Pikvika kluba piezīmes

XLVIII NODAĻA

Misters Bens Ellens un misters Bobs Soijers sēdēja mazajā kabinetā aiz aptiekas, noņemdamies ar kapātu teļa gaļu un nākotnes izredzēm, un viņu saruna gluži dabiskā kārtā pievērsās iepriekš minētā Boba praksei un viņa pašreizējām iespējām iegūt zināmu neatkarību ar godājamo profesiju, kurai viņš sevi bija veltījis.

- Un tās, man šķiet, - sekodams sarunas pavedienam, piezīmēja misters Bobs Soijers, - tās, Ben, man šķiet diezgan apšaubāmas.

- Kas ir diezgan apšaubāmas? - misters Bens Ellens jautāja, tajā pašā laikā uzasinādams prātu ar malku alus. - Kas tad ir apšaubāmas?

- Nu, izredzes, - misters Bobs Soijers atbildēja.

- Es piemirsu, - misters Bens Ellens teica. - Alus man palīdzēja atcerēties. Jā, Bob, tās ir apšaubāmas.

- Tas ir apbrīnojami, kā nabaga ļaudis mani ir iecienījuši, - domīgi teica misters Bobs Soijers. - Tie klauvē pie manis caurām naktīm, dzer zāles tādos apmēros, kas man agrāk būtu šķitis neiespējami, lieto plāksterus un dēles ar tādu neatlaidību, kas gan būtu labāka mērķa cienīga, un gādā ģimenes pieaugumu gluži šaušalīgā kārtā.

Pēdējā iemesla dēļ vien mani, Ben, izsauca sešas reizes vienā dienā.

- Tas jau ir ļoti patīkami, vai ne? - misters Bens Ellens teica, pasniegdams savu šķīvi, lai to vēlreiz piepildītu ar kapāto teļa gaļu.

- Ļoti, - Bobs atbildēja, - bet man gan labāk patiktu tādi pacienti, kam būtu pāris lieku šiliņu. Sludinājumā, Ben, šī prakse bija aprakstīta ļoti pareizi. Prakse, ļoti plaša prakse, - un tas ir viss.

- Bob, - teica misters Bens Ellens, nolikdams nazi un dakšiņu un cieši skatīdamies draugam acīs, - es tev teikšu, kas jādara.

- Kas tad? - misters Bobs Soijers jautāja.

- Tev, cik iespējams, ātrāk jākļūst par Arabellas tūkstoš mārciņu saimnieku.

- Trīsprocentīigi bankas papīri, kas pašlaik skaitās uz viņas vārda Anglijas bankas pārvaldnieka un sabiedrības grāmatā vai grāmatās, - Bobs Soijers piemetināja, lietodams juridiskos terminus.

- Tieši tā, - Bens apstiprināja. - Viņa tās dabūs, kad kļūs pilngadīga vai apprecēsies. Līdz pilngadībai viņai pietrūkst vēl viena gada, bet, lai apprecētos, viņai nebūs vajadzīgs ne mēnesis, ja vien tu saņemsi dūšu.

- Viņa ir ļoti mīļš un patīkams radījums, - misters Roberts Soijers atbildēja, - un es, Ben, viņai zinu tikai vienu vainu. Nelaimīgā kārtā šī vienīgā vaina ir gaumes trūkums. Es viņai nepatīku.

- Pēc manām domām, viņa pati nezina, kas viņai patīk, - nicīgi attrauca misters Bens Ellens.

- Var jau būt, - misters Bobs Soijers piezīmēja. - Bet, pēc manām domām, viņa zina, kas viņai nepatīk, un tas ir vēl daudz svarīgāk.

- Man gribētos zināt, - misters Bens Ellens teica, sakozdams zobus un vairāk līdzinādamies mežonīgam karotājam, kas rij jēlu vilka gaļu, plēsdams to ar pirkstiem, nekā miermīlīgam jaunam džentlmenim, kas ēd kapātu teļa gaļu, lietodams nazi un dakšiņu, - es gribētu zināt, vai tiešam kāds nelietis jau nav sācis luncināties ap viņu, mēģinādams iegūt viņas mīlestību. Man šķiet, Bob, ka es viņu nogalinātu.

- Ja es viņu atrastu, es viņā ietriektu lodi, - misters Bobs Soijers apliecināja, iedzerdams krietnu malku alus un tad ļauni palūrēdams pāri portera krūzes malai. - Un, ja ar to vēl nebūtu līdzēts, es šo lodi izvilktu ārā un nogalinātu viņu tādā veidā.

Misters Bendžemins. Ellens dažas minūtes klusēdams domīgi uzlūkoja savu draugu un tad teica:

- Bildinājis tu viņu nekad neesi, Bob?

- Nē. Es redzēju, ka tam nebūs nozīmes, - misters Roberts Soijers atbildēja.

- Tu to izdarīsi, pirms vēl būsi kļuvis divdesmit četras stundas vecāks, - ar nežēlīgu mieru atteica Bens. - Tu viņu dabūsi, vai arī es uzzināšu, kāpēc ne. Es izlietošu savas tiesības.

- Labi, - misters Bobs Soijers atteica, - redzēsim.

- Jā, to mēs redzēsim, mans draugs, - nikni attrauca misters Bens Ellens. Viņš brīdi klusēja un tad piemetināja aiz satraukuma drebošā balsī: - Tu viņu, mans draugs, mīlēji jau no bērnības - tu viņu mīlēji, kad mēs kopā gājām skolā, un jau toreiz viņa niķojās un nonicināja tavas tikko modušās jūtas. Vai tu atceries, kā kādu dienu ar visu bērnišķīgās mīlestības dedzību tu lūdzi viņu pieņemt divus mazus ķimeņu cepumus un vienu saldo ābolu, kas bija glīti iesaiņoti burtnīcas lapā?

- Atceros, - Bobs Soijers atbildēja.

- Man šķiet, viņa to nonicināja! - Bens Ellens teica.

- Jā, nonicināja, - Bobs atsacīja. - Viņa teica, ka es esot sainīti pārāk ilgi nēsājis bikšu kabatā un ābols esot nepatīkami sasilis.

- Atminos gan, - drūmi teica misters Ellens. - Un tad mēs to apēdām paši, kozdami pārmaiņus.

Bobs Soijers skumji savilka pieri, likdams saprast, ka atceras minēto apstākli, un abi draugi kādu laiku sēdēja, katrs savās pārdomās nogrimis.

Kamēr risinājās šī saruna starp misteru Bobu Soijeru un misteru Bendžeminu Ellenu un kamēr zēns pelēkajā livrejā, brīnīdamies par pusdienu neparasto ieilgšanu, pie tam nelabu nojautu mocīts par to kapātās teļa gaļas daudzumu, kas paliks pāri viņa lietošanai, laiku pa laikam bažīgi paskatījās uz stikla durvīm, pa Bristoles ielām cienīgi brauca tumši zaļa privātā ekipāža ar brūnu, apaļu zirgu priekšā, ko vadīja īgna izskata vīrs, ģērbies zirgu puiša biksēs un kučiera svārkos. Tā izskatās daudzas ekipāžas, kas pieder vecām, taupīgām lēdijām, un arī šajos ratos sēdēja kāda veca lēdija - tās saimniece un īpašniece.

- Martin! - vecā lēdija pa priekšējo lodziņu uzsauca īgnajam vīram.

- Nu? - īgnais vīrs atrūca, pielikdams roku pie cepures.

- Pie mistera Soijera! - vecā lēdija teica.

- Uz turieni jau braucu, - īgnais vīrs noņurdēja.

Vecā lēdija pamāja ar galvu, apmierināta, ka īgnais vīrs atminējis viņas domas.

Īgnais vīrs uzšāva nobarotajam zirgam, un viņi visi kopā devās pie mistera Boba Soijera.

- Martin, - vecā lēdija sacīja, kad ekipāža apstājās pie mistera Roberta Soijera, agrāk Nokmorfa, durvīm.

- Nu? - Martins atsaucās.

- Palūdziet, lai puika iznāk ārā un uzmana zirgu!

- Zirgu es pats uzmanīšu, - Martins sacīja, nolikdams pātagu uz ekipāžas jumta.

- To es nekādā ziņā nevaru pieļaut, - vecā lēdija attrauca. - Jūsu liecība būs ļoti svarīga, un jums man jānāk līdzi iekšā. Pa visu sarunas laiku jūs nedrīkstat atkāpties no maniem sāniem. Vai dzirdat?

- Dzirdu, - Martins atņurdēja.

- Nu, un ko tad jūs vēl gaidāt?

- Neko, - Martins atbildēja.

To teikdams, īgnais vīrs lēni nokāpa no riteņa, uz kura bija stāvējis, balstīdamies tikai uz labās kājas pirkstgaliem, un, pasaucis zēnu pelēkajā livrejā, atvēra ekipāžas durvis, nolaida kāpnes un, iebāzis karietē roku, tērptu melnā ziemišķādas cimdā, izvilka ārā veco lēdiju tik nevērīgi, it kā tā bijusi cepuru kārba.

- Ak dievs, Martin! - vecā lēdija iesaucās. - Esmu tik satraukta, ka drebu pie visām miesām.

Misters Martins nokāsējās melnajā ziemišķādas cimdā, bet līdzjūtību neizteica, tādēļ vecā lēdija saņēmusies pietipināja pie mistera Boba Soijera durvīm, un misters Martins sekoja. Kad vecā lēdija iegāja aptiekā, misters Bendžemins Ellens un misters Bobs Soijers, kas tikko bija paspējuši kaut kur nogrūst groku un izlaistīt pretīgi smirdošas zāles, lai aizdzītu tabakas dūmu smaku, steidzās izsacīt sava prieka un mīlestības apliecinājumus.

- Manu dārgo krustmāmiņ! - misters Bens Ellens iesaucās.

- Cik laipni no jūsu puses, ka jūs mūs apmeklējat! Misters Soijers, krustmāmiņ.

Mans draugs misters Bobs Soijers, par kuru es jums stāstīju sakarā ar... nu, jūs jau zināt, krustmāmiņ.

Te misters Bens Ellens, kas šajā brīdī nebija sevišķi skaidrā prātā, piemetināja vārdu «Arabella», domādams, ka čukst, bet patiesībā izteica to sevišķi dzirdamā un skaidrā balsī, ko pat tīšuprāt nevarēja nedzirdēt.

- Manu dārgo Bendžemin, - vecā lēdija teica, cīnīdamās ar elpas trūkumu un trīcēdama no galvas līdz kājām, - neuztraucies, mans mīļais, bet man šķiet, kā es labāk kādu brīdi parunāšu ar misteru Soijeru vienatnē... tikai brīdi.

- Bob, - misters Bens Ellens teica, - vai tu neievestu manu krustmāti kabinetā?

- Protams, - profesionālā tonī atbildēja Bobs, - pa šīm durvīm, godājamā kundze.

Nebīstieties, kundze. Drīz mēs jūs, kundze, atkal savedīsim kārtībā, par to nav ko šaubīties. Šeit, godājamā kundze. Nu, es klausos.

Un misters Bobs Soijers pasniedza vecajai lēdijai krēslu, aizvēra durvis, apsēdās otrā krēslā viņai blakus un gaidīja, ka viņam sāks sīki stāstīt par kādu slimību, no kuras tas paredzēja gūt lielus ienākumus un labumus.

Vecā lēdija vispirms ilgi kratīja galvu un tad sāka raudāt.

- Nervi, - līdzcietīgi teica Bobs Soijers. - Kamparu ar ūdeni trīs reizes dienā un nomierinošu dzērienu, gulēt ejot.

- Es nezinu, kā iesākt, mister Soijer, - vecā lēdija teica, - tas ir tik sāpīgi un briesmīgi.

- Jums nav nemaz jāsāk, kundze, - misters Bobs Soijers atbildēja. - Es jau iepriekš zinu visu, ko jūs varētu teikt. Vaina ir galvā.

- Man ļoti negribētos domāt, ka vaina ir sirdī, - klusi ievaidēdamās, teica vecā lēdija.

- No tā nav ko bīties, kundze, - Bobs Soijers attrauca. - Primārais cēlonis ir vēders.

- Mister Soijer! - satrūkdamās iesaucās vecā lēdija.

- Par to, kundze, nav ne mazāko šaubu, - Bobs atbildēja, izskatīdamies brīnum gudrs. - Laikā lietotas zāles, godājamā kundze, visu to būtu novērsušas.

- Mister Soijer, - vēl vairāk uztraukusies, vecā lēdija teica, - šāda izturēšanās ir vai nu lielākā bezkaunība pret cilvēku manā stāvoklī, vai arī jūs nesaprotat, kādēļ es jūs apmeklēju. Ja medicīna vai jebkura piesardzība būtu spējusi novērst to, kas ir noticis, es to noteikti būtu izlietojusi. Es labāk tūliņ runāšu ar savu brāļadēlu, - teica vecā lēdija, sašutumā burzīdama savu somiņu un celdamās augšā.

- Pagaidiet brīdi, kundze, - Bobs Soijers teica. - Baidos, ka neesmu jūs sapratis, kundze. Kas tad ir noticis, kundze?

- Mana brāļameita, mister Soijer, - vecā lēdija iesāka, - jūsu drauga māsa...

- Jā, kundze, - nepacietīgi attrauca Bobs, jo vecā lēdija, lai gan ļoti uztraukta, runāja mokoši lēni, kā vecas lēdijas bieži dara. - Jā, kundze?

- Pirms trijām dienām atstāja manu māju, mister Soijer, apgalvodama, ka grib apmeklēt manu māsu, viņas otro krustmāti, kam pieder lielā pansija tūliņ aiz trešā jūdzes staba, kur pie ozola vārtiem aug lielais «zelta lietus» krūms, - vecā lēdija paziņoja un apklusa, lai nosusinātu acis.

- Velns lai parauj zelta lietu, kundze! - Bobs teica, uztraukuma pilnīgi aizmirsdams savu profesionālo cienību. - Runājiet mazliet ātrāk, kundze! Piedodiet drusciņ tvaiku, es jūs lūdzu!

- Šorīt, - lēni turpināja vecā lēdija, - šorīt viņa...

- Atgriezās, kundze, vai ne? - dedzīgi trauca tālāk Bobs. - Vai viņa atgriezās?

- Nē, neatgriezās... viņa atrakstīja, - vecā lēdija atbildēja.

- Ko viņa raksta? - Bobs nepacietīgi taujāja.

- Viņa, mister Soijer, raksta... - vecā lēdija runāja, - un sakarā ar to es gribētu, lai jūs lēni un uzmanīgi sagatavotu Bendžeminu... viņa raksta, ka šī esot... vēstule man ir kabatā, mister Soijer, bet brilles palikušas ratos, un es tikai iztērētu jūsu laiku, ja mēģinātu izlasīt vēstuli jums priekšā bez tām... īsi sakot, mister Soijer, viņa raksta, ka esot apprecējusies.

- Ko! - misters Bobs Soijers iekliedzās.

- Apprecējusies, - vecā lēdija atkārtoja.

Misters Bobs Soijers tālāk vairs neklausījās, bet, izskrējis no kabineta aptiekā, Stentora balsī iekliedzās:

- Ben, mans draugs, viņa ir aizmukusi!

Tikko misters Bens Ellens, kas aiz letes bija snaudis, nokāris galvu vai veselu puspēdu zemāk par ceļiem, izdzirda šo satriecošo vēsti, viņš strauji uzklupa misteram Martinam un, ieķēries šī klusā kalpotāja kaklautā, izteica ciešu apņēmību to uz vietas nožņaugt, un šo apņēmību, kā tas bieži notiek izmisuma brīžos, viņš bez kavēšanās arī sāka izpildīt, parādīdams lielu enerģiju un ķirurga prasmi.

Misters Martins, būdams mazrunīgs cilvēks ar visai mazām daiļrunības un pārliecināšanas spējām, dažas sekundes pacieta šo operāciju ar ļoti mierīgu un patīkamu sejas izteiksmi, taču, redzēdams, ka tā draud drīz vien novest pie iznākuma, kas viņam uz mūžīgiem laikiem laupītu iespēju pretendēt uz algu, uzturu un visu pārējo, izgrūda neskaidru protestu un nogāza misteru Bendžeminu Ellenu gar zemi. Tā kā šī džentlmeņa rokas bija ieķērušās viņa kaklautā, viņam nebija citas izvēles kā tam sekot līdz pat grīdai. Tur viņi abi gulēja un spārdījās, kad atvērās veikala durvis un ienāca divi pavisam negaidīti viesi, un proti, misters Pikviks un misters Semjuels Vellers.

No redzētā misteram Velleram tūliņ radās iespaids, ka Soijera, agrāk Nokmorfa, iestāde nolīgusi misteru Martinu stipri iedarbīgu zāļu dzeršanai vai lēkmju inscenēšanai, lai tad ar viņu varētu eksperimentēt, vai arī nolūkā, lai tas šad un tad iedzer indi un tā dod iespēju pārbaudīt dažādu jaunu pretlīdzekļu iedarbību; vai lai darītu vēl kaut ko tamlīdzīgu, tā veicinot lielās medicīnas zinātnes progresu un apmierinot slāpes pēc zināšanām, kas kaist abu jauno profesoru krūtīs. Tāpēc, pat nedomādams iejaukties, Sems stāvēja klusi un mierīgi un skatījās tā, it kā būtu ārkārtīgi ieinteresēts par šī eksperimenta iznākumu. Ne tā misters Pikviks. Ar parasto enerģiju viņš tūliņ metās uz pārsteigtajiem cīnītājiem un skaļi uzaicināja klātesošos iejaukties.

Tas lika atjēgties misteram Bobam Soijeram, kas līdz tam, redzot drauga trako niknumu, bija stāvējis kā paralizēts, un ar šī džentlmeņa palīdzību misters Pikviks piecēla Benu Ellenu kājās. Misters Martins, redzēdams, ka atrodas uz grīdas viens pats, piecēlās un sāka skatīties apkārt.

- Mister Ellen, - misters Pikviks izsaucās, - kas noticis, ser?

- Nekas, ser! - ar izaicinošu augstprātību atbildēja misters Ellens.

- Ko tas nozīmē? - jautāja misters Pikviks, skatīdamies uz Bobu Soijeru. - Vai viņš ir nevesels?

Pirms Bobs paspēja atbildēt, misters Bens Ellens satvēra misteru Pikviku pie rokas un bēdīgā balsī nomurmināja:

- Mana māsa, godājamo ser, mana māsa.

- Ak, un tas ir viss? - misters Pikviks apjautājās. - Ceru, ka šo lietu mēs varēsim viegli nokārtot. Jūsu māsa ir sveika un vesela, un es, godājamo ser, esmu šeit ieradies, lai...

- Man žēl, ka jāpārtrauc tik patīkamas izdarības, kā teica karalis, atlaizdams parlamentu, - iejaucās misters Vellers, kas bija palūrējis pa stikla durvīm, - bet šiten te, ser, notiekas vēl viens ekspirements. Āre, kur uz tepiķa guļ cienīga veca lēdija un gaida uz preparierēšanu vai galvinismu, vai citu kādu dzīvinošu un zinātnisku padarīšanu.

- Es piemirsu! - misters Bens Ellens iesaucās. - Tā ir mana krustmāte.

- Ak dievs! - misters Pikviks teica. - Nabaga lēdija! Uzmanīgi, Sem, uzmanīgi!

- Dīvaina zitivācija priekš ģimenes locekļa, - Sems Vellers piezīmēja, novietodams krustmāti krēslā. - Ei, kaulzāģeru mācekli, stiep šurp smirdspirtu!

Pēdējā piezīme bija adresēta zēnam pelēkajā livrejā, kurš, uzticējis ekipāžas pieskatīšanu ielas uzraugam, bija atgriezies, lai redzētu, kas te par troksni. Ar pelēki tērpta zēna, mistera Boba Soijera un mistera Bendžemina Ellena (kas, nobiedējis savu krustmāti līdz ģībonim, tagad aizkustinoši pūlējās viņas labā) palīdzību vecā lēdija beidzot atguva samaņu, un tad misters Bens Ellens, ar apjukušu seju pievērsies misteram iPikvikam, vaicāja, ko viņš esot gribējis teikt, ka viņu tik traģiski pārtraukuši.

- Man šķiet, mēs šeit visi esam draugi, - misters Pikviks teic noklepodamies un paskatījās uz mazrunīgo vīru ar īgno seju, kurš bija vadījis ekipāžu ar nobaroto zirgu.

Tas atgādināja misteram Bobam Soijeram, ka zēns pelēkajā livrejā skatās ieplestām acīm un ziņkārīgām ausīm. Pacēlis nākošo aptiekāru aiz svārku apkakles un izsviedis pa durvīm, Bobs Soijers paziņoja misteram Pikvikam, ka viņš varot runāt bez kautrēšanās.

- Jūsu māsa, godājamo ser, - misters Pikviks sacīja, pievērsdamies Bendžeminam Ellenam, - atrodas Londonā un ir vesela un laimīga.

- Ar viņas laimi man nav nekādas darīšanas, ser, - misters: Bendžemins Ellens atcirta, atmezdams ar roku.

- Ar viņas vīru man būs darīšana, - apliecināja Bobs Soijers. - Man ar viņu, ser, būs darīšana no divpadsmit soļu attāluma, un pēc tam viņš būs lieliska izskata rokudarbs, šis zemiskais nelietis!

Tiktāl tas bija ļoti skaists un cēls izaicinājums, taču misters Bobs Soijers tā iespaidu mazliet vājināja, beigās piemetinādams dažas vispārīga rakstura piezīmes, kas attiecās uz galvu iedauzīšanu un acu izsišanu un salīdzinājumā izklausījās vulgāri.

- Pagaidiet, ser, - misters Pikviks aizrādīja, - pirms jūs lietojat šos epitetus, runājot par attiecīgo džentlmeni, mierīgā garā pārlieciet, vai viņa vaina ir tik liela, un, galvenokārt, atcerieties, ka viņš ir mans draugs.

- Ko! - misters Bobs Soijers teica.

- Viņa vārdu! - Bens Ellens sauca. - Vārdu!

- Misters Nataniēls Vinkls, - stingri atbildēja misters Pikviks.

Misters Bendžemins Ellens nesteigdamies sadragāja savas brilles ar zābaka papēdi un, uzlasījis drumslas un novietojis tās trijās dažādās kabatās, sakrustoja rokas, iekoda lūpā un draudīgi skatījās; mistera Pikvika lēnīgajā sejā.

- Tātad jūs tas esat, ser, kas ierosināja un veicināja šīs laulības? - misters Bendžemins Ellens beidzot nojautāja.

- Un tas, man liekas, ir šī džentlmeņa sulainis, - vecā lēdija viņu pārtrauca, - kas ložņāja ap manu māju un centās ievilt manus kalpotājus sazvērestībā pret viņu saimnieci. Martin!

- Nu? - īgnais vīrs atteica, panākdamies uz priekšu.

- Vai šis ir tas jaunais cilvēks, ko jūs redzējāt uz ielas un par ko jūs man šorīt stāstījāt?

Misters Martins, būdams, kā jau iepriekš minēts, mazrunīgs cilvēks, paskatījās uz Semu Velleru, pamāja ar galvu un norūca:

- Tas pats ir!

Misters Vellers, kas nekad nebija lepns, ar draudzīgu un atzinīgu smaidu paskatījās īgnajam zirgu puisim acīs un pieklājīgos vārdos paziņoja, ka viņi tiešām «esot iepazinušies».

- Un šo uzticamo cilvēku es gandrīz būtu nožņaudzis! - iesaucās misters Bens Ellens. - Mister Pikvik, kā jūs uzdrīkstaties atļaut, ka jūsu zeņķi izmanto manas māsas aizvešanā? Es prasu, ser, lai jūs šo lietu paskaidrotu.

- Paskaidrojiet to, ser! - nikni sauca Bobs Soijers.

- Tā ir sazvērestība! - kliedza Bens Ellens.

- Īsta krāpšana! - piemetināja misters Bobs Soijers.

- Bezgodīga blēdība, - aizrādīja vecā lēdija.

- Mānīšanās, - piebilda Martins.

- Lūdzu, uzklausiet mani! - sacīja misters Pikviks, kad Bens Ellens iekrita krēslā, kurā pacientiem nolaida asinis, un sāka darboties ar savu kabatas lakatiņu. - Šajā lietā es citādi neesmu palīdzējis, tikai vienreiz bijis klāt pie jauno ļaužu satikšanās, ko es nevarēju aizkavēt, un tāpēc domāju, ka mana klātbūtne novērsīs iespējamās aizdomas.

Tā ir visa mana līdzdalība šajā lietā, un man nebija ne jausmas, ka viņi domā par tūlītēju precēšanos. Taču ievērojiet, - misters Pikviks steigšus pārlaboja savus vārdus, - ievērojiet - es nesaku, ka būtu mēģinājis to aizkavēt, ja arī būtu par to zinājis.

- Vai jūs visi to dzirdat? Vai jūs dzirdat? - misters Bendžemins Ellens teica.

- Es ceru, ka viņi dzird, - lēnīgi sacīja misters Pikviks, paskatīdamies visapkārt, - un, - piesarkdams turpināja šis džentlmenis, - es ceru, ser, ka viņi dzirdēs arī tālāko, un proti: spriežot pēc tā, ko esmu dzirdējis, ser, es apgalvoju, ka jums nebija nekādu tiesību mēģināt ar varu apspiest jūsu māsas tieksmes, kā jūs to darījāt, un ka jums drīzāk vajadzēja censties ar laipnību un pacietību viņai aizstāt pārējos tuvākos radiniekus, ko viņa zaudējusi jau bērnībā. Kas attiecas uz manu jauno draugu, tad man jāpiebilst, ka ar pasaulīgiem labumiem viņš ir nodrošināts vismaz tikpat labi kā jūs, ja ne vēl daudz labāk, un, pirms es nedzirdēšu, ka šo jautājumu apspriež ar pienācīgu savaldību, es atsakos par šo lietu tālāk runāt.

- Es grib sacīt vēl tik dažus vārdiņus un papildināt to, ko sacīja cienījamais džentelmens, kas nupatās beidza runāt, - piebilda misters Vellers, iznākdams priekšā, - un tie ir šitādi: viens no klātesmošiem mani nosauca par zeņķi.

- Tam nav nekāda sakara ar šo lietu, - misters Pikviks iejaucās. - Lūdzu, pievaldiet mēli!

- Par šito lietu es nekā neteiks, - Sems attrauca, - bet es teiks tik šito. Varbūtās tas džentelmens domā, ka šite ir bijse jau kāda agrāka aizraušanās, bet nekā tamlīdzīga nav bijs, jo jaunā lēdija jau pašā draudzēšanās sākumā teica, ka nevarot šo paciest.

Neviens šim pogas nav izgriezs, un priekš šā iznākums būtu bijs tāds pats, ja ar jaunā lēdija misteru Vinklu savu mūžu i redzējse nebūtu. To es gribēj pateikt, ser, un es cer, ka tagad es ir to džentelmeni nomierinājs.

Šiem mierinošajiem misterā Vellera vārdiem sekoja īss klusuma brīdis, un tad misters Bens Ellens, pieceldamies no krēsla, paziņoja, ka Arabellu viņš vairs ne acīs negribot redzēt, bet misters Bobs Soijers, par spīti Sema glaimojošajiem izteicieniem, zvērēja briesmīgu atriebību laimīgajam līgavainim.

Bet, kad saruna bija aizvirzījusies pašā sparīguma kalngalā un draudēja tāpat arī turpināties, misters Pikviks atrada varenu palīgu vecās lēdijas personā, kuru, acīm redzot, bija stipri ietekmējis veids, kādā viņš aizstāvēja tās brāļameitu, un tā uzdrošinājās izteikt misteram Bendžeminam Ellenam dažas nomierinošas domas, no kurām galvenās bija tās, ka galu galā varbūt esot labi, ka neesot vēl ļaunāk; jo mazāk izteikts, jo drīzāk izbeigts, un, goda vārds, šī nezinot, vai tas galu galā esot tik ļauni; kas izbeigts, to nevarot iesākt, un, ko nevarot labot, to vajagot paciest, - līdz ar dažiem citiem līdzīgiem oriģināliem un uzmundrinošiem izteicieniem. Uz visu to Bendžemins Ellens atbildēja, ka šis negribot izrādīt necieņu ne pret savu krustmāti, ne pret kādu citu, bet, ja viņiem esot vienalga un viņi atļaujot šim rīkoties pēc patikas, tad šim gan labāk patiktos ienīst savu māsu līdz pat nāvei un vēl pēc tam.

Beidzot, kad šis lēmums bija paziņots reižu piecdesmit, vecā lēdija pēkšņi saslējās un, izskatīdamās ļoti majestātiska, vēlējās zināt, ko šī tādu esot izdarījusi, ka vairs necienījot šās vecumu un stāvokli un ka šai tādā veidā esot jādiedelē pie pašas brāļadēla, ko šī atceroties jau divdesmit piecus gadus pirms viņa dzimšanas un ko šī personīgi pazinusi, kad viņam mutē vēl nebijis neviena zoba, nemaz jau nerunājot par šās klātbūtni pie viņa pirmās matu griešanas un palīdzību daudzās citās viņa bērnības laika ceremonijās, kas esot bijušas pietiekoši svarīgas, lai šī līdz mūža galam varētu pieprasīt no viņa mīlestību, paklausību un līdzjūtību.

Kamēr krietnā lēdija šādi norāja misteru Benu Ellenu, Bobs Soijers un misters Pikviks bija iegājuši iekšistabā un nodevās klusām pārrunām, turklāt iepriekš minētais džentlmenis vairākas reizes pielika pie mutes melnu pudeli, un tās ietekmē viņa seja pamazām pieņēma možu un pat jautru izteiksmi. Beidzot viņš iznāca no istabas ar pudeli rokā un, izsacījis nožēlu par to, ka bijis tāds muļķis, lūdza uzdzert uz mistera un misis Vinklu veselību un laimi, un viņš bez kādas skaudības gribot tos apsveikt pirmais. To dzirdēdams, misters Bens Ellens pielēca no krēsla un, satvēris melno pudeli, uzdzēra tostam tik sirsnīgi, ka viņa seja kļuva gandrīz tikpat melna kā pudele, jo dzēriens bija stiprs. Tad melnā pudele gāja apkārt, līdz bija tukša, un sekoja tik daudz rokas spiedienu un savstarpēju komplimentu, ka pat mistera Martina metāliskajā sejā parādījās smaids.

- Un tagad, - Bobs Soijers teica, rokas berzēdams, - mēs pavadīsim jautru vakaru.

- Man ļoti žēl, - misters Pikviks aizrādīja, - ka man jāatgriežas viesnīcā. Pēdējā laikā esmu atradinājies no piepūles, un ceļojums mani ir ārkārtīgi nogurdinājis.

- Tēju taču jūs iedzersit, mister Pikvik, - ar neatvairāmu laipnību aicināja veca lēdija.

- Pateicos, es gan nevaru, - šis džentlmenis attrauca.

Patiesību sakot, galvenais iemesls mistera Pikvika aiziešanai bija vecās lēdijas acīm redzami pieaugoša apbrīna. Viņš pieminēja misis Bārdlu, un katrs vecās lēdijas acu skatiens viņam lika svīst aukstus sviedrus.

Tā kā misteru Pikviku nekādi nevarēja pierunāt palikt, pēc viņa paša ierosinājuma tūliņ nolēma, ka misters Bendžemins Ellens pavadīs viņu ceļojumā pie vecākā mistera Vinkla un ka kariete būs pie durvīm nākošajā rītā pulksten deviņos. Tad viņš atvadījās un Semjuela Vellera pavadībā devās uz «Krūmu». Ir vērts piezīmēt, ka misteram Martinam, kad viņš atvadoties sniedza roku Semam, seja krampjaini saviebās un viņš izspieda smaidu un lāstu vienā laikā, un tie, kas ar šī džentlmeņa īpatnībām bija vislabāk pazīstami, šīs pazīmes iztulkoja tā, ka viņš izteicot vislielāko prieku par mistera Vellera sabiedrību un lūdzot to godu būt ar viņu turpmāk pazīstamam.

- Vai pieprasīt priekš jums atsevišķu istabu, ser? - Sems jautāja, kad viņi bija sasnieguši «Krūmu».

- Nē, Sem, - kādēļ? - misters Pikviks atbildēja. - Es jau paēdu ēdamistabā un drīz iešu gulēt, tā ka nav vairs vērts. Paskaties, Sem, kas ir ceļotāju istabā.

Misters Vellers devās izpildīt uzdevumu un tūliņ atgriezās, lai pateiktu, ka tur esot tikai kāds džentlmenis ar vienu aci un saimnieks, kuri kopā dzerot portvīnu ar citronu.

- Es viņiem piebiedrošos, - misters Pikviks teica.

- Tas ir jocīgs zellis, ser, tas vienacis, - misters Vellers pastāstīja, iedams pa priekšu. - Viņš, ser, tam saimeniekam pūš tādas blēņas, ka tas vaira nezin, vai stāv uz kājām vai galvas.

Kad misters Pikviks iegāja, cilvēks, uz ko šie vārdi attiecās, sēdēja istabas otrā galā un smēķēja lielu holandiešu pīpi, nenolaizdams aci no saimnieka apaļās sejas.

Šim dzīvespriecīgajam večukam viņš nupat bija pastāstījis kādu brīnišķīgu notikumu, ka to apliecināja dažādi nesakarīgi izsaucieni, kā: «Nu, to es gan nebūtu ticējis! Tā kaut ko es vēl nebiju dzirdējis! Nebūtu domājis, ka tas iespējams!» - un citas pārsteiguma izpausmes, kas gluži negribot lauzās no saimnieka mutes, kad viņa acis sastapa vienacainā ciešo skatienu.

- Jūsu kalps, ser, - vienacis teica misteram Pikvikam. - Jauks vakars, ser.

- Tiešām ļoti jauks, - misters Pikviks atbildēja, kad apkalpotājs nolika viņam priekšā mazu degvīna karafīti un karstu ūdeni.

Kamēr misters Pikviks maisīja groku, vienacis uz viņu laiku pa laikam cieši paskatījās un pēdīgi teica:

- Man šķietas, es jūs jau būtu redzējis.

- Es gan jūs neatceros, - misters Pikviks atbildēja.

- Nuja, - vienacis teica, - jūs mani nepazīstat, bet es pazinu divus jūsu draugus, kas uzturējās Ītensvilas «Pāvā» pa vēlēšanu laiku.

- O, tiešām! - misters Pikviks iesaucās.

- Jā, - vienacis atbildēja. - Es tiem pastāstīju kādu mazu notikumu, kas atgadījies kādam manam draugam Tomam Smārtam. Varbūt viņi jums par to ir stāstījuši.

- Bieži, - misters Pikviks smaidīdams atsaucās. - Viņš bija jūsu tēvocis, man šķiet?

- Nē, nē, - tikai mana tēvoča draugs, - vienacis attrauca.

- Jūsu tēvocis ar ir bijis varens vīrs, - piezīmēja saimnieks, galvu pakratīdams.

- Nu, man liekas gan; man liekas, ka to var gan teikt, - vienacis atbildēja. - Par šito pašu tēvoci es jums, džentlmeņi, varētu pastāstīt kaut ko tādu, ka jums būtu ko pabrīnīties.

- Tiešām? - misters Pikviks teica. - Tad pastāstiet katrā ziņā!

Vienacainais ceļojošais aģents pielēja glāzi negusa, izdzēra to, ievilka garu dūmu no holandiešu pīpes, uzsauca Semam Velleram, kas kavējās pie durvīm, ka viņam neesot jāiet prom, ja viņš to nevēloties, jo stāsts neesot nekāds noslēpums, un, pievērsis aci saimniekam, sāka stāstīt to, kas lasāms nākošajā nodaļā.