Mobijs Diks jeb Baltais valis

100. nodaļa KĀJA UN ROKA. "PEKVODS" NO NANTAKETAS SASTOP "SEMJUELU ENDERBIJU" NO LONDONAS

- Ei, kuģinieki! Vai neredzējāt Balto Vali? - Tā sauca Ahābs, atkal ieraudzīdams kuģi ar angļu krāsām karogā, kurš tuvojās no aizmugures. Ar runas tauri pie mutes vecais vīrs stāvēja savā laivā, kas karājās līdzās kapteiņtiltiņam, un viņa kaula kāja bija labi saskatāma svešajam kapteinim, kurš, bezrūpīgi atzvilis, sēdēja savas laivas priekšgalā. Tas bija melnīgsnējs, dūšīgs labsirdis, patīkama izskata vīrs, apmēram sešdesmit gadus vecs, tērpies ērtā virsjakā, kas plandījās zila jūrnieku formas auduma krokām; viena pie­durkne bija tukša un vējoja viņam aiz pleca kā huzāru dolmana izšūtā piedurkne.

- Vai neredzējāt Balto Vali?

- Vat' šito redzi? - to sacīdams, svešais izslēja gaisā no lejupkrītošajām apģērba krokām roku no balta vaļakaula, kuras galā bija piestiprināts koka klauķis - kā veserim.

- Mana apkalpe, uz laivu! - bargi uzbrēca Ahābs, izmētādams airus visapkārt. - Gatavoties nolaišanai!

Nepagāja ne minūte, kad, neizkāpjot no sava mazā kuģīša, viņš pats ar visu apkalpi jau atradās ūdenī un drīz vien sasniedza svešā kuģa sānu. Taču te radās neparedzēts traucēklis. Tābrīža satrau­kumā Ahābs aizmirsa, ka kopš tā laika, kad bija zaudējis kāju, viņš nekad netika uzkāpis uz kāda cita jūrā peldoša kuģa, tikai uz savējā, un arī tad - ar īpaši asprātīga un ērta ierīkojuma palīdzību, kāds bija "Pekvodam", bet kuru nebūtu iespējams vienā mirklī pārvietot uz citu kuģi. Taču atklātā jūrā uzrāpties no laivas uz kuģa nebūt nav viegli nevienam, ja nu vienīgi tiem, kas turpat vai ik stundu vingrinās šajā mākā - kā vaļu mednieki; jo lieli viļņi te uzšūpo laivu augstu pie bortiem, te atkal nomet dziļumos gluži vai līdz pašam ķīlim. Tādējādi vienkājis Ahābs, redzēdams, ka svešais kuģis, protams, nav apgādāts ar visai derīgo ierīci, atkal sajutās kā lempīga sauszemes žurka; viņš bezpalīdzīgi lūkojās uz nepastāvīgo, mainīgo augstumu, ko pārvarēt viņam nebija diezin kādas cerības.

Kā šķiet, jau iepriekš biju norādījis, ka vismazākais nelabvēlī­gais apstāklis, kas stājās Ahābam ceļā, ja tas tieši izrietēja no viņu piemeklējušās nelaimes, gandrīz vienmēr satracināja un saniknoja viņu. Turklāt šoreiz visu vēl saasināja divi kapteiņa palīgi, kas, pār svešā kuģa treliņiem pārliekušies, vietā, kur pie borta piesisti dēlīši veidoja pakāpienus, šūpoja viņam pa ķērienam pārīti gau­mīgi rotātu tauvu, kur pieturēties - pirmajā mirklī nebūt neiedomājoties, ka vienkājis varētu būt pārāk sakropļots, lai izlietotu viņu jūras margas. Taču apjukums ilga tikai mirkli, jo svešais kapteinis, no viena vienīga acu uzmetiena nopratis, kas par lietu, iesaucās: - Redzu, redzu! Beidziet tur snaikstīties! Kustieties veiklāk, puikas, uzrīkojiet lielo trīsi!

Laimīgs gadījums bija gribējis, lai dienu vai divas pirms tam viņiem pie kuģa sāna būtu pievilkts valis, tādējādi lielie ceļamie bloki bija sagatavoti, un masīvais lielais taukumkāsis, notīrīts un sauss, karājās tauvas galā. Tas tika veikli nolaists Ahābam, kas, vienā mirklī visu nopratis, pārmeta savu vienīgo kāju pāri āķim (tas bija tikpat kā sēdēt uz enkurkāša vai ābeles zaru žāklē) un, devis zīmi vilkt āķi augšā, iekārtojās drošāk, tajā pašā laikā piepalīdzot pie sava paša ķermeņa pacelšanas un tvērienu pēc tvēriena velkot uz leju otru, kustīgo virves daļu.

Drīz vien viņš tika uzmanīgi pārcelts pāri augstajai borta malai un saudzīgi nolaists lejā uz kabestāna. Otrais kapteinis tuvojās, sirsnīgi pastiepis uz priekšu sveicienam savu kaula roku, un Ahābs, paceldams pretī savu kaula kāju, pārkrustoja ar to kaula roku (šī saskarsme izskatījās kā divu zobenzivju sastapšanās) un norēca kā valzirgs: - Tā, tā, mīļais! Metīsim kauliņus kopā! Kam kāja, kam roka! Palūk, roka, kas nekad nedrebēs, un kāja, kura nemūžam netiks ņemta pār pleciem. Kur tad tu redzēji to Balto Vali? Vai sen?

- Balto Vali, - atsaucās anglis, pastiepdams savu kaula roku uz austrumiem un žēli lūkodamies tajā virzienā, itin kā tā būtu tālskatis. - Es viņu redzēju tur, uz ekvatora, izgājšsezon.

- Tas bija viņš, kas norāva tavu roku, vai ne? - Ahābs vaicāja, norausies nost no kabestāna un palikdams stāvot, balstīdamies uz angļa pleca.

- Tā gan, galu galā viņš tur bija vainīgs. Un tavu kāju arī?

- Saki taču, - iesaucās Ahābs, - kā tas notika?

- Tā bija pirmā reize manā dzīvē, kad tiku šķērsojis ekvatoru, - anglis iesāka, - tolaik es nezināju par Balto Vali nenieka. Redz, viendien mēs nolaidām laivas, lai padzenātu vaļu bariņu, kādus piecus vai sešus makanus; mana laiva vienu no šiem pietauvoja, bet šis gadījās tāds cirka zirģelis, gāja tik uz riņķi un atkal uz riņķi, tā ka manai apkalpei atlika tikai sēdēt saliktām rokām, ar pēcpusēm uz ārējā borta, lai neapgāztos. Te pēkšņi no jūras dibena uznira milzenis no vaļa, ar piena baltu galvu un kumpi, viscaur krunkās un krokās.

- Tas bija viņš, tas bija viņš! - iesaucās Ahābs, pēkšņi uzelpo­dams pēc tam, kad bija aizturējis dvašu.

- Bet labajā bortā, blakām peldspurai šim rēgojās harpūnas.

- Jā gan, jā gan, tās bija manējās, manas dzelzis! - ļoti uztrau­cies, iesaucās Ahābs. - Un tālāk?

- Dod man iespēju turpināt, cilvēk, - labsirdīgi sacīja anglis,

- tātad, tas ciltstēvs ar balto galvu un kumpi viscaur putās iebrāžas bara vidū un ņemas neganti grauzt manu tauvu.

- Nujā, saprotu! Šis gribēja to pārgrauzt, lai atsvabinātu tauvā paņemto zivi, - tas ir vecs numurs, es viņu stiķus zinu.

- Kā tas gadījās, es nesaprotu, - kapteinis vienrocis turpināja,

- bet, graužot virvi, kaņepāji sapinās šim zobos un pamatīgi aizķērās, taču mēs to nezinājām; sākām vilkt virvi, un - bum! - uzsēdāmies uz šitā kumpja! Kamēr tas otrs aizlaidās pa vējam, asti tirinādams no prieka. Redzot šitādas lietiņas, kur parādās tik ievērojams valis - visdižākais un lielākais, kādu vien man manā mūžā gadījies ieraudzīt - es nolēmu ņemt šo ciet, lai arī šis likās vai traks no dusmām. Un, nodomādams, ka mana tauva, kas gadī­juma pēc turēja šo ciet, var pārtrūkt vai izraut šim zobu, aiz kura aizķērusies (jo mani airuvīri ir gatavie velni pie virves vilkšanas), ievērojot to visu, saku, es ielēcu laivā pie sava pirmā palīga mistera Maunttopa, tepat viņš ir (starp citu, kaptein - tas te ir Maunttops; Maunttop - šis ir kapteinis); kā jau teicu, es ielēcu Maunttopa laivā, kas peldēja cieši līdzās manējai, vai zināt, bortu pie borta, un, pagrābis pirmo pagadījušos harpūnu, metu to šim vecīgajam sencim. Bet, lai Dievs pasargā, ser, mūsu sirdis un dvēseles, - nākamajā mirklī es paliku akls kā sikspārnis - ar abām acīm, mani nošķieda no galvas līdz kājām ar melnām šļakatām un apdullināja; tajā visā bija redzama tikai vaļa aste izslejamies stāvus gaisā pāri mums kā marmora tornis. Te neko nevarēja iesākt; bet, kad es akli sagramstīju - gaišā dienas laikā, kad žilbinoša saule spīdēja kā visi kroņa dārgakmeņi — kad, saku, akli sagram­stīju otru harpūnu, lai mestu pirmajai pakaļ, aste nāca lejā kā Limas tornis, pārsizdama manu laivu uz pusēm, šķēpeles vien pajuka; un pakaļ astei arī baltais kumpis brāzās atlūzām cauri, itin kā tās būtu kādas zāģu skaidas. Mēs visi izlēcām ārā. Lai izvairītos no drausmīgajiem astes triecieniem, es pieķēros pie savas harpūnas kāta, kas rēgojās šim no rumpja, un uz mirkli pielipu tam kā piesūcies nēģis. Taču mani aizrāva uzplūdis vilnis, un to pašu mirkli valzivs, pilnā sparā mezdamās uz priekšu, šāvās dibenā kā bulta, un nolādētās otrās harpūnas asmens, velkoties tai pakaļ, ķēra mani šite (viņš uzsita ar plaukstu sev lejpus plecam); jā gan, ķēra šite, es saku, un rāva taisni elles ugunīs, kā man likās; kad pēkšņi, paldies Dievam, asmens iegriezās miesā, noslīdēdams pa taisno visā rokas garumā - līdz plaukstas locītavai - un iznāca ārā, tad es uzpeldēju, un šis te džentlmenis jums pastāstīs pārējo (starp citu, kaptein - doktors Bangers, kuģa ārsts, - Banger, manu zēn, šis te ir kapteinis), un tagad, Banger, pastāsti mums savu daļu stāstījuma.

Džentlmenis, kurš pārstāvēja ārsta profesiju un kuru šobrīd tik familiāri uzrunāja, visu laiku bija stāvējis turpat netālu, turklāt nekas īpaši neliecināja par viņa džentlmeņa rangu uz klāja. Viņa seja bija neparasti apaļīga, bet nosvērta; viņš nēsāja izbalē­jušu, zilu vilnas blūzi jeb kreklu un salāpītus dungriņus; līdz tam viņš vienlīdz uzmanīgi vēroja īlenu vienā rokā un kastīti ar zāļu zirnīšiem otrā, laiku pa laikam uzmetot vērtējošu skatienu abu sakropļoto kapteiņu kaula locekļiem. Taču, kapteiņa iepazīstināts ar Ahābu, viņš pieklājīgi palocījās un tūlīt steidza izpildīt vēlēto.

- Tā bija briesmīga brūce, - iesāka vaļu mednieku ārsts, - un, paklausot manam padomam, te klātesošais kapteinis Būmers lika mūsu veco Semu …

- "Semjuels Enderbijs" ir mana kuģa vārds, - kapteinis vien­rocis iejaucās, vērsdamies pie Ahāba, - turpini, manu zēn.

- … Lika mūsu veco Semu griezt uz ziemeļpusi, lai tiktu ārā no drausmīgā kaistuma, kāds valda uz ekvatora. Bet viss bija velti… es darīju, ko varēju, sēdēju pie viņa cauras naktis, izturējos stin­gri diētas jautājumos…

- Ak, stingri gan! - pacients viņam piebalsoja un pēkšņi citādā balsī piemetināja. - Katrunakt tempa kopā ar mani karstu rumu, kamēr vairs neredzēja, kur likt apsējus, mani sūtīja gultā, kad jūra likās līdz ceļiem, ap trijiem rītā. Ak debess! Sis esot sēdējis pie manis - un kā vēl, un rūpējies par manu diētu! Ak, kas par varenu kopēju un diētas uzraugu ir šis Bangers, ko neteiksi (Banger, blēža gabals, ko tu nesmej, suņadēls? Pats zini, kāds rakaris esi!), bet valodo tālāk, puis, es labprātāk gribu, lai mani nogalē tu, nekā izglābj kāds cits.

- Mans kapteinis, kā jau jūs droši vien pamanījāt, ser, - ar dievbijīgu sejas izteiksmi neapmulsis sacīja Bangers, viegli pakla­nīdamies Ahābam, - palaikam mīl jokot; viņš mums mēdz sacerēt tādas prātvēderīgas lietiņas. Bet es varu piebilst - en passan?n , kā saka franči, - ka es pats, tas ir, Džeks Bangers, vēl nesen būdams garīga persona, esmu pilnīgs atturības piekritējs; nekad nedzeru…

- Odeni! - iesaucās kapteinis. - To viņš nedzer! No tā viņam metas nelabi, saldūdens šim rada hidrofobiju, bet turpini - turpini stāstīt par roku!

- Jā gan, to varu, - mierīgi piekrita eskulaps, - es jau gribēju, ser, bet kapteinis Būmers iejaucās ar saviem jokiem, - nerau­goties uz manām nesavtīgajām un cītīgajām pūlēm, ar brūci kļuva aizvien ļaunāk un ļaunāk; patiesību sakot, ser, tas bija visbīstamākais caurums, kādu vien jebkad ārstam gadījies redzēt; vairāk nekā divas pēdas un dažas collas garš. Izmērīju to ar lotes auklu. īsi sakot, roka sāka nomelnēt - es zināju, kas draud, un tā arī notika. Bet šitā kaula roka nav mans rokudarbs, tā neatbilst nekādiem noteikumiem, - viņš norādīja uz to ar īlenu, - tā ir kapteiņa veikums, nevis manējais; viņš pavēlēja galdniekam tādu pagatavot un galā pierīkot šito āmuru, jādomā, lai ielauztu kādam galvaskausu, kā viņš reiz to mēģināja izdarīt man. Palaikam viņš top velnišķīgi negants. Vai redzat to iedobi? - noņemdams cepuri un atmezdams atpakaļ matus, viņš atklāja apaļu iedobumu galvas­kausā, kurš tomēr nekādi neatgādināja rētu, nedz arī likās kādreiz bijis ievainojums. Lai kapteinis pastāsta jums, kā tas cēlies, viņš to labi zina.

- Nezinu vis, - kapteinis atsacīja, - to zina tikai viņa māmu­līte, viņš tāds piedzima. Ak tu nepārspējamais viltniek, Banger tāds! Vai tad visā ūdeņu pasaulē atradīsies otrs šitāds Bangers? Blēdniek, ja tu nomirsi, tevi vajadzēs iemarinēt ar etiķi, suņaga- bals, lai saglabātu nākamajām paaudzēm, tu ķepasli.

- Kas notika ar Balto Vali? - beidzot iesaucās Ahābs, kas bija kļuvis nepacietīgs, noklausīdamies šo starpspēli abu angļu starpā.

- Ak! - iesaucās kapteinis vienrocis. — Ak jā! Patiešām, pēc tam kad viņš ienira, mēs kādu laiku šo neredzējām; patiesībā, kā jau iepriekš tiku teicis, tad es vēl nezināju, kas tas bija par vali, kurš ar mani izspēlēja šitādu triku; tikai pēc kāda laika, kad atgriezāmies uz ekvatora, dzirdējām par Mobiju Diku, kā daži viņu dēvē, un tad es sapratu, ka tas bijis viņš.

- Vai jūsu ceļi vēl kādreiz krustojās?

- Divkārt.

- Un nevarēji paņemt tauvā?

- Negribēju mēģināt, vai tad ar vienu norautu roku ne­pietiek? Ko es darītu, ja pazaudētu otru? Es tā domāju, ka Mobijs Diks ir visai rijīgs kustonis.

- Lieliski, tad jau, - iejaucās Bangers, - dodiet viņam kreiso roku par ēsmu, lai atdabūtu labo. Vai jums zināms, džentlmeņi, - viņš zemu un matemātiski precīzi paklanījās abiem kapteiņiem,

- vaļa gremošanas orgānus dievišķā Providence ir tik tālredzīgi ierīkojusi, ka tas nekādi nespēj visā pilnībā sagremot pat cilvēka roku? Arī pats valis to zina. Tātad tā, ko jūs uzskatāt par Baltā Vaļa ļaunprātību, ir tikai viņa neveiklība. Viņam ne prātā nenāk rit nost jūsu locekļus, viņš tikai domā jūs iebiedēt. Taču reizumis viņš ir kā vecais faķīrs, viens no maniem Ceilonas pacientiem, kas izlikās rijam nažus, bet vienā jaukā dienā tik tiešām norija īstu nazi, kurš palika šim iekšā gadu vai vairāk; kad es iedevu šim vemjamās zāles, viņš to izvēma pa gabaliņam vien. Nekādā veidā viņam neizdevās sagremot to nazi, lai tas uzsūktos organismā. Jā, kaptein Būmer, ja jūs veicīgi ķertos pie tā un dotu ķīlā vienu roku par privilēģiju godam apglabāt otru, tanī gadījumā roka piederētu jums; tikai dodiet valim vēl vienu iespēju tuvoties, tas viss.

- Nē, paldies, Banger, - sacīja angļu kapteinis, - lai mielojas vien vesels ar to roku, ko dabūja, tur es neko nevaru grozīt, jo tolaik nezināju, ar ko man darīšana, bet otro šis nedabūs. Pietiek to balto vaļu, es vienreiz jau šo gūstīju, ar to man diezgan. Šo nobeigt nozīmētu lielu godu, to es zinu, un tajā nezvērā ir vesels kuģis vērtīga spermaceta, bet, ticiet man, labāk būs likt šo mierā, - vai jums tā neliekas, kaptein? - un viņš uzmeta skatienu kaula kājai.

- Tā ir. Tomēr, ar visu to, viņš tiks medīts. No tādas nolā­dētas būšanas, ko labāk likt mierā, nebūt nav viegli atteikties. Šāds mērķis ir kā magnēts! Cik sen jūs šo pēdējoreiz redzējāt? Kurp šis devās?

- Zvēru pie savas dvēseles! Velns parāvis, - iesaucās Bangers un pieliecies apgāja Ahābam apkārt, savādi ostīdamies kā suns,

- tam vīram gan ir asinis - kur ir termometrs? Tās tūdaļ vārīsies! Tāds pulss, ka dēļi dreb! Ser! - Un, izvilcis no kabatas lanceti, viņš sniedzās pēc Ahāba rokas.

- Nost! - ierēcās Ahābs, atgrūdis viņu pie borta. - Vīri, laivu! Uz kuru pusi šis devās?

- Mīļais Dievs! - iesaucās angļu kapteinis, kam bija adresēts jautājums. - Kas tad lēcies? Šis devās uz austrumiem, man domāt, - un kapteinis čukstus pievērsās Fēdallāham: - Vai jūsu kapteinis nav jucis?

Taču Fēdallāhs, piespiedis pirkstu pie lūpām, pārslīdēja pār bortu, ieņemdams vietu pie laivas stūresaira, bet Ahābs, pievilcis sev klāt ceļamo bloku, pavēlēja kuģa ļaudīm stāties pie nolaišanas.

Pēc mirkļa viņš jau stāvēja laivas duriņā, un vīri no Manilas ņēmās airēt. Velti angļu kapteinis viņu sauca. Pagriezis muguru svešajam kuģim, ar seju, kas bija cieta kā krams, Ahābs palika nekustīgs, kamēr tika līdz "Pekvodam".