Mobijs Diks jeb Baltais valis

5. nodaļa brokastis

Es veicīgi sekoju viņam un viesistabā visnotaļ laipni pasvei­cināju smīnošo saimnieku. Neizjutu nekādu nepatiku - ar visu to, ka pagājušajā naktī viņš no sirds uzjautrinājās par mani un manu gultasbiedru.

Patiešām, cik laba lieta ir veselīgi smiekli - laba, bet reta; žēl gan. Tāpēc, ja kāds ar savu personu dod vielu labam jokam, nelieciet viņam justies neveikli, lai viņš līksmu prātu nododas savam un citu priekam. Varat būt drošs, ka cilvēks, kam dots citus smīdināt, ir nozīmīgāks, nekā jūs varbūt domājat.

Viesistaba pa šo laiku pildījās ar viesiem, kuri bija ieradušies nakti un kurus es tāpēc netiku redzējis. Te bija gandrīz vienīgi vaļu mednieki, pirmie, otrie un trešie kapteiņu palīgi, kuģu namdari un mucinieki, kalēji, sargi, harpunētāji, airētāji - muskuļaini, tumšādaini, mežonīgām bārdām apauguši; pinkaina, noplukuši komanda, tērpusies nevis jūrnieku kamzoļos, bet rītasvārkos.

Jums nebūtu grūti noteikt, cik sen tas vai cits no viņiem nokāpis krastā. Šā jaunā puiša veselīgie vaigi līdzinās saules pielijušiem bum­bieriem un, kā rādās, tikpat saldi smaržo pēc muskusa- vēl ne trīs dienas nav pagājušas, kopš viņš pārbraucis no Indijas. Nākamais vīrs pēc viņa liekas par toni gaišādaināks - jūs teiksiet, ka sarkankoka meži viņu skāruši ar savu elpu. Trešajam vēl turas tropiskais iede­gums, bet jau pamatīgi pabalējis; viņš droši vien jau kādas nedēļas uzkavējies krastā. Bet kas gan vēl varētu sacensties ar Kvikegu, kura dažnedažādu līniju izvagotais vaigs, kā šķiet, līdzīgi Andu rietumu nogāzei, vienuviet apkopo pilnīgi pretējus klimatus - joslu pēc joslas.

- Ēdiens galdā! - beidzot sauca saimnieks, atvēris durvis, un mēs devāmies brokastot.

Mēdz teikt, ka cilvēki, kas redzējuši pasauli, izturas nepiespiesti un sabiedrībā neapjūk. Taču ne vienmēr: Ledjards", lielais ceļotājs no Jaunanglijas un skots Mungo Pārks20 nekad nav varējuši lepoties ar pašpārliecinātību viesistabās. Var gan būt, ka Ledjarda Sibīrijas šķērsošana suņu pajūgā vai garās vientuļās pastaigas tukšā dūšā Āfrikas melnajā sirdī - nabaga Mungo vienīgie sasniegumi, - šādi ceļojumi, es teiktu, nav labākais veids, kā iemācīties spīdēt sabiedrībā. Tomēr pa lielākai daļai tāda veida spīdekļi nav nekāds retums.

Šīs parādības ierosināja apstāklis, ka tad, kad mēs visi apsē­dāmies pie galda un es jau biju sagatavojies klausīties stāstus par vaļu medībām, man par lielu brīnumu, gandrīz visi cieta klusu.

Tas vēl nebija viss - viņi turklāt izskatījās tādi kā sakautrējušies. Jā gan, te sēdēja jūras vilki, kuri bez jebkāda apjukuma vilka tauvā milzīgus vaļus pa jūru jūrām, ne drusciņas tās nepārzinot, un izcīnīja ar tiem nāves cīniņus, nemirkšķinot ne aci; toties tagad viņi sēdēja te pie kopīga brokastgalda - visi viena darba darītāji ar līdzīgu gaumi -, lūkodamies cits citā tik muļķīgām acīm, it kā nekad nebūtu pabijuši ārpus aitu kūts kaut kur Zaļajos kalnos. Tavu dīvainu skatu - tādi sakautrējušies lāči un nedroši cīnītāji - vaļu mednieki!

Ja runājam par Kvīkegu - Kvīkegs sēdēja starp viņiem gadījuma pēc galda galā, aukstasinīgs kā lāsteka. Pats par sevi saprotams, es nekādi nevaru slavinoši izteikties par tādu izturēšanās veidu. Pat karstākais viņa pielūdzējs nespētu no visas sirds atbalstīt harpūnas klātieni pie brokastgalda un tās lietošanu bez kautrēšanās, stiepjoties pāri visam galdam un apdraudot ne vienu vien galvu, lai nohar- punētu un pievilktu sev klāt bifštekus. Bet tas viss tika darīts ļoti aukstasinīgi; un katrs zina, ka, pēc ļaužu vairākuma uzskatiem, darīt kaut ko aukstasinīgi nozīmē to pašu, ko darīt pieklājīgi.

Neapspriedīsim šeit visas Kvīkega dīvainības; tā, piemēram, izvairīšanos no kafijas ar smalkmaizītēm, bet nedalītas uzmanības pievēršanu pusjēliem bifštekiem. Pietiks ar to, ka brokastu beigās viņš kopā ar pārējiem izgāja viesistabā, aizdedza savu tomahauka pīpi un palika tur sēžam pīpējot, nodevies ēdiena sagremošanai, kamēr es izgāju pastaigāties.