Mobijs Diks jeb Baltais valis

88. nodala SKOLAS UN SKOLMEISTARI

Iepriekšējā nodaļā tika runāts par milzīgu vaļu pulku jeb baru un arī uzrādīti tādas plašas pulcēšanās iespējamie cēloņi.

Taču, kaut arī šādi milzu pulki palaikam ir sastopami, tomēr, kā noteikti jau ir pamanīts, līdz šai dienai var vērot arī mazus, izkliedētus bariņus - pa divdesmit līdz piecdesmit dzīvnieku katrā. Tādus bariņus mēdz dēvēt par skolām. Tās parasti ir divu veidu: pirmās gandrīz vienīgi mātītēm un otrās, ko apmeklē tikai jauni, spēcīgi tēviņi, familiāri saukti par vērsēniem.

Sieviešu skolu nemainīgi redz pavadām pakalpīgu, pilnīgi pieaugušu, bet ne vecu kavalieri, kas pie jebkuras trauksmes bruņ­nieciski ieņem vietu aizmugurē, sedzot savu dāmu atkāpšanos. Patiesībā šis džentlmenis ir turku bagātnieks Otomans249 , kas ceļo apkārt pa ūdeņu pasauli sava harēma ielenkumā, ar visiem tā jaukumiem un iepriecinājumiem.

Kontrasts starp šo sultānu un viņa konkubīnēm ir spilgts, jo, tā kā viņš vienmēr izceļas ar vislielākajām leviatāniskajām proporcijām, dāmas, pat pilnīgi pieaugušas būdamas, izmēros nepārsniedz trešo daļu no vidēja lieluma tēviņa miesasbūves. Tās patiesi ir smalkas būtnes - es teiktu, ka viduklī valienes nepārsniedz pusduci jardu. Un tomēr nevar noliegt, ka visā visumā viņām piemīt iedzimta nosliece uz embonpoint.K0

Ir ļoti interesanti vērot šo harēmu kopā ar tā kungu un pavēlnieku dīki klejojam apkārt. Kā izsmalcināti diedelnieki, šīs būtnes vienmēr meklē jaunus iespaidus. Šos vaļus var sastapt uz ekvatora pašā tropiskās sezonas ziedu laikā, kurp tie atgriezušies, pilnīgi iespējams, pēc ziemeļu jūrās pavadītās vasaras, tādējādi paglābdamies no visām netīkamajām svelmēm un tveicēm. Mazliet promenadēs šurpu turpu pa ekvatoru paklejojuši, tie dodas uz austrumu jūrām, lai sagaidītu turienes vēso sezonu un tādējādi atkal izvairītos no citām pārāk augstām temperatūrām.

Ja kādā no šīm nesteidzīgajām pastaigām acīs krīt kaut kas neparasts vai aizdomīgs, milords valis tūlīt jo vērīgāk uzmana savu interesanto ģimenīti. Ja nu kāds ceļā sastapts, slikti audzināts un uzmācīgs jauns Leviatāns atļaujas pienākt par tuvu kādai no lēdijām - ar kādu negantu sašutumu šis pašā metas viņam virsū un dzen projām! Tik tiešām, kas par laikiem pienākuši, kad neti­kumīgi jauni rakari, kā šis te, uzdrīkstas apgānīt svētumu - mājas pavardu; kaut arī, lai pašā darītu ko darīdams, viņš nekādi nevar izsviest no savas laulībgultas pat ne visvairāk samaitāto Lotario251 , jo - ak, vai! - visas zivis guļ vienā kopējā gultā. Tāpat kā uz saus­zemes dāmas bieži ir iemesls visbriesmīgākajām divkaujām viņu pielūdzēju, sāncenšu starpā, tāpat ir ar vaļiem, kas reizēm metas cīnā uz dzīvību un nāvi - tas viss mīlestības dēl. Vini zobencīnām lieto garos apakšžokļus, palaikam tos sakrustodami un tādējādi stīvēdamies, lai gūtu pārsvaru - līdzīgi aļņiem, kas kareivīgi saķeras ar ragiem. Nereti tiek nomedīti vaļi, kam pēc šīm sadursmēm palikušas dziļas pēdas - rētas galvās, izlauzti zobi, izrobotas peld- spuras un dažos gadījumos izmežģīti, greizi žokļi.

Taču pieņemsim, ka mājas miera traucētājs metīsies bēgt pēc harēma valdnieka pirmās sakustēšanās; tādā reizē ir ļoti pamācoši

2,(1 Embonpoint (fr.) - pilnīgums. (Tulk. piezime.)

Pavedinātājs, angļu rakstnieka Nikolasa Roua (1674-1718) darba "Daiļā gūstekne" varonis. (Tulk. piezime.)

tāpat kā uz sauszemes dāmas bieži ir iemesls divkaujām, tāpat ir ar vaļiem, kas reizēm metas cīņā uz dzīvību un nāvi.

šo lordu pavērot. Uzmanīgi virzīdams savu milzīgo rumpi atpakaļ, viņš atgriežas harēma vidū un kādu laiku tur izklaidējas, sagādā­dams Tantala252 mokas jaunajam Lotario kā dievbijīgais Zālamans, karsti lūgdams Dievu starp savām tūkstoš konkubīnēm. Ja redzes­lokā ir vēl citi vaļi, vaļu mednieks tikai ļoti retās reizēs medīs šādu padišahu, jo šie dižturki mēdz tā izšķiest savus spēkus, ka viņu tauku kārta ir visai plāna. Kas attiecas uz viņu dzemdinātiem dēliem un meitām, tad šiem dēliem un meitām vajag pašiem par sevi parūpēties; beigu beigās tie vēl var paļauties uz māti. Jo līdzīgi daudziem visēdājiem - apkārt klīstošiem mīlētājiem, kādus nebūtu grūti nosaukt lielā skaitā, mūsu lords valis neinteresējas par bērn­istabu, lai kāda bijusi viņa interese par bērnudārzu; toties, būdams ceļojumu cienītājs, viņš izkaisa pa visu pasauli savus bandubērnus, no kuriem nevienu nepazīst. Tomēr pēc laba laiciņa, kad j^inības kvēle sāk pierimt, bet gadi krājas un grūtsirdība aug augdama, dzīvesgudrām pārdomām apveltot viņu ar svinīgiem miera mirkļiem - īsi sakot, kad visaptverošs nogurums apņem pārsāti­nāto turku, mīlestība uz mieru un tikumu aizstāj mīlestību pret meičām, un mūsu sultāns ieiet jaunā - nespēka, nožēlas un pie­sardzības pilnā dzīves posmā, atsakās no troņa, atlaiž harēmu un, pāraudzis priekšzīmīgā, kurnošā večukā, vientulīgi klejo apkārt pa meridiāniem un paralēlēm, skaitot pātarus un biedinot katru jaunu Leviatānu ar mīlestības kļūdām.

Tā kā vaļu harēmu zvejnieki dēvē par skolu, tad šīs skolas kungs un pavēlnieks top saukts par skolmeistaru. Taču nebūt nav glīti, kaut arī tā ir lieliska satīra, ka pēc šīs skolas apmeklēšanas viņš klīst pa pasauli, nevis lepodamies ar tur apgūto, bet gan sūdzēdamies par tās bezjēdzīgumu. Viņa tituls - skolmeistars - gluži dabiski, varētu likties atvasināts no pašā harēma nosaukuma, taču daži uzskata, ka cilvēkam, kas pirmais sultānvali šādi nosaucis, derētu palasīties Vidoka253 memuārus un apjēgt, kāds lauku skolmeistars

Pēc sengrieķu mita - Frīģijas valdnieks Tantals, kuru Zevs sodīja, liekot tam ciest badu un slāpes, kaut gan ēdamais un dzeramais bija tuvumā. (Tulk. piezīme.)

''1< Vidoks Fransuā Ežēns (1775-1857) - pazīstams Parīzes policijas spiegs, viņa memuāri iznāca 1826. g. (Tulk. piezīme.) bija šis slavenais francūzis savās jaunības dienās un kādas bija tās okultās zinātnes, kuras viņš mācīja dažām savām audzēknēm.

Tāda pati nošķirtība un noslēgtība, kādā vecumdienās noslē­dzas skolmeistarvalis, sagaida arī visus pārējos kašalotus. Gandrīz vienmēr vientuļniekvalis, kā dēvē vientuļu Leviatānu, izrādās. večuks. Kā cienījamais, ar bārdu apaugušais Daniels Būns254 viņš nevēlas ciest savā tuvumā nevienu citu, tikai pati Daba top par viņa sievu tuksnesīgu ūdeņu vidū, tā viņam ir vislabākā laulātā draudzene, jebšu glabā tik daudzus biedīgus noslēpumus.

Jau minētās jauno un spēkpilno tēviņu skolas ir pilnīgs harēmskolu pretstats. Kamēr vaļu dāmām raksturīgs biklums, jaunekļi jeb tā dēvētie četrdesmitmucīgie bullēni ir viskareivīgākie no visiem Leviatāniem un, kā runā, bīstamākie tiekoties, ja neņe­mam vērā sirmos dīvaiņus - pelēkos vaļus, kurus reizēm gadās sastapt un kuri cīnīsies ar jums neganti kā sātani, ko velnišķīgi izmocījusi podagra.

Četrdesmitmucīgo bullēnu skolas ir lielākas par harēmskolām. Kā koledžas audzēkņu bars tie ir niķu un stiķu pilni, izprieckāri un nebēdnīgi, dauzīdamies pa pasauli tādā neprātīgā, nevaldāmā ātrumā, ka neviens sakarīgs darbinieks neņemsies tos apdrošināt, tāpat kā neuzņemtos apdrošināt kādu dauzoņu no Jeilas vai Harvardas. Tomēr tie drīz vien atmet šo bravūru; sasnieguši trīs ceturtdaļas no sava pilnā auguma, tie izklīst un katrs atsevišķi klejo apkārt, meklēdams iespēju iekārtot savu dzīvi, tas ir, harēmu.

Otra atšķirība starp vīriešu un sieviešu skolām vēl vairāk rak­sturo abus dzimumus. Teiksim, jums gadīsies ievainot četrdes­mitmucīgo vērsēnu - nabadziņš! Visi viņa biedri to pametīs likteņa varā. Taču trāpiet kādai jaunavai no harēmskolas, un draudzenes peldēs ap viņu, visvisādi izrādīdamas rūpes - reizēm rosīdamās viņai apkārt tik ilgi un tik tuvu, ka pašas kritīs vajā­tājiem par upuri.

"M Būns Daniels (1734-1820) - trapers un kolonists Amerikas rietumos.

(Tulk. piezīme.)