Mobijs Diks jeb Baltais valis

37. nodaļa SAULRIETS

(Kajīte. Pie apgaismes lūkas dibenplānā sēžAhābs viens pats un lūkojas laukā.)

Es atstāju aiz sevis bālganu, duļķainu ķlļūdcns sliedi, nobālušus vaigus un bezkrāsas ūdeņus visur, kur esmu gājis pāri. Skaudīgi viļņi ceļas pa abi roki aizmēzt manas pēdas - lai jau; tikai vis­pirms es pāriešu.

Tur, tālumā, mūžam pārpilnā kausa malā, siltie viļņi sārto kā vīns, zeltīta piere grimst zilgmē. Nirēja saule lēnītēm nirst, no dienas vidus grimdama lejup, bet mana dvēsele kāpj augšup, pagurusi no sava nebeidzamā kāpiena. Vai patiesi tai būtu par smagu kronis, ko nesu - Lombardijas dzelzs kronis? Tomēr tas laistās jo daudzos dārgos akmeņos; es, tā nēsātājs, neredzu to spīdam, toties neskaidri jūtu, ka tas, ko nēsāju, satriec un žil­bina citus. Tas ir no dzelzs, nevis zelta, to zinu. Tas ir ieplaisājis - arī to jūtu; tā robotā stīpa berž, manas pulsējošās smadzenes liekas skaramies pie cietā metāla; ak jā, mans galvaskauss ir no dzelzs, tam lieka ķivere pat smagākajā cīniņā, kur dragā paurus!

Sauss karstums apņēmis man pieri. Ak! Bija laiks, kad saul­lēkts mani rosināja, bet saulriets nesa mieru. Tas ir beidzies. Šī apskaidrotā gaisma spīd, bet ne man; viss skaistais mani sāpina, jo man nav dots to baudīt.

Es esmu apveltīts ar dziļu uztveri, bet man ir nolaupīta spēja priecāties; es esmu nolādēts ar ļaunāko un mokošāko no lāstiem! Nolādētais paradīzes vidū! Labu nakti, labunakti!

(Atmetis ar roku, viņš attālinās no lūkas.)

Tas nesagādāja nekādas pūles. Es domāju, ka beidzot atra­dīsies kaut viens stūrgalvis, bet nē - mans zobrats izrādījās derīgs visiem ritentiņiem, visi sāka griezties. Vai, ja jums tīk, tie manā priekšā bija pulverkaudzītes, bet es tiem biju deglis. Ak, tas ir smagi - jo, lai citi uzliesmotu, deglim pašam jāsadeg. Es darīju, kā gribēju, un - kā es gribu, tā tam jābūt! Tie iedomājas

mani sajukušu - Starbeks noteikti; taču es esmu velnu apsēsts, trakakais no trakajiem! Tas ir tas nevaldāmais trakums, kas spēj aprimties vien tik, cik apcerēdams sevi pašu. Man tika pareģots, ka tapšu sakropļots, un - jā, es pazaudēju kāju. Es pats sev tagad pareģoju, ka sakropļošu savu kropļotāju. Pats būšu pra­vietis un pildīšu to, ko esmu pareģojis. Tas ir vairāk, nekā esat darījuši jūs, ak dižie dievi. Es pasmejos un izsvilpju jūs, kriketa un dūru ciņu cienītāji, kurlie Bērki92 , aklie Bendigo93 ! Es neteikšu kā skolaspuika saviem mocītājiem: "Ej meklē augumā sev atbil­stošu pretinieku, nesit mani!"Nē, nudien, jūs mani nogāzāt no kājām; esmu atkal ticis augšā, bet jūs aizbēgāt un paslēpāties. Nāciet ārā no saviem kokvilnas maisiem, man nav tik gara šaujamā, lai aizsniegtu jūs tur. Nāciet, kapteinis Ahābs liek jūs sveicināt; nāciet, palūkojieties, vai varat piespiest mani griezties sānis! Mani - novērsties? jūs nevarat - tad drīzāk paši noiesiet no ceļa! Jums ir darīšana ar cilvēku! Man - neturpināt ceļu? Tas ceļš, kas ved pie mana mērķa, noklāts dzelzs sliedēm, pa tām skrien mana dvēsele. Pāri bezdibenīgām aizām, cauri izurbtām kalnu serdēm, pa apakšu virpuļainu straumju gultnēm es nekļū­dīgi eju savu ceļu! Nekādu šķēršļu, nedz kādu pagriezienu manā dzelzs celā!