Mobijs Diks jeb Baltais valis

106. nodaļa AHĀBA KĀJA

Steiga, kādā kapteinis Ahābs pameta "Semjuelu Enderbiju" no Londonas, negaidīti nodarīja postu viņam pašam. Viņš tik sparīgi nolaidās uz savas laivas deņa[142], ka viņa kaula kāja puslīdz ieplīsa no trieciena. Un, kad viņš, ticis uz sava kuģa klāja, iestutēja stum­beni pierastajā padziļinājumā un negaidot apsviedās, lai dotu pavēli stūresvīram (kā vienmēr, viņam likās, ka vīrs nav pietiekami stingri satvēris stūri), jau ieplaisājušais kauls vēl piedevām tā sašķiebās un saliecās, ka, lai arī kāja joprojām turējās klāt un likās visādā ziņā izcila, tomēr, pēc Ahāba domām, uz to vairs nevarēja pilnīgi paļauties.

Nudien, nebija daudz ko brīnīties, ka ar visu savu apsēstību un nevaldāmo dedzību Ahābs tomēr reizēm rūpīgi pārbaudīja nedzīvo kaula kāju, uz kuras daļēji balstījās. Tas tāpēc, ka neilgi pirms "Pekvoda" iziešanas no Nantaketas viņu kādu nakti atrada guļam zemē bez samaņas; neaptveramā un neizskaidrojamā kārtā kaula kāja bija izkustējusies no vietas un tik neganti sagriezusies, ka ietriecās azotē kā miets, tik tikko neizdurdamās viņam cauri; mokošo brūci izdevās sadziedēt tikai ar lielām pūlēm.

Droši vien tajā laikā viņa apmāktajā prātā iešāvās doma, ka ikkatra mocība, kas šobrīd jāpacieš, tieši izriet no iepriekšējās nelai­mes; un tomēr viņš laikam skaidri noprata, ka visindīgākā purva ložņa turpina savu dzimumu tikpat neatlaidīgi kā birztalu dziedonis ar vissaldāko balsi; gluži dabiski, arī visādas nelaimes, izmantojot katru iespēju, radīja savas pēcteces. - Jā gan, un vēl vairāk, domāja Ahābs, jo gan Bēdas senči, gan tās pēcteči iesniedzas tālākā laikā, nekā Prieka priekšteči un pēcnācēji. Nemaz nerunājot par to, ka, saskaņā ar dažām kanoniskām mācībām, dabas noliktie prieki uz zemes citā pasaulē netaps ar pēcnācējiem svētīti, bet, gluži pretēji, pēc tam iestāsies Prieka bezauglība un ellišķīgs izmisums, kamēr dažām apkaunojošām mirstīgo nelaimēm lemts arī aiz kapa turpi­nāties un auglīgi vairoties, mūžīgi mūžos kuplinot ciešanu audzes; arī neatsaucoties, bet, dziļāk pārlūkojot, te rēgojas netaisnība. Jo, Ahābs domāja, kamēr pat vispacilātākā pasaulīgā laime sevī slēpj kādu nenozīmīgu sīkumu, katri sirdēsti sevī glabā kaut ko noslē­pumainu un zīmīgu, bet dažos cilvēkos pat tādu kā ercenģeļa diženumu; pat visrūpīgākie viņu izcelsmes pētījumi nerunā pretī tik nepārprotamam slēdzienam. Izsekojot radurakstus nebeidzamām mirstīgo nelaimēm, mēs beigu beigās nonākam pie pirmdzimtiem dieviem, kam neatrast sākuma; un gan priekpilnās siena laika saules veidolā, gan apaļās ražas laika mēnescimboles[143] ausij tīkamajā zvanā mums jāatzīst viens: arī paši dievi nebauda prieku mūžīgi. Nenodzēšams bēdu zīmogs kā dzimumzīme cilvēka pierē ir tikai tā sāpju nospiedums, kas tur parakstījies.

Negribot te atklājas noslēpums, kuru varbūt pēc taisnības pienā­cās izstāstīt agrāk. Līdz ar daudziem citiem ar Ahābu saistītiem sīkumiem dažiem netika zināms, kādēļ kādu laiku pirms un pēc "Pekvoda" iziešanas jūrā viņš slēpās īstā Dalailamas[144] noslēgtībā, šajā laika sprīdī itin kā meklēdams klusu patvērumu pie miru­šajiem marmora senātā. Kapteiņa Pelega aizbildinājums šajā lietā nebūt nešķita pietiekams, kaut gan, protams, ja runājam par Ahāba dvēseles dziļumiem, tad katrs atklājums drīzāk nesa sev līdzi zīmīgu tumsu nekā apskaidrojošu gaismu. Bet galu galā viss tāpat kļuva redzams, vismaz šajā būšanā. Iemesls tādai nošķirtībai uz laiku bija šis briesmīgais nelaimes gadījums. Un ne tikai tas, jo ciešajam un šaurajam cilvēku lokam, kam uz saus­zemes šādu vai tādu iemeslu dēļ bija priekšrocība mazliet vieglāk pie viņa piekļūt - arī šim biklajam pulciņam iepriekš minē­tais negadījums no drūmā Ahāba puses nekādi netika izskaidrots; tas ietērpās šaušalās, kas likās iznirušas no garu valstības un grēkdaru vaimanām. Un tāpēc, dedzīgā padevībā viņam, tie nolēma, cik viņu spēkos būs, nepieļaut, ka šī lieta nokļūtu līdz citu ausīm; tādēļ arī tikai pēc pagarāka laika sprīža ziņa sasniedza "Pekvoda" klāju.

Lai būtu kā būdams, lai šī neredzamā un netveramā gaisa spēku sinode vai atriebīgie uguns kungi un pavēlnieki darītu ar mirstīgo Ahābu ko darīdami, notikumā ar kāju viņš atrada prak­tisku atrisinājumu - izsauca galdnieku.

Kad šis amatnieks atnāca, viņš lika tam nekavējoties ķerties pie darba un gatavot jaunu kāju, turklāt izrīkoja savus palīgus, lai tie sekotu, ka nepietrūkst visādu spraišļu un sklandu no kašalota žokļa kauliem, kas brauciena laikā bija sakrājušies uz kuģa, un tos rūpīgi atlasītu, lai meistaram būtu iespējams izvēlēties izturīgāko un viendabīgāko materiālu. Kad tas bija izdarīts, galdniekam pavēlēja pabeigt kāju tajā pašā naktī, apgādāt to ar visām nepie­ciešamajām ietaisēm neatkarīgi no tām, kādas bija pierīkotas lietotajai. Vēl vairāk — tika pavēlēts izcelt no tilpnes tobrīd dīko ēzi, un, lai pasteidzinātu šo pasākumu, kalējam lika tūlīt pat izkalt visus dzelzs piederumus, kādi būtu vajadzīgi.