XVIII NODAĻA

kas īsumā apgaismo divus jautājumus - pirmkārt, histērijas varu un, otrkārt, apstākļu visspēcību

Divas dienas pēc misis Hanteres brokastīm pikvikieši palika Ītensvilā, ar bažām gaidīdami kādu ziņu no sava cienītā vadoņa. Misters Tapmens un misters Snodgrass vēlreiz bija pamesti kavēt sev laiku, ka paši prot, jo misters Vinkls, paklausīdams visneatlaidīgākajiem lūgumiem, turpināja uzturēties mistera Pota mājā un veltīt savu laiku viņa piemīlīgās dzīves biedres izklaidēšanai. Lai papildinātu abu laimi, viņu sabiedrībā šad tad netrūka arī paša mistera Pota. Dziļi iegremdējies pārdomās par sabiedrības labumu un «Neatkarīgā» iznīcināšanu, šis lielais vīrs nemīlēja nokāpt no savas garīgās augstienes līdz ikdienišķo garu zemajam līmenim. Taču šai gadījumā, it kā vēlēdamies parādīt uzmanību ikvienam mistera Pikvika sekotājam, viņš piekāpās, pieļāvās, nokāpa no pjedestāla un staigāja pa zemes virsu, labvēlīgi pieskaņodams savus izteicienus pūļa saprašanai un ārēji, ja arī ne garīgi, izskatīdamies kā viens no viņiem.

Tā kā šī slavenā sabiedriskā darbinieka izturēšanās pret misteru Vinklu bija šāda, viegli iedomāties, kāds liels pārsteigums attēlojās pēdēji minētā džentlmeņa sejā, kad, viņam vientulīgi sēžot ēdamistabā, durvis strauji atvērās un tikpat strauji aizvērās, ienākot misteram Potam, kas, majestātiski piesoļodams viņam klāt un atgrūzdams sāņus pretī pastiepto roku, nožņirkstināja zobus, it kā vēlēdamies labāk uzasināt to, ko gatavojās sacīt, un iesaucās griezīgā balsī: - Čūska!

- Ser! - misters Vinkls atsaucās, pielēkdams no krēsla.

- Čūska, ser! - misters Pots atkārtoja, paceldams balsi un tad pēkšņi to nolaizdams.

- Es sacīju: čūska, ser, - saprotiet to, kā spējat!

Ja jūs esat no kāda cilvēka šķīries pulksten divos naktī, būdams ar to vislabākās draudzīgās attiecībās, un viņš jūs priekšpusdienā pusdesmitos apsveic kā čūsku, saprāts liek spriest, ka starplaikā ir noticis kaut kas nepatīkams. Tā prātoja arī misters Vinkls. Viņš atbildēja mistera Pota stingajam skatienam ar tādu pašu un, paklausīdams šī džentlmeņa aicinājumam, centās vārdu «čūska» saprast kā spēdams.

Tomēr saprast nevarēja nekā, un tādēļ pēc dziļa klusuma, kas ilga dažas minūtes, viņš sacīja:

- Čūska, ser! Čūska, mister Pot! Ko jūs ar to domājat, ser?... Tas gan ir joks!

- Joks, ser! - Pots iekliedzās, likdams rokai izdarīt kustību, kas norādīja uz stipru vēlēšanos mest ar jaunsudraba tējkannu viesim pa galvu. - Joks, ser!... Bet nē, es savaldīšos, es savaldīšos, ser. - Un parādīdams savu savaldību, misters Pots atkrita krēslā, bet uz viņa lūpām parādījās putas.

- Manu dārgo ser, - misters Vinkls iesāka.

- Dārgo ser! - Pots attrauca. - Kā jūs, ser, uzdrīkstaties uzrunāt mani ar «dārgo ser»? Kā jūs, ser, uzdrošināties skatīties man acīs un tā sacīt?

- Labi, ser. Ja jau jūs tā runājat, - misters Vinkls atbildēja, - kā jūs, ser, iedrošināties skatīties man acīs un nosaukt mani par čūsku?

- Tādēļ, ka jūs tāds esat, - misters Pots atbildēja.

- Pierādiet to, ser! - misters Vinkls iekarsis attrauca. - Parādiet to!

Redaktora dziļdomīgajā sejā ievilkās ļauns vaibsts, kad viņš izvilka no kabatas šā rīta «Neatkarīgā» numuru un, iedurdams ar pirkstu kādā rakstā, pārmeta avīzi pār galdu misteram Vinklam. Šis džentlmenis to paņēma un izlasīja sekojošo:

«Mūsu tumsonīgais un nelietīgais laikabiedrs dažos riebīgos rakstos par nesenajām vēlēšanām šai pilsētā ir atļāvies apgānīt privātās dzīves svētumu, nepārprotamā kārtā pieskardamies mūsu pēdējā kandidāta - un, neņemot vērā viņam negodīgā kārtā sagādāto sakāvi, mēs piemetināsim: mūsu nākošā deputāta - mistera Fizkina privātajām darīšanām. Ko šis mūsu gļēvulīgais laikabiedrs domā? Ko šis huligāns teiktu, ja mēs, līdzīgi viņam, neievērotu sabiedriskās dzīves normas un paceltu to aizkaru, kas laimīgā kārtā noslēpj viņa privāto dzīvi no vispārības izsmiekla, lai neteiktu - vispārības riebuma? Kā būtu, ja mēs tikai norādītu un komentētu faktus un apstākļus, kas sabiedrībai zināmi un ko katrs var redzēt, atskaitot vienīgi mūsu kurmim līdzīgo laikabiedru? Kā būtu, ja mēs iespiestu sekojošo sacerējumu, ko saņēmām, stādamies pie šī raksta, no kāda talantīga pilsētiņa iedzīvotāja un mūsu korespondenta!

AKLAJAM KURMIM

Ak P., vai sirds tev manīja.

Kad kāzu zvani zvanīja,

Ka tā, kas toreiz tuva šķita,

Tik drīz jau lūkosies pēc cita?

Tad tu jau sen šo viltus rotu

Bez bēdām V***** kungam dotu.

- Kurš cilvēks, - misters Pots svinīgi vaicāja, - kurš cilvēks slēpjas zem V. un piecām zvaigznītēm, nelieti?

- Kurš slēpjas zem V. un piecām zvaigznītēm? - atkārtoja misis Pota, kuras pēkšņā

ienākšana aizkavēja atbildi. - Kurš slēpjas zem V. un piecām zvaigznītēm? Nu, Vinkls, man liekas.

To sacīdama, misis Pota mīļi uzsmaidīja uztrauktajam pikvikietim un sniedza viņam roku. Apjukušais jaunais cilvēks to būtu saņēmis, ja neiejaucies sašutušais Pots.

- Atpakaļ, kundze, atpakaļ! - redaktors teica. - Dot viņam roku manu acu priekšā!

- Mister P.! - pārsteigtā lēdija izdvesa.

- Nožēlojamā sieviete, paskaties! - vīrs izsaucās. - Paskaties, kundzīt, - «Aklajam kurmim»! «Aklais kurmis», tas esmu es, kundzīt. «Tik drīz jau lūkosies pēc cita,» - to dari tu, kundzīt, tu.

Ar šo dusmu izvirdumu, ko tomēr pavadīja kaut kas līdzīgs trīsām, redzot sievas sejas izteiksmi, misters Pots nosvieda «Ītensvilas Neatkarīgā» pēdējo numuru viņai pie kājām.

- Nu, vai zini, ser, - pārsteigtā misis Pota sacīja, noliekdamās un paceldama avīzi.

- Nu, vai zini, ser!

Sievas nicinošais skatiens lika misteram Potam sarauties. Viņš bija izmisīgi pūlējies uzkurināt drosmi, bet tā atkal dzisa ātri vien.

Izlasot šo mazo teicienu: «Nu, vai zini, ser,» - šķiet, ka tajā nebūtu nekā briesmīga, bet balss noskaņa, kādā to izsacīja, un skatiens, kas to pavadīja, abi likās norādām uz kādu atriebību, kas vēlāk nāks pār Pota galvu, un atstāja uz viņu spēcīgu iespaidu. Pat ļoti nepiedzīvojis novērotājs būtu varējis saskatīt viņa nemiera pilnajā sejā gatavību atdot savus Velingtona zābakus jebkuram labprātīgam atvietotājam, kas vien bijis ar mieru tajos šobrīd atrasties.

Misis Pota izlasīja rakstu, izgrūda skaļu kliedzienu un nogāzās visā garumā kamīna priekšā uz paklāja brēkdama, spārdīdama to ar kurpju papēžiem tā, ka šajā gadījumā nevarēja būt šaubu par viņas jūtu patiesīgumu.

- Mana mīļā, - pārbiedētais Pots sacīja, - es jau neteicu, ka es tam ticu... es...

Taču nelaimīgā vīra balss pazuda laulātās draudzenes spiedzienos.

- Misis Pota, es jūs ļoti lūdzu, cienījamā kundze, nomierinieties! - misters Vinkls ieteicās, bet spiedzieni un papēžu spērieni kļuva arvien skaļāki un biežāki.

- Mana dārgā, - misters Pots sacīja, - man ļoti žēl. Ja tu nedomā pati par savu veselību, padomā jel par mani, dārgā. Ap māju sapulcēsies cilvēku bars.

Bet, jo neatlaidīgāk misters Pots lūdza, jo sparīgāki kļuva brēcieni.

Taču laimīgā kārtā misis Potai bija miesassardze vienā personā - kāda jauna lēdija, kuras oficiālā nodarbošanās bija rūpēties par viņas tualeti, bet kura patiesībā prata būt noderīga daudzējādā ziņā un jo sevišķi vienā nozarē, proti, nemitīgi uzkūdīt un atbalstīt savu saimnieci visās iegribās un tieksmēs, kas bija pretējas nelaimīgā Pota gribai. Spiedzieni sasniedza šīs jaunās lēdijas ausis īstā laikā, un viņa iedrāzās istabā ar tādu ātrumu, kas draudēja sajaukt viņas ārkārtīgi mākslīgo cepurītes un matu sprogu sakārtojumu.

- Ak mana mīļā mīļā kundzīt! - miesassardze izsaucās, strauji nokrizdama uz ceļiem blakus misis Potai, kas visā garumā gulēja uz paklāja. - Ak mana mīļā kundzīt, kas jums noticis?

- Tavs saimnieks... tavs nežēlīgais saimnieks, - cietēja murmināja.

Pots acīm redzami sāka padoties.

- Tas ir kauns, - miesassardze pārmetoši iesaucās. - Es zinu, ka viņš jūs iedzīs nāvē, kundzīt. Mīļā nabadzīte!

Viņš atkāpās arvien vairāk. Pretējā puse uzbrūkot sekoja.

- Ak, neatstāj mani... neatstāj mani, Gūdvin! - misis Pota lūdza, histēriski satverdama minētās Gūdvinas roku. - Tu esi vienīgais cilvēks, Gūdvin, kas ir pret mani labs.

Pēc šī aizkustinošā lūguma Gūdvina nospēlēja pašsacerētu mājas traģēdiju un bagātīgi laistīja asaras.

- Nekad, kundzīt... nekad, - Gūdvina teica. - O, ser, jums vajadzētu būt rūpīgākam... patiešām vajadzētu. Jūs neaptverat, kādu ļaunumu jūs varat nodarīt kundzei; es zinu - kādu dienu jūs to nožēlosit... Es to vienmēr esmu teikusi.

Nelaimīgais Pots lūkojās biklām acīm, bet nesacīja ne vārda.

- Gūdvin, - misis Pota ieteicās vājā balsī.

- Jā, kundzīt? - Gūdvina atsaucās.

- Ja tu tikai zinātu, kā es šo cilvēku esmu mīlējusi...

- Nesabudiniet sevi, kundzīt, to atceroties, - miesassardze attrauca.

Pots izskatījās ļoti izbijies. Bija laiks viņu galīgi piebeigt.

- Un tagad, - misis Pota šņukstēja, - tagad, pēc visa tā, pret mani izturēties šādi, apkaunot un apvainot mani trešās personas klātbūtnē - pie kam šī persona ir gandrīz svešinieks. Bet es to necietīšu, Gūdvin, - misis Pota turpināja paceldamās, savas aizstāves roku balstīta, - mans brālis leitnants nāks palīgā. Es šķiršos, Gūdvin.

- To viņš, kundzīt, patiešām būtu pelnījis, - Gūdvina apliecināja.

Lai nu kādas domas mistera Pota smadzenēs pamodināja šķiršanās draudi, viņš sargājās tās izteikt un apmierinājās ar to, ka ļoti pazemīgi sacīja:

- Mana dārgā, vai tu mani neuzklausītu?

Jauna šņukstienu lēkme bija vienīgā atbilde, un misis Pota, kļūdama vēl histēriskāka, pieprasīja, lai viņai pasaka, kāpēc šī vispār dzimusi, kā arī vēlējās saņemt dažādas citas līdzīga rakstura ziņas.

- Mana dārgā, - misters Pots centās pierunāt, - nepadodies šīm jūtām. Es nekad, mana dārgā, neesmu ticējis, ka tam rakstam ir kāds pamatojums... neiespējami. Es tikai biju sadusmots, mana dārgā... varu sacīt - pārskaities... ka šī «Neatkarīgā» banda uzdrošinājusies to nodrukāt, - tas ir viss.

Un misters Pots uzmeta lūdzošu skatienu šīs nelaimes nevainīgajam cēlonim, it kā ļoti lūgdamies, lai nekā nesaka par čūsku.

- Un kā jūs, ser, domājat rīkoties, lai saņemtu gandarījumu? - jautāja misters Vinkls, kas atguva dūšu, redzēdams, ka Pots to pazaudē.

- Ak Gūdvin, - misis Pota sacīja, - vai viņš nopērs «Neatkarīgā» redaktoru ar pātagu... vai viņš grib to darīt, Gūdvin?

- Rāmi, rāmi, kundzīt, esiet mierīga! - miesassardze attrauca. - Es domāju, ka viņš to izdarīs, kundzīt, ja vien jūs vēlaties.

- Protams, - Pots sacīja, kad sieva izrādīja drošas pazīmes, ka var uznākt jauna lēkme. - Protams, es to izdarīšu.

- Kad, Gūdvin... kad? - misis Pota taujāja, vēl vienmēr svārstīdamās - krist vai nekrist histērijā.

- Tūliņ, protams, - misters Pots atbildēja, - šodien pat.

- Ak Gūdvin, - misis Pota turpināja, - tas ir vienīgais veids, kā atbildēt uz šiem apmelojumiem un gandarīt manu godu pasaules priekšā.

- Protams, kundzīt, - Gūdvina apstiprināja, - neviens vīrietis, kas ir īsts vīrs, kundzīt, nekavētos to izdarīt.

Tā kā histērijas negaiss vēl arvien mākuļoja gaisā, misters Pots vēlreiz sacīja, ka viņš to izdarīs, bet misis Potu bija ārkārtīgi satraukusi pati ideja, ka viņu vispār varējuši turēt aizdomās, tā ka viņa vairākkārt atradās uz jaunas lēkmes robežas un, bez mazākajām šaubām, būtu tajā atkal iekritusi, ja centīgā Gūdvina nenogurstoši nepūlējusies un ja uzvarētais Pots atkārtoti nelūdzis tam piedot; līdz pēdīgi, kad šis nelaimīgais cilvēks bija nobiedēts un pazemots līdz pienācīgajam līmenim, misis Pota atlaba un viņi gāja brokastīs.

- Jūs, mister Vinkl, taču neļausit, ka šīs zemiskās avīžu ķengas saīsina jūsu uzturēšanos šeit? - misis Pota ieminējās, smaidīdama caur asaru pēdām.

- Ceru, ka jūs to nedarīsit, - atbalstīja misters Pots, kas runājot izjuta vēlēšanos, kaut viņa viesis aizrītos ar grauzdētās maizes kumosu, ko tas šai mirklī lika pie lūpām, un tādā kārtā neizbēgami izbeigtu savu viesošanos. - Es ceru, ka jūs to nedarīsit.

- Jūs esat ļoti laipni, - misters Vinkls sacīja, - bet misters Pikviks ir atsūtījis vēstuli - to es uzzināju no mistera Tapmena zīmītes, ko man šorīt atnesa uz guļamistabu, - kurā viņš lūdz mūs šodien ierasties pie viņa Berijā, un mēs aizbraucam pusdienlaikā ar pasta karieti.

- Bet jūs taču atgriezīsities? - misis Pota vaicāja.

- Ak jā, noteikti, - misters Vinkls atbildēja.

- Vai tam var ticēt? - misis Pota sacīja, slepus uzmezdama viesim maigu skatienu.

- Pilnīgi, - misters Vinkls apgalvoja.

Brokastis pagāja klusumā, jo ikviens to dalībnieks domāja pats par savām personiskajām nepatikšanām. Misis Pota nožēloja kavaliera zaudēšanu, misters Pots - savu pārsteidzīgo solījumu nopērt «Neatkarīgo», misters Vinkls to, ka bez vainas nokļuvis tik nepatīkamā situācijā. Pusdienas laiks tuvojās, un pēc daudzām ardievām un solījumiem atgriezties viņš pēdīgi atbrīvojās no viesmīlīgās namamātes.

«Ja viņš kādreiz vēl atgriezīsies, es viņu noindēšu,» misters Pots nolēma, dodamies atpakaļ mazajā kabinetā, kur viņš gatavoja savas pērkonbultas.

«Ja es vēl kādreiz atgriežos un atkal sapinos ar šiem cilvēkiem,» misters Vinkls prātoja, dodamies uz «Pāvu», «tad es būtu pelnījis, ka mani pašu noper, un vairāk nekā.»

Viņa draugi bija gatavi, arī kariete gandrīz sagatavota, un pēc pusstundas viņi sāka ceļojumu pa to pašu ceļu, pa kuru tik nesen bija devušies misters Pikviks un Sems un kura poētisko un skaisto aprakstu, ko atstājis misters Snodgrass, mēs nejūtamies aicināti pasniegt lasītājam, jo esam jau kaut ko par to sacījuši.

Pie «Eņģeļa» durvīm viņus sagaidīja misters Vellers un ieveda mistera Pikvika istabā, kur, ne par mazu pārsteigumu misteram Vinklam un misteram Snodgrasam un ne par mazu apmulsumu misteram Tapmenam, viņi atrada veco Vordlu un Trandlu.

- Kā jums klājas? - vecais vīrs apvaicājās, satverdams mistera Tapmena roku. -

Nedomājiet vairs par to un neskumstiet; tas, veco zēn, nekā nepalīdz. Viņas dēļ man patiktu, ka viņa būtu kļuvusi jūsējā, bet jūsu dēļ es esmu ļoti priecīgs, ka tas nav noticis. Tāds jauns puisis kā jūs kuru katru dienu var dabūt labāku... vai ne?

Izteicis šo mierinājumu, Vordls uzsita misteram Tapmenam pa muguru un sirsnīgi nosmējās.

- Nu, un kā klājas jums, mani mīļie draugi? - vecais džentlmenis jautāja, vienlaicīgi spiezdams rokas misteram Vinklam un misteram Snodgrasam. - Es nupat sacīju misteram Pikvikam, ka mēs jūs visus gaidīsim ziemassvētkos. Pie mums būs kāzas - šoreiz īstas kāzas.

- Kāzas! - misters Snodgrass izsaucās, stipri nobālēdams.

- Nu jā, kāzas. Bet nav ko baidīties, - labsirdīgais večuks trieca tālāk, - precas jau tikai, āre, šis te Trandls ar Bellu.

- Ak tā! - misters Snodgrass sacīja, atbrīvojies no mokošām šaubām, kas bija smagi uzgulušas viņa krūtīm. - Apsveicu, ser! Ko dara Džo?

- Viņš!... Kas šim kaiš, - vecais džentlmenis atbildēja. - Guļ, kā vienmēr.

- Un kā klājas jūsu mātei un garīdzniekam, un visiem pārējiem?

- Ļoti labi.

- Kur, - Tapmens ar pūlēm ieprasījās, - kur, ser, ir... viņa? - Un viņš novērsa seju un aizsedza acis ar roku.

- Viņa! - vecais džentlmenis atteica, saprotoši pakratīdams galvu. - Vai jūs domājat manu neprecēto radinieci, ko?

Misters Tapmens ar galvas mājienu lika saprast, ka jautājums attiecas uz pievilto Reišeli.

- O, viņa aizbrauca, - vecais džentlmenis paskaidroja. - Viņa dzīvo diezgan tālu no šejienes pie kāda radinieka. Viņa nevarēja satikt ar meitenēm, tādēļ es ļāvu, lai iet. Bet palūk! Pusdienas klāt. Jūs pēc brauciena būsit izsalkuši. Es gan esmu - bez kādas braukšanas; sēdīsimies klāt!

Maltītei tika parādīta pienācīgā cieņa, un, kad galds bija novākts un viņi sasēduši ap to, misters Pikviks, iesveldams lielas šausmas un sašutumu savos sekotājos, pastāstīja, ko viņš piedzīvojis un kā sekmējušas velnišķīgā Džingla viltības.

- Un reimatisma lēkme, ko es dabūju tai dārzā, - misters Pikviks noslēgumā piemetināja, - šobrīd dara mani nevarīgu.

- Man arī gadījās tāds kā piedzīvojums, - smaidot sacīja misters Vinkls, un, kad misters Pikviks apvaicājās, viņš pastāstīja par «Ītensvilas Neatkarīgajā» nodrukāto ļaunprātīgo apmelojumu un par viņa drauga redaktora uztraukumu pēc tam.

Mistera Pikvika piere, kad viņš klausījās šo stāstu, satumsa. Viņa draugi to ievēroja, un, kad misters Vinkls bija beidzis, iestājās dziļš klusums. Misters Pikviks izteiksmīgi uzsita ar dūri uz galda un sāka runāt.

- Vai tā nav dīvaina sagadīšanās, - misters Pikviks sacīja - ka mums, šķiet, nav lemts ieiet kāda cilvēka namā, nesagādājot viņam kaut kādas nepatikšanas? Vai tas, es vaicāju, neliecina par manu sekotāju takta trūkumu vai, vēl ļaunāk - ļaunprātīgu sirdi,

- ka man tā kas jāsaka! - jo zem katra jumta, kur vien apmetas, viņi iztraucē kādas paļāvīgas sievietes dvēseles mieru un laimi? Vai tas nav, es vaicāju...

Misters Pikviks, pēc visa spriežot, būtu vēl kādu laiku tā turpinājis, ja Sems, ienākdams ar vēstuli, nebūtu pārtraucis viņa daiļvārdīgo runu. Viņš noslaucīja ar kabatas lakatiņu pieri, noņēma brilles, nospodrināja tās un atkal uzlika, un viņa balss bija atguvusi parasto maigo toni, kad viņš ieprasījās:

- Kas jums tur ir, Sem?

- Nupatās biju pastā un atradu šito te vēstuli, kas tur nogulējse divi dienas, - misters Vellers atbildēja. - Aizzīmogota ar oblati un aprakstīta lieliem burtiem.

- Es šo rokrakstu nepazīstu, - misters Pikviks sacīja, atplēsdams vēstuli. - Kungs, apžēlojies! Kas tas? Tas taču ir joks, tā... tā... nevar būt patiesība.

- Kas noticis? - visi klātesošie vaicāja.

- Nav taču kāds miris? - teica Vordls, ko uztrauca šausmas, kas atplaiksnījās mistera Pikvika sejā.

Misters Pikviks neatbildēja bet, pārmezdams vēstuli pār galdu un lūgdams, lai misters Tapmens izlasa to skaļi, atkrita krēslā, un viņa sejā atspoguļojās tāda trula pārsteiguma izteiksme, ko bez satraukuma nevarēja uzskatīt.

Misters Tapmens drebošu balsi izlasīja vēstuli, kuras noraksts šeit seko:

«Frīmenskortā, Kornhillā, 1827. g. 28. augustā.

Bārdla pret Pikviku.

Ser!

Tā kā misis Marta Bārdla mums ir uzdevusi ievadīt pret Jums lietu par laulības solījuma laušanu, sakarā ar ko sūdzētāja vērtē savus zaudējumus tūkstoš pieci simti mārciņu apmērā, mēs lūdzam Jūs pieņemt zināšanai, ka šai lietā pret Jums ir iesniegta sūdzība Vispārējo Sūdzību tiesā1, un lūdzam ar nākošo pastu mums paziņot Jūsu Londonas pilnvarotā vārdu, kurš uzņemsies šo lietu vadīt.

Paliekam, ser, Jūsu padevīgie kalpi

Dodsons un Fogs.

Misteram Semjuelam Pikvikam.»

Mēmajā pārsteigumā, ar kādu ikviens uzskatīja savu kaimiņu un visi kopā - misteru Pikviku bija kaut kas tik izteiksmīgs, ka šķita - visi baidījās runāt. Pēdīgi klusumu pārtrauca misters Tapmens.

- Dodsons un Fogs, - viņš mehāniski atkārtoja.

- Bārdla un Pikviks, - misters Snodgrass domīgi noteica.

- Paļāvīgu sieviešu dvēseles miers un laime, - misters Vinkls nomurmināja, izskatīdamies izklaidīgs.

- Tā ir sazvērestība, - misters Pikviks izsaucās, beidzot atguvis spēju runāt, - zemiska sazvērestība starp šiem diviem mantkārīgajiem advokātiem Dodsonu un Fogu. Misis Bārdla to nekad nedarītu... viņas sirds to nepieļautu... viņai nav iemesla to darīt. Smieklīgi... smieklīgi.

- Par viņas sirdi, - Vordls smaidīdams ieminējās, - jūs, protams, vislabāk varat spriest. Negribu jūs biedēt, bet man jāsaka, ka par viņas iemesliem Dodsons un Fogs var spriest daudz labāk nekā jebkurš no mums.

- Tas ir neģēlīgs mēģinājums izspiest naudu, - misters Pikviks sacīja.

- Cerēsim, ka tā, - misters Vordls atteica, īsi un sausi ieklepodamies.

- Kurš jebkad dzirdējis mani runājam ar viņu citādi, nekā īrnieks runā ar savu dzīvokļa saimnieci? - misters Pikviks turpināja. - Kurš mani kādreiz redzējis ar viņu kopā? Pat mani draugi, kas še klāt, nekad...

- Atskaitot vienu gadījumu, - misters Tapmens iebilda.

Misteram Pikvikam pārmainījās sejas krāsa.

- Ā, - misters Vordls novilka. - Tas ir svarīgi. Droši vien nekā aizdomīga nebija.

Misters Tapmens bikli paskatījās uz savu vadoni.

- Nu, - viņš sacīja, - nekā aizdomīga jau nebija, bet... es gan nezinu, kā tas gadījās... tā neapšaubāmi bija ieslīgusi viņa skāvienos.

- Žēlīgais tēvs! - misters Pikviks izsaucās, kad viņa apziņā spēji atdzīvojās atmiņas par minēto gadījumu. - Kāda briesmīga apstākļu sagadīšanās! Tā tas bija - tā tas bija.

- Un mūsu draugs viņu dedzīgi mierināja, - misters Vinkls diezgan ļaunprātīgi aizrādīja.

- Tā tas bija, - misters Pikviks atkārtoja. - Es to negribu noliegt. Tā tas bija.

- Ehē! - Vordls ieteicās. - Ja tas nav aizdomīgi, tad tomēr diezgan dīvaini - ko, Pikvik? Ak blēdis tāds - ak blēdis! - Un viņš smējās tik skaļi, ka sāka skanēt glāzes uz bufetes.

- Kāda drausmīga sagadījumu sakrišana! - misters Pikviks izsaucās, atbalstīdams zodu rokās. - Vinkl... Tapmen... lūdzu jūs piedot manus nesenos izteicienus. Mēs visi esam apstākļu upuri - un es jo sevišķi.

Izsacījis šo atvainošanos, misters Pikviks paslēpa galvu rokās un iegrima domās, bet Vordls apveltīja visus pārējos riņķī apkārt ar nozīmīgiem galvas mājieniem un acu mirkšķieniem.

- Taču es to noskaidrošu, - misters Pikviks izsaucās, paceldams galvu un uzsizdams ar dūri uz galda. - Es gribu redzēt šo Dodsonu un Fogu. Rīt es braucu uz Londonu.

- Rīt ne, - Vordls sacīja, - jūs vēl pārāk klibojat.

- Labi. Tad parīt.

- Parīt ir pirmais septembris, un jūs apsolījāties katrā ziņā izbraukt ar mums līdz sera Džefrija Menninga īpašumiem un kopā pabrokastot, ja arī nevēlaties piedalīties medībās.

- Labi, tad aizparīt, - misters Pikviks sacīja, - ceturtdien. Sem!

- Ser? - misters Vellers atsaucās.

- Paņemiet divas vietas ārpusē līdz Londonai uz ceturtdienas rītu - jums un man...

- Labi, ser.

Misters Vellers atstāja istabu un, sabāzis rokas kabatās un skatīdamies uz zemi, lēni devās izpildīt uzdevumu.

- Ir gan viens jocīgs zellis tas mans pavēlnieks, - misters Vellers runāja, lēni iedams pa ielu. - Ko domā - ņem un sapinas ar šito misis Bārdlu... un šai vēl mazs puika piedevām! Tā allažiņ notiek ar tiem večukiem, lai ar no skata viņi bijši nez cik cienīgi. Bet es gan nebij domājs, ka viņš tā ko var izdarīt... Es nebij domājs, ka viņš tā ko var izdarīt!

Tādā garā apspriezdams šo notikumu, misters Semjuels Vellers vērsa savus soļus uz pasta zirgu kantori.


1 - Vispārējo Sūdzību tiesa. - Civiltiesa, kurā bija nolikta Bārdlas un Pikvikā lietas iztiesāšana, pieder pie tā sauktajām vispārējo tiesību tiesām, kurās turējās pie vispārējo tiesību normām un tiesas procesa gaitas (Anglijā ne toreiz, ne vēlāk nebija likumu kodeksa). Izmantodami faktu, ka trūkst vienota likumu kodeksa, valdošajām šķirām, pakalpīgie Anglijas juristi bija pacentušies neiedomājami sarežģīt visus tiesāšanās procesus, tā ka abām pusēm prāvas gaitā bija neiespējami kaut ko apjēgt, un līdz ar to juristiem radās visas, iespējas rīkoties pilnīgi pēc sava prāta, ja vēl piebilstam, ka advokāta funkcijas bija mākslīgi saskaldītas starp dažādu kategoriju juristiem, tad kļūst skaidrs, cik progresīva jēga bija Dikensa sašutumam par Anglijas tiesisko kārtību un tieslietu organizāciju. Šis sašutums vērojams daudzos Dikensa darbos, bet visasāk tas izpaužas «Pikvikā», kur Dikenss devis satīrisku, bet ļoti pareizu tiesas procesa attēlojumu Vispārējo Sūdzību tiesā.


Загрузка...