Pikvika kluba piezīmes

XLVI NODAĻA

Tas bija jūlija mēneša beidzamajā nedēļā, kad pa Gosvelstrītu varēja redzēt ātri braucam kādu īres kabrioletu, kura numurs mums nav zināms; tajā bija iespiedušies trīs braucēji, ja neskaita kučieri, kas, protams, sēdēja pats uz sava sēdeklīša sānos; virs kabrioleta pārvalka plīvoja divas šalles, kas, acīm redzot, piederēja abām mazajām ķildīga izskata lēdijām zem pārsega, starp kurām, iespriests ļoti šaurā telpā, bija iestūkāts neveikla un pazemīga izskata džentlmenis, ko viena no iepriekš minētajām ķildīgajām lēdijām asi pārtrauca ikreiz, kad vien viņš uzdrošinājās izteikt kādu vārdu.

Beidzot abas ķildīgās lēdijas un neveiklais džentlmenis sāka dot kučierim pretrunīgus norādījumus, kuriem tomēr bija viens mērķis, proti, ka viņam esot jāaptur pie misis Bārdlas durvīm, taču neveiklais džentlmenis pilnīgā pretrunā ar ķildīgajām lēdijām un par spīti tām apgalvoja, ka tās esot zaļas durvis un nevis dzeltenas.

- Kučier, apturiet pie mājas ar zaļajām durvīm! - neveiklais džentlmenis teica.

- Ak tu stūrgalvīgais radījums! - izsaucās viena no ķildīgajām lēdijām. - Kučier, brauciet līdz mājai ar dzeltenajām durvīm!

Kučieris, kas, gribēdams spēji apturēt pie mājas ar zaļajām durvīm, bija pievilcis grožus tik cieši, ka gandrīz ierāva zirgu atmuguriski kabrioletā, nolaida lopiņa priekškājas atpakaļ pie zemes un pagaidīja.

- Nu, kur ta man jāpietur? - kučieris apjautājās. - Nokārtojiet to paši savā starpā!

Es tik prasu - kur!

Strīds atjaunojās ar vēl lielāku sparu, un, tā kā zirgu traucēja muša, kas sēdās tam uz deguna, kučieris humāni izmantoja savu brīvo brīdi un, vadoties no savstarpējā kairinājuma principa, iegāza tam pa galvu.

- Izšķir balsu vairākums, - beidzot teica viena no ķildīgajām lēdijām. - Kučier, māja ar dzeltenajām durvīm!

Bet, kad kabriolets lieliskā stilā bija piedrāzies pie mājas ar dzeltenajām durvīm, «saceļot», kā triumfēdama teica viena no ķildīgajām lēdijām, «vēl lielāku troksni, nekā kad mēs būtu piebraukuši personīgā karietē», un kad kučieris bija nokāpis, lai palīdzētu izkāpt lēdijām, māsters Tomass Bārdls izbāza savu mazo, apaļo galveli pa kādas mājas logu, kurai durvis bija sarkanas un kura atradās dažus numurus tālāk.

- Cik nepatīkami! - teica pēdīgi minētā ķildīgā lēdija, uzmezdama iznīcinošu skatienu neveiklajam džentlmenim.

- Mana dārgā, tā nav mana vaina, - šis džentlmenis atsaucās.

- Nerunā ar mani, tu nejaukais! - lēdija atcirta. - Kučier, māja ar sarkanajām durvīm! Oh, ja kādreiz kādu sievieti ir mocījis tāds rupjš radījums, kas priecājas un lepojas par katru gadījumu, kad var apkaunot savu sievu svešinieku priekšā, tad es esmu šī sieviete!

- Jums vajadzētu kaunēties, Redl, - teica otra mazā sieviete, kas nebija neviena cita kā misis Klapinsa.

- Ko tad es esmu izdarījis? - misters Redls apjautājās.

- Nerunā ar mani, tu zvērs, vai arī es aizmirsīšu, ka esmu tikai sieviete, un sitīšu tev! - misis Redla attrauca.

Kamēr turpinājās šī saruna, kučieris kauna pilnā kārtā aizveda zirgu aiz iemauktiem pie mājas ar sarkanajām durvīm, kuras māsters Bārdls bija jau atvēris.

Lūk, cik necienīgā un pazemojošā veidā reizēm jāierodas viesos pie drauga! Zirgs nepieauļo ugunīgi pie mājas, kučieris nenolec no bukas, skaļi nepieklauvē pie durvīm un ar brīkšķi nenorauj pārvalku pašā pēdējā brīdī, lai lēdijām nebūtu jāsēž vējā, un pēc tam nepasniedz šalles, it kā būtu personīgais kučieris! Viss efekts bija zudis - tas bija prastāk nekā atnākt kājām.

- Nu, Tommij, - misis Klapinsa teica, - kā klājas tavai nabaga mīļajai māmiņai?

- O, viņai klājas ļoti labi, - māsters Bārdls atbildēja. - Viņa ir priekšistabā - jau pilnīgi gatava. Es ar esmu gatavs, es ar.

Un māsters Bārdls sabāza rokas kabatās un sāka lēkāt gan zemē no durvju apakšējā pakāpiena, gan atkal uz tā virsū.

- Vai vēl kāds nāks, Tommij? - misis Klapinsa teica, sakārtodama savu pelerīnu.

- Misis Sendersa nāks, viņa nāks, - Tommijs atbildēja. - Es ar iešu, es ar.

- Sasodīts puika, - mazā misis Klapinsa noteica. - Viņš domā tikai pats par sevi.

Paklau, Tommij, mīlulīt!

- Kas ir? - māsters Bārdls vaicāja.

- Kas vēl nāks, mīļais? - glaimīgi taujāja misis Klapinsa.

- O! Misis Rodžersa nāks, - māsters Bārdls atbildēja un plaši iepleta acis, šo ziņojumu nododams.

- Ko! Lēdija, kas noīrējusi dzīvokli! - misis Klapinsa iesaucās.

Māsters Bārdls sabāza rokas vēl dziļāk kabatās un pamāja ar galvu tieši trīsdesmit piecas reizes, likdams saprast, ka tā tiešām esot lēdija īrniece un neviena cita.

- Ak dievs! - misis Klapinsa teica. - Tās būs īstas viesības.

- Ā, bet ja jūs vēl zinātu, kas ir nolikts bufetē! - māsters Bārdls atbildēja.

- Kas tad tur ir, Tommij? - pielabinādamās taujāja misis Klapinsa. - Man taču tu pateiksi, Tommij, es zinu.

- Nē, neteikšu, - māsters Bārdls atbildēja, galvu kratīdams un atkal uzlēkdams uz pakāpiena.

- Sasodīts puika, - misis Klapinsa nomurmināja. - Tas ir gan spītīgs negantelis!

Paklau, Tommij, nu pasaki savai mīļajai Klapijai!

- Māte teica, ka es nedrīkstot, - māsters Bārdls atbildēja. - Es ar no tā dabūšu, es ar.

Šādu izredžu iedvesmots, pārgudrais zēns ar jaunu sparu sāka atdarināt minamās dzirnas.

Nupat aprakstītā nevainīgā bērna nopratināšana notika pa to laiku, kamēr misters un misis Redli ar kučieri nokārtoja domstarpību par braukšanas maksu; tā beidzās par labu kučierim, un misis Redla pienāca grīļodamās.

- Ak Mērija Enna! Kas noticis? - misis Klapinsa izsaucās.

- Es visa drebu, Betsij, - misis Redla atbildēja. - Redls jau nav vīrietis, viņš visu uzveļ man.

Diezin vai bija godīgi tā runāt par nelaimīgo misteru Redlu, jo strīda sākumā krietnā laulene bija viņu pagrūdusi sāņus un valdonīgi pavēlējusi turēt muti. Viņam tomēr nebija iespējas aizstāvēties, jo misis Redla nepārprotami gatavojās ģībt. Kad tas pa viesistabas logu bija pamanīts, misis Bārdla, misis Sendersa, īrniece un īrnieces kalponīte steidzīgi metās ārā un ieveda viņu mājā, runādamas visas reizē un dažādos veidos izteikdamas nožēlu un līdzjūtību, it kā viņa būtu vislielākā cietēja zemes virsū.

Viņu ieveda priekšistabā un novietoja uz dīvāna, bet lēdija no otrā stāva, uzskrējusi savā otrajā stāvā, atgriezās ar ožamā spirta pudeli un, cieši apkampusi misis Redlas kaklu, ar īsti sievišķīgu laipnību un žēlsirdību turēja to pie viņas deguna, līdz šī lēdija pēc ilgas raustīšanās un cīniņa jutās spiesta paziņot, ka jūtoties daudz labāk.

- Ak, nabadzīte! - misis Rodžersa teica. - Es pārāk labi saprotu, kā viņa jūtas.

- Ak, nabadzīte! Es tāpat, - teica misis Sendersa, un tad visas lēdijas korī novaidējās un teica, ka viņas saprotot, ko tas nozīmējot, un nožēlojot viņu no visas sirds; pat īrnieces mazā kalponīte, trīspadsmit gadus veca un trīs pēdas gara, pusbalsī nomurdēja savu līdzjūtību.

- Bet kas gan noticis? - misis Bārdla ieminējās.

- Jā, kundze, kas tad jūs tā satrieca? - misis Rodžersa jautāja.

- Mani pārāk uztrauca, - pārmetoši atbildēja misis Redla.

Visas lēdijas sašutumā paskatījās uz misteru Redlu.

- Nu, lieta tāda, - šis nelaimīgais džentlmenis teica, panākdams uz priekšu. - Kad mēs apstājāmies pie šīm durvīm, sākās strīds ar kabrioleta kuč...

Izdzirdusi šo vārdu, viņa sieva izgrūda skaļu brēcienu, kas visus tālākos paskaidrojumus vairs neļāva sadzirdēt.

- Labāk atstājiet mūs, Redl, un ļaujiet mums viņu nomierināt, - teica misis Klapinsa. - Kamēr jūs būsit šeit, viņai labāk nekļūs.

Visas lēdijas šīm domām piekrita, tāpēc misteru Redlu izgrūda no istabas un palūdza paelpot svaigu gaisu dibenpagalmā, ko viņš arī darīja apmēram ceturtdaļstundu, līdz misis Bārdla ar svinīgu seju viņam paziņoja, ka tagad šis varot ienākt, bet šim esot jāizturas ļoti uzmanīgi pret savu sievu. Viņa zinot, ka šis neesot gribējis būt nelaipns, bet Merija Enna nebūt neesot stipra sieviete, un, ja šis neuzmanīšoties, tad varot to pazaudēt gluži negaidot, un par to šim vēlāk būšot briesmīgas atmiņas un tā tālāk. Visu to misters Redls noklausījās ļoti padevīgi un atgriezās viesistabā lēns kā jēriņš.

- Ak vai, misis Rodžersa, - misis Bārdla teica, - jūs taču vēl neesat iepazīstināta.

Misters Redls, kundze. Misis Klapinsa, kundze. Misis Redla, kundze.

- Tā ir misis Klapinsas māsa, - misis Sendersa piemetināja.

- O, tiešām, - ar cieņu teica misis Rodžersa, jo viņa taču bija īrniece un viņas kalpone šovakar apkalpoja, tāpēc viņa ar pilnu tiesību varēja justies vairāk cienīga nekā draudzīga. - O, tiešām.

Misis Redla saldi pasmaidīja, misters Redls paklanījās, un misis Klapinsa teica, - šī tiešām esot «ļoti laimīga, ka varot iepazīties ar lēdiju, par ko dzirdējusi tik daudz laba kā par misis Rodžersu». Pēdīgi minētā lēdija šo komplimentu uzņēma ar cieņas pilnu labvēlību.

- Nu, mister Redl, - misis Bārdla teica, - jūs droši vien jūtaties ļoti pagodināts par to, ka jūs un Tommijs būsit vienīgie džentlmeņi, kas pavadīs tik daudz lēdiju līdz pat «Spāniešiem» Hemstedā. Vai jums, misis Rodžersa, tā neliekas?

- Protams, kundze, - misis Rodžersa atbildēja, un pēc tam pārējās lēdijas atsaucās:

- O, protams!

- Skaidrs, kundze, ka jūtos pagodināts, - misters Redls apgalvoja, rokas, berzēdams un izrādīdams tikko manāmas tieksmes kļūt mundrākam. - Taisnību sakot, es teicu jau tad, kad mēs braucām kabri...

Izdzirdusi šo vārdu, kas modināja tik daudz sāpīgu atmiņu, misis Redla atkal pielika kabatas lakatiņu pie acīm un apspiesti iekliedzās. Misis Bārdla sarauca pieri pret misteru Redlu, likdama saprast, lai viņš labāk nesaka ne vārda, un cienīgi lūdza misis Rodžersas kalponi «pasniegt vīnu».

Pēc šī signāla parādījās bufetē paslēptie dārgumi; tur bija daži šķīvji ar apelsīniem un cepumiem un pudele veca, ilggadēja portvīna - par šiliņu un deviņiem pensiem - līdz ar pudeli slavenā Austrumindijas šerija par četrpadsmit pensiem. Tas viss tika pasniegts par godu īrniecei un sagādāja bezgalīgu apmierinājumu visiem. Pēc tam kad misis Klapinsai lielas izbailes bija sacēlis Tommija mēģinājums pastāstīt, kā viņš noklaušināts par bufetes saturu (ko laimīgā kārtā jau dīglī nomāca tas apstāklis, ka viņš ielēja pusglāzes vecā portvīna nerīklē un tādā kārtā uz dažām sekundēm atradās dzīvības briesmās), viesi devās meklēt Hemstedas karieti. Drīz vien to atrada, un pēc pāris stundām viņi visi sveiki un veseli ieradās «Spāniešu Tējas Dārzos», kur neveiksmīgā mistera Redla pats pirmais darbs gandrīz izraisīja jaunu lēkmi viņa krietnajai laulenei. Viņš izdarīja ne vairāk, ne mazāk kā tikai pasūtīja tēju septiņiem, kur taču (kā visas lēdijas vienā balsī izsacījās) nekas nebūtu bijis vieglāk kā dot Tommijam dzert no jebkuras tases vai kaut no visām tasēm, kad apkalpotājs neskatās.

Tā būtu viena porcija ietaupīta, un tēja tāpēc nebūtu sliktāka!

Taču nu vairs nekā nevarēja līdzēt, un paplāte parādījās ar septiņām tasēm un apakštasēm līdz ar attiecīgu daudzumu sviestmaižu. Misis Bārdlu vienbalsīgi ievēlēja par priekšsēdētāju, misis Rodžersu nosēdināja viņai pa labo roku un misis Redlu pa kreiso, un mielasts sākās ļoti jautri.

- Cik patīkami gan ir laukos! - misis Rodžersa nopūtās. - Es gandrīz vēlētos te dzīvot vienmēr.

- O, kundze, tas jums nepatiktu, - misis Bārdla atbildēja diezgan steidzīgi, jo īres naudas dēļ nebija ieteicams šādas tieksmes atbalstīt. - Tas jums, kundze, nepatiktu.

- O, man šķiet, ka jūs esat pārāk dzīvespriecīga un jums ir pārāk liela piekrišana, lai jūs, kundze, apmierinātos ar lauku dzīvi, - mazā misis Klapinsa ieteicās.

- Varbūt gan, kundze, varbūt gan, - otrā stāva īrniece nopūtās.

- Vientuļiem cilvēkiem, kurus neviens nemīl, par kuriem neviens nerūpējas, kuri ir apbēdināti vai tamlīdzīgi, - misters Redls piezīmēja, kļūdams mazliet žirgtāks un palūkodamies visapkārt, - lauki ir ļoti piemēroti. Saka, ka lauku dzīve dziedējot ievainotu dvēseli.

No visiem vārdiem, ko šis nelaimīgais cilvēks būtu varējis izteikt, šie bija visļaunākie. Pats par sevi saprotams, ka misis Bārdla izplūda asarās un pieprasīja, lai viņu tūliņ aizvedot no galda, un arī viņas jūtīgais bērniņš sāka žēlīgi brēkt.

- Vai tam kāds ticēs, kundze, - dusmās iesaucās misis Redla, pievērsdamas otrā stāva īrniecei, - ka kāda sieviete var apprecēt šādu necilvēku, kas katru dienu un katru stundu mīda kājām sievietes jūtas?

- Mana dārgā, - misters Redls iebilda, - es taču nekā ļauna nedomāju, mana dārgā.

- Ak nedomāji, ser! - ar vislielāko nicināšanu bargi atkārtoja misis Redla. - Prom!

Es tevi ne acīs nevaru ieraudzīt, tu zvērs!

- Neuztraucies taču, Mērij Enna! - misis Klapinsa iejaucās. - Tev taču vajag sevi saudzēt, mana mīļā, bet to tu nekad nedari. Redl, esiet tik labs un ejiet prom, jo jūs viņu tikai kaitināt.

- Tiešām, ser, labāk būtu, ja jūs paņemtu savu tēju un aizietu, - teica misis Rodžersa, atkal darbodamās ar ožamo pudelīti.

Misis Sendersa, kas pēc sava paraduma bija ļoti aizņemta ar sviestmaizēm, izteica tās pašas domas, un misters Redls klusiņām aizgāja.

Pēc tam māsteru Bārdlu, lai gan tas šādai lutināšanai bija mazliet par lielu, svinīgi nodeva mātes apkampienos, turklāt viņa zābaki nokļuva uz paplātes un radīja zināmu nekārtību starp tasītēm un apakštasītēm. Taču šāda veida histērijas lēkmes lēdiju vidū, kaut gan ir lipīgas, reti kad velkas ilgi, tāpēc misis Bārdla, dēlu daudzkārtīgi noskūpstījusi un mazliet par viņu paraudājusi, atkal atguvās, nolika viņu zemē, pabrīnījās, kā šī esot varējusi tik muļķīgi uzvesties, un ielēja vēl tēju.

Šajā brīdī kļuva dzirdama pieaugoša riteņu rīboņa, un lēdijas, paceļot acis, ieraudzīja, ka pie dārza vārtiem apstājās kāda īres kariete.

- Jauni viesi, - misis Sendersa ieteicās.

- Tas ir kāds džentlmenis, - misis Redla piebilda.

- Kā, tas taču ir misters Džeksons, jaunais cilvēks no Dodsona un Foga kantora! -

izsaucās misis Bārdla. - Ak debestiņ! Misters Pikviks taču nebūs samaksājis zaudējumu atlīdzību?

- Vai arī piedāvājis laulības! - misis Klapinsa ieminējās.

- Ak dievs, cik šis džentlmenis ir gauss! - misis Rodžersa izsaucas. - Kāpēc viņš nepasteidzas!

Lēdijai vēl runājot, misters Džeksons beidza sarunāties ar kādu noplukušu vīrieti melnos stulpiņos, kurš nupat ar resnu oša spieķi rokā bija izkāpis no karietes, un tuvojās vietai, kur sēdēja lēdijas, pa ceļam vīdams matus ap cepures apmali.

- Kas ir? Vai kaut kas noticis, mister Džekson? - uztraukta teica misis Bārdla.

- It nekas, kundze, - misters Džeksons atbildēja. - Kā klājas, lēdijas? Man jālūdz piedošanu, lēdijas, par traucējumu... bet likums, lēdijas... likums.

Atvainodamies misters Džeksons pasmaidīja, paklanījās visām reizē un sāka atkal vīt matus. Misis Rodžersa pačukstēja misis Redlai, ka tas tiešam esot elegants jauneklis.

- Es biju Gosvelstrītā, - Džeksons turpināja, - un, uzzinājis no kalpones, ka jūs esat šeit, paņēmu karieti un atbraucu. Manējie grib, lai jūs, misis Bārdla, tūliņ ierastos pilsētā.

- Ak kungs! - šī lēdija iesaucas, negaidītā paziņojuma satraukta.

- Jā, - Džeksons sacīja, lūpas kodīdams. - Tā ir ļoti svarīga un steidzama lieta, ko nekādā ziņā nevar atlikt. Tieši tā Dodsons man sacīja un Fogs tāpat. Es aizturēju karieti, ar ko jūs aizvest.

- Cik tas ir savādi! - misis Bārdla iesaucās.

Lēdijas piekrita, ka tas tiešām esot ļoti savādi, bet visas bija vienis prātis, ka lietai jābūt ļoti svarīgai, citādi taču Dodsons un Fogs nebūtu sūtījuši cilvēku, un, reiz šī lieta esot steidzama, viņai vajagot braukt pie Dodsona un Foga bez kavēšanās.

Ir zināms pamats justies lepnam un cienīgam, ja cilvēku tik ārkārtīgi steidzīgi izsauc viņa advokāts, un arī misis Bārdlai tas patika gluži labi, sevišķi tādēļ, ka tam droši vien vajadzēja celt viņas vērtību otrā stāva īrnieces acīs. Viņa diezgan māksloti pasmaidīja, tēloja ārkārtīgu neapmierinātību un šaubas un beidzot nolēma, ka laikam tomēr būšot jābrauc.

- Bet vai jūs, mister Džekson, pēc ceļa negribat atspirdzināties? - misis Bārdla mudināja.

- Man gan patiešām nav daudz laika, - Džeksons atbildēja, - un es šeit esmu kopā ar draugu, - viņš turpināja, atskatīdamies uz vīru ar oša spieķi.

- O, palūdziet savu draugu šurp, - misis Bārdla teica. - Esiet tik labs, ser, un palūdziet savu draugu šurp.

- Paldies, labāk ne, - misters Džeksons sacīja mazliet apmulsis. Viņš nav pieradis pie lēdiju sabiedrības un kautrēsies. Ja jūs liktu apkalpotājam aiznest viņam kaut ko stiprāku, viņš to tūliņ vis nedzers, o nē... pamēģiniet tikai!

To sacīdams, misters Džeksons rotaļīgi lika padejot pirkstiem sev ap degunu, tā brīdinādams savus klausītājus, ka teiktais jāsaprot ironiskā nozīmē.

Apkalpotāju tūliņ nosūtīja pie kautrīgā džentlmeņa, un kautrīgais džentlmenis kaut ko iedzēra; misters Džeksons arī kaut ko iedzēra, un arī lēdijas kompānijas dēļ kaut ko iedzēra. Tad misters Džeksons teica, ka nu gan esot laiks braukt, un misis Sendersa, misis Klapinsa un Tommijs (kuriem, kā norunāts, bija jāpavada misis Bārdla, atstājot pārējos mistera Redla apsardzībā) iekāpa karietē.

- Aizek, - Džeksons teica, kad misis Bārdla gatavojās kāpt iekšā.

To sakot, viņš paskatījās uz vīru ar oša spieķi, kas sēdēja uz bukas un smēķēja cigāru.

- Kas ir?

- Šī ir misis Bārdla.

- O, to es jau sen zinu, - vīrs atteica.

Misis Bārdla iekāpa, aiz viņas iekāpa misters Džeksons, un kariete aizbrauca.

Misis Bārdlai negribot bija jādomā par to, ko sacījis mistera Džeksona draugs. Ir gan veikli cilvēki šie juristi: pasarg, dievs, kā viņi pazīst cilvēkus!

- Bēdīga lieta ar šiem mūsu firmas izdevumiem, vai ne? - teica Džeksons, kad misis Klapinsa un misis Sendersa bija iemigušas. - Es domāju izdevumus par jūsu prāvu.

- Man ļoti žēl, ka viņi tos nevar dabūt, - misis Bārdla atbildēja. - Bet, ja jūs, džentlmeņi juristi, darāt tādas lietas uz sava riska, tad taču jūs paši saprotat, ka šad tad jārēķinās arī ar zaudējumiem.

- Man stāstīja, ka pēc tiesas jūs esot devusi parakstu, ka atzīstat savas prāvas izdevumus, - Džeksons teica.

- Jā, tā ir tāda formalitāte, - misis Bārdla atbildēja.

- Protams, - sausi atsacīja Džeksons. - Tikai formalitāte. Tikai.

Viņi brauca tālāk, un misis Bārdla iemiga. Pēc kāda laika viņa atmodās, karietei apstājoties.

- Pasarg dievs,- lēdija teica. - Vai jau Frīmenskorta?

- Gluži tik tālu mums nav jābrauc, - Džeksons atbildēja. - Esiet tik laipna un kāpiet ārā.

Misis Bārdla, būdama vēl pusmiegā, paklausīja. Tā bija dīvaina vieta - gara siena ar vārtiem vidū, aiz kuriem dega gāzes laterna.

- Nu, lēdijas, - vīrs ar oša spieķi uzsauca, ieskatīdamies karietē un sapurinādams misis Sendersu, lai to pamodinātu. - Nāciet!

Uzmodinājusi savu draudzeni, misis Sendersa izkāpa. Misis Bārdla, balstīdamās uz Džeksona rokas un vezdama sev līdzi Tommiju, bija jau iegājusi pa vārtiem.

Draudzenes sekoja.

Telpa, kurā viņas iegāja, izskatījās vēl dīvaināka nekā vārti. Cik daudz vīriešu šeit stāvēja! Un kā viņi blenza!

- Kas šī ir par vietu? - misis Bārdla apstādamās pajautāja.

- Tikai viens no mūsu kantoriem, - Džeksons atbildēja, steidzīgi ievezdams viņu pa kādām durvīm un atskatīdamies, lai redzētu, vai pārējās sievietes seko. - Uzmanies, Aizek!

- Droši, - attrauca vīrs ar oša spieķi.

Durvis aiz viņiem smagi aizcirtās, un viņi nokāpa dažus pakāpienus lejup.

- Te nu mēs beidzot esam. Viss kārtībā un savā vietā, misis Bārdla! - teica Džeksons, līksmi paskatīdamies visapkārt.

- Ko jūs ar to gribat sacīt? - misis Bārdla vaicāja, sirdij pamirstot.

- Āre, ko, - Džeksons atbildēja, pavezdams viņu mazliet sāņus. - Nebīstieties, misis Bārdla! Pasaulē, kundze, nav bijis smalkjūtīgāka cilvēka par Dodsonu vai humānāka par Fogu. No veikala viedokļa viņiem bija pienākums jūs apcietināt, lai saņemtu atlīdzību, taču viņi, cik iespējams, gribēja saudzēt jūsu jūtas. Cik uzmundrinoši jums būs pārdomāt, kādā veidā tas tika izdarīts! Šeit ir Flīta, kundze.

Novēlu jums labu nakti, misis Bārdla! Ar labu nakti, Tommij!

Kamēr Džeksons un vīrs ar oša spieķi steidzās projām, kāds cits vīrs, kas ar atslēgu rokā bija noskatījies, aizvadīja apmulsušo sievieti pie otrām zemām kāpnēm, kas veda uz kādām durvīm. Misis Bārdla skaļi iespiedzās, Tommijs sāka brēkt, misis Klapinsa sarāvās pavisam maza, un misis Sendersa bez lieka trokšņa taisījās, ka tiek projām. Jo tur stāvēja apvainotais misters Pikviks, kas naktī bija iznācis ieelpot savu svaigā gaisa devu, bet blakus viņam pie sienas bija atspiedies Semjuels Vellers, kas, ieraudzījis misis Bārdlu, ar izsmejošu goddevību noņēma cepuri, kamēr viņa kungs sašutis apgriezās uz papēža.

- Netraucējiet šo sievieti, - slēdzējs sacīja Velleram. - Viņa nupat kā ieradās.

- Apcietināta! - Sems izsaucās, ātri uzlikdams cepuri galvā. - Kas šo sūdz? Par ko?

Runā, vecais!

- Dodsons un Fogs, - vīrs atbildēja, - lai piedzītu viņas pašas atzītos tiesas izdevumus.

- Ei, Džob, Džob! - Sems kliedza, mezdamies iekšā gaitenī. - Drāziet pie mistera Perkera, Džob! Man viņš tūliņās vajadzīgs. Te, domāt, iznāks kas labs. Nu būs joki.

Urā! Kur saimenieks?

Bet atbildes šim jautājumam nebija, jo Džobs, tikko saņēmis uzdevumu, metās prom, ko kājas nes, un misis Bārdla nu reiz bija patiešām paģībusi.