Mobijs Diks jeb Baltais valis

111. nodaļa KLUSAIS OKEĀNS

Paslīdot garām Baši salām, mēs beidzot iekuģojām lielajā dienvidu jūrā; ja nenāktos pārvarēt grūtības, es būtu gatavs apsveikt savu dārgo Kluso okeānu ar neskaitāmiem pateicības apliecināju­miem, jo šeit piepildījās nebeidzamie manas jaunības sapņi: šis rāmais, zilais okeāns vēla viļņus uz austrumiem no manis, tūksto­šiem jūdžu tālu.

Kāda neizzināma, tīkama noslēpumainība ietin šo jūru, kas, vēlīgi un draudīgi šūpodamās, liekas apliecinām kādas dziļumos apslēptas dvēseles esamību - kā teiksmainās Efesas zemes viļņo­šanās virs apglabātā svētā Jāņa Kristītāja. Tā tam jābūt, lai pār šis jūras ganībām, šīm plašajām, viļņojošajām ūdeņu prērijām un visu četru kontinentu kapulaukiem bangas celtos un plaktu, uzplūstu un atplūstu neaprimdamas, jo te miljoniem saplūdušu ēnu un garumgaru, noslīkušu sapņojumu, apmātību un redzējumu - viss, ko mēs saucam par dzīvēm un dvēselēm, snauduļo, sapņojot klusus sapņus, mētājas miegā kā guļoši ļaudis savās dusasvietās; nebeidzamā viļņošanās ceļas no šā nemierīgā miega.

Katram sapņainam, apgarotam klaidonim rāmais Klusais okeāns, reizi ieraudzīts, kļūs par viņa izredzēto jūru. Tajā plūst pasaules vidus ūdeņi, jo Indijas okeāns un Atlantijas okeāns ir tikai tā nozarojumi. Vieni un tie paši viļņi apskalo molus jaun- uzbūvētajām Kalifornijas pilsētām, kuras tikai vakar uzcēlusi cil­vēces visnesenākā tauta, un apmazgā izdziestošās, bet vēl joprojām lieliskās Āzijas zemju piekrastes, vecākas par Ābramu, kamēr tām pa vidu peld koraļļu rifu pienaceļi, zemi, nebeidzami un nezināmi arhipelāgi un neizprotamās Japānas salas. Tā šis noslēpumainais, dievišķais Klusais okeāns apjož visu pasaules viduci, pārvērzdams visus krastus vienā vienīgā līcī, atgādinādams ar paisumiem un bēgumiem pulsējošu zemes sirdi.

Šo mūžīgo viļņu šupu cilātiem, jums gribas atzīt pavedinā- tāju dievu, noliecot galvu Pāna priekšā.

Taču domas par Pānu ne pārāk urdīja Ahāba smadzenes, kad viņš stāvēja kā dzelzs statuja savā parastajā vietā pie bezānmasta vantīm, kamēr viena nāss nevērīgi juta cukuroto Baši salu muskusa smaržu (tur saldi dvakojošās birzīs droši vien pastaigājās uzbudi­nāti mīlētāji), bet otra apzinīgi centās saost jaunatklātās jūras sāļo dvesmu - tās pašas jūras, pa kuru šobrīd vajadzēja peldēt nīstajam Baltajam Valim. Viņam galu galā izejot Šajos beidzamajos ūdeņos un tuvojoties japāņu medību apgabaliem, vecā vīra apņēmība auga augdama. Viņa cietās lūpas sažmiedzās kā spīlēm aizveroties; dzīslu delta pierē piebrieda, kā straumēm pārplūstot; pat miegā viņa pilnskanīgie kliedzieni atbalsojās dobajā kuģa korpusā: - Stāt! Baltais Valis spļauj biezu asini!