Mobijs Diks jeb Baltais valis

85. nodaļa ŠĻAKATU STRŪKlA

Tas, ka sešsimt gadus - un nevienam nav zināms, cik miljonu gadu pirms tam - lielie vaļi izsprauslo savas šļakatu strūklas pa visām jūrām, apslacinādami un aplaistīdami dziļumu dārzus kā šļūtenes vai aprasinātāji; tas, ka jau vairākus gadu simtus tūkstošiem mednieku tuvojušies vaļu strūklām, lai savām acīm skatītu šīs šļakatas un strūklas, — tas viss ir bijis, un tomēr līdz pat šim svētīgajam brīdim (piecpadsmit un ceturksni minūtes pēc vie­niem pēcpusdienā tanī 16. decembra dienā, Anno Domini 1851) joprojām nav atrisināts, vai šīs šļakatu strūklas pēc būtības ir vai nav ūdens, vai varbūt tikai tvaiks - tas noteikti ir uzmanības vērts.

Tādēļ aplūkosim šo būšanu saistībā ar dažiem interesantiem sīkumiem. Katram zināms, ka žaunu īpašās uzbūves dēļ spuraino ciltis elpo gaisu, kas visu laiku tiek sajaukts ar elementu, kurā tās peld; tādējādi siļķe vai menca varētu nodzīvot simt gadu, neiz- bāžot galvu virs ūdenslīmeņa. Turpretī valis, kura īpatnējā iekšējā uzbūve to apgādājusi ar īstām plaušām kā cilvēcīgai būtnei, var dzīvot, tikai ieelpodams tīru gaisu no atmosfēras. Tādēļ viņam nepieciešams ik pa laikam uzturēties augšpasaulē. Taču viņš nekādā mērā nevar ieelpot caur muti, jo parastajā stāvoklī kašalota mute atrodas vismaz astoņas pēdas zem ūdenslīmeņa; vēl vairāk - viņa elpvads vispār nav savienots ar muti. Nebūt - tas elpo tikai caur elpekli, kas atrodas viņa galvvidū.

Es domāju, ka nekļūdīšos, teikdams, ka ikvienam radījumam elpošana ir dzīvībai svarīga funkcija tādēļ, ka no gaisa tiek saņemts kāds elements, kas turpmāk, nonākot saskarē ar asinīm, piešķir tām savu dzīvinošo spēku; kaut gan, iespējams, es šoviet lietoju pārmērīgi zinātniskus izteicienus. Pieņemot to par patiesību, izriet, ka, ja būtu iespējams visas cilvēka asinis izvēdināt vienā elpas vilcienā, cilvēks pēc tam varētu aizbāzt nāsis un neelpot ilgāku laiku. Tā sakot, viņš varētu dzīvot neelpojot. Lai cik pretdabiski tas liktos, taču ar vali notiek tieši tā - tas ik pa laikam pavada stundu vai vairāk (ja atrodas jūras dibenā), neievilkdams ne dvašas vilciena, nekādā veidā nesaņemdams ne drusciņas gaisa; jo, ja atceramies, žaunu valim nav. Kā tas var būt? Starp viņa ribām un abpus mugur­kaulam atrodas sarežģīts Krētas labirints[110] no makaronveidīgiem asinsvadiem, kuri, viņam ienirstot, ir pieblīduši no apskābekļotas asins. Tādējādi veselu stundu vai vairāk tūkstošiem asu dziļumā valis glabā sevī papildu dzīvesspara uzkrājumu - kā kamielis, šķērsodams bezūdens tuksnesi, nes savos četros papildkuņģos lielu daudzumu dzeramā vēlākam laikam. Anatomiski šā labirinta esamība ir neapstrīdama, par to es topu jo pārliecinātāks; tie pie­ņēmumi, kas uz šo apgalvojumu dibinās, ir saprātīgi un patiesi, kad atnijnos citādi neizskaidrojamo Leviatāna paradumu "šņurkt šņurgas", kā saka vaļu mednieki. Es ar šo apzīmējumu domāju, lūk, ko. Kašalots, parādījies ūdens virspusē, vienmēr paliek tur, pavadot tādu pašu laika sprīdi kā citkārt, kad uzniris netraucēti. Teiksim, viņš tur paliek vienpadsmit minūtes un izšņurkā sep­tiņdesmit reižu, tas ir, septiņdesmit reižu ieelpo un izelpo; tātad, kašalotam atkal iznirstot, viņam jādabū ieelpot visus šos sep­tiņdesmit elpas vilcienus, minūti minūtē. Taču, ja pēc pāris ieelpām jūs viņu izbiedētu tā, ka viņš ienirs, tad tas noteikti atkal iznirs, lai papildinātu trūkstošā gaisa krājumu. Un tikai pēc šīm septiņdesmit ieelpām un izelpām valis atkal atgriezīsies zem ūdens, lai tur pavadītu parasto laika sprīdi. Tomēr iegaumējiet, ka dažā­diem indivīdiem šie laika sprīži ir dažādi; taču katram no tiem vienādi un nemainīgi. Jo, kāpēc gan lai valis censtos izšņurkt visas savas strūklas, ja viņam nebūtu nepieciešams piepildīt savu gaisa rezervuāru, pirms kārtīgi ienirt? Ir acīm redzami, ka tieši šī vaja­dzība iznirt viņu pakļauj visām liktenīgajām medību nejaušībām. Jo ne ar āķi, ne tīklu nav notverams šis milzīgais Leviatāns, kas peld tūkstoš asu dziļi zem saules gaismas. Tātad nevis tava izveicība, ak medniek, piešķir tev uzvaru, bet gan nepārvarama nepieciešamība!

Cilvēks elpo bez pārtraukuma, ar vienu ieelpu apgādājot tikai divus trīs pulsa sitienus; lai kādas darīšanas viņam būtu kārtojamas - miegā vai nomodā - viņam jāelpo, citādi viņš nomirs. Turpretī valis elpo tikai vienu septīto daļu savas dzīves - vienu svētdienu viņam atvēlētajā nedēļā.

fau tika minēts, ka valis elpo vienīgi caur savu elpojamo atveri; ja vēl varētu patiesīgi piemetināt, ka izelpām ir piejaukts ūdens, tad, manuprāt, mēs atrastu iemeslu, kāpēc vaļa oža liekas zudusi, jo vienīgais, kas atbilstu degunam, ir šis elpeklis; taču, tam esot pārpildītam ar abiem elementiem, nav ko gaidīt vēl arī tā ožasspēju. Bet, kas attiecas uz strūklas noslēpumu - vai tas butu ūdens vai tvaiks -, šajā jautājumā pilnīgas skaidrības vēl nav. Tomēr ir skaidrs, ka ožas orgānu kašalotam nav. Un kādēļ tie būtu viņam vajadzīgi? Jūrā nav ne rožu, ne vijolīšu, ne Ķelnes ūdens.

Ejam tālāk; tā kā vaļa elpvadam ir izeja tikai atverē un šis garais kanāls - līdzīgi lielajam Ēri kanālam - ir apgādāts ar kaut ko līdzīgu slūžām (kas atveras un aizveras), lai aizturētu gaisu apakšpusē un neielaistu ūdeni no augšpuses, valim nav balss; ja vien jūs neaizvainojat viņu, teikdami, ka, dīvaini guldzinādams, viņš runā caur degunu. Taču - kas gan valim būtu sakāms? Es reti kad esmu ticies ar tādu dziļuma būtni, kam būtu kas sakāms šai pasaulei, ja nu vienīgi tā bija spiesta kaut ko nesaprotamu murmulēt, lai nopelnītu sev iztiku. Ak! Tā vēl ir laime, ka šī pasaule ir tik uzmanīga klausītāja!

Taču šis kašalota elpvads, kas paredzēts galvenokārt gaisa piegādei un kas vairāku pēdu garumā līmeniski stiepjas pa galvas augšpusi, nedaudz novirzīdamies uz vienu sānu, - šis apbrīno­jamais kanāls ļoti atgādina gāzes pievadcauruli, kas izvietota pilsētas ielas vienā pusē. Taču atkal jājautā, vai gāzes vads var būt arī ūdensvads; citiem vārdiem sakot, vai kašalota izšļāktā strūkla ir tikai izelpotais tvaiks, vai arī šis izelpojamais gaiss sajaucas ar ūdeni no viņa mutes un tad top izgrūsts caur elpekli. Jo vislielākā vajadzība to darīt varētu būt ēšanas laikā, viņam nejauši ierijot ūdeni. Taču kašalota barība neatrodas ūdens virspusē, un tur, dziļumā, viņš nevar izpūst strūklu, pat ja gribētu. Bez tam, jūs redzētu, ja viņu ciešāk pavērotu, ar pulksteni uzņemdami laiku, ka, viņu netraucējot, strūklu izšļākšana notiek nemainīgi tajā pašā ritmā kā parastās atstarpes starp izelpām.

Taču - ko līdz visa galvas lauzīšana šajā virzienā? Izsakieties! Jūs redzējāt vaļa izpūsto strūklu, pasakiet, kas ir šī strūkla, - vai varbūt nespējat atšķirt ūdeni no gaisa? Dārgo ser, šajā pasaulē nebūt nav vienkārši atrisināt vienkāršas lietas. Vienmēr esmu uzskatījis šīs vienkāršās lietas par vissarežģītākajām. Kas attiecas uz vaļa izšņurkto strūklu, jūs varat nostāties zem tās un tomēr vēl netiksiet gudrs, kas tā īstenībā ir.

Tās vidus apslēpts sniegotā, mirdzošā migliņā, kas to ietin; kā gan jūs varētu pārliecinoši pasacīt, vai tas ir ūdens, kas tur sprikstī, jo katrreiz, kad jūs esat valim tik tuvu klāt, ka varētu pamatīgāk aplūkot viņa strūklu, tas tik neganti svaidās, ka ūdens gāžas ap viņu kaskādēm vien. Un ja nu tādā reizē jums šķiet, ka tik tiešām esat samanījis ūdens lāsītes šajā strūklā, kā lai jūs atšķirtu, vai tas nav tikai kondensējies tvaiks, un kā lai jūs zinātu, vai šīs lāsītes nav no augšas iekļuvušas elpekļa spraugā, kas atrodas galvvidū? Jo pat tagad, kad tas mierīgi peld pa dienvidu jūru pilnīgā bezvējā, ar izslietu, saules apžāvētu kumbru kā kamieļa kupri tuksnesī, arī tad valis vienmēr saglabā uz galvas mazu ūdens- tilpni - līdzīgi tam, kā kveldējošā saulē jūs reizēm varat ieraudzīt klintī ar lietusūdeni pildītu iedobumu. Bez tam no mednieku puses būtu visai liela neuzmanība pārmērīgi interesēties par vaļa strūklas īsteno dabu. Nekas labs viņus negaida, to īpaši cītīgi pētījot un bāžot tajā degunu. Šai strūklai labāk netuvoties ar krūku, lai to piepildītu un aiznestu projām. Jo, pat mazlietiņ saskaroties ar tās ārējo, tvaikojošo apvalku, kas bieži vien atgadās, - jūsu āda degs kā drudzī, tik svilinošs tas ir. Es pazīstu kādu, kurš pievirzījās vēl tuvāk šai strūklai - nevaru pateikt, vai tas notika zinātniskā vai kādā citā nolūkā, - taču no viņa vaiga un rokas nolobījās āda. Tādēļ vaļu mednieki uzskata šo strūklu par indīgu un cenšas izvairīties no tās. Vēl kas: esmu dzirdējis runājam un nebūt neap­šaubu, ka gadījumā, ja strūkla trāpītu kādam acīs, tas kļūtu akls. Tāpēc visprātīgākais, ko pētnieks varētu darīt, manuprāt, ir likt šo nāvējošo strūklu mierā.

Mēs tomēr varam nodarboties ar hipotēzēm, pat ja nav iespē­jams tās pārbaudīt un pierādīt. Mana hipotēze ir šāda: šī strūkla ir viena vienīga migla. Bez visa cita šādam pieņēmumam par labu mani noskaņoja apsvērumi sakarā ar kašalota milzīgo pašcieņu un cildenumu; es neuzskatu šo vali par kaut kādu parastu, seklu radījumu, jo nav apstrīdams, ka viņu nekad nevar sastapt sēkļos un piekrastēs kā visus citus vaļus. Viņš ir gan svarīgs, gan dziļš. Un es esmu pārliecināts, ka no visu to galvām, kuri ir svarīgi un dziļi, kā Platons, Pirrons[111]' Sātans, Jupiters, Dante un vēl citi, vienmēr, kad tiek domātas dziļas domas, izplūst kāds puslīdz nere­dzams tvaiks. Reiz, sacerēdams mazu traktātu par Mūžību, es aiz ziņkāres noliku sev priekšā spoguli; un drīz vien ieraudzīju tajā atspoguļojamies neizprotamu plūsmojumu un atmosfēras viļņo­jumu ap manu galvu. Un manu matu pastāvīgais valgums, kad augusta dienvidū pēc sešām karstas tējas tasēm sēžu zem plānajiem Šķindeļiem savā jumtistabā, gremdēdamies dziļās pārdomās, - tikai lieku reizi apliecina augšminēto pieņēmumu pareizību.

Un cik pacilāti no tā top mūsu priekšstati par vareno, dūma­kaino briesmoni, redzot to svinīgi slīdam pa mierīgo tropu jūru, kad virs vaļa milzīgās, apmiglotās galvas karājas tvaika baldahīns, kas radies, viņam domājot dziļās domas, un šis tvaiks - kā reizēm gadās novērot - ir kronēts ar varavīksni, itin kā pašas Debesis būtu uzlikušas savu zieģeli šīm pārdomām. Jo, raugiet, varavīksnes nemēdz ciemoties tukšā gaisā; tās spīd cauri tikai tvaikiem. Tā cauri visām biezajām manu neskaidro šaubu dūmakām šad un tad atplaiksnī dievišķas intuīcijas zibšņi, izgaismojot manu dūmaku ar debešķīgu staru. Un par to es pateicos Dievam; jo visi mēdz šaubīties, daudzi noliedz, taču - šaubīdamies vai noliegdami - tikai nedaudzi pazīst intuīciju. Šaubas visās zemes lietās un intuīcija dažās debesu būšanās - šī kombinācija neved nedz pie ticības, nedz neticības - tā liek cilvēkam vienādi uzlūkot gan vienu, gan otru.