Mobijs Diks jeb Baltais valis

128. nodala "PEKVODS" SASTOP "RĀHELI"

Nākamajā dienā lielu kuģi, vārdā "Rāhele", ar ļaužu pilniem mastiem varēja ieraudzīt nākam tieši uz "Pekvoda" pusi. Tobrīd "Pekvods" naski traucās pa ūdeņiem; bet, tikko svešais burinieks ar platajiem spārniem no aizvēja puses pienāca klāt, visas uzpū­tīgās buras pēkšņi saplaka līdzīgi tukšiem, pārdurtiem pūšļiem, un piemeklētais kuģis aprima kā bez dzīvības.

- Sliktas ziņas, viņi nes sliktas ziņas, - nomurmināja vecais no Menas. Taču, iekams viņu kapteinis, kas ar skaļruni rokā stāvēja savā laivā, paspēja cerīgi apsveicināties ar "Pekvodu", atskanēja Ahāba balss: - Vai neredzējāt Balto Vali?

- Jā gan, vēl vakar. Vai nesatikāt vaļu medību laivu?

Apslēpis savu prieku, Ahābs noraidoši atbildēja uz šo negaidīto

jautājumu un jau gribēja doties uz svešo kuģi, kad viņu kapteinis, apturējis savu kuģi, nokāpa laivā. Daži sparīgi airu vēzieni un laivas āķi jau pieķērās "Pekvoda" ķēdēm, bet pats viņš uzlēca uz klāja. Ahābs tūlīt viņu pazina - tas bija nantaketietis. Taču ar parastajiem sveiciena vārdiem viņi neapmainījās.

- Kur viņš bija? Nav beigts? Nav pagalam? - sauca Ahābs, pienākdams tuvāk. - Kā tas bija?

Izrādījās, ka iepriekšējā dienā, vēlu pēc pusdienas, kad trīs svešā kuģa laivas bijušas aizņemtas ar vaļu bara trenkāšanu, kas tās aizvilinājis kādu četru vai piecu jūdžu attālumā no kuģa, tām atrodoties vēja pusē, pavisam tuvu kuģim aizvēja pusē no zilā ūdens parādījies Mobija Dika baltais kupris, pēc tam galva; tūlīt pat tikusi nolaista ceturtā - rezerves laiva - un sākusies pakaļ­dzīšanās. Pēc tam tā kādu laiciņu zēģelējusi pa vējam, šī ceturtā laiva - ātrākā no visām - un šķietami guvusi sekmes vajāšanā; vismaz tik daudz par to zināja sacīt virs masta galā. Iztālēm viņš bija redzējis ātri attālināmies laivu kā punktiņu, tad putās sakultu ūdens vērpeti, pēc tam vairs nav varējis saskatīt itin neko; vīri nosprieduši, ka ievainotais valis būs aizbrāzies kaut kur projām, raudams vajātājus sev līdzi, kā bieži vien mēdz gadīties. Jušana bijusi nemierīga, taču ne pārlieku. Tauvās tikušas izkarinātas signāl- ugunis; tumsa biezējusi, un kuģis bijis spiests pievākt savas trīs laivas tālu vēja pusē, iekams devies meklēt ceturto gluži pretējā virzienā. Tādēļ tam bijis ne tikai jāatstāj laiva savam liktenim gan­drīz līdz pusnaktij, bet vēl jāattālinās no tās. Taču, kad visa pārējā apkalpe beidzot bijusi drošībā uz klāja, kuģim uzvilktas visas buras, pat papildu buras, un tas devies pakaļ nozudušajai laivai; jūrnieki par pazīšanās zīmi iededzinājuši ugunis zem kausējamajiem katliem un katru otro vīru norīkojuši mastaugšā par izlūku. Taču, ar visu to, ka viņi pietiekami ātri veikuši ceļa gabalu līdz vietai, kur pazu­dušie pēdējoreiz redzēti, kad apstājušies un nolaiduši ūdeni pārējās laivas, kas meklēdamas airējušās visapkārt, nekas neesot atrasts; tad viņi devušies tālāk, atkal apstājušies un nolaiduši laivas; kaut gan kuģinieki tā rīkojušies līdz rīta gaismai, neesot izdevies ierau­dzīt ne pēdu no pazudušās laivas.

Pavēstījis stāstāmo, svešais kapteinis nevilcinājās atklāt savas vizītes iemeslu. Viņš vēlējās, lai šis kuģis piebiedrojas viņa kuģim laivas meklējumos un zēģelē paralēli tam četru vai piecu jūdžu attālumā, tādējādi gūstot iespēju aplūkot tikpat kā dubult- apvārsni.

- Esmu gatavs derēt, - Stabss pačukstēja Flaskam, - ka vienam tajā pazudušajā laivā ir kapteiņa labākais svārks mugurā vai viņa pulkstenis kabatā, tāpēc viņš ir tik norūpējies, lai dabūtu savu mantu atpakaļ. Kurš gan būtu dzirdējis, ka divi dievbijīgu vaļu mednieku kuģi pašā vaļu medību sezonā klīstu apkārt, meklēdami vienu pazudušu laivu? Palūk, Flask, palūk tik, cik viņš bāls - bāls līdz acīm - paskat, šim nav svārka mugurā - tas droši vien…

- Mans bērns, mans paša dēls ir starp viņiem! Dieva dēļ, es lūdzu, es apzvēru…! - svešo kapteinis uzsauca Ahābam, kas līdz tam bija visai ledaini viņu uzklausījis. - Ļaujiet man nofraktēt jūsu kuģi uz četrdesmit astoņām stundām! Es ar prieku samaksāšu par to, bagātīgi samaksāšu - ja citādi nevar - tikai uz četrdesmit astoņām stundām, ne vairāk, jums jāpiekrīt, ak, jums tas jādara\

- Viņa dēls! - Stabss iesaucās. - Ak, viņš ir pazaudējis savu dēlu? F.s ņemu atpakaļ to svārku un pulksteni, - ko teiks Ahābs? Mums jāglābj tas puika!

- Viņš noslīka izgājšnakt kopā ar tiem citiem, - noteica vecais jūrnieks no Menas, stāvēdams viņiem aiz muguras. - Pats dzirdēju, jūs visi saklausījāt, kā bļāva nelaiķu gari.

Kā visā drīzumā noskaidrojās, šo "Rāheles" likstu vēl bēdīgāku padarīja apstāklis, ka ne tikai viens no kapteiņa dēliem bijis iekļauts pazudušās laivas apkalpē, bet arī kādā no pārējām laivām, kas bijusi otrā pusē un vētrainās pakaļdzīšanās laikā attālinājusies no kuģa, atradies otrs viņa dēls; tādēļ uz kādu brīdi nelaimīgo tēvu pārņēmis briesmīgs apjukums, no kura izeju atradis tikai viņa pirmais palīgs, instinktīvi rīkodamies, kā uz vaļu medību kuģiem tādos gadījumos parasts - tas ir, atrodoties starp apdraudētām, bet attālām laivām, allaž vispirms uzņem to, kurā vairāk ļaužu. Taču kapteinis kādu nezināmu svarīgu iemeslu dēļ bija atturējies to visu minēt, un tikai Ahāba ledainās uzņemšanas spiests, ierunājās par savu pazudušo dēlu - mazu zēnu, tikai gadus divpadsmit vecu, kuru tēvs aiz bezbailīgas tēvišķas mīlestības, kā jau nantaketietis, tik agri centies pieradināt pie tā amata briesmām un brīnumiem, kas gandrīz kopš laika gala bijis visai viņa dzimtai nolemtais. Nemaz nav tik reti gadījumi, kad Nantaketas kapteiņi liek saviem dēliem tik jaunos gados doties projām triju četru gadu braucienā uz kāda cita, nevis sava kuģa, lai viņu pirmās zināšanas un iemaņas vaļu mednieka amatā neatvieglinātu nevietā izpaudusies dabiskā tēva pieķeršanās vai pārmērīgas rūpes un uzmanība.

Tikmēr svešais joprojām pazemīgi lūdza Ahābu apžēloties, bet Ahābs vēl arvien stāvēja nepakustēdamies kā lakta, saņemdams belzienus, taču pat nenodrebēdams.

- Es neiešu prom, - svešinieks sacīja, - kamēr jūs nebūsiet teicis "jā". Dariet ar mani tā, kā jums gribētos, lai es daru ar jums līdzīgā gadījumā. Jo arī jums, kaptein Ahāb, ir dēls, lai arī vēl mazs, un šobrīd atrodas drošībā, mājās - arī vecumdienās dzimis bērns; jā, jā, jūs atmaigstiet, skrieniet, skrieniet, ļaudis, pie brasēm!

- Stāt! - uzsauca Ahābs. - Neaiztikt brases! - Pēc tam, stieptā balsī veidodams vārdus, turpināja: - Kaptein Gārdiner, es to neda­rīšu. Pat tagad es zaudēju laiku. Palieciet sveiki, palieciet sveiki! Lai Dievs jūs svētī, cilvēk, un lai es piedodu sev pašam, bet man jādodas ceļā. Mister Starbek, paskaties pulkstenī, un lai pēc trim minūtēm no šā brīža uz klāja vairs nebūtu neviena sveša; tad brases uz priekšu - un turpināt iesākto ceļu!

Steidzīgi pagriezies un novērsis skatienu sāņus, viņš devās lejā kajītē, atstādams svešo kapteini kā pienaglotu, pēc tik karstas lūgšanās izdzirdot tik asu un noteiktu atteikumu. Taču, atjēdzies no sastinguma, Gārdiners klusēdams steidzīgi devās pie borta; drīzāk iekritis, nekā nokāpis laivā, viņš atgriezās uz sava kuģa.

Drīz vien abi kuģi attālinājās viens no otra; un, kamēr vien svešais burinieks bija saskatāms, varēja vērot, kā tas traucas šurpu turpu uz katru tumšo punktu jūrā, pat vismazāko. Rājas tam griezās te šurp, te turp; te ar kreiso, te ar labo halzi[151] - te ietriekdamās vilnī 110 priekšas, te atkal uzlidojam no aizmugures piesteigušas bangas galotnē, un visu šo laiku masti un tauvas bija ļaužu pilnas kā trīs gari ķiršu koki, kad pa zariem kāpelē puikas, našķodamies ar ķiršiem.

Taču pēc šaubīgās gaitas un līkumotā ceļa bija skaidri redzams, ka šis kuģis, kas raud sāļām asaru šļakatām, joprojām nerod mieri­nājuma. Tā bija Rāhele, kas apraud savus bērnus, kuru vairs nav.