Pikvika kluba piezīmes

LII NODAĻA

Domādams, kā nebūs smalkjūtīgi vest Bobu Soijeru vai Benu Ellenu pie jaunā pāra, kamēr tas nebūs pilnīgi sagatavojies viņus uzņemt, un gribēdams pēc iespējas saudzēt Arabellas jūtas, misters Pikviks izteica šādu priekšlikumu: viņš un Sems izkāps «Džordža un Vanaga» tuvumā, bet abiem jaunajiem cilvēkiem pagaidām vajadzētu apmesties kaut kur citur. Viņi tam labprāt piekrita un tādēļ arī attiecīgi rīkojās: misters Bens Ellens un misters Bobs Soijers devās uz kādu vientuļu dzertuvi pašā Boro nomalē, Šīs dzertuves durvju iekšpusē agrākajos laikos viņu vārdi ļoti bieži bija redzami uzrakstīti ar krītu kopā ar gariem un sarežģītiem aprēķiniem.

- Mīļais dievs, misters Vellers! - teica skaistā istabene, sastapdama Semu pie durvīm.

- Man labāk būtu patics dzirdēt: mīļais Semmij! - Sems atbildēja, atpalikdams no sava kunga, lai tas viņu sarunu nedzirdētu. - Cik jūs ir skaista radībiņa, Mērij!

- Ak mister Veller, kādas gan muļķības jūs runājat! - Mērija teica. - O! Tā nevajag, mister Veller.

- Kā t' nevajgas, mana dārgā? - Sems atjautāja.

- Nu tā, - skaistā istabene paskaidroja.- Ak, ejiet taču nost!

Semu tā norādama, skaistā istabene viņu smaidot atgrūda pret sienu, paskaidrojot, ka viņš esot saburzījis tās aubīti, un galīgi izjaucis matu sakārtojumu.

- Un pie tam jūs aizkavējat mani pateikt to, ko es gribēju teikt, - Mērija piebilda. - Uz jums jau četras dienas gaida kāda vēstule; to piesūtīja pusstundu pēc tam, kad jūs bijāt aizbraukuši, un pie tam uz tās vēl ir rakstīts «nekavējoties».

- Kur t' šī ir, mana mīļā? - Sems jautāja.

- Jūsu dēļ es par to parūpējos, jo citādi, man liekas, tā jau sen būtu pazudusi, - Mērija atbildēja. - Lūdzu, šeit tā ir, un tas ir vairāk, nekā jūs esat pelnījis.

Pēc šiem vārdiem, daudzkārt izteikusi koķetīgas šaubas un bailes, un vēlējumos, ka tikai viņa to nebūtu pazaudējusi, Mērija izvilka vēstuli no visglītākā muslīna priekšauta, kāds vien iedomājams, un pasniedza Semam, kas to galanti un godbijīgi noskūpstīja.

- Ak mīļo dieviņ, - Mērija ieteicās, sakārtodama priekšautu un izlikdamās, ka it nekā nesaprot, - kādēļ jūs to tā uzreiz iemīlējāt?

Misters Vellers atbildēja vienīgi ar acu pamirkšķināšanu, un šī mājiena dziļāko nozīmi nemaz nav iespējams ar spalvu aprakstīt; un nosēdies blakus Mērijai uz palodzes, viņš atvēra vēstuli un ielūkojās tās saturā.

- Oho! - Sems iesaucās. - Kas ta tas!

- Ceru, ka nav noticis nekas ļauns, - Mērija piebilda, palūkodamās viņam pār plecu.

- Lai dies svētī jūsu actiņas! - Sems atteica, paceldams galvu.

- Nebēdājiet par manām acīm, bet labāk lasiet savu vēstuli, - skaistā istabene atcirta, un, to sakot, viņas acis mirdzēja tik šķelmīgi un valdzinoši, ka tām nebija iespējams pretoties.

Sems atspirdzinājās ar skūpstu un lasīja turpmāko:

- Nu ta ir gan vēstule - nekā nevar saprast, - Sems izsaucās. - Kā t' lai zin, kas tie visi par «viņiem» un «esiem»! Tas nav mana tēva raksts, tikai, āre, paraksts ar driķētiem burtiem, tas gan ir viņa.

- Varbūt viņš palūdzis kādu to uzrakstīt un pats tikai parakstījies, - skaistā istabene ieminējās.

- Paga brīsniņu, - Sems atbildēja, vēstuli ātri pārlasīdams un laiku pa laikam apstādamies, lai pārdomātu. - Jūs ir trāpījse. Džentelmens, kas šito rakstījs, gribējs ziņot par notikušo nelaimi pienācīgā veidā, bet mans tēvs viņam lūrējs pār plecu un visu laiku traucējs šim domāšanu. Tā viņš vienādiņ dara. Jums taisnība, Mērij, mana mīļā.

Noskaidrojis šo apstākli, Sems vēlreiz izlasīja vēstuli no sākuma līdz galam un, to salocīdams, it kā pirmo reizi skaidri aptvertu tās saturu, domīgi teica:

- Ta nu tā nabadzīte ir pagalam! Man viņas žēl. Viņa nebūtu bijse slikts sievišķis, ja tik tie gani likuši šo mierā. Man viņas dikti žēl.

Šos vārdus misters Vellers izteica tik nopietni, ka skaistā istabene nolaida acis un izskatījās ļoti bēdīga.

- Bet, - teica Sems, iebāzdams vēstuli kabatā un viegli nopūzdamies, - tā tam bij jānotiek - un notics ir, kā teica vecā lēdija, apprecēdama sulaini. Tur vairāk nekas nav darāms, vai ne, Mērij?

Mērija palocīja galvu un arī nopūtās.

- Man būs jālūdzas no mana pavēlnieka atvaļinājums, - Sems ieteicās.

Mērija atkal nopūtās - vēstule bija tik aizkustinoša.

- Ardieviņ, - Sems teica.

- Ardievu, - skaistā istabene atbildēja novērsdamās.

- Vai ta rokas mēs viens otram nedos? - Sems apvaicājās.

Skaistā istabene pastiepa roku, kas, lai arī piederēja istabenei, bija ļoti maza, un piecēlās, lai aizietu.

- Es nepaliks ilgi prom, - Sems apliecināja.

- Jūs vienmēr esat prom, - Mērija teica, vieglītiņām atmezdama galvu. - Tikko jūs ierodaties, mister Veller, kad jau atkal aizbraucat.

Misters Vellers pievilka skaistuli sev tuvāk un sāka tai kaut ko čukstēt, un nepagāja necik ilgs laiks, kad tā jau atkal pagrieza sejiņu šurp un paskatījās uz viņu labvēlīgi. Kad viņi šķīrās, izrādījās, ka viņai šāda vai tāda iemesla dēļ nepieciešams uziet augšā savā istabā un sakārtot aubīti un sprogas, pirms viņa varēja rādīties kundzei. Steigdamās augšup pa kāpnēm, lai paveiktu šo sagatavošanos, viņa pār margām vēl paguva apveltīt Semu ar jo daudziem smaidiem un galvas mājieniem.

- Es, ser, nebūs prom ilgāk kā dienu, augstākais divas, - Sems teica, paziņodams misteram Pikvikam par tēvam uzbrukušo zaudējumu.

- Cik ilgi vien vajadzīgs, Sem, - misters Pikviks atbildēja. - Es jums pilnīgi atļauju tur palikt.

Sems paklanījās.

- Pasakiet, Sem, savam tēvam, ka es viņam ļoti labprāt palīdzēšu, kā vien iespējams, ja viņam šobrīd būtu vajadzīga kāda palīdzība, - misters Pikviks aizrādīja.

- Paldiesiņ ser, - Sems atbildēja. - Es to pateiks, ser.

Un, apliecinājuši viens otram savstarpēju labvēlību un cieņu, kungs un kalps šķīrās.

Tieši septiņos Semjuels Vellers, nokāpis no Dorkingai cauri braucošās pasažieru karietes bukas, stāvēja dažu simtu jardu attālumā no «Grenbijas Marķīza». Bija auksts, nemīlīgs vakars; mazā ieliņa izskatījās drūma un bēdīga, cēlā un varonīgā marķīza sarkankoka krāsas sejā šķita iegūlusi tam pavisam neparasta skumja un melanholiska izteiksme, un, vējā šūpodamies, viņš sērīgi čīkstēja. Aizkari bija nolaisti, slēģi pa pusei aizvērti. No slaistu bara, kas parasti pulcējās pie durvīm, nebija redzams neviens. Vieta likās tukša un pamesta.

Neredzēdams neviena, kam varētu iepriekš apjautāties, Sems klusi iegāja iekšā un, apskatījies visapkārt, tūliņ arī pamanīja tēvu.

Atraitnis sēdēja pie apaļa galdiņa mazajā istabiņā aiz letes un, cieši raudzīdamies ugunī, smēķēja pīpi. Bēres, acīm redzot, bija notikušas šodien, jo no cepures, ko viņš vēl arvien turēja galvā, pār krēsla atzveltni nokarājās apmēram pusotra jarda gara sēru lenta. Misters Vellers bija nogrimis ļoti dziļās pārdomās, jo, lai gan Sems vairākas reizes sauca viņa vārdu, viņš ar stingu un nekustīgu sejas izteiksmi turpināja smēķēt un atjēdzās tikai tad, kad dēls viņam uzlika roku uz pleca.

- Semmij, - misters Vellers teica, - sveicināts!

- Es tevi saukā jau reizes piecas, - Sems sacīja, pakārdams cepuri uz vadža, - bet tu i nedzirdēji.

- Nē, Semmij, - misters Vellers atbildēja, atkal domīgi skatīdamies ugunī, - es bij apcerībā, Semmij.

- Kur tu bij? - Sems pārjautāja, pievilkdams krēslu pie uguns.

- Apcerībā, Semmij, - vecākais misters Vellers atbildēja, - pārdomās par viņu, Semivel.

Un misters Vellers pameta ar galvu Dorkingas kapsētas virzienā, tā mēmi paskaidrodams, ka viņa vārdi attiecas uz nelaiķi misis Velleri.

- Es pašlaik domā, Semmij, - misters Vellers turpināja, pār pīpi nopietni uzlūkodams savu dēlu, it kā gribēdams tam apliecināt, ka, lai cik dīvains un neticams varētu likties šis paziņojums, tas tomēr tiek izsacīts ar apdomu un lēnā garā, - es pašlaik domā. Semmij, ka visā visumā man ir gaužām žēl, ka viņa miruse.

- Nu, tā jau ar vajgas būt, - Sems piezīmēja.

Misters Vellers piekrītoši pamāja ar galvu un, atkal pievērsdams acis ugunij, ietinās dūmu mākonī un turpināja domāt.

- Viņa, Semmij, pateica dikti prātīgus vārdus, - misters Vellers ieteicās pēc ilgākas klusēšanas, ar roku izkliedēdams dūmus.

- Kādus vārdus? - Sems jautāja.

- Tos, ko viņa teica, kad palikās slima, - vecais džentlmenis atbildēja.

- Un kādi tie bij?

- Kauč kas uz šito modi. «Veller,» viņa teic, «es laikam gan nebūs bijse pret tevi gluži tāda, kā vajdzējās. Tu ir dikti labsirdīgs cilvēks; un es būtu varējse tavas mājas turēt omulīgākas. Tagadiņās, kad jau ir par vēlu,» viņa teic, «es sāk atskārst, ka precētai sievai, kas grib būt ticīga, vajga iesākt ar mājas pienākumu pildīšanu un darīt tā, lai visi ap viņu būtu priecīgi un laimīgi, un, kad viņa savu reizīti iet uz baznīcu vai uz lūgšanas namu, vai vēl kur citur, tad stingri jātur acīs, lai tādas lietas nekalpotu pār attaisnošanu slinkumam vai izlaidībai, vai vēl kam ļaunākam. Es to ir darījse,» viņa teic, «un ir tērējse laiku un naudu priekš tādiem, kas to ir darījši vēl vairāk nekā es; bet es ceru, Veller, ka tad, kad es būs aizgājse, tu atcerēsies mani tādu, kāda es bij, pirms es sapinās ar šitiem cilvēkiem, un kāda es ar no tiesas ir pēc savas dabas.» -

«Sjūzen,» es teic, - tas mani varen pārsteidza, Semivel, tur nav ko liegties, manu zēn, - «Sjūzen,» es teic, «visumā tu man ir bijse varen laba sieva, nerunā par to ne vārda, turies dūšīgi, mana dārgā, un tu vēl piedzīvosi, ka es šitam Stiginsam iedauzīšu galvu.» Par to viņa, Semivel, pasmaidīja, - vecais džentlmenis piebilda, ar pīpi apslāpēdams nopūtu, - bet pēc tam tomēr nomira.

- Jā, - teica Sems, iedrošinādamies izsacīt dažus mierinošus: vārdus, kad vecais džentlmenis jau vairākas minūtes bija šūpojis galvu un svinīgi smēķējis, - jā, vecais, agri vai vēlu mēs visi tur nonāks.

- Tur mēs nonāks, Semmij, - misters Vellers vecākais atteica.

- Tāds ir liktens, - Sems sacīja.

- Protama lieta, - tēvs atbildēja, svinīgi pamādams ar galvu. - Ko t' gan citāžiņ iesāktu zārku taisītāji, Semmij?

Apmulsis neaptveramo varbūtību priekšā, kas rastos tādā gadījumā, vecākais misters Vellers nolika pīpi uz galda un domīgi sāka bikstīt uguni.

Kamēr vecais džentlmenis bija aizņemts ar to, kāda sērās tērpusies visai braša izskata virēja, kas līdz tam bija darbojusies pie letes, ieslīdēja istabā un, vairākkārt uzsmaidījusi Semam par zīmi, ka viņu pazīst, klusītiņām nostājās aiz viņa tēva krēsla, pieteikdama savu klātbūtni ar klusu ieklepošanos. Tā kā tas palika bez ievērības, viņa ieklepojās skaļāk.

- Kas ir? - vecākais misters Vellers izsaucās, nometa biguli, atskatījās un steidzīgi atvilka krēslu. - Kas t' nu atkanās?

- Esiet nu tik labs un iedzeriet tasīti tējas, - glaimīgi atbildēja brašais sievišķis.

- Negribu, - paskarbā balsī atbildēja misters Vellers. - Ejiet labāk... - te misters Vellers aprāvās un pēc tam klusu piemetināja, - kaut kur tālāk.

- Ak dievs, ak dievs, kā gan nelaime pārvērš cilvēkus! - lēdija teica, pavērsdama acis augšup.

- Ja ne šitā un ja ne dakters, tad tikai nāve vēl var mani pārvērst, - misters Vellers nomurmināja.

- Es tiešām nekad neesmu redzējusi tik dusmīgu cilvēku, - brašais sievišķis teica.

- Nekas, tas man nāk par labu, tā sevi mierināja nogrēkojies skolas puika, kad viņu pēra, - vecais džentlmenis atbildēja.

Brašais sievišķis līdzjūtīgi un žēlīgi pakratīja galvu un, pievēršoties Semam, apjautājās, vai viņa tēvam patiešām nevajadzētu vairāk saņemties un nepadoties drūmajām domām.

- Redziet, mister Semjuel, - brašais sievišķis sacīja, - es jau viņam vakar teicu, ka viņš jutīsies vientuļš, citādi tas nevar būt, ser, bet viņam vajag saņemties, jo, mīļais dievs, mēs taču visi jūtam līdzi viņa bēdām un esam gatavi darīt visu viņa labā, un nav dzīvē tik ļauna stāvokļa, mister Semjuel, ko nevarētu labot, kā man teica kāds ļoti cienījams cilvēks, kad mans vīrs nomira.

Te runātāja, aizsegusi ar plaukstu muti, atkal nokāsējās un mīlīgi paskatījās uz vecāko misteru Velleru.

- Tā kā man, kundzīt, patlaban pēc jūsu runāšanas nav nekādas vajdzības, jūs varbūt būs tik laipna un aizies? - nopietnā un svarīgā balsī nojautāja misters Vellers.

- Bet, mister Veller, - brašais sievišķis attrauca, - es taču ar jums runāju tikai aiz laipnības.

- Var jau gadīties, kundzīt, - misters Vellers atbildēja. - Semivel, izvadi lēdiju laukā un aiztais durvis!

Šo mājienu brašais sievišķis saprata, jo tūliņ atstāja istabu un ar troksni aizcirta durvis, bet misters Vellers seniors, galīgi nosvīdis, atslīga krēslā un teica:

- Semmij, ja man vienam pašam būs jāpaliek šite vēl nedēļu - tikai vienu nedēļu, manu zēn, - tad šitas sieviets mani apprecēs ar spēku un varu.

- Ko?! Vai ta šī tevi tā mīlē? - Sems apjautājās.

- Mīlē! - viņa tēvs attrauca. - atkauties es nevar no viņas. Ja mani, Semmij, ieslēgtu ugunsdrošā lādē ar patentētu Brama atslēgu¹, viņa tomēr man tiktu klāt.

- Tas tik ir ko vērts, ja kādu tā izķer! - Sems smaidīdams piezīmēja.

- Es ar to nelepojas, - misters Vellers atbildēja, sirdīgi bikstīdams uguni. - Zitivācija ir šausmīga. Tā mani taisni dzen ārā no mājas, no pajumtes. Tava nabaga pamāte tikko kā bij izlaiduse garu, kad jau viena vecene man atsūta podu ar zapti un otra podu ar želeju, bet trešā sabrūvē sasodīti lielu krūku ar kumelīšu tēju un atstiep man pate ar savām rokām. - Misters Vellers ar riebuma pilnu seju apklusa un, paskatīdamies visapkārt, čukstus piemetināja: - Tās visas bij atraiknes, Semmij, visas no vietas, atskaitot to ar to kumelīšu tēju, tā bij vientuļa jauna lēdija, tā gadu piecdesmit trīs.

Sems atbildes vietā tikai uzjautrināts pablisināja acis, un vecais džentlmenis, sadauzījis ietiepīgu ogļu gabalu ar tik niknu un ļaunu prātīgu sejas izteiksmi, it kā tā bijusi kādas atraitnes galva, sacīja:

- Īsi sakot, Semmij, drošs es var justies tikai uz bukas.

- Kādā ziņā tad tu tur ir drošāks nekā citur? - Sems pārtrauca.

- Tāpēc ka kučiers ir priviliģierēta persona, - misters Vellers atbildēja, cieši uzlūkodams savu dēlu. - Tāpēc, ka kučiers, nekrizdams nekādās aizdomās, drīkst darīt to, ko citi nedrīkst darīt; tāpēc ka kučiers var būt mīlīgs ar visiem sievišķiem astoņdesmit jūdžu apkaimē, un tomēr neviens nedomās, ka viņš kādu no tiem taisās precēt. Un kurš cilvēks, Semmij, vēl to drīkst?

- Jā, tā jau nu būtu gan, - Sems atteica.

- Ja tavs saimenieks būtu bijs kučiers, - misters Vellers sprieda, - vai tu domā, ka tie zvērinātie būtu viņu notiesājši, - ja tā lieta tad vispār būtu tiktāl aizgājse? Viņi to nebūtu uzdrīkstējšies.

- Kādēļ ne? - Sems diezgan neticīgi apvaicājās.

- Kādēļ ne? - misters Vellers attrauca. - Tādēļ ka tas būtu pret viņu sirdsapziņu.

Viens kārtīgs kučiers ir tikpatās kā ceļš starp vecpuiša dzīvi un laulības dzīvi, un visi prātīgi cilvēki to zin.

- Āre, kā! Tu laikam grib sacīt, ka visi tos mīlē un neviens tiem nedara ļaunu, - Sems teica.

Tēvs pamāja ar galvu.

- Kā tas tā ir iznācs, - Vellers tēvs turpināja, - to es nemāk pateikt; kāpēc pret tālbraucējiem kučieriem valda tādas zimpātijas un kāpēc visās pilsētās, kam viņi brauc cauri, visi skuķi skrien tiem pakaļ, jāndie, pat pielūdz tos, - to es nezin; es zin tik, ka tā ir; tas ir tāds dabas likums - dispanzērija, kā tava nabaga pamāte mēdza teikt.

- Dispenzācija², - Sems aizrādīja, pārlabodams veco džentlmeni.

- Labi, labi, Semivel, lai būtu dispenzācija, ja tev tā patīk labāk, - misters Vellers atteica. - Es to sauc par dispanzēriju, un tā ar ir rakstīts tajās vietās, kur dod zāles par velti, ja vien pašam ir pudele līdz, - un tas ir viss.

Izteicis šos vārdus, misters Vellers atkal piebāza un aizdedzināja savu pīpi un, pieņēmis domīgu sejas izteiksmi, turpināja:

- Tādēļ, manu zēn, nav nekādas jēgas palikt šite, lai mani apprecē, vai es to grib vai ne, un, tā kā es nemaz nevēlas šķirties no visiem tiem intresantīgiem sabiedrības locekļiem, tad es ir nolems braukt, kur drošāk, un atkal apmesties pie «Skaistās Mežones», kas ar ir mans dzimtais eliments, Semmij.

- Un kas t' notiks ar viesnīcu? - Sems apjautājās.

- Viesnīca, Semivel, - vecais džentlmenis atbildēja, - ar visām mantām, krājumiem un iekārtu ies pārdošanā; un no tās naudas divsimt mārciņas pēc tavas pamātes lūguma, ko viņa man izteica īsi pirms miršanas, tiks noguldītas uz tava vārda tajās...

kā nu tur tās lietas atkal sauca?

- Kādas lietas? - Sems jautāja.

- Nu tās, kas tur Sitijā vienmēr brauc augšā un lejā.

- Omnibusi? - Sems minēja.

- Kas par blēņām! - misters Vellers atbildēja. - Nu tās, kas vienmēr svārstās un kurām ir nez kāds tur sakars ar valsts parādiem un bankas čekiem, un citām tādām būšanām.

- Ahā, obligācijas, - Sems atģidās.

- Nujā, - misters Vellers piekrita, - obelgācijas. Divsimt mārciņu no šitās naudas jānogulda tajās obelgācijas uz tava vārda, Semivel. Par četrarpus procentiem, Semmij.

- Vecā lēdija ir gan bijse laipna, ka padomājse par mani, - Sems noteica, - un es viņai ir dikti pateicīgs.

- Pārējais tiks noguldīts uz mana vārda, - vecākais misters Vellers turpināja, - un, kad mani noņems no ceļa, tu dabūs to ar, tāpēc skaties, manu zēn, neiztērē visu uzreiz un uzmanies, ka kāda atraikne neuzož par tavu bagātību, citāžiņ tu ir pagalam.

Izteicis šo brīdinājumu, misters Vellers ķērās pie pīpes ar krietni mierīgāku seju, jo likās, ka šī saruna ir stipri atvieglojusi viņa sirdi.

- Pie durvīm kāds klaudzina, - Sems ieminējās.

- Lai klaudzina, - tēvs ar cieņu atbildēja.

Sems tāpēc palika mierīgi sēžot. Sekoja jauns klauvējiens un vēl, un vēl - garā rindā, un Sems beidzot apjautājās, kāpēc tad klauvētāju nelaižot iekšā.

- Kuš! - ar baiļu pilnu skatienu atčukstēja misters Vellers. - Neliecies dzirdis, Semmij! Varbūtās tā ir viena no tām atraiknēm.

Tā kā uz klauvēšanu neviens neatbildēja, neredzamais apmeklētājs pēc īsa brīža uzdrošinājās atvērt durvis un paskatīties iekšā. Pusatvērtajās durvīs parādījās nevis sievietes galva, bet mistera Stiginsa garās, melnās pinkas un sarkanā seja. Misteram Velleram pīpe izkrita no rokām.

Cienīgtēvs pamazām un gandrīz nemanāmām kustībām vēra durvis vaļā, līdz sprauga bija pietiekoši plata viņa kalsnajam ķermenim, tad ieslīdēja istabā un tās atkal ļoti rūpīgi un klusi aizvēra. Pagriezies pret Semu un pacēlis rokas un acis augšup par zīmi neizsakāmajām bēdām, ar kādām viņš vēro šai ģimenei uzbrukušo nelaimi, viņš aiznesa augsto atzveltnes krēslu savā vecajā stūrītī pie kamīna un, apsēdies uz pašas krēsla maliņas, izvilka brūnu kabatas lakatiņu, pielikdams to pie saviem redzes orgāniem. Kamēr notika visas šīs izdarības, vecākais misters Vellers sēdēja, atzvēlies savā krēslā, plaši iepletis acis un nolicis rokas uz ceļgaliem, pie kam visa viņa seja izteica ārkārtīgu un pārmērīgu izbrīnu. Sems gluži kluss sēdēja viņam iepretī un ar lielāko ziņkārību gaidīja, kā tas viss beigsies.

Misters Stiginss turēja brūno kabatas lakatiņu pie acīm vairākas minūtes, visu šo laiku pieklājīgi vaidēdams, pēdīgi, ar lielām pūlēm savaldījies, iebāza to kabatā un sapogājās. Pēc tam viņš uzbikstīja uguni un vēl pēc tam saberzēja rokas un paskatījās uz Semu.

- Ak mans jaunais draugs, - misters Stiginss teica, uzsākdams runāšanu ļoti klusā balsī, - kādas briesmīgas bēdas!

Sems tikko manāmi pamāja ar galvu.

- Arī šim dusmu vīram, - misters Stiginss piemetināja. - Šim dusmu traukam sirds asiņo!

Mistera Vellera dēls saklausīja tēvu murminām kaut ko tādu, ka kādam traukam drīz asiņošot deguns, bet misters Stiginss to nedzirdēja.

- Vai jūs nezināt, jauno cilvēk, - misters Stiginss čukstēja, pievilkdams krēslu tuvāk Semam, - vai Emanuēlam viņa ir kaut ko atstājusi?

- Kas ta tas tāds? - Sems apjautājās.

- Lūgšanas nams, - misters Stiginss paskaidroja, - mūsu lūgšanas nams. Mūsu ganāmpulks, mister Semjuel.

- Viņa nav nekā atstājse ne ganāmpulkam, ne ganam, ne lopiem, - Sems noteikti sacīja, - un suņiem ar ne.

Misters Stiginss viltīgi paskatījās uz Semu, uzmeta skatienu vecajam džentlmenim, kas sēdēja ar aizvērtām acīm, it kā iemidzis, un, pievilkdams savu krēslu vēl tuvāk, ieminējās:

- Arī man neko ne, mister Semjuel?

Sems pakratīja galvu.

- Man liekas, kaut kam taču vajadzētu būt, - Stiginss teica, kļūdams tik bāls, cik vien bāls viņš varēja kļūt. - Padomājiet jel, mister Semjuel, - nevienu mazu piemiņas zīmīti?

- Pat ne tik daudz, ka tas bijs tur tā jūsu vecā lietussarga vērtē, - Sems atbildēja.

- Varbūt, - misters Stiginss pēc dziļu pārdomu brīža vilcinādamies ieteicās, - varbūt, mister Semjuel, viņa mani uzticēja šī dusmu vīra aizgādībai?

- Tas gan var būt, kaut ko tādu viņš teica, - Sems atbildēja. - Viņš nupatās kā runāj par jums.

- Vai patiesi? - Stiginss iesaucās, kļūdams jautrāks. - Ā! Tā liekas, ka viņš būs pārmainījies. Tagad mēs ļoti labi varētu dzīvot kopā, vai ne, mister Semjuel? Kad jūs būsit aizbraucis, es varēšu parūpēties par viņa īpašumu... es lieliski parūpēšos, gan jūs redzēsit.

Smagi un dziļi nopūties, misters Stiginss gaidīja atbildi. Sems pamāja ar galvu, kamēr misters Vellers vecākais izgrūda kaut kādu neparastu skaņu, kas nebija ne stenēšana, ne rukšķēšana, ne elšana, ne ņurdēšana, bet kaut kas vidējs starp visiem četriem.

Misters Stiginss, izdzirdis šo skaņu, ko noturēja par sirdsapziņas moku vai nožēlu izpausmi, kļuva drošāks. Viņš paskatījās visapkārt, saberzēja rokas, apraudājās, pasmaidīja, atkal noraudāja un tad, klusiņām pārgājis pār istabu līdz viņam labi pazīstamajam plauktam kaktā, noņēma no tā glāzi un apdomīgi ielika tajā četrus cukura graudus. Ticis tik tālu, viņš atkal paskatījās visapkārt un sāpīgi nopūtās; tad viņš klusi iegāja bufetes istabā un tūlīt atgriezās, pielējis glāzi līdz pusei ar ananasu rumu, piegāja pie katliņa, kas jautri dziedāja, pakārts uz kāša, sajauca sev groku, apmaisīja to, nogaršoja, apsēdās un, ieņēmis dūšīgu malku, nolaida glāzi, lai atvilktu elpu.

Vecākais misters Vellers, kas visu laiku izmēģināja dažādus dīvainus un neveiklus paņēmienus, lai izliktos, ka ir aizmidzis, visu šo notikumu laikā neteica nevienu vienīgu vārdu, bet, kad misters Stiginss nolaida glāzi, lai atvilktu elpu, viņš metās tam virsū un, izrāvis glāzi no rokas, atlikušo groku iešļāca tam sejā, bet glāzi iemeta kamīnā. Tad, sagrābis cienīgtēvu cieši aiz apkakles, viņš to sāka nikni spārdīt ar kājām, katru zābaka purna pieskārienu mistera Stiginsa personai pavadīdams ar visdažādākiem sulīgiem un nesakarīgiem lāstiem, kas bija veltīti tā kājām, rokām, acīm un visam ķermenim.

- Semmij, - misters Vellers sacīja, - uzmauc man to cepuri ciešāk uz galvas!

Sems paklausīgi uzmauca tēvam ciešāk galvā cepuri ar garo lentu, un vecais džentlmenis, spārdīdamies vēl jo veiklāk, izvilka misteru Stiginsu caur bufetes istabu, pēc tam pa gaiteni līdz priekšdurvīm un pēdīgi ārā uz ielas. Spārdīšana turpinājās visu ceļu, un: ar katru zābaka pacēlienu tās spars drīzāk pieauga spēkā, nevis mazinājās.

Tas bija skaists un ielīksmojošs skats - redzēt, kā vīrs ar sarkano degunu lokās mistera Vellera rokās un raustās sāpēs zem nepārtrauktās spērienu krusas. Vēl aizraujošāk bija noskatīties, kā misters Vellers pēc niknās cīņas iebāza mistera Stiginsa galvu ar ūdeni pildītā zirgu silē un turēja to tur tik ilgi, līdz tas bija gandrīz noslāpis.

- Tā, - misters Vellers noteica, ielikdams visu savu enerģiju; pēdējā, visai komplicētā spērienā un beidzot atļaudams misteram Stiginsam izvilkt galvu no siles. - Atsūta vien man šur jel katru no tiem slinkajiem ganiem, un es viņu vispirmāk sadauzīs receklī, bet pēc tam noslīcinās. Semmij, palīdz nu man tikt iekšā un ielej glāzīti degvīna! Man aptrūcies elpas, manu zēn.

^{1 - Brama atslēga - to izgudrojis inženieris Brams, un tā līdzinās mūsdienu automātiskajām atslēgām.}

^{2 - Dispensācija - izdalīšana bez maksas. Sems gan domā reliģisko terminu dispansācija - augstāku varu noteikta negrozāma kārtība.}