Mobijs Diks jeb Baltais valis

51. nodaļa SPOKAINĀ ŪDENSSTRŪKLA

Gāja dienas un nedēļas; ar rēvētām burām vaļukaulu "Pekvods" nesteidzīgā un cēlā gaitā šķērsoja četrus medību apgabalus: pie Azoru salām, pie Zaļā raga, uz tā dēvētās Plātes - tas ir, pie Laplatas upes, un Kerolgraundā, nenorobežotos ūdeņos uz dienvidiem no Svētās Helēnas salas.

Tas notika, kuģojot pēdējā no pieminētajām vietām klusā mēnesnīcas naktī, kad viļņi ritinājās kā sudraba tinumi un to mīlīgā, plūstošā urdzēšana likās vēstījam sidrabainu klusumu, nevis nošķirtību: šādā klusā naktī patālāk priekšā aiz baltajiem burzguļiem kuģa priekšgalā tika pamanīta sudrabaina strūklaka. Mēness apspīdēta, tā likās nākusi no debesīm - kā mirdzošām spalvām greznojusies jūras dievība. Pirmais šo strūklu pamanīja Fēdallāhs. Jo šajās mēnesnīcas naktīs viņš bija pasācis rāpties grotmastā un stāvēt tur, lūkojoties apkārt, it kā būtu gaiša diena. Taču naktī, pat ja tiktu pamanīts vesels vaļu bars, labi ja viens vaļu mednieks no simta uzdrošinātos nolaist ūdenī laivu. Tad nu

mēness apspīdēta, strūkla likās nākusi no debesīm - kā mirdzošam spalvām greznojusies jūras dievība.

varat iedomāties, ar kādām jušanām jūrnieki vēroja šo veco aziātu stāvam masta galā tādā neparastā laikā, viņa turbānam un mēnesim abiem kopā spidot pie debesim. Bet, kad viņš bija pavadījis tur parastajā sardzē vairākas naktis pēc kārtas, neizdvešot nevienu skaņu, un kad pēc šā ilgā klusuma pēkšņi atskanēja viņa balss, likdamās pārdabiska un ziņodama par sudrabainās strūklakas parādīšanos, kurai audās cauri mēnesnīcas gaisma, visi guļošie matroži pielēca kājās, itin kā kāds spārnots gars būtu nolaidies uz klāja un saucis mirstīgos kuģa ļaudis stāties sev pretī. "1'ur pūš!" Pat atskanot pastarajai bazūnei, viņus nebūtu pārņēmuši tādi drebuļi; taču tas, ko viņi izjuta, nebija izbīlis, drīzāk gan prieks. Jo, ari noskanējis nepiemērotā stundā, šis iekliedziens bija tik iespaidīgs, tik neprātīgi pacilājošs, ka ik dzīva dvēsele uz klāja juta neapzinātu vēlmi sākt vajāšanu.

Pārstaigādams klāju knašiem, zvalstīgiem soļiem, Ahābs pavēlēja uzvilkt bramburas'52 un marsburas[64], kā arī pacelt visas mazās buras. Pie stūres tika nolikts vislabākais stūrmanis. Ar mastuvīru katrā masta galā un uzvilktām burām kuģis traucās pa vējam. Nepierastais, pacilājošais ceļavējš tieši vai cēla augšup, pamatīgi iegūlis daudzajās burās, liekot peldošajam, svārstīgajam klājam līgoties zem kājām, itin kā tur būtu gaiss; tikmēr kuģis brāzās uz priekšu vien, it kā divi pretēji spēki te sacenstos - viens, cenšoties aizraut taisni debesīs, otrs - tālumā, pretī kādam mērķim pie apvāršņa. Būtu jūs redzējuši tonakt Ahāba seju, jūs nodomātu, ka arī viņā karo divas naidīgas varas. Kamēr viņa veselās kājas soļi lika uz klāja skanēt dzīvām atbalsīm, nedzīvā locekla klakški izskanēja kā āmura klaudzieni, naglojot ciet zārku. Šis vecais vīrs soļoja, balstīdamies uz dzīvību un nāvi. Bet, lai ari kuģis traucās tik ātri, lai arī no visu acīm kā bultas šāvās alkaini skatieni, tomēr sudrabainā šļakatu strūkla tajā naktī vairs netika redzēta. Katrs, matrozis varēja apzvērēt, ka to redzējis vienreiz, bet ne vairāk.

ŠI pusnakts strūkla jau bija teju teju aizmirsusies, kad pēc dažām dienām tādā pašā klusā stundā par to ziņoja no jauna; un visi atkal to ieraudzīja, bet, kad bija paceltas buras, lai dzītos pakaļ, tā vēlreiz nozuda kā nebijusi. Un tā notika nakti pēc nakts, līdz visi šo parādību uzlūkoja vairs tikai brīnīdamies. Noslēpumaini izšļākusies augšup vai nu skaidrā mēnesnīcā, vai zvaigžņu gaismā, kā kuro reizi, atkal nozuzdama uz dienu, divām vai trim, un nezin kāpēc ik reizi noteiktā laikā no jauna parādīdamās, tā šķita vairāk vai mazāk attālināmies. Šī vientulīgā strūklaka, vizuļodama mūsu priekšā, likās vilinām mūs projām, mūžībā.

Aiz māņticības, kas kopš neatminamiem laikiem raksturīga kuģotājiem, ņemot vērā pārdabisko noskaņojumu, kāds visādā ziņā likās valdām uz "Pekvoda", nenāktos grūti atrast jūrniekus, kas būtu gatavi zvērēt, ka, lai kad un kur ieraudzīta, lai ar kādām laika atstarpēm un kādos tālos garuma un platuma grādos šo nepanākamo strūklu izpūtis viens un tas pats valis, šis valis bijis Mobijs Diks. Laikā, kad tā parādījās, mūs pārņēma draudošu briesmu izjūta - slīdošā parādība itin kā nodevīgi aizvīla mūs tālāk un tālāk tādēļ vien, lai briesmonis beigu beigās atgriezies uzbruktu mums un saplosītu mūs tālīnās mežonīgās jūrās.

Šīs baismas, lik neskaidras un vienlaikus tik draudīgas, tapa jo sevišķi spēcīgas, kontrastējot ar kluso laiku, kas aiz zilgā mai­guma, cļažuprāt, slēpa velnišķīgus vilinājumus; un mēs kuģojām jo dienas, jo tālāk pa jūrām tādā gurdinošā, vientulīgā rāmumā, ka aiz mūsu lolotās atriebības iedvestā riebuma pats Visums likās atsacījies no visa dzīvā šā urnai līdzīgā ķīļa priekšā.

Taču, visbeidzot pagriežoties uz austrumiem, labās Cerības raga vējiem gaužot apkārt, bet mums ceļoties un grimstot plašajos, virmuļojošajos ūdeņos, kad "Pekvods" ar baltajiem, zilonīgajiem ilkņiem klanījās brāzmām un tik neganti badīja tumšos viļņus, ka putu pārslas līdzīgi sudraba šķembu lietum līņāja pār bortu; te izzuda šis visas dzīvības pamestais tukšums, dodams vietu vēl nospiedošākiem skatiem.

Tieši blakus mūsu bortiem pa ūdeni šurpu turpu šaudījās savādas būtnes; bet mums aizmugurē lidinājās noslēpumaini jūras kraukļi. Katrreiz mēs redzējām to barus rindām sasēdušus uz stagām'54 un leiterēm[65]; nelikdamies manām mūsu bļaustīšanos, tie ilgi un stūrgalvīgi apsēda tauvas, itin kā uzlūkodami mūsu kuģi par atstātu, neapdzīvotu priekšmetu, pamestu postā savam liktenim un tādēļ derīgu par apmešanās vietu tādiem bezmāju radījumiem kā viņi. Cilājās un bez mitas vēlās tumšie okeāna ūdeņi, itin kā plašais straumju plūdums iemiesotu sirdsapziņu; itin kā bezgala lielā pasaules dvēsele mocītos pašpārmetumos to iesīkstējušo grēku un ciešanu dēļ, ko tā radījusi.

Labās Cerības rags - vai tā tevi saukt? Drīzāk gan Vētru rags, kā tevi dēvēja agrākos laikos; ilga un mānīga bezvēja klusuma aijāti, mēs attālinājāmies šajos vētrainajos ūdeņos, kur grēcinieku dvēseles, pieņēmušas šo putnu un zivju veidolus, likās nolādētas mūžīgi peldēt bez kādas cerības piestāt kādā miera ostā, vai arī pludurot melnajos gaisos, nerodot apvārsni. Bet joprojām klusa, sniega balta un nemainīga pret debesīm šāvās šļakatu strūkla, kā pirmāk vilinādama mūs sev līdz - vienvienīga, līdzīga spalvu pušķim, brīdi pa brīdim parādīdamās skatienam.

Visu šo laiku melnajā pirmelementu cīniņā Ahābs, ņēmis savā ziņā izmirkušo, baismo klāju, gandrīz nepārtraukti izrīkoja, būdams nospiests un nelāgā garastāvoklī, tādēļ vēl retāk, kā parasti, uzrunā­dams savus padotos. Vētrainā laikā - tādā kā šis - pēc tam kad uz klāja augšā un apakšā viss noridāts un novāktas buras, neatliek vairs nekas cits, kā bezdarbīgi gaidīt vētru rimstam. Kapteinis un komanda top par fatālistiem. Tā, atbalstījis savu kaula kāju ierastajā iedobē, ar vienu roku spēcīgi iegrābies vantīs, Ahābs garas stundas varēja nostāvēt ar seju pret vēju, lūkodamies taisni uz priekšu, kamēr pēkšņie vēja brāzieni ar lietu un sniegu varēja sasaldēt kopā skropstas. Pa šo laiku matroži, kurus no baka bija padzinušas postīgās bangas, kas dārdēdamas plīsa ap bugspritu, sastājās ierindā visgarām bortiem, lai labāk aizsargātos pret viļņu sitieniem; katrs bija pārmetis sev pāri tādu kā virves cilpu, piesiedamies pie treliņiem, un šūpojās tajā kā vaļigā jostā. Tika runāts maz vai nemaz, un mēmais kuģis ar apkalpi - krāsainām vaska lellēm - diendienā traucās tālāk cauri dēmonisko viļņu bezprāta līksmībai. Naktīs valdīja tāds pats mēmums, cilvēki cieta klusu rēcošā okeāna vaiga priekšā; joprojām klusēdami, vīri šūpojās savās virvju cilpās, joprojām nerunīgs Ahābs stāja pretī vētrai. Pat tad, kad pati daba likās pagurumā lūdzam pēc atpūtas, viņš nelūkoja atpūsties savā kojā.

Starbeks nekad nevarēja aizmirst skatu, kas viņam atklājās, kad, kādunakt iegājis kajītē atzīmēt barometra rādījumus, ieraudzīja veco aizvērtām acīm sēžam, taisni izslējušos, savā grīdai pieskrū­vētajā krēslā; lietuslāses un kūstošs sniegs pēc vējpūteņa, no kura viņš nule bija ticis ārā, lēnām strūkloja lejup pār nenovilkto mēteli un cepuri. Uz galda viņam pretī gulēja neatritināta straumju un tecējumu karte - viena no tām, par kurām mēs jau iepriekš runājām. Cieši kapteiņa dūrē sažņaugts, zvārojās lukturis. Kaut gan viņa ķermenis turējās, taisni saslējies, galva bija atmesta atpakaļ, un aizvērtās acis šķietami joprojām vērās augšup kā piekaltas "ziņotāja"[66] adatai, tam šūpojoties pie griestu sijas.

"Šausmīgais vecis!" drebinādamies nodomāja Starbeks. "Pat iesnaužoties tādā vētrā, tavas acis nenovēršami tiecas pretim mērķim."