Mobijs Diks jeb Baltais valis

45. nodaļa LIECINĀJUMS

Ciktāl par to runāts šajā grāmatā, kas netieši apskata šādas tādas visnotaļ interesantas un savdabīgas kašalotu ieražu īpatnības, tad iepriekšējā nodaļa ir tikpat nozīmīga kā jebkura cita sējumā; tomēr galvenais, par ko te jārunā, - viss vēl pamatīgāk, tuvāk un plašāk jāizklāsta, lai tiktu saprasts pareizi, vēl vairāk - lai tiktu novērsta jebkura neticība, kas aiz dziļas nezināšanas šādās lietās varētu apmāt kādam prātus, ja aprakstītais liktos pagalam neda­bisks un neticams.

Es nebūt netaisos ķerties pie lietas pārdomāti; apmierināšos, sasniegdams vēlamo iespaidu ar atsevišķu ziņu pārstāstu, kuras esmu uzkrājis no vaļu mednieka pieredzes vai nostāstiem, kam var ticēt; es pieminēšu tos, un secinājumi, gluži dabiski, izrietēs paši no sevis.

Pirmkārt. Man pašam zināmi trīs gadījumi, kad valis ticis harpunēts un aizbēdzis ar visu harpūnu, bet pēc kāda laiciņa (vienā gadījumā pēc trim gadiem) to nogalējuši tie paši mednieki, izvilkdami no medījuma kautķermeņa divus ar vienu un to pašu zīmi iezīmētus duramos. Šo gadījumu, kad starp diviem harpūnu trāpījumiem bija atstarpe triju gadu garumā, var būt ir pat vairāk; virs, ar kuru tas atgadījās, tostarp iestājās darbā uz tirdzniecības kuģa, kas kuģoja uz Āfriku, tur nokāpa krastā, pievienojās pētnie­kiem, kopā ar tiem nonāca tālu pašā kontinenta dziļumā, kur ceļoja apkārt gandrīz divus gadus, kaudamies ar čūskām, mežoņiem, tīģeriem, indīgiem izgarojumiem un visādām citādām briesmām, kādas mēdz uzbrukt tiem, kas ieklīduši nezināmu zemju sirdī. Pa to laiku viņa harpunētais valis ceļoja tāpat kā viņš; nav jāšaubās, ka tas apriņķoja zemeslodi reizes trīs, skardams ar sānbortiem arī Āfrikas krastus, taču viss bija velti. Šis cilvēks atkal sastapa vali, un pirmais nobeidza otro. Es teicu, ka man zināmi trīs līdzīgi gadījumi; tas nozīmē, ka divos no tiem es pats redzēju, ka vaļi tika harpunēti un ka otrā uzbrukuma laikā no beigto vaļu kautķer­meņiem tika izvilktas iezīmētas harpūnas. Tajā gadījumā, kad šos notikumus šķīra triju gadu atstarpe, es abas reizes sēdēju laivā - gan pirmajā, gan otrajā reizē skaidri saskatīju valim zem acs ko līdzīgu pamatīgai dzimumzīmei, kuru biju ievērojis jau pirms trim gadiem. Es teicu - trim gadiem, kaut gan esmu pilnīgi pārlie­cināts, ka īstenībā šis laika sprīdis bija garāks. Te jums būtu trīs notikumi, par kuru patiesīgumu pats pārliecinājos; taču esmu dzirdējis vēl par vairākiem citiem līdzīgiem atgadījumiem - no ļaudīm, kuru vārdu patiesīgumu man nav nekāda pamata apšaubīt.

Otrkārt. Vaļu zvejniekiem ir labi zināms, kaut gan uz saus­zemes varbūt to nezina, ka piedzīvoti vairāki pieminēšanas vērti vēsturiski atgadījumi, kad viens un tas pats valis okeāna plašumos dažādos laikos un dažādās vietās bijis visiem redzams un pazīstams. Iemesli, kāpēc šis valis tā izcēlies, kopumā nav izskaidrojami ar miesīgajām īpatnībām, kas to atšķīrušas no citiem vaļiem; lai cik nozīmīgas tās būtu bijušas, tām drīz vien pienāca gals, jo valis tika nogalēts un pārkausēts īpaši vērtīgos taukos. Nē, tam bija cits iemesls, un, proti: zvejnieku bēdīgās pieredzes gaitā radusies baiļpilnā bijāšana; tādu vaļu slava līdzinājās Rinaldo Rinaldīm13 "1 slavai, tādēļ pa lielākai daļai vaļu zvejnieki, jūrā tos pazinuši, aprobežojās ar to, ka sveiciena vietā cēla roku pie cepures, necenzdamies ar tiem nodibināt tuvākas attiecības. Tā uz sauszemes dažs nabaga neveiksminieks, kam gadījies būt pazīstamam ar viegli nokaitināmu lielu vīru, uz ielas neuzbāzīgi sveicina viņu no attāluma, bīdamies, ka, tuvumā turpinot ciešāku pazīšanos, dabūs pa kaklu par tādu pašpārliecību.

Taču katrs no šiem izdaudzinātajiem vaļiem ne tikai top plaši slavināts - var sacīt, tas bauda vispārokeānisku atzīšanu; valis ne tikai top slavens savas dzīves laikā, bet turpina dzīvot jūrnieku nostāstos, arī miris būdams; tam arī ļauts izmantot tiesības, priekšrocības un atšķirības zīmes, kādas piešķir plaši pazīstams vārds; šis vārds nudien neskan sliktāk kā Kambiza135 vai Cēzara vārds. Vai tad tā nav, ak Timoras136 Tom, tu slavenākais no Leviatāniem, viscaur apskrambāts kā aisbergs, tik ilgi slapstl- jies austrumu jūras šaurumā, kas tā arī saucas, kur tavu šļakatu strūklu bieži vien manījuši, no palmām apaugušā Ombajas137 krasta lūkojot? Vai tā nav, ak jaunzēlandieti Džek, tu biedēkli visiem jūrasbraucējiem, kas braukā krustu šķērsu visriņķī teto­vēto zemei? Vai tā nav, ak Morkvan, tu Japānas valdniek, kura dižā šļakatu strūkla, kā stāsta, reizēm iezīmējusies pret debesīm kā sniegbalts krucifikss? Vai tā nav, ak Don Migel, tu Čīles vaļuvali, kam mugura klāta mistiskiem hieroglifiem kā veca bruņurupuča vairogs? Prozaiski runājot, te jums būs četri vaļi, kas tikpat labi zināmi vaļu vēstures studētājiem kā Marija vai Sullas vārdi klasiskās vēstures pētniekiem.

Bet tas vēl nav viss. Jaunzēlandes Tomam"8 un Donam Migelam,, pēc daudzkārtējiem postošiem uzbrukumiem dažādu kuģu laivām tika pārdomāti dzītas pēdas; šajās neatlaidīgajās medībās to panāca un nogalēja drosmīgi vaļu mednieku kapteiņi, kuri, jau paceļot enkuru, bija apņēmušies īstenot nodomāto kā savlaik kapteinis Batlers stājās vajātāju priekšgalā, lai Naragansetas biezokņos notvertu izdaudzināto slepkavīgo mežoni Annavonu, indiāņu karaļa Filipa[55]*' karotāju virsvadoni.

Es nezinu, kur vēl varētu atrast piemērotāku vietu par šo te, lai minētu vienu divus piemērus, jo tie līdzēs man drukātā veidā apstiprināt Baltā Vaļa dzīvesgājuma patiesīgumu, un - it īpaši - viņa bojāeju. Tādēļ, ka tas ir viens no īsteni bēdīgajiem atgadījumiem, kad patiesība prasa, lai to apstiprina - ne mazāk par maldiem. Jo lielākā daļa sauszemes iedzīvotāju ir tik nezinoši, ja runājam par acīm redzamiem un visnotaļ taustāmiem pasaules brīnumiem, ka bez dažu vaļu zvejas pagātnes un tagadnes apstākļu minēšanas tie varētu uzlūkot Mobiju Diku kā briesmonīgu mītu vai, kas vēl ļaunāk un briesmīgāk - par neizsakāmi atbaidošu alegoriju[56].

Pirmkārt. Kaut ari daudziem cilvēkiem ir miglaina un virs­pusēja apjēga par šīs diženās zvejas nozares bīstamību, tie īsti nezina neko noteiktu par šīm briesmām un to biežumu. Iemesls, kāpēc tā notiek, varētu būt tas, ka labi ja viens no piecdesmit nāves gadījumiem vaļu zvejā tiek plaši izziņots pašmāju ļaudīm, kaut vai uz īsu mirkli, lai tūlīt pat tiktu aizmirsts. Vai domājat, ka naba­ga nelaimīgais, kurš varbūt šo pašu brīdi trāpījies valim ceļā kaut kur pie Jaungvinejas krastiem un, ienirstot Leviatānam, top ierauts līdzi jūras dzīlēs, - vai domājat, ka nabadziņa vārds būs lasāms avīzes sludinājumā, kad pārlūkosiet to pie brokastīm? Nē, jo pasta sakari starp šejieni un Jaungvineju ir visai neregulāri. Un vai jums vispār gadījies dzirdēt jaunas ziņas tieši no Jaungvinejas? Vēl pateikšu to, ka, starp citu, vienā braucienā pa Kluso okeānu mēs sastapām trīsdesmit dažādus kuģus, un katrs, vajājot vali, bija zaudējis kādu komandas locekli; vairāki ne tikai vienu vien, bet trīs no tiem - visu laivas komandu. Dieva dēļ, rīkojieties taupīgi, dedzinādami savas lampas un sveces! Katrs galons[57], ko jūs izdedzināt, ir aizmaksāts vismaz ar vienu lāsi cilvēka asinu.

Otrkārt. Krasta ļaudīm, protama lieta, būs kāda neskaidra jausma par to, ka valis ir milzīgs radījums ar milzu spēku; taču vienmēr, kad mēģināju pastāstīt kādu raksturīgu piemēru, kur parādītos šis divkāršais dižums, tie zīmīgi uzteica manu asprātību, kaut gan, zvēru pie savas dvēseles glābšanas, es centos būt asprātīgs ne vairāk kā Mozus, kad viņš aprakstīja mēri Ēģiptē.

Bet - laimīgā kārtā - tas, ko es īpaši vēlētos te parādīt, var tikt dibināts uz liecībām, kas nekādi nav atkarīgas no manējās. Tas ir: kašalots atsevišķos gadījumos ir pietiekami spēcīgs, zinošs un apzi­nāti ļaunprātīgs, lai ar tīšu nodomu pāršķeltu, pilnīgi sadauzītu un nogremdētu lielu kuģi; vēl vairāk, kašalots ir to izdarījis.

Pirmkārt. 1820. gadā kuģis "Eseksa" ar kapteini Pollardu no Nantaketas kuģoja pa Kluso okeānu. Kādu dienu tika pamanītas šļakatu strūklas, tika nolaistas laivas, un sākās kašalotu bara vajā­šana. Drīz vien vairāki vaļi bija ievainoti; te pēkšņi milzīgs valis, apiedams laivas, atdalījās no bara un peldēja tieši uz kuģi. Pilnā gaitā ietriecies ar pieri bortā, tas izsita caurumu, un nebija pagā­jušas ne desmit minūtes, kad kuģis jau apgāzās un grima dibenā. Ne šķēpeles no tā neviens vairs nav redzējis līdz šai dienai. Pēc visbriesmīgākajām ciešanām daļa komandas laivās sasniedza ciet­zemi. Beigu beigās atgriezies mājās, kapteinis Pollards vēlreiz devās kuģojumā pa Kluso okeānu ar citu kuģi, taču dievi atkal lēma viņa kuģim bojāeju nogrimstot - pēc tam, kad tas bija uzskrējis nezi­nāmiem rifiem un zemūdens klintīm; otrreiz pazaudējis kuģi, viņš nozvērējās atsacīties no jūrasbraucieniem un tika turējis vārdu, vairs nekrizdams kārdinājumā kuģot. Kapteinis vēl šobaltdien mitinās Ņantaketā. Esmu ticies ar Ovenu Čeisu, kas brauca par kapteiņa pirmo palīgu uz "Eseksas" laikā, kad notika šī traģēdija; tiku lasījis viņa vienkāršo un patieso notikumu atstāstu; runājos arī ar viņa dēlu, un tas viss notika dažas jūdzes no katastrofas vietas.[58]

Citviet - 45. lappusē - viņš runā par "neizprotamo un nāvi nesošo zvēra uzbrukumu".

Otrkārt. Kuģis "Vienība", ari no Nantaketas, 1807. gadā tika pazudināts pie Azoru salām līdzīgos apstākļos, taču ticamas liecības par šā kuģa bojāeju man nekad nav gadījies uziet, kaut gan vaļu medniekus esmu dzirdējis šad un tad to pieminam.

Treškārt. Pirms astoņpadsmit vai divdesmit gadiem komo- dors Dž., kas toreiz komandēja pirmklasīgu amerikāņu kara korveti, reiz pusdienoja kopā ar vaļu mednieku kapteiņiem uz Nantaketas kuģa borta, Oahu ostā Sendviču salās'43 . Kad saruna pievērsās vaļiem, komodors atļāvās sev prieku skeptiski uzņemt klātesošo džentlmeņu - profesionāļu stāstus par tiem piemītošo milzu spēku. Viņš pārliecināts apgalvoja, piemēram, ka neviens valis nespētu tik spēcīgi iezvelt pa viņa izturīgo korveti, lai tajā rastos sūce kaut vai uzpirksteņa lielumā. Labi jau labi, bet tas vēl nav viss. Dažas nedēļas vēlāk komodors savā necaursitamajā kuģī uzvilktām burām devās uz Valparaiso. Taču ceļā viņam stājās pamatīgs valis, lūgdams veltīt mirkli uzmanības neatliekamai personiskai darīšanai. Darīšana nozī­mēja to, ka komodora kuģis saņēma tādu belzienu, pēc kura atlika tikai iedarbināt visus sūkņus un pilnā gaitā steigt uz tuvāko ostu, lai tur piestātu un nodotos kuģa labošanai. Nees­mu māņticīgs, taču šā komodora tikšanās ar vali man šķiet likteņa pirksts. Vai tad Zauls no Tarsisas[59] netika atgriezts no neticības, saņemot tamlīdzīgu izbīli? Es jums saku, kašalots jokus neprot.

Tagad es jums atgādināšu Langsdorfa115 "Ceļojumus", minot kādu sīku apstākli sakarā ar to, kas liekas sevišķi interesants šīs grāmatas rakstītājam. Langsdorfs, kā jums droši vien jau zināms, piedalījās krievu admirāļa Krūzenšterna slavenajā pētniecības ekspe­dīcijā šā gadsimta sākumā. Kapteinis Langsdorfs sāk 17. nodaļu šādi: "Trīspadsmitajā maijā mūsu kuģis bija gatavs ceļam, un nāka­majā dienā mēs jau bijām atklātā jūrā, kuģodami uz Ohotsku. Laiks bija skaidrs un kluss, bet tik neciešami auksts, ka mums vajadzēja paturēt mugurā kažokus. Vairākas dienas tikpat kā nebija vēja; vienīgi deviņpadsmitajā no ziemeļrietumiem pēkšņi uzpūta svaigs vējiņš.

Neredzēti liels valis gulēja ūdens virspusē, garāks par pašu kuģi, taču uz borta neviens viņu nepamanīja līdz pat brīdim, kad kuģis, iedams pilnās burās, bija jau tam gluži klāt, un sadursmi novērst nebija iespējams. Mums visiem draudēja ārkārtējas briesmas, jo gigantiskais radījums, izliecis muguru, pacēla kuģi vismaz trīs pēdas laukā no ūdens. Masti saļodzījās, buras sakrita; vienā mirklī mēs, kas atradāmies lejā, izlēcām uz klāja, nodomājuši, ka kuģis uzskrējis zemūdens klintij; tajā vietā mēs ieraudzījām briesmoni dižmanīgi un svinīgi peldam projām.

Kapteinis D'Volfs146 tūlīt pat sauca vīrus pie sūkņiem, lai pārlie­cinātos, vai kuģis nav cietis no trieciena, taču noskaidrojās, ka mēs laimīgā ķjīrtā esam tikuši cauri sveikā bez kādiem postījumiem."

Šis kapteinis D'Volfs, kas te minēts kā kuģa komandieris, nāk no Jaunanglijas un pēc gara, visādu piedzīvojumu pārbagāta kapteiņa mūža uz jūras šodien mitinās Dorčesteras ciematā, netālu no Bostonas. Man ir tas gods būt viņa krustdēlam. Es tiku viņam izprasījis visus sīkumus par šo vietu Langsdorfa sacerējumā. Viņš apstiprināja katru vārdu. Kuģis nav bijis no lielākajiem: krievu kuģelis, būvēts Sibīrijas piekrastē, un mans tēvocis to nopircis pēc tam, kad bija iztirgojis kuģi, ar kuru viņš atbrauca no dzimtenes.

Vēl citā vīrišķīga gara piesātinātā veclaiku piedzīvojumu grāmatā, kas pārpilna godprātīgiem brīnumu aprakstiem - "Laionela Veifera ceļojumos", kurš bija viens no vecā Dempira[60]senajiem līdzgaitniekiem - es atradu kādu gabaliņu, kas tik ļoti līdzinās nupat Langsdorfa minētajam, ka nenoturējos, neievieto­jis to te apstiprinošo piemēru, ja tāds izrādītos nepieciešams.

Laionels, kā rādās, bijis ceļā uz "Džonu Ferdinando", kā viņš pats dēvē vēlāko "Huanu Fernandesu". "Turpceļā," viņš stāsta, "ap četriem no rīta, kad mēs atradāmies kādas simt piecdesmit jūdzes no Amerikas kontinenta, mūsu kuģis juta briesmīgu triecienu, kas iedzina kuģa ļaudīm tādas bailes, ka tie nezināja, ko teikt, ko darīt; ikviens gatavojās mirt. Trieciens nudien bija tik negaidīts un spēcīgs, ka mēs nešaubīgi domājām, ka kuģis uzskrējis zemūdens klintij; taču, kad pirmais nobīlis bija pāri, mēs izmetām loti, taču dibenu sasniegt neizdevās. …Pēkšņais trieciens lika lielgabaliem palēkties uz balstiem, un daži no kuģa ļaudīm tika izlidināti no kojām. Kapteini Dēvisu, kas gulēja ar šaujamo galvgalī, vienkārši izsvieda no kajītes!"

Tālāk Laionels mēģina izskaidrot triecienu ar zemestrīci, atsaukdamies uz to, ka apmēram tajā pašā laikā pamatīga ze­mestrīce patiešām bija nodarījusi lielu postu visgarām Spānijas piekrastei. Taču es daudz nebrīnītos, ja pie tā būtu vainojams šīs agrās rīta stundas pustumsā nepamanīts valis, stāvus uznirdams no dziļumiem un ietriekdamies kuģa korpusā.

Es varētu pierādīt kašalota vareno spēku un ļaunprātību, minēdams vēl vairākus piemērus, kas šādā vai tādā veidā man nākuši zināmi. Vairākkārt gadījies dzirdēt, ka valis ne tikai aizdzi­nis uzbrūkošās laivas atpakaļ pie kuģa, bet vajājis arī pašu kuģi, nelikdamies ne zinis par žebērkļiem, kas bira pār viņu no klāja. Angļu kuģa "Puzilhola" komanda varētu pastāstīt par tādu gadījumu; bet, runājot par dzīvnieka spēku, atļaujiet man atgā­dināt, ka ir dzirdēti piemēri, kad ar virvi, kas piesieta vaļa skaustā iedurtai harpūnai, bezvēja laikā to uzmetot un nostiprinot pie borta, valis vilcis lielo kuģi sev līdzi pa ūdeni kā vezumnieks ratus. Bez tam ļoti bieži gadījies novērot, ka kašalots, ja tam ļauj atgūties, rīkojas nevis aklā niknumā, bet apzināti ļaunprātīgi, lai pazudi­nātu savus vajātājus; ne bez daiļrunības ir kāds norādījums par vaļa raksturu: kad tam uzbrūk, tas mēdz plati atvērt muti un labu brīdi paliek tāda draudīgā izskatā. Taču man jāapmierinās ar vienu vienīgu vispēdīgo piemēru; tas ir pietiekami nozīmīgs un pārliecinošs, lai parādītu jums, ka šajā grāmatā aprakstītais brī­numainais notikums ne tikai sasaucas ar šodienējiem notikumiem, bet ka šie brīnumi (tāpat kā visi citi brīnumi) ir tikai senāko atkārtojums; tādā kārtā varam miljono reizi sacīt "āmen" kopā ar Zālamanu - patiesi, patiesi, nav nekā jauna zem saules.

Sestajā gadsimtā pēc Kristus dzīvoja Prokopijs - kristiešu maģistrāts[61] Konstantinopolē tajās dienās, kad Justiniāns I bija imperators, bet Belizārijs - karaspēka virspavēlnieks. Kā zināms, Prokopijs rakstīja sava laika vēsturi, visādā ziņā neparasti vērtīgu darbu. Labākie pazinēji vienmēr viņu uzlūkojuši par vislielākajā mērā patiesīgu un vērā ņemamu vēsturnieku, ja neskaita dažus sīku­mus; tas nekādā ziņā neattiecas uz to, par ko te šobrīd būs runa.

Tātad šajā vēsturiskajā darbā Prokopijs raksta, ka viņa prefek­tūras laikā Konstantinopolē no netālās Propontīdas jeb Marmora juras tika izvilkts liels jūras briesmonis, kas bija palaikam gremdējis kuģus šajos ūdeņos vairāk nekā piecdesmit gadu. Šo faktu, kas neizdzēšami ierakstīts vēsturē, nebūs viegli apšaubīt. Neba arī būtu kāds iemesls tā rīkoties. Tieši kādai sugai piederīgs bijis šis bries­monis, tur nav minēts. Taču, ja tas gremdēja kuģus, tāpat, ņemot vērā citus apsvērumus, tam vajadzētu būt bijušam valim; es esmu cieši pārliecināts, ka tas bijis kašalots. Es jums pateikšu, kāpēc. Ilgu laiku domāju, ka Vidusjūrā kašaloti nekad nav redzēti, tāpat tuvējos dziļūdeņos. Pat tagad vēl esmu pārliecināts, ka šajās jūrās nav un tagadējos apstākļos droši vien nevar būt uzturēšanās vietas viņu bariem. Taču nesenie pamatīgie pētījumi man pārliecinoši pierādīja, ka šajos kūkos bijuši atsevišķi gadījumi, kad kašaloti parā­dījušies Vidusjūrā.

Esmu dzirdējis no ticamiem avotiem, ka Barbaru piekrastē'"19 britu komodors Dēviss uzgājis kašalota skeletu. Un, ja jau kara­kuģis brīvi tiek cauri Dardaneļiem, tad arī kašalots varētu pa to pašu ceļu no Vidusjūras iekļūt Propontīdā.

Propontīdā, ciktāl man izdevies noskaidrot, nav tās īpašās vielas, ko sauc par planktonu'[62], - vaļu barības. Taču man ir pamats ticēt, ka kašalotu barība - kalmāri un astoņkāji lielos daudzumos slēpjas šīs jūras dziļumos, jo lielākie no šiem radījumiem, jebšu varbūt ne lielākie no lielākajiem, ir tikuši pamanīti virspusē. Ja nu jus tagad aplūkosiet visu minēto kopumā un mazliet padomāsiet, jums taps skaidrs, ka Prokopija jūras briesmonis, kas pusgadsimtu gremdēja Romas impērijas kuģus, droši vien bijis kašalots.