Mobijs Diks jeb Baltais valis

44. nodaļa KARTE

Ja jūs būtu sekojuši kapteinim Ahābam - pēc pūtiena, kas brāzās pār kuģi tās dienas naktī, kad viņa nolūkus tik mežonīgā kārtā kuģa ļaudis atzina par labiem, un nokāpuši lejā kajītē, jūs būtu redzējuši viņu pieejam pie lādes, izņemam no tās lielu sadzel­tējušu un sakrunkotu jūras karšu tīstokli un atritinām tās sev priekšā uz grīdai pieskrūvētā galda.

Pēc tam redzētu viņu apsēžamies pie tām un uzmanīgi iedziļi­nāmies visdažādākajās līnijās un krāsainajos laukumos, kas bija

' Caramba! (spān.) - Velns lai parauj! (Tulk. piezime.) viņa acu priekšā; lēni, bet nešaubīgi viņš ar zīmuli ievilka papildu virzienus līdz šim zīmuļa neskartajos plašumos. Ik pa brītiņam viņš ielūkojās vecajās kuģa dienasgrāmatās, kas bija sakrautas grēdā turpat blakus: tur bija atrodamas atzīmes, kādos gadalaikos un kur šādi vai tādi jūrasbraucēji no šādiem vai tādiem kuģiem redzē­juši vai nomedījuši kašalotu.

Kādu laiku kapteinis tā darbojās, kamēr smagā, alvotā lampa, karādamās ķēdēs virs viņa galvas, vienmērīgi zvārojās līdz ar kuģa šūpām, visu laiku plājot ēnu joslas un kustīgus gaismas atspulgus uz šīs sarauktās pieres, līdz sāka likties, ka šai laikā, kamēr viņš velk līnijas un atzīmē virzienus grubuļainajās kartēs, kāds nere­dzams zīmētājs savukārt velk līnijas un virzienus viņa pieres dziļi iezīmētajā kartē.

Tā nebija pirmā nakts, kad savā kajītes vientulībā Ahābs gremdējās kartēs. Turpat vai katru nakti tās tika vilktas laukā; gandrīz katru nakti tika nodzēsti vieni zīmuļa vilcieni, un vietā nāca citi. Jo, izklājis sev priekšā visu četru okeānu kartes, Ahābs atzīmēja tur straumju un virpuļstraumju labirintus tikai tāpēc, lai tādējādi nodrošinātu savas vienvienīgās domas apsēstās dvēseles atvieglošanu.

Jāteic, ka cilvēkam, kas nebūtu pilnā mērā iepazinis Levia- tānu gaitas, varētu likties bezjēdzīgi un bezcerīgi mēģināt tādā veidā izsekot vienu vienīgu radījumu nekādu stīpu neapstī- potajos pasaules okeānos. Taču Ahābam tā nelikās - viņam bija zināmi visu uzplūdu, atplūdu un straumju virzieni; tātad, izskaitļojot, kā pārvietojas kašalotu ēsma un pēc aculiecinieku atzīmēm atsaucot atmiņā, ar kādām atstarpēm un kādos pla­tuma grādos tie medīti, varēja gadīties, ka, saprātīgi aplēšot, viņš visai tuvu, pat noteiktā dienā apjaustu, kur un kad meklēt savu laupījumu.

Patiesībā tik tiešām ir pierādīts, ka kašaloti zināmos laikos parādās noteiktos ūdeņos, un daudzi mednieki tic, ka, ja būtu iespējams novērot un izpētīt visas pasaules kašalotus, ja cītīgi salīdzinātu ierakstus kuģu dienasgrāmatās vaļu medību braucienu laikā, atklātos, ka kašalotu pārvietošanās ir tikpat nemainīga kā siļķu bara ceļi vai bezdelīgu pārlidojumi. Balstoties uz šiem apsvē­rumiem, jau ir mēģinājuši izstrādāt kašalotu migrāciju kartes.'26

Bez tam, pārvietodamies no viena ganibu apgabala uz otru, kašaloti, nekļūdīga instinkta vadīti, vai, drīzāk, kā sacīt jāsaka, pēc noslēpumainiem norādījumiem no augšas, lielākoties peld pa tādiem kā kanāliem - dzīslām, kā mēdz teikt, turpinādami pārvietoties dotajā virzienā tik pārliecinoši un nekļūdīgi, kā neva­rētu iespēt neviens kuģis, lai ar kādām kartēm tas būtu apgādāts. Kaut gan šajos gadījumos virziens, kādu izvēlējies katrs atsevišķs dzīvnieks, vienmēr būs taisns kā mērnieka novilkts un dzīties tam pakaļ nozīmē nemainīgi turēties viņa ķīļūdeņos, patvaļīgi izvē­lētais kanāls, pa kuru tas peld, mēdz būt ar piecu jūdžu'' platām atkāpēm (vairāk vai mazāk, jo kanāls, iespējams, izplešas vai sašaurinās), taču nekad tas nepārsniedz redzeslauku, kāds pārska­tāms no vaļu medību kuģa mastaugšas, kuģim piesardzīgi slīdot gar šo maģisko joslu. Tādējādi noteiktā gadalaikā šeit, šā gaiteņa garuma un platuma robežās, visnotaļ cerīgi var aplūkoties pēc šurpu turpu peldošiem vaļiem.

Tāpēc Ahābs varēja pārsteigt savu laupījumu ne tikai noteiktā laikā visiem zināmos atsevišķos ganību laukos, bet ar tādām mākām arī šķērsot tukšos ūdens plašumus starp šīm ganībām un nezaudēt cerību uz sastapšanos.

Tomēr bija kāds apstāklis, kas no pirmā acu uzmetiena likās apgrūtinām viņa murgainos, bet visnotaļ rūpīgi apsvērtos nodomus. Taču patiesībā droši vien tā nemaz nebija. Jebšu barā peldošie

'"" Pēc tam, kad augstāk minētais jau bija uzrakstīts, 1851. gada 16. aprīlī Vašingtonā leitnants Mori no Nacionālās observatorijas publicēja oficiālu paziņojumu. Paziņojumā bija teikts, ka šāda karte tiek sastādīta; turpat bija skatā­ma arī daļa no kartes.

"Ši karte sadala okeānu apgabalos piecu grādu platumā un piecu grādu garumā - katrs šāds apgabals perpendikulāri sadalīts divpadsmit joslās - pa vienai katram no divpadsmit mēnešiem; tās savukārt pārdalītas trim gareniskām līnijām - viena, lai norādītu katra mēneša dienu skaitu, kāds pavadīts apgabalā, bet divas citas - lai aprādītu dienas, kurās te redzēti vaļi - kašaloti jeb īstie gludvaļi." (Tulk. piezīme.)

12 Jūras jūdze - 1852 m. (Tulk. piezīme.) kašaloti mēdz pavadīt noteiktu laika sprīdi noteiktā apgabalā, tomēr visā visumā nav iespējams galvot, ka tieši tas bars, kas atradies tādos un tādos garuma un platuma grādos pagājušajā gadā, kā teikts, atgriezīsies tajā vietā šogad; kaut gan ir atsevišķas neapgā­žamas liecības par gadījumiem, kad noticis tieši tā. Visumā tas pats, tikai daudz šaurākā nozīmē, attiecas uz vienpatņiem un vientuļniekiem - nobriedušiem, gados vecākiem kašalotiem. Tādā kārtā, pat ja Mobijs Diks, piemēram, pērngad būtu pamanīts Seišeļu apkaimē Indijas okeānā vai Vulkāniskajā līcī pie Japānas krastiem, tas nebūt nenozīmēja, ka, "Pekvodam" apmeklējot šīs vietas atbilstošā gadalaikā, noteikti izdotos viņu tur sastapt. Tur, vai arī kādos citos ganību laukos, kur tas laiku pa laikam parādījies. Tās visas likās esam tikai viņa pagaidu apmetnes, tā sacīt, okeāna viesnīcas, nevis ilgstošas uzturēšanās vietas. Un līdzšinējās runas par Ahāba iespējām sasniegt mērķi skāra tikai priekšdarbus, papil­dus sagatavošanos pa ceļam, pirms būs saskaņots laiks un vieta, kur vēlamais taps par iespējamo un, kā Ahābs ticēja un cerēja, - visi nodomi būs īstenojami. Šī īstenā laika un vietas vienība tika apzīmēta ar jēdzienu "ekvatora sezona". Jo tieši tur un tieši tad jau vairākus gadus pēc kārtas Mobijs Diks ik pa laiciņam bija pama­nīts uzturamies šajos ūdeņos līdzīgi tam, kā saule savos ikgadējos saulgriežos zināmā laika sprīdī uzkavējas kādā no Zodiaka zīmēm. Tieši tur lielākoties bija notikušas sadursmes uz dzīvību un nāvi, sastopoties ar Balto Vali; te viļņi zinātu stāstīt daudz ko par viņa briesmu darbiem; tepat bija atrodama liktenīgā vieta, kur apsēsto veco viru tika pārņēmusi viņa nepārvaramā tieksme atriebt. Taču vērīgā piesardzība un nenogurdināmā modrība, ar ko Ahābs gumdīja savu sadrūmušo dvēseli šai neatlaidīgajai vajāšanai, viņam neļautu likt visas cerības tikai uz iepriekš minēto, kaut tas liktos diezin cik daudzsološi; nedz ari bezmiegā apcerēdams savu zvērestu, viņš spēja klusināt nemierpilno sirdi, lai atliktu uz vēlāku laiku citus meklējumus.

Patlaban "Pekvods" bija izbraucis no Nantaketas pašā "ekva­tora sezonas" sākumā. Nekādas pārcilvēcīgas pūles nespētu līdzēt kuģa kapteinim tik ātrā laikā aizkuģot uz dienvidpusi, apiet Hornas ragu un, nonākot sešdesmit platuma grādus lejāk, nokļūt Klusā okeāna ekvatoriālajos ūdeņos, lai tur pamedītu. Tādā kārtā viņam vajadzēja gaidīt nākamo sezonu. Taču šķietami priekšlaicīgā "Pekvoda" iziešana jūrā, gluži iespējams, bija Ahāba lietpratīgi izvēlēta, ņemot vērā viņa grūti īstenojamo nolūku. Jo viņa rīcībā bija trīssimt sešdesmit piecas dienas un naktis - laiks, ko viņš, tā vietā, lai nepacietīgi un bezdarbīgi dirnētu krastā, varēs veltīt gadī­juma medībām - ja nu sagadītos, ka Baltais Valis devies atpūtā patālāk no savām ierastajām ganību vietām, pabāztu no ūdens saraukto pieri Persijas vai Bengālijas līcī, Ķīnas jūrās vai jebkā­dos citos ūdeņos, kurus mēdz apmeklēt viņa ciltsbrāļi. Tādā veidā musoni, pampero128 , Nordvesti, harmatani129 , pasāti130 - jebkādi vēji, ja neskaita levantieti131 un sarnumu'32 , varētu aplinkiem atpūst Mobiju Diku "Pekvoda" zigzagiem iezīmētajā, putās sakul­tajā ceļā apkārt pasaulei. Bet, ja arī tā būtu - vai, tikpat mierīgi un aukstasinīgi apsverot, neliksies visai neprātīga šāda doma - sastopot plašajā, nepārredzamajā okeānā kādu noteiktu vali, med­niekam mēģināt to atšķirt un pazīt, it kā tas būtu baltbārdains muftijs'33 ļaužu pilnās Konstantinopoles ieliņās? Jā gan. Atceroties Mobija Dika pieri un tikpat sniegbalto kupri, maldīties nebūtu iespējams. "Un vai gan es netiku šo vali iezīmējis," Ahābs varētu sacīt pats sev pēc tam, kad, ilgi pāri pusnaktij nosēdējis, ieracies savās kartēs, atkal nodotos sapņošanai. "Es viņu iezīmēju, bet viņš man izspruks? Viņa platās spuras ir sadurstītas un izrobotas kā noklīdušas avs ausis!" Un te kapteiņa neprāts sāka pakaļdzīšanos

'2b Pampero (sp.) - vējš Argentīnā, Urugvajā, kas pūš no zālainām stepem - pampām. (Tulk. piezīme.)

'"' Harmatans (sp.) - sauss, karsts vējš Gvinejas piekrastē, Āfrikā; tas nes no Sahāras sarkanus putekļus. (Tulk. piezīme.)

'Pasāts (vāc.) - tropu vējš. (Tulk. piezīme.)

' M Levantietis (it.) - Tuvo Austrumu, Vidusjūras austrumu piekrastes vējš.

(Tulk. piezīme.)

1 Samums (arābu) - tveicīgs, sauss tuksneša vējš, kas nes smilšu un putekļu mākoņus. (Tulk. piezīme.)

Muftijs (arābu) - musulmaņu tiesībnieks un garīdznieks, korāna iztulkotājs. (Tulk. piezīme.) bez atelpas, lidz pārmāca nespēks un nogurums, tad viņš devās svaigā gaisā, lai uz klāja atjaunotu spēkus. Augstais Dievs! Kādas mocības jāizcieš vīram, ko pārņēmusi vienvienīga nepiepildāma atriebības kāre. Viņš guļ ar sakrampētām dūrēm, un, kad pamostas, viņa delnās iedzīto nagu panadzes pilnas paša asinīm.

Bieži vien viņu naktī piecēla no guļamvietas mokoši un neciešami dzīvi redzējumi, kas, pārtverdami nepagurstošās dieniš­ķās domas, rāva tās sev līdzi neprāta murgos, liekot tām griezties, virpuļu virpuļiem riņķot iekaisušajās smadzenēs, kamēr paša sirds­puksti kļuva neizturami; kad, kā reizēm atgadījās, šajos dvēseles viesuļos viņa būtne tika atrauta no zemes, tajā atvērās bezdibenis, kas izverda liesmas ar zibeņiem; tur atbaidoši nejauceņi ar zīmēm aicināja viņu kāpt lejā un piebiedroties tiem; kad šī elle viņā pašā atvērās turpat pie kājām, pa visu kuģi nošalca šausmu kliedziens, un ar spīdīgām acīm Ahābs metās laukā no kajītes, it kā viņa cisās būtu iemetusies uguns.

Tās nelikās esam slepena savārguma pazīmes, nedz arī bailes no paša nodomātā, drīzāk gan vērā ņemams pierādījums tam, cik šī apņēmība dziļi iesakņojusies. Jo šādās reizēs ne jau vājprātīgais Ahābs, apdomāti, bezbailīgi un neatlaidīgi vajādams Balto Vali - ne jau šis Ahābs, kas aizgāja gulēt, bija iemesls, kurš lika atkal šausmās lēkt augšā. Drīzāk tas bija mūžīgi dzīvais viņā, viņa dvēsele; miegā, būdama uz brītiņu svabada no prāta spaidiem, kas citkārt to izmantoja savu nodomu sasniegšanai, tā spontāni mēģināja atbrīvoties no pastāvīgās, dedzinošās neprāta klātbūtnes, uz kādu laiku nebūdama vairs ar to veselā vienībā. Taču prāts nevar pastāvēt, nebūdams vienots ar dvēseli, tādēļ šajā gadījumā ar Ahābu, kas visas savas prāta spējas un gribasspēku bija nodevis viena augstāka mērķa īstenošanai, šis mērķis, sakņodamies dziļi viņa būtnē, vērsās pret visiem dieviem un velniem, kļūdams neat­karīgs un dzīvodams pats savu dzīvi. Tagad tas varēja zelt un plaukt, degdams degt, kamēr dzīve, kas laidusi to pasaulē, baiļu pārņemta plūda prom, vairīdamās no nevēlamā nelikumīgi dzimušā. Tādējādi izmisušais gars, kas vērās pretī no ķermeniskajām acīm, kad tas, kas likās esam Ahābs, izmetās no kajītes, tajā pašā laikā bija tikai tukša čaula, bezveidīga mēnessērdzīga būtne, dzīvās gaismas stars, kam nav nekā, ko apgaismot, tādēļ ir bezkrāsains. Dievs, apžēlojies par viņu, vecu vīru, kura domas dzemdinājušas jaunu būtni viņā pašā; bet tas, kura nerimtīga doma vērtusi Prometejā, mūžīgi mūžos baros maitu ērgļus ar savu sirdi; un maitu ērglis ir katrs radījums, kas viņa paša radīts.