Mobijs Diks jeb Baltais valis

74. nodaļa KAŠALOTA GALVA - SALĪDZINOŠS APSKATS

Te jums būs divi lieli vaļi, galva pret galvu; darīsim mēs tāpat un liksim lietā savējās. Garajā Leviatānu rindā in Folio1Xi kašalots un īstais valis ir visvairāk ievērojamie. Tie ir vienīgie, kurus cilvēki regulāri medī. Nantaketietim tie ir divi pilnīgi pretēji vaļi zināmo sugu starpā.

Tā kā ārējās atšķirības starp tiem visuzskatāmāk parādās, aplūkojot galvas, un tā kā abu galvas šobrīd karājas "Pekvodam" pie sāniem, turklāt mēs varam brīvi aiziet no vienas pie otras, gluži vienkārši pārejot pāri klājam; kur gan, es gribētu zināt, jūs atradīsiet labāku iespēju praktiski apgūt cetoloģiju, nekā šeit?

Vispirms - jūs pārsteidz abu galvu stiprā atšķirība. Abas, protams, ir milzīgas, taču kašalota galvai raksturīga tāda kā mate­mātiska simetrija, kuras īstā vaļa galvai bēdīgā kārtā pietrūkst. Kašalota galva ir raksturīgāka. Aplūkojot to, jūs neapzināti atzīstat viņu par nesalīdzināmi pārāku, ņemot vērā vispārējo cildenumu. Šajā gadījumā viņa cēlumu vēl izceļ galvas virsas krāsa - pelēcīgi iesirma; tas liecina par krietnu vecumu un lielu dzīves pieredzi. Vārdu sakot, tas bija vaļu "sirmgalvis", kā to dēvē mednieki.

ijīgad atzīmēsim to, ar ko galu galā atšķiras abas šīs galvas, - tie ir divi vissvarīgākie orgāni - acis un ausis. Vērīgāk ielūkojoties, tālu galvai sānos, visai zemu, pie lūpu kaktiņiem, beigu beigās ieraudzīsiet bezplakstu aci, ko varētu sajaukt ar kumeļa aci, tik neproporcionāla ir šī acs salīdzinājumā ar galvas lielumu.

Skaidrs, ka ar tik īpatnēji sāniski novietotām acīm valis nekādi nevar redzēt priekšmetu, kas atrodas tam tieši priekšā, tāpat kā to, kas ir aiz muguras.

Vārdu sakot, vaļa acu izvietojums atbilst cilvēka acu izvie­tojumam; tad nu jūs varat iedomāties, kāda būtu jušana, ja vajadzētu aplūkot priekšmetus no sāniem, ar ausīm. Izrādītos,

' ' In Folio (lat.; bibliogr.) - pusē papirloksnes. (Tulk. piezīme.) ka jūsu redzeslauks aptvertu tikai kādus trīsdesmit grādus uz priekšu un tikpat atpakaļ atkarībā no taisnās redzes līnijas. Ja gaišā dienas laikā jūsu niknākais ienaidnieks nāktu jums tieši virsū ar tuteni rokā, jūs nevarētu viņu ieraudzīt - gluži tāpat kā tad, ja viņš piezagtos no aizmugures. Vārdu sakot, jums būtu divas aizmugures, ja tā var sacīt, un divas priekšpuses (sānos): jo kas gan noteic, kur cilvēkam priekšpuse, ja ne viņa acis, pats par sevi saprotams.

Bet tas vēl nav viss - visiem kustoņiem, kādus es šobrīd spēju iedomāties, acis ir novietotas tā, lai - neiedomājamā kārtā apvie­nojot to redzesspēju - smadzenēs nogādātu vienu, bet ne divus attēlus; šis īpašais vaļa acu izvietojums, kuras atdala daudzie masīvās galvas gaļas kluči, kas slejas starp tām kā milzīgs kalns, kurš šķir divus ezerus ielejās; tas, protams, pilnīgi atdala vienu no otra attēlus, ko uztver šie abi savstarpēji nesaistītie orgāni. Tādēļ valis noteikti redz vienu atsevišķu attēlu šaipusē, bet otru - taipusē; viss pa vidu tam ir dziļā tumsā tīts tukšums.

Varētu sacīt, ka cilvēks lūkojas pasaulē no sargbūdas pa divviru lodziņu. Taču valim abas viras ierīkotas atsevišķi, veidojot divus logus un bēdīgā kārtā apgrūtinot redzēšanu. Šī vaļu redzes īpatnība vienmēr jāpatur prātā medībās; to derētu atcerēties arī lasītājam dažās nākamajās ainās.

Te varētu rasties visnotaļ mīklaini un rosinoši jautājumi sakarā ar Leviatāna redzi. Taču man jāapmierinās tikai ar norādi. Tik ilgi, kamēr cilvēka acis atvērtas, viņš gaismā redz neatkarīgi no paša gribas; tas ir, viņš nevar neredzēt priekšmetus, kas atrodas viņa acu priekšā. Tomēr dzīves pieredze apliecina, ka, lai kādu dažādu priekšmetu kopumu aptvertu skatiens, nekādi nav iespējams viena mirklī sīki un pamatīgi aplūkot jebkurus divus priekšmetus - vai tie būtu lieli vai mazi; nav svarīgi, vai tie atrodas cieši blakus, vai pieskaras viens otram. Bet, ja nu jūs izšķirtu abus šos priekšmetus un ietvertu necaurredzamas tum­sas gredzenā, tad, lai saskatītu vienu no tiem, pievēršot tam visu uzmanību, otrs pilnīgi jāizmet no prāta. Bet kā ir ar vali? Ir tiesa, ka viņa acis, raudzīdamās katra atsevišķi, tomēr darbojas reizē;

taču - vai viņa smadzenes salīdzinājumā ar cilvēka smadzenēm būtu tik ļoti visaptverošas, uztvertspējīgas un smalkas, ka dotu tām iespēju vienā un tajā pašā laikā uzmanīgi aplūkot divus atsevišķus priekšmetus - vienu vienā pusē, otru - otrā? Ja valis to spēj, tas ir apbrīnas cienīgi - gluži tāpat kā cilvēka spēja vienlaikus pierādīt divas Eiklīda teorēmas. Jo šāds salīdzinājums, pamatīgāk iedziļinoties, nebūt nešķiet nevietā.

Var būt, ka tā ir tikai tukša iedoma, taču man vienmēr licies, ka dažu vaļu neizprotamā svaidīšanās, nedrošās kustības triju vai četru laivu ielenkumā, tāpat biklums un piepešās bailes - manu­prāt, tas viss izriet no gribas vājuma un bezpalīdzības, ko izraisa divējāda pilnīgi pretēja redzesspēja.

Taču vaļa auss ir tikpat pārsteidzoša kā acs. Ja šī suga jums ir pilnīgi nepazīstama, jūs varētu stundām ilgi taustīt abas galvas un šos orgānus neatrast. Ausij nav itin nekādas gliemežnīcas ārpusē, un pašā dzirdes caurumā jums grūti būs pat spalvu iebāzt - tik apbrīnojami mazs tas ir. Tas atrodas mazliet atvirzīts atpakaļ no acs. Runājot par ausīm, jāatzīmē svarīga atšķirība starp kašalotu un īsto vali. Kamēr pirmajam auss ir ar ārēju atveri, otrajam to pilnīgi un galīgi nosedz plēve, padarot neieraugāmu no ārpuses.

Vai nav pārsteidzoši, ka tik milzīga būtne kā valis lūkojas pasaulē ar tik mazu aci un saklausa pērkona grāvienus ar ausi, kas mazāka par zaķa ausi? Taču, bijušas viņa acis milzīgās Heršela214 teleskopa lēcas lielumā un ausis platas kā katedrāles durvju ailes, - vai tas kļūtu tālredzīgāks un dzirdīgāks? Nebūt ne. Tad kādēļ jūs gribat "paplašināt" savus prātus? Labāk asiniet tos smalkus.

Tagad, izlietojot visus iespējamos trīšus un tvaika mašīnas, kas pie rokas, apsviedīsim kašalota galvu otrādi, tad pa kāpnēm uzrāpsimies uz tās un ielūkosimies mutē; ja tā nebijusi pilnīgi atdalīta no ķermeņa, mēs varētu ar lukturi nokāpt lielajā Kentuki Mamutu alā - vaļa kuņģī. Taču pieturēsimies pie vaļa zoba un paraudzīsimies, kur esam nonākuši.

11 Heršels Viljams (1738-1822) - vācu izcelsmes angļu astronoms un optiķis, zvaigžņu astronomijas pamatlicējs. (Tulk. piezīme.)

Cik skaista un nevainojami tīra mute! No grīdas līdz gries­tiem tā iztapsēta vai, drīzāk, izlīmēta ar spīdīgu, baltu plēvi, tik zīdainu kā līgavas kleitas atlass.

Tagad iziesim laukā un aplūkosim milzīgo apakšžokli, kas atgādina garu un šauru milzīgas tabakdozes vāku ar eņģēm vienā galā, nevis sānos. Ja jums izdosies to pacelt sev virs galvas tā, lai atsedzas zobu rindas, tas izskatīsies pēc atbaidošiem nolaižama­jiem vārtiem; un tas, ak vai, ir izrādījies par ko tamlīdzīgu ne vienam vien nabaga zvejniekam, kuru, žoklim spēcīgi aizcērtoties, pienaglojušas šīs šausmīgās radzes. Taču vēl daudz briesmīgāk tas izskatās jūrā, kad jūs ieraugāt lejā, vairāku asu dziļumā, sapīkušu vali peldam ar atvāztu žokli, un šis drausmīgais žoklis, apmēram piecpadsmit pēdu garš, atrodas taisnā leņķī viņa ķermenim, par visu vairāk pasaulē atgādinot kuģa bugspritu. Šis valis nav beigts; tas ir tikai sliktā garastāvoklī, noskumis vai varbūt garlaikojas - un tik slinks, ka viņa rīkles muskuļi atslābuši, atstājot šo radījumu tādā nepieklājīgā izskatā, - kā pārmetumu visai ciltij, kura droši vien novēl viņam stingumkrampjus.

Lielākoties šis apakšžoklis - pieredzējušam sava aroda pra­tējam bez grūtībām atdalāms - tiek uzvilkts uz klāja, lai izrautu zobus un apgādātu cietā, baltā kaula krājumus, no kura zvejnieki darina visdažādākos nieciņus, arī spieķu uzgaļus, lietussargu un pātagu rokturus.

Tātad pēc ilgas, darbietilpīgas nopūlēšanās vīri uzvelk žokli uz klāja, it kā tas būtu enkurs; un, kad pienāks piemērots brīdis - dažas dienas pēc tam, kad citi darbi apdarīti, - Kvīkegs, Degū un Teštigo, būdami labi apmācīti zobu rāvēji, ķersies pie zobu raušanas. Ar garo cērtamo lāpstiņu Kvīkegs iecērt smaganās; pēc tam žokli iestiprina lūkas gredzenā, piekar trīsi un ar to no augšas izceļ zobu pēc zoba kā Mičiganas vērši izvelk vecus ozolu celmus neskarto, mežonīgo zemju līdumos. lielākoties zobu mēdz būt četrdesmit divi; veciem vaļiem tie ir stipri apdiluši, taču trupēs neskarti un neplombēti mākslīgā veidā, kā to darām mēs. Žokli vēlāk sazāģē plāksnēs, kas tiek sakrautas kaudzē un vēlāk noder kā sijas, būvējot mājas.