Mobijs Diks jeb Baltais valis

60. nodaļa VIRVE

Sakarā ar vaļu medību ainu, kura te visā drīzumā tiks attēlota, kā arī lai labāk saprastu visas pārējās ainas, kas aprakstītas citviet, man jāpastāsta par maģisko, reizēm pat šausmīgo vaļu medību virvi.

Tauva, kādu no sākta gala lietojuši šai nolūkā, tika vīta no vislabākajām kaņepēm, apsvēpētām ar darvu, bet ne piesūcinātām ar to, kā mēdz apstrādāt kaņepājus parastajām tauvām; jo darva, ko parasti lieto darvošanai, gan dara kaņepāju pītes lokanākas virves vijēja rokās un atvieglo tās lietošanu jūrniekiem ikdienā uz kuģa, bet parastais darvas daudzums ne tikai pārāk sastīvina vaļu mednieka tauvu, kurai jābūt cieši saritinātai, bet arī, kā pārliecinā­jušies daudzi jūrasbraucēji, darva vispār nepalielina virves izturību, nedz kalpošanas ilgumu, kaut arī spēj darīt to gludu un spīdīgu.

Pēdējos gados uz amerikāņu vaļu medību kuģiem tauvas no Manilas šķiedras gandrīz pilnīgi aizstājušas kaņepāju virves, jo abakas189 šķiedra, gan nebūdama tik izturīga kā kaņepāji, tomēr ir rupja, viegla, ļoti stipra un elastīgāka; turklāt piebildīšu (tā kā jebkurai lietai piemīt sava estētika), šis tauvas ir daudz izskatī­gākas un labāk piestāv laivai nekā kaņepāju virves. Kaņepājs ir kā drūvīgs, tumsnējs cilvēks, kaut kas līdzīgs indiānim, toties Manila izskatās kā zeltmate čerkesiete.

Vaļu medībās lietotās virves resnums ir tikai divas trešdaļas collas. No pirmā acu uzmetiena tā jums neliksies tik stipra, kā istenībā ir.

To izmēģinot, atklājas, ka no tās piecdesmit vienas šķiedras katra spēj noturēt simt divdesmit mārciņu smagumu, tātad visa virve kopā var noturēt turpat vai trīs tonnas. Vaļu medībās lietotā virve garumā mēdz būt ap divsimt asu. Tā, saritināta kā spirāle, atrodas toverī laivas pakaļgalā - ne tādos gredzenos kā kandžas aparāta caurule, bet apaļā, sierveidīgā ritulī, cieši novītām kārtām, bez jebkādām spraugām, ja neņem verā "serdi" - šauru vertikālu atveri, kas izveidojas virvessiera viducī. Un, tā kā vismazākais mezgliņš vai cilpiņa, virvei izritinoties, var aizraut pār bortu kādu roku, kāju vai pat visu cilvēku, virves ievietošana toverī noris ar vislielāko rūpību. Daži harpunētāji šai nodarbībai ziedo veselu priekšpusdienu, uzvelkot virvi augstu mastā un laižot to lejā pa trīsi uz toveri, lai saritinoties tajā neveidotos nekādi samezglojumi, nedz piņķeri.

Angļu laivās viena tovera vietā mēdz stāvēt divi, un tā pati virve tiek saritināta abos. Tam ir savas priekšrocības, jo abi vienādie toveri nav lieli un tādēļ tos vieglāk ievietot laivā, to īpaši nepār­slogojot; toties amerikāņu toveris, būdams diametrā trīs pēdas plats un proporcionāli dziļš, ir diezgan pasmaga nasta laivai, kuras dēļi ir tikko puscollu biezi; laivas dibens ir līdzīgs plānai ledus kārtiņai, kas notur visai smagu svaru, ja tas nav sakopots vienuviet. Kad uz amerikāņu virvju tovera tiek uzsegts krāsota audekla pārklājs, laiva izskatās tā, it kā vestu milzīgu kāzu torti valzivīm par dāvanu.

Virves abi gali ir redzami; apakšējais gals, ar acīti jeb cilpiņu stiepdamies no tovera dibena augšup pa sienu, brīvi nokarājas pāri tā malai. Tāds ierīkojums ir nepieciešams divu iemeslu dēļ. Pirmkārt: lai atvieglotu papildu virves piestiprināšanu no otras laivas - gadījumā, ja harpūnas trāpītais valis ienirtu tik dziļi, ka aptrūktos virves, kas tai pirmāk piestiprināta. Tādos gadījumos laivas mēdz nodot vali cita citai kā alus kausu padod no rokas rokā; arī pirmā laiva visu laiku grozās tuvumā, lai palīdzētu otrajai. Otrkārt: tāds risinājums domāts pašu drošībai; ja gadās, ka virves apakšgals kaut kādā veidā piestiprināts laivai, bet ievainotais valis vienā mirklī izritina virvi līdz galam, kā tas palaikam notiek, ar to vien viss nebeigsies — nezvērs ieraus iznīcībai nolemto laivu dziļumā, kur tādā gadījumā neviens ziņnesis to vairs nesasauktu.

Iekams nolaiž laivu, lai sāktu pakaļdzīšanos, virves augšgals tiek izvilkts no tovera, apmests apkārt stebenam kuģa pakaļ­galā, pēc tam virvi nostiepj visā laivas garumā, vīriem pa vidu tai pārkrustojot airu turekļus, tā ka airējot virve trinas gar delmiem airētājiem, kas sēž pamīšus gar abiem bortiem; tālāk tā nonāk laivas priekšgalā izdobtā svina gropē, kur koka tapa jeb puļķis parastas spoles lielumā neļauj tai izslīdēt ārā. No renes virve noka­rājas gar priekšgalu līdzīgi vītnei, pēc tam atkal atgriežas laivas iekšienē, kur desmit līdz divdesmit asu no tās garuma (tā saukto priekšstriķi) saritina cilpās un novieto uz priekšgaldiņa; atlikums tiek izritināts tālāk gar bortu uz pakaļgala pusi, kur to piestiprina pie īsās tauvas - virves, kas to savieno ar harpūnu; bet, pirms pievienojas harpūnai, īsā virve iziet cauri visvisādas mistērijas, kurasjr par daudz garlaicīgas, lai tās te sīkāk aprakstītu.

Tātad vaļu medību virve ar saviem sarežģītajiem piņķeriem vijas cauri visai laivai, izlocīdamās un izvīdamās gandrīz vai visos virzienos. Katru airētāju apvij tās pazudinošās cilpas, tāpēc sauszemes ļautiņu biklajās acīs jūrnieki izskatīsies pēc indiešu kumēdiņu rādītājiem, kas ar priecīgu prātu aptin savus locekļus ar visindīgāko čūsku vītnēm. Neviens mirstīgais, no sievietes dzi­mušais, pirmoreiz nosēdies pa vidu šīm kaņepāju cilpām un kādu brītiņu airējis vaiga sviedros, neiztiks, neiedomājies, ka kuru katru bridi var tikt mesta harpūna, un visi šie biedējošie savijumi vienā mirkli atdzīvosies, lai aizripotu kā apļveida zibeņi; viņš nespēj to iztēloties, nenodrebēdams līdz kaulu smadzenēm, kuras vinā draud pārtapt par trīcošu galertu. Taču pieradums ir viena jokaina būšana! Ko tik tas nedabū gatavu! Jūs savos sarkankoka zviļņos nemūžam nebūsiet dzirdējuši jautrākus stiķus, pigorus, skaņākus smieklus, trāpīgākas atbildes kā uz šiem puscolllgajiem baltā ciedra dēļiem vaļu medību laivā, kuras apkalpe atgādina cilpā pakārtos; un, līdzīgi tiem sešiem Kalē pilsoņiem, kas stājās karaļa Edvarda vaiga190 priekšā, var sacīt, ka seši apkalpes vīri līgo taisni nāvei rīklē ar striķi ap kaklu.

Varbūt tagad jums pietiks ar īsu pārdomu mirkli, lai saprastu, kādēļ notiek atkārtoti nelaimes gadījumi vaļu medībās - no kuriem tikai nedaudzi tiek reģistrēti, - kad to vai citu vīru virve aizrauj pār bortu pazušanā. Jo sēdēt laivā tobrīd, kad virve aizritinās pār bortu, ir apmēram tas pats, kas sēdēt tvaika mašīnā, kura darbojas ar pilnu jaudu, - kur svelpoņā gar jums strīķējas visi iešūpotie virzuļi, veltņi un ritentiņi.

Vēl ļaunāk - jums nav iespējams šīm briesmām pa vidu sēdēt nekustīgi, jo laiva zvāļojas kā mazbērna šūpulītis, bet jūs tiekat mētāts šurpu turpu bez kāda brīdinājuma; un tikai ar gribasspēku un labi ievingrinātām līdzsvara saglabāšanas iemaņām jūs varat izbēgt Mazepas'91 liktenim, nenogāžoties tur, kur pati visuredzošā saule nemūžam jūs nesalūkos.

Un vēl: līdzīgi tam, kā dziļš klusums, kas mēdz būt vētras priekšgājējs un vēstnesis, varbūt ir vēl briesmīgāks par pašu vētru, jo, jānudien, šis klusums ir tikai vētras apvāks un apvalks; tas ietver sevī vētru tāpat kā šķietami nekaitīgā bise ietver sevī nāvējošu pulveri, lodi un sprādzienu; tāpat graciozā, nekustīgā virve, kamēr tā klusītēm apvij airētājus, vēl nesākdama izritināties, lai veiktu savu veicamo, ir priekšmets, kas slēpj sevī daudz vairāk draudu, nekā jebkuras citas briesmas šajā bīstamajā pasākumā. Ko lai vēl saku? Visi cilvēki dzīvo vaļu medību virves vijumos. Visi mirstīgie

190 Simtgadu kara laikā (14.-15. gs.), kad franču pilsētu Kalē ieņēma angļi, seši cienījamākie pilsoņi ar virvēm ap kaklu ieradās pie Anglijas karaļa Edvarda III, piedāvādami ar savu nāvi izpirkt pilsētas glābšanu. (Tulk. piezīme.)

" Mazepa Ivans (1644-1709) - kazaku hetmanis. Kā stāsta leģenda, jaunībā ticis piesiets auļojošam zirgam un gandrīz gājis bojā; šo epizodi aprakstījis Bairons savā poēmā "Mazepa". (Tulk. piezīme.) dzimst ar striķiem ap kaklu; taču tikai tad, kad viņus pēkšņi notver savilkusies nāves cilpa, tie apjēdz klusos, apslēptos, mūžam klātesošos dzīves draudus. Un - ja tu esi filozofs, tad, arī sēdē­dams vaļu medību laivā, sirds dziļumos nebaiļosies vairāk kā vakarā atzvilus pie kamīna ar kruķi, nevis harpūnu pie sāna.