Mobijs Diks jeb Baltais valis

47. nodaļa MAŠU AUDĒJI

Tā bija apmākusies, tveicīga pēcpusdiena; matroži laiski slaistījās pa klāju vai izklaidīgi lūkojās svina krāsas ūdeņos aiz borta. Mēs ar Kvlkegu darbojāmies, auzdami mašu, ko dēvē par šķēpmašu, mūsu laivai. Visapkārt valdīja klusums; kaut kā sākums likās esam šajā ainā, un kāds prieka apsolījums vējoja gaisā, kamēr katrs pieklusušais jūrnieks likās iegrimis kādā nema­nāmā pašapcerē.

Es biju Kvīkega adjutants jeb pāžs pie paklāju aušanas. Kamēr laidu velkus starp audiem - gargariem dziju pavedieniem, lietodams savu paša roku par šaudīklu, Kvīkegs, sāniski pagrie­zies, ik pa laikam ieslidināja savu smago ozolkoka zobenu dziju starpā, lai, dīki lūkodamies pāri ūdeņiem, bezrūpīgi un bezdo- mīgi piedzītu katru pavedienu blīvi savā vietā; teikšu, pār jūru un kuģi klājās tik dīvaina sapņainība, kuru palaikam iztraucēja vienīgi koka zobena neskanīgie klaudzieni, ka izklausījās - tur klaudz Laika Aužamie Stāvi, bet es pats esmu tikai atspole, bez­gribas šaudīkla šurpu turpu ierīcē, kur aužas Likteņaudums. Manā priekšā bija uzvilkti pamatpavedieni, un viena vienīga nemainīga kustība, mūžam atkārtodamās, blīvi iepina tajos velkus krustu krustīm, visu cieši sasaistot kopā. Šis pamats likās esam nolemtība; te - es domāju - ar savu paša roku bīdu savu atspoli un ieaužu savu likteni šajos nekustīgajos audos. Bet tikmēr Kvīkega spējais, bezkaislīgais zobens citreiz piesit pavedienu stiprāk, citreiz vājāk, šķībāk vai greizāk - kā nu kuro reizi; un no šā beigu piesitiena ir atkarīgs, kāds galu galā izskatīsies audums; šis mežoņa zobens, es domāju, kas piešķir pabeigtu izskatu velku un audu pinumam; šis bezrūpīgais, vienaldzīgais zobens ir Liktenis - jā gan, Liktenis, brīva griba un uzspiestais, nebūdami nesavienojami, tik cieši sastrādāti kopā. Taisno audu kopums - nolemtība, kuru nekas nespēj piespiest mainīt virzienu, un nudien pat piesitienu mija tikai nostiprina to; brīvā griba, kam ļauts brīvi izaust cauri pama­tam ar savu atspoli, un gadījums, kaut arī tā rotaļai ar nolemtības taisnajām līnijām ir ierobežojumi un no sāniem Likteņa kustība arī vada pārmaiņus tos abus, un tam pieder pēdējais piesitiens, kam noteikt notikumu gaitu.

* * *

Tā mēs audām un audām vien uz priekšu, līdz es pēkšņi nodrebēju, izdzirdis dīvainu, gari stieptu skaņu - tik dziedošu un mežonīgu, tik necilvēcisku, ka brīvās gribas kamols izkrita man no rokas, un es sastingu, blenzdams mākoņos, no kurienes šī skaņa bija nolaidusies kā spārns. Augstumos, uz šķērsrājām stāvēja trakais geihedietis Teštigo. Ar visu augumu noliecies uz priekšu, izstiepis roku kā scepteri, viņš ar negaidītiem, īsiem pārtraukumiem turpi­nāja vēkšķēt. Jādomā, ka tādi paši saucieni to pašu brīdi bija sadzirdami visās apkārtējās jūrās, kur simtiem novērotāju vaļu medību kuģu mastos karājās augstu gaisā, bet reti kuram no tiem plaušas ļāva izkliegt šo seno saucienu ar tik iespaidīgām modu- lācijām kā indiānim Teštigo.

Viņš stāvēja, itin kā lidinādamies virs mums, pa pusei gaisā pakārts, tik neganti un dedzīgi ieurbies ar acīm apvārsnī, ka viņu varētu noturēt par pravieti vai gaišreģi, kas skata Likteņa ēnas un ar šiem mežonīgajiem brēcieniem vēstī to tuvošanos.

- Šis pūš! Šur! Šur! Šur! Pūš! Tur šis pūš!

- Kur tad?

- Aizvēja pusē, aiz bimsa, ap divi jūdzēm no šejienes!

Vienā mirklī sākās vispārēja rosība.

Kašalots izpūš šļakatu strūklu ar tādu pašu nelokāmu noteik­tību, ar kādu tikšķ pulkstenis. Tādējādi vaļu mednieki atšķir to no citiem līdzīgu sugu pārstāvjiem.

- Astes spuras! - no jauna ieķērcās Teštigo; un vaļi pazuda zem ūdens.

- Aši, stjuart! - uzsauca Ahābs. - Laiku! Laiku!

Rausītis ripot noripoja lejā, uzmeta acis pulkstenim un ar minūtes precizitāti paziņoja laiku Ahābam.

Kuģis tostarp bija palaists pa vējam un, vēja dzīts, mierīgi līgoja uz priekšu. Teštigo pavēstīja, ka vaļi ieniruši, turēdamies pa vējam, un mēs paļāvīgi cerējām tos atkal redzēt tieši mūsu degungalā. Jo savas neparastās mākas, kas piemīt kašalotiem, kad tie, ieniruši ar galvu vienā virzienā, zem ūdens paslēpušies apgriežas un veikli peld prom pilnīgi pretējā virzienā - šo viltīgo paņēmienu viņiem šobrīd nevajadzētu izmantot, jo nebija iemesla domāt, ka Teštigo pamanītā valzivs būtu kaut kādā veidā satraukusies vai vispār pamanījusi mūsu klātbūtni. Viens no matrožiem klāja vīriem, kam bija visu laiku jāpaliek uz kuģa, jo viņš neietilpa medību laivas komandā, pa šo laiku nomainīja indiāni grotmasta galā. Novērotāji no fokmasta un bezānmasta nokāpa lejā; virvju rituļi tika nostiprināti savās vietās, celtņi izgrūsti laukā, grotbura pagriezta, un trīs laivas jau šūpojās virs ūdens līdzīgi trim jūras- diļļu groziem pie augstām krasta klintīm. Ārā uz klāja laivu komandas jau stāvēja gatavībā, ar vienu roku tās turējās pie treliņiem, kamēr kājas jau nogaidoši atradās uz apmales. Izskatī­jās pēc karakuģa apkalpes ierindā, kas gatavojas pārmesties uz ienaidnieka kuģa borta.

Taču šajā liktenīgajā mirklī pēkšņi atskanējis sauciens lika visiem atraut acis no vaļa. Un nodrebēdami visi ieraudzīja tumsnējo Ahābu, ko bija ielenkuši pieci tumši rēgi, kuri šķita nupat kā radušies no tukša gaisa.