Mobijs Diks jeb Baltais valis

73. nodaļa STABSS AR FLASKU NOGALINA ĪSTO VALI UN PĒC TAM APRUNĀJAS

ļums nevajag aizmirst, ka visu šo laiku milzīgā kašalota galva līgojās "Pekvodam" pie sāna. Taču atstāsim galvu tur karājamies vēl kādu laiku - līdz mirklim, kad atradīsim iespēju pie tās atgriezties. Šobrīd mums ir citas neatliekamas darīšanas, un viss, ko mēs varam paveikt galvas labā, ir lūgt Augstās Debesis, lai trīši izturētu.

Visu pagājušo nakti un priekšpusdienu "Pekvods" bija pama­zam dreifējis pa ūdeņiem, kuros šur un tur izmētātie dzeltenie planktona plankumi, visai nepārprotami norādīja uz īsto vaļu klātbūtni - Leviatānu pasugu, par kuriem tomēr neviens nedo­māja, ka tie tieši tobrīd varētu būt kaut kur tuvumā. Un, kaut gan visi jūrnieki vienprātīgi nicināja šo zemāko dzīvnieku gūstīšanu un kaut gan"Pekvods" nebūt nebija nolīgts to medībām un bija peldējis garām ne vienam vien no tiem pie Krozē salām, neno­laižot laivu - tieši tagad, kad bija nomedīts un apstrādāts kašalots, visiem par izbrīnu pasludināja, ka šodien tiks medīts īstais valis, ja gadītos tāda izdevība.

To nevajadzēja ilgi gaidīt. Aizvēja pusē pamanīja augstas šļakatu strūklas, un divas laivas - Stabsa un Flaska - uzsāka pakaļdzīšanos.

Airēdamās arvien tālāk un tālāk, tās gandrīz vai pazuda mastuvīriem no acīm. Te pēkšņi tie tālu priekšā pamanīja palie­lāku gabalu baltās putās sakulta ūdens, un drīz vien no augšas ziņoja, ka viena vai pat abas laivas būs ievainojušas vali. Pagāja kāds brītiņš, un laivas atkal varēja redzēt - valim velkot tās tauvā tieši uz kuģi. Briesmonis bija jau tik tuvu kuģa priekšgalam, ka pirmajā mirklī šķita tuvojamies draudīgā nolūkā; taču piepeši tas ienira virmulī nepilnas četrdesmit piecas pēdas no borta un pilnīgi nozuda skatienam, it kā būtu pagājis zem ķīļa.

- Cērtiet, cērtiet tauvu! - jūrnieki no kuģa uzsauca vīriem laivās, kurām - tā kādu brīdi likās - draudēja briesmas tikt sašķaidītām pret kuģa sāniem. Taču toveros vēl bija daudz tauvas, un valis ienira ne pārāk steidzīgi, tāpēc vīri devīgi ritināja virvi, tajā pašā laikā airēdami visiem spēkiem, lai apietu kuģi. Dažus mirkļus stāvoklis bija ļoti draudīgs; viņi atlaida vēl vaļīgāk nostie­pušos virvi, kas vilka laivu vienā virzienā, turpinādami airēt pretējā; šajā pretspēku cīkstiņā šķita, ka viņus tūlīt paraus zem ūdens. Taču vajadzēja pārvarēt tikai dažu pēdu attālumu. Un vīri nepa­devās, kamēr to nepaveica; taču piepeši kuģi sadrebināja spēcīgi, zibensātri drebuļi, pārskriedami ķīlim - tur nostieptā virve pār­slīdēja pār kuģa dibenu un negaidot parādījās zem priekšgala, nospriegota un trīsoša, šķiezdama šļakatas, kas bira ūdenī kā sasista stikla šķembas; tikmēr turpat parādījās ari valis, un laivas atkal varēja brīvi traukties uz priekšu. Taču nomocītais valis sama­zināja ātrumu un, akli mainījis virzienu, apgāja kuģa priekšgalu, vilkdams sev pakaļ abas laivas, - tās tādējādi kustējās pa apli.

Pa to laiku vīri laivās tina un tina virvi, to ieritinot, kamēr pievilkās valim no abām pusēm gluži klāt; tagad Stabss ar Flasku pārmaiņus sāka mest žebērkli pēc žebērkļa - cīņa turpinājās, vēl un vēlreiz riņķojot apkārt "Pekvodam", bet neskaitāmās haizivis, kas pirms tam rosījās ap kašalota ķermeni, metās uz svaigajām asinīm, kāri iekozdamās katrā jaunā brūcē, gluži kā senie israēļi pie avotiem, kuri tecēja no pāršķeltās klints.2 "

"" Domāta epizode Ceturtajā Mozus grāmatā - Mozus ar zizli liek ūdenim recet no klints. (Tulk. piezīme.)

Visbeidzot vaļa izpūstais tvaiku stabs sabiezēja, un radījums ar negantu rāvienu, izvemdams apēsto, apmetās uz muguras un bija pagalam.

Kamēr abi kapteiņa palīgi darbojās, apmezdami virves astes spurām un citādi sagatavodami ķermeni vilkšanai tauvā, viņi savā starpā pārmija šādus vārdus:

- Brīnums gan, ko tas vecais grib darīt ar šito smirdīgo tauku piku? - noprasīja Stabss, ne bez riebuma pret ķēpāšanos ar tik nicināmu Leviatānu.

- Ko grib? - atteica Flasks, saritinādams kādu pārpalikušu virves galu laivas priekšgalā. — Vai tu nekad neesi dzirdējis, ka kuģis, kam vienlaikus pie labā borta karājusies kašalota galva un pie kreisā īstā vaļa galva, - vai neesi dzirdējis, Stabs, ka tāds kuģis pēcāk nemūžam nenoies dibenā?

- Kādēļ tad tā?

- Es nezinu, bet dzirdēju to aziātu ērmu Eēdallāhu tā sakām, un šis, kā rādās, zina visu par kuģiem un buršanām. Tikai reizēm man liekas, ka viņš beigās pieburs kuģim ko nelabu. Tas vecis man nepavisam nepatīk, Stabs. Vai esi ievērojis, ka viņa ilknis rēgojas kā tēsta čūskas galva, Stabs?

- Kaut viņš noslīcis! Es nekad uz viņu neskatos; bet, ja man gadītos izdevība, kad šis tumšākā naksniņā nostātos pie borta un neviena nebūtu tuvumā - palūk, šur, Flask, - norādīdams uz jūru, viņš attēloja zīmīgu kustību ar abām rokām. - Es izdarīšu, re, šitā! Flask, manuprāt, tas Fēdallāhs ir pārģērbts nelabais. Vai tu tici tām pasaciņām, ka viņš bija paslēpies uz kuģa? Tas ir pats nešķistais, es saku! Tu neredzi viņa asti tikai tāpēc, ka viņš to nozūmē no citu acīm. Varu galvot, viņš to, ritulī saritinātu, nēsā sev kabatā. Pie joda! Tagad, kad es tā padomāju - šis visu laiku prasa pakulas, ko sabāzt tukšajos zābaku purngalos!

- Viņš guļot nevelk zābakus nost, vai ne tā? Šim nav nekādas kojas, bet esmu viņu redzējis pārguļam nakti uz virvju rituļiem.

- Šaubu nav, tas viss viņa nolādētās astes dēļ. Šis to atlaiž vaļā, vai redzējies, un nokar uz leju pa vidu virvēm.

- Un kas vecajam ar tādu elles kāsi kārtojams?

- Būs noslēdzis ar šo kādu vienošanos vai līgumu, tā rādās.

- Darījumu? Kādu tad?

- Kā redzi, vecais ir pārņemts no Baltā Vaļa, bet nelabais tinas šim apkārt, gribēdams šo piedabūt, lai atdod sudraba pulk­steni, dvēseli vai ko tamlīdzīgu, un tad izdos šim Mobiju Diku.

- Tfū tu, Stabs, nu gan tu mels blēņas! Kā tad Fēdallāhs šo piedabūs?

- Es nezinu, Flask, bet Sātans ir vella pilns, nejauki blēdīgs, to es tev saku. Paaugi, ko stāsta: šis vienreiz atčāpojis uz vecu flagmaņkuģi, kā tāds kundziņš - vienā mierā, velnišķi asti vici­nādams, un prasa, vai vecais admirālis esot tur. Šis bijis gan un prasījis, kas, velns, šim vajadzīgs. Nelabais piecirtis pakavu un teicis: "Man vajag Džonu." - "Kam tev Džons?" tā vecais admirālis. "Kāda tev tur daļa?" tā pārskaities nelabais. "Vajag, un cauri!" - "Tad ņem!" admirālis saka. Un, zvēru pie Dieva, Flask, ja nešķīstais neuzsūtīja Džonam Āzijas holeru, tā ka šis ne atjēgties nepaspēja, tad lai es apriju veselu šito vali! Taču palūko, - vai viss jau gatavs? Labs ir, tad varam doties, vilksim šo pie borta.

- Kā rādās, es atminos tādu pašu gadījumu, kā tu stāstīji, - nomurmināja Flasks, kad beidzot abas laivas lēnām virzījās uz kuģi, vilkdamas savu nastu, - tik nevaru atcerēties, kur.

- No "Trim Spāņiem"? Tajās triju asinskāro slepkavnieku dēkās? Tu būsi tur to izlasījis, Flask. Domājams, ka tā.

- Nu nē, nekad neesmu tādu grāmatu ne acīs redzējis, kaut gan ir gadījies par to dzirdēt. Bet tu man pasaki, Stabs, kā tev šķiet, vai tas Sātans, par ko tu pirmiņ runāji, ir tas pats, kas, tavuprāt, tagad atrodas uz "Pekvoda"?

- Vai es esmu vai neesmu tas pats cilvēks, kas tev palīdzēja nobeigt tur to vali? Vai Sātans nav nemirstīgs? Vai tad kādam gadījies dzirdēt, ka Sātans būtu miris? Varbūt esi redzējis kādu sludinātāju nēsājam sēras pēc nelabā? Bet ja nu nelabajam ir atslēga, ar ko var atslēgt admirāļa kajīti, - vai tu domā, ka šis netiks iekšā pa lūku? Teic, kā tev rādās, mister Flask?

- Kā tev šķiet, Stabs, cik vecs tas Fēdallāhs ir?

- Vai redzi tur to grotmastu? - Stabss attrauca, norādīdams uz kuģi. - Tas būs vieninieks: tagad salūko visas mucu stīpas no "Pekvoda" tilpnes un nostādi rindā pie masta par nullēm - vai redzējies, ar to tikai sākas Fēdallāha vecums. Visi mucinieki kopā nesavāks tik daudz stīpu, lai sanāktu visas nulles.

- Bet paklau, Stabs, es domāju, ka tu būsi sīki izlielījies, teik­damies ielidināt Fēdallāhu jūrā, ja gadītos izdevība. Ja nu šis ir tik vecs, kā visas tās stīpas rāda, un ja vēl noņēmies dzīvot mūžīgi, tad kas par labumu celsies, izmetot šo pār bortu, - vai tu man nepateiktu, ko?

- Vismaz viņš būtu kārtīgi izpeldināts.

- Bet izlīdīs atkal ārā.

- Tad peldināsim vēlreiz - un tā visu laiku.

- Bet ja nu šim sanāk prātā izpeldināt tevi - njā, un noslīcināt - ko tad?

- To es gribētu redzēt, lai tik pamēģina! Es šim tā sadotu pa acīm, ka šis ilgi nevarētu pie admirāļa rādīties, nemaz nerunājot par apakšklāju, kur šis dzīvo, un augšklāju, kur šis tik bieži okšķerē. Pie velna nelabo, Flask, vai tu domā, ka man no Sātana bail? Kas tad no šā baidās - ja nu vienīgi vecais admirālis, kam nepietiek dūšas šo nogrābt un iekalt dubultās važās, ko šis būtu pelnījis, bet ļauj šim visur vazāties un nospert cilvēkus, parakstī- dam§Jīgumu, ka uzceps viņam visus tos, ko šis būs nospēris? Te tev nu bija admirālis!

- Vai tu domā, ka Fēdallāhs grib paraut kapteini Ahābu?

- Domāju? Nebūs ilgi jāgaida, kad tu pats dabūsi pārlieci­nāties, Flask. Tikai es tagad nenolaidīšu no viņa ne acu un, ja redzēšu notiekam ko aizdomīgu, tad, zvēru pie Dieva, salūkošu šim kabatā asti, piesiešu pie kabestāna, un - kā pastiepšu, kā pagriezīšu - tā drīz vien notrūks, ka strempulis vien paliks! Tā, redzi, un tad, manuprāt, šis būs matījis mācību un laidīsies lapās, nedabūjis ne tik daudz gandarījuma, cik asti kājstarpē iežmiegt.

- Bet kam tev tā aste, Stabs?

- Aste? Pārdošu kā vēršu pletni, kad pārbrauksim mājās, - ko citu darīt?

- Tagad saki, vai tu no tiesas domā to, ko runā un runāji visu laiku, Stabs?

- Domāju vai nedomāju, bet te nu mēs esam, pie kuģa.

Laivu vīriem tika uzsaukts pievilkt vali pie kreisā borta, kur

bija sagatavotas ķēdes astes spurām un viss cits nepieciešamais, lai vali piesietu drošībā.

- Vai es neteicu? - sacīja Flasks. - Drīz tu redzēsi šitā vaļa galvu piesietu pretī kašalota galvai.

Atri vien izrādījās, ka Flasks teicis patiesību. Ja iepriekš "Pekvods" smagi nolīka uz kašalota galvas pusi, tad tagad, ar otru galvu atsvarots, tas nostājās līdzsvarā, kaut arī, tam jūs varat ticēt, bija visai noslogots. Tā, ja jūs vienā pusē piesietu Loka galvu, jūs nosvērtos uz viņa pusi; bet, ja otrā pusē piekārtu Kanta galvu, tad atkal iestātos līdzsvars, taču viegli jums nenāksies! Šitā daudzi prāti visu mūžu izvieto balastu savā kuģī. Ek jūs, vientieši! Izmetiet taču pār bortu visas tās pērkoņgalvas - un varēsiet viegli, kā pa smieklam, peldēt savu ceļu.

Pirms sāk apstrādāt īstā vaļa ķermeni, kad tas pievilkts pie kuģa sāna, vīri veic visus tos pašus priekšdarbus kā gadījumā ar kašalotu; tikai tajā reizē nogrieza visu galvu, bet šajā vispirms vajadzētu nogriezt lūpas un mēli, kuras mēdz uzvilkt uz klāja kopā ar slavena­jām melnā raga filtrplātnēm - sietu, kas piestiprināts tā sauktajām aukslējām. Taču nekas tamlīdzīgs šoreiz netika darīts. Abu vaļu ķermeņi palika peldam aiz kuģa, bet galvām apkarinātais "Pekvods" visai atgādināja mūli, kam uzkrauti divi pārpildīti kurvji.

Pa šo brītiņu Fēdallāhs mierīgi aplūkoja īstā vaļa galvu, laiku pa laikam pamezdams skatienu no tās dziļajām grumbām uz līni­jām paša delnā. Ahābs gadījuma pēc stāvēja tā, ka viņa ēna krita uz šo parsu212 , taču, ja arī no paša parsa krita kāda ēna, tā likās savienojusies ar Ahāba ēnu, tikai pagarinādama to. Redzēdama tādu skatu, darba aizņemtā apkalpe savstarpēji apmainījās šādiem tādiem fantastiskiem minējumiem sakarā ar notikušo.

1 Parsi - senas reliģijas piekritēji, kuras aizsācējs bija persiešu pravietis Zornastra jeb Zaratuscra. (Tulk. piezime.)