Mobijs Diks jeb Baltais valis

99. nodaļa DUBLONS

Jau tiku stāstījis, ka Ahābs bija paradis staigāt šurpu turpu pa kapteiņa tiltiņu, ikreiz pagriezdamies, kad nonāca vienā vai otrā galā - pie kompasa vai grotmasta; taču starp daudzām citām lietām, kas prasās pieminamas, netika piebilsts, ka reizēm, tā staigā­dams, visdziļākajās domās iegrimis, viņš mēdza apstāties vienā no šīm vietām un stāvēja tur, dziļdomīgi lūkodamies kādā priekšmetā. Kad viņš tā stāvēja pie kompasa, ar skatienu urbdamies smailajā adatā, viņa skatiens bija ass kā durklis, tas dzēla, nesot sevī svelošu un nelokāmu apņēmību; kad, atsācis savu pastaigu, viņš apstājās pie grotmasta, šis pats dzeļošais acu skatiens ieurbās tur pienag­lotajā zelta naudas gabalā, un viņš joprojām izskatījās tāds pats, ciešas apņēmības pilns, tikai apņēmībai piejaucās vēl kādas negan­tas skumjas vai varbūt cerības.

Taču kādā rītā, apstājies pie dublona, kapteinis izskatījās tā, it kā viņu atkal būtu ieinteresējušas tur iekaltās dīvainās zīmes un uzraksti, it kā pirmoreiz kādā iedomu apsēstībā viņš censtos aptvert tur apslēpto jēgu. Kaut kāda jēga taču ir katrai lietai, citādi visas šīs lietas nebūtu nenieka vērtas un pati zemeslode kļūtu tukšs cipars, nulle, ko atliktu vienīgi izpārdot vezumiem, kā tas tiek darīts ar pakalniem Bostonas apkaimē - lai aizbērtu grambas uz Piena Ceļa.

Šis dublons bija no vistīrākā tīrradņa zelta, kas izrakts kaut kur pašā vareno kalnu sirdī, no kurienes uz lēktiem un rietiem pa zelta smiltīm brāžas ne viena vien Paktola.285

Un, kaut gan tagad dublons bija pienaglots starp rūsas klātām dzelzs skrūvēm un apsūbējušām kapara naglām, tomēr šeit, paliekot neaizsniedzams, visam nešķīstajam nepieejams, tas joprojām saglabāja savu Kito spožumu. Jebšu, atrazdamies starp rīkļurāvējiem un visu laiku nešķīsteņu roku aptaustīts, mūžgaras naktis tinoties tik biezā tumsībā, kas būtu aizsegusi jebkādas laupītāju izdarības - tomēr katra jauna rītsvīda atrada dublonu turpat, kur saulriets to bija atstājis. Tas izrādījās nolemts un svētīts citam, šausminošam mērķim, un, lai cik mežonīgi bija jūrnieku tikumi, viņi visi uzlūkoja to par Baltā Vaļa talismanu. Palaikam viņi par to valodoja garlaicīgo naktssardžu laikā, minēdami, kura rokās tam būs lemts nonākt un vai šis cilvēks nodzīvos tik ilgi, lai paspētu to izdot.

Šīs cēlās Dienvidamerikas zelta monētas ir kā saulei par godu kaltas medaļas vai tropu piemiņas lietas. Tās attēlo palmas, vulkā­nus un lamas, saules diskus un zvaigznes, ekliptikas[134], pilnības ragus un bagātīgi vilnījošus karogus - ne ar ko neskopojoties, tā ka šis vērtīgais zelts šķiet kļūstam vēl dārgāks un spulgojam vēl spožāk, izgājis cauri poētikas un fantāzijas pārbagātajām spāniska­jām naudas kaltuvēm.

Notika tā, ka "Pekvoda" dublons bija visai raksturīgs piemērs tāda veida darinājumiem. Gar apaļo malu bija iekalti burti: REPUBLICA DEL ECUADOR: QUITO. Tātad šī spožā monē­ta nāca no valstiņas pašā pasaules vidū, no ekvatora, kura vārdā valstiņa nosaukta; atlējums tika izgatavots kaut kur Andos, nevīstošajā vasarā, kas rudeni nepazīst. Uzraksta ielokā bija redzami triju Andu virsotņu atveidi; no vienas šāvās liesmas, uz otras stāvēja tornis, uz trešās - dziedošs gailis, bet pāri tam visam izliecās daļa Zodiaka, ar visām kabalistiskajām zīmēm, kamēr pašā vidū pamatakmens - Saule - nupat bija iegājusi Svaru zīmē - punktā, kur diena nomaina nakti. Šai ekvatoriālajai monētai pretī tagad stāvēja Ahābs, nebūt ne norobežojies no ziņkāriem skatieniem.

- Nekādi brīnumdara pirksti nespētu atstāt zīmes uz šitā zelta, drīzāk gan paša nelabā nagu skrāpējumi tur parādījušies kopš vakarvakara, - klusībā nomurdēja Starbeks, atspiedies pret treliņiem, - vecais, kā rādās, lasa šausmīgo Baltazara uzrakstu28 ''. Nekad neesmu to naudiņu uzmanīgāk papētījis. Viņš dodas lejā; es gribu apskatīties. Tā tumšā ieleja starp trim varenajām smailēm, kas sniedzas debesīs, kādā neizprotamā šīs zemes simbolikā varētu nozīmēt svēto Trīsvienību. Tātad šinī Nāves Ieplakā mūs ierobe­žojis Dievs, bet pāri visiem mūsu rūpestiem joprojām par ceļvedi un cerību spīd Taisnprātības saule. Ja mēs novērsīsim acis, tumšā ieleja izklās mūsu priekšā savu pīšļu augsni; bet, ja pavērsimies augšup, mūsu skatiens sastaps pusceļā pretīsteidzošo sauli, kas ceļas mūs iepriecēt. Bet, ak vai, visvarenā saule nestāv uz vietas; un, ja nu pret pusnakti mēs sāksim meklēt pēc viņas gaišajiem ieprieci­nājumiem, meklēsim to velti! Šī naudiņa runā ar mani gudru, laipnīgu, patiesu, bet vienmēr skumju valodu. Atstāšu to mierā, citādi Patiesība var nodevīgi mani satricināt.

Paklau, dublon, tas tavs Zodiaks ir cilvēka dzīve vienā noslēgtā apli, to nodaļu es tev tūlīt nolasīšu, taisni no grāmatas. Nācu, almanahi Sākumam te ir Avens jeb Auns - palaidies suns, šis mūs dzemdina; tad nāk Taurs jeb Bullis - tas pats pirmais mūs sabada; tālāk tie Džimiņi, tie Dvīņi - tie ir Tikums un Netikums; mēs pūlamies tikt pie Tikuma, bet, skat vien - parādās Vēzis jeb Krabis un velk mūs atpakaļ. Bet, attālinoties no Tikuma, ceļā guļ Leo, tā sauc rūcošo Lauvu - tas pāris reižu draudīgi nokla- bina žokļus un belž ar ķepu; mēs laižamies lapās un sveicinām Jaunavu Virgo! Tā ir mūsu pirmā mīlestība; mēs apprecamies un domājam esam laimīgi uz laiku laikiem, kad pēkšņi mūsu priekšā ir Libra - Svari; laime top izsvērta, un izrādās - tā nav pietiekama, bet mēs tādēļ jūtamies bezgala sarūgtināti, ak Kungs! Kā mēs palecamies uz augšu, kad Skorpions jeb Skarpijs mums iedzēlis pakaļā! Mēs dziedējam brūci, kad pēkšņi bultas tā vien svilpo apkārt; tur izklaidējas Sagitārijs, viens Strēlnieks. Kamēr mēs raujam ārā bultas, vienubrīd - pamūc tik pie malas - ir klāt tarāns Kazurags jeb Mežāzis; viņš metas mums virsū ar visu sparu un aizlidina mūs ar pekām gaisā, kur Akvārijs jeb Ūdensvīrs izgāž pār mums veselus grēku plūdus, mūs noslīcinā­dams; tur, lejā, mēs saritināmies un guļam kopā ar zivīm. Te nu ir tas sprediķis, kas ierakstīts augstajās debesīs, un saule iet tam cauri ik gadu, katru gadu tikdama no turienes ārā dzīva un vesela. Viņa tur, augšā, priecīgu prātu veļas cauri pūliņiem un rūpestiem, tāpat kā te, lejā, dara līksmais Stabss. Līksme - jā gan, tas ir īstais vārds! Adjē, dublon! Bet pag, tur nāk strupais Viļņlauzis; paslēpsimies aiz tauku katliem un paklausīsimies, ko šis teiks. Reku, šis jau ir pie naudiņas, tūdaļ kaut ko cels priekšā. Tā, tā, jau sāk.

- Es te neredzu nekā cita, kā tikai ripiņu no zelta; tas, kurš ieraudzīs to vali, dabūs šito ripiņu. Kas tur būtu ko pētīt? Tā ir sešpadsmit dolāru vērta, tiesa kas tiesa, pa divi centi par cigāru, tur sanāk deviņsimt sešdesmit cigāru. Nenāktos pīpēt apskretušu pīpi kā Stabsam; man tīk cigāri, un te ir veseli deviņsimt sešdesmit; tad nu Flasks kāps augšā tos uzmanīt.

- Vai saukt šo gudru vai par muļķi? Ja tas patiesi ir gudri, tad izskatās tā pamuļķīgāk; bet, ja nu tas ir muļķīgi, tad izskatās visai gudri. Bet diezgan! Tur nāk mūsu vecais no Menas - šis būs sabijis par līķratu kučieri, pirms sāka jūrā braukt. Šis riņķo ap dublonu; ehē, un apiet mastu no otras puses; tur, tanī pusē, pienaglots zirga pakavs; un tagad šis jau ir atpakaļ, - ko tas varētu nozīmēt? Kuš! Šis kaut ko murmulē - balss čerkst kā vecas, salauztas kafijas dzirnaviņas. Saspicēsim ausis un paklau­sīsimies!

- Ja Baltais Valis tiks pamanīts, tas notiks pēc mēneša un vienas dienas, kad saule ieies kādā no šīm te zīmēm. Esmu izpētījis šīs zīmes un zinu, ko tās nozīmē; to man iemācīja pirms četriem gadu desmitiem kāda veca Kopenhāgenas ragana. Kurā zīmē saulei jāieiet? Pakava zīmē; tādēļ jau šis tur ir, taisni pretī zelta ripulītim. Bet kur ir pakava zīme? Tas ir Lauva, rēcošais un rijīgais Lauva. Kuģi, veco kuģīt! Mana sirmā galva trīs, par tevi iedomājot.

- Lūk, vēl viens skaidrojums tam pašam tekstam. Cilvēki ir visādi, bet pasaule viena un tā pati, kā redzams. Paslēpsimies no jauna! Tur nāk Kvīkegs - viscaur notetovēts, viņš pats izskatās pēc Zodiaka ar visām zīmēm. Ko saka tas kanibāls? Zvēru pie savas dzīvības, šis salīdzina zīmes, glūnēdams uz savu paša cinksli; laikam domā, ka saule ir šim uz mīkstuma, vai varbūt uz kāju ikriem, vai iekšās - man domāt, šitā pētī astronomiju vecas raganas attālos zemes nostūros. Pie Jupitera, šis kaut ko atrada uz gurna - jādomā, ka Sagitāriju, to strēlnieku. Nē, šim nav sajēgas, ko iesākt ar tādu dublonu; šis domā to esam vecu karaļa bikšu pogu. Taču pakāpsi­mies atpakaļ! Šurp nāk tas spocīgais sātans, Fēdallāhs; aste sarullēta un aizvākta no acīm, kā parasti, un kurpju purnos sabāztas pakulas, kā vienmēr. Ko šis teiks, šitāds izskatīdamies? Ak, tikai dod zīmi tur tai zīmei un paklanās; uz ripulīša redzama saule - bet šis ir saules pielūdzējs, kā likts. Hē! Kur ir, tur rodas. Šoreiz nāk Pips - nabaga zēns! Labāk lai būtu nomiris, vai arī es - viņš man iedveš šausmas. Viņš tāpat novēroja visus šos zīmju tulkus, mani ieskaitot, un tagad, skat vien, nāk palasīties, ar to savu viņpasaulīgo idiota seju. Jāpavācas nostāk un jāpaklausās viņā. Cst!

- Es skatos, tu skaties, viņš skatās, mēs skatāmies, jūs skatāties, viņi skatās.

- Zvēru pie savas dvēseles, viņš būs mācījies Mereja gramatiku! Vingrina prātiņu, nabaga zellis! Bet ko viņš vēl tur burkšķ - cst!

- Es skatos, tu skaties, viņš skatās, mēs skatāmies, jūs skatā­ties, viņi skatās.

- Nudien, viņš to mācās no galvas - cst! Atkal jau!

- Es skatos, tu skaties, viņš skatās, mēs skatāmies, jūs skatā­ties, viņi skatās.

- Nudien, jocīgi.

- Un es, un tu, un mēs, un jūs, un viņi - visi esam sikspārņi; tikai es esmu vārna, jo sevišķi, kad uzsēžos šinī priedes galotnē. Krā, krā, krā, krā, krā, krā! Vai es neesmu vārna? Un kur tad putnubiedēklis? Tur jau šis stāv: divi kauli vecās ūzu starās, un divi citi skrandu jakas piedurknēs.

- Interesanti, vai tikai viņš nedomāja mani? Cik glaimojoši! Nabaga puika! Gribētos pakārties. Visādā ziņā, šajā reizē neuz­kavēšos Pipa sabiedrībā. Varu izturēt visus pārējos, jo tiem skrūvītes vietā, bet šitas ārprāts ir par asprātīgu manam veselajam saprātam. Tā gan, es atstāšu viņu te bubinām.

- Te ir kunga naba, šis te dublons, un visi skrien kā sade­guši, lai to noskrūvētu. Bet noskrūvējiet sev nabu — kas tad notiks? Tomēr, ja šis te paliks, tas būs tikpat nelāgi, jo, tiklīdz kaut ko pienaglo pie masta, tā ir zīme, ka nav vairs labi. Ha, ha! Vecais Ahāb! Baltais Valis - tas tevi pienaglos! Šitā ir priede. Mans tēvs vecajā labajā Tollendā reiz nocirta priedi un atrada tajā ieaugušu sudraba gredzenu, kādas vecas melnādainās laulīb- riņķi. Kā tas tur nokļuvis? Tāpat prasīs augšāmcelšanās stundā, kad izzvejos šo veco mastu un atradīs dublonu zem raupjās gliemežu kārtas. Ak, zelts! Šis dārgais un vērtīgais zelts! Drīz vien to noglabās zaļais alkatīgais. Cst! Cst! Dievs pastaigājas starp pasaulēm un lasa kazenes. Kok! Ei, kok! Sagatavo mūs! Dženij, ei, ei, ei, ei, ei, Dženij! Izcep mums pankūkas, Dženij!