Pikvika kluba piezīmes

XXVIII NODAĻA

Žigli kā bites, ja arī ne gluži tik viegli kā fejas četri pikvikieši sapulcējās divdesmit otrās decembra dienas rītā tai žēlastības gadā, kurā tika uzsākti un paveikti šie viņu patiesīgi aprakstītie piedzīvojumi. Ziemassvētki bija pie durvīm visā savā parupjajā un sirsnīgajā atklātībā; tas bija viesmīlības, jautrības un vaļsirdības laiks; vecais gads gluži kā seno laiku filozofs gatavojās saaicināt savus draugus un dzīru un izpriecu troksnī pats klusi un mierīgi aiziet. Jautrs un līksms bija šis laiks, un īsti jautras un līksmas bija vismaz četras no tām daudzajām sirdīm, kam darīja prieku tā atnākšana.

Un tiešām - daudz ir to siržu, kam ziemassvētki uz īsu brīdi atnes laimi un prieku.

Cik daudz ģimeņu, kuru locekļi ir tālu izkaisīti un izmētāti nemitīgajā dzīves cīņā, šajā laikā atkal savienojas un vēlreiz satiekas tai laimīgajā sadraudzībā un savstarpējā labvēlībā, kas ir tik tīra un neviltota prieka avoti, tik nesavienojamas ar pasaules rūpēm un bēdām, ka viscivilizētāko tautu reliģiskie ticējumi, tāpat kā visrupjāko mežoņu primitīvās tradīcijas, tās vienādā mērā uzskata par lielāko prieku nākamajā dzīvē, kas sagatavota svētītajiem un laimīgajiem! Cik daudz vecu atmiņu un cik daudz snaudošu jūtu modina ziemassvētku laiks!

Mēs tagad rakstām šos vārdus daudzu jūdžu tālumā no tās vietas, kur gadu pēc gada mēs šai dienā mēdzām satikties jautrā un priecīgā pulciņā. Daudzas no tām sirdīm, kas toreiz sita tik priecīgi, ir stājušās pukstēt; daudzi no tiem skatieniem, kas toreiz mirdzēja tik spoži, ir izdzisuši; rokas, ko mēs spiedām, ir kļuvušas aukstas; acis, kurās mēs lūkojāmies, ir paslēpušas savu mirdzumu kapā; un tomēr vecā māja, istaba, priecīgās balsis un smaidošās sejas, joki, smiekli, vissīkākie un nenozīmīgākie atgadījumi, kam vien sakars ar šiem laimīgajiem tikšanas brīžiem, katru reizi, kad tuvojas ziemassvētki, kļūst mūsu apziņā tik dzīvi, it kā pēdējā satikšanās būtu bijusi tikai vakar! Laimīgie, laimīgie ziemassvētki, kas var mums atdot mūsu bērnu dienu ilūzijas, kas var atsaukt sirmgalvim viņa jaunības prieku un pārcelt jūrnieku un ceļotāju no tūkstošiem jūdžu tāluma atpakaļ pie pašu pavarda, pašu mierpilnajā mājā!

Bet mēs esam tā aizgrābti un tā aizrāvušies ar svēto ziemassvētku jaukumiem, ka liekam misteram Pikvikam un viņa draugiem gaidīt aukstumā uz Magltonas karietes jumta, kur tie nupat kā uzkāpuši, krietni ietinušies lielos mēteļos, šallēs un apmetņos.

Ceļa somas un čemodāni jau ir novietoti, un misters Vellers ar konduktoru cenšas iespiest kastē zem bukas milzīgu mencu, kas šai kastei ir vairākas reizes par lielu. Tā ir kārtīgi iesaiņota garā brūnā kurvī, pārklāta ar salmiem un atstāta pēdējā, lai varētu droši atgulties uz pusduča muciņu ar īstām vietējām austerēm, kas visas ir mistera Pikvika īpašums un kārtīgi novietotas kastes dibenā. Mistera Pikvika sejā atspoguļojas visdzīvākā interese, kad misters Vellers un konduktors mēģina iespiest mencu kastē, vispirms ar galvu pa priekšu un tad ar asti pa priekšu, un tad ar vāku augšpusē, un tad ar dibenu augšpusē, un tad sāniski, un tad gareniski, bet visiem šiem viltīgajiem paņēmieniem nepielūdzamā menca stūrgalvīgi pretojas, līdz konduktors nejauši dod tai triecienu pa pašu kurvja vidu un tā pēkšņi pazūd kastē, bet tai līdzi arī paša konduktora galva un pleci, kurš, nedomādams, ka mencas pasīvā pretošanās tik pēkšņi izbeigsies, pārcieš pilnīgi negaidītu satricinājumu, par nesalīdzināmu sajūsmu visiem nesējiem un skatītājiem. Arī misters Pikviks visai labsirdīgi pasmaida par to un, izvilcis no vestes kabatas šiliņu, lūdz konduktoru, kas izrausies no kastes, izdzert uz viņa veselību glāzi karsta groka, par ko arī konduktors pasmaida, tāpat misteri Snodgrass, Vinkls un Tapmens visi reizē pasmaida. Konduktors un misters Vellers uz piecām minūtēm pazūd, droši vien iedzert karsto groku, jo atgriezušies viņi ļoti stipri smaržo pēc tā. Kučieris uzkāpj uz bukas, misters Vellers uzlec aizmugurē, pikvikieši apņem mēteļus ap kājām un šalles ap deguniem, zirgu puiši noņem zirgu segas, kučieris braši iesaucas: «Viss kārtībā!» - un viņi dodas ceļā.

Rībēdama pa ielām un kratīdamās pāri akmeņiem, kariete pēdīgi aizsniedz plašos un atklātos laukus. Riteņi ripo pa cieto, sasalušo zemi, un zirgi, pēc asa pātagas plīkšķa pārgājuši vieglos auļos, traucas pa ceļu, it kā viss vezums - karietes pasažieri, menca, austeru muciņas un viss pārējais - būtu tikai spalviņa tiem pie pakaviem. Viņi nobrauc pa lēzenu nokalni un nonāk līdzenumā, kas ciets un sauss kā milzīgs marmora klucis aizstiepjas divu jūdžu tālumā. Otrs pātagas plīkšķis, un viņi aiztraucas ātros auļos, zirgi mētā galvas un žvadzina aizjūgu, it kā priecādamies par ātro gaitu, kamēr kučieris, turēdams pātagu un grožus vienā rokā, ar otru roku noņem cepuri un, nolicis to uz ceļiem, izvelk kabatas lakatu, lai noslaucītu pieri, - pa daļai tāpēc, ka viņš tā paradis darīt, un pa daļai tāpēc, ka pasažieriem der parādīt, cik viņš ir aukstasinīgs un cik viegli vadīt četrjūgu, ja ir tik liela pieredze kā viņam. Izdarījis to bez mazākās steigas (citādi nebūtu tā efekta), viņš atkal paslēpj lakatiņu, uzmauc cepuri, sakārto cimdus, izvērš elkoņus, vēlreiz noplīkšķina pātagu, un viņi traucas uz priekšu jo straujāk.

Vairākas mazas mājiņas, kas izkaisītas ceļa abās pusēs, norāda, ka tuvojas kāda pilsēta vai ciemats. Konduktora raga jautrās skaņas notrīc dzidrajā, vēsajā gaisā un pamodina veco džentlmeni karietē, kurš uzmanīgi nolaiž logu līdz pusei un, gaisu vērodams, uz mirklīti paskatās ārā, tad, rūpīgi aizvilkdams logu, paziņo otram iekšpusē sēdošajam, ka tūliņ mainīšot zirgus. Otrs iekšpusē sēdošais pamostas un nolemj nākošo snaudienu atlikt, līdz kariete dosies tālāk. Atkal braši atskan rags un satraucē sievu un bērnus ceļmalas mājiņā; tie skatās pa durvīm karietei pakaļ, līdz tā nogriežas ap stūri, un tad atkal satupjas ap liesmojošo pavardu un, gaidot tēva pārnākšanu, uzmet tam jaunu malkas šķilu, kamēr tēvs pats krietnu jūdzi no šejienes nupat kā bija draudzīgi samājies ar kučieri un pagriezies, lai ilgi noskatītos uz karieti, kas aiztraucas tālāk.

Un tagad rags spēlē jautru melodiju, karietei rībot pa kādas provinces pilsētiņas slikti bruģētajām ielām, un kučieris, attaisīdams sprādzi, kas satur kopā grožus, sagatavojas tos nomest, līdzko apstāsies. Misters Pikviks izslien galvu no mēteļa apkakles un ļoti ziņkārīgi paskatās apkārt; to ievērodams, kučieris paziņo pilsētiņas nosaukumu un pastāsta viņam, ka vakar bijusi tirgus diena. Abus šos jaunumus misters Pikviks pavēstī tālāk saviem ceļa biedriem; to dzirdēdami, arī viņi izbāž galvas no mēteļu apkaklēm un arī paskatās visapkārt. Misters Vinkls, kas sēž pašā malā, vienu kāju gaisā karinādams, gandrīz nogāžas uz ielas, kad kariete strauji cērtas ap aso stūri pie siera veikala un iegriežas tirgus laukumā, un, pirms misters Snodgrass, kas sēž viņam blakus, ir atguvies no pārbīļa, viņi pietur pie viesnīcas, kur jau gaida segām apklāti jaunās maiņas zirgi. Kučieris nomet grožus un nokāpj pats, un arī pārējie ārpusē braucošie nolec lejā, atskaitot tos, kas pārāk nepaļaujas uz savām spējām atkal tikt augšā. Tie paliek savās vietās un dauza kājas pret karieti, lai sasildītos, pavērsuši ilgu pilnās acis un sarkanos degunus pret spožo kamīna uguni bufetes istabā un aslapes zariem ar sarkanām ogām, kuri rotā logu.

Bet konduktors pa to laiku jau nodevis labības tirgotāja veikalā papīrā ietīto sainīti, ko izņēmis no mazās somiņas, kas ādas siksnā uzkārta tam pār plecu, un pārbaudījis, ka zirgi tiek rūpīgi iejūgti, un nometis uz bruģa seglus, kas uz karietes jumta atvesti no Londonas, un piedalījies kučiera un zirgu puiša apspriedē par pelēko ķēvi, kas pagājušajā otrdienā savainojusi priekškāju, un abi ar misteru Velleru viņi jau novietojušies aizmugurē, un kučieris jau ir novietojies priekšā, un iekšpusē vecais džentlmenis, kas visu laiku turējis logu nolaistu par veselām divām collām, ir to atkal aizvilcis, un zirgu segas ir noņemtas un visi ir gatavi ceļam, atskaitot divus «resnos džentlmeņus», pēc kuriem kučieris apjautājas ar zināmu nepacietību. Tad kučieris un konduktors, un Sems Vellers, un misters Vinkls, un misters Snodgrass, un visi zirgu puiši, un ikviens no dīkdieņiem, kuru ir vairāk nekā visu pārējo kopā, sauc trūkstošos džentlmeņus, cik skaļi vien katrs var pabļaut. No sētas dzirdama tālīna atsaukšanās, un tad izskrien misters Pikviks ar misteru Tapmenu, abi pilnīgi bez elpas, jo viņi izdzēruši katrs pa glāzei alus un misteram Pikviķam pirksti aukstumā bijuši tik sastinguši, ka viņš veselas piecas minūtes meklējis sešpensu gabalu, ar ko samaksāt.

Kučieris brīdinot uzsauc: «Nu tad, džentelmeņi!» - konduktors to atkārto, vecais džentlmenis iekšpusē prāto, cik dīvaini tas esot, ka dažiem cilvēkiem katrā ziņā jākāpjot lejā, lai gan viņi zinot, ka nepietiks laika; misters Pikviks uztraušas augšā pa vienu pusi, misters Tapmens pa otru; misters Vinkls iesaucas: «Viss kārtībā!» - un viņi dodas ceļā. Šalles tiek savilktas ciešāk, mēteļu apkakles atkal paceltas, bruģis izbeidzas, mājas pazūd, un viņi atkal traucas pa plašu ceļu, kur svaigs, dzidrs gaiss dvesmo sejās un ielīksmo viņu sirdis.

Tā misters Pikviks un viņa draugi ar «Magltonas telegrāfa» ceļoja uz Dinglijdellu, un trijos pēc pusdienas viņi visi sveiki un veseli, jautri un priecīgi stāvēja uz «Zilā Lauvas» kāpnēm, pa ceļam iedzēruši pietiekami daudz alus un degvīna, lai varētu spītēt salam, kas bija iekalis zemi dzelzs važās un saaudis skaistas mežģīnes kokiem un dzīvžogiem. Misters Pikviks bija ļoti aizņemts, skaitot austeru muciņas un pārraugot mencas izkraušanu, kad sajuta, ka kāds viņu viegli parausta aiz mēteļa.

Paskatījies apkārt, viņš atklāja, ka persona, kas tādā veidā gribēja sev pievērst viņa uzmanību, ir mistera Vordla mīļotais pāžs, kas šī nemākslotā stāsta lasītājiem labāk pazīstams ar raksturīgo apzīmējumu «resnais puika».

- Ahā! - teica misters Pikviks.

- Ahā! - teica resnais puika.

To sacīdams, viņš skatījās gan uz mencu, gan austeru muciņām un priecīgi nokrekšķināja. Viņš bija vēl resnāks nekā agrāk.

- Nu, jūs izskatās diezgan rožains, mans jaunais draugs, - misters Vellers sacīja.

- Es gulēju bufetes istabā pie paša kamīna, - atbildēja resnais puika, kas pēc stundas snaudiena bija nokarsis sarkans kā jauns skurstenis. - Saimnieks atsūtīja mani ar ratiem, lai aizvestu uz mājām jūsu mantas. Viņš būtu atsūtījis jājamzirgus ar, bet viņš domāja, ka jūs labāk iesit kājām, jo diena ir auksta,

- Jā, jā, - steigšus attrauca misters Pikviks, jo viņš atcerējās, kā viņi gandrīz pa šo pašu vietu bija ceļojuši kādu iepriekšējo reizi. - Jā, mēs labāk iesim kājām. Ēi, Sem!

- Ser? - misters Vellers atsaucās.

- Palīdziet mistera Vordla kalpotājam salikt mantas ratos un brauciet kopā ar viņu!

Mēs tūliņ dosimies ceļā kājām.

Nodevis šo rīkojumu un norēķinājies ar kučieri, misters Pikviks ar saviem trim draugiem nogriezās uz takas, kas veda pār laukiem, un veicīgi aizgāja, atstādami misteru Velleru un resno puiku aci pret aci pirmo reizi mūžā. Sems ļoti pārsteigts noskatījās uz resno puiku, bet neteica ne vārda un sāka ātri kraut mantas ratos, kamēr resnais puika mierīgi stāvēja viņam blakus un, likās, domāja, ka ir ļoti interesanti noskatīties, kā misters Vellers strādā viens pats.

- Tā, - Sems noteica, iemezdams ratos pēdējo somu. - Darīts!

- Jā, - resnais puika atbildēja ļoti apmierināts, - darīts.

- Nu, jauno smagsvar, - Sems ieteicās, - jūs tiešām ir godalgojams eksemplārs!

- Pateikšan, - resnais puika atsacīja.

- Vai jums nav nekas uz sirds tāds, kas sagādā raizes? - Sems jautāja.

- Nekā tāda nezinu, - puika atbildēja.

- Uz jums paskatoties, man gandrīz likās, ka jūs cieš no nelaimīgas mīlestības pret kādu jaunu sievieti, - Sems teica.

Resnais puika pakratīja galvu.

- Skaisti, - Sems sacīja, - man prieks to dzirdēt. Vai jūs kādreiz iedzer ar?

- Ēst man patīk labāk, - puika atbildēja.

- Ā, - Sems sacīja, - to man vajadzēja pašam atģist, bet es domā, - vai jūs negribētu kādu lāsīti, kas sasilda? Bet, man liekas, jums ar visiem šitiem polsteriem nekad auksti nav bijis, vai ne?

- Reizēm ir gan, - puika atbildēja, - un patīk iedzert kādu lāsīti, ja tā ir laba.

- Ak tā gan, - Sems atteica. - Nu tad iesim!

Drīz viņi bija «Zilā Lauvas» bufetes istabā, un resnais puika izmeta glāzi degvīna, ne acis nepamirkšķinādams. Šis varoņdarbs viņu stipri pacēla mistera Vellera acīs.

Misters Vellers savukārt izdarīja to pašu, un viņi iesēdās ratos.

- Vai jūs protat braukt? - resnais puika noprasīja.

- Tā gandrīz būtu jādomā, - Sems atbildēja.

- Nu tad še, - resnais puika noteica, ielikdams grožus viņam rokā un parādīdams ceļu, - tikai taisni vien uz priekšu, nomaldīties nemaz nevar.

Izteicis šos vārdus, resnais puika mīlīgi nolikās blakus mencai un, spilvena vietā novietodams zem galvas kādu austeru muciņu, acumirklī iemiga.

- Nu, - Sems teica, - šitas te jaunais džentelmens ir visaukstasinīgākais no visiem puišiem, kādus es ir redzējs. E, mostas, tūska!

Bet, tā kā jaunais tūska neizrādīja nekādas dzīvības zīmes, Sems Vellers nosēdās ratu priekšā un pierāva grožus, un vecais zirgs lēniem rikšiem sāka kustēties uz Menora fermas pusi.

Pa to laiku misters Pikviks un viņa draugi, kuru asinīm gājiens lika straujāk riņķot, jautrā garā devās uz priekšu. Takas bija cietas, zāle apsaluši un čaukstoša; gaisā bija jūtams patīkams, sauss, uzmundrinošs aukstums, un pelēkā (sala laikā piemērotāks apzīmējuma būtu - šīfera krāsas) krēsla, kas ātri tuvojās, lika viņiem ar patīkamām nojausmām domāt par ērtībām, kas gaida pie viesmīlīgā namatēva. Bija viena no tām pievakarēm, kas varētu pamudināt dažus vecākus džentlmeņus vientuļā laukā novilkt mēteļus un ar līksmu un vieglu sirdi palēkāt kukuriņus; mēs esam pilnīgi pārliecināti,

- ja vien misters Tapmens šai brīdī apstājies un noliecies, misters Pikviks ar lielāko dedzību lēktu viņam pāri.

Tomēr misters Tapmens šādu izdevību nepiedāvāja, un draugi, jautri sarunādamies, gāja tālāk. Nogriezušies kādā ceļā, ko vajadzēja šķērsot, viņi izdzirda daudzas balsis, un, pirms vēl paspēja padomāt, kam šīs balsis varētu piederēt, viņi jau atradās savu sagaidītāju vidū; pikvikieši to pamanīja tikai tad, kad no vecā Vordla lūpām, viņiem parādoties, atskanēja skaļš «urā!».

Tur bija, pirmkārt, pats Vordls, kas izskatījās, ja tas iespējams, vēl jautrāks nekā agrāk; tad tur bija Bella un viņas uzticamais Trandls, un, beidzot, tur bija Emīlija un kādas astoņas vai desmit jaunas lēdijas, ieradušās uz kāzām, kam bija jānotiek nākamajā dienā, - visas tajā priecīgajā un pacilātajā noskaņojumā, kādā jaunas lēdijas parasti mēdz būt šādos gadījumos; viņas visas kā viena pieskandināja laukus un ceļus tuvu un tālu ar saviem jokiem un smiekliem.

Iepazīstināšanās ceremoniju šādos apstākļos izdarīja ļoti drīz, pareizāk sakot, iepazīšanās notika ātri un bez kādām ceremonijām, un jau pēc divām minūtēm misters Pikviks jokojās ar jaunajām lēdijām, kas negribēja kāpt pār žogu, kamēr viņš skatās, vai arī, vēlēdamās parādīt savas mazās kājiņas, un glītās potītes, stāvēja uz pārejas augstākā pakāpiena minūtes piecas un paziņoja, ka viņām esot bail kustēties no vietas, - jokojās tik brīvi un nepiespiesti, it kā būtu tās pazinis visu mūžu. Ir vērts atzīmēt arī to, ka misters Snodgrass palīdzēja Emīlijai daudz vairāk, nekā, šķiet, to prasīja briesmīgās bailes no žoga (lai gan tas bija veselas trīs pēdas augsts un pārkāpšanai bija nolikti tikai divi akmeņi). Tika novērots arī, ka kāda melnacaina jauna lēdija ļoti glītos, mazos zābaciņos ar kažokādas apmali visai skaļi spiedza, kad misters Vinkls piedāvāja viņai savu palīdzību tikt pāri žogam.

Tas viss bija ļoti jauki un patīkami. Kad grūtības ar žogu beidzot bija pārvarētas un viņi atkal izgāja atklātā laukā, vecais Vordls pastāstīja misteram Pikvikam, kā viņi visi kopā esot gājuši apskatīt tās mājas iekārtu, kur dzīvošot jaunais pāris pēc svētkiem. Dzirdot šo paziņojumu, Bella un Trandls abi nosarka tāpat kā resnais puika pie bufetes istabas kamīna, bet jaunā lēdija ar melnajām acīm un zābaciņiem ar kažokādas apmali kaut ko iečukstēja Emīlijai ausī un tad šķelmīgi paskatījās uz misteru Snodgrasu. Emīlija viņu nosauca par muļķa meiteni, bet tomēr stipri nosarka, un misters Snodgrass, kas bija kautrīgs, kā jau visi lielie ģēniji, juta, ka sārtums sakāpj viņam līdz pašai galvas virsai, un savas sirds dziļumos dedzīgi vēlējās, kaut minētā jaunā lēdija ar savām melnajām acīm, savu šķelmību un saviem zābaciņiem ar kažokādas apmali patlaban atrastos kaimiņu grāfistē.

Bet, lai arī viņi bija sadraudzīgi un laimīgi pa ceļam uz māju, cik gan silti un sirsnīgi viņus saņēma fermā! Pat apkalpotāji, ieraugot misteru Pikviku, priekā smaidīja, un Emma veltīja misteram Tapmenam pa pusei kautrīgu, pa pusei izaicinošu, bet visā visumā tik jauku skatienu, ka ar to pietiktu, lai pat Bonaparta statuja, kas stāvēja gaitenī, atplestu rokas un ieslēgtu Emmu savos apkampienos.

Vecā lēdija, kā parasti, sēdēja viesistabā, bet viņa bija ļoti noskaitusies un tāpēc gandrīz pilnīgi kurla. Viņa pati nekad neizgāja no mājas un, tāpat kā visai daudzas tā paša kaluma vecas lēdijas, uzskatīja par nodevību, ja kāds cits atļāvās darīt to, ko viņa nevarēja. Tāpēc - dievs lai svētī viņas veco dvēseli! - viņa sēdēja savā lielajā krēslā tik taisni, cik vien varēja, un izskatījās tik nikna, cik vien iespējams, un tomēr galu galā... labvēlīga.

- Māt, - Vordls ieteicās, - misters Pikviks. Tu taču viņu atceries.

- Ko nu par to, - ar dziļu cienību atbildēja vecā lēdija. - Neapgrūtiniet misteru Pikviku tādas vecas sievas dēļ kā es. Par mani tagad neviens nebēdā, un tas arī ir pilnīgi saprotami.

Un vecā lēdija pakratīja galvu un trīcošām rokām nogludināja savu lavandas krāsas zīda tērpu.

- Nu klausieties, kundze, - misters Pikviks sacīja, - es nevaru pieļaut, ka jūs tā atstumjat vecu draugu. Esmu šeit ieradies tikai tādēļ, lai ar jums kārtīgi izspriestos un izspēlētu vēl kādu roberu; un šiem zēniem un meitenēm, pirms vēl viņi būs kļuvuši divas dienas vecāki, mēs parādīsim, kā dejo menuetu.

Vecās lēdijas oma ātri uzlabojās, bet viņa to negribēja tūliņ izrādīt, tāpēc tikai noteica:

- Ak, es viņu nedzirdu!

- Blēņas, māt, - Vordls attrauca. - Paklau, nedusmojies nu un esi laba! Padomā par Bellu, tev taču vajag nabaga meiteni uzmundrināt.

Labā vecā lēdija to dzirdēja, jo viņas lūpas notrīcēja. Bet vecumam piemīt dažas vājības, un viņa vēl nebija pilnīgi uzvarēta. Tāpēc viņa atkal noglaudīja lavandas krāsas tērpu un, pievērsdamas misteram Pikvikam, teica:

- Ak mister Pikvik, kad es biju meitene, jaunatne bija pavisam citāda.

- Par to nav šaubu, kundze, - misters Pikviks atbildēja, - un tāpēc es tik ļoti cienīju tos nedaudzos, kas saglabājuši sevī kaut ko no vecajiem laikiem.

To sacīdams, misters Pikviks maigi pievilka Bellu sev klāt un, noskūpstījis meitenei pieri, lūdza viņu apsēsties uz mazā soliņa pie vecmāmiņas kājām. Vai nu izteiksme viņas sejā, kas bija pievērsta vecās lēdijas sejai, modināja domas par vecajiem laikiem, vai arī veco lēdiju saviļņoja mistera Pikvika labā sirds, vai arī bija kāds cits iemesls, bet viņa pilnīgi atmaiga, apskāva savas mazmeitas kaklu, un visu viņas slikto omu aiznesa klusa asaru straume.

Tovakar visi bija laimīgi. Nosvērti un svinīgi misters Pikviks un vecā lēdija izspēlēja pāris desmitu roberu, trokšņaina bija jautrība, kas valdīja pie apaļā galda.

Vēl ilgi pēc tam, kad lēdijas bija devušās pie miera, ap galdu atkal un atkal ceļoja karstvīns ar pienācīgām degvīna un garšvielu piedevām, bet tam sekoja veselīgs miegs un patīkami sapņi. Jāpiezīmē fakts, ka mistera Snodgrasa sapņiem vienmēr bija kāds sakars ar Emīliju Vordlu un ka mistera Vinkla vīzijās galvenā persona bija kāda jauna lēdija ar melnām acīm, šķelmīgu smaidu un ļoti glītiem zābaciņiem ar kažokādas apmali.

Misteru Pikviku agri no rīta pamodināja balsu dūkoņa un kāju dipoņa, kas pat resno puiku būtu varējušas piecelt no viņa cietā miega. Misters Pikviks pacēlās gultā sēdus un klausījās. Sieviešu kārtas kalpotāji un sieviešu kārtas viesi nepārtraukti skraidīja šurpu turpu, un skanēja tik daudz pieprasījumu pēc karsta ūdens, daudzreiz atkārtotu saucienu pēc adatas un diega un tik daudz pusbalsī izteiktu lūgumu: «Ak, nāciet un palīdziet man, esiet tik laba!» - ka misters Pikviks savā nevainībā sāka domāt, ka noticis kaut kas briesmīgs, bet, pilnīgi atmodies, atcerējās kāzas. Tā kā tas bija svarīgs notikums, viņš apģērbās sevišķi rūpīgi un devās lejā uz ēdamistabu.

Visas kalpones pilnīgi jaunās sārta muslīna kleitās ar baltām lentām pie aubītēm skraidīja pa māju tik uztrauktas un uzbudinātas, ka to nav iespējams aprakstīt. Vecā lēdija bija ietērpta brokāta kleitā, kas divdesmit gadus nebija redzējusi gaismu, atskaitot tos nejaušos starus, kas iespraucās pa kastes šķirbām, kurā tā visu laiku glabājās. Misters Trandls bija ļoti pacilātā garastāvoklī, tomēr mazliet nervozs.

Vecais, sirsnīgais namatēvs mēģināja izskatīties ļoti jautrs un bezrūpīgs, bet tas viņam acīm redzami neizdevās. Visas meitenes bija vienās asarās un baltā muslīnā, atskaitot divas vai trīs izvēlētās, kam bija piešķirts gods augšstāvā skatīt līgavas un līgavas māsu vaigus. Visi pikvikieši bija lieliski uzposušies, un no zālāja mājas priekšā atskanēja briesmīga rēkšana, ko sacēla visi pie fermas piederīgie vīri un puikas, kuriem pogcaurumos bija baltas lentas un kuri visā sparā gavilēja. Uz to viņus pamudināja un visu laiku uzmundrināja ar savu priekšzīmi un piemēru misters Semjuels Vellers, kas jau bija paspējis kļūt varen populārs un sajutās šeit tik mājīgi, it kā būtu uz laukiem piedzimis.

Kāzas ir tāds notikums, par ko atļauts jokot, bet galu galā še patiešām nav par ko jokot; mēs runājam tikai par ceremoniju un lūdzam skaidri saprast, ka neatļaujamies nekādus apslēptus sarkasmus par laulības dzīvi. Šai gadījumā priekam un jautrībai piejaucas žēlums, ka jāpamet mājas, asaras, kas nolīst, vecākiem šķiroties no bērna, apziņa, ka jāatstāj dzīves laimīgākā posma dārgākie un mīļākie draugi, lai sastaptu dzīves rūpes un raizes kopā ar vēl nepārbaudītiem un maz pazīstamiem draugiem. Tās visas ir dabiskas jūtas, un mēs negribam, tās aprakstot, padarīt šo nodaļu bēdīgu, un vēl mazāk mēs gribam, ka tās uzskatītu par smieklīgām.

Teiksim tad īsi, ka ceremoniju izdarīja vecais mācītājs Dinglijdellas draudzes baznīcā un ka mistera Pikvika vārds ir ierakstīts baznīcas grāmatā, kas vēl arvien glabājas turienes ģērbkambarī; ka jaunā lēdija ar melnajām acīm parakstīja savu vārdu ar ļoti nedrošu un trīcošu roku; ka Emīlijas, tāpat kā otras līgavas māsas paraksti ir gandrīz nesalasāmi; ka viss norisinājās apbrīnojamā kārtībā; ka jaunās lēdijas visumā domāja, ka tas nemaz neesot tik briesmīgi, kā viņas gaidījušas; un ka, lai gan melno acu un šķelmīgā smaida īpašniece paziņoja misteram Vinklam, ka viņa nekad nepieļaušot, ka ar viņu notiek kaut kas tik briesmīgs, mums ir ļoti dibināts iemesls domāt, ka viņa maldījās. Pie visa tā mēs varam vēl piemetināt, ka misters Pikviks bija pirmais, kas apsveica līgavu, un ka, to darīdams, viņš aplika ap tās kaklu greznu zelta pulksteni ar ķēdi, ko vēl nebija redzējušas neviena mirstīgā acis, atskaitot juvelieri.

Tad cik priecīgi vien varēdams sāka zvanīt vecais baznīcas zvans un viņi visi atgriezās pie brokastu galda.

- Kur likt gaļas pīrāgus, jaunais opija ēdāj? - misters Vellers vaicāja resnajam puikam, palīdzēdams salikt uz galdā tos patēriņa priekšmetus, ko nebija paspējuši uzlikt iepriekšējā vakarā.

Resnais puika norādīja pīrāgiem nolemto vietu.

- Ļoti jauki, - Sems teica, - iesprauž tur kādu egles zariņu! Otru šķīvi iepretim. Tā, tagad mēs izskatās pavisam glauni un patīkami, kā teica tēvs, kad bija nogriezs savam mazajam puikam galvu, lai izārstētu to no šķielēšanas.

Izteicis šo salīdzinājumu, misters Vellers pāris soļu atkāpās, lai varētu gūt pilnīgu iespaidu, un ļoti apmierināts noskatījās uz veiktajiem priekšdarbiem.

- Vordl, - misters Pikviks sacīja, tikko visi bija apsēdušies, - glāzi vīna par godu šim laimīgajam notikumam!

- Ar prieku, draugs, - Vordls atsaucās. - Džo... sasodītais puika, viņš ir aizmidzis!

- Neesmu vis, ser, - atbildēja resnais puika, izlēkdams no kāda attālāka stūra, kur viņš līdzīgi resno puiku patronam - nemirstīgajam Horneram¹ - bija aprijis kādu ziemassvētku pīrāgu, lai gan ne ar to aukstasinību un apdomību, kas raksturīgas šim jaunajam džentlmenim.

- Piepildiet mistera Pikvika glāzi!

- Jā, ser.

Resnais puika pielēja mistera Pikvika glāzi, tad nostājās aiz sava saimnieka krēsla un no turienes ar drūmu prieku vēroja nažu un dakšiņu rotaļu un izvēlēto kumosu ceļojumu no šķīvjiem uz ēdāju mutēm.

- Lai dievs jūs svētī, veco zēn! - misters Pikviks teica.

- Jūs tāpat, draugs, - Vordls atbildēja, un viņi no visas sirds uzdzēra viens otram.

- Misis Vordla, - misters Pikviks uzaicināja, - mums, vecajiem, jāizdzer kopā pa glāzei vīna par godu šim priecīgajam notikumam.

Vecā lēdija patlaban bija ļoti majestātiska. Ģērbusies brokāta tērpā, viņa sēdēja galda galā, un vienā pusē tai bija jaunlaulātā mazmeita, bet otrā misters Pikviks, kas viņu apkalpoja. Misters Pikviks nebija runājis visai skaļā balsī, bet viņa to tūliņ saprata un izdzēra pilnu glāzi vīna, novēlot viņam ilgu un laimīgu mūžu; pēc tam šī veca, labā dvēsele sāka plašu un sīku ziņojumu par savām pašas kāzām līdz ar apcerējumu par modi valkāt kurpes ar augstiem papēžiem un dažiem sīkumiem par skaistās lēdijas Talimgloveres, kas tagad mirusi, dzīvi un piedzīvojumiem. Par visu to pati vecā lēdija smējās no visas sirds, un tāpat darīja arī jaunās lēdijas, jo viņas nekādi nevarēja saprast, ko īsti vecmāmiņa stāsta. Kad viņas smējās, vecā lēdija smējās vēl desmit reižu sirsnīgāk un teica, ka šie stāsti vienmēr esot bijuši ļoti iecienīti, par ko atkal visām bija jāsmejas, un vecajai lēdijai radās vislabākais noskaņojums. Tad sagrieza kēksu un laida apkārt, un jaunās lēdijas pataupīja pa gabaliņam, ko nolikt zem spilvena, lai sapnī redzētu savu nākošo vīru, un tas radīja lielu sarkšanu un daudz jautrības.

- Mister Miller, - misters Pikviks uzrunāja savu veco paziņu - lietišķi noskaņoto džentlmeni, - glāzi vīna?

- Ar lielāko prieku, mister Pikvik, - svinīgi atbildēja lietišķi noskaņotais džentlmenis.

- Atļausiet piedalīties? - labsirdīgais vecais garīdznieks ieteicās.

- Man arī, - viņa sieva piebilda.

- Un man, un man, - teica pāris nabaga radinieku galda otra galā, kuri bija ļoti sirsnīgi ēduši un dzēruši un par visu smējušies.

Misters Pikviks izteica dziļi izjustu prieku par katru priekšlikumu iedzert kopā ar viņu, un viņa acīs mirdzēja līksme un jautrība.

- Lēdijas un džentlmeņi, - misters Pikviks teica, pēkšņi pieceldamies.

- Uzmanību, uzmanību! Uzmanību, uzmanību! Uzmanību, uzmanību! - ļoti satraukts sauca misters Vellers.

- Sauciet iekšā visus kalpotājus! - vecais Vordls izsaucās, lai novērstu publisko rājienu, ko pretējā gadījumā misters Vellers, bez, šaubām, būtu saņēmis no sava kunga. - Dodiet viņiem katram pa glāzei vīna, ko uzdzert tostu! Nu, Pikvik!

Viesi apklusa, kalpones sačukstējās, un kalpi izskatījās neveikli un apjukuši.

Misters Pikviks turpināja:

- Lēdijas un džentlmeņi... nē, es neteikšu «lēdijas un džentlmeņi», es jūs saukšu par saviem draugiem, saviem mīļajiem draugiem, ja lēdijas man atļaus tik lielu brīvību...

Šai vietā misteru Pikviku pārtrauca spēcīgi lēdiju aplausi, kam pievienojās arī džentlmeņi, kamēr melno acu īpašnieci skaidri dzirdēja sakām, ka viņa varētu noskūpstīt šo mīļo misteru Pikviku. Misters Vinkls tūliņ galanti apjautājās, vai to nevarētu izdarīt ar starpnieka palīdzību, bet jaunā lēdija ar melnajām acīm atbildēja: - Ejiet projām! - un pavadīja šo uzaicinājumu ar skatienu, kas tik skaidri, cik vien tas skatienam iespējams, teica: «Ja jūs varat.»

- Mani mīļie draugi, - misters Pikviks turpināja, - es gribu uzaicināt iedzert uz līgavas un līgavaiņa veselību... lai dievs viņus svētī! (Piekrišanas saucieni un asaras.) Es ticu, ka mans jaunais draugs Trandls ir krietns un vīrišķīgs puisis, un es zinu, ka viņa sieva ir ļoti jauka un mīļa meitene, kam ir visas dotības, lai pārnestu citā darbības sfērā to laimi, ko viņa divdesmit gadus izplatījusi ap sevi sava tēva namā. (Šai vietā resnais puika iesāka Stentora² balsī pinkšķēt, un misters Vellers, saņēmis viņu aiz apkakles, izveda ārā.)

- Es vēlētos, - misters Pikviks piemetināja, - es vēlētos būt pietiekami jauns, lai varētu būt viņas māsasvīrs (piekrišana), bet, reiz tas tā nevar būt, jūtos laimīgs, ka esmu pietiekami vecs, lai varētu būt viņas tēvs, jo tāpēc mani neturēs aizdomās par kaut kādiem slepeniem nolūkiem, kad es sacīšu, ka es apbrīnoju, cienu un mīlu viņas abas (piekrišanas saucieni un šņuksti). Līgavas tēvs, šis mūsu labais draugs, ir cēls cilvēks, un es esmu lepns būt ar viņu pazīstams (skaļa sajūsma). Viņš ir laipns, lielisks, ar neatkarīgu domu, smalkjūtīgs, viesmīlīgs, devīgs cilvēks (nabaga radinieku jūsmas pilni izsaucieni pēc katra īpašības vārda un sevišķi pēc abiem pēdējiem). Kaut viņa meita baudītu visu to laimi, kādu vien tā var vēlēties, un kaut viņa, par savu laimi domājot, iegūtu to sirds prieku un dvēseles mieru, ko ir pilnīgi pelnījusi, - tā, esmu pārliecināts, ir mūsu visu vienprātīga vēlēšanās. Tātad dzersim uz viņu veselību un novēlēsim viņiem ilgu mūžu un daudz svētības!

Kad misters Pikviks beidza, nošalca aplausu vētra, un, misteram Velleram komandējot, statisti vēlreiz lika spēcīgi darboties savām plaušām. Misters Vordls uzsauca tostu misteram Pikvikam, un misters Pikviks uzsauca tostu vecajai lēdijai.

Misters Snodgrass uzsauca tostu misteram Vordlam, un misters Vordls uzsauca tostu misteram Snodgrasam. Viens no nabaga radiniekiem uzsauca tostu misteram Tapmenam, un otrs nabaga radinieks uzsauca tostu misteram Vinklam, un visi bija laimīgi un līksmi, līdz abu nabaga radinieku noslēpumainā pazušana zem galda atgādināja viesiem, ka laiks izbeigt.

Pie pusdienu galda viņi atkal satikās pēc divdesmit piecas jūdzes garas pastaigas, ko vīrieši bija uzņēmušies pēc Vordla ieteikuma, lai atbrīvotos no brokastīs izdzertā vīna iespaida. Nabaga radinieki visu dienu bija pavadījuši gultā, gribēdami sasniegt to pašu kārojamo mērķi, bet, tā kā viņiem tas neizdevās, tad viņi turpat arī palika.

Misters Vellers uzturēja kalpotāju vidū nepārtrauktu jautrību, un resnais puika sadalīja savu laiku mazās daļās, ko pārmaiņus veltīja ēšanai un gulēšanai.

Pusdienas noritēja tikpat sirsnīgi kā brokastis un bija gluži tikpat trokšņainas, bet bez asarām. Tad nāca deserts un vēl jauni tosti. Pēc tam tēja un kafija un beidzot balle.

Labākā viesistaba Menora fermā bija skaista, gara istaba ar tumšu paneli, augstu kamīna dzegu un apjomīgu kamīnu, kurā varētu iebraukt jaunos patentētos ormaņa ratus ar visiem riteņiem. Istabas otrā gala zem palmas zaru un citu mūžam zaļu stādu pinuma sēdēja divi labākie Magltonas vijolnieki un vienīgais arfists. Visāda veida nišās un uz visāda veida paaugstinājumiem stāvēja veci, masīvi sudraba svečturi ar četriem zariem katrs. Grīdsega bija novākta, sveces dega spoži, kamīnā liesmoja un sprakšķēja uguns, un visā istaba skanēja jautras balsis un bezrūpīgi smiekli. Ja vecie angļu jomeņi³ mirstot būtu pārvērtušies elfos, tad tieši tādā vietā viņi būtu noturējuši savas dzīres.

Ja šo patīkamo skatu kaut kas varēja padarīt vēl interesantāku, tad tas bija ievērojamais fakts, ka misters Pikviks ieradās bez getrām, - tas bija pirmais šāds atgadījums, ko varēja atcerēties viņa vecākie draugi.

- Vai jūs gribat dejot? - Vordls vaicāja.

- Saprotams, - misters Pikviks. atbildēja. - Vai jūs neredzat, ka esmu attiecīgi apģērbies?

Un misters Pikviks norādīja uz savām punktainajām zīda zeķēm un eleganti aizsietajām lakādas kurpēm.

- Jūs zīda zeķēs! - jokodams iesaucās misters Tapmens.

- Un kāpēc ne, ser, kāpēc ne? - iekarsdams atteica misters Pikviks, pavērsies pret viņu.

- O, protams, nav nekāda iemesla, kāpēc jūs tās nevarētu valkāt, - misters Tapmens sacīja.

- Tiešām nevaru iedomāties, ser, - nevaru iedomāties, - misters Pikviks attrauca tonī, kas nepieļāva iebildumus.

Misters Tapmens bija gribējis pasmieties, bet redzēja, ka lieta ir nopietna, tāpēc arī viņš rādīja nopietnu vaigu un teica, ka zeķēm esot ļoti skaists raksts.

- Ceru, ka tā ir, - misters Pikviks sacīja, cieši noskatīdamies uz savu draugu. - Es pieņemu, ser, ka jūs šajās zeķēs kā tādās nesaskatāt nekā neparasta?

- Protams, ne, - o, protams, ne, - atbildēja misters Tapmens.

Viņš aizgāja, un mistera Pikvika seja atguva parasto labsirdīgo izteiksmi.

- Man liekas, mēs visi esam gatavībā, - teica misters Pikviks, kas ar veco lēdiju bija nostājies pirmajā pāri un savā ārkārtīgajā nepacietībā jau četras reizes bija iesācis nelaikā.

- Tad sāciet! - Vordls atbildēja. - Nu!

Abas vijoles un vienīgā arfa sāka spēlēt, un misters Pikviks, sakrustojis rokas, devās uz priekšu, bet visi sāka sist plaukstas un saukt:

- Stāt, stāt!

- Kas noticis? - izsaucās misters Pikviks, apstādamies tikai tādēļ, ka vijoles un arfa apklusa. Nekāda cita vara virs zemes viņu nebūtu varējusi apturēt, pat ne mājās aizdegšanās.

- Kur ir Arabella Ellena? - ducis balsu klaigāja.

- Un Vinkls? - misters Tapmens piemetināja.

- Te mēs esam! - izsaucās šis džentlmenis, iznākdams ar savu glīto biedreni no kāda kakta, un grūti būtu bijis pasacīt, kurš bija stiprāk nosarcis - viņš vai jaunā lēdija ar melnajām acīm.

- Kas tā par savādu lietu, Vinkl, - misters Pikviks noteica manāmi apvainojies, - ka jūs nevarējāt ieņemt savu vietu laikā?

- Kas tur savāds? - misters Vinkls atsaucās.

- Labi, - misters Pikviks atbildēja, ar ļoti izteiksmīgu smaidu skatīdamies uz Arabellu, - labi, jo arī es galu galā nezinu, vai tas ir tik savādi.

Ilgāk par šo lietu domāt nebija laika, jo vijoles un arfa iesāka visā nopietnībā.

Misters Pikviks devās uz priekšu - ar sakrustotām rokām pa istabas vidu līdz pašam viņam galam un no turienes pusceļā līdz kamīnam, atkal atpakaļ līdz durvīm - strauji pagriezieni gan še, gan tur - spēcīgi piesitieni ar kājām - tiek dota vieta nākamajam pārim - atkal uz priekšu - vēlreiz tas pats gājiens - atkal piesitieni ar kājām, lai ieturētu takti, - nākošais pāris un nākošais, un atkal nākošais, - tas bija kaut kas neredzēts!

Beidzot, atrazdamies jau pēdējā pārī un veselus četrpadsmit pārus pēc tam, kad vecā lēdija, galīgi piekususi, bija izgājusi no ierindas un viņas vietā stājusies garīdznieka sieva, misters Pikviks, kaut arī pēc viņa pūlēm vairs nebija nekādas vajadzības, nepārtraukti dejoja uz vietas mūzikās taktī, visu laiku uzsmaidīdams savai partnerei tik maigi, ka to nav iespējams aprakstīt.

Jau labu laiku pirms tam, kad misters Pikviks meta dejošanai mieru, jaunlaulātais pāris bija nozudis. Taču tik un tā apakšstāvā bija sagatavotas lieliskas vakariņas, un pēc tam vēl labu laiku viesi sēdēja pie galda, un, kad misters Pikviks otrā rītā vēlu pamodās, viņš neskaidri atcerējās, ka pa vienam un konfidenciāli ielūdzis apmēram četrdesmit piecus cilvēkus pusdienot kopā ar viņu pie «Džordža un Vanaga», tikko viņi ieradīsies Londonā. Misters Pikviks to pilnīgi pareizi uzskatīja par drošu norādījumu, ka iepriekšējā vakarā viņš bez dejošanas darījis vēl arī kaut ko citu.

- Tātadiņās šovakar visa māja virtuvē rīkos rotaļas, mīļā, vai ne? - Sems jautāja Emmai.

- Jā, mister Veller, - Emma atbildēja, - mēs vienmēr ziemassvētku vakarā ejam rotaļās. Kungs nekādā ziņā no tā neatteiksies.

- Jūsu kungam, mīļā, ir varen glauni uzskati par izpriecāšanos, - teica misters Vellers. - Es vēl nav redzējs tik sapratīgu cilvēku kā viņš, šitik kārtīgu džentelmeni.

- Jā, tāds viņš ir, - teica resnais puika, piebiedrodamies sarunai. - Cik treknas cūkas viņš izaudzē!

Un resnais jauneklis pa pusei kanibāliski pameta ar aci misteram Velleram, domādams par ceptajām cūku kājiņām ar mērci.

- Ak jūs beigās ir pamodies? - Sems ieteicās.

Resnais puika pamāja ar galvu.

- Es jums kaut ko teiks, jaunā žņaudzējčūska, - iespaidīgi sacīja misters Vellers, - ja jūs negulēs drusku mazāk un nekustēsies drusku vairāk, tad, izaudzs par vīru, jūs piedzīvos tādas pašas nepatikšanas, kādas piedzīvoja vecais džentelmens ar bizīti.

- Ko tad ar viņu darīja? - resnais puika jautāja drebošā balsī.

- To es jums pastāstīs, - misters Vellers atbildēja. - Tas nu bij no tiem prāvākajiem izlaidumiem, kādi vien parādījšies... nudien resnulis, četrdesmit un piecus gadus pats savas kurpes nebij redzējs.

- Ak kungs! - Emma iesaucās.

- Jā, mana mīlā, nebij redzējs, - misters Vellers apliecināja, - un, ja jūs būtu nolikuši uz pusdienu galda šim priekšā paša kāju precīzu modeli, šis tās nebūtu pazins. Nu labi. Viņš vienādiņ iet uz savu kantori ar dikti smuku zelta pulksteņķēdi, kas karājas ārā vairāk nekā pēdu, un zelta pulkstens bikšu pulksteņkabatā maksāja... man bail teikt, cik daudz, bet tik, cik nu pulkstens vispār var maksāt... tāds liels, smags, apaļš fabrikāts - tikpat pamatīgs pulkstens, cik pamatīgs bij vīrs, un ar attiecīgi lielu ciparnīcu. «Labāk nenēsājiet šo pulksteni,» saka vecā džentelmeņa draugi, «jums to nozags,» viņi saka. «Ak nozags?» viņš saka. «Jā, nozags,» viņi saka. «Nu,» viņš saka, «es gribētu redzēt to zagli, kas varētu izvilkt šito pulksteni, jo, lai mani pērkons sasper, ja es pats to var izdarīt, tik cieši tas ir iespīlēts,» viņš saka, «un ikreiz, kad es grib zināt, cik pulkstens, man jāskatās maiznīcu logos,» viņš saka. Tad viņš tik sirsnīgi nosmejas, ka gandrīz vai pārplīst, un iet vien atkal ar savu pūderēto galvu un bizīti, un aizveļas pa Strendu, un ķēde karājas ārā vēl tālāk, un lielais, apaļais pulkstens tepat vai plēš pušu pelēkās kašmira bikses. Visā Londonā gan nebij tāda kabatzagļa, kas nebūtu paraustījis šito ķēdi, bet ķēde nekad nepārtrūka un pulkstens nekad ārā nenāca, tādēļ tiem drīz apnika vilkt pa ielu tādu smagu, vecu džentelmeni, bet viņš gāja mājās un tik smējās tā ka bizīte mētājās kā holandiešu pulksteņa pendels.

Beidzot kādu dienu vecais džentelmens vēlās pa ielu un ierauga, ka kāds kabatzaglis, ko viņš pazīst pēc izskata, nāk roku rokā ar mazu puiku, kam ļoti liela galva. «Nu būs joki,» saka vecais džentelmens pie sevis, «tie grib vēlreiz pamēģināt, bet nekas neiznāks!» Un viņš sāk no visas sirds smieties. Bet gluži negaidot mazais puika palaiž vaļā kabatzagļa roku un, galvu nodūris, metas taisni pret vecā džentelmeņa vēderu, tā ka šis uz brīdi aiz sāpēm saliecas divkāršus. «Slepkava!» sauc vecais džentelmens. «Viss kārtībā, ser,» teic kabatzaglis, čukstēdams viņam ausī.

Un, kad viņš atkal atliecas taisns, pulkstens un ķēde bij prom, un, kas vēl ļaunāk, no tā laika vecā džentelmeņa vēders vairs nebij kārtībā līdz pat viņa mūža pēdējai dienai.

Tādēļ uzmanās, jauno cilvēk, un parūpējas, ka jūs nekļūst pārāk resns.

Kad misters Vellers bija pabeidzis šo pamācošo stāstu, kas, kā likās, uz resno puiku atstāja lielu iespaidu, viņi visi trīs devās uz lielo virtuvi, kur šobrīd bija sapulcējusies visa saime saskaņā ar ziemassvētku vakara paradumu, ko vecā Vordla priekšteči bija ievērojuši kopš neatminamiem laikiem.

Šīs virtuves griestu vidū vecais Vordls nupat bija pašrocīgi pakāris lielu āmuļa zaru, un šis āmuļa zars tūliņ sacēla vispārēju un ļoti patīkamu burzmu un sajukumu, un tā vidū misters Pikviks tik galanti, ka tas būtu darījis godu pašas lēdijas Tolimgloveres pēctecim, paņēma veco lēdiju pie rokas, paveda zem mistiskā zara un noskūpstīja ar visu goddevību un pieklājību. Vecā lēdija pakļāvās šim praktiskās pieklājības aktam ar visu cieņu, kas pienācās tik svarīgam un nopietnam rituālam, bet jaunākās lēdijas, kas nebija tā piesātinātas ar māņticīgu ierašu godināšanu vai arī domāja, ka skūpsta vērtība ļoti pieaug, ja tā iegūšana prasa mazliet pūļu, spiedza un pretojās, un bēga kaktos, un draudēja, un protestēja, un darīja visu ko, tikai no virtuves ārā negāja, līdz daži no mazāk uzņēmīgajiem džentlmeņiem jau gribēja mest mieru, un tad visas tūliņ atzina, ka ilgāk pretoties nav nozīmes, un žēlīgi atļāva sevi noskūpstīt. Misters Vinkls noskūpstīja jauno lēdiju ar melnajām acīm, un misters Snodgrass noskūpstīja Emīliju, bet misters Vellers, daudz neievērodams noteikumu, ka jāatrodas zem āmuļa, noskūpstīja Emmu un pārējās kalpones turpat, kur katru noķēra. Kas attiecas uz nabaga radiniekiem, tad tie skūpstīja visas, pat visneglītākās jaunās lēdijas, kuras ārkārtīgi apjukušas, pašas to nemaz nezinādamas, paskrēja tieši zem āmuļa, tikko tas bija uzkārts. Vordls stāvēja ar muguru pie kamīna un ārkārtīgi apmierināts vēroja visu šo ainu, bet resnais puika izmantoja izdevību piesavināties savam vajadzībām un nekavējoties aprīt sevišķi garšīgu gaļas pīrāgu, kas bija rūpīgi noglabāts kādam citam.

Tad spiegšana aprima, sejas kvēloja, un matu sprogas bija izjukušas, bet misters Pikviks, noskūpstījis veco lēdiju, kā iepriekš minēts, stāvēja zem āmuļa ar visai priecīgu seju, skatīdamies uz visu, kas notika ap viņu, Šai brīdī jaunā lēdija ar melnajām acīm, mazliet sačukstējusies ar citām jaunajām lēdijām, piepeši metās uz priekšu un, aplikusi roku misteram Pikvikam ap kaklu, mīļi noskūpstīja viņu uz kreisā vaiga; un, pirms misters Pikviks skaidri aptvēra, kas, notiek, viņu aplenca viss bars un visas viņu nomutēja.

Bija patīkami redzēt šīs grupas centrā misteru Pikviku, ko brīžam vilka uz vienu pusi un tad uz otru un vispirms noskūpstīja uz zoda un tad uz deguna, un tad uz brillēm, un dzirdēt smieklu šaltis, kas skanēja no visām pusēm, bet vēl daudz patīkamāk bija redzēt, kā misters Pikviks, kam drīz pēc tam aizsēja acis ar zīda kabatas lakatiņu, atdūrās pret sienām un taustījās pa kaktiem, un izbaudīja visas vistiņu ķeršanas mistērijas, nododamies spēlei ar vislielāko sajūsmu, līdz, pēdīgi noķēra vienu no nabaga radiniekiem, un tad viņam pašam bija jābēg no ķērāja, ko viņš darīja tik veikli un izveicīgi, ka izraisīja visu skatītāju apbrīnu un aplausus. Nabaga radinieki ķēra tikai tos, kuriem, pēc viņu domām, tas bija patīkami, un, kad rotaļā iestājās atslābums, paši ļāvās noķerties. Kad vistiņas visiem bija apnikušas, sākās rozīņu zvejošana no aizdedzināta konjaka, un, kad pirksti bija pietiekoši apsvilināti un rozīņu vairs nebija, visi nosēdās pie milzīgas uguns, kurā liesmoja veseli bluķi, un ķērās pie pamatīgām vakariņām un varena siltalus⁴ trauka, kurš bija drusku mazāks par parastu veļas mazgātavas katlu un kurā šņāca un burbuļoja karsti āboli, tik patīkami acīm un ausīm, ka šim vilinājumam nebija iespējams pretoties.

- Tas, - misters Pikviks sacīja, paskatīdamies apkārt, - tas tiešām ir ko vērts.

- Mūsu negrozāmā paraža, - misters Vordls atbildēja. - Ziemassvētku vakarā visi sēž kopā ar mums, kā jūs tagad redzat, kalpotāji un visi, kas atrodas mājā; un šeit mēs gaidām, kamēr pulkstenis nosit divpadsmit, pavēstīdams ziemassvētku atnākšanu, un kavējam sev laiku ar ķīlu rotaļām un veciem nostāstiem. Trandl, manu zēn, sabikstiet uguni!

Bluķus pakustinot, uzlidoja spožu dzirksteļu miriādi. Tumši sarkanā liesma meta spilgtu gaismu līdz telpas tālākajiem kaktiem un piešķīra priecīgu nokrāsu ikvienai sejai.

- Nu, - teica Vordls, - dziesmu - ziemassvētku dziesmu! Ja nav labākas, es jums vienu nodziedāšu.

- Bravo! - misters Pikviks atsaucās.

- Piepildiet glāzes! - Vordls uzsauca. - Paies krietnas divas stundas, pirms jūs ieraudzīsit šī trauka dibenu cauri tumši sārtajam siltalum. Pielejiet visi un tagad klausieties dziesmu!

To teicis, jautrais, vecais džentlmenis bez liekām runām iesāka patīkamā, skanīgā, spēcīga balsī:

ZIEMASSVĒTKU HIMNA

Dziesmai spēcīgi aplaudēja, jo draugi un apakšnieki mēdz būt lieliski klausītāji, un jo sevišķi aizgrābti bija nabaga radinieki. Ugunij atkal pielika malku un atkal laida apkārt siltalu.

- Kā snieg! - klusu ieminējās kāds no kalpiem.

- Vai snieg? - Vordls ieprasījās.

- Nemīlīga, auksta nakts, ser, - kalps atbildēja, - un sacēlies arī vējš, kas dzen sniegu pār laukiem biezos, baltos mākoņos.

- Ko Džems saka? - vecā lēdija jautāja. - Nav taču nekas noticis?

- Nē, nē, māt, - Vordls atbildēja, - viņš saka, ka ārā esot sniegputenis un griezīgi auksts vējš. Tas jau manāms no tā, kā viņš kauc skurstenī.

- Ā! - vecā lēdija teica. - Taisni tāpat pūta vējš un sniga sniegs pirms daudziem gadiem, es atceros - tieši piecus gadus pirms tava nabaga tēva nāves. Arī toreiz bija ziemassvētku vakars, un man vēl prātā, ka tieši tai vakarā viņš mums pastāstīja stāstu par to, kā rūķi aiznesuši veco Gebriēlu Grabu.

- Kādu stāstu? - misters Pikviks pavaicāja.

- Ak, nekas... nieki, - Vordls atbildēja. - Par kādu vecu ķesteri. Šejienes labie ļautiņi domā, ka to aiznesuši rūķi.

- Domā! - vecā lēdija iesaucās. - Vai ir te kāds tik pārdrošs, lai tam neticētu?

Domā! Vai tu neesi dzirdējis no pašas bērnības, ka viņu tiešām aiznesa rūķi, un nezini, ka tā tas arī bija?

- Labi, labi, māt, tā tas bija, ja tu tā gribi, - Vordls attrauca smiedamies. - Viņu aiznesa rūķi, Pikvik, un tas ir viss.

- Nē, nē, - misters Pikviks atsaucās, - tas nav viss, es jums teikšu, jo man vēl jādzird, kā un kāpēc, - un vispār viss tas cits.

Vordls pasmaidīja, redzēdams, ka visi pievērsuši galvas, lai klausītos, un, ar dāsnu roku piepildījis siltalus glāzes, uzdzēra uz mistera Pikvika veselību, un sāka šādu stāstu...

Bet dievs lai mūs, izdevējus, pasargā, cik garu šo nodaļu esam izstiepuši! Mēs svēti apgalvojam, ka bijām pilnīgi piemirsuši tādus sīkumainus ierobežojumus kā nodaļas. Tādēļ liksim punktu, un rūķi lai sāk darboties jaunā nodaļā! Lēdijas un džentlmeņi, brīvu skatuvi rūķiem - un, lūdzu, neizrādīt viņiem nekādu labvēlību!

^{1 - Horners - bērnu pasakas varonis, kas našķojās ap ziemassvētku pīrāgu, gluži tāpat kā resnais puika Džo.}

^{2 - Stentors - kāds Homēra eposā «Iliāda» minēts grieķis ar ārkārtīgi spēcīgu balsi.}

^{3 - Jomeņi - no dzimtbūšanas brīvi zemnieki zemesīpašnieki feodālisma laikmetā. Ar laiku jomeņi izvērtās dažāda veida rentniekos, līdz XVIII gadsimtā Anglijā sīkzemnieki, kam pašiem piederētu zeme, kā šķira vispār beidza pastāvēt.}

^{4 - Siltalus - Tādu pēc angļu tradīcijām pasniedza svinīgos gadījumos. Tas bija karsēts alus, kurā peldēja āboli, cukurgraudi un rieksti.}