Mobijs Diks jeb Baltais valis

129. nodaļa KAJĪTE

(Ahābs piecepas, lai dotos uz klāju; Pips saķer viņu aiz rokas, lai sekotu.)

- Puis, puis, es saku, ka tev tagad nevajag sekot Ahābam. Nāk tā stunda, kad Ahābs gan nedzen tevi prom, bet arī negrib tevi sev blakām. Kaut kas tevī, nabaga zēn, aplam dziedinoši iedarbojas uz manu slimību. Līdzīgu dziedē ar līdzīgu; bet šīm medībām mana slimība top par vēlamāko veselību. Paliec te, lejā, kur tevi apkalpos tā, it kā tu būtu kapteinis. Ak jā, puis, tu sēdēsi uz mana grīdai pieskrūvētā krēsla; tu būsi vēl viena skrūvīte tajā.

- Nē, nē, nē! Jūsu miesas nav veselas, ser, labāk ņemiet mani par kāju pazaudētās vietā; atbalstieties uz manis, ser, neko vairāk nelūdzu, jo tā es varētu kļūt par daļu no jums.

- Ak, par spīti miljoniem blēžu, tas man liek akli ticēt neiznī­cīgai cilvēka uzticībai! Turklāt tas ir melnais! Un plānprātīgs! Bet, man domāt, tas princips - tāds tādu ārstē - skar arī viņu, viņš atkal top vesels.

- Man sacīts, ser, ka Stabss reiz pameta nabaga mazo Pipu, kura nogrimušie kauli tagad ir sniega baltumā, lai cik melna dzīves laikā būtu bijusi viņa āda. Bet es nekad nepametīšu jūs, ser, kā Stabss pameta viņu. Ser, man jāiet jums līdzi.

- Ja tu vēl ilgi ar mani tā runāsi, tad Ahāba apņemšanās viņā sabruks. Es tev saku: nē, tā nevar notikt.

- Ak, labais kungs, kungs, kungs!

- Paraudi šitā, un es tevi nožmiegšu! Sargies, jo Ahābs arī ir traks. Ieklausies, un tu it bieži dzirdēsi manu kaula kāju klau­dzam uz klāja un zināsi, ka aizvien vēl esmu tepat. Bet tagad es tevi atstāšu. Dod roku! Te tā ir! Tu esi uzticams, puis, kā rats savai asij. Tā: lai Dievs tevi svētī mūžīgi un, ja līdz tam nonāktu, — Dievs lai tevi mūžīgi pasargā, lai kas arī notiktu.

(Ahābs iziet; Pips sper soli uz priekšu.)

- Te viņš nupat vēl stāvēja; es elpoju to pašu gaisu, bet nu esmu viens. Bijis te kaut vai tas nabaga Pips, es varētu vieglāk to izturēt, bet viņš ir pazudis. Pip, Pip! Ding, dong, ding! Kas redzējis Pipu? Viņam jābūt tur augšā, pamēģināsim pagrūst durvis. Kā? Ne atslēgas, ne bultas, ne aizšaujamā un tomēr neveras vaļā? Te būs kāda burvība; viņš vēlēja man palikt šeit, ak jā, un sacīja, ka tas pieskrūvētais krēsls ir manējais. Tad nu es te apsēdīšos, atspiedīšos pret balstu pašā kuģa viducī: gan ķīlis, gan visi trīs masti būs man acu priekšā. Te - mūsu vecie jūrnieki stāsta - mēdzot sēdēt pie galda diži admirāļi savos melnajos septiņdesmit četru vienību flagmaņos3 ", izrīkodami veselas ierindas kapteiņu un leitnantu. Hā! Kas tas?

Epoletes! Epoletes! Epoletes pulcējas no visām pusēm! Pasniedziet apkārt karafes! Priecājos jūs redzēt, ielejiet, mesjē! Kas par dīvainu jušanu, kad melnais puisis cienā baltos, kam zelta treses uz svārkiem! Mesjē, vai neesat redzējuši kādu Pipu? Mazu nēģerīti piecu pēdu augumā, neģēlīgu un gļēvulīgu pēc izskata? Reiz šis izlēca no vaļu medību laivas, - vai nepamanījāt viņu? Nē? Tad ielejiet vēl, kapteiņi, un uzdzersim par kaunu visiem zaķpas- talām! Es nevienu nesaucu vārdā. Kauns pār viņiem! Liksim kāju uz galda. Kauns visiem gļēvuļiem! Cst! Tur augšā es dzirdu kaulu klaudzam; ak kungs, mans kungs! Mani tik tiešām nomāc tava staigāšana man pāri. Bet es palikšu te, pat ja kuģis uzsēdīsies uz klintīm, tās izsitīs caurumu, un austeres nāks iekšā pie manis.