98. nodaļa PILDĪŠANA UN BĒRŠANA

Jau tika stāstīts, ka lielais Leviatāns top pamanīts iztālēm no mastaugšas - kā mednieki to vajā pa ūdeņu tīrumiem un nogalē dziļumu ieplakās; kā pēc tam pievelk pie kuģa sāna un tur nocērt galvu; un kā pēc tās pašas paražas, kas senāk deva bendesmeis- taram tiesības uz nāvinieka drānām, viņa garais, vatētais ģērbs top par bendes īpašumu; kā tad, kad pienācis īstais laiks, tam lemts nokļūt katlos un kā Šadrahs, Mešahs un Abēd-Nego[131] spermacets, eļļa un kauls neskarti iziet cauri ugunij; man vēl atliek nobeigt šīs aprakstošās daļas pēdējo nodaļu ar attēlojumu, apdziedot, ja spēšu, eļļas saliešanas romantisko procedūru, eļļu iepildot mučelēs, un to novietošanu tilpnē, Leviatānam vēlreiz nolaižoties dzimtajos dziļumos, slīdot zem ūdens kā pirmāk; bet, ak vai! nemūžam tam vairs neuznirt virspusē ieelpot.

Vēl siltā eļļa līdzīgi karstam punšam top salieta sešu barelu[132]mucās, un, kamēr kuģis zvārojas un līgojas šurpu turpu pusnakts jūrā, milzīgās mucas ripo un kūleņo, reizēm draudīgi slīdēdamas pa glumo grīdu kā lavīnas, līdz beidzot tās notver un aptur jūrnieki; bet visur apkārt skan klaudzieni: tuk, tuk - tur klaudzina tik daudzi āmuri, cik vien iespējams atrast, jo šimbrīžam ex officio visi kuģa ļaudis pārtapuši muciniekos.

Visbeidzot, kad pēdējā pinte ir ielieta mucā un viss atdzisis, viri lauž zieģeļus lielajām lūkām, kuģa iekšas atveras, un mucas dodas lejup uz savu pēdējo atdusas vietu. Kad tas padarīts, lūku vāki atgrie­žas savās vietās un tiek hermētiski noslēgti - kā aizmūrēta celle.

Kašalotu medībās tas, iespējams, ir viens no svarīgākajiem noti­kumiem. Vienu dienu pa klāja dēļiem vēl pludo tauki un asinis, svētajā vietā - uz kapteiņtiltiņa kaudzē samesti sazāģēti milzīgās vaļa galvas gabali, apkārt mētājas lielas, sarūsējušas mucas kā alus- darītavas pagalmā; dūmi no kausētavas apsvēpējuši visus treliņus, jūrnieki staigā apkārt, taukiem notriepušies, viss kuģis šķiet esam pats lielais Leviatāns, un visur valda apdullinošs troksnis.

Taču pēc dienas vai divām jūs paveraties apkārt un spicējat ausis, vai tas ir tas pats kuģis; ja nebijis daiļrunīgo laivu un kausē­tavas, jūs varētu zvērēt, ka staigājat pa kādu klusu tirdzniecības kuģi, kura kapteinis piekasīgi prasa ievērot tīrību. Neapstrādātai spermaceta eļļai piemīt reta tīrīšanas spēja. Tas ir iemesls, kāpēc klāji nekad neizskatās tik balti kā pēc tā sauktās "taucēšanas". Bez tam no pelniem, kas paliek pāri no sadegušām vaļa atkritalām, viegli pagatavojams spēcīgs sārms; un, ja nu kaut kur pie kuģa sāna vēl palikušas gļotas no vaļa miesām, šis sārms tās ātri vien notīrīs. Kuģa ļaudis rūpīgi staigā visgarām bortiem ar spaiņiem un lupatām, atkal ieviesdami pilnīgu tīrību. No takelāžas zemākajām daļām tiek notīrīti sodrēji. Visi tie daudzie rīki, kas tika lietoti, ari ir rūpīgi notīrīti un aizvākti. Lielais lūkas vāks, noberzts un novietots atpa­kaļ, atkal nosedz kausētavu, pilnīgi aizklājot katlus; visas mucas aizvāktas prom no acīm, tauvas saritinātas un nobāztas kaktos; un, kad ar visas kuģa komandas kopīgām un vienlaicīgām pūlēm visi šie atbildīgie pienākumi ir paveikti, arī paši jūrnieki ņemas tīrīties: viņi pārģērbjas no galvas līdz kājām un visbeidzot iznāk uz neaptrai­pītā klāja svaigi un starojoši kā jaunlaulātie, kas tikko piecēlušies 110 vissmalkāko Holandes audeklu palagiem.

Tagad viņi vieglā solī pa diviem un pa trim pastaigājas pa klāju un jokodamies tērzē par saloniem, sofām, paklājiem un smalkiem batistiem, ierosinādami nosegt klāju ar mašām, pārdomādami, vai nepiekārt mastiem drapērijas un nebūt neredzēdami iemeslu, kāpēc nesarīkot tējas vakaru mēness gaismā uz baka terasē. Atgādināt tādiem iesmaržotiem jūrniekiem par eļļu, vaļakaulu vai taukiem būtu turpat vai nekaunība. Viņi neko nezina par šīm lietām, kuras jūs te aplinkiem pieminat. Ejiet un atnesiet mutautiņus!

Taču ievērojiet: tur augšā, triju mastu galos, stāv trīs vīri, lūko­damies pēc nākamajiem vaļiem, kas, ja tiks nomedīti, nenovēršami atkal nosmērēs veco ozolkoka iekārtu un kaut kur noteikti atstās vismaz vienu mazu tauku traipiņu. Jā gan, un bieži vien gadās, ka pēc vissūrākā nepārtrauktā darba, aizmirstot nakts miegu un raujo­ties deviņdesmit sešas stundas no vietas, kad tieši no laivas, kurā airēts cauru dienu, līdz rokas sāka smelgt, viņi kāpj uz klāja - tikai tāpēc, lai staipītu smagas ķēdes, grieztu smagu vinču, cirstu un kapātu, jā gan, un, sviedros mirkstoši, cepinātos un svēpinātos ekvatoriālās saules un ekvatoriālo katlu ugunīs; un, kad pēc visa tā viņi beidzot ir sevi piedabūjuši iztīrīt kuģi un pārvērst to neaptraipītā piensaimniecībā, bieži vien gadās, ka šie nelaimīgie, aizpogādami tīro kreklu apkaklītes, dzird saucam: "Viens pūš!" - un atkal steidz cīnīties ar vali, sākot visu no gala.

Ak vai, mani draugi, tā taču ir slepkavība! Taču tāda ir dzīve. Jo tiklīdz mēs, mirstīgie, pēc ilgstošiem pūliņiem būsim izdabūjuši ārā no pasaules rumpja kādu nieku tās vērtīgā spermaceta, pēc tam rūpīgi un pacietīgi attīrīsimies no tās netīrumiem un iemācīsimies dzīvot šeitan, dvēseles tīrākajos kambaros - tiklīdz tas paveikts, ta - "Tur viens pūš!" - rēgs šaujas augšup, un atkal mēs peldam cīk­stēties ar kādu citu pasauli un iet cauri jaunās dzīves vecajai rutīnai.

Ak, metempsihoze![133] ak, Pitagor, kas nomiri starojošajā Grieķijas zemē pirms divtūkstoš gadiem - tik labestīgs, tik gudrs, tik laipnīgs - pēdējā braucienā es ceļoju kopā ar tevi gar Peru piekrasti - pats dumiķis būdams, es mācīju tev, vienkāršam zaļknābim, vīt virvi!

Загрузка...