Mobijs Diks jeb Baltais valis

123. nodaļa MUSKETE

Kamēr taifūns trakoja visnegantāk, vīru pie "Pekvoda" žokļakaulstūres vairākiem lāgiem aizmeta nost un notrieca uz klāja pēkšņi stūres roktura rāvieni, lai gan tā drošības dēļ bija nostiprināta ar papildblokiem; taču tie nebija pietiekami stingri, jo stūrei tomēr vajadzīga zināma kustības brīvība.

Tik negantā vētrā kā šī, kad viesulis mētā kuģi kā korķi, skats, kad kompasu adatas palaikam grozās uz riņķi un atkal uz riņķi, nav nekāds neparastais. Tāpat bija ar "Pekvoda" kompasiem - turpat vai pie katra grūdiena stūresvīrs redzēja kompasu adatas virpuļojam vēja ātrumā; tas ir skats, ko reti kurš spēj vērot bez spēcīgām emocijām.

Dažas stundas pēc pusnakts taifūns pierimās tiktāl, ka ar Starbeka un Stabsa izmisīgajiem pūliņiem, vienam raujoties priekš­galā, otram - pakaļgalā, izdevās atbrīvot mastkoku no klīvera, kā arī fokburu un grotmastburu atliekām, kuras aizlidoja pa vējam kā albatrosa spalvas, kas reizēm klīst vējos, kad vētras pār­steigtajam putnam samirkst spārni.

Tika uzvilktas un rēvētas trīs jaunas buras, tālāk aizmugurē uzraujot arī vētrasburu, tā ka kuģis drīz vien trauca pa ūdeņiem visai mērķtiecīgi - uz austrum-dienvid-austrumiem, kā vēlreiz tika dots rīkojums stūresvīram. Jo negantās vētras laikā viņš stūrēja, piemērodamies tās untumiem. Taču tagad, kad viņš centās vadīt kuģi pa norādīto kursu, vērodams kompasu, pēkšņi - hē, laba zīme! - vējš likās paliekam aiz muguras; patiesi, pretvējš bija kļuvis par ceļavēju!

Vienā mirklī rājas tika pagrieztas, un, uzraujot brašu dzies­miņu: "Ho, ho, ceļavēj, ohē-oho, puis, velc ko spēj!", - komanda izrādīja prieku par to, ka šis daudzsološais notikums tik ātri darījis galu velnišķīgajām priekšnojautām, kas viņus vajāja.

Izpildot kapteiņa pavēli - nekavējoties jebkurā diennakts stundā ziņot par jebkādām būtiskām pārmaiņām uz klāja, Starbeks, negaidīdams, kamēr pagriezīsies rājas, gan negribīgi un īgni, tomēr kāpa lejā, lai notikušo darītu zināmu Ahābam.

Pirms sāka klauvēt pie kajītes durvīm, viņš uz mirkli neap­zināti apstājās to priekšā. Lampa, līgani zvārodamās šurpu turpu, dega nevienmērīgi, mezdama raustīgas ēnas uz aizbultētajām kapteiņa kajītes durvīm - plānām durvīm ar pievērtām žalūzijām augšpusē. Kajītes zemās atrašanās vietas un noslēgtības dēļ tajā valdīja tāds kā ausīs džinkstošs klusums pat tad, ja to no ārpuses ietvēra savā lokā visu iespējamo stihiju kaukoņa.

Priekštelpā, stāvus sarindotas tureklī, spīguļoja pielādētas kra­menīcas. Starbeks bija kārtīgs, godprātīgs cilvēks, tomēr mirklī, kad viņš ieraudzīja musketes, Starbeka sirdī pamodās velnišķīga doma, tikai tā bija paslēpusies starp citām, neitrālām un pat labām domām, un tobrīd bija grūti pieņemama pat viņam pašam.

- Reiz viņš gribēja mani nošaut, - palīgs nomurmināja, - jā gan, šite ir tā kramenīca, ko viņš vērsa pret mani, šī pati ar kniedēm nosēto laidi; atļaušos tai pieskarties - paņemt to. Cik dīvaini, esmu taču rīkojies ar tik daudziem nāves rīkiem, bet šobrīd drebu. Pielādēta? Jāapskatās. Jā gan, un pulveris uz pulverplauktiņa, tas nav uz labu. Varbūt labāk to izbērt? Pag, no šitā es izārstēšos. Droši turēšu kramenīcu rokā un apdomāšu. Nācu viņam ziņot par ceļavēju. Bet - par kādu? Uz postu un bojāeju - tātad labvēlīgu Mobijam Dikam. Tāds ceļavējš ir vēlīgs vienīgi tam nolādētajam valim. Šo te stobru viņš mērķēja uz mani! Šito pašu - š i t o , ko es te turu; viņš būtu mani nobeidzis ar šito pašu rīku, ko es turu rokā. Ak vai, viņš labprāt nogalētu visu komandu. Vai tad viņš neteica, ka nenolaidīšot buras nekādas vētras priekšā? Vai nesa- dauzīja debessekstantu? Vai šajos bīstamajos ūdeņos viņš akli netausta ceļu ar kļūdainas lagas palīdzību? Šā paša taifūna laikā - vai viņš netika zvērējis, ka atteiksies no jebkādiem zibensnove­dējiem? Vai patiesi šim ārprātīgajam vecim izdosies aizraut sev līdzi pazušanā visu kuģa komandu? Jā gan, viņš būs tīšām noslepka­vojis vairāk nekā trīsdesmit cilvēku, ja ar kuģi notiktu nelaime, un zvēru pie savas dvēseles, ka šim kuģim no nelaimes neizbēgt, ja Ahābs paliks pie sava. Ja viņu šinī mirklī… novāktu, noziegums netiktu izdarīts. Hā! Viņš runā pa miegam. Jā, viņš tur guļ. Guļ? Jā gan, taču ir dzīvs un drīz vien atkal modīsies. Tad es nespēšu stāties tev pretī, vecais. Tu neesi ne pārliecināms, ne atrunājams, ne lūdzams; tu atraidi visu to. Bezdomu paklausība tavām bez- domu pavēlēm, tas ir viss, kas tev vajadzīgs. Ak vai, un tu vēl saki, ka ļaudis zvērējuši tavu zvērestu, ka ikviens no viņiem ir Ahābs. Augstais Dievs, pasargi! Vai tiešām nav cita ceļa? Likumīga ceļa? Apcietināt viņu un aizvest uz mājām? Kā? Cerēt, ka izdosies izraut varu vecajam no dzīvām rokām? Tikai neprātis uzņemtos kaut ko tādu mēģināt. Teiksim, pat tad, ja viņš būtu sasiets, viscaur notīts ar virvēm un tauvām, ar ķēdēm pieķēdēts pie kajītes grīdas gredze­niem, arī tad viņš būtu bīstamāks par krātiņā ieslodzītu tīģeri. Es nevarētu izturēt tādu skatu, nevarētu aizbēgt no viņa gaudām, es zaudētu sirdsmieru, pat miegu un visdārgo saprātu tādā neiztu­rami garā braucienā. Kas vēl atliek? Sauszeme ir simtiem jūdžu tālu, vistuvākā ir nepieejamā Japāna. Es te stāvu viens klajā jūrā, starp mani un likumu ir divi okeāni un vesels kontinents. Ak vai, ak vai, tā tas ir. Vai gan slepkava būtu debess, ja zibens nospertu nākamo slepkavnieku viņa paša cisās, tā ka āda pārogļotos kopā ar gultasdrēbēm? Un vai es būtu slepkava, ja… - un lēnām, uzmanīgi, pa pusei sānis lūkodamies, viņš atbalstīja pielādēto musketi pret durvīm.

- Šādā augstumā tur iekšā šūpojas Ahāba guļamvieta, ar galvu uz šo pusi. Viens pirksta pieskāriens, un Starbeks paliktu dzīvs, lai atkal apskautu savu sievu un bērnu… Ak Mērij, Mērij! Puis, dēls, dēliņ! Bet, ja es pamodināšu tevi dzīvei, nevis nāvei, vecais, - kas pateiks, kādos bezdibenīgos dziļumos pēc nedēļas nogrims Starbeka ķermenis kopā ar visiem citiem? Augstais Dievs, kur tu esi? Vai lai daru to? Vai lai… - ? - Vējš pierimies un mainījis virzienu, ser, fokburas un grotmastburas uzvilktas un rēvētas, kuģis uzņem agrāko kursu.

- Visi uz pakaļgalu! Ei, Mobij Dik, beidzot es izraušu tev sirdi!

Pēkšņi bija dzirdams tāds vecā vīra kliedziens, atskanējis pa

sapņiem, it kā Starbeka balss būtu likusi viņa apziņā ierunāties sen klusējušiem redzējumiem.

Notēmētā muskete nodrebēja, atsizdamās pret durvju šķērs­koku kā dzērāja roka, šķita, ka Starbeks cīkstas ar eņģeli; taču bei­dzot, novērsies no durvīm, viņš nolika nāvesrīku atpakaļ tureklī un izgāja.

- Vecais par daudz cieši guļ, Stabs; noej lejā, uzmodini viņu un pasaki, kas sakāms. Man jāpalūko, kas darāms uz klāja. Tu zini, ko viņam teikt.