Mobijs Diks jeb Baltais valis

27. nodaļa BRUŅINIEKI UN IEROČNESĒJI

Stabss bija kapteiņa otrais palīgs. Viņš cēlies no Keipkodas, tādēļ - pēc vietējā paraduma - viņu dēvēja par keipkodieti. Viņš bija laimes luteklis; ne zaķpastala, ne varonis, kas sagaidītu briesmas ar vienaldzīgu seju; ari pašā vajāšanas mutulī, visbīstamākajā mirklī saglabājot aukstasinību, viņš darīja savu darāmo vēsi un mierīgi kā algādzis, kas salīgts uz veselu gadu. Allaž labā garastā­vokli, bezrūpīgs, ļaunu nepieminēdams, viņš izrīkoja savu laivu, it kā visbriesmīgākā nāves cīņa nebūtu nekas vairāk kā pusdienas, bei viņa vīri - lūgtie viesi. It īpaši viņš rūpējās, lai ērti ierīkotos laivā - gluži kā vecs kučieris uz bukas. Nonākot tuvu valim pašā nāves cīniņa karstumā, viņš tikpat bezbailīgi un vēsi rīkojās ar savu duramo un nepazina žēlastības, kā skārdnieks, vēsā mierā svilpo­dams, vicinot savu āmuru. Līdzās satracinātam briesmonim viņš turpināja dūkt sev zem deguna iemīļotu ne visai pieklājīgu dzies­miņu. Ilggadīgā paraduma varā būdams, šis Stabss arī pašai nāvei žokļos jutās kā visērtākajā krēslā. Ko viņš domāja par nāvi, to es jums nezinu teikt. Jāvaicā, vai viņš vispār par to domāja, taču, ja viņam kādreiz pēc sātīgām pusdienām gadījās palauzīt galvu šajā virzienā, es nešaubos, ka šis drosmīgais jūrnieks iedomājās nāvi kā komandu mesties augšup, sasparojoties veikt kādu uzdevumu; ko tieši - to būs ļauts uzzināt tikai pēc pavēles izpildīšanas, ne ātrāk.

Ja pastāvēja vēl kaut kas tāds, kam, starp citu, bija lemts veidot Stabsu par laimes lutekli, bezbailīgu viru, kas, uzvēlis plecā dzīves nastu, bez kurnēšanas dodas pasaulē, kur ņudz drūmi preču iznē­sātāji, salīkuši stiepdami savas nastas; ja bija vēl kaut kas tāds, kam piemita spēja izraisīt viņa gluži bezdievīgo labsirdību, tai vajadzēja būt viņa pīpei. Jo, tāpat kā deguns, šī īsā, melnā pīpe bija viņa sejai piederīga. Jūs mazāk pārsteigtu, ja viņš pieceltos no kojas bez deguna, nekā bez pīpes. Viņam mūždien bija pa ķērienam vesels lēvenis pīpju, visas piebāztas, sarindotas pīpturī - pietika tikai pastiept roku; taisīdamies uz gulēšanu, viņš izpīpēja tās visas pēc kārtas, aizdegdams citu pēc citas - un tā līdz beidzamajai; tad viņš piebāza tās no jauna un atstāja gatavas lietošanai. Jo Stabss, no rīta piecēlies, iedams apvilkt bikses, iebāza mutē pīpi.

Es teiktu, ka šī nepārtrauktā pīpēšana varētu būt viens viņa labā garastāvokļa iemesls; katram taču zināms, ka šis agro rītu gaiss, vai tas būtu jurā vai uz sauszemes, ir bīstams, saindēts no to daudzo mirstīgo mokām, kas agrā stundā izlaiduši garu; un, tāpat kā holē­ras laikā daži staigā apkārt, turēdami pie mutes kamparā samērcētu kabatlakatu, tāpat pret visiem mirstīgo pārbaudījumiem, kā rādās, Stabsa tabakas dūmi kalpoja viņam par aizsarglīdzekli.

Kapteiņa trešais palīgs bija Flasks, dzimis Tisberijā, Martas Vainjardā. Strups, drukns un sārts jauns cilvēks, noskaņots kareivīgi pret vaļiem, viņš laikam domāja, ka varenie Leviatāni ir viņa perso­niskie un pārmantotie ienaidnieki, tāpēc viņš uzskatīja par goda lietu nobeigt tos, kad vien sastaptu. Viņam bija pilnīgi sveša jebkura bijība pret šo brīnumaino majestātisko milžu noslēpumainajiem ceļiem; viņā bija iznīkusi jebkura nojausma par iespējamajām briesmām, kas no tiem varēja draudēt, viņa aprobežotais priekš­stats par vali pielīdzināja to tādai kā milzīgai pelei, vislielākais - ūdensžurkai; vajag tikai kādu nieku veiklības un mazliet laika, lai to notvertu, nogalinātu un izvārītu. Šī nicīgā, neapzināti bezbailīgā attieksme darīja viņu mazliet vieglprātīgu; viņš vajāja vaļus joka pēc - ari brauciens ap Hornas ragu triju gadu garumā nebija nekas vairāk kā paildzināts joks. Kā namdaris vērtē naglas kaltajās un cirstajās, tāpat varētu tikt sadalīti cilvēki. Druknais Flasks bija viens no kaltajiem - izkalts, lai turētos cieši un ilgi. Uz "Pekvoda" viņu saukāja par viļņlauzi, jo pēc izskata viņš atgādināja šo īso, stūraino stabu, ko tādā vārdā iedēvējuši Arktikas vaļu zvejnieki; tas ar daudzajām tapām, kas slejas uz visām pusēm, paredzēts, lai līdzētu kuģim aizsargāties pret ledaino viļņu triecieniem.

Šie trīs - Starbeks, Stabss un Flasks bija ievērojami vīri. Viņu amati noteica, ka viņu pienākums ir izrīkot trīs "Pekvoda" laivas. Lielajā cīniņā, kurā kapteinis Ahābs sūtīs pretī vaļiem savu karaspēku, šiem trim jābūt viņa palīgiem. Kaut gan apbruņojušies gariem, atkārpainiem duramajiem, kas atgādināja pīķus, viņi izskatījās visdrīzāk pēc smalku ulānu trijotnes, bet harpunētāji ne ar ko neatšķīrās no šķēpnešiem.

Un šajās varenajās medībās katram kapteiņa palīgam - līdzīgi seno laiku gotu bruņiniekam, paredzēts savs ieroču nesējs, stūr­manis un harpunētājs, kas vajadzības gadījumā pasniedz viņam jaunu žebērkli, kad iepriekšējais bezcerīgi saliekts vai izsists no rokām; vēl vairāk, parasti šos divus saista tuva draudzība; tādēļ, es domāju, pienācis īstais brīdis pārlūkot "Pekvoda" harpunētājus un norādīt, kura kapteiņa palīga laivai katrs bija piesaistīts.

Pirmais no tiem bija Kvīkegs, kuru Starbeks izvēlējās sev par palīgu. Taču Kvīkegu jūs jau pazīstat.

Nākamais saucās Teštigo, tas bija tīrasiņu indiānis no Geihedas, Martas Vainjardas rietumgala, kur vēl joprojām saglabājušās pēdē­jās paliekas no sarkanādaino nometnes, kas ilgu laiku apgādāja kaimiņos esošo Nantaketas salu ar daudziem jo daudziem bez­bailīgiem harpunētājiem. Viņus uz vaļu medību kuģiem parasti dēvēja par geihediešiem. Teštigo garie, plānie, zilganmelnie mati, viņa izcilnie vaigu kauli un apaļās, melnās acis, kas šķita indiānim austrumnieciski lielas, ar gluži antarktisku spīdumu - tas viss pietiekami skaidri norādīja uz lepno mednieku un karotāju tiešo, likumīgo pēcteci un mantinieku - to vīru asiņu tālāknesēju, kuri kādreiz klejoja ar lokiem rokā pa Jaunanglijas neskartajiem mežiem, aļņiem pēdas dzīdami. Taču Teštigo vairs nedzina sauszemes meža zvēriem pēdas, bet gan vajāja pa jūrām milzu vaļus; uzticamais dēla žebērklis ar godu bija ieņēmis nekļūdīgās tēvu bultas vietu. Vērojot viņa brūno, muskuļoto ķermeni un locekļus, kas bija lokani kā čūskas, jūs būtu gatavi saprast dažu agrīno puritāņu māņticīgos priekšstatus un pa pusei noticēt, ka mežonīgais indiānis ir Gaisa spēku pavēlnieka pēctecis. Teštigo bija Stabsa, otrā palīga, ieročnesējs.

Trešais harpunētājs bija Degū - milzīga auguma mežonīgs nēģeris, melns kā ogle, ar lauvas gaitu, gatavais Ahasvērs[15] . Viņa ausīs karājās divi tik milzīgi zelta riņķi, ka citi jūrnieki tos dēvē­ja par gredzeniem, kur piesiet tauvu, lai pievilktu topburu.

Jaunībā Degu labprātīgi bija salīdzis darbā uz vaļu mednieku kuģa, kam gadījies piestāt vientulīgā līcītī viņa dzimtajā krastā. Viņam nebija iznācis pabūt nekur citur, tikai Āfrikā, Nantaketā un mežoņu ostās, kuras visbiežāk mēdz apmeklēt vaļu mednieki; viņš bija daudzus gadus pavadījis, varonīgi vajājot vaļus uz vaļu medību kuģiem, kuru īpašnieki mēdza uzmanīgi sarūpēt komandu, tāpēc Degū bija saglabājis visus mežoņu tikumus - viņš staigāja pa klāju, izslējies kā žirafe visā savā sešu pēdu un piecu collu garumā. Likās kaut kā fiziski pazemojoši lūkoties viņā no apakšas uz augšu; baltais cilvēks, stāvot viņam līdzās, izskatījās pēc baltā karoga, kas lūdz pamieru varenam cietoksnim. Tas ir smieklīgi, taču karalis­kais nēģeris, Ahasvērs Degū, pavadīja mazo Flasku, kas līdzās viņam likās ka niecīgs bandinieks.

Runājot par pārējo "Pekvoda" komandu, var sacīt, ka pat tagad diez vai puse jūrnieku uz amerikāņu vaļu mednieku kuģiem būs dzimuši amerikāņi, kaut gan amerikāņi gandrīz visi ir virsnieki. Arī par amerikāņu armiju, tirdzniecības un kara floti var sacīt to pašu, ko par vaļu medniekiem un par inženierspē- kiem, kuri nodarbojās ar kanālu un dzelzceļu būvniecību. To pašu - es teicu - tāpēc, ka visos šajos gadījumos dzimušie ameri­kāņi devīgi piegādā smadzenes, bet pārējās pasaules daļas dod muskuļus. Diezgan daudzi no šiem vaļu medniekiem nāk no Azoru salām, kur bieži vien piestāj Nantaketas kuģi, ceļā vēlē­damies papildināt savas komandas ar izturīgajiem šo klinšaino krastu zemniekiem. Tādā pašā veidā vaļu mednieki no Grenlandes iegriežas Šetlendu salās, lai papildinātu kuģi ar ļaudīm. Un mājupceļā viņi nogādā jaunpienākušos atpakaļ. Ar ko tas izskaid­rojams, nav zināms, taču salinieki aizvien mēdz būt labākie vaļu mednieki.Uz "Pekvoda" klāja gandrīz visi bija salinieki, vientuļnieki, kas neatzina vienotu ļaužu kopumu, un katrs no vientuļniekiem dzīvoja uz sava atsevišķa savas esības kontinenta. Taču šobrīd, sapulcināti uz viena klāja, virs viena ķīļa, tie visi bija vienoti -gatavā deputācija48, ko Anaharsis Klotzs4'' bija atvedis no visu jūru salām, no visām pasaules malām un kas uz "Pekvoda" pavadīja veco Ahābu, lai dotos apsūdzēt visas pasaules pārestības aiz tās tiesas barjeras, no kurienes tikai nedaudziem bija lemts pārnākt.

Mazais nēģerītis Pips - viņš, lūk, neatgriezās, kur nu! Viņš pameta mūs jau priekšlaikus. Nabaga puisēns no Alabamas! Drīz vien jūs varēsiet nolūkoties, kā viņš uz drūmā "Pekvoda" augšklāja sit savu tamburīnu, ieskandinot jau savlaicīgi mūžības stundu, kad viņu sauks uz klāja un liks rāpties augšā pie eņģeļiem, lai tur skandētu slavu ar tamburīnu, un, dēvēts par gļēvuli šeit, viņš tur kļūs par varoni.