Mobijs Diks jeb Baltais valis

72. nodaļa MĒRĶA ĶAUKLA

Trokšņainajā vaļa apdarināšanas rosmē jūrnieki pamatīgi noskraidās šurpu turpu. Te vajadzīgi palīgi šur, te atkal tur. Nav iespējams palikt uz vietas, jo vienā un tajā pašā laikā visur jāpa­dara viss. Tieši tāpat klājas tam, kas cenšas aprakstīt šo ainu. Tagad mums iznāk mazliet novirzīties sānis. Jau minēju, ka pēc kapteiņa palīga pirmā cirtiena vaļa skaustā ar lāpstiņām caurumā tiek iestip­rināts āķis. Taču kādā veidā tik smaga un neērta ierīce kā āķis tiek šajā iecirtumā iestiprināta? To paveica mans draugs Kvīkegs - viņam kā harpunētājam vajadzēja nokāpt uz briesmoņa muguras, lai to izdarītu. Taču daudzos gadījumos apstākļi prasa, lai harpu- nētāji paliktu uz vaļa muguras līdz brīdim, kad tiek pabeigta tauku sloksnes izgriešana un dīrāšana.

Te jāatzīmē, ka valis gandrīz visu laiku atrodas zem ūdens, virspusē ir tikai tās ķermeņa daļas, pie kurām tobrīd strādā. Un, lūk, tur, lejā, kādas desmit pēdas zemāk par klāju, šim nabaga harpunētājam iznāk plunčāties, stāvot pa pusei uz vaļa muguras, pa pusei ūdenī, kamēr milzīgā masa griežas zem viņa kā dzirnu akmens.

Šajā reizē Kvīkegs bija tērpies skotu kalniešu ietērpā - kreklā un zeķēs -, kurā, kā man šķiet, viņš izskatījās nebūt ne peļami; un nevienam, kā tūlīt izrādīsies, nebija labākas iespējas viņu aplūkot.

Sēdēdams mežoņa laivā, es biju priekšairētājs (sēdēju kā otrais no priekšgala), un man bija patīkamais pienākums palīdzēt viņam pie grūtās rāpaļāšanas un grābāšanās pa beigtā vaļa skaustu.

Jums būs gadījies redzēt itāļu leijerkastnieku vadājam garā pavadā pērtiķi. Tieši tā es no stāvās bortmalas turēju Kvīkegu lejā, jūrā, aiz auklas, ko zvejnieki sauc par "mērkaķauklu", — tā bija piestiprināta pie viņa stingrās audekla jostas.

Tā bija smieklīgi bīstama būšana mums abiem. Jo, iekams turpinu, man jāpiezīmē, ka mērkaķaukla bija nostiprināta abos galos: ar vienu galu pie Kvīkega platās audekla jostas, ar otru pie manas šaurās ādas jostas. Tā mēs šajā laikā bijām saistīti uz labu vai uz ļaunu, un, ja nabaga Kvīkegam būtu lemts vairs neiznirt, tad gan paraža, gan gods man liktu nevis pārgriezt virvi, bet ļaut, lai virve aizrauj mani līdzi dziļumā. Tādā kārtā mūs saistīja paga­rāka Siāmas dvīņu nabas saite. Kvīkegs bija mans nešķiramais dvīņubrālis, un es nekādi nevarēju atbrīvoties no šīm bīstamajām saistībām, kādas man uzlika radniecības saites no kaņepājiem.

Es tobrīd sajutu savu stāvokli tik pamatīgi un metafiziski, ka, vērīgi sekojot ar acīm Kvīkega kustībām, šķitos taustāmi apjaušam, ka mana patība ir iekususi šajā akcionāru sabiedrībā no divi būtnēm; ka mana gribas brīvība saņēmusi nāvīgu triecienu un ka otra cilvēka kļūda vai nelaime var mani nepelnīti apdraudēt un iedzīt nāvē. Tādējādi es nopratu, ka te man ir darīšana ar Provi­dences patvarībām, jo tās līdzsvarotā taisnīguma izjūta nemūžam nepieļautu tik lielu netaisnību. Un tomēr, aizdomājoties vēl tālāk un brīdi pa brīdim izvelkot harpunētāju no plaisas starp kuģi un vali, kur viņš varēja tikt sašķaidīts, - turpinot šo domu, es saku, apjēdzu, ka šī mana situācija bija tieši tāda pati kā jebkuram citam mirstīgajam, kas dzīvo un elpo; tikai lielākoties cilvēku šīs Siāmas saites tā vai citādi saista ar vairākiem citiem mirstīgajiem reizē. Ja tavs baņķieris izput - tu esi izputināts; ja tavs aptiekārs kļūdās un atsūta tev indes pilulas - tu esi pagalam. Tiesa gan, jūs varat iebilst, ka, ārkārtīgi piesargoties, iespējams izvairīties no visiem šiem daudzajiem dzīves negadījumiem. Taču, lai cik uzmanīgi es rīkojos ar Kvīkega mērkaķauklu, tomēr viņš reizēm parāva to tik stipri, ka es tikko nepārkritu pār bortu. Turklāt nekādi nevarēju aizmirst, ka, lai es darītu ko darīdams, manās rokās ir tikai viens auklas gals.[91]

Jau minēju, ka bieži vien izvilku nabaga Kvīkegu no starpas starp vali un kuģi, kurā viņam gadījās iekrist, tiem abiem nemitīgi grozoties tin līgojoties. Taču draudi tikt satraikšķītam nebija vienīgās viņam draudošās briesmas. Nejuzdamās iebiedētas pēc vakardienas slaktiņa, haizivis no jauna, un vēl stiprāk, iepriekš vaļa ķermeni aizturēto asiņu iekārdinātas, tām sākot plūst ūdenī, kā trakuma apsēstas spietoja apkārt, līdzīgi bitēm ap bišu stropu.

Un tieši haizivju vidū stāvēja Kvīkegs, pa reizei ar kāju aiz­sperdams kādu prom. Tas varētu likties gluži neticami, ja nebūtu pieredze, ka, dzīdamās pēc tāda laupījuma kā beigts valis, haizivis, kas citkārt gatavas aprīt visu pēc kārtas, reti uzbrūk cilvēkam.

Un tomēr - jūs varat ticēt, ka, šīm laupītājām šņaderējot tepat apkārt, acis ir jātur vaļā. Tādēļ bez mērkaķauklas, aiz kuras es šad un tad vilku nabaga velnu projām no pārāk tieša tuvuma kādai sevišķi negantai haizivij, viņu uzmanīja arī citi apsargi. Teštigo un Degū, stāvēdami uz laipas, kas bija izkarināta aiz borta, nemitīgi vicināja viņam pār galvu garās lāpstiņas, noslaktēdami ar tām tik daudz haizivju, cik vien varēja aizsniegt. Šī viņu izdarība, protams, bija visnotaļ labi domāta un vēlīga. Piebildīšu, ka viņi gribēja Kvīkegam to labāko; taču steigas pilnajā dedzībā viņam izpalīdzēt un vēl, ņemot vērā apstākli, ka gan viņu, gan haizivis brīžiem pa pusei aizsedza asiņainā ūdens mutuļi, - reizēm šīs viņu uzplijīgās lāpstiņas drīzāk draudēja nocirst kāju, nekā asti. Taču nabaga Kvīkegs, kā rādās, piepūlē elsodams un noņemdamies ar lielo dzelzs āķi - šis nabaga Kvīkegs tikai piesauca savu Jodžo un nodeva dzīvību savu dievu rokās.

"Labi, labi, mans dārgais draudziņ un dvīņubrāli," es domāju, te pievilkdams, te atlaizdams pavadu līdz ar katru viļņu brāzienu, "kāda tam nozīme, galu galā? Vai tad tu neesi līdzinieks visiem un katram no mums šajā vaļmedīgajā pasaulē? Šis bezdibenīgais okeāns, kas aizrauj tev elpu, ir Dzīve; šīs haizivis - tavi ienaid­nieki, šīs lāpstiņas - tavi draugi; un kādās sprukās tu esi starp haizivīm un lāpstiņām, nabaga vecīt!"

Taču drošāk! Tevi sagaida iepriecinājums, Kvīkeg. Un, lūk, kad ar sazilējušām lūpām un asiņu pielijušām acīm piekusušais mežonis beidzot uzrāpjas augšā pa ķēdēm un stāv uz klāja, izmircis un drebinādamies, tuvojas apkalpotājs un ar vēlīgu, mierinošu skatienu sniedz tam - kā jūs domājat, ko? Vai uzkar­sētu konjaku? Nebūt! Viņam pasniedz, ak dievi! - kausu remdena ingverūdens!

- Tas ir ingvers? Vai tiešām es saožu ingveru? - aizdomīgi vaicāja Stabss, pienākdams tuvāk. - Bet jā, tam jābūt ingveram! - runādams viņš ielūkojās vēl neskartajā kausā. Tad kādu brīdi stā­vēja kā neticēdams, klusējot paspēra soli uz pārsteigtā apkalpotāja pusi un lēnām noprasīja:

- Ingvers, ko? Ingvers? Vai tu nebūtu tik laipns un nepateik­tu man, mister Rausit, kāda jēga ir no ingvera? Ingvers! Vai tu lieto šitādu kurināmo, Rausit, lai iekvēlinātu to drebelīgo kanibālu? Ingvers - kas, velns, tas ingvers tāds ir? Ogles? Malka? Sātansērkociņš? Kramiņš? Šaujampulveris? Kas, pie joda, ir šis ingvers, es prasu, ka tu dod šitādu kausu mūsu nabaga Kvīkegam?

Te būs iejaukta kāda atturībnieku biedrība, - viņš pēkšņi piebilda, tuvodamies Starbekam, kas bija nule atnācis no baka. - Palūkojiet tur to trauku, ser, pasmaržojiet, lūdzami! - pēc tam, vērodams kapteiņa palīga sejas izteiksmi, piemetināja:

- Kalpotājs, mister Starbek, atļāvās pasniegt šitās caurejzāles Kvīkegam, kas nule norāpies no vaļa! Vai tas stjuarts ir aptiekārs? Vai drikstu vaicāt, kā viņš domā ar šito mikstūru atdzīvināt pa pusei slīkoni?

- To nevaru apjēgt, - attrauca Starbeks, — tas dzēriens ir galīgi šķidrs.

- Ai, ai, stjuart, - uzsauca Stabss, - es tev rādīšu, kā zāļot harpunētājus! Vāc prom savu aptieku, — vai esi sadomājis mūs noindēt? Varbūt esi mūs apdrošinājis un tagad taisies piebeigt, lai iebāztu kabatā naudiņu, ko?

- Tas nebiju es, - iebrēcās Rausītis, - tā bija tante Harita, kas atnesa ingveru un piekodināja, lai nekad nedodot harpunētājiem neko spirtotu, tikai ingvera uzlējumu - tā viņa to nosauca.

- Ingvera uzlējumu! Še tev, ingverblēdi! Pievāc to! Un joz meklēt skapī ko labāku! Es domāju, ka daru pareizi, Starbek? Kapteinis taču saka: "Harpunētāja groks?"

- Diezgan! - Starbeks atsaucās. - Tikai nesit viņu vairāk, bet…

- Ak, es jau nesitu sāpīgi - ja nu vienīgi valim vai kādam tamlīdzīgam radījumam, bet šitais slamsts ir gatavā zebiekste. Bet ko jūs gribējāt teikt, ser?

- Tikai to, lai tu noej lejā kopā ar viņu un pats paņem, ko gribēji.

Kad Stabss atkal parādījās, viņš vienā rokā nesa tumšu blašķi, bet otrā kaut ko līdzīgu tējkannai. Pirmajā bija stiprs, spirtots dzēriens, un tas tika pasniegts Kvīkegam; otrajā bija krustmātes Haritas dāvana, un ar to viņi devīgi apveltīja viļņus.