Pikvika kluba piezīmes

V NODAĻA

Debesis bija spodras un mīlīgas, gaiss smaržīgs un apkārt viss izskatījās ļoti skaists, kad misters Pikviks, atspiedies pret Ročestras tiltu margām, aplūkoja dabu un gaidīja brokastis. Skats patiešām bija tāds, kas varēja savaldzināt arī mazāk uzņēmīgu garu nekā to, kas tajā patlaban gremdējās.

No skatītāja pa kreisi atradās sagruvis mūris, daudzās vietās pilnīgi sagāzies un dažās kā bezveidīga, smaga masa pārkāries pār šauro krasta joslu. Lieli ūdens zāļu pušķi, trīcēdami katrā vēja pūsmā, karājās pie asajiem un šķautņainajiem akmeņiem, un zaļās efejas skumji kļāvās ap tumšajiem, apdrupušajiem mūra virspuses robojumiem. Aiz tā pacēlās senlaicīga pils. Tās torņi bija bez jumtiem un masīvās sienas pamazām bruka kopā, bet tomēr tā lepni stāstīja par savu seno varenību un spēku, kad tajā pirms septiņsimt gadiem skanējusi ieroču šķinda vai atbalsojies dzīru un nevaldāmas līksmības troksnis. Uz abām pusēm, cik tālu acs spēja saredzēt, stiepās Medvejas krasti, klāti druvām un ganībām, ar šur tur saredzamām vēja dzirnavām vai attālu baznīcu, sniegdami bagātu un dažādības pilnu ainavu, ko vēl skaistāku vērta klīstošās ēnas, kas ātri to šķērsoja, vieglajiem, vēl lāgā neizveidotajiem mākonīšiem aizslīdot rīta saules gaismā. Klusi plūstošā upe, atstarodama debess dzidro zilumu, mirdzēja un vizuļoja, un zvejnieku airi, smagajām, bet gleznainajām laivām lēni slīdot lejup pa straumi, grima ūdenī ar gaišu, tīru skaņu.

Smaga nopūta un pieskāriens pie pleca iztraucēja misteru Pikviku no patīkamās apceres, kurā viņš bija iegrimis, nolūkodamies jaukajā ainavā. Viņš pagriezās un ieraudzīja sev blakus drūmo cilvēku.

- Aplūkojat jauko skatu? - drūmais cilvēks vaicāja.

- Kā tad, - misters Pikviks atbildēja.

- Un priecājaties, ka esat tik agri uzcēlies?

Misters Pikviks piekrītoši pamāja ar galvu.

- Ak, cilvēkiem jāceļas agri, lai redzētu sauli visā tās greznībā, jo tās spožums reti kad pastāv cauru dienu. Dienas rīts un dzīves rīts ir ļoti līdzīgi.

- Jūs runājat patiesīgi, ser, - misters Pikviks piezīmēja.

- Cik bieži dzird sakām, - drūmais cilvēks turpināja, - «rīts ir pārāk jauks, lai vilktos ilgi». Cik labi to var attiecināt uz mūsu ikdienišķo dzīvi. Ak dievs! Ko es nebūtu ar mieru zaudēt, ja varētu atsaukt savas bērnības dienas vai arī spētu tās aizmirst pavisam!

- Jūs, ser, esat pieredzējis daudz bēdu, - misters Pikviks līdzjūtīgi ieminējās.

- Esmu, - drūmais cilvēks steidzīgi attrauca, - esmu gan. Vairāk, nekā varētu iedomāties tie, kas mani redz tagad. - Brīdi viņš klusēja un tad aprauti piebilda: - Vai jums tādā rītā kā šis kādreiz ir iešāvies prātā, ka noslīkšana nozīmētu laimi un mieru?

- Dievs pasarg, nē! - misters Pikviks atsaucās, nedaudz atvirzīdamies no margas, jo viņam iekrita prātā iespējamība, ka drūmais cilvēks izmēģinājuma dēļ varētu nogrūst viņu lejā.

- Es bieži esmu to domājis, - drūmais cilvēks turpināja, neievērodams šo kustību. -

Šķiet, ka rāmais, vēsais ūdens čukstētu aicinājumu atdusēties un atpūsties. Viens lēciens, šļakstiens, īsa cīņa; uz mirkli saceļas ūdens virpulis, kas pamazām norimst sīkos vilnīšos; ūdens ir saslēdzies pār tavu galvu, un uz mūžu ir noslēgušās tavas bēdas un ciešanas pasaulē.

Drūmā vīra iegrimušās acis pa šīs runas laiku spoži liesmoja, bet acumirklīgais satraukums ātri norima, un viņš mierīgi novērsās, sacīdams:

- Nu... pietiek par to. Es jūs gribēju satikt citas lietas dēļ. Aizvakar vakarā jūs lūdzāt mani nolasīt to manuskriptu un uzmanīgi klausījāties manā lasīšanā.

- Jā, - misters Pikviks atbildēja, - un es tiešām domāju...

- Es pēc jūsu uzskatiem nevaicāju, - drūmais vīrs atteica, viņu pārtraukdams, - man tie nav vajadzīgi. Jūs ceļojat sava prieka pēc un lai papildinātu zināšanas. Ja nu es jums iedotu kādu interesantu manuskriptu - ievērojiet, ne tādēļ interesantu, ka tas būtu satraucošs vai neticams, bet tādēļ, ka tā ir lapa no patiesa dzīves stāsta. Vai jūs to varētu nodot klubam, par ko tik bieži runājat?

- Protams, - misters Pikviks apliecināja, - ja jūs to vēlaties, un tas tiktu pievienots kluba dokumentiem.

- Jūs to saņemsit, - drūmais cilvēks atbildēja. - Jūsu adrese?

Un, kad misters Pikviks bija pateicis viņu iespējamo maršrutu, drūmais cilvēks to rūpīgi atzīmēja netīrā kabatas grāmatiņā, tad, atsacījis mistera Pikvika neatlaidīgajam lūgumam pabrokastot kopā, lēnām aizgāja, atstādams šo džentlmeni pie viesnīcas.

Misters Pikviks atrada savus trīs pavadoņus jau uzcēlušos un gaidām viņa ierašanos, lai sēstos pie brokastgalda, kas bija uzklāts visai kārdinoši. Viņi sēdās pie maltītes, un cepts šķiņķis, olas, tēja, kafija un dažādas piedevas sāka nozust ar tādu ātrumu, kas tūliņ liecināja par ēdiena izcilo labumu un ēdāju apetīti.

- Tagad par Menora fermu, - misters Pikviks uzsāka. - Kā turp nokļūsim?

- Varbūt derētu aprunāties ar apkalpotāju? - misters Tapmens ierosināja, un tūliņ tika atsaukts apkalpotājs.

- Dinglijdella, džentlmeņi?... Piecpadsmit jūdzes, džentlmeņi... pa lauku ceļu... Divričus, ser?

- Divriči nevar uzņemt vairāk kā divus, - misters Pikviks aizrādīja.

- Pareizi, ser!... Lūdzu, piedodiet, ser. Ļoti jauki četrriteņu rati, ser... divas sēdvietas aizmugurē... viena priekšā tam džentlmenim, kas vada zirgu... Ā! Lūdzu, piedodiet, ser... tie var uzņemt tikai trīs.

- Ko tādā gadījumā darīt? - misters Snodgrass vaicāja.

- Varbūt, ser, kādam no džentlmeņiem patiktu jāt? - apkalpotājs ieminējās, skatīdamies uz misteru Vinklu. - Ļoti labi jājamzirgi, ser... Kāds no mistera Vordla cilvēkiem, braukdams uz Ročestru, nogādās tos atpakaļ, ser.

- Tas būs īstais, - misters Pikviks nopriecājās. - Vinkl, vai vēlaties pajāties?

Sirds dziļumos misters Vinkls izjuta diezgan stipras šaubas par savu jātnieka prasmi, bet viņš tās neparko nebūtu izrādījis un tūliņ ļoti drosmīgi atbildēja:

- Protams, man tas patiktu vislabāk.

Misters Vinkls bija izaicinājis likteni, tagad vairs nebija atkāpšanās.

- Lieciet piebraukt pie durvīm vienpadsmitos, - misters Pikviks norīkoja.

- Labi, ser, - apkalpotājs atbildēja.

Apkalpotājs aizgāja; brokastis bija paēstas, un ceļotāji uzkāpa savās guļamistabās sagatavot apģērbus, ko ņemt līdzi gaidāmajā ekspedīcijā.

Misters Pikviks bija jau pabeidzis kārtošanos un pār ēdamzāles loga aizkariem nolūkojās gājējos uz ielas, kad ienāca apkalpotājs un paziņoja, ka rati sagatavoti. Šo paziņojumu apstiprināja paši rati, kas tūliņ parādījās aiz minētajiem ēdamzāles loga aizkariņiem.

Tā bija jocīga, maza, zaļa kaste uz četriem riteņiem, ar zemu, divvietīgu sēdekli pakaļpusē, kas izskatījās kā vīna grozs, un augstu vienvietīgu laktu priekšā; ratus vilka milzīgs, brūns zirgs, kura labi saskatāmais skelets bija ārkārtīgi simetrisks. Turpat stāvēja zirgu puisis, turēdams aiz pavadas otru milzīgu zirgu, - acīm redzot, ratos iejūgtā dzīvnieka tuvu radinieku, - apseglotu misteram Vinklam.

- Pasarg dievs! - misters Pikviks izsaucās, kad viņi stāvēja uz ietves un gaidīja, kamēr ieliks ratos mantas. - Pasarg dievs, kurš tad vadīs zirgu? Par to nemaz nebiju padomājis.

- Kā! Nu, protams, jūs, - misters Tapmens atteica.

- Protams, - misters Snodgrass pievienojās.

- Es! - misters Pikviks izsaucās.

- Nav nemazām ko bīties, ser, - sarunā iejaucās zirgu puisis, - Uz nogalvošanu rāms, ser; zīdainis ar viņu varētu braukt.

- Vai viņš nav bailīgs? - misters Pikviks apvaicājās.

- Bailīgs, ser? Viņš tev nebaidītos arī tad, ja satiktu veselu vezumu mērkaķu ar nosvilinātām astēm.

Pēdējais ieteikums bija pārliecinošs. Misters Tapmens un misters Snodgrass iekāpa kastē, misters Pikviks uzrāpās uz laktas un novietoja kājas uz kāpslīša, kas šim nolūkam bija ierīkots zem sēdekļa un apsists ar vaska drānu.

- Nu, Spožais Viljem, - zirgu puisis uzrunāja savu palīgu, - dod džentlmenim grožas!

Spožais Viljems, - laikam tā iesaukts gludi pieglausto matu un taukaini spīdīgās sejas dēļ - ielika misteram Pikvikam kreisajā rokā grožus, bet galvenais zirgu puisis iespieda viņam labajā rokā pātagu.

- Tprrūū! - misters Pikviks iebrēcās, kad lielais četrkājainis izrādīja nepārprotamu tieksmi iegrūst ratus atmuguriski ēdamzāles logā.

- Tprruū! - misters Tapmens un misters Snodgrass no kastes piebalsoja.

- Viņš tikai draiskojas, džentelmeņi, - galvenais zirgu puisis drošināja. - Satur viņu, Viljem!

Palīgs apvaldīja dzīvnieka straujumu, un priekšnieks steidzās palīdzēt misteram Vinklam ietikt seglos.

- No otras pusītes, ser, būsiet tik laipni.

- Lai mani velns parau, ja džentelmens negribē kāpt no ačgārnās puses, - kāds pasta puisis smīnēdams čukstēja neizsakāmi uzjautrinātam apkalpotājam.

Šādi pamācīts, misters Vinkls ierāpās seglos apmēram ar tikpat lielām grūtībām, kādas viņš būtu piedzīvojis, rāpdamies pār pirmās klases kara kuģa bortu.

- Viss kārtībā? - misters Pikviks apvaicājās, sirds dziļumos nojauzdams, ka nekas nav kārtībā.

- Viss kārtībā, - misters Vinkls vārgā balsī atsaucās.

- Lai iet! - zirgu puisis uzsauca. - Turiet grožas stingri, ser! Un rati ar misteru Pikviku uz bukas un jājamais zirgs ar misteru Vinklu uz muguras, par lielu izpriecu un sajūsmu visam viesnīcas pagalmam, devās ceļā.

- Kādēļ viņš iet šķērseniski? - misters Snodgrass no kastes teica misteram Vinklam seglos.

- Nevaru iedomāties, - misters Vinkls atzinās.

Viņa zirgs pārvietojās pa ielu visdīvainākā kārtā - ar sāniem pa priekšu un galvu pret vienu ceļa malu, bet asti - pret otru.

Misteram Pikvikam nebija laika ievērot ne šo dīvainību, ne arī jel ko citu, jo visi viņa spēki bija sakopoti, lai vadītu ratos iejūgto dzīvnieku, kas izrādīja dažādas īpatnības, kuras skatītājam šķita ļoti interesantas, bet ratos sēdētājiem nekādā ziņā nelikās tik jaukas. Viņš ne vien ļoti nepatīkamā un traucējošā veidā pastāvīgi mētāja galvu un tik stipri raustīja grožus, ka to saturēšana misteram Pikvikam sagādāja vislielākās grūtības, bet arī izrādīja neparastu tieksmi laiku pa laikam pēkšņi mesties uz ceļa malu, negaidot apstāties un tad atkal dažas minūtes traukties uz priekšu tādā ātrumā, ka viņu nebija iespējams vadīt.

- Ko tāda izturēšanās nozīmē? - misters Snodgrass prātoja, kad zirgs šo manevru bija atkārtojis jau divdesmito reizi.

- Es nezinu, - misters Tapmens atteica, - izskatās gandrīz tā, it kā viņš baidītos, vai ne?

Misters Vinkls patlaban gribēja atbildēt, kad viņu apturēja mistera Pikvika iebrēciens.

- Tprrūū! - sauca šis džentlmenis. - Man izkritusi pātaga!

- Vinkl! - misters Snodgrass uzkliedza, kad jātnieks uz lielā zirga pierikšoja klāt, cepurei brūkot pār ausīm, no straujajām kustībām tā kratīdamies, it kā grasītos izjukt gabalos. - Esiet nu lāga zēns, paceliet pātagu!

Misters Vinkls rāva lielā zirga pavadu, līdz sametās gluži zils sejā, un, kad pēdīgi bija izdevies kustoni apturēt, nokāpa, padeva misteram Pikvikam pātagu, tad, satvēris pavadu, gatavojās atkal kāpt seglos.

Vai nu lielais zirgs, būdams jautras dabas, gribēja ar misteru Vinklu mazliet nevainīgi padraiskoties, vai arī viņam bija ienācis prātā, ka ceļojumu tikpat omulīgi varētu veikt bez jātnieka kā ar to, - tie ir jautājumi, kurus mēs nevaram galīgi un noteikti noskaidrot. Lai nu kādi motīvi dzīvnieku pamudināja, zināms ir tas, ka, tikko misters Vinkls bija aizskāris pavadu, zirgs pārmauca to pār galvu un atrāvās atpakaļ visā pavadas garumā.

- Nabaga kustonīt, - misters Vinkls labināja, - nabaga kustonīt... veco, labo zirdziņ!

«Nabaga kustonītis» bija nepieejams glaimiem: jo neatlaidīgāk misters Vinkls mēģināja piekļūt viņam tuvāk, jo neatlaidīgāk tas kāpās atpakaļ; un, par spīti visdažādākai pierunāšanai un pielabināšanai, misters Vinkls un vecais, labais zirdziņš griezās viens ap otru minūtes desmit, galu galā atrazdamies tieši tādā pašā atstatumā kā no sākuma, kas jāuzskata par ļoti nepatīkamu atgadījumu katros apstākļos, bet jo sevišķi uz vientuļa ceļa, kur nav rodama nekāda palīdzība.

- Ko man tagad darīt? - misters Vinkls izsaucās, kad šāda izlocīšanās bija turpinājusies jau labu laiku. - Ko man darīt? Es netieku viņam mugurā.

- Labāk vediet viņu pie rokas, kamēr sasniegsim kādu aizkārtni, - misters Pikviks no ratiem pamācīja.

- Bet viņš negrib iet! - misters Vinkls brēca. - Nāciet un pieturiet viņu!

Misters Pikviks bija pats laipnības un cilvēcības iemiesojums; viņš uzmeta grožus zirgam uz muguras, nokāpa no sēdekļa, rūpīgi piegrieza ratus pie dzīvžoga, lai ikviens varētu pabraukt garām, un, atstādams misteru Tapmenu un misteru Snodgrasu ratos, gāja atpakaļ palīdzēt nelaimē kritušajam biedram.

Tikko zirgs ieraudzīja tuvojamies misteru Pikviku ar pātagu rokā, viņš izmainīja līdzšinējo nemitīgo riņķveida kustību pret tik noteiktu virzīšanos atpakaļ, ka misters Vinkls, kurš vēl vienmēr atradās pavadas galā, tika rauts uz to pusi, no kurienes tie nupat bija ieradušies, pie tam tādā gaitā, ko nevar saukt pat ne par ātru soļošanu.

Misters Pikviks skrēja viņam palīgā, bet, jo ātrāk misters Pikviks skrēja uz priekšu, jo ātrāk zirgs kāpās atpakaļ. Kājas šļūca pa zemi un uzvandīja milzum daudz putekļu, līdz pēdīgi misters Vinkls, kuram rokas bija gandrīz izrautas no plecu dobumiem, atģidās palaist pavadu. Zirgs apstājās, brītiņu noskatījās, nopurināja galvu, apgriezās un mierīgi rikšoja atpakaļ uz Ročestru, atstādams misteru Vinklu un misteru Pikviku galīgā izmisumā skatāmies vienu otrā. Viņu uzmanību piesaistīja netāla ratu rīboņa.

Viņi palūkojās atpakaļ.

- Pasarg dievs! - nelaimīgais misters Pikviks izsaucās. - Arī otrs zirgs skrien projām!

Tā bija vistīrākā patiesība. Zirgu bija izbiedējis troksnis, un groži atradās tam uz muguras. Sekas var iedomāties. Zirgs drāzās uz priekšu ar četrriteņu ratiem aizmugurē un ar misteru Tapmenu un misteru Snodgrasu četrriteņu ratos. Trakais skrējiens bija īss. Misters Tapmens ielēca dzīvžogā, un misters Snodgrass sekoja viņa piemēram; zirgs trieca ratus pret kādu koka tiltiņu, atraudams riteņus no virsbūves un kasti no laktas, un pēdīgi nekustīgi apstājās, lai paskatītos uz paša nodarīto postu.

Abu sveikā palikušo draugu pirmās rūpes bija izvilkt savus nelaimīgos biedrus, kas gulēja dzīvžogā, un šis darbs tiem sagādāja neizsakāmu prieku, jo līdz ar to atklājās, ka draugi nav dabūjuši nekādus ievainojumus, atskaitot dažus plīsumus apģērbos un dažādus ieskrambājumus no kazenāju krūmiem. Nākamais darbs bija izjūgt zirgu. Kad šis sarežģītais uzdevums bija paveikts, ceļotāji lēni devās uz priekšu, vezdami zirgu sev līdzi un pamezdami ratus likteņa varā.

Stundu gājuši, ceļotāji sasniedza mazu ceļmalas viesnīcu ar divām gobām, zirgu dzirdināmo sili un izkārtnes stabu priekšpusē; aizmugurē rēgojās pāris izjukušu siena kaudžu, vienā galā atradās sakņu dārzs, bet visapkārt mājai dīvainā nekārtībā drūzmējās satrunējušas nojumes un pussagāzušās saimniecības ēkas. Dārzā strādāja sarkanmatains cilvēks, un misters Pikviks viņam braši uzsauca:

- Ei jūs tur!

Sarkanmatis atlieca muguru, pielika plaukstu pie acīm un ar ciešu, nelaipnu skatienu ilgi aplūkoja misteru Pikviku un viņa pavadoņus.

- Ei jūs tur! - misters Pikviks atkārtoja.

- Kas ir? - sarkanmatis atsaucās.

- Cik tālu ir līdz Dinglijdellai?

- Vairāk par septiņām jūdzēm.

- Vai ceļš labs?

- Nē, nav.

Izsacījis šo īso atbildi un vēlreiz apmierinājis savu ziņkārību ar pētījošu skatienu, sarkanmatainais vīrs atsāka darbu.

- Mēs gribētu atstāt šo zirgu te, - misters Pikviks sacīja. - To taču varēsim, vai ne?

- Atstāt to zirgu šite? - sarkanmatis atkārtoja, atspiezdamies uz lāpstas.

- Jā gan, - atbildēja misters Pikviks, kas pa to laiku ar zirgu pie rokas bija pienācis pie žoga.

- Sievo! - vīrs ar sarkano galvu ieaurojās, iznākdams no dārza un pamatīgi aplūkodams zirgu. - Sievo!

Pēc sauciena ieradās liela, kaulaina sieviete, plakana kā dēlis, rupjā, zilā uzsvārcī, kam jostas vieta atradās dažas collas zem padusēm.

- Labo sieviņ, vai mēs varētu šo zirgu šeit uz laiku novietot? - misters Tapmens vaicāja, pienākdams klāt un likdams ieskanēties savas balss visneatvairāmākajiem toņiem.

Sieviete vērīgi aplūkoja visu grupu, un sarkanmatis kaut ko iečukstēja tai ausī.

- Nē, - sieviete atbildēja, brīdi padomājusi. - Man bail.

- Bail! - misters Pikviks izsaucās. - No kā tā sieva baidās?

- Viņreiz mums šitā pēc iznāca nepatikšanas, - sieviete atteica, atkal iedama atpakaļ uz māju. - Nav i ko runāt.

- Visneparastākais atgadījums, ar kādu savā dzīvē esmu sastapies, - pārsteigtais misters Pikviks sacīja.

- Man... man nudien liekas, - misters Vinkls čukstēja, kad draugi sapulcējās ap to, - viņa domā, ka mēs šo zirgu esam ieguvuši negodīgā ceļā.

- Ko! - iekliedzas misters Pikviks, kuru pārņēma vesela sašutuma brāzma.

Misters Vinkls kautrīgi atkārtoja savas aizdomas.

- Paklausieties, puis, - sadusmotais misters Pikviks uzbrēca. - Vai jūs domājat, ka mēs šo zirgu esam zaguši?

- Noteikti, - sarkanmatainais atbildēja ar ņirdzīgu smīnu, kas izstiepa muti no viena dzirdes orgāna līdz otram.

To pateicis, viņš iegāja mājā un aizcirta durvis.

- Tas ir kā murgs! - misters Pikviks izsaucās. - Kā riebīgs murgs! Padomājiet vien - cilvēks visu dienu staigā apkārt ar šausmīgu zirgu, no kura nekādi nevar tikt vaļā!

Nomāktie pikvikieši īgni turpināja ceļu, un lielais četrkājainis, pret ko viņi izjuta vislielāko riebumu, lēni čāpoja viņiem pa pēdām.

Bija vēla pēcpusdiena, kad visi četri draugi un viņu četrkājainais ceļa biedrs iegriezās sānu ceļā, kas veda uz Menora fermu; un pat tagad, kad viņi bija tik tuvu savam gala mērķim, prieku, ko viņi citādi būtu izjutuši, stipri mazināja domas par viņu dīvaino izskatu un nejēdzīgo stāvokli. Saplēstas drēbes, saskrambātas sejas, nopulējušas kurpes, novārdzis izskats un bez visa tā - vēl šis zirgs. Ak, kā misters Pikviks lādēja šo zirgu! Viņš jau reizi no reizes bija metis uz cēlo dzīvnieku naida un atriebības pilnus skatienus; vairāk nekā reizi vien bija apsvēris, kādi izdevumi būtu jāatlīdzina, ja pārgrieztu tam rīkli, un patlaban kārdinājums to nogalēt vai palaist plašajā pasaulē pārņēma viņa prātu ar desmitkārtīgu spēku. No šīm briesmīgajām domām viņu iztraucēja divu cilvēku stāvi, kas pēkšņi parādījās ceļa pagriezienā. Tie bija misters Vordls un viņa uzticamais pavadonis - resnais puika.

- Mīļais dievs, kur tad jūs esat bijuši? - viesmīlīgais vecais džentlmenis izsaucās. -

Es jūs gaidīju visu dienu. Un cik jūs izskatāties noguruši! Ko? Skrambas? Nebūsit taču ievainoti, ko? Priecājos dzirdēt, ka... ļoti priecājos. Tātad jūs izgāza, ko? Nekas.

Parasts gadījums šajā pusē. Džo!... sasodītais puika, viņš atkal aizmidzis... Džo, paņem no džentlmeņa zirgu un ieved stallī!

Resnais puika paņēma zirgu un gausi slāja viņiem nopakaļ, bet vecais džentlmenis, vienkāršos vārdos izteikdams saviem viesiem līdzjūtību par tiem šāsdienas notikumiem, kurus viņi uzskatīja par piemērotiem pastāstīšanai, vadīja viņus uz virtuvi.

- Te mēs jūs savedīsim kārtībā, - vecais džentlmenis sacīja, un tad es jūs iepazīstināšu ar tiem, kas viesistabā. Emma, atnes ķiršu liķieri! Džena, šurp adatu un diegu! Mērij, dvieļus un ūdeni! Žiglāk, meitenes! Kustieties!

Trīs vai četras brašas meičas aši aizsteidzās sameklēt vajadzīgās lietas, kamēr pāris puiša cilvēku ar lielām galvām un apaļām sejām piecēlās no sēdekļiem pie kamīna (jo, lai gan bija maija vakars, uguns viņus vilināja kā ziemassvētkos), nozuda nez kādos tumšos kaktos un ātri izvilka no turienes pudeli zābaku ziedes un vai pusduci suku.

- Veicīgāk! - vecais džentlmenis atkal atgādināja, bet šis aizrādījums bija pilnīgi lieks, jo viena no meičām jau lēja ķiršu liķieri, otra nesa dvieļus, bet viens no puišiem, pēkšņi saķēris misteru Pikviku pie kājas, tā ka viņš gandrīz zaudēja līdzsvaru, tik centīgi spodrināja zābaku, ka viņam sāka karst varžacis, bet otrs pa to laiku apstrādāja misteru Vinklu ar pamatīgu drēbju suku, pa šīs operācijas laiku nododamies svilpošanai, kā to paraduši zirgu puiši, kad tie skrāpē zirgus.

Misters Snodgrass, beidzis mazgāties, nostājās ar muguru pret uguni un, ar sirds patiku baudīdams ķiršu liķieri, apskatīja virtuvi. Viņš to apraksta kā lielu telpu ar sarkanu ķieģeļu klonu un ietilpīgu kamīna pavardu; tās griestus greznoja šķiņķi, cūku sāngabali un sīpolu virtenes. Sienas rotāja dažas mednieku pātagas, divi vai trīs iemaukti, segli un kāda veca, sarūsējusi īsstobrene, zem kuras pakārtais uzraksts vēstīja, ka tā esot «Pielādēta», - un, kā zināms no tiem pašiem avotiem, tāda tā esot bijusi jau vismaz pusi gadsimta. Stūrī svinīgi tikšķēja vecs cienīgas un rāmas dabas astoņdienu pulkstenis un uz viena no daudzajiem āķiem, kas izdaiļoja virtuves skapi, karājās tikpat vecs sudraba kabatas pulkstenis.

- Kārtībā? - vecais džentlmenis apvaicājās, kad viesi bija nomazgāti, aplāpīti, nospodrināti un padzirdīti ar liķieri.

- Pilnīgi, - misters Pikviks apliecināja.

- Tad ejam!

Un visi, šķērsojuši dažus tumšus gaiteņus, kur tiem pievienojās misters Tapmens, kas bija aizkavējies aizmugurē, lai nozagtu Emmai skūpstu, par ko viņam bija pienācīgi atmaksāts ar dažām dunkām un skrāpieniem, ieradās pie viesistabas durvīm.

- Esiet sveicināti! - viesmīlīgais namatēvs izsaucās, vērdams tās vaļā un ieiedams pirmais, lai stādītu viņus priekšā. - Esiet sveicināti, džentlmeņi, Menora fermā!