Mobijs Diks jeb Baltais valis

58. nodaļa PLANKTONS

Burājot uz ziemeļaustrumiem no Krozē salām, mēs iekļuvām plašās planktona pļavās - smalkā, dzeltenā masā, no kuras gal­venokārt pārtiek īstais valis. Jūdžu jūdzēm tā viļņoja ap mums, tā ka mēs jutāmies, itin kā peldot cauri nepārredzamiem zeltainu, nobriedušu kviešu tīrumiem.

Otrajā dienā tika pamanīti vairāki vaļi, kas, nebīdamies tāda kašalotu medību kuģa kā "Pekvods", ar atvāztiem žokļiem slinki peldēja caur planktona masu, kura, nonākot tādās kā venēciešu žalūzijās, starp bārkstīm vaļu mutē, tika atdalīta no ūdens, tam aiztekot pār lūpām.

Kā agrīni pļāvēji plecu pie pleca nesteidzīgi un brīvi švīkstina izkaptis garajā, rasotajā līču pļavu zālē, tā peldēja uz priekšu šie briesmoņi - ar dīvainu, pļautas zāles švīkoņai līdzīgu skaņu, atstādami aiz sevis dzeltenīgajā jūrā nebeidzamus zilus vālus.183

Taču tikai skaņa, ar kādu vaļi izkāsa no ūdens planktonu, atsauca atmiņā pļāvējus. Aplūkoti no augšas, no mastugaliem, it īpaši tobrīd, kad tie pagausināja gaitu, kādu mirkli mitēdamies peldēt, to milzīgie melnie ķermeņi visvairāk atgādināja nedzīvus klinšu krāvumus. Un - gluži kā lielajos medību apgabalos Indijā - ārzemnieks pa reizei paies garām turpat līdzenumā guļošiem ziloņiem, pat nenojaušot, ka tie tur ir, noturēdams tos par kailiem, nomelnējušiem zemes uzkalniem; tāpat notiek ar tiem, kas pirmoreiz skata šos Leviatānus jūrā. Un, pat tos beidzot saskatot, grūti noticēt, ka šādas milzīgas un izpletušās miesas ir tikpat dzī­vības pilnas kā suņa vai zirga miesas.

Patiesībā, no citāda viedokļa raugoties, ir grūti uzlūkot dziļumu iemītniekus ar tādām pašām izjūtām kā sauszemes zvērus. Jo, kaut gan senatnē daži dabaszinātnieki apgalvojuši, ka visiem saus­zemes dzīvniekiem jūrā atrodami atbilstoši līdzinieki; un, kaut gan šo pieņēmumu pamatīgāk izvērtējot, tā var izrādīties patiesība, tomēr, ja pievērstos sīkākai aplūkošanai, - kur lai okeāns mums sadabū zivi, kas savā vēlībā un gudrībā līdzinātos sunim? Vienīgi par nolādēto haizivi varētu teikt, ka tā kaut kādā veidā tam līdzinās.

Kaut gan visā visumā zemes ļautiņi uzlūko jūras ļaudis ar netīksmi un neuzticību; kaut gan ir zināms, ka jūra mums ir mūžīgā terra incognitam , Kolumbs kuģoja pāri neskaitāmām nezināmām pasaulēm tālab, lai virspusē atklātu vienu vienīgo nezināmo Rietumpasauli; kaut gan kopš neatminamiem laikiem visbriesmīgākās no visām dzīvību apdraudošajām ķibelēm bez jeb­kādas izšķirības nākušas pār tiem simtiem un tūkstošiem cilvēku, kas devušies kuģot pa jūrām; kaut gan pietiek ar vienu pārdomu mirkli saprašanai - lai kā šis mazulītis autiņos - cilvēks - lielītos ar savām zinātnēm un mākām, lai kā tās pieaugtu vēlīgajā nākamībā, - vienalga, mūžīgi mūžos, līdz pat pasaules galam, jūra viņu niecinās un galēs nost, sadraskājot pīšļos visstaltāko un stip­rāko fregati, kādu vien viņa spēkos uzbūvēt; neraugoties uz to, cilvēks, pastāvīgi atkārtodams šīs zināmās lietas, ir zaudējis to sākotnējo bijību, kādu jūra, gluži dabiski, viņā izraisījusi.

Pirmā laiva, par kuru gadījies lasīt, peldēja pa okeānu, kas ar īsti portugālisku atriebības kāri pārklāja visu pasauli, neatstājot pat atraitnes pie dzīvības. Tas pats okeāns vēl šobaltdien veļ savus viļņus; tas pats okeāns arī šajā gadā gremdē mūsu kuģus. Tā ja, jūs vientiesīgie mirstīgie, Noasa plūdi vēl nav galā, tie vēl tagad klāj divas trešdaļas šīs skaistās zemes.

Kas gan tik būtiski atšķir zemi un jūru, ka zemes brīnums ūdenī pārstāj būt pārsteidzošs? Ebrejus pārņēma pārdabiskas šausmas, kad zeme atdarīja savu muti pie Koraha185 kājām, aprī- dama viņu, kā arī visus cilvēkus, kas bija pie viņa, uz visiem laikiem, kamēr šajos jaunākajos laikos saule ne reizes nav laidu­sies pret rietu, neredzējusi dzīvo ūdeni jūrā atveramies un tieši tādā pašā veidā aprijam kuģus un to apkalpes.

Taču jūra ir tik naidīgi noskaņota ne tikai pret cilvēku, kas viņai svešs; tā ir naidīga arī pret saviem radījumiem; nežēlīgāka par to persieti, kas nogalēja savus paša viesus; tā nesaudzē pat būtnes, kuras pati radījusi. Kā nevaldāma tīģeriene, šaudīdamās pa džungļiem, saplosa savus mazuļus, tā arī jūra izmet uz klintīm visspēcīgākos vaļus un atstāj tos tur kopā ar satraikšķītiem kuģu vrakiem. Jūra nepazīst žēlastību un neatzīst citas varas, tikai savējo. Krākdams un sprauslodams kā satracināts kaujas rumaks, kas nometis jātnieku, mūsu zemeslodi pārplūdina bezsaimnieka okeāns.

Ceuurrā Mozus grām., 16. nodaļa. (Tulk. piezīme.)

Lieciet vērā jūras divkosīgo dabu: tās visšausmīgākie radījumi slīd pa ūdens apakšu, lielākoties neredzami, nodevīgi apslēpdamies zem visskaistākajām zilgmes nokrāsām. Lieciet vērā, cik velnišķīgi, starojoši skaisti mēdz būt daudzi no tās plēsīgākajiem iemītnie­kiem - kā brīnum skaistās un izsmalcinātās dažādu haizivju sugas. Lieciet vērā vēl arī viscaur jūrā izplatīto kanibālismu: tur visi radī­jumi aprij cits citu, karodami savā starpā kopš pasaules sākumiem.

Apsveriet to visu, bet pēc tam paverieties uz mūsu zaļo, vēlīgo, uzvedīgo zemi - salīdziniet tās abas - zemi un jūru; vai nesaska­tīsiet dīvainu analoģiju ar kaut ko jūsos pašos? Jo, līdzīgi tam, kā šis biedīgais okeāns visapkārt apskalo ziedošo zemi, arī cilvēka dvēselē ir sava Taiti sala, kur valda miers un prieks, bet to ielenc visas iespējamās šausmas no tās dzīves, kuru mēs pazīstam tikai pa pusei. Lai Dievs jūs sargā! Nepametiet šo salu, jo jums nekad vairs nebūs lemts tur atgriezties!