Mobijs Diks jeb Baltais valis

15. nodaļa ĒDMAŅA

Bija jau vēls vakars, kad mazais "Ķērpis" pamazītēm izmeta enkuru, un mēs ar Kvīkegu tikām krastā, tādēļ todien vairs nevarējām neko uzsākt, ja nu vienīgi pavakariņot un likties gulēt. "Vaļa strūklakas" saimnieks bija ieteicis mums savu brālēnu Hosē Haziju no "Spodrajiem kastroļiem". Viņš dievojās, ka tas esot gandrīz vai vislabākās viesnīcas īpašnieks Nantaketā, un šī māj­vieta turklāt vēl kļuvusi slavena ar savām maltītēm. īsi sakot, viņš lika mums noprast, ka mēs darīsim visprātīgāk, ja nomēģināsim spodro kastroļu saturu "Spodrajos kastroļos". Taču viņa norā­dījumi - turēties tā, lai dzeltenie spīķeri paliktu borta labajā pusē, kamēr pa kreisi roki no borta parādīsies balta baznīciņa; arī turpmāk, atstājot baznīciņu aiz kreisā borta, pagriezties tauvas tiesu pa labi un pavaicāt pirmajam pretimnācējam, kur atrodas mājvieta - šie stūrainie norādījumi mums šķita visai mīklaini un mulsinoši, it īpaši sākumā, kad Kvīkegs ņēmās apgalvot, ka dzeltenais spīķeris - mūsu pirmais pieturas punkts, esot jāatstāj aiz kreisā borta, turpretī es atminējos dzirdējis, ka Pīters Zārks ieteica to atstāt pa labi. Lai kā tas būtu, kādu laiciņu maldījušies pa tumsu, brītiņu pa brītiņam kādu no šejieniešiem, kas jau bija devušies pie miera, izceldami no gultas, lai apvaicātos pēc pareizā ceļa, mēs galu galā bez kādas ceļa taujāšanas attapāmies īstajā vietā.

Divi milzīgi, melni koka podi bija pakarināti aiz osām pie veca topmasta šķērskokiem. Šķērskoku gali otrā pusē bija nozā­ģēti; tādējādi šis vecais topmasts visnotaļ līdzinājās karātavām. Varbūt es tobrīd biju pārlieku jūtīgs pret tāda veida iespaidiem, bet nekādi nevarēju uzlūkot šo ierīkojumu bez neskaidrām nelaimes nojautām. Greizi savilktu kaklu aplūkoju šos divus šķērskokus; jā gan - tieši divus - vienu Kvīkegam, otru man paredzētu. "Tā nav laba zīme!" es nodomāju. "Jau pašā sākumā ZĀRKS man par saimnieku pirmajā mājvietā, kur apmetos, devies vaļu medībās; akmens kapa plāksnes man pretī vaļu mednieku kapelā, un tagad vēl karātavas! Ar pārīti melnu podu piedevām! Vai šie pēdējie gadījumā nebūs maigs mājiens par pekles kambariem?"

No šim pārdomām mani īstenībā atsauca vasarraibumaina būtne rudiem matiem un rūsganā kleitā, nostādamās uz viesnīcas sliekšņa zem nespodra tumšsarkana luktura, kas atgādināja uzsistu aci, un visā galvā gānīdama kādu viru sārti violetā vilnainā jakā.

- Taisies ka tiec prom no šejienes! - viņa uzbļāva šim vīram. - Vai arī es tev sadošu pa purslām!

- Ejam, Kvīkeg! - es sacīju. - Viss kārtībā. Tā ir misis Hazija.

Izrādījās, ka neesmu maldījies; misters Hosē Hazijs mājās

nebija, viņš mājvietu bija atstājis par visu skaidrībā esošās misis Hazijas rīcībā. Kad mēs bijām viņai izteikuši savu vēlēšanos paēst vakariņas un pārlaist mājvietā nakti, misis Hazija atlika lamāšanos uz vēlāku laiku, ieveda mūs mazā istabiņā, apsēdināja pie neno­kopta galda, pie kura vēl nesen bija ieturējuši maltīti, pagriezās pret mums un uzsauca:

- Austeres vai mencu?

- Ko jūs teicāt par mencām, cienītā? - es ļoti pieklājīgi pārvaicāju.

- Austeres vai mencu? - viņa atkārtoja.

- Austeri vakariņās? Aukstu gliemi - vai tiešām jūs t ā gribē­jāt sacīt, misis Hazij? - es iesaucos. - Vai tāda ēdmaņa nav par glumu^ aukstu un lipīgu ziemas laikā, misis Hazij?

Bet viņa, laikam aiz nepacietības pabeigt laipnību apmaiņu ar viru sārti violetajā jakā, kurš gaidīja pie durvīm, kā likās, bija palaidusi gar ausīm visu citu, iegaumējot tikai "austeres", tāpēc uzsauca pusatvērtajām virtuves durvīm: "Austeri, divkārt!" - un nozuda.

- Kvīkeg! - es ieminējos. - Kā tu domā, vai mēs varēsim ieturēties, vakariņās apēzdami vienu austeri?

Taču silta gaisa straume no virtuves kaut kādā mērā atspēkoja manu nelāgo paredzēšanu. Kad kūpošais ēdiens nonāca pie mums, mīklas atminējums izrādījās visnotaļ labvēlīgs. Ak, mīļie draugi! Paklausieties. Tie bija mazi, sulīgi moluskiņi, tik tikko kastaņa lielumā, ar saberztiem kuģa sausiņiem un sīki sagrieztu sālītu speķi; tas viss peldēja sviestā, bagātīgi sālīts un piparots. Mūsu ēstgribu bija rosinājis brauciens aukstumā; īpaši iepriecināts likās Kvīkegs, pēkšņi ieraugot savā priekšā zvejnieku iecienīto ēdmaņu, turklāt cienasts izrādījās varen garšīgs - mēs ļoti veicīgi tikām ar to galā; kad uz mirkli atlaidos krēslā, atcerējos, kā misis Hazija uzsauca: "Austeri vai mencu!" Un nolēmu izmēģināt laimi. Piegājis pie virtuves durvīm, es izjusti izrunāju: - Mencu! - Un atkal apsēdos. Pēc maza brītiņa atkal nosmaržoja, tikai drusku citādi, un pēc kāda laika sprīža galdā parādījās lieliska vārīta menca.

Mēs atsākām savu nodarbību, naski cilādami karotes; te pēkšņi iedomājos, ka trauka saturs sakāpis mums galvā - kaut kādas muļķības par cilvēkiem ar zivs acīm. "Palūk, Kvīkeg, vai tas nav dzīvs zutis tavā šķīvi? Kur tava harpūna?

Zivīgākā no zivīgajām bija šī vieta - "Spodrie kastroļi", kas izrādījās sava vārda cienīgi; visos kastroļos te patiešām bez mitas vārījās ēdmaņas no zivīm. Zivis brokastīs, zivis pusdienās un launagā, kamēr gribas pataustīt, vai asakas neduras drēbēm cauri. Laukums mājas priekšā bija bruģēts austeru vākiem. Misis Hazija nēsāja kaklarotu no pulētiem mencu mugurkaulu skriemeļiem, bet mistera Hazija rēķinu grāmatas bija iesietas vecā, labā haizivs ādā. Te pienam bija zivju piegarša, par ko es ilgi lauzīju galvu un netiku skaidrībā, kamēr, kādu rītu, krastmalā pastaigādamies, starp dažām zvejnieku laivām uzdūros saimnieka plankumainajai govij - govs tiesāja zivju atliekas un klumzāja pa smiltīm ar katrā kājā uzmauktu nogrieztu mencas galvu - es jums saku, izskatījās tā, it kā govs valkātu kurpes ar nomītiem papēžiem.

Kad vakariņas bija galā, mēs no misis Hazijas saņēmām lampu kopā ar norādījumiem, kā visātrāk atrast gultu; taču, kad Kvīkegs grasījās kāpt augšā pa kāpnēm, viņa pastiepa roku, sniegdamās pēc harpūnas: viņa neatļaujot turēt istabās harpūnas.

- Kāpēc tā? - es vaicāju. - Katrs kārtīgs vaļu zvejnieks gulēt ejot ņem līdzi savu harpūnu. Kāpēc lai neņemtu?

- Tāpēc, ka tas ir bīstami, - viņa sacīja, - pēc tās reizes, kad jauno Stigsu pēc neizdevīga reisa, kad viņš kuģoja kādus četrarpus gadus, bet pārveda tikai trīs mučeles tā smāķa, - kopš viņu atrada

otrajā stāva beigtu, ar harpūnu sānos - no tās dienas es nakts laikā neļauju kuģiniekiem ņemt līdzi istabās tādus bistamus rīkus. Tā kā, mister Kvīkeg (viņa jau bija paguvusi izdibināt vārdu), es paņemšu jūsu duramo pie sevis - līdz ritam, tad varēsiet saņemt to atpakaļ. Un kādu ēdmaņu jūs gribēsiet brokastis - austeri vai mencu?

- Abas! Un vēl pārīti žāvētu siļķu, lai būtu dažādība! - es attraucu.