Mobijs Diks jeb Baltais valis

54. nodaļa STĀSTS PAR "TAUN-HO" (KĀ TAS TIKA STĀSTĪTS "ZELTA MĀJVIETĀ")

Labās Cerības rags un visi ūdeņi, kas ap to, ļoti līdzinās liel­ceļu krustojumam, kur var satikt vairāk ceļagājēju, nekā jebkur citur.

Tas notika neilgi pēc sasaukšanās ar "Gouniju" - mēs satikām vēl vienu mājupbraucošu vaļu medību kuģi "Taun-Ho",5,) . Gandrīz visa tā apkalpe bija polinēzieši. īsā sadrūzmā mēs no tiem dabūjām dzirdēt noteiktas ziņas par Mobiju Diku. Vispārējā interese par Mobiju Diku tagad nevaldāmi auga augumā, to izraisīja kāds apstāklis dzirdētajā stāstā par "Taun-Ho", kas, kā likās, miglaini saistīja ar vali kādu neizprotamu, nedabisku spēju spriest Dieva tiesu, kāda mēdz piemeklēt dažus cilvēkus. Šis pēdējais apstāklis kopā ar tā izraisītajām sekām veidojot, tā sakot, traģēdijas zem­tekstu, taps te pastāstīts un nekad nesasniedza Ahāba, nedz arī viņa palīgu ausis. Jo šā noslēpumainā stāsta daļa nebija zināma arī pašam "Taun-Ho" kapteinim. Tā bija tikai triju šā kuģa balto matrožu privāta lieta, no kuriem viens, kā rādās, atklāja to Teštigo, likdams nozvēreties pie visiem svētumiem, ka klusēs, taču nākamajā naktī Teštigo .miegā runāja, un tādā veidā daudz kas tika izpausts, tāpēc, vēlāk piecēlies, viņš vairs nevarēja nepateikt arī pārējo. Tomēr šī būšana spēcīgi ietekmēja "Pekvoda" jūrniekus, kas bija izzinājuši visu pilnībā, un viņus turklāt pārņēma tāda, varētu sacīt, neparasta smalkjūtība, ka viņi cieši glabāja šo noslēpumu, un tas nekad nenonāca aiz "Pekvoda" grotmasta. Iepinot tur, kur vajag, šo tumšo pavedienu visiem zināmajā stāstā, kā tas tika vēstīts uz kuģa klāja, es ķēros pie visa šā dīvainā notikuma iemūžināšanas.

Sev par prieku es saglabāšu to runas veidu, kādā reiz tiku to klāstījis Limā, savu spāniešu draugu pulciņā kādu svētku

1,9 Taun-Ho - senatnīgs izsauciens; tā mēdz saukties, kad no masta gala pamanīts valis; to joprojām lieto vaļu mednieki Galapagu salu apkaime. (Aut. piezīme.) priekšvakarā, draugiem sēžot man apkārt "Zelta Mājvietā" un pipējot bagātīgi apzeltītiem podiņiem izliktajā terasē. No šiem smalkajiem kavalieriem divi jaunekļi - dons Pedro un dons Sebastjans - bija man labi pazīstami, tādēļ tie laiku pa laikam pārtrauca mani, šo vai to vaicādami un arī tūlīt saņemdami atbildes.

Apmēram divus gadus pirms tam, kad pirmoreiz padzirdēju par notikumiem, kurus esmu nodomājis izstāstīt jums, džentlmeņi, "Taun-Ho" - kašalotu zvejaskuģis no Nantaketas, līkumoja šepat pa Kluso okeānu, dažu dienu brauciena attālumā no šīs te vecās, labās "Zelta Mājvietas" pajumtes. Tas atradās kaut kur uz ziemeļiem no ekvatora. Kādā rītā, kad, tāpat kā ik dienas, jūrnieki ķērās pie sūkņiem, tika pamanīts, ka ūdens lejā ir vairāk, nekā parasti. Tie nolēma, ka zobenzivs būs pārdūrusi kuģa sānu, džentl­meņi. Taču kapteinis, nezināmu iemeslu dēļ cerēdams, ka šajos platuma grādos viņu gaida nebijusi veiksme, negribēja tos pamest; sūce tobrīd vēl netika uzskatīta par bīstamu, kaut gan, jānudien, caurumu nekur nevarēja atrast, lai arī lejā viss tika pārmeklēts, cik labi vien iespējams tādā nelāgā laikā, un kuģis turpināja ceļu, matrožiem ar vērienu un īsiem pārtraukumiem darbojoties ap sūkņiem; taču gaidītā veiksme nenāca; pagāja dažas dienas, tomēr ne tikai neatradās sūces vieta, bet ūdens turpināja ieplūst vēl pamatīgāk. Tik brāzmaini, ka tagad jau nedaudz satrauktais kapteinis lika uzvilkt visas buras un doties uz tuvākajām salām, lai tur ostā izvilktu kuģi sausumā un salabotu.

Kaut gan priekšā vēl bija tāls ceļš, tomēr kapteinis nemaz nebaidījās, ka kuģis varētu nogrimt, ja vien visparastākā veiksme stāvētu klāt, jo sūkņi bija labākie no labākajiem, un, nomainīdami pie tiem cits citu, trīsdesmit seši matroži varēja bez īpašām pūlēm kuģi atbrīvot no ūdens arī tad, ja sūce palielinātos divkārt. Patiesi, vēji visu laiku bija labvēlīgi šim pārbraucienam, un "Taun-Ho" nešaubīgi būtu pilnīgā kārtībā nonācis ostā bez jebkādām bojā­ejas briesmām, ja nebijusi Vainjardas Rednija - kapteiņa pirmā palīga nešpetnā uzkundzēšanās un nežēlīgā atriebtkāre, kādu tā izraisīja Stīlkiltā - vīrā no ezeriem, no Bufalo.

- Ezeriem! Bufalo! Dieva dēļ, kas tie par ezeriem, un kur ir Bufalo? - noprasīja dons Sebastjans, paslējies augšup savā līga­najā mašas šūpuļtīklā.

- Mūsu Ēri ezera austrumu krastā, don, bet es lūdzu jūs būt pacietīgam - droši vien jums drīz gadīsies dzirdēt par to kaut ko vairāk. Tātad, džentlmeņi, tie zvejnieki, kas kuģo uz brigām ar četrstūrainām burām un trīsmastniekiem, kuri ir tikpat lieli un izturīgi kā jebkurš kuģis, kas pie jums peld no vecās Kaljao uz tālo Manilu - tie ezervīri pašā mūsu Amerikas sauszemes sirdī saņēmuši tādu brīvu korsāru audzināšanu, kādu mēdz piedēvēt atklātām jūrām. Jo šīs mūsu savstarpēji vienotās, lielās saldūdens jūras, kas ieplūst cita citā - Ēri ezers, Ontārio, Hūrons, Augšezers un Mičigans, - ir plašas kā pats okeāns, ar daudzām okeānam piemītošām cēlām īpašībām, visdažādāko rasu iedzīvotājiem krastos un atšķirīgiem klimatiem. Tur ir romantisku salu arhipelāgi lok- lokiem, kā Polinēzijas ūdeņos; tur dzīvo galvenokārt divas lielas un ļoti atšķirīgas tautas tāpat kā Atlantijā; tās gādā par garajiem jūrasceļiem uz mūsu daudzajām kolonijām no austrumiem, kuras atrodas šajos krastos; gan šur, gan tur draudīgi pretī veras dižgabalbaterijas, bet no nepieejamā Makinlija lejup lūkojas tur uzrāpušies lielgabali kā kalnu kazas; ezeri dzirdējuši rībinām skaļus salūtus par godu uzvarām uz ūdeņiem, laiku pa laikam lava savos krastos apmesties mežonīgiem barbariem, kuru sarkanās, izkrāsotās sejas rēgojās no viņu zvērādu vigvamiem; jūdžu jūdzēm tos apstāj mūžseni un neskarti meži, kur augstās priedes stāv ciešās rindās kā karaļi gotiskos ģenealoģiju sarakstos; šie paši biezokņi slēpj asinskārus Āfrikas plēsoņas un zvēriņus ar zīdainu spalvu, kuru ādiņas, aizvestas prom, grezno tatāru valdnieku ģērbus; tie atspoguļo bruģētās galvaspilsētas Bufalo un Klīvlendu, tāpat kā Vinnebago ciematus; to ūdeņi šūpo gan tirdzniecības kuģi ar pilnu takelāžu, gan apbruņotu valsts kreiseri, gan tvaikoni, gan skābarža smailīti; tos pārstaigā spārnotie Boreji - ziemeļvēji mastu lauzēji, tikpat neganti kā tie, kas uzvanda sāļās bangotnes; tie zina, kā gremdēt kuģus, jo tālu no zemes, lai arī zemes iekšienē atraz­damies, te nogrimis ne viens vien pusnakts kuģis ar visu aurojošo ekipāžu. Tātad, džentlmeņi, kaut ari nākdams no zemes vidienes, Stīlkilts bija dzimis un audzis jūrasvlrs, tikpat drosmīgs jūrnieks kā jebkurš cits. Toties Rednijs - kaut arī bērnībā vāļājies tuksne­sīgajā Nantaketas liedagā, pieplacis mātes barotājas jūras krūtij, vēlākajā dzīvē ilgi un gari vagoja mūsu nemīlīgo Atlantiju un jūsu sapņaino, Kluso okeānu; viņš bija tikpat atriebīgs un kašķīgs kā zeļļi no tālajiem mežiem, kuri nule ieradušies no tiem platuma grādiem, kur rēķinus noslēdz briežragu spalu medībdunči. Tomēr šim nantaketietim piemita arī dažas labas īpašības, un šis vīrs no ezeriem, jūrnieks, kaut arī būdams gatavais velns, ja pret viņu izturētos ar nelokāmu stingrību, ko mīkstinātu vien tās cilvēciskās cieņas atzīšana, uz kādu tiesības pat nelietīgākajam no vergiem; šādi vadīts, šis Stīlkilts būtu ilgu laiku turams paklausībā un padevībā. Katrā ziņā tāds viņš rādījās esam līdz šim; taču Rednija liktenis bija izlemts, viņam bija atņemts prāts, un Stīlkilts… bet, džentlmeņi, jūs visu paši dzirdēsiet.

Pagāja diena vai divas no tā brīža, kad "Taun-Ho" bija pagrie­zies ar priekšgalu pret salām, un sūce atkal likās vēl spēcīgāka, taču tikai tik daudz, lai ik dienas nāktos darboties ar sūkņiem par stundu vai vēl mazliet ilgāk. Jums jāzina, ka tādā rāmā un civilizētā okeānā, kāds ir mūsu Atlantijas okeāns, gadās piemēri, kad šķiperi pa visu kuģojuma laiku ir nedomā ķerties pie sūkņiem; kaut gan - ja klusā, sapņainā naktī sardzes priekšniekam aizmirsušies viņa pienākumi šajā jomā, var gadīties, ka biedri viņam to nekad vairs neatgādinās, jo visi maigi nolaidīsies dibenā. Bez tam tuksnesīgās un mežonīgās jūrās, tālu rietumos no jums, džentlmeņi, tas uz kuģiem nav nekas neparasts, ka visi pa kārtai darbojas ap sūkņiem pat diezgan ilga brauciena laikā, tas ir, ja ceļš ved gar daudzmaz pieejamu krastu, vai ir vēl kāds pieņemams atkāpšanās ceļš. Tikai tajā gadījumā, ja kuģis ar sūci atrodas kādos ļoti tālos, nomaļos ūdeņos, platuma grādos, kur nav tuvumā nekādas sauszemes, - tikai tad kapteinis sāk justies nemierīgi.

Kaut kas līdzīgs gadījās ar "Taun-Ho"; tādēļ, kad atklājās, ka ūdens ieplūde kļuvusi spēcīgāka, daži no komandas tik tiešām sāka izrādīt satraukumu, it īpaši Rednijs - kapteiņa palīgs. Viņš lika uzvilkt augšējās buras un pievilkt skotis160 , lai vēji pamatīgi iegultu tajās. Šis Rednijs, man šķiet, nebija nekāds zaķpastala, viņš bija tikpat maz noskaņots kaut kādi izrādīt nervozu satraukumu par savu drošību, kā jebkurš bezbailīgs, bezdomu radījums jūrā vai uz sauszemes, kādu vien varat iedomāties, džentlmeņi. Tādēļ, kad viņš sāka izrādīt šādas bažas par kuģa drošību, daži jūrnieki nosprieda, ka viņš to aprūpē, būdams kuģa līdzīpašnieks. Un, viņiem tovakar darbojoties ap sūkņiem, par šo tematu tika daudz un dažādi jokots, kamēr tie stāvēja, ar kājām visu laiku mirkdami plūstošā ūdenī, skaidrā kā kalnu strauts, džentlmeņi - tas burbulēja no sūkņiem, apliedams klāju un nebeidzamām straumēm aiztecēdams prom jūrā pa špigatēm[69].

Tātad, kā jums labi zināms, nereti mūsu nosacītību pilnajā pasaulītē - vai tas būtu uz sauszemes vai ūdens - gadās tā: ja cilvēks ieņem augstāku stāvokli par citiem un redz, ka viens no padotajiem to ievērojami pārspēj pašlepnā vīrišķībā, viņš sāk just pret šo vīru nepārvaramu rūgtumu un netīksmi; katrā piemērotā gadījumā viņš pacentīsies sagraut un saberzt pulverī šo lepnības torni, pārvēršot to saujiņā pīšļu.

Lai kā to ņem, džentlmeņi, katrā ziņā šis Stīlkilts bija augumā varens un iznesīgs radījums, ar romieša galvu un zeltainu bārdu, kas izplūda viņam uz krūtīm līdzīgi bārkstīm no jūsu pēdējā vicekaraļa ugunīgā jājamzirga seglu segas; gan viņa prāts, gan sirds un dvēsele, džentlmeņi, varētu padarīt Stīlkiltu par Kārli Lielo, ja vien viņš būtu dzimis Kārļa Lielā tēva dēls. Toties Rednijs, kapteiņa pirmais palīgs, bija atbaidošs kā zirgēzelis, turklāt tikpat cietpaurīgs, ļaunatminīgs un ietiepīgs. Viņš necieta Stīlkiltu, un Stīlkilts to zināja.

Redzēdams kapteiņa palīgu tuvojamies, kad viņš kopā ar pārējiem rāvās gar sūkņiem, vīrs no ezeriem izlikās viņu nere­dzējis un pārdroši turpināja jautro zobošanos.

"Vai die, vai die, puiki dulburi, balts līst virsū; do' šu' kādu krūķeli, to der pagaršot! Dieva dēļ, šito vaj'g pildīt pudelēs! Es jums saku, puiši, visa vecāzēna Reda daļa aiztecēs šitanī caurumā! Šis labi darītu, ja nogrieztu savu daļu no borta un stumtu uz māju. Zēni, lieta tā, ka šit'ntā zobenzivs tikai sākusi uzdarboties, šī atgriezusies kopā ar veselu bandu kuģgaldnieku - zāģa zivi, cirvja zivi, vīlzivi un citiem namdarmeistariem; tagad šitie amatnieki raujas melnās miesās, cērtot un zāģējot dibenu ārā, - un vedīs to darbiņu galā, man domāt! Ja vecais zēns Reds būtu te klāt, es šim teiktu, lai lec pār bortu un šīs izdzenā. Es šim teiktu, ka tur pats nelabais grib ievilkt viņa īpašumu. Tak šis ir gatavais vientiesis, tas Reds, un vēl smukulītis turklāt. Puikas, runā, ka pārējo īpašumu šis ieguldījis spoguļos. Kazi, vat' šis neuzdāvinātu man sava deguna kopiju?"

"Velns parāvis! Ko nesūknējat?" ierēcās Rednijs, izlikdamies jūrnieku runas nedzirdējis. "Pie darba, zibeņi un pērkoni!"

"Kā tad, kā tad, ser!" atbildēja Stīlkilts, dzīvespriecīgs kā circenis. "Veicīgāk, zēni, veicīgāk!" Un sūknis iesāka žvarkstēt kā piecdesmit ugunsdzēsēju sūkņu; matroži aizmeta cepures, un drīz vien bija dzirdami tādi dvašas vilcieni, kas liecināja par cilvēka dzīvības spēka vislielāko sasprindzinājumu. Pēcgalā, ar visu savu baru beidzis sūknēt, vīrs no ezeriem pagāja nost aizelsies un nosēdās uz kabestāna. Viņa seja bija pietvīkusi tumši sarkana, acis pielijušas asinīm, un viņš rauša nost sviedrus, kas ritēja pār pieri. Nezinu, kāds velns, džentlmeņi, apsēda to Redniju, dīdīdams viņu piesieties tik satracinātam cilvēkam, nudien nezinu, taču notika tieši tā. Neizturami dižmanīgi pārstaigādams klāju, vecākais kapteiņa palīgs pavēlēja viņam ņemt slotu un slaucīt klāju, kā arī ar liekšķeri aizvākt smirdīgos netīrumus, kurus atstājusi brīvībā pastaigāt izlaista cūka.

Te, džentlmeņi, jāpiezīmē, ka klāja bēršana uz jūras ir tāds saimniecisks darbiņš, ko veic katru vakaru un jebkuros laika apstākļos, vienīgi trakojošā vētrā ne; ir zināmi pat gadījumi, kad tas darīts uz grimstoša kuģa. Tādi, džentlmeņi, ir nemainīgi iedibinātie jūrnieku paradumi un instinktīvā tīrības mīlestība - viņu starpā ir tādi, kas negrims dibenā, pirms nebūs nomazgājuši muti. Taču uz visiem kuģiem šīs slotu būšanas piederas tikai kuģapuikām, ja vien tādi ir uz klāja. Bez tam spēcīgākie vīri uz "Taun-Ho" bija sadalīti grupiņās, kas mainījās pie sūkņiem, un Stīlkilts, būdams visplecīgākais no visiem, bieži vien tika nozīmēts par grupas virsvadītāju; tādēļ viņam, tāpat kā viņa biedriem, vajadzēja būt brīvam no sīkiem pienākumiem, kas nelikās īstena jūrnieka cienīgi. Visus šos papildinājumus minēju tāpēc, lai jūs pilnībā saprastu, kas notika šo divu vīru starpā.

Taču tas nebūt nebija viss: rīkojums ņemt liekšķeri nepār­protami tika izteikts, lai aizskartu un pazemotu Stīlkiltu, - tikpat labi Rednijs būtu varējis iespļaut viņam sejā. Katrs, kas braucis uz vaļu medību kuģa, to sapratīs; tāpat to un vēl daudz ko vairāk apjauta vīrs no ezeriem, dzirdēdams kapteiņa palīga izteikto rīko­jumu. Kādu mirkli, turpinot nekustīgi sēdēt un mierīgi lūkoties kapteiņa palīga negantajās acis, viņš juta sevī pulvermucu grēdu augam augumā un degli klusām izdegam tuvāk un tuvāk; viņš neviļus apjauta to visu, līdz ar savādu iecietību un nevēlēšanos vēl vairāk nokaitināt jau tā satracināto radījumu - tāda nepatika, ko lielākoties jūt, ja vispār jūt, patiesi vīrišķīgi ļaudis, pat tad, ja viņi ir saniknoti, - Stīlkiltu bija pārņēmusi vārdā nenosaucama, netve­rama jušana. Tādēļ viņš atbildēja savā parastajā tonī, vienīgi balss likās tāda kā aizsmakusi no tābrīža aizkusuma, sakot, ka klāja slaucīšana neesot viņa pienākums un viņš to nedarīšot. Pēc tam, ne ar vienu vārdu nepieminot liekšķeri, viņš norādīja uz trim puikām, kas parasti uzkopa klāju un, nebūdami nodarbināti pie sūkņiem, visu dienu nedarīja gandrīz neko. Taču Rednija atbilde bija lāsti, viņš visnotaļ pavēlnieciski un apvainojoši pieprasīja bez iebildu­miem pildīt rīkojumu; un, paņēmis no tuvākās mucas stīpojamo veseri, ar to rokā tuvojās sēdošajam ezeru vīram.

Aizkusušajam un uzbudinātajam, sviedros mirkstošajam Stīlkiltam pēc spraigās darbošanās pie sūkņa, ar visu pirmītējo neaprakstāmo iecietību nebija viegli paciest tādu kapteiņa palīga izturēšanos; taču, joprojām cenzdamies kaut kā nomākt sevī gruz­došo uguni, viņš sēdēja, nerunādams ne vārda un nepakustoties, it kā būtu pieaudzis pie sēdekļa, līdz nokaitinātais Rednijs novicināja veseri tikai dažas collas no viņa sejas, trakās dusmās pieprasīdams pakļaušanos rīkojumam.

Stīlkilts piecēlās un lēnām atkāpās aiz kabestāna, kapteiņa palīgam ar paceltu āmuru rokā sekojot viņam pa pēdām, un mierīgi atkārtoja, ka apņēmies nepakļauties. Redzēdams turklāt, ka viņa pacietība neko nelīdz, viņš ar draudīgu, neaprakstāmu saliektas rokas kustību mēģināja atturēt neprātīgo apmāto, taču viss velti. Tā viņi abi lēnām riņķoja ap kabestānu, kamēr, nolēmis izbeigt atkāpšanos un domādams, ka izrādījis visu iecietību, uz kādu vien bijis spējīgs, vīrs no ezeriem nostājās uz lūkas vāka un sacīja kapteiņa palīgam:

"Mister Rednij, es jums nepakļaušos. Lieciet nost āmuru vai piesargieties!"

Taču kapteiņa palīgs, kura liktenis bija izlemts, piegāja vēl tuvāk nekustīgi stāvošajam Stīlkiltam, novicinādams smago āmuru turpat collu no viņa zobiem un nemitēdamies atkārtot nepacieša­mus lāstu vārdus. Neatkāpies ne par collas tūkstošdaļu, urbdamies viņā ar savu skatienu kā nelokāmu asmeni, Stīlkilts aiz muguras sažņaudza dūrē labo roku un, lēnām to paceldams, sacīja savam vajātājam, ka, āmuram tikai aizskarot viņa vaigu, viņš uzbrucēju nositīšot. Taču, džentlmeņi, to muļķi dievi jau bija nolēmuši nokau­šanai. Tūlīt veseris skāra vaigu, un nākamajā mirklī kapteiņa palīgs ar salauztu žokli valstījās pa klāju, sprauslādams asinis kā valis.

IeCams kliedzieni paguva aizskanēt līdz kapteiņa kajītei, Stīl­kilts jau bija sagrābis stagu, kas stiepās augšup, kur mastu galos stāvēja divi viņa biedri. Abi bija kanālieši.

- Kanālieši! - iesaucās dons Pedro. - Mēs esam redzējuši daudzus vaļu medību kuģus savās ostās, taču par jūsu kanāliešiem dzirdēt nav gadījies. Lūgtum piedošanu, - kas tie tādi un ar ko nodarbojas?

- Kanālieši, don, ir laivinieki no mūsu lielā Ēri kanāla. Par to taču jums būs gadījies dzirdēt?

- Nē, senjor, šajā apnicīgajā, karstajā, aplam laiskajā un senatnīgajā zemē mēs par jūsu izdarīgajiem ziemeļiem nezinām gandrīz neko.

Jo kaut kā īpaši liktenīgi mēdz notikt, ka, līdzīgi jūsu galvas­pilsētu pirātiem, kas aizvien drūzmējas ap tiesu pilīm, grēcinieki, džentlmeņi, pulcējas ap svētajām vietām.

- Vai tas ir mūks, kas tur nāk? - jokodams satraukti ieprasījās dons Pedro, lūkodamies lejup ļaužu pilnajā laukumā.

- Mūsu ziemeļnieku draugam par laimi, karalienes Izabel­las inkvizīcija Limā sāk mazināties! - dons Sebastjans iesmējās.

- Turpiniet, senjor.

- Vienu mirklīti! Atvainojiet! - iesaucās kāds no klātesošajiem.

- Mūsu visu, limiešu, vārdā gribēju tikai apliecināt jums, ser jūrniek, ka mēs nepalaidām garām neievērotu jūsu smalkjūtību, kad, runā­jot par samaitātību, jūs atturējāties minēt senās Venēcijas vietā šodienīgo Limu! Ak, neklanieties un netēlojiet pārsteigumu, jūs taču zināt šajā piekrastē parasto pateicienu: "Netikla kā Ļima"!

Tas tikai apstiprina jūsu teikto; baznīcu te ir vairāk, nekā biljard- galdu, tās vienmēr ir vajā, un - "netiklas kā Lima"! Tāpat ir ar Venēciju; esmu tur bijis - svētajā svētlaimīgā evaņģēlista, svētā Marka pilsētā! Svētais Dominik, šķīsti to no grēkiem! Jūsu glāzi, ser! Tencinu, es vēlreiz to piepildīju, tagad jūs atkal varat to tukšot.

- Brīvi attēlots darbībā, džentlmeņi, kanālietis varētu būt drāmas galvenais varonis - tik iespaidīgi un mākslinieciski samai­tāts viņš ir. Kā Marks Antonijs, kas diendienā peldēja pa zaļzie- došo Nīlu un neslēpti draiskojās ar sārtvaidzi Kleopatru, viņš kūtri slīd pār ūdeņiem, cepinādams savus aprikozstilbus uz saules pielietā klāja. Taču krastā šī mīkstčaulība pazūd kā nebijusi. Kanālietis lepodamies nēsā laupītāja drānas: uz acīm uzmaukta cepure ar nolaistām malām un krāsainām lentēm papildina viņa lieliskos sejas pantus. Viņš iedzen šausmas to ciematu smaidīga­jām nevainībām, kuriem cauri kuģo; no viņa melnīgsnējā vaiga un pašapzinīgās plātības izvairās arī pilsētās. Reiz, kad klaidoju pa šo kanālu, viens no šiem kanāliešiem man izdarīja vērtīgu pakal­pojumu; es viņu sirsnīgi tencinu, nevēlēdamies būt nepateicīgs; tā taču ir īpašība, kuras dēļ laupītājam var daudz ko piedot - šī gatavība nelaimē pasniegt roku nabaga svešiniekam, kā arī aplaupīt bagāto. īsi sakot, džentlmeņi, te mežonīgā kanālu dzīve top daiļ­runīgi apliecināta; un mūsu mežonīgā vaļu zvejas flote uzņēmusi sevī tik daudzus spējīgākos šīs skolas beidzējus, ka diez vai ir vēl kāda cilvēku pasuga, ja neņemam vērā vīrus no Sidnejas, uz kuriem vaļu mednieku kapteiņi lūkotos ar lielāku neuzticību. Un šī lieta nebūt netop mazāk pārsteidzoša no tā, ka daudziem tūkstošiem mūsu lauku puiku un jaunekļu, kas dzimuši šajos krastos, pārbaudījumu pilnā Lielā Kanāla dzīve ir tas vienīgais starpposms, kas ved no mierīgas pļaujas kristīgā druvā pie pārgal­vīgas ūdeņu vagošanas vismežonīgākajās jūrās.

- Skaidrs! Skaidrs! - nesavaldīgi iesaucās dons Pedro, izšļak- stīdams čiču uz savām sudrabainajām, kruzuļotajām aprocēm. - Ceļo vai neceļo! Visa pasaule ir tā pati Lima! Biju domājis, ka jūsu apvaldītajos ziemeļos ļaudis ir auksti un bezkaislīgi kā kalni. Bet stāstiet taču!

- Es paliku, džentlmeņi, pie vira no ezeriem, kas parāva stagu. Tiklīdz viņš bija paguvis to izdarīt, viņu acumirklī ielenca trīs jaunākie kapteiņa palīgi un četri harpunētāji, likdami viņam atkāp­ties pie borta. Taču, nolaidušies lejā pa vantīm līdzīgi krītošām draudīgām komētām, divi kanālieši metās ņudzeklī, cenzdamies izvilkt savējo no turienes bakā. Citi jūrnieki metās viņiem palīgā, un sākās vispārējs juceklis, kamēr drošsirdīgais kapteinis, turēdamies drošā attālumā, lēkāja augšā un lejā ar žebērkli rokā, uzkūdīdams palīgus, kā nākas, nomizot to šausmīgo neģēli un uzvilkt viņu uz kapteiņa tiltiņa. Laiku pa laikam, pieskrējis pie paša cilvēku kamola, kas valstījās pa zemi, viņš bakstīja tam pa vidu ar savu duramo, cenzdamies trāpīt ienīstajam vīram un izķeksēt to no murskuļa. Taču ar Stīlkiltu un viņa cīņasbiedriem tikt galā tiem, izrādījās, nebija pa spēkam: viņam izdevās izlauzties bakā, kur, veicīgi sarin­dojuši trīs četras lielas mucas vienā rindā ar kabestānu, šie jūras parīzieši paslēpās aiz barikādes.

"Lieniet ārā no turienes, laupītāji!" draudīgi ierēcās kapteinis, turēdams katrā rokā pa pistolei - tās viņam nule bija atnesis apkalpotājs. "Lieniet ārā, rīkļurāvēji!"

Stīlkilts uzlēca uz barikādes un, soļodams pa to šurpu turpu, parādīja, ka nebīstas no pistolēm, skaidri ļaujot kapteinim noprast, ka viņa (Stīlkilta) nāve būs signāls slepkavīgam jūrnieku dumpim. Savā sirdī nobažījies, ka tā varētu patiešām notikt, kapteinis maz­liet atvēsa, pavēlēdams dumpiniekiem tūlīt pat ķerties pie darba.

"Vai apsolāt neaiztikt mūs, ja paklausīsim?" viņu vadonis noprasīja.

"Pie darba! Pie darba! Es neko neapsolu - dariet, kas jādara! Vai gribat nogremdēt kuģi, šādā brīdi dumpodamies? Pie darba!" Un kapteinis atkal pacēla pistoli.

"Nogremdēt kuģi?" pārvaicāja Stīlkilts. "Ak jā, lai tik grimst. Neviens no mums nepieliks tur roku, iekams nezvērēsiet neaizskart mūs pat ar linu diedziņu! Ko teiksiet, vīri?" viņš vaicāja, pagriezies pret saviem biedriem. Par atbildi atskanēja sajūsmināti kliedzieni.

Vīrs no ezeriem apgāja barikādi, ne mirkli neatraujot skatienu no kapteiņa un izmetot apmēram šādus teikumus:

"Tā nav mūsu vaina, mēs to negribējām; es viņam teicu, lai liek nost āmuru, tas pat bērnam skaidrs; viņš taču mani pazina, es viņam teicu, lai nekaitina bifeli; kā rādās, būšu salauzis pirkstu pret viņa nolāpito žokli; vai lejā, bakā, ir kapājamie naži, puikas? Palūkojiet sev pa lauznim, zēni! Dieva dēļ, kaptein, sakiet savu vārdu, nedariet muļķību, aizmirstiet to visu; mēs esam gatavi ķerties pie darba; izturieties pret mums cilvēcīgi, un mēs esam jūsu rīcībā, bet pērienam gan neļausimies.

- Pie darba! Es neko nesolu, pie darba, es teicu!

- Paklausieties, jūs, - uzsauca vīrs no ezeriem, izstiepdams roku pret kapteini, - mēs te esam vairāki (un es tanī starpā), kas tikām salīgti šim vienam braucienam, vai ne tā; kā jums labi zināms, ser, mēs varam pieprasīt atlaišanu, kolīdz izmetīsim enkuru; mēs nemeklējam kašķi, tas nav mūsu interesēs; mēs gribam mieru un esam gatavi strādāt, bet pērienam neļausimies.

"Pie darba!" kapteinis auroja.

Stīlkilts kādu mirkli lūkojās viņā, tad sacīja: "Es jums kaut ko pateikšu, kaptein - ja mēs jūs nosistu, tad pēc tam nonāktu pie karātavām, tāpēc nepacelsim roku pret jums, kamēr pats mums neuzbruksiet. Bet, iekams nezvērēsiet mūs nepērt, mēs nekustinā­sim ne pirksta."

"Tad pazūdiet lejā, es atstāšu jūs tur, kamēr nāksiet pie prāta. Lasieties lejā!"

"Vai ejam?" vadonis uzkliedza saviem vīriem. Lielākā daļa nepiekrita, taču beigu beigās, paklausīdami Stīlkiltam, tie sekoja viņam lejā tumšajā caurumā un, neapmierināti rūkņādami, nozuda tur kā lāči alā.

Kad ezeru vīra neapsegtā galva bija vienā līmenī ar klāju, kapteinis un viņējie pārlēca barikādei un, steidzīgi nolaiduši lūkas vāku, visi kopā uzgūla tam, uzsaukdami apkalpotājam nest šurp smago misiņa priekškaramo atslēgu no aizmugures trapa. Tad, nedaudz pavēris vāku, kapteinis pačukstēja kaut ko spraugā, aizvēra lūku un apgrieza atslēgu aiz viņiem - to bija desmit -, atstādams uz klāja divdesmit vai vairāk cilvēku, kas līdz tam brīdim bija izturējušies neitrāli.

Visu nakti kapteiņa palīgi, acis neaizvēruši, stāvēja sardzē gan kuģa priekšgalā, gan pakaļgalā, un jo īpaši pie baka un lūkas kuģa priekšgalā, kur baidījās ieraudzīt parādāmies dumpiniekus, ja tie būtu sadomājuši izlauzties cauri starpsienai. Taču nakts stundas pagāja mierīgi; tie jūrnieki, kas turpināja darbu, smagi strādāja pie sūkņiem, to žvandzēšanai un žvakstēšanai ik pa brīdim šajā drūvīgajā naktī skanot pa visu kuģi.

Saulei lecot, kapteinis devās uz kuģa priekšgalu un, pieklau­dzinājis pie lūkas, aicināja ieslodzītos uz darbu; taču tie ar skaļiem kliedzieniem atteicās. Tad viņiem tika nolaists dzeramais ūdens un dažas riekšavas sausiņu; pēc tam kapteinis atkal apgrieza atslēgu, ielika to kabatā un atgriezās uz kapteiņa tiltiņa. Tas atkārtojās trīs dienas, pa divām reizēm dienā, bet ceturtajā rītā, kad gūstekņiem tika izteikts kārtējais aicinājums, bija dzirdama skaļa ķīvēšanās un pēc tam arī stumdīšanās; tad pēkšņi četri vīri iznira no lūkas, sacīdami, ka ir gatavi ķerties pie darba. Smacējošais gaiss un bada maize līdz ar bailēm no neizbēgamās atmaksas lika viņiem bez ierunām padoties. Šādas rīcības iedrošinātais kapteinis atkal atkār­toja savu aicinājumu pārējiem, taču Stīlkilts draudīgi uzbļāva viņam no lejas, lai beidzot blenkšēt un taisoties, kur nācis. Piektajā rītā trīs citi dumpinieki izrāvās svaigā gaisā no biedru pieķērī­gajām rokām, kuras izmisīgi mēģināja viņus aizturēt. Palika vairs tikai trīs.

"Vai nebūtu labāk iet darbā, ko?" ņirdzīgi uzsauca bezjūtīgais kapteinis.

"Slēdz tik ciet, vat' redzējies!" atsaucās Stīlkilts.

"Bet, protams!" noteica kapteinis, un atslēga noklikšķēja.

Tobrīd, džentlmeņi, saniknots par septiņu savu neseno sabied­roto nodevību, ņirdzīgās balss aizskarts, kura nupat vēl viņu uzrunāja, un novests līdz trakumam, būdams tik ilgi aprakts šajā vietā - tik tumšā kā izmisuma bezdibeņi, - Stīlkilts piedāvāja abiem kanāliešiem, kas līdz tam likās esam visā ar viņu vienis­prātis, nākamajā garnizona sasaukšanas reizē izrauties no cauruma un, apbruņotiem ar asajiem kapājamajiem nažiem (gariem, izliek­tiem, smagiem rīkiem, kam abos galos bija rokturi), neprātīgā skrējienā brāžoties no bugsprita līdz treliņiem kuģa pakaļgalā - ja izdotos to īstenot ar velnišķīgu izmisuma drosmi, - sagrābt kuģi. Viņš sacīja, ka paveikšot to viens pats, vai abi pārējie viņam piebiedrošoties vai ne. Šī esot pēdējā nakts, ko viņš pavadot šinī caurumā. Taču plāns nesastapa nekādu pretestību no abu puses; tie nozvērējās, ka esot gatavi darīt to vai kādu citu neprātību - īsi sakot, bija mierā ar visu, tikai ne ar padošanos. Vēl vairāk - katrs no tiem vēlējās būt pirmais uz klāja, kad pienāks laiks izlauzties. Tomēr viņu vadonis tam pretojās, atstādams šo priekšrocību pats sev, jo vairāk tāpēc, ka neviens no abiem pārējiem negribēja otram šajā ziņā piekāpties; taču abi reizē tie nevarēja būt pirmie, jo pa lūku varēja izspraukties tikai viens cilvēks.

Bet te, džentlmeņi, ir jāatklāj šo neģēļu divkosīgā spēle. Padzirdē­juši par sava vadoņa neprātīgo plānu, tie katrs savā dvēselē tūdaļ sāka lolot vienu un to pašu nodevīgo nodomu, tas ir: būt pirma­jam uz klāja, apsteidzot pārējos divus, un pievienoties tiem desmit, kas jau bija padevušies, tādā kārtā saglabājot sev kaut vai nelielu cerību uz piedošanu, ko varētu izpelnīties ar šādu rīcību. Taču, kad Stīlkilts darīja viņiem zināmu savu nodomu būt priekšgalā līdz beigām, abi kaut kādā veidā ar viltīgu nelietības alķīmiju sapratās, savienodami savus līdz tam noslēpumā turētos nodevības plānus; un, kad viņu vadonis iegrima snaudā, dažos teikumos atklāja viens otram savu dvēseli, sasēja guļošo ar virvēm, aizbāza tam muti ar pakulām un pusnaktī sauca pēc kapteiņa.

Domādams, ka notiek slepkavošana un tumsā ož pēc asins­izliešanas, kapteinis kopā ar apbruņotajiem palīgiem un harpu- nētājiem metās uz baku. Vienā mirklī lūka tika atvērta, un ar sasietām rokām un kājām vadoni, kas joprojām pretojās, viņa nodevīgie līdzdalībnieki izmeta uz klāja, piedēvēdami sev godu būt par tā vīra sagūstītājiem, kurš nodomājis izliet asinis. Taču arī viņus sagrāba un aizvilka pa klāju kā kaujamus lopus; citu citam blakus tos pakarināja pie bezānmasta kā trīs kautķermeņus, kur tie turpināja karāties līdz pat rītam.

"Kaut jūs izčibētu!" kliedza kapteinis, soļodams šurpu turpu viņiem pretī. "Pat maitasputni jūs neknābā, nelieši!"

Saulei lecot, viņš sapulcināja visus matrožus un, atšķīris dum­piniekus no tiem, kuri nebija dumpojušies, paziņoja pirmajiem, ka sākumā nolēmis tos visus nopērt, būdams pārliecināts, ka tā arī izdarīs, nekas cits neatliekot - to prasot taisnīgums; taču šobrīd, ņemot vērā savlaicīgo pakļaušanos, viņš domājot aprobežoties ar rājienu, kurš tūlīt visnotaļ spēcīgos vārdos arī tika izteikts.

"Bet jūs, maitas musinātāji," viņš uzkliedza, pievērsies trim pie masta pakarinātajiem, "es likšu sakapāt un iemest tauku toveros!" Un, paķēris virves galu, ņēmās no visa spēka zvetēt pa abu nodevēju mugurām, līdz tie aprimās kaukt un viņu galvas bezspēcīgi noslīga sānis, līdzīgi tam, kā mēdz attēlot divus krustā sistos laupītājus.

"Esmu izgriezis delnas locītavu jūsu dēļ!" kapteinis visbeidzot nokliedza. "Bet te vēl ir virves gals tev, karātavu putniņ, kas negri­bēji klausīt! Izvelciet to vīkšķi šim no mutes, lai varam noklausīties, ko viņš teiks sev par attaisnojumu!"

Kādu mirkli izmocītais nemiernieks krampjaini mēģināja pakustināt stīvos žokļus, pēc tam - ne bez sāpēm pagriezis galvu, viņš svelpjoši nočukstēja:

"Bus, kā teicu - iegaumējiet labi - ja jūs mani sitīsiet, es jūs nobeigšu."

"Ak tā tu runā? Skat vien, kā mani nobiedēji!" un kapteinis atvēzēja virves galu.

"Labāk nevajag," nošņāca vīrs no ezeriem.

"Vajag gan!" un virve atkal tika pacelta sitienam.

Te Stīlkilts nočukstēja kaut ko tādu, ko nesaklausīja neviens cits, tikai kapteinis, kas visiem par brīnumu atkāpās un, divas vai trīs reizes ašiem soļiem mērojis klāju, pēkšņi nometa virvi, noteikdams:

"Es to nedarīšu, - lai viņš iet, laidiet viņu vaļā, vai dzirdat?"

Taču, jaunākajiem kapteiņa palīgiem jau steidzot pildīt rīko­jumu, viņus apturēja bāls vīrs ar nosaitētu galvu - kapteiņa pirmais palīgs Rednijs. Kopš sadursmes viņš bija nogulējis savā kojā; taču torīt, dzirdēdams traci uz klāja, izlīdis ārā un līdz šim nolūkojies notiekošajā. Viņa mute bija tik greiza, ka viņš tikko varēja parunāt; tomēr, nomurmulējis kaut ko par to, ka viņš gan spējot un darīšot to, ko kapteinis neuzdrošinoties - paķēra virvi un tuvojās savam sasaistītajam pretiniekam.

"Gļēvulis!" nošņāca vīrs no ezeriem.

"Lai esmu, bet še tev!" kapteiņa palīgs jau dzīrās sist, kad vēl viens sēciens aizturēja viņa pacelto roku. Viņš bridi vilcinājās, taču pēc mirkļa, vairs nevilcinoties, darīja, kā teicis, neraugoties uz Stīlkilta draudiem, lai kādi tie bija.

Tad trīs vīri tika atbrīvoti, visi atsāka strādāt, un, nīgrajiem matrožiem īdzīgi darbojoties ap dzelzs sūkņiem, tie atkal atsāka žvakstēt kā pirmāk.

Tajā pašā dienā, kolīdz satumsa un nomainītā sardze nokāpa lejā, no baka puses atskanēja skaļas klaigas, un abi nodevēji, trīcēdami un drebēdami, apsēda kajītes durvis, gauzdamies, ka neuzdrošinoties palikt kopā ar pārējo komandu. Ne pierunāšana, ne dunkas, nedz ari kājas spērieni nespēja panākt, lai tie griežas atpakaļ, līdz beidzot pēc pašu lūguma tos iespundēja kravas telpā, lai paglābtu viņu dzīvības. Pārējā komanda neizrādīja nekādu vēlēšanos dumpoties. Gluži pretēji - kā likās, pēc Stīlkilta ierosi­nājuma, viņi bija nolēmuši pilnīgā mierā izpildīt visas pavēles līdz pēdējai un, kad kuģis sasniegs kādu ostu, visi kopā to pamest. Tālab, lai braucienu drīzāk vestu galā, vīri bija norunājuši vēl kaut ko - tas ir, nedot ziņu par vaļiem, ja tādi tiktu pamanīti. Jo, neraugoties uz sūci un citām nebūšanām, "Taun-Ho" mastos visu laiku sēdēja novērotāji, kapteinis bija gatavs nolaist laivu, lai vajātu vali, tāpat kā tajā dienā, kad viņa kuģis pirmoreiz nonāca medību laukos; un arī kapteiņa pirmais palīgs Rednijs bija gatavs nomainīt koju pret laivu un ar visu savu apsaitēto žokli iedzīt nāvīgu spundi veselajos vaļa žokļos.

Taču, kaut gan Stīlkilts bija pierunājis jūrniekus neko neuzsākt, viņš pats klusībā (līdz pat brīdim, kad viss bija galā) loloja atriebības plānus pret cilvēku, kas ievainoja viņu pašā sirdī. Viņš bija ieskaitīts kapteiņa pirmā palīga Rednija sardzes maiņā, un šis apmāktais, itin kā steigdamies pretī savai nolem­tībai pēc notikumiem uz klāja, neuzklausot kapteiņa brīdinājumu, tomēr uzstājīgi vēlējās komandēt naktssardzi. Uz šī te un vēl citiem apstākļiem arī pamatojās Stīlkilta nemitīgi lolotais atrie­bības nodoms.

Naktīs Rednijs jūrniekam neparastā veidā mēdza sēdēt uz kapteiņa tiltiņa, atbalstījis elkoni pret tur piekarinātās laivas sānbortu. Bija labi zināms, ka viņš palaikam, tā sēdēdams, aiz­snaudās. Starp laivu un kuģa bortu bija paliels atstatums, bet lejā - jūra. Stīlkilts aprēķināja laiku un aplēsa, ka viņa rinda stāvēt pie stūres pienāks pulksten divos, trešajā dienā pēc tam, kad viņš tapa nodots. Savus vaļasbrīžus viņš izmantoja, lai, lejā sardzē stāvot, pīņātu kādu pītni.

"Ko tu tur dari?" kāds jūrnieks vaicāja.

"Un kā tu domā? Ko tas atgādina?"

"Tā kā somas rokturi, tikai tādu neparastu."

"Nūja, ka neparastu," noteica virs no ezeriem, turēdams pītni izstieptā rokā, "bet es domāju, tas derēs. Draudziņ, man aptrūkās auklas, vai tev neatrastos kāds nieks?"

Taču aukla neatradās.

"Būs jāaiziet aizņemties no vecā Reda," un Stīlkilts piecēlās, lai dotos uz kuģa pakaļgalu.

"Tu tak nedomā prasīt to viņarrū" kāds jūrnieks izsaucās.

"Kāpēc gan ne? Tu domā, šis neizdarīs man nieka pakalpo­jumu, draudziņ, ja tas darbiņš galu galā domāts viņam pašam?" Un, piegājis pie kapteiņa palīga, viņš mierīgi to uzlūkoja un palūdza auklu, lai būtu ar ko sašūstīt guļamo. Tā viņam tika iedota, taču ne aukla, ne pīņājums vairs nekrita nevienam acīs, līdz nākamajā naktī, kad viņš spilvena vietā satūcīja savu vilnas jaku, no kabatas izvēlās dzelzs lode, iepīņāta ciešā auklas tīkliņā. Pēc divdesmit četrām stundām viņam bija jāstājas naktssardzē, tuvu cilvēkam, kurš mēdza snauduļot blakus kapa bedrei, kas vienmēr stāvēja vaļā, gatava uzņemt jūrnieku; nāca liktenīgā stunda, un Stīlkilta nepacietīgajā iztēlē kapteiņa palīgs jau gulēja stīvs kā līķis ar pārsistu pieri.

Taču, džentlmeņi, kāds dulburis paglāba nākamo slepkav- nieku no viņa nodomātā asinsdarba. Un tomēr, pats nebūdams atriebējs, viņš tika atriebts. Kā rādās, pildīdamas noslēpumainu likteņa lēmumu, pašas debesis iejaucās un izņēma viņam no rokām noziedzīgo darbu, kuru viņš dzīrās pastrādāt.

Tas notika nākamās dienas rītā starp ausmu un saules lēktu, kad kuģinieki mazgāja klāju, kāds stulbenis no Tenerifes, kas pie grotvantīm smalstīja ūdeni, pēkšņi nobrēca:

"Reku zvalstās! Tur šī zvāļājas! Jēzu, kas par valzivi!"

Tas bija Mobijs Diks.

"Mobijs Diks!" iesaucās dons Sebastjans. "Svētais Dominik! Ser jūrniek, vai tad vaļiem ir kristīti vārdi? Ko tad jūs saucat par Mobiju Diku?"

"Ļoti baltu un ļoti slavenu, nāvīgu un nemirstīgu briesmoni, don, bet tas būtu visai garš stāsts."

"Ko? Ko?" sauca jaunie spānieši, drūzmēdamies ap mani.

"Nē, nē, senjori, to nē! Es nevaru tagad tanī visā iedziļināties. Nenosmacējiet mani, senjori!"

"Ciču! Čiču!" uzsauca dons Pedro. "Mūsu nenogurdināmais draugs, kā rādās, jūtas saguris - piepildiet viņa tukšo glāzi!"

- Nav vajadzīgs, džentlmeņi, vienu mirklīti - un es stāstīšu tālāk. Tātad šis vīrs no Tenerifes, tik negaidīti ieraudzījis snieg­baltu valzivi piecdesmit jardu attālumā no kuģa, aizmirsa jūrnieku norunu - ieraudzījis šo radījumu, tābrīža pārsteigumā instinktīvi ierēcās un pret paša gribu, kaut gan to jau labu laiciņu varēja redzēt trīs klusējošie novērotāji mastos. Tagad visi satraucās.

"Baltais Valis! Baltais Valis!" bļāva kapteinis, bļāva kapteiņa palīgi un harpunētāji, kuri, baiso nostāstu neiebiedēti, alka nomedīt tik izdaudzinātu un vērtīgu vali; turpretī sadrūmusī komanda lādēdamās glūnēja uz atbaidoši skaisto, milzīgo pienbalto masu, kas, uzlecošās saules apspīdēta, slīdēja uz priekšu, laistīdamās kā dzīvs opāls zilajā rīta jūrā. Senjori, visos šajos notikumos ir kaut kas liktenīgs, itin kā tie patiesi būtu sagatavoti jau tad, kad pati šī pasaule vēl nebija iezīmēta nevienā kartē. Dumpinieks bija Rednija laivas priekšairētājs; kad valzivī bija trāpījusi harpūna, viņa pienā­kumos ietilpa sēdēt blakus kapteiņa palīgam, kamēr tas ar žebērkli stāvēja laivas priekšgalā, un pēc komandas atritināt vai saritināt virvi. Vēl vairāk - kad visas četras laivas tika nolaistas ūdenī, kapteiņa palīga laiva pirmā iesāka vajāšanu; un neviens cits kā Stīlkilts airēja negantāk par visiem, aiz sajūsmas aurodams nebalsī. Pēc ilgākas vajāšanas viņu harpunētājs trāpīja valzivij, un Rednijs nostājās laivas priekšgalā ar žebērkli rokā. Kā rādās, laivā viņš vienmēr ir bijis varen sirdīgs vīrs. Tagad viņš cauri apsējiem bļāva, lai airējot laivu taisni valim uz skausta. Ar lielāko prieku priekš­airētājs dzina laivu tālāk un tālāk - cauri apžilbinošām putu šļākām, vēl baltākām par vaļa baltumu, līdz piepeši laiva atsitās pret tādu kā zemūdens klinti un, sazvilot uz priekšu, izmeta kājās stāvošo kapteiņa palīgu pār bortu. Tajā brīdī, kad viņš atjēdzās uz vaļa slidenā kupra, laiva atgriezās sākuma stāvoklī, un to aizrāva sānis spēcīgs vilnis, ieskalodams Redniju jūrā otrpus valim. Viņš iznira putu vērpetēs, un kādu mirkli neskaidri cauri šim šļāku plīvuram varēja redzēt viņu izmisīgi mēģinām nozust no Mobija Dika redzes loka. Taču valis piepeši sagriezās uz riņķi kā ūdens virpulī, sagrāba peldošo žokļos un, palēcies gaisā, ar galvu uz leju ienira un nozuda zem ūdens.

Pa to laiku Stīlkilts pēc pirmā trieciena pa laivas dibenu attina virvi, lai tiktu ārā no virpuļa, un mierīgi vēroja notiekošo, domā­dams savas domas. Taču līdz ar pēkšņu, briesmīgu rāvienu uz leju viņš ātri paķēra nazi un pārgrieza virvi. Valis tagad bija brīvs. Gabaliņu tālāk Mobijs Diks atkal iznira ar Rednija sarkanā vilnas krekla skrandām zobos, kas bija kapteiņa palīgu iznīcinājuši. Visas četras laivas atsāka pakaļdzīšanos, taču valis izvairījās no tām un drīz vien nozuda pavisam.

Pēc laba laiciņa "Taun-Ho" sasniedza ostu - mežonīgu, nomaļu vietu, kur nemita neviena civilizēta būtne. Tur Stīlkilta vadībā visi matroži, atstājot uz kuģa piecus vai sešus mastuvīrus, nokāpa krastā un nesteidzīgi nozuda starp palmām; beigu beigās, kā noskaidrojās, viņi sagrāba divas lielas iedzimto kaujas laivas - pirogas un aizzēģelēja meklēt kādu citu ostu.

Kuģa komandai tādējādi sarūkot līdz ļaužu saujiņai, kapteinis aicināja iedzimtos palīgā, lai paveiktu grūto darbu - apvērstu kuģi uz sāniem un salabotu vietu, kur bija sūce. Taču mazajai balto cilvēku grupiņai vajadzēja tik vērīgi sekot saviem bīstamajiem palīgiem un darbs bija tik grūts, ka, buriniekam gatavojoties iziešanai jūrā, jūrnieki izrādījās gaužām novārdzināti, un viņu kapteinis neuzdrošinājās ar tādiem tik smagā kuģī izbraukt jūrā. Apspriedies ār saviem palīgiem, viņš noenkuroja "Taun-Ho" pēc iespējas tālāk no krasta, izvilka un uzstādīja priekšgalā divus pielā­dētus lielgabalus, novietoja kuģa pakaļgalā uz krāģiem musketes[73]un, piekodinājis iezemiešiem netuvoties kuģim, ja tiem dzīvība mīla, kopā ar vēl vienu vīru uzvilka buru savas labākās vaļu medību laivas mastā un aizkuģoja taisni pa vējam piecsimt jūdžu attālās Taiti virzienā, lai sadabūtu savējiem papildspēkus.

Ceturtajā brauciena dienā viņi ieraudzīja lielu vienkoci, acīmredzot piestājušu pie zemas koraļļu saliņas. Kapteinis centās attālināties no tā, taču iezemiešu laiva tam sekoja, un drīz vien Stīlkilta balss uzsauca, lai apstājoties, ja negribot nogrimt dibenā. Kapteinis izvilka pistoli. Stīlkilts, ar izplestām kājām atspēries divu kopā sasietu kaujas laivu priekšgalos, par atbildi nicīgi iesmējās, piebilzdams, ka šaujamā aizslēgam noklikšķot vien, viņš noslīci­nāšot kapteini putās un burzguļos.

"Ko tu no manis gribi?" kapteinis uzsauca.

"Uz kurieni jūs dodaties? Un kādēļ?" Stīlkilts noprasīja. "Tikai bez muldēšanas."

"Braucu uz Taiti pēc palīgiem."

"Tas labi. Atļauj man uz mirkli pārkāpt tavā laivā. Nāku miermīlīgos nolūkos," to sacīdams, viņš izlēca no vienkoča, pie­peldēja pie laivas un, pārrāpies pār bortu, nostājās aci pret aci ar kapteini.

"Saliec rokas krustām un galvu atpakaļ, ser. Un tagad at­kārto: tiklīdz Stīlkilts mani atstās, zvēru, ka izvilkšu laivu uz saliņas un palikšu tur sešas dienas! Lai mani pērkons sasper, ja tā neizdaru!"

"Priekšzīmīgs skolnieks!" vīrs no ezeriem pasmējās. "Adios, senor![74] - un, ielēcis jūrā, aizpeldēja atpakaļ pie savējiem.

Viņš vēroja laivu, kamēr tā piebrauca krasta un tika izvilkta sausumā - līdz pat kokospalmu saknēm; tad Stīlkilts atsāka ceļu, pēc kāda laika piestādams malā Taiti, kas bija arī viņa ceļamērķis. Tur viņam uzsmaidīja laime: divi kuģi gatavojās doties ceļā uz Franciju, un liktenis izrīkojās tā, ka tiem trūka tieši tik daudz vīru, cik bija Stīlkilta rīcībā. Viņi salīga darbā un tādā kārtā uz visiem laikiem izbēga no sava bijušā kapteiņa, ja gadījumā tas būtu noskaņots ar viņiem likumīgi izrēķināties.

Kad pēc franču kuģu iziešanas jūrā bija pagājušas apmēram desmit dienas, Taiti ieradās vaļu medību laiva, un kapteinis bija spiests nolīgt darbā kādus daudzmaz civilizētākus iezemiešus, kas bija cik necik pazīstami ar jūrniecību. Noīrējis nelielu vietējo šoneri, viņš kopā ar tiem atgriezās pie sava kuģa un, atradis visu pilnīgā kārtībā, no jauna devās ceļā.

Kur šobrīd atrodas Stīlkilts, nevienam nav zināms, senjori; taču Nantaketas salā Rednija atraitne visu laiku lūkojas jūrā, kas ir nedomā atdot viņas mirušo, un nemitīgi sapņos redz briesmīgo Balto Vali, kurš aprija viņas vīru."

- Vai jūs beidzāt? - klusītēm pavaicāja dons Sebastjans.

- Beidzu, senjor.

- Tad sakiet, lūdzami, vai jūs patiesi esat pārliecināts, ka šis nostāsts savā būtībā ir patiess? Tas taču ir pilnīgi neticams! Vai jūs dzirdējāt to no drošiem avotiem? Piedodiet, lūdzami, manu uzmācību.

- Piedodiet arī mums, ser jūrniek, mēs visi pievienojamies donam Sebastjanam! - ar neslēptu ziņkāri iesaucās arī pārējie.

- Senjori, vai "Zelta Mājvietā" ir atrodami Svētie Raksti?

- Nav, - dons Sebastjans atteica, - taču es pazīstu vienu svēto tēvu, tepat netālu, viņš neliks mums ilgi gaidīt, ja es palūgšu. Es dodos pakaļ Rakstiem, bet vai jūs esat visu labi pārdomājis? Šī var izvērsties par ļoti nopietnu lietu.

- Vai jūs nebūtu tik laipns un neatvestu arī šo priesteri sev līdzi, senjor?

- Kaut gan Limā ķecerus vairs nededzina uz sārta, - sacīja viens no jaunajiem cilvēkiem kādam citam, - baidos, ka mūsu draugam jūrniekam var iznākt darīšana ar arhibīskapu. Labāk taisīsimies prom no šīs mēness apspīdētās vietas. Es neredzu jēgas tam visam.

- Piedodiet, don Sebastjan, ka dzenos jums pakaļ; bet vai drīkstu jūs lūgt - sameklējiet vislielāko Evaņģēliju, kāds tur atradīsies!

- Te ir svētais tēvs ar visu Evaņģēliju, - sacīja dons Sebastjans visnotaļ svinīgi, atgriezies augumā liela un iznesīga vīra pavadībā.

- Vai atļausiet - es noņemšu cepuri? Bet tagad, cienīgtēvs, panāciet tuvāk - gaismā - un paturiet manā priekšā Svētos Rakstus, lai varu tiem pieskarties.

- Lai Dievs man palīdz, zvēru pie sava goda, ka stāsts, kuru pavēstīju jums, senjori, ir visā visumā un galvenajās līnijās patiess. Zinu, ka tas ir patiess; tas notika te, uz mūsu zemeslodes; pats esmu spēris kāju uz tā kuģa klāja, pazinu tos jūrniekus; esmu ticies un runājies ar Stīlkiltu - jau pēc Rednija nāves.