Mobijs Diks jeb Baltais valis

67. nodaļa sadalĪŠana

Tas notika sestdienas naktī, taču kāda svētdiena iestājās pēc tam!

Visi vaļu mednieki ex officiom ir svētdienu svētīšanas priekš­rakstu pārkāpēji. Ziloņkaula krāsas "Pekvods" pārvērtās lopkautuvē, un katrs jūrnieks miesniekā. Varētu domāt, ka jūras dieviem tiek ziedoti desmittūkstoš sarkanu vēršu.

Pirmām kārtām tika uzstādīta milzīga sadales takelāža; līdz ar citām smagsvarīgām būšanām tur ietilpa zaļš trīšu ķekars, ko pacelt droši vien nebūtu viena cilvēka spēkos - šis pamatīgais vīnogķekars tapa uzvilkts augšā grotmasta topā un cieši nostipri­nāts pie grotmarsa - visdrošākajā vietā uz kuģa klāja. Troses gals, kas atgādināja kabeļtauvu, stiepās cauri visam šim juceklim līdz kabesiānam, bet milzīgais takelāžas saišķis apakšā nokarājās līdz pat valim; tam bija piestiprināts pamatīgs āķis, kas svēra ap simt mārciņām. Tagad abi kapteiņa palīgi - Starbeks un Stabss - uzkāpa uz laipām, kas bija nolaistas aiz borta, bruņojušies ar garām lāpstiņām, lai iešķeltu vaļa miesu virs tuvākās sānspuras un šķēlumā iestiprinātu āķi. Kad tas bija paveikts, ap šķēlumu puslokā tika izgriezts taukums, tur ieāķēja kāsi, un lielākā daļa apkalpes drūzmējoties sāka griezt kabestānu, daudzbalsīgi kaut ko mežonīgu aurodama.

Tajā pašā mirklī kuģis nošķiebās uz viena sāna; katra skrūvīte tajā sakustējās kā nagla spalgā lauska naktī vecas mājas sienā;

1,6 Ex officio (lat.) - pienākuma dēļ. (Tulk. piezīme.) kuģis raustījās un drebēja, baiļu pārņemtie masti klanījās debesīm: aizvien vairāk un vairāk tas noliecās uz vaļa pusi, katram sma­gajam kabestāna apgriezienam atsaucīgi līdzi cilājās viļņi, līdz beidzot bija dzirdams ātrs, biedējošs brākšķis; ar stieptu šļūkstu kuģis nostājās taisni, atbrīvojies no vaļa, bet aiz borta uzvaroši iznira āķis, velkot sev līdzi atrauto pusapaļo pirmās tauku slok­snes galu. Un, ņemot vērā, ka taukums ietver vali gluži tāpat kā miza apelsīnu, tas arī tiek nomizots līdzīgi apelsīnam - pa spirāli. Kabestāns velk un velk nepaguris, valis atkal un atkal apgrozās ūdenī, kamēr taukums visu laiku līdzenā kārtā ritinās nost pa līniju, ko dēvē par "šalli", kuru vienlaicīgi iešķeļ ar lāpstiņām abi kapteiņa palīgi - Starbeks ar Stabsu; tikpat ātri, cik ātri tā sloksnējas nost, taukuma joslai ritinoties, tā tiek vilkta augstāk un augstāk, kamēr tās augšgals aizsniedz topu; vīri pie kabestāna tad met griešanai mieru, un kādu laiciņu milzīgā, asiņainā masa šūpojas šurpu turpu, itin kā nolaidusies no debesīm, bet visiem klātesošajiem vajag uzmanīties, lai laikus atlēktu nost, tai zvāro- joties - jo tā var pamatīgi iezvelt pa ausi, izsviežot cilvēku pār bortu ar galvu pa priekšu.

Viens no klātesošajiem harpunētājiem tuvojas ar garu, asu ieroci, dēvētu par šķēpu, un izdevīgā mirklī šķeļ veiklu šķēlienu līgojošā masā, no apakšpuses izcērtot palielu iedobumu. Šajā caurumā tiek aizāķēts otrs milzu āķis, lai apturētu taukuma zvārošanos un sagatavotos tam, kas tagad sekos. Tobrīd izveicī­gais šķēpnieks, dodams zīmi visiem apkārtējiem atkāpties, vēlreiz meistarīgi uzbrūk šai masai, ar nedaudziem spēcīgiem, šķērsiem cirtieniem pārcērtot to divās daļās; kamēr īsākā apakšējā daļa vēl ir nekustīga, garā augšējā sloksne, saukta par "deķi", jau brīvi karājas, gatava laisties lejā. Ļaudis pie kabestāna atsāk savu dziesmošanu, un, kamēr viens bloks stiepj un ritina augšā nākamo vaļa taukuma sloksni, otrs lēnām tiek laists vaļīgāk, un pa gal­veno tilpnes lūku pirmā sloksne slīd lejup - taisni tukšā telpā, sauktā par "taukkambari". Šajā pustumšajā kabūzī veiklas rokas saritina garo "deķi" kā lielu dzīvu čūsku kamolu. Un tā darbs turpinās: abi āķi laižas augšup un lejup, valis un kabestāns griežas, griezēji dungo, "deķis" locīdamies ieklājas "taukkambarī", kur kambarnieki to sarullē; kapteiņa palīgi rīkojas ar šķeļamajām lāpstiņām, kuģis krakst, un katrs laiku pa laikam izlamājas, lai tādējādi izlādētu vispārējo sasprindzinājumu.