Mobijs Diks jeb Baltais valis

78. nodaļa TVERTNES UN SPAINI

Lunkans kā kaķis Teštigo rāpjas augšā un, palikdams tāpat visā augumā, skrien tieši uz priekšu pa nokareno grotrāju - uz turieni, kur apakšā karājas muca. Viņš paņēmis līdzi vieglu div­daļīgu ierīci, ko sauc par "pātadziņu" - virvi, kas izlaista caur vienskrituļa trīsi. Pierīkojot šo trīsi tā, lai tas karātos lejup no rājas, viņš otru galu laiž lejup, līdz jūrnieki to noķer un cieši saņem. Tad no otrā tauvas gala indiānis, ar rokām tverdamies aizvien zemāk, nolaižas pa gaisu, nonākdams tieši vaļa galvvirsā. Tur, joprojām vēl paceļoties pāri visiem pārējiem, dzīvespriecīgi tiem uzsaukdams, viņš izskatās pēc turku muedzina222 , kas no minareta augšas aicina krietnos ticīgos uz lūgšanām.

Saņēmis no lejas asu cērtamo lāpstiņu īsā kātā, viņš izmanīgi uztausta piemērotāko vietu, lai ielauztos "mucā". To viņš dara ļoti rūpīgi, līdzinādamies apslēptas mantas meklētājam vecā mājā, kurš izklaudzina sienas, lai atrastu, kur iemūrēts zelts. Kad šie cītīgie meklējumi iet uz beigām, pie vienas "pātagas" gala tiek pie­stiprināts ar dzelzs stīpu apkalts spainis - tāds pats kā tas, ko nolaiž akā; tikmēr otro virves galu, nostieptu pāri klājam, viņā galā cieši tur trīs vai četri spēcīgi vīri. Šie pēdējie arī paceļ spaini tā, lai indiānis varētu to aizsniegt, un kāds cits pasniedz viņam garu kārti. Iebāzis to spainī, Teštigo virza spaini iekšā mucā, kamēr tas pazūd no acīm; pēc tam viņš dod zīmi virves turētājiem, un spainis atkal parādās, putodams, itin kā būtu pilns ar kūtsmeitas nule slauktu pienu. Rūpīgi nolaists lejā, spainis nonāk tieši rokās tur norīkotam jūrniekam, kas izlej tā saturu lielā toverī. Pēc tam spainis atkal ceļas augšup un veic to pašu ceļu, līdz dziļā tvertne izsmelta. Beigās Teštigo vajag uzgulties garajai kārtij smagāk un smagāk, iedzenot to aizvien dziļāk un dziļāk mucā, kamēr kādas divdesmit pēdas garā kārts pilnīgi nozūd tajā.

"Pekvoda" apkalpe bija tā strādājusi jau labu laiciņu; daudzi spaiņi pildījās ar smaržīgo spermacetu, kad pēkšņi notika nelaime. Vai nu mežonīgais indiānis Teštigo bija tik neuzmanīgs un pār­steidzīgs, ka uz mirkli atlaida vaļā roku, ar ko turējās, ieķēries tauvu saišķi, pie kura karājās galva; vai varbūt vieta, kur viņš stāvēja, bija tik nodevīgi slidena; vai arī pats nelabais vēlēja, lai tā notiktu, nepūlēdamies paskaidrot, kāpēc; kā tas īstenībā bija, nezinu teikt, taču piepeši, astoņdesmitajam vai deviņdesmitajam spainim ar pļekstošu skaņu uznākot augšā, - mans Dievs! Nabaga Teštigo kā vēl viens spainis, krizdams īstā akā, ar galvu pa priekšu iegāzās milzīgajā Heidelbergas mucā un ar pretīgu, taukainu guldzoņu nozuda skatienam!

- Cilvēks aiz borta! - ierēcās Degū, kas vispārējā apjukumā bija

Tajā mirklī, kad Degū, stāvēdams kašalota galvvidū, atpiņ- ķerēja "pātagu", kas bija iepinusies lielajās trīšu tauvās, atskanēja skaļš brīkšķis, un - visiem par neaprakstāmām šausmām - viens no abiem milzīgajiem āķiem, uz kuriem turējās galva, bija izrāvies ārā, un milzīgā masa šūpodamās sasvērās uz vieniem sāniem, tā ka kuģis sāka grīļoties kā apreibis un nodrebēja, itin kā uzdūries leduskalnam. Vienīgais palikušais āķis, uz kura tagad turējās viss smagums, nupat nupat taisījās notrūkt; un šīs briesmas vēl tuvināja galvas negantā šūpošanās.

- Nāc nost, nāc nost! - jūrnieki sauca Degū, taču nēģeris, ar vienu roku ieķēries resnajās trīšu virvēs, kurās viņš varēja palikt karājamies, pat ja galva atrāvusies nokristu, atpiņķerēja virvi un nolaida spaini šobrīd nošķiebtajā akā, lai nogrimušais harpunētājs varētu tam pieķerties un to izceltu laukā.

- Dieva dēļ, cilvēk, - bļāva Stabss, - ko tu tur lādē patronas? Beidz! Ko tas līdzēs, ja viņš dabūs pa galvu ar dzelzīs kaltu spaini? Stājies, es teicu!

- Pamūciet nost! - nogranda kāda balss, gluži kā izšaujot raķeti.

Gandrīz tajā pašā mirklī ar pērkonīgu blīkšķi milzīgā masa ievēlās jūrā kā Galdaklints Niagaras ūdenskrituma virpulī; pēkšņi atsvabinātais kuģis atgrīļojās atpakaļ uz pretējo pusi, zemu atse­dzot apšuvuma spīdīgās misiņa plāksnes, un visi aizturēja elpu, cauri šļakatu migliņai neskaidri ieraudzījuši virvēs ieķērušos Degū šūpojamies te virs jūrnieku galvām, te virs ūdens, kamēr nabaga dzīvi apraktais Teštigo neglābjami grima jūras dibenā! Taču, tikko nokrita miglotā šļakatu mirga, pāri bortam acumirklīgi aizzibēja kails augums ar cērtamo rokā. Nākamajā brīdī skaļais plunkšķis norādīja, ka mans bezbailīgais Kvīkegs meties palīgā. Visi sadrūz- mējās pie borta, katrs acu pāris uzmanīja ik burzbaliņu ūdens virspusē; pagāja mirklis pēc mirkļa, taču ne no slīcēja, ne glābēja nebija ne ziņas, ne miņas. Te daži jūrnieki ielēca laivā un attāli­nājās no kuģa.

- Raug, raug! - pēkšņi uzsauca Degū, kas tagad karājās nekus­tīgās virvēs augstu virs klāja; un, pārliekušies vēl tālāk pār malu, mēs ieraudzījām zilajos viļņos parādāmies vienu roku; tas bija tikpat neparasts skats, kā roka, kas iznirst no zālē ieauguša kapa.

- Abi! Abi! Tur ir abi! - Degū atkal līksmi iekliedzās, un drīz pēc tam bija redzams, kā Kvīkegs spēcīgi airējas ar vienu roku, ar otru aiz garajiem matiem vilkdams sev līdzi indiāni.

Viņus ievilka jau gaidošajā laivā un ātri vien izcēla uz klāja, taču Teštigo vēl ilgi nenāca pie atmaņas, un arī Kvīkegs neizskatījās sevišķi možs.

Kā gan viņš bija šo cēlo glābšanas darbu paveicis? Ienirdams pakaļ lēni grimstošajai galvai, Kvīkegs ar savu aso šķēpu iecirtis pāris šķēlienu tās apakšpusē, lai izveidotos palielāks caurums; tad aizmetis prom ieroci un, iebāzis savu garo roku caurumā gan augstāk, gan zemāk, aiz galvas izvilcis ārā nabaga I ešu. Viņš apgal­voja, ka pirmajā reizē, grābādamies pēc viņa, saķēris kāju, taču, labi zinādams, ka tā nebūs pareizi, jo, šādi velkot, var iekulties lielā ķibelē, viņš iestūmis kāju atpakaļ, ar veiklu un pamatīgu grūdienu pagriezdams indiāni tā, lai nākamajā reizē tas nāktu laukā, kā izsenis pienākas, - ar galvu pa priekšu. Kas attiecas uz pašu lielo galvu, tad tā uzvedusies pat labāk, nekā no tās varētu sagaidīt.

Tādējādi ar Kvīkega drosmi un viņa apsviedīgumu vecmātes arodā Teštigo atgriezās, vai, pareizāk sakot, nāca pasaulē, turklāt vēl visnelabvēlīgākajos un šķietami bezcerīgākajos apstākļos; un tā ir mācība, ko nekādā gadījumā nevajadzētu aizmirst. Vecmātes mākas būtu jāapgūst tāpat kā paukošana, dūru cīņa, jāšana un airēšana.

Es zinu. ka šis neparastais geihedieša piedzīvojums noteikti dažiem sauszemes ļautiņiem liksies neticams, kaut gan visiem droši vien gadījies redzēt vai dzirdēt, ka cilvēks iekritis kādā tvertnē; tās ir nelaimes, kādas atgadās bieži un ir daudz mazāk attaisnojamas, nekā šis gadījums ar indiāni, ņemot vērā kašalota akas grodu ārkār­tīgo slidenumu.

Taču varētu notikt, ka man kāds pārgudri vaicātu, - kā tas iespējams? Domājam, ka šūnainā, taukiem piesūcinātā kašalota galva ir visvieglākā un pludiņveidīgākā ķermeņa daļa, un tagad tu liec tai grimt šķidrumā ar daudz lielāku īpatsvaru. Mēs tevi pieķerām! Nebūt ne, drīzāk es pieķēru jūs: jo tobrīd, kad nabaga Tešs ievēlās tur iekšā, no "kārbas" vieglākais saturs jau bija tik­pat kā izsmelts; bija palikušas tikai biezās, blīvās akas sienas, kuras veido, kā jau sacīju, cieti nokalta un sakausēta substance, kas ir daudz smagāka par jūras ūdeni, kurā katrs tās gabals nogrimst kā svins. Taču šajā reizē ātro grimšanu traucēja citas galvas daļas, no kurām tā vēl nebija atdalīta, un tādēļ grima ļoti lēni un nesteidzīgi, dodama Kvīkegam iespēju pielietot viņa vecmātes iemaņas kustībā, ja tā var sacīt. Jā gan, tās bija visai kustīgas radības - kas ir, tas ir.

Taču, ja Teštigo šajā galvā aizietu bojā, tā būtu visnotaļ tīkama aiziešana, nosmokot visbaltākajā, tīrākajā un smaržīgākajā spermacetā - iezārkots, iesmaržināts un apglabāts slepenajās vaļa iekštelpās, svētākajās par svētām. Iespējams atcerēties tikai vienu vienīgu nāvi, kas būtu vēl saldāka par šo: kāds Ohaio dravnieks, meklēdams medu caura koka dobumā, atrada tur neiedomājami lielu krājumu, bet, viņam noliecoties par tālu, medus viņu iesūca kā muklājs, un tā viņš mira iebalzamēts. Bet cik bijis to, kā jums šķiet, kas tādā kārtā iekrituši Platona medus- galvā un tur ņēmuši saldu galu?