Mobijs Diks jeb Baltais valis

102. nodaļa ARŠAKĪDU LAPENE

Līdz šim, aprakstot kašalotu, es galvenokārt kavējos pie viņa ārienes brīnumiem un tikai atsevišķos gadījumos pieskāros dažām viņa iekšējās uzbūves īpatnībām. Taču, lai viņu plašāk un pamatīgāk aplūkotu, man vajag to vēl tālāk atpogāt, atraisot bikšu saites, novelkot zeķes, atknubinot āķīšus un kņopītes visos slēptākajos kaulu savienojumos, lai nostādītu šo radījumu jūsu priekšā pilnīgi kailu, tas ir, absolūta skeleta izskatā.

Bet kā tad tā, Ismaēl? Ar ko tas izskaidrojams, ka tu, vien­kāršs airuvīrs, sakies zinām, kas slēpjas vaļa iekšienē? Vai prātīgais Stabss, uzkāpis uz kabestāna, būtu noturējis priekšlasījumu par vaļveidīgo anatomiju un ar vinčas palīdzību pacēlis kādu ribu par uzskates līdzekli? Paskaidro, Ismaēl! Vai tu spēj izvietot uz klāja apskatei pieaugušu Leviatānu, kā pavārs izvieto bļodā ceptu sivēnu? Noteikti ne. Līdz šim tu biji patiesīgs liecinieks, Ismaēl, taču uzmanies - tagad tu piesavinies privilēģiju, kāda pienākas Jonam vienīgajam; tā ir priekšrocība runāt par sijām un baļķiem, par spā­rēm, kori, šķērskokiem, gulšņiem un balstiem, kas veido Leviatāna karkasu; un tāpat varbūt par ziepju vārltavām, pienotavām, sviesta kultuvēm un sierotavām viņa iekšās.

Es atzīstu, ka kopš Jonas laikiem tikai nedaudziem vaļu med­niekiem izdevies iekļūt valī dziļāk par zemādu; un tomēr man svētīgi tika dāvāta iespēja izpētīt to miniatūrā. Uz kuģa, pie kā apkalpes es piederēju, reiz tika uzvilkts kašalota mazulis, kura ādu bija nodomāts izmantot par maksti harpūnu un žebērkļu asmeņiem. Vai domājat, ka palaidu garām neizmantotu izdevību - izlietot cirvīti un dūčeli, lai lauztu zieģeļus un izlasītu visu, kas lasāms tāda telēna iekšās?

Bet kas attiecas uz manām precīzajām zināšanām par Levia- tānu kauliem viņu pilnīgajā, gigantiskajā attīstībā, tad par šīm retajām atklāsmēm man jāpateicas nelaiķim - karaliskajam drau­gam Tranko, Trankē salas valdniekam - tā ir viena no Aršakīdām. Būdams Trankē pirms dažiem gadiem, kad vēl kuģoju uz tirdz­niecības kuģa "Alžīrijas bejs", tiku uzaicināts svinēt Aršakīdu svētkus kopā ar Trankē valdnieku viņa attālajā villā pie palmām Pupellā - tas bija piejūras stūrītis netālu no Bambustaunas, kā mūsu jūrnieki dēvēja viņa galvaspilsētu.

Starp daudzām citām vērtīgām īpašībām mans karaliskais draugs Tranko, būdams pārpilnām apveltīts ar mīlestību pret vis­dažādākajiem barbaru darinājumiem, bija savācis pie sevis Pupellā visvisādus retumus, kādus vien viņa izdomas bagātie pavalstnieki spēja izgatavot. Galvenām kārtām - kokā grebti dīvi raksti, slīpēti gliemežvāki, inkrustācijām rotāti pīķi, vērtīgi airi, kanoe laivas no smaržīga koka - viss juku jukām ar dažnedažādiem dabas darinā­tiem brīnumiem, kādus bijīgie, goddevīgie viļņi iznesa šajos krastos.

Starp šiem pēdējiem galveno vietu ieņēma milzīgs kašalots, ko beigtu un pagalam pēc neparasti ilgas un negantas vētras salinieki uzgājuši krastmalā ar galvu zem kokospalmas, kuras spalvu pušķiem līdzīgās, nokarenās lapas likās esam zaļa šļakatu strūkla. Kad gigan­tiskais ķermenis beidzot bija atbrīvots no asīm biezā apvalka, bet kauli saulē izkalta un apputēja, skelets tika rūpīgi nogādāts Pupellā, kur tagad to sargā dižens templis no augstmanīgām palmām.

Ribas bija trofejām apkarinātas, mugurkaula skriemeļi klāti ar savādiem Aršakīdu hroniku hieroglifiem, galvaskausā priesteri kuri­nāja smaržīgu mūžīgo uguni, tā ka noslēpumainā galva atkal izpūta tvaiku strūklas, kamēr zarā pakarinātais briesmīgais apakšžoklis šūpojās pāri dievlūdzējiem kā matā piekārtais zobens, kas reiz biedēja Damoklu.[140]

Tas bija brīnumains skats. Birzs zaļoja kā Leduslejas ķērpji, koki slējās slaidi un dižmanīgi, glabādami sevī dzīvības sulas; dar­bīgā pasaule apakšā bija kā aužamie stāvi, kur tapa krāšņs paklājs, kam par audiem un nītīm bija vīnāju stīgas, bet par velkiem dzīvi ziedi, rakstus rakstīdami. Koki ar līganajiem zariem, visi briksnāji, paparžceri, zāļu skumsnas un vēstīm pilnais gaiss - tas viss atradās nerimtīgā kustībā. Cauri lapu pinumiem visaugstā saule likās lidu atspole, nevīstošā zaļuma audēja. Ak, darbīgo audēj! Neredzamo audēj! Stājies - uz vienu vārdu! Kurp tek tavs audums? Kādas pilis tam izklāt? Kam visas šīs nebeidzamās pūles? Runā, audēj! Apturi savu roku! Ļauj tikai vienu vārdiņu pārmīt! Nekā - atspole skrien kā skrējusi, stāvos kā audušies aužas raksti; kā nerimstošs strauts paklājs slīd prom uz mūžību. Audējdievs auž kā audis, viņš ir apdullis no aušanas un nedzird mirstīgā balsi saucam; un arī mūs, kas lūkojamies šajās stellēs, dara kurlus to klaudzoņa; tikai attāli­nādamies mēs dzirdam tūkstošiem balsu runājam. Tā taču vienmēr notiek visās austuvēs. Runātie vārdi netop sadzirdēti blakām spolēm, kas spolējas; tie paši vārdi, kas dzirdami mūriem cauri, lauzdamies ārā pa atvērtajiem logiem. Tādējādi tikusi atklāta ne viena vien blēdība. Ak, mirstīgais! Esi modrs, jo, kamēr ldab un dārd pasaules stelles, iztālēm var tikt noklausītas tavas slēptākās domas.

Un, lūk, pa vidu zaļajām, nepagurstošās dzīvības pilnajām stellēm Aršakīdu birzī laiski gulēja lielais, baltais, pielūgtais skelets - milzīgais dīkdienis! Taču šajos mūžzaļajos audos un nītīs, kas audās visapkārt, dīkais milzenis likās esam lietpratīgs audējs, pats vīnājiem apaudies, ar katru mēnesi svaigāk un spilgtāk zaļodams un tomēr palikdams tikai ģindenis. Dzīve ietērpa Nāvi; Nāve saaudās ar Dzīvi; nīgrais Dievs apņēmās ar jaunavīgo Dzīvi, un abi dzemdināja sproggalvainus brīnumus.

Toreiz, kad kopā ar karalisko Tranko apmeklēju šo brīnum- vali, aplūkoju galvaskausa altāri un mākslīgi radītos dūmus kāpjam augšup no tās vietas, no kurienes reiz šļāca īsta tvaika strūkla; es izbrīnījos, kādēļ valdnieks šo svētnīcu uzskata par retumu savā atradumu krājumā. Viņš pasmējās. Bet vēl vairāk es brīnījos par to, ka priesteri apgalvoja - šī dūmu strūkla esot īsta.

Pagājos šurpu turpu skeleta priekšā, pašķīru vīnājus, iespraucos pa ribstarpu - un ar Aršakīdu pavediena kamolu pie rokas ilgi klīdu un maldījos starp krēslainām vītu kolonnu rindām un lapenēm. Taču drīz vien pavediens bija cauri; sekodams tam, izgāju ārā pa to pašu vietu, pa kuru biju ienācis. Iekšpusē netiku redzējis nevienas dzīvas dvēseles; neko citu, tikai kaulus.

Nogriezis zaļu mērolekti, es atkal ieniru skeleta iekšienē. Pa spraugu galvaskausā priesteri pamanīja mani brīdī, kad mērīju pēdējās ribas augstumu. - Kas tas? - viņi iebrēcās. - Kā tu drīksti mērīt mūsu dievu? To darīt atļauts mums!

- Lai notiek, svētie tēvi, - cik garš tas, jūsuprāt, varētu būt?

Te viņu starpā izcēlās negants ķīviņš par pēdām un collām; viņi zvetēja cits citam pa galvu ar mērkokiem, tā ka viss galvaskauss dimdēja atbalsīs, un, izmantodams šo laimīgo izdevību, es aši pabeidzu savus mērījumus.

Sos aprēķinus tagad gribu jums piedāvāt. Taču vispirms jāpie­bilst, ka šajā gadījumā es nebūt nevarētu brīvi minēt kuru katru prātā iešāvušos skaitli. Jo pastāv skeletu autoritātes, pie kurām jūs varētu griezties, lai pārbaudītu manas aplēses. Man stāstīts, ka Hallā, Anglijā - tā ir viena no šīs valsts vaļu zvejas ostām - atrodas Leviatānu muzejs, kurā glabājas vairāki finvaļu un citu vaļveidīgo paraugi. Tāpat esmu dzirdējis, ka Mančestras muzejā Ņūhempšīrā atrodams, kā apgalvo muzeja īpašnieki, "vienīgais perfektais Gren- landes jeb Upju vaļa eksemplārs Savienotajās Valstīs". Vēl vairāk - Jorkšīrā, Anglijā - pilsētiņā, kura saucas Bērtonkonstebla, kāda sera Kliforda Konstebla īpašumā esot kašalota skelets, tikai samērā neliels, vismaz ne tāds milzenis, kāds pieder manam draugam, karalim Tranko.

Abos gadījumos bojā gājušo vaļu ģindeņi nonākuši savu īpašnieku rokās līdzīgā kārtā. Karalis Tranko dabūja savējo tāpēc, ka viņam tā gribējās, bet sers Klifords - tāpēc, ka viņš bija lords un vietvaldis. Sera Kliforda valis ir apstrādāts sīki jo sīki; to var atvērt un aizvērt kā milzu kumodi, virinot kaula atvilktnes - atvāzt ribas kā gigantisku vēdekli - un augu dienu šūpoties uz apakšžokļa. Atliek vēl pielikt atslēgas durvīm un slēģiem;

nākamos apmeklētājus pavadīs sulainis ar atslēgu saišķi pie sāna. Sers Klifords esot nodomājis ievākt pa divi pensi par ielū- košanos dobajā mugurkaula galerijā, trīs pensus par atbalss noklausīšanos smadzeņu kanālā un sešus par nesalīdzināmo skatu no vaļa pieres.

Tie skeleta izmēri, kurus šeit minēšu, ir vārds vārdā norakstīti no manas paša labās rokas, kur tos ietetovēju, jo manos mežoņa klejojumos nebija cita droša ceļa, kā saglabāt tik vērtīgas statistikas ziņas. Bet, tā kā vietas bija maz, jo gribēju citas ķermeņa daļas atstāt brīvas kā neaprakstītu lapu poēmai, ko tobrīd sacerēju - vismaz tās ķermeņa daļas, kuras vēl nebija tetovētas, es neapgrūti­nāju sevi ar liekām collām, jo, jānudien, vai tad collas vispār ir vērā ņemamas, ja noteikti tiek dižena vaļa izmēri?