Mobijs Diks jeb Baltais valis

18. nodala VINA ZĪME

Mēs vēl bijām ceļā no piestātnes uz kuģi, Kvīkegam stiepjot savu žebērkli, kad kapteinis Pelegs no vigvama uzsauca mums savā aizsmakušajā balsī, ka neesot domājis manu draugu esam kanibālu, un tūlīt pat piemetināja, ka nelaižot cilvēkēdājus uz kuģa borta, kamēr tie neuzrādot savus papīrus.

- Ko jūs ar to gribat teikt, kapteini Peleg? - es vaicāju, uzlēk­dams uz klāja un atstādams draugu stāvam piestātnē.

- Es saku, - teica kapteinis, - lai viš parāda papīrus.

- Tā gan, - dobji piebalsoja kapteinis Bildads, Pelegam aiz muguras izbāzis galvu no vigvama, - lai pierāda, ka viš ir atgrieztais! Tumsas dēls, - viņš piemetināja, pievērsies Kvīkegam, - vat' esi kristīgās draudzes loceklis?

- Kā nu ne, - es paziņoju, - viņš ir pirmās kongregācijas loceklis. - Te jāpiezīmē, ka daudzi tetovētie mežoņi uz Nantaketas kuģiem tiek atgriezti īstenajā ticībā un nonāk baznīcas klēpī.

- Pirmā kongregācija! - Bildads iesaucās. - Kā? Tie ir tie, kas sanāk diakona Deiteronomijas Koulmena mājā? - To pateicis, viņš noņēma brilles, notīrīja tās ar lielu, dzeltenraibu kaklautu, uzmanīgi uzsprauda uz deguna, iznāca no vigvama un, ar mokām pārliecies pāri bortam, ņēmās ilgi un pamatīgi pētīt Kvīkegu.

- Vat' sen viš ir tai draudzē? - kapteinis vaicāja, pagriezies pret mani. - Nekādā ziņā ne ilgi, uz galvošanu, jaunais cilvēk!

- Nē, - Pelegs piebalsoja, - viš nevar būt kristīts, kā nākas, citādi būtu nomazgājis kaut daļu tā vella ziluma no ģīmja.

- Sakiet, jaunais cilvēk, - Bildads noprasīja, - vat' šitas fllis- tietis33 bieži mēdz apmeklēt diakona Deiteronomijas sanāksmes? Es neesmu viņu tur redzējis, kaut gan iegriežos tur ik svētdienu.

- Es neko nezinu par diakonu Deiteronomiju un viņa sanākšanām, - es atteicu, - zinu tikai, ka Kvīkegs ir pirmās kon­gregācijas loceklis kopš dzimšanas, viņš pats ir diakons.

- Jaunais cilvēk, - Bildads stingri sacīja, - tu ceri mani izjokot? Paskaidro, lūdzams, hetu[6] jaunekli, par kādu baznīcu ir runa? Atbildi!

Sajuties notverts un pie sienas piespiests, es atbildēju:

- Ser, es domāju seno katoļu baznīcu, kurai piederīgi esam mēs visi - gan jūs, gan kapteinis Pelegs, gan es, gan šis Kvīkegs - katrs no mums, kas esam savas mātes dēli, un dvēseles, kas mums pieder; tā ir lielā un mūžigā pirmā draudze kristīgajā pasaulē, mēs visi esam tās locekļi; tiesa gan, dažus no mums šobrīd satrauc nesvarīgi ticības sīkumi, taču tā mūs visus vieno.

- Saista, jūs gribējāt teikt, saista, - iesaucās Pelegs, - jaunekli, tev vajadzēja salīgt uz kuģa par misionāru, nevis par jūrnieku; nekad neesmu dzirdējis iespaidīgāku sprediķi. Diakonam Deitero- nomijam, kur nu - pašam tēvam Meplam to nepārspēt, bet viņš tak ir ko vērts! Nāciet šur, nāciet, pie joda papīrus! Es teicu, saki tam Kvebekam, vai kā viņu tur sauc - saki Kvehogam, lai nāk šur! Zvēru pie lielā enkura, tā tik ir harpūna, ko viš atnesis, izskatās varen pamatīga, un šis, kā liekas, mācēs ar to apieties… es prasu, Kohog, vai kā tevi tur sauc, vat' būsi stāvējis vaļu medību laivas priekšgalā? Vat' esi dūris valzivi, ko?

Neteicis ne vārda, savā mežoņa vīzē Kvīkegs vienā stiepienā uzlēca uz klāja, no turienes uz kuģa sānam piekārtās laivas priekšgala, atspiedās ar celi, atvēzēja žebērkli, nokliegdams:

- Kapteins, tu redz to pilīt darvs tur uz ūden? Redz? Domā to par valzivs acs, lab, aiziet!

Pamatīgi nomērķējis, viņš aizlidināja savu dzelzs iesmu cieši pāri Bildada platmales malai; pārlidojis klāju, tas sašķaidīja spīdīgo darvas lāsīti bezgaldaudzās sīksīkās šļakatās.

- Šitā, - noteica Kvīkegs, mierīgi vilkdams auklu, - ja tas bij valzivacs, taus valzivs jau beigts.

- Aši, Bildad, - pavēlēja Pelegs savam līdzīpašniekam, kas, izbijies no tik tuvu garāmsvelpjošā durekļa, bija atkāpies līdz kajītei - veicīgi, Bildad, es saku, šurp kuģa reģistrus! Šito Lībeku mums vajag dabūt - kādai mūsu laivai. Skat šu, Kohog, mēs tev dodam deviņdes­mito loni, tas ir vairāk, nekā jebkad saņēmis Nantaketas harpunētājs!

Mēs nokāpām kajītē, un, man par lielu prieku, Kvīkegs drīz vien tika iegrāmatots tajos pašos sarakstos, kur jau biju ierakstīts es.

Kad formalitātes bija galā un Pelegs visu sagatavojis papīru parakstīšanai, viņš pagriezās pret mani un ierunājās:

- Es varētu galvot, ka šis Kohorts neprot rakstīt, vai ne tā? Ei, Kohog, velis tāds! Tu rakstīsi savu vārdu vai vilksi krustu?

Šis jautājums nemaz nelikās nodarbinām Kvīkegu, kam jau dažas reizes bija gadījies piedalīties tamlīdzīgās izdarībās; paņēmis pasniegto spalvu, viņš uz papīra norādītajā vietā uzvilka tieši tādu mīklainu, lokveidīgu zīmi, kāda bija ietetovēta viņam uz rokas; tādējādi kapteiņa Pelega pastāvīgi kļūdainās Kvīkega vārda izrunas dēļ viss izskatījās aptuveni tā:

KOHOGS

Vina zīme

Pa to laiku kapteinis Bildads sēdēja un, skatienu nenovērs­dams, pētīja Kvīkegu, tad svinīgi piecēlās, parakņājies sava platā, dzeltenbrūnā svārka milzu kabatās, izvilka žūksnīti brošūru, izvēlējās vienu plānu grāmatiņu ar nosaukumu "Pēdējā Diena nāk jeb Nezaudējiet laiku", ielika to Kvīkegam rokās, bet pēc tam, satvēris tās savējās kopā ar grāmatu, pētoši ielūkojās viņam acīs un sacīja: - Tumsas dēls, man jāizpilda savs pienākumu pret tevi; esmu šā kuģa līdzīpašnieks un jūtu atbildību par dvēselēm uz tā klāja; ja tu joprojām staigā savus pagāna ceļus - baidos, ka tā tas ir, - es tevi zvērinu, nepaliec par Beliāla vergu. Atsakies no elka, no pretīgā pūķa, bēdz no nākamām dusmām, skaties abām acīm, es saku! Ak, Dievs, tavas žēlsirdības vārdā! Griez savus ceļus projām no ugunīgā bezdibeņa!

Kaut kas no jūras sāls vēl bija jūtams vecā Bildada runā, dīvaini samaisījies ar Bībeles un vietējiem izteicieniem.

- Taisies, taisies, Bildad, ka tiec, un beidz bojāt mūsu harpu­nētāju! - Pelegs iesaucās. - Dievbijīgi harpunētāji nekam neder - dievvārdi atslābina viņu tvērienu; kāds labums no harpunētāja bez tvēriena? Te jau bija jaunais Nats Sveins, viens no drosmīgā­kajiem laivas vīriem visā Nantaketā un Vainjardā; viš sāka iet uz sapulcēm, un tas beidzās bēdīgi. Viš sāka tā bažīties par savas dvēseles glābiņu, ka muka no vaļiem aiz bailēm dabūt zvēlienu ar asti un nogāzties pa taisno pie elles lielkunga!

- Peleg, Peleg! - Bildads noteica, pacēlis rokas un acis pret debesīm. - Tu tak, tāpat kā es, piedzīvoji visādus briesmu laikus, - tu tak ar zini, Peleg, kas ir bailes no nāves; kā tu vari runāt tādus zaimus? Tu aizliedz savu paša sirdi, Peleg. Saki, - vai toreiz, kad šis pats "Pekvods" taifūnā pie Japānas krastiem pazaudēja visus trīs mastus - tas bija tai pašā braucienā, kad tu kuģoji par kapteiņa Ahāba palīgu - vai tad tu nedomāji par nāvi un Dieva sodu?

- Paklausieties, paklausieties tikai viņā! - Pelegs iekliedzās, soļodams pa kajīti, sabāzis rokas dziļi kabatās. - Paklausieties, ko viš runā! Padomājiet tikai! Kad kuģis kuru katru brīdi varēja noiet dibena! Nāve un Dieva sods, ko? Kad visi trīs masti ar elles troksni strīķējās gar bortiem un katrs vilnis gāzās mums pāri priekšā un pakaļa! Un tad lai mēs domātu par nāvi un pastaro tiesu? Nu nē, tur nebija laika domāt par nāvi! Par dzīvi mēs tobrīd domājām, es un kapteinis Ahābs, par to, kā visiem paglābties, kā salabot mas­tus, kā tikt līdz tuvākajai ostai - tas bija tas, par ko mēs domājām!

Bildads nesacīja vairs neko, tikai, aizpogājis mēteli, cēli devās uz klāju, bet mēs viņam sekojām. Tur viņš palika stāvam, klusēdams un nolūkodamies, kā buru lāpītāji vidusklājā labo topburu[7]. Laiku pa laikam viņš pieliecās, lai paceltu gabaliņu buraudekla vai piķētas aukliņas, lai tie, nedod dies, neietu zudumā.