Mobijs Diks jeb Baltais valis

13. nodaļa ĶERRA

Nākamajā rītā - pirmdienā, pēc tam kad biju iemānījis balzamēto galvu bārddzinim par manekenu parūku izstādīšanai, es samaksāju savu un biedra viesnīcas rēķinu, izlietojot šim nolūkam viņa naudiņu. Smīnošais mājvietas turētājs, tāpat kā jūrnieki, kas tajā mitinājās, šķita bezgala uzjautrināti par pēkšņo draudzību starp mani un Kvīkegu, jebšu Pītera Kofina brīnumstāsti agrāk mani stipri vien atbaidīja no cilvēka, ar kuru es tagad biedrojos.

Mēs noīrējām ķerru, sakrāvām tajā mantas, tostarp manu nožē­lojamo audekla somu un Kvīkega aizsaini ar sarullēto guļammaisu - un stūmām to uz piestātni, no kuras atgāja "Ķērpis" - mazais Nantaketas pasažieru šoneritis, kas bija pietauvojies krastmalā. Mums pārvietojoties, garāmgājēji apstājās un blenza nopakaļ - ne tik daudz uz Kvīkegu - viņiem te uz ielas jau bija šad un tad gadījies redzēt tamlīdzīgus kanibālus, - drīzāk gan viņi brīnījās, redzēdami mūs abus kopā, tik tuvās attiecībās esam. Toties mēs neveltījām tiem ne skatiena, tikai soļojām uz priekšu, pēc kārtas ripinādami ķerru, kamēr Kvīkegs reižreizēm apstājās, lai sakārtotu savas atkārpainās harpūnas apvalku. Tiku viņam vaicājis, kāpēc viņš nopūlas, nēsā­dams sev visur līdzi tādu neērtu lietu, kad uz jebkura vaļu medību kuģa var atrast harpūnu, cik uziet. Uz to tika atbildēts, ka man, saprotams, ir sava taisnība, taču viņam esot dārga šī harpūna, jo tās asmens esot no īpaši rūdīta tērauda, tas labi pazīstot vaļu sirdis, jo esot izmēģināts ne vienā vien cīniņā uz dzīvību un nāvi. Tā sakot, līdzīgi daudziem pļāvējiem, kas dodas uz saimnieka pļavām ar pašu izkaptīm un sirpjiem bruņojušies, kaut gan no viņiem nebūt netiek prasīts ņemt tos līdzi, - tieši tāpat Kvīkegs kaut kādu sev vien zināmu iemeslu dēļ deva priekšroku savai harpūnai.

Atņemdams man ķerras rokturus, viņš pastāstīja jocīgu atgadī­jumu par to, kā pirmoreiz sastapies ar ķerru. Tas noticis Saghārborā, kuģa īpašnieki iedevuši viņam ķerru, lai būtu ar ko pārvest smago ceļa lādi uz jūrnieku mājvietu. Neizrādot savu nezināšanu šajā lietā - jo patiesībā mežonim nebija ne jausmas, kā stumjamais rīks jālieto, — Kvīkegs uzlicis lādi uz tās, pamatīgi piesējis, tad cēlis lādi ar visu ķerru plecos un nesis uz piestātni. - Kā tā? - es noprasīju. - Tu, Kvīkeg, taču neesi nemaz tik neapķērīgs, kā liekas. Vai ļautiņi tevi neapsmēja?

Tad viņš pastāstīja man vēl vienu jocīgu gadījumu. Viņa salā Rokovoko, ja nemaldos, kāzu svinības vīkšot, iedzimtie esot paraduši iepildīt jaunu kokosriekstu saldo pienu lielā, izkrāsotā ķirbī ar dobu vidu - tādā kā boles traukā; un šis punša ķobis vienmēr tiekot novietots uz izrotātas mašas, pašā goda vietā starp cienasta traukiem. Reiz kāds liels tirdzniecības kuģis piestā­jis Rokovoko, bet kapteinis, pēc visa spriežot, visnotaļ cienījams džentlmenis - cik vien cienījams kuģa kapteinis var būt - šis jūras vilks ticis ielūgts uz Kvīkega māsas, jaunas un apburošas princeses kāzām - viņa tikko bija sasniegusi desmit gadu vecumu. Un, lūk, kad visi kāzu viesi sapulcējušies līgavas bambusu būdā, šis kapteinis ienācis un apsēdies viņam paredzētajā goda vietā, tieši pretī ķirbja boles traukam - starp Virspriesteri un Viņa Majestāti valdnieku, Kvīkega tēvu. Tikusi noskaitīta lūgšana, - šiem ļautiņiem arī ir savas lūgšanas, gluži tāpat kā mums, tikai, — Kvīkegs stāstīja, - atšķirībā no mums, kas lūgšanas laikā raugāmies lejup - savos šķīvjos, viņi darot otrādi un kā pīles blenžot augšup uz Visu Cienastu Devēju, - kā jau teikts, lūgšana tikusi noskaitīta, un Virspriesteris atklājis svinības, izpildot mūžsenu šai salai piederīgu ceremoniju, tas ir, iemērcot savus apsvētītos un svētīgos pirkstus traukā, bet pēc tam šo svētīto dzērienu bija paredzēts laist apkārt no rokas rokā. Sēdēdams blakus priesterim, viesis šo izda­rību noskatījies un nodomājis, ka viņam, kuģa kapteinim, visādā ziņā dodama priekšroka kaut kāda tur saliņas valdnieka klātbūtnē, turklāt valdnieks atrodas paša mājās, tāpēc mūsu kapteinis vienā mierā mērcis pirkstus boles traukā, domādams to roku mazgāšanas vajadzībai tur noliktu. - Ko tagad, - Kvīkegs vaicāja, - ko tu tagad sacīt? Kā lai mūsu ļaudis nesmietu?

Beigu beigās, samaksājuši par braucienu un novietojuši bagāžu, mēs nostājāmies uz šonera klāja. Paceltām burām tas slīdēja lejup pa Akušnetas upi. Vienā pusē slējās Ņūbedforda ar savām ielu terasēm, apledojušiem koku zariem vizmojot aukstajā, caurspīdī­gajā gaisā. Piestātnē kalnu kalniem citcitai virsū bija sagāztas mucas, un turpat sānu pie sāna klusi stāvēja vaļu medību kuģi, pa visu pasauli izklejojušies un beidzot ostā tikuši pie miera; taču uz viena otra klāja jau cēla troksni galdnieku un mucinieku darbarīki, draudzīgā saskaņā gaudoja ēzes un ugunskuri, kur kausēja darvu, - viss liecināja, ka notiek gatavošanās jauniem braucieniem, ka viena ilga un briesmu pilna kuģojuma beigas ir tikai otra sākums; šā otrā nobeigums ir sākums trešajam, un tā joprojām - bez gala un mūžīgi. Lūk, jums nebeidzamais, ak, neizturamais visu šlspasaules pūliņu veltīgums!

Mums nonākot tālāk atklātos ūdeņos, svaigs vējiņš pieņēmās spēka; mazais "Ķērpis" ar degunu bakstījās cauri putu vērpetēm līdzīgi sprauslājošam zirga bērnam. Cik alkatīgi es ieelpoju šo ellišķīgo gaisu! Cik nicīgi es steidzu prom no žogiem norobežotās pasaules - šī izbradātā lielceļa, kas viscaur pakavu un vergu pazoļu nopēdots, lai sajūsminātos par diženo jūru, kura neatstāj ne pēdu uz savām miesām.

Tajā pašā putu vērpetē, kā rādās, kopā ar mani veldzējās un šūpojās arī Kvīkegs. Viņa melnīgsnējās nāsis iepletās, un atņirdzās līdzenie, smaili noasinātie zobi. Mēs traucāmies uz priekšu, uz priekšu» vien; atklātā jūrā ticis, "Ķērpis" zemu noliecās vēja brāzmai, ierakdamies ar snīpi vilni kā vergs pie sultāna kājām. Nolīkuši uz vienu pusi, mēs sāniski traucāmies nez kurp, ikkatra nostieptā tauva strinkšķēja kā stiga, bet divi garie masti vējā locījās kā Indijas niedres viesuļvētrā. Mēs bijām tā apmāti no šis ainas, pie nirstošā bugsprita stāvēdami, ka tikai pēc laba laiciņa ievērojām ņirgu skatienus, kādus mums veltija pasažieru - sauszemes žurku un lempju bariņš, kas nesaprata, ka divi cilvēki var būt tik draudzīgi; it kā baltais nebūtu tas pats nēģeris, tikai balti nomazgāts. Viņu vidū bija neaptēsti zaļknābji - zaļāki par zaļiem, it kā nupat būtu birzi nolauzti. Kvīkegs nogrāba vienu tādu pienapuiku tobrīd, kad tas viņam aiz muguras verkšķīja viepļus. Es jau domāju memmes- dēliņa pēdīgo stundiņu pienākušu. Izlaidis harpūnu no rokām, muskuļotais mežonis nokampa viņu, ar apbrīnojamu veiklību un spēku pasvieda gaisā, kur viegls spēriens pa pēcpusi lika nelaimī­gajam apmest divkāršu kūleni, pēc tam zaļknābis aizelsies sveiks un vesels nonāca lejā pats uz savām kājām, bet Kvīkegs pagrieza viņam muguru un, aizdedzinājis savu tomahauka pīpi, pasniedza man - ievilkt dūmu.

- Kaptein, kapteini - ieaurējās neaptēstais puiša gabals, mezdamies pie virsnieka. - Kaptein, tas ir pats nelabais!

- Klausieties, jūs, ser! - uzsauca kapteinis, izdēdējis kā branga, tuvodamies Kvikegam. - Kāda velna pēc jūs tā darījāt? Vai jums nešķiet, ka varējāt viņu nogalēt?

- Ko šitens teic? - Kvīkegs pārvaicāja, laipni pievērsies man.

- Viņš teic: tu grasījies nogalēt to tur! - attraucu, norādot uz notālēm drebošo nīkuli.

- No-galēt? Es? - iebļāvās Kvīkegs, neiedomājami nicīgi saviebis tetovēto seju. - Kā! Titik mazu zivs? Kvīkegs ne-galē tik sīks zivs, Kvīkegs galē liels valzivs!

- Paklausies, - kapteinis ietaurējās, - es no-galēšu t e v i , tu kanibāls tāds, ja vēl dzīsi vellu šite uz klāja! Pielūko!

Taču izrādījās, ka tobrīd pašam kapteinim bija īstais laiks pielūkot. Negantais vējš, grotburā iegūlies, pārrāva šoti, un milzī­gais bomis tagad vēzējās no vienas klāja puses līdz otrai, lidojumā pārstaigājot visu kuģa pakaļgalu. Nelaimīgais, ar kuru tik nežēlīgi apgājās Kvīkegs, tika aizslaucīts pār bortu, visu komandu pārņēma panika; jebkādi pūliņi trakojošo bomi apturēt likās neprātība. Zveņģele zvēlās no vienas puses uz otru tik acumirklīgi, ka likās - nupat, nupat sašķīdīs gabalu gabalos. Neviens neko nedarīja, un šķita, ka te nav ko iesākt; visi, kas atradās uz klāja, sadrūzmējās kuģa priekšgalā un no turienes nekustēdamies vēroja ar acīm bomi, it kā tas būtu satrakota vaļa žoklis; šajā vispārējā apjukumā un pārbīlī Kvīkegs, laiku lieki netērējot, nometās ceļos, parāpās zem zveņģeles, izvilka no kravas telpas virves galu, nostiprināja to pie balsta, izveidoja no tā kaut ko līdzīgu laso, uzmeta bomim, kas tieši tobrīd lidoja pāri viņa galvai, taisīja pamatīgu rāvienu… ar to pašu bomis bija sagūstīts un visi - drošībā. Šoneris pagriezās pa vējam, daudzas rokas sāka rosīties ap laivu, bet Kvīkegs, līdz jostas vietai kails, jau pārlēca pār bortu, apmetot gaisā garu, dzīvu loku. Kādas trīs minūtes viņu redzēja peldam kā suni, garajām rokām airējamies un cauri stindzinošajām putām vienu pēc otra izceļam no ūdens savus varenos plecus. Es lūkojos šajā dižajā, lieliskajā cilvēkā, taču neredzēju nevienu, ko glābt. Zaļknābis jau bija nogājis dibenā. Izslējies stāvus no ūdens, Kvīkegs pavērās apkārt un, kā rādās, kaut ko ieraudzīja, jo ienira un nozuda skatienam. Pagāja dažas minūtes, un viņš atkal iznira, ar vienu roku spēcīgi irdamies, bet ar otru vilkdams sev līdzi ļenganu ķermeni. Laiva drīz vien viņus uzņēma. Nabaga mūlāps bija glābts! Visi jūrnieki vienprātīgi slavināja cēlo glābēju Kvīkegu, un kapteinis lūdza viņam piedošanu. No tā brīža es turējos pie Kvīkega līdzīgi gliemim pie kuģa sāna - līdz tai dienai, kad nabaga Kvīkegs ienira pēdējoreiz un nozuda uz visiem laikiem.

Viņš nelikās apzināmies savus nopelnus. Nekādi nevarēja noskārst, vai mežonis iedomājās par to, ka būtu pelnījis medaļu no visām iespējamajām cilvēkmīlestības un glābšanas biedrībām. Viņš tikai palūdza ūdeni — saldūdeni, lai noskalotu sāli; to izdarījis, apvilka sausas drēbes, aizkūpināja pīpi un stāvēja dūmo­dams, pie borta pieslējies, vēlīgi lūkodamies apkārtējos, it kā sacīdams pats sev: - Šī ir savstarpējas izpalīdzēšanas pasaule, visos platuma grādos. Mums, cilvēkēdājiem, jāpalīdz šiem nabaga kristiešiem.