Mobijs Diks jeb Baltais valis

62. nodaļa ŠAUTRA

Vēl jāpiebilst kāds vārdiņš par iepriekšējās nodaļas notikumiem.

Pakļaujoties nemainīgam paradumam, kāds iedibinājies vaļu medībās, laiva iras prom no kuģa ar vaļa nogalētāju kapteiņa palīgu pie stūres, bet harpunētājs, kura uzdevums ir paņemt vali tauvā, sēž pie priekšējā aira, dēvēta arī par harpunētājairi. Vajag spēcīgu un jutīgu roku, lai ietriektu valī pirmo iesmu; jo bieži gadās, ka tā saucamajā garajā stiepienā smagais dzelzs rīks jāaizmet div­simt vai trīssimt pēdu attālu. Tomēr, lai cik ilga un nogurdinoša būtu pakaļdzīšanās, harpunētājam vajag visu laiku bez mitas airēt; jānudien, viņam pienākas citiem rādīt priekšzīmi - tik tiešām pārcilvēcisku spēku, ne tikai nenogurstoši airējot, bet arī skaļi izkliedzot kareivīgus kaujas saucienus; ko nozīmē kliegt pilnā rīklē, kad visi muskuļi saspriegti līdz pēdējam un gandrīz trūkst pušu, ir zināms tikai tādam, kas to izmēģinājis. Es, piemēram, nespēju brēkt visā galvā, tajā pašā laikā aizrautīgi strādājot. Saspringti darbojoties un bļaujot, nomocītais harpunētājs, sēdēdams ar muguru pret vali, visbeidzot dzird komandu: — Celies un bliez! Tagad viņam jānoliek un jānostiprina airis, puspagriezienā jāpaķer no žubura harpūna un ar pēdējiem spēkiem jāmēģina to ietriekt valī. Vai tad jābrīnās, ka, visā vaļu zvejas flotē kopā ņemot, no pieciem desmitiem izmesto harpūnu labi ja piecas trāpa mērķī; kāds brīnums, ja ar lāstiem un lamām tiek padzīti tik daudzi neveiksmīgi harpunētāji; kāds brīnums, ja pēc četrus gadus ilgušas prombūtnes daži kuģi atgriežas ar četrām mučelēm eļļas; kāds brīnums, ka daudzi kuģu īpašnieki neuzskata vaļu medības par ienesīgu nozari, jo brauciena veiksme atkarīga no harpunētāja, - bet, ja viņam izspiež no krūtīm pēdējo dvašu, vai tad var cerēt, ka viņš to atgūs, kad tā viņam būs vairāk nekā nepieciešama?

Bez tam, ja šautra izmesta veiksmīgi, seko nākamais bīsta­mais mirklis - tas ir, kad valis uzsāk skrējienu, un arī kapteiņa palīgs un harpunētājs brāžas viens uz priekšgalu, bet otrs uz pakaļgalu, apdraudēdami paši sevi un visus pārējos. Tad viņi ap­mainās vietām, un mazā kuģa virspavēlnieks ieņem savu vietu kuģa priekšgalā.

Te es, nebūt necenzdamies uzzināt, vai kāds nedomā citādi, apgalvoju, ka tas viss ir muļķīgi un nevajadzīgi. Kapteiņa palīgam būtu jāstāv laivas priekšgalā no sākuma līdz beigām; viņam būtu jārīkojas gan ar harpūnu, gan ar žebērkli, toties viņam nekādā ziņā nebūtu jāairē - ja nu vienīgi apstākļos, kad tas jādara visiem. Zinu, ka reizēm tas novestu pie nelieliem laika zaudējumiem, dzenoties pakaļ valim, taču daudzu nāciju ilgā un daudzveidīgā pieredze pārliecinājusi mani, ka lielāko daļu neveiksmju vaļu zvejā izraisījusi ne tik daudz vaļa veiklība, kā jau iepriekš aprakstītais harpunētāja pagurums.

Lai nodrošinātu šautras trāpījumu mērķī, šīspasaules har- punģfājiem jāceļas kājās atpūtinātiem, nevis atrautiem no smaga darba.