmeni un iedomāties dziļo brūci, kādu radītu viens plānā, spožā asmens grieziens!

Beidzot vecie rēgi, kas tik bieži ieradās pie manis agrāk, iečukstēja man ausī, ka īstais laiks pienācis, un iespieda manā rokā atvāzto nazi. Es to cieši satvēru, klusi piecēlos no gultas un noliecos pār aizmigušo sievu. Seju viņa bija aizsegusi ar rokām.

Uzmanīgi atņēmu rokas nost un tās gurdeni noslīga uz viņas krūtīm. Viņa bija raudājusi, jo asaru pēdas uz vaigiem vēl nebija nožuvušas. Viņas seja bija klusa un mierīga, un pat tad, kad es tajā skatījos, viņas bālos vaibstus apgaismoja rāms smaids.

Lēni uzliku roku uz sievas pleca. Viņa sakustējās - tas bija tikai gaistoša sapņa iespaidā. Es atkal noliecos pār viņu. Viņa iekliedzās un pamodās.

Viena manas rokas kustība, un viņa nekad vairs nebūtu izdvesusi nedz kliedzienu, nedz skaņu. Bet es satrūkos un atrāvos. Viņas acis cieši lūkojās manī. Es nezinu, kā tas gadījās, bet tās mani padarīja gļēvu un bailīgu; es nodrebēju šo acu priekšā. Viņa piecēlās no gultas, vēl vienmēr cieši un neatlaidīgi skatīdamās uz mani. Es drebēju; rokā man bija nazis, bet es nevarēju pakustēties. Viņa devās uz durvīm. Tām tuvodamās, viņa pagriezās un novērsa acis no manas sejas. Burvība bija lauzta. Es metos uz priekšu un sagrābu viņu aiz rokas. Izgrūzdama kliedzienu pēc kliedziena, viņa nokrita pie zemes.

Tagad es viņu būtu varējis nogalināt bez cīņas, bet mājā visi bija sacelti kājās. Es dzirdēju soļu troksni kāpnēs. Noliku bārdas nazi parastajā vietā, atvēru durvis un skaļi saucu pēc palīdzības.

Viņi atskrēja, pacēla manu sievu un noguldīja gultā. Vairākas stundas viņa nogulēja bez samaņas, bet, kad dzīvība, redze un runas spējas atgriezās, saprāts bija viņu atstājis un viņa mežonīgi un nevaldāmi trakoja.

Atsauca ārstus - ievērojamus vīrus, kas grezni ģērbtu kalpotāju pavadībā piebrauca pie manas mājas ar lieliskiem zirgiem ērtās karietēs. Nedēļām ilgi tie uzturējās pie viņas gultas. Tie pulcējās blakus istabā un ilgi apspriedās klusās un svinīgās balsīs.

Kāds no viņiem, visgudrākais un visslavenākais, paveda mani sāņus un, lūgdams būt gatavam uz visļaunāko, pateica man - man, ārprātīgajam! - ka mana sieva zaudējusi prātu. Viņš stāvēja man cieši blakus pie vaļēja loga, uzlicis roku uz mana elkoņa un skatīdamies man sejā. Ar vienu grābienu es viņu varēju nosviest lejā uz ielas. Tas būtu bijis labs joks, bet apdraudēts bija mans noslēpums, tādēļ ļāvu viņam aiziet. Dažas dienas vēlāk tie pasacīja, ka man viņa jāturot uzraudzībā - man jārūpējoties par sargu.

Man! Es izgāju klajos laukos, kur neviens mani nevarēja dzirdēt, un smējos tik skaļi, līdz gaiss skanēja.

Nākamajā dienā viņa nomira. Sirmais, vecais vīrs pavadīja viņu līdz kapam, un lepnie brāļi nobirdināja pa asarai pār māsas nejūtīgo līķi, kuras ciešanas, viņai dzīvai esot, bija uzlūkojuši ar bezsirdīgu vienaldzību. Tās viss uzkurināja manu slepeno prieku, un, kad mēs braucām mājās, es, slēpdamies aiz balta kabatas lakatiņa, ko turēju sev pie sejas, smējos, līdz acīs saskrēja asaras.

Taču, lai gan biju izpildījis savu nodomu un viņu nogalinājis, es jutos nemierīgs un satraukts un nojautu, ka drīz vien mans noslēpums tiks atklāts. Nevarēju noslēpt mežonīgo jautrību un prieku, kas manī virda un lika man, kad biju mājās viens, lēkāt, plaukšķināt rokas, diet riņķu riņķiem un skaļi aurot. Kad izgāju no mājas un redzēju rosīgos ļaužu pūļus steidzamies pa ielām vai kad biju teātrī un dzirdēju mūzikas skaņas un redzēju ļaudis dejojam, es izjutu tādu līksmību, ka būtu varējis mesties starp viņiem, saplosīt viņus gabalu gabalos un kaukt aiz sajūsmas. Bet es tikai griezu zobus, spēru kājas pret grīdu un cirtu asos nagus savās rokās. Saturējos, un neviens vēl nezināja, ka esmu ārprātīgs.

Atminos - un tas ir viens no pēdējiem notikumiem, ko spēju atminēties, jo tagad es jaucu īstenību ar sapņiem, un, tā kā man ir tik daudz ko darīt un mani šeit vienmēr steidzina, tad neatliek laika atšķirt sapņus no īstenības, kas kaut kā dīvaini sajaukušies, - es atminos, kā pēdīgi atklājās mans noslēpums. Ha, ha! Man liekas, patlaban redzu to izbaiļu pilnos skatienus un sajūtu, cik viegli es tos atsviedu no sevis, triecu savas sažņaugtās dūres to bālajās sejās, bet tad metos prom kā vējš un atstāju tos kliedzam un saucam tālu aiz sevis. Kad par to domāju, manī rodas milža spēks.

Paskatieties, kā šis dzelzs stienis saliecas no mana negantā rāviena. Es to varētu salauzt kā zariņu, bet te ir tik gari gaiteņi ar daudzām durvīm - man liekas, es neatrastu ceļu, un, ja arī atrastu, zinu, ka šeit lejā ir dzelzs vārti, kurus viņi vienmēr tur aizslēgtus un aizbultētus. Viņi saprot, kāds gudrs ārprātīgais esmu bijis, un lepojas, ka var mani šeit turēt izrādīšanai.

Kā tas bija?... Jā, es biju izgājis. Atgriezos mājās vēlu vakarā un uzzināju, ka lepnākais no trim lepnajiem brāļiem mani gaidot - esot neatliekama lieta, tā viņš sacījis, - to labi atceros. Es ienīdu šo vīru ar visu neprātīgā naidu. Neskaitāmas reizes manas rokas bija tiekušās viņu saplosīt. Man sacīja, ka viņš esot šeit. Es ātri uzskrēju pa kāpnēm. Viņš teicās vēloties ar mani pāris vārdu parunāt. Es atlaidu kalpotājus.

Bija vēls, un mēs bijām vieni - pirmo reizi.

Sākumā es piesardzīgi izvairījos uz viņu skatīties, jo zināju to, ko viņš pat iedomāties nevarēja, - un lepojos ar šo zināšanu, - ka manās acīs liesmo ārprāta uguns.

Dažas minūtes mēs sēdējām klusēdami. Pēdīgi viņš sāka runāt. Mana nesenā uzdzīvošana un dīvainās piezīmes, ko es esot izteicis tik drīz pēc viņa māsas nāves, apvainojot tās piemiņu. Apkopodams vairākus apstākļus, ko sākumā neesot ievērojis, viņš domājot, ka es esot apgājies ar viņa māsu ļauni. Viņš gribot zināt, vai pareizi spriežot, pieņemdams, ka es vēloties mest negodu uz viņas piemiņu un izrādīt necieņu viņas ģimenei. Pienākums pret uniformu, ko viņš valkājot, pavēlot viņam prasīt šo paskaidrojumu.

Šim cilvēkam bija patents uz virsnieka vietu armijā - patents, kas nopirkts par manu naudu un viņa māsas nelaimi. Šis cilvēks bija galvenais sazvērestībā pret mani, lai noķertu mani cilpā un sagrābtu manu bagātību. Šis cilvēks bija visvairāk pūlējies, lai piespiestu savu māsu ar mani salaulāties, labi zinādams, ka tā savu sirdi atdevusi tam pīkstuļa puikam. Pienākums! Pienākums pret viņa uniformu! Viņa negoda livreju!

Pavērsu pret viņu acis - es vairs nevarēju atturēties, - bet nerunāju ne vārda.

Redzēju, kā mans skatiens lika viņam pēkšņi pārmainīties. Viņš. bija drosmīgs vīrs, tomēr nobālēja un parāva atpakaļ savu krēslu. Es pievilku savējo viņam tuvāk un, kad iesmējos - man bija ļoti jautri, - redzēju viņu nodrebam. Sajutu, ka ārprāts manī pieņemas. Viņam bija bailes no manis.

«Jūs ļoti mīlējāt savu māsu, kad viņa bija dzīva,» es sacīju, «ļoti.»

Viņš nemierīgi palūkojās visapkārt, un es redzēju, ka viņa roka satver krēsla atzveltni, bet viņš nesacīja ne vārda.

«Jūs nelieti!» es iesaucos. «Es jūs pazīstu, es atklāju jūsu velnišķīgo sazvērestību pret mani. Es zinu, ka viņas sirds bija saistīta pie cita, pirms jūs viņu piespiedāt precēties ar mani. Es to zinu... es zinu!»

Viņš piepeši uzlēca no krēsla, atvēzēja to pret mani un lika man atkāpties, jo runādams es visu laiku biju virzījies viņam tuvāk.

Es drīzāk kliedzu nekā runāju, jo jutu savās dzīslās mutuļojam nevaldāmas kaislības, bet vecie rēgi šķita čukstam un vilinām mani izraut viņam sirdi.

«Nolādētais!» iesaucos, pielēkdams kājās un mezdamies viņam virsū. «Es viņu nogalināju. Esmu ārprātīgs. Gals tev! Asinis, asinis! Man vajag asiņu!»

Ar vienu sitienu pavērsu sāņus krēslu, ar ko viņš šausmās man svieda, un saķēros ar viņu; ar smagu rīboņu mēs abi novēlamies uz grīdas.

Tā bija lieliska cīņa, jo viņš bija liels, spēcīgs vīrs, kas cīnījās par savu dzīvību, bet es - spēkpilns ārprātīgais, kas alka viņu iznīcināt. Zināju, ka nekāds spēks nespēj līdzināties manējam, un man bija taisnība. Atkal taisnība, lai gan biju ārprātīgs! Viņa pretošanās kļuva arvien vājāka Es uzliku celi uz viņa krūtīm un ar abām rokām cieši satvēru viņa muskuļaino kaklu. Viņa seja kļuva sarkana, acis izspiedās no dobuļiem un mēle izkārās no mutes, it kā viņš mani mēdītu. Es spiedu vēl stiprāk.

Piepeši ar skaļu brīkšķi atsprāga durvis un pa tām iebrāžas bars cilvēku, kliegdami cits caur citu, lai savaldot ārprātīgo.

Mans noslēpums bija atklāts, un tagad man atlika vienīgi cīnīties par brīvību. Es biju kājās, pirms kāds paguva man pieskarties, metos starp uzbrucējiem un attīrīju ceļu ar savām stiprajām rokām, it kā tajās būtu cirvis un es ar to viņus gāztu no kājām.

Sasniedzu durvis, pārlēcu pār margām un pēc mirkļa jau biju uz ielas.

Ātri skrēju taisni uz priekšu, un neviens neuzdrošinājās mani apturēt. Dzirdēju soļu dipoņu aizmugurē, un divkāršoju ātrumu. Dipoņa kļuva arvien vājāka un vājāka, līdz pēdīgi tālumā apklusa pavisam, bet es traucos uz priekšu, pāri purviem un strautiņiem, pāri žogiem un mūriem, izgrūzdams mežonīgus kliedzienus, kurus uztvēra dīvainās būtnes, kas no visām pusēm mani apstāja un piebalsodamas pastiprināja saucienus, līdz skanēja viss gaiss. Mani savās rokās nesa dēmoni, kas drāzās līdzi vējam, nogāza savā ceļā visus šķēršļus un grieza mani riņķī ar tādu sparu un ātrumu, ka man apreiba galva, līdz pēdīgi viņi ar spēcīgu triecienu nometa mani un es smagi nokritu zemē. Kad pamodos, atrados šeit - šajā nejēdzīgajā kamerā, kur reti iespīd saules gaisma un kur mēness stari iezogas vienīgi tādēļ, lai parādītu tumšās ēnas ap mani un kluso stāvu tā parastajā stūrī. Kad guļu nomodā, dažreiz dzirdu savādus spiedzienus un kliedzienus, kas atskan kaut kur šajā lielajā mājā. Kas tie par kliedzieniem, nezinu, bet tie nekad nenāk no tā bālā stāva, ne arī viņš tos ievēro. No pirmajām mijkrēšļa ēnām līdz rīta gaismas svīdumam tas nekustīgi stāv vienmēr tajā pašā vietā, klausīdamies mūzikā, ko rada mana dzelzs ķēde, un vērodams manu lēkāšanu pa salmu gultu.

Manuskripta beigās ar citu roku bija pierakstīta šāda piezīme:

«Nelaimīgais cilvēks, kura murgi šeit uzrakstīti, noder par bēdīgu piemēru tam, kādas postošas sekas rodas, ja jaunībā nepareizi izlieto enerģiju un nododas ilgstošām pārmērībām, līdz to iespaids vairs nav izlabojams. Viņa jaunības dienu neprātīgās trakulības, izlaidība un uzdzīve radīja drudzi un murgus. No tā kā pirmās sekas radās maldīga iedoma, ka viņa ģimenē pastāv iedzimts ārprāts, iedoma, kas dibinās uz labi pazīstamu medicīnas teoriju, ko vieni noteikti aizstāv, bet otri tikpat noteikti apkaro.

Tas radīja pastāvīgi drūmu garastāvokli, kas ar laiku pārvērtās par garīgu slimību un pēdīgi izbeidzās ar traku ārprātu. Ir pietiekams pamats ticēt, ka notikumi, ko viņš izklāstījis, kaut arī slimas iztēles izkropļoti, patiešām notikuši. Tiem, kas pazina viņa jaunības netikumus, atliek vienīgi pabrīnīties, kā viņa kaislības, kad tās vairs neapvaldīja saprāts, nepavedināja viņu izdarīt vēl briesmīgākus darbus.»

Kad misters Pikviks beidza lasīt vecā garīdznieka manuskriptu, svece bija nodegusi līdz pat svečturim, un, kad gaisma bez iepriekšējas brīdinošas noraustīšanās nodzisa, viņa uzbudinātie nervi stipri satraucās. Ātri nosviedis tos apģērba gabalus, ko bija uzvilcis, kad piecēlās no savas nemierīgās gultas, un pametis visapkārt baiļpilnu skatienu, viņš vēlreiz steidzīgi ierāpās palagos un drīz vien cieši iemiga.

Kad misters Pikviks atmodās, saule spoži spīdēja istabā un rīts jau bija labā gabalā. Drūmais garastāvoklis, kas viņu nomāca iepriekšēja vakarā, bija izzudis līdz ar tumšajām ēnām, kas klāja apkārtni, un viņa domas un jūtas bija tikpat gaišas un priecīgas kā rīts. Pēc spēcinošām brokastīm četri džentlmeņi, kurus pavadīja cilvēks, kas nesa koka kastītē ievietoto akmeni, kājām devās uz Greivzendu. Viņi sasniedza šo pilsētu apmēram vienos (bagāža bija nosūtīta tieši no Ročestras uz Sitiju), un, tā kā viņiem palaimējās dabūt ārējās sēdvietas pasta karietē, viņi tai pašā dienā miesīgi un garīgi spirgti ieradās Londonā.

Nākošās trīs četras dienas aizņēma nepieciešamā sagatavošanās ceļojumam uz Ītensvilu. Tā kā šis ļoti svarīgais pasākums prasa, lai to apgaismotu atsevišķā nodaļā, mēs tās nedaudzās rindas, kas atlikušas līdz šīs nodaļas beigām, varam veltīt, lai īsumā atstāstītu arheoloģiskā atraduma vēsturi.

No kluba protokoliem uzzinām, ka nākamajā vakarā pēc viņu atgriešanās misters Pikviks par atradumu referēja kluba pilnsapulcē un izsacīja daudzus atjautīgus un erudītus apsvērumus par ieraksta nozīmi. Uzzinām arī, ka kāds prasmīgs mākslinieks izgatavoja šī akmenī iegravētā retuma precīzu attēlu un piesūtīja Karaliskajai arheologu biedrībai un citām zinātniskām biedrībām; ka polemiskie sacerējumi, kas tika uzrakstīti par šo tematu, sacēla daudz skaudības un greizsirdības; ka misters Pikviks pats uzrakstīja brošūru, kurā ietilpa deviņdesmit sešas lapas ļoti smalkā drukā un divdesmit septiņi dažādi ieraksta iztulkojumi; ka trīs veci džentlmeņi atstāja savus vecākos dēlus ar šiliņu kabatā par to, ka viņi iedrošinājās apšaubīt ieraksta senumu, un ka viens entuziasts priekšlaicīgi izbeidza dzīvi aiz izmisuma, ka nav spējīgs izdibināt ieraksta nozīmi; ka par šo atradumu septiņpadsmit vietējās un ārzemju biedrības izvēlēja misteru Pikviku par goda biedru; ka neviena no septiņpadsmit biedrībām nevarēja ierakstu izdibināt, bet ka visas septiņpadsmit piekrita, ka tas ir ļoti neparasts.

Tiesa, misters Blotons - viņa vārdu mūžīgi nicinās visi tie, kas cienī noslēpumaino un cildeno, - misters Blotons, mēs sakām, izrādīdams šaubas un pieķeršanos sīkumiem, kāda raksturīga maziskam garam, atļāvās izteikt savu redzes viedokli, kas bija tikpat nicināms, cik smieklīgs. Misters Blotons ar negodīgu vēlēšanos aptumšot Pikvika nemirstīgā vārda spožumu personīgi uzņēmās ceļojumu uz Kobemu un atgriezies teica klubā runu, kurā sarkastiski atzīmēja, ka viņš esot redzējis to cilvēku, no kura akmens nopirkts, ka šis cilvēks uzskatot akmeni par senu, bet kategoriski noliedzot ieraksta senumu, jo, pēc viņa izteicieniem, viņš to pats brīvā brīdī esot kaut kā iecirtis un tas attēlojot burtus, ar kuriem gribēts izsacīt ne vairāk, ne mazāk kā vienkāršo teicienu: «Bils Stempss, viņa zīme»; un ka misters Stempss, nebūdams radis rakstīt oriģinālus sacerējumus un vairāk būdams draugos ar vārdu skaņām nekā ar ortogrāfijas stingrajiem likumiem, aizmirsis pierakstīt savam kristāmajam vārdam un uzvārdam nobeiguma «s».

Pikvika klubs, kā jau to varēja sagaidīt no tik apgaismotas organizācijas, uzņēma šo ziņojumu ar nicināšanu, kādu tas pelnījis, izslēdza uzpūtīgo un stūrgalvīgo Blotonu no savām rindām un piešķīra misteram Pikvikam kā uzticības un atzinības zīmi zelta brilles; atbildot uz to, misters Pikviks lika uzgleznot savu portretu un piekārt to klubā pie sienas, - starp citu, šo portretu viņš nevēlējās iznīcināt, kļuvis dažus gadus vecāks.

Misters Blotons bija gan izmests no kluba, tomēr nebija uzvarēts. Arī viņš uzrakstīja brošūru, adresēja to šīm septiņpadsmit zinātniskajām biedrībām, atkārtodams savu iepriekšējo paziņojumu, un diezgan skaidri izsacīja uzskatu, ka minētās septiņpadsmit zinātniskās biedrības esot septiņpadsmit «šarlatāni». Kad tas sacēla septiņpadsmit zinātnisko biedrību tikumisko sašutumu, parādījās dažas jaunas brošūras; ārzemju zinātniskās biedrības uzsāka sarakstīšanos ar vietējām zinātniskajām biedrībām; vietējās zinātniskās biedrības pārtulkoja ārzemju zinātnisko biedrību brošūras angliski; ārzemju zinātniskās biedrības pārtulkoja vietējo zinātnisko biedrību brošūras visādās valodās, un tā sākās slavenā zinātniskā diskusija, kas pazīstama visā pasaulē kā «Pikvika polemika».

Bet zemiskais mēģinājums ievainot misteru Pikviku krita atpakaļ uz paša melīgā autora galvu. Septiņpadsmit zinātniskās biedrības vienbalsīgi atzina, ka uzpūtīgais Blotons ir uzbāzīgs nejēga, un ķērās pie darba, lai izdotu vēl vairāk traktātu. Un līdz šai dienai akmens ir un paliek neizprotams piemineklis mistera Pikvika diženumam un nezūdama trofeja, kas liecina par viņa ienaidnieku maziskumu.