Mobijs Diks jeb Baltais valis

61. nodaļa STABSS NOGALINA VALI

Ja Starbekam desmitkāja parādīšanās likās ļaunu vēstoša, tad Kvīkegam tā nozīmēja gluži ko citu.

- Kad jūs sablenz šito daudzkājain, - sacīja mežonis, asinā­dams harpūnu gar savas laivas priekšgalu, kura karājās augstu pie kuģa borta, - tad jūs drīzumis redzēs kašalots.

Nākamā diena bija neparasti klusa un tveicīga; "Pekvoda" apkalpe, kam nebija nekā sevišķa ko darīt, nespēja turēties pretī snaudienam, kādu uzvēdīja tuksnesīgā jūra. Jo tā Indijas okeāna daļa, kurai cauri mēs tobrīd kuģojām, nebija "dzīvais apvidus", kā to dēvē vaļu mednieki; tas nozīmē, ka tur nevarēja pamanīt tik daudz delfīnu, lidojošo zivju un citu kustīgu ūdeņu iemītnieku kā pie Rio de Laplatas vai Peru piekrastē.

Bija mana rinda kāpt fokmasta galā; ar pleciem atspiedies vaļī­gajās bramvantīs, es dīki šūpojos šurpu turpu aizgrābjošajā gaisā. Nekāda apņēmība nespēja stāties tam pretī; iegrimdams sapņainībā, pilnīgi zaudēju apziņu; beigu beigās mans gars pameta miesu, kaut gan ķermenis joprojām turpināja svārstīties kā pendelis - vēl ilgi pēc tam, kad kāds spēks to iekustinājis.

Iekams pār mani nāca galēja aizmiršanās, es vēl paguvu pa­manīt, ka mastuvīri grotmastā un bezānmastā arī iesnaudušies. Tā beigu beigās mēs visi trīs kā bez dzīvības šūpojāmies vantīs, bet lejā mūsu šūpām līdzi klanījās snauduļojošais stūresvīrs. Arī viļņi līgojās, cekulus cilādami; un pāri tukšajiem jūras plašumiem austrumi māja rietumiem, bet saule - uz visām pusēm.

NĀKAMĀ DIENA RIJA NEPARASTI KLUSA UN TVEICĪGA.

Te pēkšņi tādi kā burbuļi nošķīda man gar aizvērtajām acīm, manas rokas kā knaibles ieķērās vantis; kāda neredzama, glāsmaina vara mani pasargāja - salēcies es atgriezos dzīvē. Un rau! gluži blakus, aizvēja pusē, ne vairāk kā četrdesmit asis no mums pa ūdens virsu peldēja milzīgs kašalots kā fregates korpuss ar ķīli gaisā; tā platā, spīdīgā mugura etiopiskā krāsā saules staros spīdēja kā spogulis. Slinki slīdēdams pa viļņu ieplakām, laiku pa laikam mierīgi izsviežot gaisā tvaikojošo ūdensstrūklu, šis valis izskatījās pēc tukla birģera, kas siltā pēcpusdienā izpīpē savu pīpi. Bet šī pīpe nabaga valim bija pēdējā. It kā pēc burvju nūjiņas skāriena, miegainais kuģis un snaudošie kuģa ļaudis uzreiz pamodās; pāris duču balsu no visām kuģa malām vienlaicīgi ar trim mastuvīriem izkliedza tādās reizēs parasto saucienu, kamēr milzu radījums ik pa laiciņam nesteidzīgi izsprauslāja gaisā mirdzošu šļakatu stabu.

- Nolaist laivas! Turēties vēja pusē! - norēca Ahābs. Un, pildot pats savu rīkojumu, pagrieza stūresratu, pirms stūresvlrs paspēja ieķerties spieķos.

Pēkšņie apkalpes izsaucieni droši vien bija satraukuši vali, jo, iekams laivas tika nolaistas ūdenī, tas majestātiski pagriezās un aizpeldēja pa aizvēja pusi - tādā nesatricināmā mierā un tik maz saviļņodams ūdeni, ka Ahābs domāja, ka valis ir nobiedēts, un deva rīkojumu necilāt airus, bet sarunāties tikai čukstus. Tā, uztupušies uz laivu bortiem kā Ontārio indiāņi, mēs klusi un veicīgi īrāmies ar īsām lāpstiņām, jo klusums neļāva bez trokšņa uzvilkt buras. Mums tādējādi sekojot valim, briesmonis pēkšņi stāvgrūdām izšāva no ūdens asti kādu četrdesmit piecu pēdu augstumā, bet pēc tam pazuda mums no acīm kā zemē iegrimis tornis.

- Švitina asti! - atskanēja sauciens, un pēc šā paziņojuma Stabss kā vienmēr izvilka sērkociņus un aizkūpināja pīpi, jo tagad atpūtas brīdis bija nodrošināts. Kad bija aiztecējis parastais ienir- šanas laiks, valis atkal parādījās, tagad atrazdamies tieši pīpmaņa laivas priekšā, turklāt vēl tuvāk nekā jebkurai citai laivai, un Stabss varēja cerēt, ka to nomedīs. Tagad bija skaidri redzams, ka valis beidzot pamanījis savus vajātājus. Ievērot klusumu un citādi uzmanīties vairs nevajadzēja. Tika nomestas lāpstiņas un ar lielu troksni likti lietā airi. Joprojām pakšķinādams pīpi, Stabss sāka uzmundrināt savu apkalpi uzbrukumam.

Jā, ar vali patiesi bija notikusi spēja pārvērtība. Samanījis tuvo­jamies briesmas, tas peldēja ar paceltu galvu, kas ieslīpi rēgojās virs traki sakulčinātajām putām.1 ''2

- Ķer ciet, ļautiņi, ķer rokā! Tikai rāmi, mums laika diezgan - ķer šo, ķer kā zibens spēriens, un viss! - sauca Stabss, izgrūžot turklāt dūmu mākuļus. - Dzen šo rokā, pievelc airi - stiprāk un ņiprāk, Teštigo, parādi šim, Teš, manu zēn - un jūs arī, puiši, tikai rāmi, lēnām un pamazām, svaigi kā gurķīši - vieglītēm, pama­zītēm - kā ņirgala kaulainā un irgoņas velni lai aprakti miroņi ceļas stāvus no zārkiem, puikiņi, cauri būs! Grāb ciet!

- Vū-hū! Vā-hē! - par atbildi sēca Teštigo, raidīdams pret debesīm tādu kā senu kaujas saucienu; visi airētāji tika nejauši pasviesti atpakaļ no viena vienīga nepacietīgā indiāņa aira vēziena.

Taču Teštigo mežonīgajiem kaujas saucieniem atsaucās citi, tikpat mežonīgi. - Kī-ī-hī! Kīī-hī! - brēca Degū, mētādamies uz airsoliņa te uz priekšu, te atpakaļ kā tīģeris krātiņā.

- Ka-la! Kuū-luū! - iegaudojās Kvīkegs, čamstinādams lūpas kā pēc pamatīga grenadiera bifšteka kumosa. Jūras līmeni graizīja laivu ķīļi, airi un brēcieni. Tikmēr Stabss, turēdamies citiem priekšā, turpināja iedrošināt savus ļaudis, nepārtraukti dūmo­dams pilnām mutēm. Tika izmisīgi airēts visiem spēkiem, līdz beidzot atskanēja ilgi gaidītais sauciens:

- Stājies, Teštigo! Dur šim!

Harpūna aizšalca. - Atpakaļ! - Apkalpe iegūla airos; to pašu brīdi kaut kas karsts un svelpjošs sāka slīdēt pār viņu delmiem. Tā bija maģiskā virve. Kādu mirkli pirms tam Stabss bija aši apmetis

',J Citviet tiks redzams, no kādas vieglas substances ir milzīgā kašalota galva. Pēc izskata būdama vismasivākā, īstenībā galva ir visvieglākā vaļa ķermeņa daļa. Tādēļ kašalots tik veikli izceļ to gaisā un dara tā vienmēr, kad peld ar vislielāko ātrumu. Bez tam galvas augšpusē pieres daļa ir tik plata, turpretī apakšpuse tik nošļaupta. ka varētu sacīt - kašalots, paceldams galvu virs ūdens, pārtop no strupdegunainas lēngaitas galjonas [neliela galera, lielākoties tirdzniecībai (spān.)] smailā Ņujorkas loča laivā. (Aut. piezīme.) vēl divas cilpas ap stebenu, no kura tagad, ievērojot lielo virves atritināšanās ātrumu, cēlās iezilgani kaņepāju putekļu mākuļi, sa­jaukdamies ar mierīgajiem pīpes dūmiem. Virve tinās loku lokiem ap stebenu, bet pirms tam tā apdedzinādama slīdēja starp Stabsa delnām, no kurām nejauši nokrita cimdi - kopā sašūti audekla kvadrāti, darināti īpaši šim nolūkam. Tas nozīmēja tikpat kā turēties abām rokām pie abpusgriezīga zobena asmens, kuru ienaidnieks visu laiku pūlas izgriezt un izraut jums no rokām.

— Saslapināt virvi! Saslapināt! - Stabss pavēlēja pie virves tinuma sēdošajam airuvīram, kas, norāvis cepuri, iesmēla tajā ūdeni.193

Tika apmestas vēl pāris cilpu, un virvi nostiprināja uz vietas. Tagad laiva lidoja cauri burzguļojošam ūdenim kā haizivs, peldē­dama, cik spēka. Stabss un Teštigo apmainījās vietām - Teštigo aizgāja uz laivas pakaļgalu, bet Stabss atnāca uz priekšgalu; tāda pārvietošanās bija visai slidena būšana, laivai tik neganti šūpojoties.

Vibrējošā virve bija nostiepta pāri laivas augšmalai un drebēja, nospriegota kā arfas stīga; varēja domāt, ka laivai ir divi ķīļi - viens šķērda ūdeni, bet otrs gaisu - tai triecoties uz priekšu cauri abiem naidīgajiem elementiem reizē. Laivas priekšgalā šļāca nerim­stoša ūdens kaskāde, nemitīgi mutuļojošs virpulis iezīmēja tās ceļu; katra visniecīgākā kustība iekšpusē, pat mazā pirkstiņa skāriens lika vibrējošajam, krakšķošajam kuģelim šķiebties un krampjaini nirt ūdenī ar bortu. Tā viņi traucās uz priekšu; katrs jūrnieks visiem spēkiem turējās pie sava airsoliņa, lai neizlidotu pār bortu putu vērpetēs, bet augumā staltais Teštigo pie stūres aira bija saliecies deviņos likumos, lai noturētu līdzsvaru. Jau sāka likties, ka būs pārskrieti gan Atlantijas okeāns, gan Klusais okeāns, kad beidzot valis nedaudz pagausināja gaitu.

- Velc! Velc! - Stabss uzsauca priekšējam airuvīram, un visi, pagriezušies ar sejām pret vali, sāka vilkt laivu tam klāt, kaut gan tas turpināja vilkt laivu tauvā. Drīz vien valis un laiva peldēja

'" Lai parādītu tādas rīcības nepieciešamību, varam atzīmēt, ka senāk holandiešu jūrnieki virves slapināja ar beržamo suku; uz daudziem kuģiem tādam nolūkam turēja gatavībā smeļamo kausu no koka. Vispiemērotākā tomēr ir cepure. (Aut. piezīme.) sānu pie sāna, un Stabss, stingri atspiedis celi kuģa priekšgal- diņa iedobtajā dēlī, mērķēja cirtienu pēc cirtiena ar žebērkli; pēc kapteiņa palīga pavēles laiva te atkāpās, lai izvairītos no vaļa uzbangotajiem briesmīgajiem šļācieniem, te atkal pieairēja tuvāk, lai viņš varētu raidīt nākamo cirtienu.

Sarkanas straumes tagad pludoja lejup pa briesmoņa sāniem kā ūdenskritumi no kalniem. Savainotās miesas jau peldēja nevis ūdenī, bet asinīs, kas putoja un virda vēl vairākas asis tam aiz muguras. Slīpie saules stari rotaļājās šajā šarlaksarkanajā dīķī jūras vidū, atblāzmojoties cilvēku sejās un darot tos līdzīgus sarkan- ādainajiem. Visu šo laiku viens baltu tvaiku mākulis pēc otra krampjaini izlauzās no vaļa elpvada, bet no iekarsušā laivas virs- vadoņa mutes cits pēc cita plūda laukā dūmu mākoņi; pēc katra cirtiena Stabss izrāva saliekto asmeni aiz tam piestiprinātās virves, iztaisnoja ar pāris ašiem sitieniem pret laivas malu, lai atkal un atkal triektu to vaļa miesā.

- Pievelc! Klātāk! - viņš uzsauca priekšējam airuvīram, kad pagurstošā vaļa niknums sāka noplakt. - Velc! Vēl klātāk! — Līdz laiva nonāca cieši blakus vaļa sānam. Pārliecies tālu pāri laivas malai, Stabss iedūra valī savu garo, aso duramo un atstāja to tur, pagriezdams un atkal pagriezdams, cītīgi dzenot dziļāk un dziļāk, itin kā pūlēdamies uzmanīgi izmakšķerēt kādu zelta pulksteni, ko šī būtne būtu varējusi norit un ko viņš, ārā velkot, baidītos sabojāt. Taču zelta pulkstenis, ko viņš centās uztaustīt, bija vaļa iekšienē pulsējošā dzīvība. Un, lūk, viņš to sasniedza; atģidies no sastin­guma, briesmonis nonāca tajā neaprakstāmajā stāvoklī, ko dēvē par "svalbošanu", - tas drausmīgi svaidījās paša asinīs, necaurredzamā, trakā, verdošā šļakatu aizsegā, tā ka apdraudētā laiva tūlīt atīrās nostāk, un tai vajadzēja pamatīgi nopūlēties, lai izkļūtu no šīs draudīgās krēslības spilgtajā dienas gaismā.

Taču tagad "svalbošana" sāka pierimt, valis vēlreiz uznira, pārveldamies no viena sāna uz otru, tas krampjaini kampa gaisu, elpvadam izplešoties un saraujoties agonijas aprautajos, gārdzo­šajos dvašas vilcienos. Beidzot šausmu pārņemtajā gaisā izšļācās tumšsarkana, bieza asins strūkla - vēl un vēlreiz, kā sarkanvīna

VAJAG SPĒCĪGU UN JŪTĪGU ROKU. LAI IETRIEKTU VALĪ PIRMO IESMU.

purpura mieles; atkritusi atpakaļ uz nekustīgajām miesām, tā straumītēm ieplūda jūrā. Kašalota sirds bija pārplīsusi!

- Beigts ir, mister Stabs! - noteica Degu.

- Nūja, abas pīpes izpīpētas! - Un, izņēmis savējo no mutes, Stabss izkratīja pelnus ūdenī; kādu brīdi viņš domīgs palika nekustīgi stāvam, aplūkodams nekustīgo maitu - savu roku darbu.