Pikvika kluba piezīmes

XIII NODAĻA

Mums atklāti jāatzīst, ka līdz tam laikam, kad pirmo reizi iedziļinājāmies daudzajos Pikvika kluba dokumentu sējumos, mēs neko nebijām dzirdējuši par Ītensvilu; ar tādu pašu vaļsirdību mums jāpiebilst, ka veltīgi esam meklējuši pierādījumu, ka šāda pilsēta mūsu dienās tiešām pastāvētu. Zinādami, cik droši var uzticēties katrai mistera Pikvika piezīmei un pierakstam, un nedomādami nostādīt mūsu atmiņas spēju pretī šī lielā vīra rakstiskajiem ziņojumiem, mēs sakarā ar šo jautājumu esam konsultējušies ar visām autoritātēm, kas mums bija pieejamas. Esam izlasījuši vārdu pa vārdam A un B sarakstus¹, tomēr neatradām vārdu Ītensvila; esam pārbaudījuši katru stūrīti grāfistu ģeogrāfiskajās, kartēs, ko mūsu ievērojamie izdevēji laiduši klajā par labu sabiedrībai, un mūsu pētījumiem ir bijis tāds pats rezultāts.

Tāpēc esam pamudināti ticēt, ka misters Pikviks, lai piesardzīgi izvairītos dot iemeslu kādam apvainoties, kā arī aiz tām delikātajām jūtām, kuru dēļ visi, kas viņu labi pazina, uzskatīja šo cilvēku par sevišķi ievērojamu, ar nolūku aizstājis īsto vārdu ar izdomātu tai pilsētai, kurā izdarīti viņa novērojumi. Šo mūsu ticību nostiprina kāds apstāklis, kas pats par sevi ļoti maznozīmīgs un sīks, bet, ja to aplūko no šī redzes viedokļa, tad tas pelna ievērību. Mistera Pikvika piezīmju grāmatiņā mēs varam atrast tāda fakta pierakstījumu, ka viņš sev un saviem sekotājiem vietas pasūtījis Norvičas pasta karietē, taču šis ieraksts vēlāk nosvītrots, kā liekas, aiz tā iemesla, lai noslēptu pat virzienu, kurā šī pilsēta atrodas. Tādēļ mēs neielaidīsimies minējumos par šo jautājumu, bet tūliņ turpināsim savu vēstījumu, apmierinādamies ar materiāliem, kurus mums sagādājušas tā varoņa - mistera Pikvika piezīmes.

Tad nu liekas, ka Ītensvilas iedzīvotāji, līdzīgi daudzu citu mazu pilsētu iedzīvotājiem, uzskatīja sevi par vislielākā mērā izciliem un ievērojamiem un ka katrs Ītensvilas iedzīvotājs, apzinādamies, kāda nozīme ir viņa dotajam piemēram, uzlūkoja par savu pienākumu ar sirdi un dvēseli pievienoties vienai no divi lielajām partijām, kas sadalīja pilsētu, proti - zilajiem vai dzeltenajiem². Zilie nekad nepalaida garām izdevību nostāties opozīcijā dzeltenajiem, bet dzeltenie nekad nepalaida garām izdevību nostāties opozīcijā zilajiem, un sekas bija tādas, ka katrā gadījumā, kad dzeltenie un zilie sastapās kādā atklātā sapulcē pilsētas domes zālē, gada tirgū vai tirgus laukumā, viņu starpā iedegas strīdiņi un atskanēja spēcīgi vārdi. Ir gandrīz lieki piebilst, ka šo ķildu dēļ katrs jautājums Ītensvilā izvērtās par partiju jautājumu. Ja dzeltenie ierosināja uzlikt tirgus hallei jaunu stikla jumtu, zilie sasauca tautas sapulci un izgāza šo priekšlikumu; ja zilie ierosināja uzstādīt Haistrītā vēl vienu ūdens sūkni, dzeltenie kā viens vīrs cēlās šādai pārmērībai pretī. Te bija zilo veikali un dzelteno veikali, zilo viesnīcas un dzelteno viesnīcas; pat baznīcā bija zilo aile un dzelteno aile.

Saprotams, bija ļoti svarīgi un obligāti nepieciešami, lai katru no šīm spēcīgajām partijām reprezentētu savs preses orgāns, un šinī sakarībā pilsētā iznāca divi laikraksti - «Ītensvilas Avīze» un «Ītensvilas Neatkarīgais»; pirmā aizstāvēja zilo principus, bet otrais darbojās uz neapšaubāmi dzeltena pamata. Tās bija lieliskas avīzes! Kādi ievadraksti un kādi drosmīgi triecieni pretiniekam! «Mūsu nekam nederīgā laikabiedre «Avīze»:..» - «Šī negodīgā un zemiskā avīzīte «Neatkarīgais»...» - «Šis nepatiesīgais un piedauzīgais drukājums «Neatkarīgais»...» - «Šī pretīgā un melīgā zākātāja «Avīze»...» Ar šādiem un tamlīdzīgiem prātu satraucošiem apvainojumiem vienmēr bija bagātīgi piebārstītas abu avīžu slejas, modinādamas pilsētas iedzīvotāju krūtīs vislielākās sajūsmas un sašutuma jūtas.

Misters Pikviks ar viņam raksturīgo tālredzību un gudrību bija izvēlējies sevišķi izdevīgu momentu pilsētas apmeklēšanai. Vēl nekad še nebija norisinājusies tāda cīņa.

Augstcienītais Semjuels Slamkijs no Slamkijholas³ bija zilo kandidāts, un Horeišo Fizkins, eskvairs, no Fizkinlodžas³ pie Ītensvilas, bija ļāvis, lai draugi viņu pierunā aizstāvēt dzelteno intereses.

«Avīze» brīdināja Ītensvilas vēlētājus, ka ne tikai Anglijas iedzīvotāji, bet visa civilizētā pasaule pievērsusi viņiem savus skatienus; un «Neatkarīgais» biedinoši jautāja, vai Ītensvilas vēlētāji esot tie cildenie vīri, par kādiem tie vienmēr uzskatīti, vai arī zemiski un verdziski rīki, kas nepelna ne angļa vārdu, ne brīvības svētību.

Nekad agrāk pilsētu nebija satraucis tāds saviļņojums.

Bija vēls vakars, kad misters Pikviks un viņa trīs ceļa biedri ar Sema palīdzību nokāpa no Ītensvilas pasta karietes jumta. Pie viesnīcas «Pilsētas Ģerbonis» logiem plīvoja lieli, zili zīda karogi, un katrā logā bija ievietoti plakāti, kas ar milzīgiem burtiem vēstīja, ka še ik dienas notur sēdes augstcienītā Semjuela Slamkija komiteja.

Uz ielas bija salasījies dīkdieņu pūlis, kas vērās uz kādu aizsmakušu vīru balkonā, kurš, aģitēdams par misteru Slamkiju, bija norunājies gluži sarkans, bet kura argumentu spēku un asumu mazināja nepārtraukta četru lielu bungu sišana, kuras mistera Fizkina komiteja bija nostādījusi uz ielas stūra. Viņam blakus bija arī kāds rosīgs mazs vīriņš, kas laiku pa laikam noņēma cepuri un deva zīmi ļaudīm saukt «urā!» ko viņi pastāvīgi ar vislielāko sajūsmu arī darīja; un, tā kā sasarkušais vīrs turpināja runāt, līdz kļuva vēl sarkanāks, tad likās, ka viņš savu uzdevumu izpilda tikpat labi, it ka kāds viņu būtu dzirdējis.

Tikko pikvikieši bija nokāpuši, viņus aplenca kāds godīgo un neatkarīgo pūļa atzarojums, tūdaļ nokliegdams trīskārtīgu apdullinošu «urā!», ko nekavējoties uztvēra galvenie spēki (jo pūlim nebūt nav nepieciešams zināt, kam tas sauc «urā!»), kamēr saucieni pieauga līdz dārdošai triumfa rēkoņai, kas lika apklust pat sarkansejainajam vīram balkonā.

- Urā! - pūlis noslēgumā nokliedzas.

- Vēl vienu reizi! - mazais izrīkotājs balkonā spiedza, un pūlis atkal ierēcās, it kā tiem plaušas būtu no čuguna ar tērauda mehānismu.

- Lai dzīvo Slamkijs! - rēca godīgie un neatkarīgie.

- Lai dzīvo Slamkijs! - atbalsoja misters Pikviks, noņemdams cepuri.

- Nost Fizkinu! - kliedza pūlis.

- Nost! - sauca misters Pikviks.

- Urā!

Un atkal atskanēja tāda rēkoņa kā no veselas zvērnīcas, kad zilonis rausta zvanu un pieprasa brokastis.

- Kas tas par Slamkiju? - misters Tapmens čukstēja.

- Es nezinu, - misters Pikviks atbildēja tikpat klusi. - Cst! Neko nejautājiet! Šādos gadījumos vienmēr vislabāk darīt to, ko dara pūlis..

- Bet ja nu te ir divi pūļi? - misters Snodgrass ieminējās.

- Kliedziet līdzi lielākajam! - misters Pikviks atbildēja.

Veseli folianti nespētu izsacīt vairāk.

Viņi iegāja mājā, pūlis, daudzbalsīgi kliegdams, pašķīrās pa labi un pa kreisi, lai dotu viņiem ceļu. Tagad vispirmām kārtām vajadzēja padomāt par naktsmājām.

- Vai mēs šeit varam dabūt gultasvietas? - misters Pikviks vaicāja, paaicinājis viesmīli.

- Nezinu vis, ser, - tas atbildēja, - baidos, ka pie mums viss būs pilns, ser. Es apjautāšos, ser.

Viņš aizgāja un tūliņ atgriezās, lai pavaicātu, vai džentlmeņi esot zilie.

Tā kā ne misteru Pikviku, ne viņa draugus ne ar vienu no kandidātiem nesaistīja nekādas svarīgas intereses, uz jautājumu bija diezgan grūti atbildēt. Šīs dilemmas priekšā misters Pikviks iedomājās par savu jauno draugu misteru Perkeru.

- Vai jūs pazīstat džentlmeni, vārdā Perkers? - misters Pikviks apvaicājās.

- Protams, ser; viņš ir augstcienītā mistera Semjuela Slamkija aģents.

- Es domāju, - viņš ir zilais?

- O jā, ser!

- Tad mēs esam zilie, - misters Pikviks atsacīja, bet, redzēdams, ka viesmīlis pēc šī iztapīgā paziņojuma rādās diezgan šaubīgs, viņš iedeva tam savu vizītkarti un lūdza tūliņ nodot to misteram Perkeram, ja tas gadījumā atrastos šeit viesnīcā.

Viesmīlis aizgāja un, gandrīz tūliņ atgriezies ar lūgumu, lai misters Pikviks tam seko, ieveda viņu kādā lielā telpā pirmajā stāvā, kur pie gara galda, kas bija apkrauts ar grāmatām un papīriem, sēdēja misters Perkers.

- Ā, ā, godājamo ser! - mazais cilvēciņš izsaucās, nākdams viņam pretī. - Ļoti priecājos jūs redzēt, godājamo ser, ļoti. Lūdzu, sēdieties! Tātad jūs savu nodomu esat realizējuši. Jūs esat atbraukuši šurp, lai noskatītos vēlēšanas, vai ne?

Misters Pikviks atbildēja apstiprinoši.

- Sīva cīņa, godājamo ser, - mazais cilvēciņš sacīja.

- Priecājos to dzirdēt, - misters Pikviks atteica, berzēdams rokas. - Man patīk vērot tādu spēcīgu patriotisma izpausmi, lai no kuras puses tā parādītos; tātad, sīva cīņa?

- O jā, - mazais cilvēciņš attrauca, - pat ļoti sīva. Mēs esam aizņēmuši visas viesnīcas pilsētā un atstājuši pretiniekam vienīgi dzertuves. Meistarisks politisks gājiens, godājamo ser, vai ne?

Mazais vīriņš apmierināti pasmaidīja un ievilka degunā krietnu šņaucienu tabakas.

- Un kāds paredzams cīņas iznākums? - misters Pikviks apvaicājās.

- Grūti pateikt, godājamo ser; pagaidām vēl grūti pateikt, - mazais vīriņš atbildēja.

- Fizkina ļaudis ieslēguši trīsdesmit trīs vēlētājus «Baltā Brieža» ratnīcā.

- Ratnīcā! - izsaucās misters Pikviks, ļoti pārsteigts par šo otro politisko gājienu.

- Viņi tur tos ieslēgtus, kamēr tie viņiem būs vajadzīgi, - mazais vīriņš turpināja. -

Nolūks, protiet, ir tāds, lai mēs netiktu tiem klāt; un, pat ja mēs arī tiktu klāt, tam nebūtu nozīmes, jo tie visi ir līdz nesamaņai piedzirdīti. Slīpēts zellis tas Fizkina aģents, ļoti slīpēts zellis.

Misters Pikviks skatījās ieplestām acīm, taču nesacīja ne vārda.

- Taču mēs esam diezgan paļāvīgi, - misters Perkers turpināja, noklusinādams balsi gandrīz līdz čukstam. - Vakar vakarā mēs te sarīkojām mazas viesības...

Četrdesmit piecas sievietes, godājamo ser... Un, kad viņas gāja mājās, mēs katrai pasniedzām zaļu saulessargu.

- Saulessargu! - misters Pikviks teica.

- Fakts, godājamo ser, fakts. Četrdesmit piecus zaļus saulessargus par septiņiem šiliņiem un sešiem pensiem gabalā. Visas sievietes mīl greznoties... efekts no šiem saulessargiem ārkārtējs. Mēs sev nodrošinājām visus viņu vīrus un pusi no brāļiem... tas sit pušu zeķes, flaneli un citus tamlīdzīgus niekus. Mana ideja, cienījamo ser, pilnīgi! Vai krusa, vai lietus, vai saule spiež, jūs nevarat noiet pa ielu ne sešus soļus, nesastapdami pusduci zaļu saulessargu.

Še mazo vīriņu pārņēma konvulsīvi smiekli, ko pārtrauca tikai kādas trešās personas ienākšana.

Tas bija garš, kalsns vīrs ar smilšu krāsas matiem, kuros jau viesās pliks pauris, un ar tādu sejas izteiksmi, kas pauda ārkārtīgu svarīgumu, savienotu ar neizmērojamu dziļdomību. Viņš bija ģērbies garos, brūnos virssvārkos, melnā vadmalas vestē un dzeltenpelēkās biksēs. Pie viņa vestes karājās lornete, un galvā viņam bija ļoti zema platmale ar platu malu. Atnācēju iepazīstināja ar misteru Pikviku. Tas bija «Ītensvilas Avīzes» redaktors misters Pots.

Kad bija apmainīti daži ievadījuma vārdi, misters Pots pagriezās pret misteru Pikviku un svinīgi vaicāja:

- Vai šī cīņa rada metropolē lielu interesi, ser?

- Man liekas gan, - misters Pikviks atteica.

- Šai sakarā man ir pamats domāt, - Pots trieca tālāk, palūkodamies uz misteru Perkeru un gaidīdams apstiprinājumu, - šai sakarā man ir pamats domāt, ka to zināmā mērā ir sekmējis mans raksts pagājušās sestdienas numurā.

- Par to nav ne mazāko šaubu, - mazais vīriņš apliecināja.

- Prese, ser, ir varens ierocis, - Pots sacīja.

Misters Pikviks tam pilnīgi piekrita.

- Bet es ceru, ser, - Pots teica, - ka nekad šo milzīgo spēku, \o es vadu, neesmu ļaunprātīgi izlietojis. Es ceru, ser, ka nekad neesmu vērsis šo cēlo ieroci, kas ielikts manās rokās, pret privātās dzīves svētajām krūtīm vai pret personiskās reputācijas jūtīgo sirdi; es ceru, ser, ka esmu veltījis savu enerģiju... pūliņiem... varbūt tie ir niecīgi, es zinu, ka tie ir niecīgi... lai iedvestu tos principus... kas ir...

Še «Ītensvilas Avīzes» redaktors, acīm redzot, galīgi sapinās, un misters Pikviks steidza viņam palīgā, sacīdams:

- Protams.

- Un kāda, ser, - Pots turpināja, - kāda, ser, atļaujiet man jums kā bezpartejiskam vaicāt, ir sabiedriskā doma Londonā attiecībā uz manu cīņu ar «Neatkarīgo»?

- Ļoti sasprindzināta, bez šaubām, - iestarpināja misters Perkers ar viltīgu skatienu, kas, ļoti iespējams, bija nejaušs.

- Šī cīņa, - Pots trauca tālāk, - turpināsies tik ilgi, kamēr, vien man būs veselība un spēks un tā talanta dzirksts, ar ko esmu apdāvināts. No šīs cīņas, lai arī tā var sajaukt cilvēku prātus un satraukt viņu jūtas, un padarīt tos nespējīgus izpildīt ikdienišķās dzīves pienākumus, - no šīs cīņas, ser, es nekad neatraušos, līdz nebūšu uzlicis savu papēdi uz «Ītensvilas Neatkarīgā». Vēlos, ser, lai londonieši un šīs zemes iedzīvotāji zinātu, ka viņi var uz mani paļauties, ka es viņus neatstāšu, ka es, ser, esmu nolēmis palikt pie viņiem līdz pēdējam.

- Jūsu rīcība, ser, ir ļoti cēla, - misters Pikviks sacīja un spieda augstsirdīgā Pota roku.

- Jūs, ser, kā es noprotu, esat cilvēks ar prātu un talantu, - misters Pots attrauca gandrīz bez elpas savā patriotiskajā aizrautībā. - Esmu vislielākā mērā iepriecināts iepazīties ar tādu cilvēku.

- Un es, - misters Pikviks teica, - jūtos dziļi pagodināts, dzirdot šīs jūsu domas.

Atļaujiet, ser, jūs iepazīstināt ar maniem ceļa biedriem - pārējiem korespondējošiem locekļiem no tā kluba, ar kura nodibināšanu es varu lepoties.

- Ļoti priecāšos, - misters Pots atbildēja.

Misters Pikviks izgāja un, atgriezdamies ar saviem trim draugiem, pienācīgā kārtā stādīja tos priekšā «Ītensvilas Avīzes» redaktoram.

- Nu, mīļo Pot, - mazais misters Perkers sacīja, - jautājums tagad ir tāds: ko mēs ar mūsu draugiem iesāksim?

- Es domāju - mēs taču varam apmesties šeit? - misters Pikviks ieminējas.

- Šai mājā, manu dārgo ser, nav nevienas brīvas gultas - nevienas pašas.

- Ārkārtīgi nepatīkami, - misters Pikviks noteica.

- Ļoti, - viņa pavadoņi pievienojās.

- Man attiecībā uz šo jautājumu ir kāda ideja, - misters Pots izsaucās, - ko, es domāju, varētu ļoti sekmīgi realizēt. «Pāvā» ir divas gultas, un es varu droši sacīt, ka misis Pota būs ļoti priecīga uzņemt misteru Pikviku un jebkuru no viņa draugiem, ja pārējiem diviem džentlmeņiem un viņu apkalpotājam nav iebildumu iekārtoties «Pāvā», cik nu labi tas iespējams.

Pēc tam kad misters Pots bija atkārtojis savu ielūgumu un misters Pikviks atkārtoti iebildis, ka viņš nespējot ne iedomāties sagādāt traucējumu tā mīļajai sievai, tika nolemts, ka tas tomēr ir vienīgais iespējamais jautājuma atrisinājums. Pie tā arī palika; un pēc kopējām pusdienām «Pilsētas Ģerbonī» draugi šķīrās; misters Tapmens un misters Snodgrass gāja uz «Pāvu», bet misters Pikviks un misters Vinkls devās uz mistera Pota māju; iepriekš bija norunāts, ka no rīta viņi sapulcēsies «Pilsētas Ģerbonī» un pavadīs augstcienītā Semjuela Slamkija piekritēju gājienu uz vietu, kur paredzēta kandidātu izvirzīšana.

Mistera Pota ģimenes lokā ietilpa tikai viņš pats un viņa sieva. Visiem cilvēkiem, kurus viņu ģenialitāte pacēlusi pasaulē izcilā stāvoklī, parasti ir dažas mazas vājībiņas, kuras jo vairāk duras acīs, ja tās aplūko kontrastā ar viņu rakstura galvenajām līnijām.

Ja misteram Potam bija kāda vājība, tad varbūt tā, ka viņš bija mazliet par daudz padevīgs savas sievas nedaudz nievājošai vadībai un valdīšanai. Mums gan nebūtu tiesību šo faktu sevišķi uzsvērt, tādēļ ka patlaban misis Pota lika lietā visu savu pievilcību, lai uzņemtu abus džentlmeņus.

- Mana dārgā, - misters Pots sacīja, - misters Pikviks... misters Pikviks no Londonas.

Misis Pota atbildēja mistera Pikvika tēvišķīgajam rokas spiedienam apburošā piemīlībā; misters Vinkls, kas nemaz nebija pieteikts, kādā tumšā stūrī neievērots švīkā ja ar kājām grīdu un klanījās.

- P., mans dārgais - misis Pota sacīja.

- Mana dzīvība! - misters Pots attrauca.

- Lūdzu, iepazīstini ar to otru džentlmeni!

- Tūkstoškārt lūdzu, piedodiet, - misters Pots izsaucās. - Atļaujiet misis Pota, misters...

- Vinkls, - misters Pikviks atteica.

- Vinkls, - misters Pots atbalsoja, un iepazīstināšanas ceremoniāls bija beidzies.

- Mums, kundze, jums daudzkārt jāatvainojas, - misters Pikviks piemetināja, - ka bez kāda brīdinājuma traucējam jūsu mājas kārtību.

- Nekas, ser, nekas! - Potu ģimenes sievišķā puse atbildēja dzīvi. - Man, varat ticēt, ir īsts baudījums redzēt kādu jaunu seju, kur man dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas jādzīvo šajā garlaicīgajā vietā, nevienu neredzot.

- Nevienu, mana dārgā! - misters Pots šķelmīgi izsaucās.

- Nevienu, ja neskaita tevi, - misis Pota asi atbildēja.

- Lieta tāda, mister Pikvik, - namatēvs sacīja, paskaidrodams, kādēļ sieva žēlojas, - ka mums savā ziņā nav pieejamas daudzas izpriecas un laika kavēkļi, kuros mēs citos apstākļos būtu varējuši piedalīties. Mans sabiedriskais stāvoklis kā «Ītensvilas Avīzes» redaktoram, vieta, kādu šis laikraksts ieņem valstī, mana pastāvīgā iegremdēšanās politiskās dzīves virpulī...

- P., manu dārgo, - misis Pota pārtrauca.

- Mana dzīvība! - redaktors attrauca.

- Es vēlētos, mans dārgais, ka tu papūlētos atrast kādu sarunas tematu, kas šos džentlmeņus varētu kaut cik interesēt.

- Bet, mana mīļotā, - ļoti pazemīgi sacīja misters Pols, - misters Pikviks taču par to interesējas.

- Labi gan, ja viņš to var, - misis Pota ar uzsvaru noteica. - Man līdz nāvei apnikusi jūsu politika, naidošanās ar «Neatkarīgo» un tamlīdzīgas blēņas. Esmu pilnīgi pārsteigta, P., ka tu savu muļķību spēj šādi izrādīt.

- Bet mana dārgā... - misters Pots ieteicās.

- Ak, blēņas, nestāsti man! - misis Pota atsacīja. - Vai jūs spēlējat ecarté, ser?

- Es būšu ļoti priecīgs to iemācīties jūsu vadībā, - misters Vinkls atbildēja.

- Labi, tad piebīdiet to mazo galdiņu pie loga, lai man vairs nebūtu jāklausās par šo garlaicīgo politiku.

- Džeina, - misters Pots sacīja apkalpotājai, kas ienesa sveces, - noejiet lejā kantorī un uznesiet man augšā «Avīzes» tūkstoš astoņsimt divdesmit astotā gada komplektu.

Es jums gribu nolasīt... - redaktors piebilda, vērsdamies pie mistera Pikvika, - es jums gribu nolasīt dažus ievadrakstus, ko es tai laikā uzrakstīju sakarā ar dzelteno mēģinājumu norīkot jaunu sargu pie šejienes aizkārtnes; domāju, ka tie jums patiks.

- Es tiešām vēlētos tos noklausīties, - misters Pikviks atteica. Komplektu uznesa, redaktors apsēdās - un viņam blakus misters Pikviks.

Mēs esam veltīgi izmeklējuši mistera Pikvika piezīmju grāmatiņas lapas cerībā atrast šo brīnišķīgo sacerējumu vispārēju pārskatu. Mums ir pietiekams pamats ticēt, ka viņu pilnīgi aizrāvis stila svaigums un spēks, jo misters Vinkls patiešām atzīmējis faktu, ka visu lasīšanas laiku mistera Pikvika acis bijušas aizvērtas it kā aiz pārmērīga baudījuma.

Ziņa, ka vakariņu galds uzklāts, darīja galu kā ecarté spēlei, tā «Ītensvilas Avīzes» skaistāko vietu lasīšanai. Misis Pota bija ļoti pacilātā noskaņā un labā omā. Misters Vinkls jau bija ievērojami progresējis viņas labvēlības iekarošanā, un viņa nekavējās tam konfidenciāli pasacīt, ka misters Pikviks esot «jauks večukiņš». Šis izteiciens pauž tādu familiaritāti, kādu tikai nedaudzi no tiem, kas tuvāk pazina šo ar kolosālu prātu apveltīto cilvēku, būtu uzdrīkstējušies sev atļauties. Mēs tomēr to esam paturējuši kā aizkustinošu un pārliecinošu pierādījumu par to cieņu, kādu viņš baudīja visās sabiedrības šķirās, un par to vieglumu, ar kādu viņš iekaroja to sirdis un jūtas.

Bija vēla nakts stunda - misters Tapmens un misters Snodgrass sen jau bija nolikušies gulēt «Pāva» visdziļākajās iekštelpās, - kad abi draugi devās pie miera.

Miegs drīz pārņēma mistera Vinkla apziņu, bet viņa jūtas bija satrauktas un apbrīna modusies, un vēl daudzas stundas pēc tam, kad miegs viņu bija padarījis nejūtīgu pret šīs zemes lietām, patīkamās misis Potas seja un augums atkal un atkal rādījās tā nemierīgi klīstošajā iztēlē.

Troksnis un kņada, kas vēstīja jaunu rītu, bija pietiekami, lai izgainītu no visromantiskākā sapņotāja prāta visas domas, kurām nebija tieša sakara ar vēlēšanām, kas ātri tuvojās. Bungu sišana, trompetu un ragu pūšana, cilvēku klaigāšana un zirgu pakavu klaboņa kopš pirmā rītausmas svīduma skanēja un atbalsojās ielās, un šad tad vēlēšanu priekšdarbus atdzīvināja un patīkami dažādoja nejaušs kautiņš starp abu partiju vieglajiem izlūkiem.

- Nu, Sem, - tikko pabeidzis rīta tualeti, sacīja misters Pikviks, kad viņa sulainis parādījās guļamistabas durvīs, - man liekas, šodien te valda dzīvība.

- Viss, kā nākas, ser, - misters Vellers atbildēja. - Mūsējie ir salasījšies pie «Pilsētas Ģerboņa» un jau nobļāvušies līdz aizsmakumam.

- Ā! - misters Pikviks izsaucas. - Liekas, ka viņi, Sem, ir ļoti pieķērušies savai partijai.

- Nekad, ser, savu mūžu es nav redzējs tādas pieķeršanās.

- Enerģiski, ko? - misters Pikviks turpināja.

- Neparasti, - Sems atbildēja, - es nekad nav redzējs, ka cilvēki tik daudz jaudā ēst un dzert. Brīnums, kā viņiem nav bail, ka nepārplīst.

- Tā ir šejienes muižnieku aplama laipnība, - misters Pikviks iebilda.

- Laikam gan, - Sems īsi atteica.

- Izskatās tādi lieliski, spirgti, sirsnīgi puiši, - misters Pikviks ieteicās, skatīdamies pa logu.

- Ļoti spirgti, - Sems atsaucās. - Mēs ar diviem «Pāva» apkalpotājiem sagāza virsū ūdeni neatkarīgo vēlētājiem, kas tur izgājš vakar bij ēduš vakariņas.

- Sagāzāt virsū ūdeni neatkarīgo vēlētājiem! - misters Pikviks izsaucās.

- Jā, - viņa apkalpotājs sacīja, - katrs gulēja, kur nokrits, mēs viņus cit pakaļ citam šorīt izvilka ārā un palika zem pumpja, un tagad viņi ir vislabākā kārtībā. Komiteja mums par šito darbiņu samaksāja šiliņu gabalā.

- Vai tas var būt! - pārsteigtais misters Pikviks izsaucās.

- Lai dievs jūs, ser, pasargā, - Sems atsacīja. - Kādā mucā tad jūs ir audzināts, ja neko nezin? Tas vēl nav nekas.

- Nekas? - misters Pikviks apvaicājās.

- Gluži nekas, ser, - viņa apkalpotājs apstiprināja. - Pagājušās vēlēšanās vakarā priekš pēdīgās balsošanas dienas pretenieku partija uzpirkuse «Pilsētas Ģerboņa» bufetnieci, lai tā iztaisa pigorus ar groku, ko deva dzert četrupadsmit vēlētājiem, kas tur bij apmetušies un vēl nebij nobalsojši.

- Ko tas nozīmē - iztaisīt pigorus ar groku? - misters Pikviks jautāja.

- Ieber tur iekšā miega zāles, - Sems paskaidroja. - Un lai sasper mani jods, ja viņi vēl negulē divpadsmit stundas pēc tam, kad vēlēšanas bij cauri. Izmēģināšanas dēļ vienu vīru tāpat aizmigušu aizstiepa nestuvēs uz vēlēšanu vietu, bet tā lieta negā cauri - tur šo nelaida pie balsošanas, tālab šie to atnesa atpakaļ un atkal ielika gultā.

- Dīvaini paņēmieni, - misters Pikviks noteica, pa pusei sarunādamies ar sevi, pa pusei uzrunādams Semu.

- Ne uz pusi tik dīvaini, ser, kā kāds brīnumains gadījums, kas notikās ar manu tēvu kādu vēlēšanu laikā šitai pašā pilsētā, - Sems atbildēja.

- Kāds tas bija? - misters Pikviks apjautājās.

- Nu, viņš bij atkučierējs uz seni karieti, - Sems stāstīja, - nāca klāt vēlēšanas, un viena partija viņu salīga vest vēlētājus no Londonas. Tovakar, kad viņš bij sataisījies nākamrīt izbraukt, otras puses komiteja klusām padod viņam ziņu, un viņš iet līdzi ziņnesim, tas ieved viņu iekšā... tur liela istaba... džentelmeņu, ka biezs... kaudzēm papīru, spalvas un tinte, un viss kas tamlīdzīgs. «Ā, misters Vellers,» saka džentelmens, kas sēž krēslā, «prieks jūs redzēt, ser, kā jums iet?» - «Ļoti labi, paldiesiņ, ser,» saka mans tēvs, «es cer, ka jums ar tā puslīdz pa vidām,» viņš saka.

«Nevar sūdzēties, paldies, ser,» saka tas džentelmens, «piesēž, mister Veller, - lūdzu piesēž, ser!» Tā nu mans tēvs apsēž ar, un nu viņi ar to džentelmeni stingri lūr viens otrā. «Jūs mani neatceras?» saka tas džentelmens. «Tā ka nevar vis atcerēties,» saka mans tēvs. «O, es jūs pazīst,» saka džentelmens, «pazinu, kad jūs vēl bij puikā,» viņš saka. «Nu, bet es jūs neatminas,» saka mans tēvs. «Tas ir ļoti savādi,» saka džentelmens. «Ļoti,» saka mans tēvs. «Jums vajag būt sliktai atmiņai, mister Veller,» saka džentelmens. «Jā, tā man ļoti slikta,» saka mans tēvs. «Es jau tā domāj,» saka džentelmens. Tad viņš ielej tēvam glāzi vīna un uzlielī viņu par labu braucēju, un dabū viņu īsti labā dūšā, un pēdīgi iespiež viņam rokā divdesmit mārciņas. «No šejienes līdz Londonai ir ļoti slikts ceļš,» saka džentelmens. «Vietām iet pasmagi,» saka mans tēvs. «Sevišķi kanāla tuvumā, man liekas?» saka džentelmens. «Tas ir nejauks gabals,» saka mans tēvs. «Nu, mister Veller,» saka džentelmens, «mēs zinām, ka jūs ir labs braucējs un ar zirgiem var izdarīt, ko vien vēlas. Jūs mums visiem ļoti patīk, mister Veller; tad nu tādā gadījumā, ja nu jums notiek neliela ķibelīte, kad jūs vedīs uz šeni tos vēlētājus, un viņi, sacīsim, iegāžas kanālā, bet tā gan, ka neviens netiek ievainots, šitā naudiņa ir jūsējā,» viņš saka «Džentelmeni, jūs ir ļoti laipni,» saka mans tēvs, «un es iedzers uz jūsu veselību vēl vienu glāzi vīna,» viņš saka; to viņš ar izdara, tad noglabā naudu, paklanās un iziet pa durvīm.

- Un jūs neticēs, ser, - Sems turpināja, uzlūkodams savu kungu ar neizsakāmi nekaunīgu skatienu, - ka tai pašā dienā, kad viņš brauca ar šitiem vēlētājiem, viņa kariete apgāzās taisni tamā vietā un šie visi iekrita kanālā.

- Un tika atkal ārā? - misters Pikviks steidzīgi apjautājās.

- Nūū, - Sems ļoti lēni atbildēja, - man domāt, ka viena veca džentelmeņa trūka; es zin, ka cepuri atrada, bet es nav visai drošs, vai viņa galva tur bij iekšā vai nebij. Bet man visvairāk brīnums par to jocīgo un brīnišķīgo sagadīšanos, ka pēc tā, ko tas džentelmens bij teics, mana tēva kariete jāndien apgāzās taisni tai vietā un taisni tai dienā.

- Tas, bez šaubām, ir ļoti neparasts gadījums, - misters Pik viks noteica. - Bet notīriet manu cepuri, Sem, jo es dzirdu, ka misters Vinkls sauc mani brokastīs.

To teicis, misters Pikviks nokāpa viesistabā, kur atrada brokastis galdā un ģimeni jau sapulcējušos. Brokastis paēda ātri; misis Poya pati savām daiļajām rokām izrotāja katra džentlmeņa cepuri ar milzīgu zilas lentes pušķi; un, tā kā misters Vinkls bija uzņēmies pavadīt šo lēdiju uz kādas mājas jumtu, tieši blakus vēlēšanu tribīnei, misters Pikviks un misters Pots vieni devās uz «Pilsētas Ģerboni» kur no sētas puses loga kāds Slamkija komitejas loceklis teica runu vienai meitenei un sešiem maziem zēniem, kurus viņš katrā otrā teikumā pagodināja ar iespaidīgo uzrunu «Ītensvilas vīri», uz ko iepriekš minētie seši zēni atbildēja ar sajūsmas kliedzieniem.

Viesnīcas pagalms rādīja nepārprotamas Ītensvilas zilo slavas un spēka pazīmes.

Te bija vesels zilo karogu mežs, gan ar vienu, gan ar diviem kātiem un piemērotiem uzrakstiem, ko veidoja četru pēdu augstuma un attiecīga resnuma zelta burti. Še atradās liels orķestris ar trompetēm, fagotiem un bungām, nostājies kolonā pa četri, un; pelnīja savu naudu tik centīgi, cik vien iespējams, sevišķi bungu sitēji, kas bija ļoti muskuļoti. Še bija nostādītas kārtības sargu grupas ar ziliem spieķiem, divdesmit komitejas vīri ar zilām lentēm un bars vēlētāju ar zilām kokardēm. Še bija vēlētāji jāšus un vēlētāji kājām; še bija vaļēja četrjūga kariete augstcienītam Semjuelam Slamkijam, un še bija četras divjūga karietes viņa draugiem un atbalstītājiem; un karogi šalkoja, un orķestris spēlēja, un kārtības sargi lamājās, un divdesmit komitejas vīri strīdējās, un pūlis klaigāja, un zirgi dižājās, un pasta puiši svīda, un ikviens un it visi, kas šai laikā un vietā bija sapulcējušies, darīja to par godu un par slavu augstcienītajam Semjuelam Slamkijam no Slamkijholas, vienam no kandidātiem uz Ītensvilas pilsētas pārstāvja amatu Apvienotās Karalistes parlamenta apakšnamā.

Skaļi un ilgi skanēja «urā» saucieni, un diženi plīvoja viens no zilajiem karogiem ar uzrakstu «Preses brīvība», kad pūlis, kas stāvēja apakšā, kādā logā pamanīja mistera Pota smilškrāsas galvu, un satricinoša bija sajūsma, kad pats augstcienītais Semjuels Slamkijs atloku zābakos un ar zilu kaklautu pienāca un satvēra minētā Pota roku, ar melodramatiskiem žestiem apliecinādams pūlim savu neizsakāmo pateicību «Ītensvilas Avīzei».

- Vai viss gatavs? - augstcienītais Semjuels Slamkijs vaicāja misteram Pērkeram.

- Viss, godājamo ser, - bija mazā vīriņa atbilde.

- Es ceru, ka nekas nav aizmirsts, - augstcienītais Semjuels Slamkijs sacīja.

- Nekas nav atstāts nepadarīts, godājamo ser, - itin nekas. Pie ielas durvīm ir divpadsmit nomazgātu vīru, kuriem jūs paspiedīsit roku, un seši klēpja bērni, kam jūs paglaudīsit galvas un apvaicāsities par vecumu; pievērsiet sevišķu uzmanību bērniem, godājamo ser, - tādām lietām vienmēr ir liels efekts.

- Pacentīšos, - augstcienītais Semjuels Slamkijs atteica..

- Un varbūt, godājamo ser, - uzmanīgais mazais vīriņš turpināja, - varbūt, ja jūs varētu - es negribu sacīt, ka tas ir nepieciešami, - ja jūs varētu pamēģināt noskūpstīt vienu no tiem, tas radītu pūlī ļoti lielu iespaidu.

- Vai tikpat liels iespaids nebūtu, ja to izdarītu proponents vai sekundants⁴? - augstcienītais Semjuels Slamkijs vaicāja.

- Baidos, ka nebūtu vis, - aģents atbildēja. - Ja jūs to pats izdarītu, godājamo ser, domāju, ka tas jums sagādātu lielu popularitāti.

- Ļoti labi, - augstcienītais Semjuels Slamkijs rezignēti atsacīja, - tad tas ir jādara. Un viss.

- Kārtoties gājienam! - divdesmit komitejas vīri kliedza. Pūlim sajūsmā klaigājot, orķestris, kārtības sargi, komitejas vīri, vēlētāji, jātnieki un karietes ieņēma vietas - katra no divzirgu karietēm bija cieši pieblīvēta ar tik daudz džentlmeņiem, cik tur varēja novietoties stāvus; un tajā, kas bija paredzēta misteram Perkeram, atradās misters Pikviks, misters Tapmens, misters Snodgrass un bez tam vēl apmēram pusducis komitejas vīru.

Ar šausmīgu sasprindzinājumu gājiena dalībnieki gaidīja, kad augstcienītais Semjuels Slamkijs kāps savā karietē. Piepeši pūlis sāka skaļi urjavot.

- Viņš ir iznācis, - mazais misters Perkers sacīja ļoti uztraucies - jo vairāk tādēļ, ka no savas vietas viņi nevarēja redzēt, kas priekšā notiek.

Atskanēja jauni «urā» saucieni, daudz skaļāki nekā iepriekš.

- Viņš spiež tiem vīriem roku! - mazais aģents sauca.

Jauni «urā» saucieni, vēl daudz spēcīgāki.

- Viņš glauda bērniem galvas, - misters Perkers turpināja, trīcēdams aiz satraukumi.

Gaisu saviļņoja aplausu brāzma.

- Viņš skūpstīja vienu no tiem! - sajūsminātais mazais vīriņš izsaucās.

Otra brāzma.

- Viņš skūpsta otru, - uztrauktais aģents elsa.

Trešā brāzma.

- Viņš skūpsta tos visus! - aizgrābtais mazais džentlmenis iespiedzās.

Un, pūļa apdullinošo kliedzienu sveikta, procesija devās ceļā.

Kāpēc vai kādā kārtā tā sajaucās ar otro procesiju un kā pēdīgi tika ārā no sajukuma, kas tam sekoja, - tas ir vairāk, nekā mēs varam uzņemties aprakstīt, sevišķi tādēļ, ka misters Pikviks jau pašā notikumu sākumā ar kāda dzelteno karoga kārti bija dabūjis sitienu, kas viņam uztrieca cepuri uz acīm, deguna un mutes. Viņš raksta, ka tad, kad pēdīgi varējis pamest acis uz notiekošo, viņam visapkārt bijušas niknas, mežonīgas sejas, biezs putekļu mākonis un blīvs cīnītāju pūlis. Viņš attēlo, kā kāds neredzams spēks viņu izsviedis no karietes un ka viņš personīgi ņēmis dalību kautiņā ar dūrēm, bet viņš galīgi nespējot pasacīt, ar ko vai kā, vai kāpēc kāvies. Tad viņš sajutis, ka aizmugurē esošie to bīda augšup pa nez kādiem koka pakāpieniem, un, nostādījis cepuri pareizi, viņš ieraudzījis, ka atrodas starp saviem draugiem tribīnes kreisajā pusē pašā priekšā. Tribīnes labā puse bija rezervēta dzelteno partijai, bet centrs - mēram un viņa ierēdņiem; viens no tiem - resnais Ītensvilas herolds - zvanīja ar milzīgu zvanu, pavēlēdams ieturēt klusumu, kamēr misters Horeišo Fizkins un augstcienītais Semjuels Slamkijs, spiezdami roku pie sirds, ar vislielāko laipnību klanījās pret nemierīgo galvu jūru, kas pārpludināja laukumu tribīnes priekšā, un no turienes cēlās tāda vaimanu, saucienu, kliedzienu un brēcienu vētra, kas būtu darījusi godu pat zemestrīcei.

- Re, kur Vinkls, - sacīja misters Tapmens, paraustīdams savu draugu aiz piedurknes.

- Kur? - misters Pikviks ievaicājās, uzlikdams brilles, ko viņš līdz tam laimīgā kārtā bija glabājis kabatā.

- Tur, - misters Tapmens atteica, - uz tās mājas jumta.

Un patiešām, kāda kārniņu jumta svina noteku renē uz divi krēsliem ērti sēdēja misters Vinkls un misis Pota un vēcināja kabatas lakatiņus par zīmi, ka pazinuši viņus.

Pateikdamies par šo uzmanību, misters Pikviks nosūtīja lēdijai gaisa skūpstu.

Ceremonija vēl nebija sākusies, un, tā kā bezdarbīgs pūlis parasti ir noskaņots uz jokiem, ar šo pilnīgi nevainīgo rīcību pietika, lai ierosinātu pūļa asprātību.

- Ak tu vecais, sasodītais blēdis! - iekliedzās kāda balss. - Ko tu ķīķē uz meitenēm?

- Ak tu cienīgais grēcinieks! - uzsauca otrs.

- Uzlicis brilles, lai skatītos uz precētām sievām! - piemetināja trešais.

- Es redzēju, ka viņš tai pamirkšķināja ar savu blēdīgo, veco aci! - sauca ceturtais.

- Pieskatiet savu sievu, Pot! - auroja piektais, un tad atskanēja smieklu rēkoņa.

Tā kā šīs dzēlīgās piezīmes pavadīja aizvainojoši izteicieni, it kā misters Pikviks līdzinoties vecam aunam, un vairākas tamlīdzīgas asprātības un tā kā piedevām tās draudēja aizskart pilnīgi nevainīgas lēdijas reputāciju, mistera Pikvika sašutums bija ārkārtīgs; tomēr, tā kā šajā mirklī atskanēja aicinājums ievērot klusumu, viņš apmierinājās vienīgi ar to, ka apsvilināja pūli ar nožēlas pilnu skatienu par viņu aplamajiem prātiņiem, uz ko tas atbildēja ar vēl skaļākiem smiekliem.

- Klusumu! - mēra pavadoņi norēcās.

- Vifin, nodibiniet klusumu! - mērs sacīja ar svinīgu izskatu, kas piestāvēja viņa augstajam stāvoklim.

Paklausīdams šai prasībai, herolds atkal sarīkoja koncertu ar zvanu, kuram atbildot pūlī kāds iesaucās:

- Tītiņ! - kas izraisīja jaunus smieklus.

- Džentlmeņi, - mērs uzsauca, cik skaļi vien spēja. - Džentlmeņi! Brāļi, Ītensvilas pilsētas vēlētāji! Mēs šeit šodien esam sapulcējušies, lai izvēlētu pārstāvi, kas stātos mūsu nelaiķa...

Še mēru pārtrauca kāda balss pūlī.

- Lai dzīvo mērs! - balss sauca. - Un lai viņš nekad nepamet dzelzs sīkpreču veikaliņu, ar ko sev pelna naudu!

Šo aizrādījumu uz oratora profesiju uzņēma ar vētrainu sajūsmu, kas kopā ar zvana skaņām darīja viņa runas atlikušo daļu nesadzirdamu, atskaitot pēdējo teikumu, ar ko viņš pateicās sapulcei par pacietīgo uzmanību, ar kādu tā viņu noklausījusies. Šī pateicības izteikšana izraisīja jaunu jautrības eksploziju, kas ilga apmēram ceturtdaļu stundas.

Nākamais runātājs, garš, tievs džentlmenis ar ļoti sastīvinātu baltu apkaklīti, pēc tam kad viņu no pūļa atkārtoti bija uzaicinājuši «aizsūtīt kādu puiku uz mājām pajautāt, vai viņš nav atstājis savu balsi zem spilvena», lūdza nosaukt kādu piemērotu un noderīgu personu, kam viņus pārstāvēt parlamentā. un, kad viņš sacīja, ka tāds esot Horeišo Fizkins, eskvairs, no Fizkinlodžas pie Ītensvilas, fizkinieši aplaudēja, bet slamkijieši brēca tik ilgi un tik skaļi, ka viņi abi sekundantu runāšanas vietā būtu varējuši dziedāt komiskas kuplejas un neviens to nebūtu pat pamanījis.

Kad Horeišo Fizkina, eskvaira, draugi bija beiguši savu uzstāšanos, priekšā iznāca mazs, aizkaitināts džentlmenis sārtu seju, lai ieteiktu citu piemērotu un noderīgu personu Ītensvilas vēlētāju pārstāvēšanai parlamentā; un sārtsejainajam džentlmenim būtu vedies ļoti labi, ja vien viņš nebūtu bijis mazliet par ātru aizkaitināms, lai pienācīgā kārtā atbildētu uz pūļa jautrību. Taču pēc nedaudziem ļoti tēlainiem un daiļrunīgiem teikumiem sārtsejainais džentlmenis izbeidza rāšanos ar tiem, kas viņu no pūļa pārtrauca, un iesāka izaicinošu vārdu maiņu ar džentlmeņiem tribīnē; tad nu sacēlās tāds troksnis, ka spieda viņu izteikt savas jūtas vienīgi ar enerģisku pantomīmu, ko viņš arī darīja, bet pēc tam deva vārdu sekundantam, kas pusstundu lasīja uzrakstītu runu un ko nebija iespējams apstādināt, tāpēc ka viņš to bija iesniedzis «Ītensvilas Avīzei» un «Ītensvilas Avīze» to vārdu pa vārdam jau bija nodrukājusi.

Tad uzstājās pats Horeišo Fizkins, eskvairs, no Fizkinlodžas pie Ītensvilas, lai uzrunātu vēlētājus, taču viņš vēl nebija ne iesācis, kad augstcienītā Semjuela Slamkija rīcībā esošais orķestris sāka spēlēt ar tādu sparu, pret kuru šārīta muzicēšana bija tīrais nieks; atbildot uz to, dzelteno pūlis sāka apstrādāt zilo pūļa galvas un plecus, kādēļ zilo pūlis centās atbrīvoties no saviem ļoti nepatīkamajiem kaimiņiem - dzelteno pūļa, un sekoja laušanās, grūstīšanās un kaušanās, ko mēs nespējam apjēgt vairāk, kā spēja mērs, lai gan viņš izdeva stingras pavēles divpadsmit konstebliem⁵ notvert barvežus, kuru skaits sniedzās apmērām līdz divi simti piecdesmit.

Visi šie starpgadījumi sadusmoja un saniknoja Horeišo Fizkinu, eskvairu, no Fizkinlodžas pie Ītensvilas, kā arī viņa draugus, līdz pēdīgi Horeišo Fizkins, eskvairs, no Fizkinlodžas, lūdza pajautāt viņa oponentam - augstcienītajam Semjuelam Slamkijam no Slamkijholas, vai orķestris spēlējot ar viņa piekrišanu; kad augstcienītais Semjuels Slamkijs atteicās uz šo jautājumu atbildēt, Horeišo Fizkins, eskvairs, no Fizkinlodžas, pakratīja dūri pret augstcienītā Semjuela Slamkija, no Slamkijholas, seju; atbildot uz to, augstcienītais Semjuels Slamkijs, kura asinis saka vārīties, izsauca Horeišo Fizkinu, eskvairu, uz cīņu līdz nāvei. Sakarā ar šo visiem zināmo kārtības noteikumu un precedentu pārkāpumu mērs deva rīkojumu atskaņot ar zvaniņu jaunu fantāziju un paziņoja, ka pavēlēšot atvest pie sevis abus - kā Horeišo Fizkinu, eskvairu, no Fizkinlodžas tā augstcienīto Semjuelu Slamkinu, no Slamkijholas, un likšot viņiem apzvērēt, ka tie turēšot mieru. Pēc šiem briesmīgajiem draudiem iejaucās abu kandidātu atbalstītāji; kad abu partiju piekritēji trīs ceturtdaļas stundas bija cits ar citu izstrīdējušies, Horeišo Fizkins; eskvairs, pielika pirkstus pie cepures pret augstcienīto Semjuelu Slamkiju, augstcienītais Semjuels Slamkijs pielika pirkstus pie cepures pret Horeišo Fizkinu, eskvairu; orķestri apstādināja; pūli kaut cik pieklusināja, un Horeišo Fizkinam, eskvairam, tika dota iespēja turpināt.

Abu kandidātu runas, lai arī atšķirīgas pēc visiem citiem viedokļiem, saturēja visskaistāko uzslavu Ītensvilas vēlētāju nopelniem un izcilajām īpašībām. Ikviens no abiem izsacīja domas, ka nekad uz zemes neesot dzīvojuši patriotiskāki, neatkarīgāki, izglītotāki, cēlsirdīgāki un nesavtīgāki cilvēki kā tie, kas apsolījuši balsot tieši par viņu; abi neskaidri izsacīja aizdomas, ka pretējās puses vēlētājiem esot zināmas cūciskas un neglītas vājības, kas darot tos nepiemērotus svarīgo pienākumu izpildīšanai, uz ko tie aicināti. Fizkins izteica gatavību darīt visu, ko no viņa gribēšot, Slamkijs - apņēmību nedarīt nekā, ko no viņa prasīšot. Abi apgalvoja, ka Ītensvilas tirdzniecība, rūpniecība, komercija un uzplaukums viņu sirdij vienmēr būšot dārgāki par visu pasaulē; un katrs ar vislielāko paļāvību varēja apliecināt ka tieši viņš ir tas vīrs, kas galu galā jāievēlē.

Pēc tam balsoja, paceļot rokas; mērs to izšķīra par labu augstcienītajam Semjuelam Slamkijam, no Slamkijholas. Horeišo Fizkins, eskvairs, no Fizkinlodžas, pieprasīja balsu skaitīšanu, un tāpēc tika nolemts saskaitīt balsis. Tad ierosināja izteikt mēram pateicību par prasmīgo rīcību priekšsēdētāja krēslā; un mērs, sirsnīgi vēlēdamies, kaut viņam būtu bijis krēsls (jo viņš visu laiku bija stāvējis kājās), pateicās sapulcei. Procesijas atkal sakārtojās, karietes lēni virzījās cauri pūlim, un pūlis ar kliedzieniem un saucieniem izrādīja tām savas jūtas vai acumirklīgo noskaņojumu.

Pa visu vēlēšanu laiku pilsēta atradās nepārtrauktā satraukuma drudzī. Viss tika kārtots visliberālākajā un vispatīkamākajā veidā. Ar akcīzi apliktās preces par ļoti lētu cenu pārdeva visos krodziņos; pa ielām braukāja atsperu rati, lai pakalpotu tiem vēlētājiem, ko bija pārņēmis pārejošs reibonis - epidēmija, kura šīs cīņas laikā starp vēlētājiem bija izplatīta visai satraucošos apmēros; tās iespaidā viņus bieži varēja redzēt guļam uz bruģa pilnīgā nesamaņā. Neliela vēlētāju grupa palika nenobalsojusi līdz pašai pēdējai dienai. Tās bija personas, kuras vēl apsvēra un pārdomāja, kuras vēl nebija pārliecinājuši nevienas partijas argumenti, kaut gan tās bieži bija apspriedušās ar abām. Stundu pirms balsošanas beigām misters Perkers izlūdzās godu privāti aprunāties ar šiem saprātīgajiem, cēlajiem un patriotiski noskaņotajiem vīriem. To viņam atļāva. Viņa runāšana bija īsa, bet iespaidīga. Visi kopā viņi aizgāja uz balsošanas vietu, un, kad viņi no turienes izgāja, augstcienītais Semjuels Slamkijs, no Slamkijholas, bija «iegājis» parlamentā.

^{1 - A un B saraksti - Anglijas pilsētu uzskaitījums, kas pievienots 1832. gada likumam par parlamenta vēlēšanām. Šinīs sarakstos ietilpa tās pilsētas un apdzīvotās vietas, kurām pēc likuma piederēja tiesības izvēlēt parlamenta locekļus, kā arī tās, kurām šo tiesību nebija.}

^{2 - Zilie un dzeltenie - «Pikvikā» zilie - toriji (vēlāk - konservatīvo partija), dzeltenie - vigi (vēlāk - liberāļu partija); Anglijas valdošo šķiru divas galvenās partijas.}

^{3 - Slamkijhola, Fizkinlodža - abu partiju konkurējošo kandidātu muižu nosaukumi. Interesanti atzīmēt, ka Dikenss ne ar vārdiņu neieminas, ka šo abu provinces muižnieku politiskajā programmā būtu kādas atšķirības. Tā nav vis autora kļūda, kā varētu likties; ja arī toriju un vigu programmās šajā laikposmā bija kāda starpība, tā tomēr ne mazākā mērā neietekmēja vēlēšanu «cīņu» Anglijas provincē. Dikenss labi pazina tādas «cīņas» metodes (viņš kādu laiku strādāja par ceļojošu korespondentu) un bija pārliecinājies, ka provincē vēlēšanu kampaņas laikā nav ne vēsts no kādas idejiskas cīņas starp torijiem un vigiem - tas ir vienīgi divu politikāņu kliķu kautiņš par siltām vietiņām. Tālab arī «Ītensvilas vēlēšanu» klasiskais attēlojums nepavisam nav karikatūra par Dikensa laiku politisko dzīvi Anglijā, - tas ir reālistiskas satīras paraugs.}

^{4 - Proponents, sekundants - t. i., persona, kas oficiāli proponējusi viņa kandidatūru, un persona, kas to atbalstījusi.}

^{5 - Konstebli - policijas dienesta darbinieki līdz, tās reformai 1839. gadā. «Speciālie konstebli» nebija dienestā, tos vervēja no «labprātīgiem» pilsoņiem, un tiem vajadzēja dot zvērestu, ka palīdzēs policijai kārtības sargāšanā.}